Tag Archives: sociālisms

Vizma Belševica „Lauztā sirds uz goda dēļa”

Vizma Belševica „Lauztā sirds uz goda dēļa”, Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.

Šovasar pārlasīju šo to no senāk rakstītiem latviešu autoru darbiem, tostarp arī Vizmas Belševicas stāstu krājumu „Lauztā sirds uz goda dēļa”. Tajā ir apkopoti daži no „Ķikuraga stāstiem” (1965.), visi seši stāsti no „Nelaime mājās” (1979.) un vēl daži vēlākā laikā sarakstīti darbi. Grāmatā pavisam kopā ir iekļauti piecpadsmit stāsti. Interesanti, ka veseli četri no tiem ir par miršanu, bērēm un kapiem – „Kapracis Enga”, „Burbeķīša”, visiem zināmais „Tās dullās Paulīnes dēļ” un „Tik skaista, zila ola” (jauks stāsts ar nelielu raiņaspazijas piesitienu par latviešu un cittautiešu mūžam nesamierināmajām pretrunām svētajā kapu kultūras lauciņā). Piedevām vēl viens ir par pēcnāves dzīvi plazmas (pareizāk gan esot teikt ektoplazmas) matrices veidolā. – „Baltā sieva”. Acīmredzot kapiņi un miršana allažiņ ir bijusi pateicīga tēma latviešu literatūrā.

Lauztā sirds uz goda dēļaGodīgi jāatzīstas, ka savulaik Belševicas stāsti man ne visai patika, bet tagad pārlasot kaut kādā veidā bija pamanījušies kļūt interesantāki. Krājumā iekļautie stāsti ir sarakstīti ļoti dažādos laika periodos un kopumā tas atstāj neviendabīgu iespaidu. Daži ir smieklīgi un jau folklorizējušies kā gadījums ar dullo Paulīni, daži ir tikai viegli ieskicētas sadzīves ainiņas, bet„Ķīvīte” vispār ir nezinu no kurienes iemaldījusies didaktiska fabula. Tiesa gan, daži stāstu sižeti tagad šķiet neveikli un rodas iespaids, ka autore nav vienkārši spējusi izdomāt sakarīgus nobeigumus.Arī tēli lielākoties ir ļoti klišejiski, plakani un atgādina ķēmīgas karikatūras. Nevienam no stāstu varoņiem negribas just līdzi, ne tirlīgajiem vīriem, ne viņu mantrausīgajām un zāģējošajām sievām, ne frīkainajām vecmeitām. Toties autores valoda ir fantastiska – vecmodīga, arhaiska, pilna ar ģermānismiem, bet dzīva, trāpīga un tieša. Tāpēc brīžiem nudien bija vienalga, par ko tur īsti Belševica raksta, lai tikai raksta, un, juksā, mazas bebuliņas!

Interesanti, ka stāstus pārlasot, daži no tiem tagad izskatās pēc neticami absurdas satīras par sociālisma jaukumiem. Piemēram, „Nelaime mājās” par kolhoza priekšsēdētāja cīņu ar enerģisko pensionāri Martu, kura bija īstens pretpadomju elements, un, vai vispār varat iedomāties, cik drausmīgs bija Martas noziegums? Diez vai. Padomājiet tikai – viņa gribēja apsaimniekot veselus divus piemājas pushektārus oficiāli atļautā viena vietā. Starp citu, Marta tos apsaimniekoja ekonomiski daudz efektīvāk nekā kolhozs, ražoja tikai pircēju pieprasītu produkciju, un šai varonei piemita ļoti uzteicamas mārketinga prasmes. Skaidrs, ka šādiem noziedzīgiem elementiem nav vieta brīnišķīgajā attīstīta sociālisma sistēmā, un autore Martu parāda  kā īsteni bezsirdīgu mantrausi. Zināma taisnība jau Belševicai ir, jo sociālismā bija ierobežotas iespējas nopelnīto iztērēt, un tas Martas pūliņiem piešķir tādu skumīgu eksistenciālu bezjēdzīgumu. Tomēr aizdomājos, ka latviešu literatūrā ir tipiski, ka čakli, uzņēmīgi un apsviedīgi cilvēki bieži vien ir attēloti kā mantkārīgi un nejauki ļaudis, bet slinkie, neuzņēmīgie un izšķērdīgie tipi noteikti ir garīgi īpaši bagātas un dvēseliskas būtnes.

Salīdzinot ar autores slavenāko prozas darbu „Bille”, stāsti lielākoties ir vājāki, tomēr tos ir vērts lasīt, ja ir vēlme izbaudīt vecmodīgu, bet stilīgu un krāšņu latviešu valodu.

Pavels Kohouts „Diplomēta bende”

Pavels Kohouts „Diplomēta bende”, no čehu val. tulk. Sandra Nikuļceva, Rīga: SIA „J.L.V.”, 2016., (Pavel Kohout, Katyně, 1978)

Čehu rakstnieka Pavela Kohouta romāns „Diplomēta bende” ir visdīvainākā no šogad lasītajām grāmatām, un atrodas kaut kur tālu ārpus tādām banālām kategorijām kā patīk vai nepatīk, gaumīgs vai bezgaumīgs, izklaidējošs vai nē. Īsumā par autoru – viņš savā dzīvē ir paspējis kādu laiku būt par pārliecinātu staļinistu, pēc tam par aizrautīgu komunistu, tad par disidentu un galu galā kļuva par no dzimtās zemes izraidītu emigrantu. Romānu „Diplomēta bende” Kohouts ir sarakstījis pēc Prāgas pavasara sagrāves, bet pirmo reizi publicēts tas tika tikai 1978. gadā un, protams, ne jau toreizējā Čehoslovākijā.

“Diplomētas bendes” darbība norisinās pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās kādā vārdā nenosauktā totalitāri sociālistiskā Centrāleiropas valstī. Piemīlīgā pusaudze Līziņa Taheci nelaimīgā kārtā izgāžas iestājeksāmenos gan konservatorijā, gan klasiskajā ģimnāzijā. Lai meitai nebūtu nākotnē jāmācās par kaut ko ārkārtīgi nepiemērotu, piemēram, cūkkopi, vecāki piekrīt Līziņas uzņemšanai īpašā eksperimentālā mācību iestādē PEZAVS (Profesionālā eksekūcijas zinātņu arodvidusskola). Tā ir dikti mīlīga skoliņa, kuru ir izauklējuši savas profesijas fanātiķi profesors Vilks un docents Šimsa, lai nodotu savu smalko mākslu un bagātīgo pieredzi jauniešiem, apmācot tos par mūsdienīgiem un augsti profesionāliem bendēm, kas pārzina un spēj izpildīt dažādus nāvessodus un spīdzināšanas paņēmienus.

… pakārt kādu aiz kakla labāk vai sliktāk spēj gandrīz ikviens, varbūt izņemot pāris mīkstčaulīgu intelektuāļu, taču māksla ir viņu pakārt tā, lai tajā atspoguļotos visa cilvēces kultūras vēsture līdz pat zinātniski tehniskajai revolūcijai, citādi klients ar pilnām tiesībām varētu vaicāt, kāpēc par sodu viņu uzreiz neuzcep un neapēd.

diplometa-bendeIestāšanās pārbaudījumi nav sarežģīti, ir tikai jānokauj vista un jānosit karpa (bet var arī nodīrāt dzīvu suni). Līziņa ar to tiek galā brīnišķīgi. Tālāk seko skolas audzēkņu piedzīvojumi mācību gada laikā, apgūstot profesiju, kā arī dažas atkāpes pasniedzēju pagātnē (jā, nu, kā nu kurš kļūst par bendi).

Romāna centrālais tēls – eņģeliskā paskata jaunava Līziņa, ap kuru risinās visi galvenie notikumi, pati ir inerta un pasīva būtne, kurai piemīt obsesīvi kompulsīvie traucējumi ar noslieci nepārtraukti skaitīt visu, kas apkārt redzams. Toties viņa ir apveltīta ar neatvairāmu seksuālo pievilcību, kuras dēļ zaudē galvas (un ne tikai galvas) visi satiktie vīrieši. Pa visu romānu Līziņa, skolas noslēguma eksāmenā perfekti pakarot vienu no saviem pielūdzējiem, pasaka tikai vienu teikumu, kas šim stāstam pieliek treknu punktu – viņš man pat nenopirdās.

Pēc būtības „Diplomēta bende” ir viens no ciniskākajiem, skarbākajiem un satīriskākajiem stāstiem par mūsu, tas ir, Austrum- un Centrāleiropas vēsturi. Neskaitāmas nodevības, bezjēdzīga vardarbība un grūti noticams ikdienas absurds. Vispār romāns ir kaut kāds dīvains Kafkas un Hašeka mikslis, kādu, šķiet, iespējams sarakstīt tikai dzīvojot Čehijā. Tas ir absurds, vietām slimīgi pretīgs, vietām smieklīgs un kopumā ļoti intelektuāls, alegorisks un pilns ar simboliem. Autors ir savācis patiešām enciklopēdiska apjoma materiālu par tēmu un mūs ļoti sīki iepazīstina ar bendes profesijas vēsturi, ikdienas problēmām un jaukumiem (šajā aspektā tas ir īsts ražošanas romāns, ne sliktāks kā Heilija darbi), nāvessodu un spīdzināšanas paņēmienu veidiem un attīstību no antīkās pagātnes līdz mūsdienām. Romānā ir daudz atsauču uz zināmām un mazāk zināmām literārām epizodēm ar bendēm un nāvessodiem. Vēl tajā ir ļoti daudz primitīva un dikti absurda seksa.

Jāpiebilst, ka Kohoutam šajā romānā ir ļoti īpatnējs paradums dažreiz saplosīt teikumus pavisam negaidītās daļās. Turklāt, sākot lasīt teikumu, brīžiem nevari zināt, uz kurieni tas tevi beigās aizvedīs, jo iespējams, ka tā nobeigums atrodas kādā pārdesmit gadus senā pagātnē un attiecas jau uz pavisam citu epizodi. Šī neierastā romāna struktūra ar saraustītiem notikumiem un nepārtrauktu lēkāšanu starp dažādiem laikiem brīžiem tomēr mazliet iznes smadzenes, nu, vismaz prasa no lasītāja lielāku uzmanību, lai izsekotu līdzi notiekošajam, un pieļauju, ka var kādu arī pamatīgi sakaitināt. Arī romāna valoda ir īpatnējs sajaukums, kurā autors izmanto daudz svešvārdus un latīņu valodu, bet papildus tam ir benžu profesionālais žargons, kurš ir izteikti prasts (notaisīt klientu, pemiesis, izpildnieks) un autora izveidotā parodija par sociālisma birokrātijai raksturīgajiem saīsinājumiem (klaskabs, capēde, capkurītis, romānā ir iekļauta šo jaundarinājumu skaidrojošā vārdnīca).Šī grāmata pavisam negaidīti nedaudz paplašināja manu vārdu krājumu ar tādiem terminiem kā kafilērija un strangulācija.

Skaidrs, ka uzdāvināt kādam „Diplomēto bendi” Ziemassvētkos (jo grāmata tak allažiņ esot vislabākā dāvana) visdrīzāk nebūs laba ideja. Tomēr romānu noteikti ir vērts izlasīt, ja patiešām interesē vēsture. Tādu patiesi pretīgu epizožu grāmatā nemaz nav daudz, tāpēc sadistiskas literatūras fani var pārāk nesacerēties, bet romāna varoņu izklaides ar suņu kāršanu tomēr pat man lika mazliet saviebties, dzīvnieku mīļotājiem šo noteikti neiesaku.

Nobeigumā iedvesmojošs fragments no PEZAVA mācību plāna, kas ir iekļauts grāmatas sadaļā „Dokumenti”.

diplometa-bende-macibu-plansPapildināts – Satori ir publicēts plašāks tulkotājas Sandras Nikuļcevas raksts par Pavelu Kohoutu.

Sergejs Dovlatovs “Čemodāns”, „Rezervāts”, „Zona”

Сергей Довлатов, „Чемодан” (1986), „Заповедник” (1983), „Зона” (1982)

Pietika man izlasīt vienu no Sergeja Dovlatova stāstu krājumiem („Kompromiss”), lai uzreiz internetā nopirktu vēl sešas viņa grāmatas (ak, sasodītajās e-grāmatnīcās man mistiski pazūd paškontroles spējas, sātana izgudrojums tās e- grāmatas, tik viegli pieejamas). Turklāt, ne tikai nopirku, bet trīs no tām – „Čemodānu”, „Rezervātu” un „Zonu”, ātri vien izlasīju. Patiesības labad ir jāatzīst, ka neko diži garas tās nav, bet gan jau jūs sapratāt, ka esmu tikusi pie vēl viena iemīļota autora. Un, jā, es pat noskatījos animētu doķeni par viņa dzīvi un daiļradi.

Interesanti, ka gandrīz visas Dovlatova grāmatas ir apzīmētas ar 18+ , tātad domātas tikai un vienīgi pieaugušo auditorijai. Acīmredzot Krievijā tiek uzskatīts, ka nekas cits tik ļoti nesamaitā jaunatni kā labu grāmatu lasīšana Tak skaidrs, ka lai pusaudži labāk kačā internetā porno vai spēlē spēles nekā lasa krievu klasiku. Diezin vai viņiem tur patiešām grāmatnīcās ir jāuzrāda personību apliecinošu dokumentu, lai nopirktu vecumam atbilstošu grāmatu?

Bet atgriežoties pie Dovlatova – man vienkārši ļoti patīk viņa darbi un viss, tāpēc nevaru viņu ieteikt lasīt arī citiem. Dovlatovs vispār lasītājiem vai nu dikti patīk, vai galīgi nepatīk, un ar to katrs var tikt skaidrībā tikai pats. Starp citu, Dovlatovs noteikti nav disidents un viņa grāmatās neatradīsiet padomju iekārtas kritiku. Autors vienkārši raksta par dzīvi un cilvēkiem, kā nu tolaik tas viss bija un kā jutāmies. Vienīgi viņa vērtību sistēma attiecībā uz labu literatūru nesakrita ar padomju rakstniecības standartiem, tāpēc nekas netika publicēts. Lielākoties Dovlatova stāsti ir balstīti uz dzīvē pieredzēto un daudzi ir autobiogrāfiski, tomēr, kā bija minēts vienas grāmatas pēcvārdā, autors pārstāv teatrālo reālismu. Vārdu sakot, Dovlatovs ir izcils stāstnieks, kurš par visparastāko ikdienas bitovuhu ir spējis uzrakstīt tā, ka lasot brīžiem nevar ne atrauties. Un lasot vienlaicīgi ir dikti smieklīgi un bēdīgi, un brīžiem šermuļi skrien pār kauliem no šausmām, pēkšņi atceroties kaut ko rūpīgi nobāztu atmiņas tumšākajos nostūros. Tāpēc nācās vien pēc trešās grāmatas paņemt pauzi, bet es pie šī autora noteikti vēl atgriezīšos.

Īpaši jāpiemin Dovlatova brīnišķīgā krievu valodas izjūta un spēja ar to prasmīgi apieties, tas ir nelietot vārdus bez jēgas un vajadzības, bet epizodes feņā un kaut kādā prikolīgā Pleskavas sādžinieku dialektā vispār bija kaut kur tālu ārpus manām krievu valodas saprašanas robežām.

cemodans„Čemodāns” ir tematisku stāstu krājums, kura vienojošais elements ir emigrācijā līdzi paņemtā kofera saturs. Tajos laikos arī parastam cilvēkam daudzi apģērba gabali varēja būt ar savu stāstu, jo nemaz tik vienkārši pie tiem tikt nebija. Bet atgadījumi ar Dovlatova personāža garderobi ir lieliski – te ir par to, kā nospert zābakus Ļeņingradas mēram, par vērienīgām padomju pilsoņu spekulācijām ar sintētiskām somu zeķēm, par tā laika monumentālās mākslas darbu tapšanas specifiku, Ležē vējjaku, un kā ir no rīta Pētera Pirmā kostīmā. stāvēt paģiraino darbaļaužu rindā pie alus kioska.

rezervats„Rezervāta” pamatā ir autora pieredzētais vasarā strādājot Puškina Kalnos, kur atrodas dižā dzejnieka muzejs – rezervāts. Pats nabaga Aleksandrs Sergejevičs ir kļuvis par pielūgsmes objektu, ap kuru spieto aptrakuši puškinofīli (mūsu Raiņaspazijas fani var mierīgi doties maliņā uzpīpēt), kas to iecēluši elka statusā, un ļaudis, kas uz dižgara rēķina cenšas izsist kādu labumiņu arī sev. Grāmatā ir ļoti krāšņu un izteiksmīgu personāžu galerija – citi gidi, muzeja darbinieki un vietējie aborigēni (skaidrs, ka autors vietām stipri pārspīlē, bet ir sanācis patiešām smieklīgi). Tas ir arī stāsts par laiku, kad Dovlatova šķirtā sieva ar meitu devās emigrācijā uz ASV, un līdz ar to arī daudz pārdomu par to, kāpēc palikt dzīvot dzimtajā zemē (jo cilvēks galvenokārt ir valoda) un kāpēc varbūt arī nē (ne mazāko izredžu kādreiz tikt publicētam).

zona„Zona” ir viens no agrīnākajiem un pēc noskaņas drūmākajiem Dovlatova darbiem par pieredzēto armijas laikā dienējot kriminālistu nometņu apsardzē Komi.republikā. Tas ir bijis nozīmīgs periods autora dzīvē un šeit piedzīvotais ir lielā mēra noteicis viņa uzskatus arī par rakstniecību. Grāmatu veido nelielas skicītes un īsi, bieži vien savā starpā nesaistīti stāsti, kurus kopā satur pa vidu iekļautās autora vēstules kaut kādam, droši vien izdomātām izdevējam ASV. Pēc Dovlatova domām ieslodzīto nometne pēc būtības ir mazs PSRS modelītis un tās ārpusē viss notiek tieši tāpat – tikai plašākos mērogos. Atšķirībā no Solžeņicina, kas nometnes uzskatīja par elli, autors ir pārliecināts, ka patiesībā elle esam mēs paši. Galu galā ne jau Staļins uzrakstīja tos četrus miljonus denunciāciju, bet gan sirsnīgi, jauki ļaudis par tādiem pašiem saviem līdzcilvēkiem, dodiet tikai viņiem iespēju izpausties. Un starp ieslodzītajiem un viņu uzraugiem nav būtisku atšķirību, un dažreiz tikai nejaušība nosaka, kurā pusē tu nonāksi. Kā jau agrīnā darbā šajā grāmatā autora stils vēl nav pilnībā izstrādājies, bet pa vidu ir atrodamas īstas pērles, kā stāsts par izrādes par Ļeņina dzīvi iestudējumu ieslodzīto izpildījumā.

 

Gerhards Holcs Baumerts „Alfons Trīcvaidziņš”

Gerhards Holcs Baumerts „Alfons Trīcvaidziņš”, no vācu val. tulk. Hildegarde Grīnberga, Rīga: izdevniecība „Liesma”, 1968., (Gerhard Holtz-Baumert, Alfons Zitterbacke, 1958)

 

Ak, ko tikai neizdarīsi, lai pieradinātu bērnus pie grāmatu lasīšanas priekiem. Tā es nesen ļoti pacietīgi gandrīz pilnībā noklausījos abu pirmo „Alfona Trīcvaidziņa” daļu priekšlasījumu, un nebija nemaz tik briesmīgi, kā biju gaidījusi. Tiesa gan, vēl joprojām nesaprotu kāpēc šī grāmata skolēniem ir iekļauta vasarā lasīšanai ieteicamo grāmatu sarakstā, jo daudz kas tagad šķiet maķenīt arhaisks – vai patiešām kāds bērns arī tagad sapņo būt par priekšzīmīgu pionieri, kļūt par kosmonautu vai izcelties ar īpašu pieklājību sabiedriskajā transportā? Pa pusgadsimtu, kas ir pagājis kopš grāmatas publicēšanas, taču varētu būt sarakstītas daudzas labas un aizraujošas, bet nedaudz aktuālākas bērnu grāmatas. Un, ja tādu patiešām nav, ko tad tie rakstnieki tagad vispār raksta?

Alfons trLai nu kā, bērns grāmatu izlasīja un viņam tā pat samērā labi patika. Tomēr diezgan daudz laika nācās patērēt, lai ar viņu pārrunātu, kāpēc Alfons tik bieži uzvedas kā pilnīgs ambālis (nu, zini, viņš tak nemaz nav īsts zēns, tā ir tikai tāda rakstnieka fantāzija). Grāmatai ir divas daļas („Kāda neveiksminieka stāsti” un „Atkal nepatikšanas”), un to veido daudzi īsi stāstiņi, kuri lielākoties nav saistīti savā starpā, tāpēc lasīšanas apjomu vienam vakaram var viegli dozēt. Kaut kad vēlāk autors ir sarakstījis arī trešo daļu „Alfons Trīcvaidziņš. Atkal jaunas ķibeles”, bet to pagaidām likām mierā.

Pieļauju, ka „Alfonu Trīcvaidziņu” bērnībā ir lasījuši vai vismaz klausījušies radiolugu ar Veru Singajevsku pilnīgi visi. Ja nu tomēr ir kāds bloga lasītājs, kuram šis prieks ir gājis secen, tad Alfons ir desmit gadus vecs vācu pionieris, totāls neveiksminieks, kuram pilnīgi viss var noiet greizi. Viņš vienmēr tiek pārprasts, kaut ko saputro un iekuļas neiedomājamās nepatikšanās. It kā jau viņš nav ļoti dumjš, bet kaut kas ar viņu nav lāgā. Protams, Alfons ir arī mazliet paslinks, tāds kā neapķērīgs, un drusciņ bailīgs, tomēr lielākoties viņa nepatikšanas rada nespēja saprasties ar citiem cilvēkiem. Tā nu viņam nākas jāt ar kurmi, vienā dienā apēst sešdesmit vārītas olas, pārtikt no tūbiņām, uzbūvēt raķešu gludekli, satikt kāpņu telpā lauvu, izraisīt lavīnu, spokoties atrakciju parkā, ievest savu pionieru pulciņu purvā, atklāt jaunus paņēmienus makaronu sagatavošanā – visus viņa piedzīvojumus nemaz nav iespējams atcerēties. Grāmata vietām ir stipri naiva un bērnišķīga, bet tas lasītājam pārlieku netraucēja. Vienīgi jāņem vērā, ka „Alfona Trīcvaidziņa” tulkojums arī ir veikts pirms pusgadsimta. Tas neapšaubāmi ir labs, bet tā valoda pa šo laiku jau ir paspējusi kļūt mazliet vecmodīga un bija vārdi, kuru nozīme mūsdienu bērnam ir jāpaskaidro.

Noklausoties grāmatu tagadējā vecumā mani brīžiem izbrīnīja pieaugušo reakcija uz vienkāršām blēņām un viņu ļoti stingrās prasības attiecībā pret bērniem. Paskatoties uz grāmatas pirmizdevuma gadu, lasīšanas laikā mani nedaudz nelika mieru doma, ka Alfona tēvs vai varbūt arī pats autors bērnībā noteikti ir bijis Hitlerjūgendā, bet daži no pieaugušajiem ir bijušie nacisti. Grāmatas darbība gan norisinās Vācijas sociālistiskajā daļā, bet par laimi tas netiek īpaši uzsvērts. Nē, nu, protams, ir nelielas nodevas laikam, kā stāsts par Rietumvācu krustmāmiņas ciemošanos, kas atved visu kapitālisma ļaunumu simbolizējošu dāvanu – košļājamajās gumijas, no kurām pati arī pēc tam smagi cieš. 🙂

Vai kopīga lasīšana veicina bērnu interesi par grāmatām un lasītprasmi – nē, neveicina gan. Protams, bērniem tā patiešām patīk, bet vairāk dēļ tieši viņiem veltītā laika un nedalītās uzmanības. Bet nu tas vismaz ir pieņemams variants, kā viegli un nesāpīgi vasarā izlasīt tās pāris ieteicamās grāmatas.

Sergejs Dovlatovs “Kompromiss”

Сергей Довлатов, „Компромисс”, 1981

Nudien nesaprotu, kāpēc līdz šim nebiju lasījusi neko no Dovlatova, lai gan viņa grāmatas mani interesēja jau sen un, ja arī latviski tās nav tulkotas, varu bez problēmām viņa tekstus lasīt oriģinālā, kas patiesībā arī būtu ieteicamākais veids, kā iepazīt šo rakstnieku. Sergejs Dovlatovs ir ebreju un armēņu izcelsmes krievu valodā rakstošs autors, kurš ir dzimis Otrā pasaules kara laikā evakuācijā Baškīrijā, bet miris emigrācijā Ņujorkā. Krājumā “Kompromiss” ir iekļauti divpadsmit stāsti – divpadsmit glīti sanumurēti kompromisi, kas sarakstīti pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados un vēsta par laika posmu, kad autors kā žurnālists darbojās Tallinā Igaunijas komunistiskās partijas orgāna laikrakstā Советская Эстония (Padomju Igaunija). Grāmata pirmo reizi tika izdota 1981. gadā Ņujorkā un laikam lieki piebilst, ka Dovlatova literārie darbi nekad netika legāli publicēti PSRS. Krājums ir ieturēts vienotā stilā – katra stāsta ievadā ir jauks un pacilājošs fragments, kas apraksta brīnišķīgo un lielisko padomju pilsoņu dzīvi, no tā laika preses izdevumiem, kuram seko apraksts par lietām, kas notikušas īstenībā. Abu šo paralēlo realitāšu kontrasts, rada dīvaini sirreālu pasaules ainu un diezgan precīzi atsauc atmiņā padomju laiku izjūtas – absolūto nesakritību starp pilnīgo marasmu publiskajos medijos un neticami absurdo reālo dzīvi.

KompromissPirmajā brīdī šķiet, ka Sergejs Dovlatovs raksta ļoti piezemēti. Viņa galvenās tēmas ir vistīrākie sīkumi, sadzīve, ikdienišķi nieki, it kā pilnīgi bezjēdzīgas lietas. Tomēr tas ir mānīgi un man viņa īsie stāsti šķita filozofiskāki un dziļāki nekā vairums manis lasīto ķieģeļa izmēra romānu (nē, literatūrā nudien izmēram nav dziļas nozīmes). Autors ar valodu lieki nešķaidās, raksta trāpīgi un precīzi. Viņa stāstus droši vien varētu mierīgi sadalīt neskaitāmos aforismos, smieklīgos citātos, anekdotēs un jautros atgadījumos, turklāt pāri nepaliktu nekas nelietderīgs, bet kopumā autora daiļrade šķiet līdzsvaroti viengabalaina un stāsti viens otru labi papildina.

Aprakstītie atgadījumi no žurnālista pieredzes ir amizanti, bet katrā stāstā personāžiem nākas piekrist lielākiem vai mazākiem kompromisiem ar loģiku un veselo saprātu. Te ir gan komandējums uz laukiem, lai slaucējas pirmrindnieces vārdā sacerētu sirsnīgu telegrammu biedram Brežņevam (tas nekas, ka biedrs paspēja atbildēt pirms vēl tā tika izsūtīta). Gan Tallinas četrsimt tūkstošā iedzīvotāja meklējumi dzemdību namā (pirmais kandidāts tika noraidīts, jo izrādījās etiopiešu izcelsmes afroigaunis, otrais bija ebrejs, bet meitenes vispār nederēja šai godpilnajai jomai, jo padomju prese izpratnē viņas nemaz nebija pilnvērtīgi jaundzimušie). Gan televīzijas studijas priekšnieka Ilvesa bēres TV tiešraidē ar nejauši samainītiem nelaiķiem. Ai, nu, pat valstu uzskaitījums alfabētiskā kārtībā vienkāršā avīžu ziņā par starptautisku konferenci tolaik tika traktēts kā nopietns politisks pārkāpums (socvalstis bija jāmin pirmās, turklāt atbilstoši sociālistiskuma pakāpei – tātad VDR nedrīkstēja ierindot aiz Ungārijas, kurā, redz, ir bijis pučs). Sergeja Dovlatova stāsti ir asprātīgi, ironiski, smieklīgi un vienlaicīgi līdz sāpēm skumji. Dzīve paiet, nekas nenotiek, naudas nekad nav, nekā cita arī. Ā, nu alkohola gan te netrūkst, lai gan ar uzkodām ir bēdīgāk, bet, kamēr kāds spēj sagriezt ābolu sešdesmit četrās daļās, var iztikt. Jāpiekrīt pēcvārdā minētajam, ka Dovlatovs raksta nevis par dzīvi, bet gan par cilvēku neprasmi dzīvot.

Bet koncentrētā forma, trāpīgie novērojumi, labā valoda un izcilā humora izjūta būs iemesli, lai kādreiz izlasītu vēl kādu no Dovlatova stāstu krājumiem.

Nobeigumā daži citāti no grāmatas – droši vien parāk daudz, bet, ticiet, ir ļoti grūti atturēties no Dovlatova citēšanas.

– Ты непохожий, как другие, – сказала она. – У тебя хорошая карьера. Ты красивый. Но часто грустный. Почему?
– Потому что жизнь одна, другой не будет.

Если человек не пьет и не работает — тут есть о чем задуматься.

На этом трагическом слове я прощаюсь с журналистикой. Хватит!
Мой брат, у которого две судимости (одна — за непредумышленное убийство), часто говорит:
— Займись каким-нибудь полезным делом. Как тебе не стыдно?
— Тоже мне, учитель нашелся!
— Я всего лишь убил человека, — говорит мой брат, — и пытался сжечь его труп. А ты?!

Проводник разбудил нас за десять минут до остановки.
— Спите, а мы Ыхью проехали, — недовольно выговорил он.
Жбанков неподвижно и долго смотрел в пространство. Затем сказал:
— Когда проводники собираются вместе, один другому, наверное, говорит: «Все могу простить человеку. Но ежели кто спит, а мы Ыхью проезжаем — век тому не забуду…. »

И все-таки ненавижу похороны. На фоне чьей-то смерти любое движение кажется безнравственным. Я ненавижу похороны за ощущение красивой убедительной скорби. За слезы чужих, посторонних людей. За подавляемое чувство радости: “Умер не ты, а другой”. За тайное беспокойство относительно предстоящей выпивки. За неумеренные комплименты в адрес покойного. (Мне всегда хотелось крикнуть: “Ему наплевать. Будьте снисходительнее к живым. То есть ко мне, например”.)

 

Tomāšs Zmeškals „Mīlestības vēstule ķīļu rakstā”

Tomāšs Zmeškals „Mīlestības vēstule ķīļu rakstā”, no čehu val. tulk. Sandra Nikuļceva, Rīga: „Mansards”, 2014., (Tomáš Zmeškal, Milostný dopis klínovým písmem, 2009)

Tomašs ZmeškalsViens no bloga jaukumiem ir komentētāji, kuri dažreiz tepat pie rakstiem iesaka labas grāmatas, kurām būtu vērts pievērst uzmanību. Tā, pateicoties Fledim, izlasīju romānu „Mīlestības vēstule ķīļu rakstā”. Grāmatas autors Tomāšs Zmeškals ir čehu rakstnieks, lai gan viņš gluži pēc vidusmēra čeha neizskatās (viņa tēvs ir bijis no Kongo un, šķiet, ka autora biogrāfija arī varētu būt interesanta lasāmviela). Vispār pēdējā laikā nevar sūdzēties, ka pie mums maz tulkotu un izdotu čehu literatūru. Nesen iznāca Škvorecka apjomīgais romāns „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” un tagad grāmatnīcā manīju pat viņu 19. gadsimta klasiķes Boženas Ņemcovas grāmatu „Vecmāmiņa”.

Mīlestības vēstuleDiez vai kādreiz pievērsīšos čehu klasiķiem, tomēr, lasot viņu jaunākā laika literatūru, ir patīkama sajūta, ka neesam šajā Visumā vientuļi un unikāli. Arī citur Eiropā ir bijusi gaužām līdzīga vēsturiskā pieredze. Latvija nav nekāds izņēmums, un kopējā vēstures ainā ne ar ko īpašu mēs neizceļamies. Par divdesmitā gadsimta vēsturi, tad arī visai interesantā veidā Zmeškals stāsta savā romānā. Sižeta centrā ir kādas ģimenes sāga, kas vēsta par tās trīs paaudžu dzīvi pagājušā gadsimta Čehijā, bet līdzīgi Škvorecka darbam arī Zmeškala romāns ir veidots kā kolāža no dažādiem stāstiem, līdzībām, atgadījumiem un vēstulēm, kuru vēstītāji ir dažādi personāži, piemēram, mazliet jukušais (bet varbūt arī nē) konditors Svoboda psihiatriskajā slimnīcā. Romānā ir jauks stāsts ar diezgan ironiskām beigām par Hitlera klonēšanu, dažas līdzības par nemirstību, kā arī epizode ar skarbām, bet šķiet, ka abām iesaistītajām pusēm tīkamām sado-mazo attiecībām. Grāmatas otrajā pusē parādās tāds personāžs kā brālentiņš no Anglijas, kurš no emigranta skatījuma raksta uz mājām smieklīgas vēstules par dzīvi Čehijā un vietējo iedzīvotāju jokainajiem un brīžiem barbariskajiem paradumiem (viņi ikdienā valkā treniņtērpus un nežēlīgi nogalina dzīvas karpas).

Par pašu ģimenes sāgu ir grūti piebilst kaut ko jaunu un oriģinālu. Kā jau kārtīgā Centrāleiropas ģimenē pienākas, te atkal ir pilnīga nespēja normāli komunicēt, stilīgi ir gadiem ilgi vienam ar otru nerunāt un vardarbība ģimenē ir bieži sastopama parādība – vārdu sakot, klasiski čehu cietēji (tādi paši bieži vien ir sastopami ungāru, latviešu vai skandināvu literatūrā). Romāna virsrakstā minētā mīlestības vēstule ķīļu rakstā vairāk šķita, kā simbols cilvēku bailēm un nespējai sarunāties vienam ar otru, nevis patiesai mīlestībai. Tomēr romāns ir patīkami daudzslāņains un jebkurš lasītājs tajā varēs izlasīt tieši to, kas viņam šķitīs saistošs. To var lasīt gan kā ģimenes sāgu, gan kā līdzību par vēsturi. Sado – mazo attiecību epizode ar upura pieķeršanos savam spīdzinātājam labi raksturo ļaužu attiecības ar represīvām varām, tāpat arī nespēja par to pēc tam runāt un tikt pašiem skaidrībā, kas bija noticis, stipri aptumšo galveno varoņu turpmāko dzīvi, tāpēc romānu lielā mērā uztvēru kā autora mēģinājumu uzrakstīt savu versiju par pagātni. Bet „Mīlestības vēstulē ķīļu rakstā” iekļautie stāsti ir daudz un dažādi, un katrs tos var interpretēt pēc sirds patikas.

Tomāšs Zmeškals par savu romānu ir saņēmis Škvorecka prēmiju un to jau nu jādomā, ka čehi kuram katram nedos. Jāatzīstas gan, ka Škvorecka romāns man patika labāk, bet arī „Mīlestības vēstuli ķīļu rakstā” var droši lasīt, ja patīk un interesē čehu literatūra.

Romāna fragmentus var noklausīties šeit – radio mazajā lasītavā.

Nora Ikstena „Mātes piens”

Nora Ikstena „Mātes piens”, Rīga: „Dienas Grāmata”, 2015

Ak, vai! Ir pienācis tas drūmais un neizbēgamais brīdis, kad vēsturiskie romāni tiek rakstīti par manu bērnību. Pa kuru laiku esmu kļuvusi tik sena? Nu ko tur daudz liegties, es zinu, kā pārtīt magnetafona kaseti ar zīmuli, skraidīju uz „Līvu” koncertiem, kad viņu sastāvā vēl dziedāja Fomins (Igo) un informātikā apguvu mikroshēmu lodēšanu datoram, kas sastāvēja no daudziem lieliem skapjiem un aizņēma vairākas istabas. Mūsdienu bērni droši vien domā, ka tas bija tik sen, ka mēs tolaik valkājām muslīna kleitas un transportlīdzekļos izmantojām tvaika dzinējus.

Mātes piensNoras Ikstenas grāmata „Mātes piens” ir izdota Latvijas vēstures romānu sērijā „MĒS. Latvija, XX gadsimts” un, spriežot pēc kārtas numura IX, tai vajadzēja būt par pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Patiesībā romāns stāsta par plašāku laika periodu, sākot jau ar četrdesmitajiem. Galvenās darbojošās personas ir trīs bezvārda sievietes – meita, māte, un mātes māte, bet galvenā ir māte. Vēl brīžiem viņām pievienojas bezvārda suns, divi kāmji – Bembijs un Rozālija Vējaslota (divu diezgan garlaicīgu manas bērnības grāmatu titulvaroņu vārdi), un hermafrodīts Jese. Ar vīriešu tēliem romānā ir bēdīgāk, bet fonā daži ir. Pats stāsts pārmaiņus tiek risināts no mātes un meitas skatu punkta. Romānam nav izteiktas sižeta līnijas, to pārsvarā veido stāstītāju izjūtu tēlojumi. Visi vienkārši dzīvo, kā nu viņi māk, bet dažiem tas galīgi nesanāk. Kā vēsturiskais fons pārsvarā ir attīstītā sociālisma stagnācijas periods septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.

Autore noteikti nav starp maniem iecienītākajiem rakstniekiem, tāpēc līdz šim biju izlasījusi tikai kādas četras vai piecas Ikstenas grāmatas, bet „Mātes piens” pagaidām šķiet labākais no viņas darbiem. Romāns ir lakoniskāks un līdz ar to izteiksmīgāks un spēcīgāks nekā viņas agrākie darbi. Atšķirība no sērijā līdz šim iznākušajiem darbiem par pagājušā gadsimta sākumu, „Mātes piens” ir aprakstītā laika perioda lielāko daļu reāli pieredzējuša cilvēka stāstījums, tāpēc arī daudz personiskāks, ievelkošāks, oriģinālāks un interesantāks teksts nekā tie romāni, kas pārstāsta vēsturiskus faktus no mūsdienu skatu punkta. Par to es nesen aizdomājos, kad, lasot Džonatana Litela „Labvēlīgās” un Keitas Atkinsones „Dzīve pēc dzīves” konstatēju, ka ir epizodes, kas abos romānos aizdomīgi sakrīt pat ļoti sīkās detaļās. Protams, nekā dīvaina tur nav, jo skaidrs, ka šajā gadījumā abi autori ir izmantojuši vienu un to pašu vēsturisko avotu, kuru ļoti rūpīgi iestrādājuši savās grāmatās (bet šādos brīžos man labāk gribētos izlasīt pašu avotu nekā atkārtotus tā pārstāstus). Ar „Mātes pienu” šajā ziņā viss ir kārtībā. Vietām gan ir iekļauti fragmenti no tā laika preses, bet kopumā grāmata ir patīkami subjektīvs personisku atmiņu stāsts un nav sajūta, ka lasi vienkāršu vēstures atgremojumu. Un vispār jau laikmets romānā ir tikai smuki izzīmēts fons pavisam citam, ļoti smagam stāstam par mātes un meitas attiecībām, nolemtību un garīgām saslimšanām, kurš patiesībā tikpat labi varētu norisināties arī jebkurā citā laikā un vietā. Romāns ir ļoti pateicīgs materiāls tā personāžu visāda veida psiholoģiskajām analīzēm – īsts psihopatologu slapjais sapnis, jo problēmu māktam cilvēkam vienmēr var iestāstīt, ka visu viņa nelaimju cēlonis ir grūta bērnība un slikta māte (un par to iekasēt pieklājīgu summu).

Nobeigumā piezīmes par dažām romāna tēmām. Brīdinu, ka būs pāris maitekļi. Ja esat pārliecināts maitekļufobs, tālāk labāk nelasiet.

Dzīvotgriba. „Mātes piena” centrālā tēma ir galvenās varones (mātes) nevēlēšanās dzīvot, kas pamazām pāriet smagā depresijā. Lai gan romānā par tās cēloņiem tiek uzskatīta padomju laika nejēdzīgā un ierobežotā dzīve un brīvības trūkums, īsti pārliecinoši tas nav. Ja tiešām tā būtu, tagad neviens vairs ar depresiju neslimotu, bet diemžēl joprojām slimo daudzi. Vienkārši dažiem cilvēkiem smadzenēs nojūk trauslais ķīmiskais līdzsvars un vairs netiek sintezēts dofamīns vai serotonīns, vai kas nu tur vēl. Depresija ir smaga slimība un neviens no tās nav pasargāts, bet saslimstībai ar garīgām slimībām, šķiet, nav tiešas korelācijas ar sabiedrisko iekārtu, izglītību un materiālo stāvokli. Tāpēc mazliet traucēja autores izvēle stāstīt notikumus no ar depresiju slima cilvēka un viņas tiešās līdzatkarīgās (meitas) skatu punkta. Depresijas slimnieka skats uz pasauli vienmēr ir slimības izkropļots un neviļus sāc domāt, ka patiesībā tik drūmi viss nebija. Stāstījums par padomju totalitārā režīma absurdu un iracionalitāti no pie puslīdz skaidra saprāta esoša cilvēka skatu punkta būtu daudz baisāks.
Sekss. Romānā seksa praktiski nav (varbūt tāpēc, ka pastāv mīts, ka PSRS seksa nebija), bet esošais šī procesa mazumiņš ir stingri sasaistīts ar reproduktīvo funkciju. Tak grāmatas varone māte, kas ir ginekoloģe, iet vēl tālāk un veic eksperimentus, lai reprodukcijas funkciju pilnībā atdalītu no seksa un vislabāk ņemtu visu to savās rokās. Šķiet, ka ideālā variantā viņa seksam gribētu atņemt pilnīgi jebkādu jēgu, bet ko var gribēt no cilvēka, kam riebjas dzīvot.
Noziegums un sods. Grāmatā ir epizode, kas varētu būt smalka atsauce uz Dostojevski. Tāpat kā savulaik Raskoļņikovs ar cirvi nosita večiņu (vispār jau divas, bet otru viņš nomušīja nejauši – bez nolūka), jo tā esot maita (bija jau arī), esot Ļeņingradā māte ar gaļas āmuriņu apzināti un aukstasinīgi smagi piekauj kādu Lielā Tēvijas kara invalīdu, jo tas ir maita (ir jau arī). Abi viņi (Raskoļņikovs un māte) ir pārliecināti par savas rīcības pareizību un savu morālo pārākumu par upuriem, kas viņiem dod tiesības staigāt apkārt un uzbrukt sliktiem cilvēkiem ar dažādiem mājturības priekšmetiem. Vienīgi Raskoļņikovs beigās saņem sodu, tiek aizsūtīts katorgā, kur piedzīvo katarsi un morālu atpestīšanu, bet māte praktiski nekādu sodu par smagu miesas bojājumu nodarīšanu nesaņem – viņai vienīgi draudzīgi pakrata ar pirkstu un nosūta strādāt uz laukiem (PSRS patiešām nebija tiesiska valsts), par ko viņa ir nāvīgi aizvainota un ļoti cieš (fui, lauki, tur tak dzīvo tikai pāķi). Un, protams, atšķirībā no Dostojevska varoņa nekādu katarsi un atpestīšanu viņa nesaņem. Šī epizode šķita galīgi nepārliecinoša, jo arī sliktu cilvēku dauzīšana ar gaļas āmuru nav nekāds protests pret pastāvošo iekārtu, bet gan prasts huligānisms. Turklāt tolaik ne pie kā nevainīgi cilvēki piedzīvoja represijas pavisam nejēdzīgu iemeslu dēļ, jo bija piedzimuši nepareizās ģimenēs vai tika nepatiesi denuncēti.
Mobijs Diks. Viena no mātes iemīļotākajām grāmatām ir stāsts par balto vali, kas nav nekas pārsteidzošs, jo tās galvenais varonis (kapteinis Ahābs) ir apsēsts psihs, bet stāsta pamatā ir deviņpadsmitajā gadsimtā populārā bībeliskā filozofija, ka cilvēkam ir tiesības un svēts pienākums nosist visu, kas kustās. Bet jebkura radība, kura neuzskata nosišanu no radības kroņa rokas par pagodinājumu un grib no šāda likteņa izvairīties, ir sātaniski ļauna. Man vienīgi nekļuva īsti skaidrs, kādā valodā „Mobijs Diks” tiek lasīts, jo, cik zinu, latviski to pārtulkoja tikai 2003. gadā (labojiet, ja ir kāda cita informācija). Mātei visdrīzāk ir bijis krievu tulkojums, bet grāmatā nez kāpēc „Mobijs Diks” tiek citēts latviski.
Piens. Kā zināms, tad cilvēks ir zīdītāju klasei piederošs dzīvnieks, un visi zīdītāji savus mazuļus baro ar šo sekrētu, kurš veidojas to piena dziedzeros. Īpašais uzsvars uz pienu grāmatas nosaukumā un tekstā vedina domāt, ka tā ir simboliska norāde uz cilvēka dzīvniecisko būtību un galvenā varone tāds nevērts piena lops vien ir.
Kāmji. Nu epizode ar kāmjiem, gan ir autores haltūra. Būtu pieticis ieskatīties Vikipēdijā, lai konstatētu, ka kāmji pārsvarā ir vientuļnieki, pa pāriem kopā nedzīvo un dabā nav nekādu mīlīgu kāmju ģimenīšu. Diemžēl visi dzīvnieciņi romānā nobeidzās vai tika apēsti tikai tāpēc, ka to īpašnieces neievēroja pašus elementārākos šo grauzēju audzēšanas apstākļus. Taču tā vietā, lai kaut nedaudz painteresētos, kādas kāmju vajadzības ir jāievēro, audzējot tos nebrīvē, ir sacerēts salkans un neticami tizls stāsts par kāmi kā brīvības alcēja simbolu.