Tag Archives: sociālisms

Varlams Šalamovs “Kolimas stāsti”

Varlams Šalamovs “Kolimas stāsti”, no krievu val. tulkojusi Lāse Vilka, AS “Latvijas Mediji”, Rīga: 2019 (Варлам Шаламов, «Колымские рассказы»,1966-1967)

Grūti bija lasīt Varlama Šalamova “Kolimas stāstus” un grūti par tiem tagad rakstīt. Sajūtas pēc grāmatas izlasīšanas bija diezgan nomācošas, pat drūmākas nekā pēc Solžeņicina “Vienas dienas Ivana Deņisoviča dzīvē”. Vislabāk grāmatu raksturo citāts – Tur ir daudz kā tāda, kas cilvēkam nav jāzina, nav jāredz, bet, ja ir redzējis, tad labāk viņam mirt. Tomēr labi, ka “Kolimas stāsti” beidzot ir izdoti arī latviešu valodā, un ar grāmatu ir iespējams iepazīties arī tiem lasītājiem, kas nepārvalda svešvalodas. Saprotamu iemeslu dēļ nometņu literatūra tagad nav pārlieku populāra, jo cilvēki bieži vien negrib zināt neseno vēsturi, ja šīs zināšanas viņus sāpinās vai kaut nedaudz traucēs komfortam.

“Kolimas stāstu” autors Varlams Šalamovs savas dzīves laikā tika arestēts vairākas reizes (1929., 1937. un pēdējo reizi tika notiesāts 1943. gadā) un sodu izcieta Gulaga nometnēs. Pēc atgriešanās no Kolimas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados viņš sāka rakstīt plašu stāstu ciklu par nometnēs pieredzēto, kas pēc tam tika apkopots vairākās grāmatās (“Kolimas stāsti”, “Kreisais krasts”, “Cimds vai KR-2”, “Lāpstas mākslinieks”, “Lapegles augšāmcelšanās”). Skaidrs, ka Šalamova stāstus Padomju Savienībā neviens nepublicēja. Pirmās to publikācijas bija dažādos izdevumos aiz PSRS robežām sešdesmito gadu beigās. Paša autora liktenis arī izvērtās traģisks, jo viņš nekad vairs pilnībā neatguvās no nometnēs pārdzīvotā.

Ar ko “Kolimas stāsti” ir tik īpaši? Galu galā kopš PSRS sabrukuma pie mums ir izdots daudz grāmatu par izsūtījumiem un Gulaga nometnēm. Vispirms jau “Kolimas stāsti” nav dokumentāla grāmata, lai gan pirmajā brīdī, paņemot to rokās, tāds iespaids radās, jo tās noformējumā un pielikumā ir izmantotas reālas nometņu fotogrāfijas un autora attēli no arhīviem. Grāmatai ir arī īpaši latviešu izdevumam sarakstīts priekšvārds un skaidrojošas piezīmes beigās.

“Kolimas stāsti” ir autobiogrāfiski, bet ne dokumentāli. Savas stāstos Šalamovs neko nepaskaidro, neapraksta situācijas cēloņus un nemeklē vainīgos. Autors lasītāju vienkārši uzreiz iemet ellē.  Stāsti ir nelieli un bieži nav savā starpā saistīti. Tās ir nelielas ainiņas, autora pieredzēti vai noklausīti atgadījumi, kas pamazām izveido kopējo bildi. Stāsti ir lakoniski, dažas epizodēs nedaudz poētiski, un vietām sajūtams melns humors. “Kolimas stāsti” ir ļoti subjektīva autora pieredze, kuru viņam ir bijis svarīgi izstāstīt, lai parādītu Gulaga nometnes no pašas apakšas. Tā ir ļoti skarba pieredze, dziļi eksistenciāla. Tādu var iegūt tikai nonākot līdz tai esamības robežai, aiz kuras viss beidzas. Un tur nav nekā laba. Tur vispār gandrīz nekā nav. Tur vairs nav sajūtu, tikai pilnīga vienaldzība. Tur vairs nav nekā cilvēcīga, tikai cilvēku atkritumi. Vienīgās lietas, kas var izraisīt interesi, ir tikai ēdiens un no darba brīva diena. Aizraujošākais skats, no kura nav iespējams atraut acis, ir cilvēks, kurš ēd. Kolimā cilvēki ir izturīgāki par dzīvniekiem, jo cilvēka dzīvotgriba ir tik spēcīga, ka spēj ietekmēt fizisko ķermeni, tomēr arī tai ir robežas, jo ķermenis kādā brīdī neizbēgami sabrūk. Bet bērni šeit savos zīmējumos attēlo dzeloņstieples, cilvēkus ar šautenēm un suņiem un žogus, žogus, žogus.

Jāpiezīmē, ka PSRS pēc savas būtības bija kriminalizēta valsts, un Kolimas nometnēs tas izpaužas pilnīgā galējībā, jo reālā vara tur pieder zagļiem un slepkavām recidīvistiem, un tieši tas padara nometņu dzīvi tik neciešamu un bezcerīgu, bet cilvēkos šajā vidē pamazām iznīkst viss cilvēcīgais.

Morālās barjeras ir nobīdītas kaut kur malā.
Izrādās, ka var darīt nelietības un tomēr dzīvot.
Var melot un dzīvot. […]
Viņš iemācās būt dīkdienis, mānīties un dusmoties uz visiem un par visu. Viņš vaino visu pasauli, apraudot savu likteni.
Viņš pārāk augstu novērtē savas ciešanas aizmirsdams, ka katram cilvēkam ir savas bēdas. Viņš vairs neprot just līdzi cita bēdām – viņš vairs tās nesaprot, negrib saprast.
Skepse – tā vēl ir laba, tas vēl ir labākais nometnes mantojums.
Viņš iemācās ienīst cilvēkus.
Viņš baidās – viņš ir gļēvulis. Viņš baidās, ka liktenis atkārtosies, – baidās no sūdzībām, baidās no kaimiņiem, baidās no visa, no kā cilvēkam nav jābaidās.

Varlama Šalamova “Kolimas stāsti” ir ļoti spēcīga un satriecoša grāmata, kurā ir apvienots lirisms un neaprakstāms cinisms. Viena no tām grāmatām, kuru lasīšana radīs ne tās patīkamākās izjūtās, bet tādas ir vērts lasīt, lai saprastu cilvēka būtību, lai zinātu, kas notiek eksistences robežstāvokļos, un galu galā ir jēga lasīt neizskaistinātus aculiecinieku stāstus par neseno vēsturi kaut vai tāpēc, lai zinātu, ka visi tie, kas nostalģiski jūsmo par padomju laikiem, patiesībā jūsmo par meliem noziedzību un varmācību.

Draudzība neveidojas ne nabadzībā, ne nelaimē. Tie “smagie” dzīves apstākļi, kas, kā mums māca daiļliteratūras pasakas, ir obligāts priekšnoteikums, lai rastos draudzība, vienkārši nav pietiekami smagi. Ja nelaimē un nabadzībā ir radusies cilvēku draudzība, tātad šī nabadzība nav galīga un nelaime nav liela. Bēdas nav pietiekami asas un dziļas, ja tās var dalīt ar draugiem. Īstā nabadzībā ir iespējams iepazīt tikai savu dvēseles un miesas izturību, noteikt savu iespēju, fiziskās izturības un morālā spēka robežas.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Ketlina Kaldmā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi”

Ketlina Kaldmā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi”, ilustrējis Jāns Rēmuss, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: liels un mazs, 2019 (Kätlin Kaldmaa, Halb tüdruk on jumala hea olla, 2016)

Ketlina Kaldmā ir igauņu rakstniece un dzejniece, un viņas sarakstītā bērnu grāmata “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” šogad iznākusi arī latviešu valodā. Tā ir maza, plāna un mīlīga grāmatiņa, kura mani aizveda atpakaļ laikā, kuru ne vienmēr gribas atcerēties. Tātad atkal ir pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākums, nemīlīga un pelēka pasaule, lauki, smagi, sliktas kvalitātes gumijas zābaki un šaušalīgi nesmukas frizūras (jāstaigā vai nu kā pūdelim vai ar mūžīgo sasonu uz galvas, jo neko citu frizieres nogriezt nemācēja). Bērniem ir ļoti daudz brīvības, bet ne pārāk daudz iespēju to aizraujoši realizēt.
Grāmatas galvenā varone ir 11 gadus veca meitene Lī. Viņai ir maziņš brālītis Saska ar divām nelāgām apsēstībām (ūdeņiem un aukstajiem ieročiem), kuras brīžiem tīri labi noder sižeta virzīšanai, un neticama stipra jaunākā māsa Lota. Dažreiz šai kompānijai pievienojas arī kaimiņu bērni. Blēņas, kuras viņi sastrādā ir visnotaļ reālas, dabiskas un diezgan dumjas. Nu tur apmētā kaimiņu sienu ar vecām olām un tamlīdzīgi izdarās. Savā ziņā man tas šķita viens no grāmatas plusiem, jo bērnībā rakstnieku izfantazētie, ļoti gaumīgie un asprātīgie nedarbi mani brīžiem dzina kompleksos, jo manā dzīvē nekad tādi negadījās. Nē, Kaldamā grāmatiņā darbojas ļoti ticami un reāli bērni. Viņi nepalīdz nevienam vecam cilvēkam, nerisina nekādas aizraujošas detektīvintrigas un pat nepiedalās nekādās valstiski nozīmīgās pionieru pulciņu makulatūras vākšanas sacensībās. Viņi vienkārši dzīvo pavisam parastu lauku bērnu ikdienas dzīvi. Lasot gaidīju, kad tad Lī paliks par grāmatas virsrakstā pieminēto slikto meiteni. Maiteklis – tā arī nesagaidīju. Lī nepavisam nav slikta meitene. Viņas nedarbi nav ļauni, bet lielākoties tikai dumji. Tādi, kādus mēs bērnībā sadarījām, kad īsti nebija, ko darīt. Patiesībā grāmata jau sākas ar ļoti vaļsirdīgu Lī atzīšanos – Bērnībā es biju liela muļķe. Bet patiešām. Es jums izstāstīšu apkaunojošu stāstu par to, kāds muļķis var būt viens cilvēks. (Tomēr jāatzīstas, ka tagad zinu, ka vecums arī diemžēl nenāk komplektā ar baigo viedumu.) Bet, kurš gan gribētu lasīt grāmatu ar nosaukumu “Būt dumjai meitenei ir dievīgi”, tāpēc labāk lai viss paliek, kā ir.
Grāmata ir īsiņa, un, to aizverot, ir sajūta, ka beigās sasteigta un līdz galam nenobeigta. Labi, Lī paliek 12 gadi, bet tas arī viss. Iespējams, ka plānots arī turpinājums un vēl kādas piecas daļas, kā tas tagad ir pieņemts, un galu galā Lī patiešām paliek ļoti slikta meitene. Nu, tā pa īstam slikta, saprotiet. Bet tā laikam vairs nebūs bērnu grāmata.
Pie grāmatas plusiem noteikti ir jāpiemin ļoti reālās Jāna Rēmusa ilustrācijas, kurās ir atdzīvināti daži bērnības murgi, kā jau pieminētais sasons, baisās Tjumeņas medicīniskā aprīkojuma rūpnīcā ražotās adatas un daudzreiz lietojamās stikla šļirces. Bildēs ir redzamas arī dažas piemirstas sadzīves lietiņas, kā pulveris BioEst un veļasmašīna Rīga ar visiem gumijas ruļļiem, kā pienākas. Ar labu vārdu gribu pieminēt arī to, ka grāmata ir drukāta uz FSC MIX papīra.
Ketlinas Kaldamā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” ir maza, jauka un nepretencioza grāmatiņa, kura pieļauju, ka labāk tomēr patiks nostalģiski noskaņotiem vecākiem nekā bērniem.

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”, no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, Rīga: izdevniecība “liels un mazs”, 2018., (Leelo Tungal, Seltsimees laps, 2008)

Šodien izlasīju maznozīmīgu faktu, ka igauņu literatūra latviski tiekot tulkota daudz vairāk nekā latviešu igauniski. Acīmredzot latviešu literatūra nav tik saistoša un kvalitatīva, lai ieinteresētu igauņu lasītājus un tulkotājus, vai arī viņi atkal mums ir priekša un raksta daudz labākas grāmatas nekā latviešu rakstnieki. Mazliet padomājot, nācās secināt, ka man nudien ir tīri labi patikušas vairākas pēdējos gados lasītas igauņu grāmatas. To gan es nevarētu teikt par “Biedru bērnu”, jo Māras Zālītes ļoti līdzīgā bērnības atmiņu grāmata par piecdesmitajiem gadiem “Pieci pirksti” ir uzrakstīta talantīgāk un aizraujošāk (visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas), bet arī šis igauņu rakstnieces un dzejnieces autobiogrāfiskais stāsts ir lasīšanas vērts.

Biedrs bērns“Biedra bērna” galvenā varone ir piecgadīgā Lēlo. 1951. gadā tiek arestēta viņas māte, kas bija lauku skolas direktore, un mazā meitene paliek viena pati ar ne visai praktisko un stipri apjukušo tēvu. Tik mazam bērnam mātes aizvešana ir smags trieciens un Lēlo nospriež, ka māte viņu pametusi, jo viņa nav bijusi pietiekami labs bērns. Meitene nolemj, ka turpmāk centīsies būt tikai priekšzīmīgs bērns, varbūt tad māte atgriezīsies. Taču padomju laikos būt priekšzīmīgai un labai neatmaksājas. Lēlo mātei piespriež 25 gadus cietumā plus vēl 5 gadus izsūtījumā. Tātad trīsdesmit gadus bez jebkāda pamatojuma, tikai balstoties uz apmelojumiem un murgiem. Tāda nu bija lieliskā padomju dzīve. Tomēr “Biedrs bērns” nepavisam nav drūma grāmata. Tas ir gaišs stāsts par bērnību, kuru Lēlo pavada kopā ar tēvu – lauku skolotāju un izbijušu sportistu, bezgala daudziem radiniekiem, neskaitāmām tantēm un onkuļiem. Vispār “Biedrs bērns” bija mazliet garlaicīga grāmata, jo tā ir diezgan bērnišķīga un stipri sadzīviska. Tajā ir daudz sīku pārpratumu un ne visai smieklīgu ar valodu saistītu joku. Bet varbūt pie vainas tas, ka igauņu valoda ir tik sarežģīta, ka droši vien dikti grūti tulkojama. Piemēram, vārds radītāja man uzreiz saistās ar vecākiem, vēl varbūt ar kādu mākslinieci vai dievu, bet galīgi ne ar grūtnieci. Tāpat vārdu spēles latviski vairāk izklausās pēc mēdīšanās, lai gan igauniski tās varētu būt patiešām daiļskanīgas.

Biedrs bērns filma plakātsTomēr grāmata ir interesanta ar to, ka autore ļoti uzskatāmi parāda, kā bērna domāšanu ietekmē padomju propaganda. Šo tēmu, rakstot par savu skaisto soclaiku bērnību, autori bieži mēdz kautrīgi apiet. Īpaši tā propaganda, kas skan pa mazo, jauko radio Moskvič – skaistās dziesmas par diviem ērgļiem Staļinu un Ļeņinu, jaukie, līksmie dzejolīši, aizraujošie stāsti par bērniem varoņiem. No otras puses ir reālā pasaule ar vīriem mundieros, kas jebkurā brīdī var ielauzties un izpostīt Lēlo dzīvi. Pieaugušie, protams, ir skeptiski par jauno kārtību un krievu laikiem, bet viņi jau meitenei neko neskaidro un nestāsta, jo baidās, ka bērns var nejauši izpļāpāt to, ko nevajadzētu. Lēlo ir zinātkāra, apķērīga un ļoti muzikāla meitene, bet grūti  bērnam augt tik pretrunīgā, baiļu cauraustā un liekulīgā sabiedrībā.

Biedrs bērns bilde

Kadrs no igauņu filmas The Little Comrade no imdb.com vietnes

Jāpiezīmē, ka “Biedrs bērns un lielie cilvēki” ir triloģijas pirmā grāmata un būtu interesanti izlasīt arī turpinājumus. Grāmata šogad ir ekranizēta, un filma pēc tās motīviem ir viena no Igaunijas simtgades filmām līdzīgi kā Latvijā “Bille”.

Vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm.

Māra Zālīte “Paradīzes putni”

Māra Zālīte “Paradīzes putni”, izdevniecība “Dienas Grāmata”, Rīga: 2018

“Paradīzes putni” ir Māras Zālītes autobiogrāfiskā romāna “Pieci pirksti” sen gaidītais turpinājums. Tas daudz neatšķiras no pirmās daļas, kas patiesībā droši vien ir labi, jo, ja jums patika “Pieci pirksti”, tad, visticamāk, patiks arī “Paradīzes putni”.

Paradīzes putniRomāna darbība risinās sešdesmito gadu sākumā, Hruščova laikos. Tāpat kā iepriekšējā daļā notikumi tiek aplūkoti no bērna skatījuma. Vienīgi galvenā varone Laura ir kļuvusi mazliet vecāka un nopietnāka – viņai jau ir desmit gadi. Bet Lauras pasaule nav palikusi vienkāršāka, drīzāk otrādi. Laura ir apķērīga un zinātkāra meitene, bet ne vienmēr pieaugušie var viņai visu izskaidrot. Laura tagad ir pioniere, kas vienmēr gatava cīņai par Komunistiskās partijas lietu. Ei nu sazini, kas tā par lietu vispār ir, bet, ja vajadzēs, Laura cīnīsies. Viņas klusā simpātija ir jaukais, mīlīgais puisītis no portreta pie klases sienas Pavļiks (tas, kas Morozovs – zēns, kurš pāris graudu maišeļu zādzības dēļ ir padomju varai nodevis nošaušanai savu tēvu). Jaunā pioniere piedzīvo nepatikšanas uz skolu aizstieptā buržuāziskā fetiša dēļ (kožamā gumija, kuru uz maiņām draudzīgi košļā visa klase). Vairākas nodaļas stāsta par Lauras piedzīvojumiem sovhoza putnu fabrikas bērnu brigādē, kur viņa apgūst sociālisma ekonomikas īpatnības (pilnīgs bardaks un visi zog visu, kas nav piesiets, maiteklis: dažas vistas tomēr izdzīvo). Kopā ar tēvu Laura apmeklē biedru tiesu cerībā, ka tur būs cirks (cirks patiešām tur ir, bet ne tāds, kādu viņa ir gaidījusi).  Dzīvē kā jau dzīvē – priecīgi notikumi mijas ar sērīgiem. No Sibīrijas atgriežas vecmāmiņa, bet kādam pienāk laiks arī aiziet. Citādi Lauras dzīvē nekas īpašs nenotiek, bet, jā, bērnība notiek. Visam pa vidu klīst dīvaini tēli – Latvju Strēlnieks ar rūķi katliņā, Rudens Lapu dzejnieks un Lamē kritušā Padomju Savienības Varoņa māte Dada, ar kuru neviens nesaprot, ko iesākt, jo jukusī dievticīgā tantiņa nudien neatbilst pareizam padomju varoņa mātes formātam.

“Paradīzes putni” ir poētiska, spilgta un dzīvīga grāmata. Māra Zālīte ir no kaut kurienes ir izvilkusi reālo padomju bērnības sarunvalodu, kas ir pilna ar tik brīnišķīgām pērlēm kā pioniera dievagodavārds, rupju žargonu un ikdienas rusicismiem. Grāmatas centrālā vīzija– liegie un fantastiskie paradīzes putni ir tikai attēli krāsojamā bilžu grāmatiņā, kuru Laura ir dabūjusi pie fermas mākslinieka – noformētāja. Ikdienā Laurai ir tikai vistas – mazās, jaukās mājas vistiņas raibītes un ārprātīgie, agresīvie vai pat mirstošie fermas putni. Arī uz grāmatas vāka ir bilde ar meiteni un vistām. Brīžiem ir mazliet skumīgi lasīt par padomju laika bērnību – uzspiesto ideoloģiju, divkosīgo morāli, kas maitāja ļaužu attiecības, izplatīto alkoholismu, bailēm no padomju represijām, kas sešdesmitajos gados vēl bija ļoti spēcīgas un saēda cilvēku dvēseles un dzīves. Tāds nu ir Lauras laiks, kurā viņai jādzīvo. Bet cita laika un citas bērnības Laurai nav un nebūs.

Iespējams, ka subjektīvu iemeslu dēļ, otrā daļa man patika pat mazliet labāk par pirmo. Tā vienkārši bija tuvāka maniem bērnības piedzīvojumiem. Pavļika Morozova kults, vasaras darbs sovhoza putnu fermā, atrakcijas ar kožamajām gumijām, un daudzas citas lietas ietilpst arī manā bērnības atmiņu komplektā. Un, lai gan es to visu pieredzēju gandrīz divdesmit gadus vēlāk, nekas nebija mainījies, pat vistu ferma bija tikpat nejēdzīga kā Zālītes grāmatā.

Mazliet nostalģiskie un poētiskie “Paradīzes putni” ir gaiša un viegli izlasāma bērnības atmiņu grāmata, kura labi iederēsies blakus citiem latviešu autoru atmiņu stāstiem kā Belševicas “Billei” un Jaunsudrabiņa “Baltajai grāmatai”. Nekādu ļoti traku blēņu vai briesmīgu nedarbu te nav, Laura ir kārtīga latviešu meitene un apzinīga pioniere. Bet grāmatu noteikti var ieteikt izlasīt visiem, kas grib vairāk uzzināt par sešdesmito gadu bērnu dzīvi laukos. Šķiet, ka Lauras piedzīvojumiem vajadzētu būt arī vēl kādam turpinājumam.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Alberts Bels “Izmeklētājs”

Alberts Bels “Izmeklētājs”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1967

Grāmatu saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Fleda, tāpēc turpinu atsvaidzināt atmiņā Alberta Bela daiļradi. Intervijās autors skaido, ka Bels esot saīsinājums no “baigi ellīgi labs stāstnieks”. Tā piezīmēs uz Bela darbu malas esot uzrakstījusi viņa literārā konsultante Mirdza Ķempe. Interesanti, ka ir vēl viens slavens rakstnieks uzvārdā Bels, tikai viņš ir vācietis un Heinrihs, citādi jau pseidonīmam Bels nav ne vainas.

alberts bels izmeklētājs.jpg“Izmeklētājs” ir Alberta Bela debija romāna žanrā. Pirms tam autors rakstīja tikai stāstus. Nedaudz iepazinies ar literatūras vēsturi, Bels esot nolēmis tomēr uzrakstīt romānu, bet tikai īsu, jo sapratis, ka nav ko mocīt savus lasītājus ar bieziem ķieģeļiem (nudien ļoti prātīgs lēmums). Un tā latviešu literatūra ir tikusi pie tāda maza, jauka un ātri izlasāma romāniņa. Kaut gan “Izmeklētājs” ir jau pusgadsimtu vecs, tam piemīt žirgts jauneklīgums un neliela naivitāte. Autors, to rakstot, ir bijis jauns un ir gribējis pateikt visu, ko domā par cilvēkiem, sabiedrību, dzīvi un laiku. Cik nu vispār tajā laikā varēja atļauties publiski pateikt.

“Izmeklētāja” galvenais varonis ir jauns tēlnieks Juris Rigers. Viņa vectēvs ir bijis sarkanais strēlnieks, kas nošauts Staļina represiju laikā. Toties tēvs ir glums jurists, kurš pamanās izdzīvot pie visām varām. Vecākais brālis ir kritis vācu leģionā, otrs brālis cīnījies Sarkanās Armijas rindās. Tāda redz, ģimenes vēsture. Kādu dienu Rigera darbnīcā ir ielauzies zaglis, izvilcis visas viņa skulptūras un tās sadauzījis ar trulu priekšmetu. Tāpēc pie tēlnieka ierodas Izmeklētājs un sāk uzdot jautājumus par iepriekšējās dienas un rīta notikumiem. Rigers lēnām sāk savu stāstu un pamazām aizvien vairāk gremdējas atmiņās un sevī. Romāna noslēgums, protams, visu eleganti apvērš otrādi.

Šķiet, ka “Izmeklētājs” sava jauneklīguma dēļ varētu būt piemērotāka lasāmviela skolās nekā “Būris”, kas ir abstraktāks un filozofiskāks romāns. “Izmeklētājā” autors uzdot daudzus retoriskus jautājumus un īpaši pievēršas laika tēmai. Vai cilvēks var piedzimt nepareizā laikā – par agru vai par vēlu? Kāds ir modernais cilvēks (saprotams, ka pirms pusgadsimta modernais)? Romānā ir arī dota īsa ļaužu klasifikācija – ir cilvēki, kas vienmēr skrien, cilvēki, kas vienmēr runā (oh, šie nudien ir briesmīgi nepatīkami), cilvēki, kuri nepārtraukti kalpo, cilvēki, kurus nepārtraukti grūsta.

Lai gan mūsdienās “Izmeklētājs” vairs īpaši neizceļas ar oriģinalitāti, tomēr jāatceras, ka romāns ir sarakstīts laikā, kad latviešu literatūrā vēl bija aktuāli monumentālā socreālisma ideāli, kuru uzskatāms paraugs ir Upīša “Zaļā zeme”, tāpēc savai desmitgadei tas ir moderns un drosmīgs darbs. Protams, romānā ir pietiekami daudz nodevu padomju sistēmai – saulaina sadzīve un komunisma slavinājumi, ai, kur nu bez tā visa, tomēr autors ir pieminējis arī represijas un izsūtīšanas, ko tad reti kurš atļāvās darīt, jo tas bieži nolēma sarakstīto atvilktnei, bet pats rakstītājs varēja izpelnīties aizliegumu publicēties. Un, pat ar visu vietām jūtamo teksta kokainību un komunistisko patosu, “Izmeklētājs” ir labs un cienījams debijas romāns.

Vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm. Paldies Fledim par iespēju apgūt latviešu literatūras vēsturi!

Ludvīks Vaculīks “Jūrascūciņas”

Ludvīks Vaculīks “Jūrascūciņas”, no čehu valodas tulkojusi Sandra Nikuļceva, Rīga: SIA “J.L.V.”, 2017., (Ludvík Vaculík, Morčata, 1973)

Mīļie bloga lasītāji, parunāsim par čehu literatūru. Šķiet, ka pēc nāves Kafkas rēgs ir iesprūdis kaut kur Čehijas teritorijā un naktīs klīst apkārt nelabi gaudodams un biedēdams čehu rakstniekus, tāpēc viņi ir sarakstījuši tik daudz absurdu, dīvainu un sirreālu grāmatu. Nezinu arī, kāpēc tās pie mums ir tik iecienītas tulkošanai, bet pēdējā laikā vismaz reizi gadā man bibliotēkā gadās paņemt lasīšanai kādu dīvainu čehu grāmatu. Arī šis gads nebija izņēmums, un es tiku pie Ludvīka Vaculīka “Jūrascūciņām”.

jūrascūciņasRomāna autors ir čehu rakstnieks un feļetonists. Tāpat kā daudzi citi, pēc Prāgas pavasara apspiešanas, viņš kļuva par disidentu, kuram bija aizliegts legāli publicēt savus darbus. Taču Vaculīks kaut kā bija pamanījies izveidot samizdata izdevniecību, kura līdz pat 1989. gadam izdeva aizliegtos čehu autorus.

Romāns “Jūrascūciņas” ir sarakstīts septiņdesmito gadu sākumā, tūlīt pēc Čehijas okupācijas un, pavirši paskatoties, šķiet gaužām nevainīgs – tāds mīlīgs apcerējums bērniem par zvēriņiem. Romāna galvenais varonis ir Valsts bankas ierēdnis Vašeks – bijušais laucinieks un divu zēnu tēvs. Ja kas, tad bankā viņš un visi pārējie darbinieki lielākoties ir aizņemti ar naudas zagšanu. Tās gan ir ne visai veiksmīgas aktivitātes, jo naudu pie izejas lielākoties konfiscē apsargi, un gaužām reti to izdodas aiznest mājās ģimenei, bet pēc tam notiek visādas mīklainas lietas – apsargu atņemtā nauda pazūd ar galiem un vairs tautsaimniecības apritē neparādās. Tāpēc Valsts bankas darbinieki sāk nopietni bažīties, kas notiks brīdī, kad visa nauda pazudīs, jo tad taču viņi paliks bez darba. Tādā sarežģītā brīdi Vašekam kolēģis iesaka mājās ieviest jūrascūciņas, jo ar tām dzīve būs interesantāka. Viņš tā arī izdara un bērniem Ziemassvētkos uzdāvina vienu mazu, baltu jūras rukšelīti. Pēc tam viņi tiek pie vēl pāris cūciņām, un Vašekam patiešām dzīve kļūst interesantāka, jo viņš var jauki izklaidēties, novērojot to izturēšanos, bet naktīs veikt dažādus nežēlīgus eksperimentus ar šiem dzīvnieciņiem. Autors to visu apraksta īpatnējā un īpaši pretīgā, infantilā stiliņā. Vispār jau grāmata ir diezgan smieklīga, bet tāda neomulīgi smieklīga, nevis jautra.

Jūrascūciņas, protams, ir skaidri nolasāma alegorija par sociālisma idiotiskajiem eksperimentiem ar sabiedrību un cilvēkiem, bet galu galā nevar jau zināt – iespējams mēs patiešām esam tikai apātiski eksperimenta dzīvnieciņi kādā lielākā mums neaptveramā plānā.

Grūtāk par visu, zēni un meitenes, ir labprātīgi mainīt savu dzīvi. Lai cik skaisti jūs arī nesapņotu, ka esat savas lokomotīves vadītājs, sliežu pārmijas vienmēr pārstata kāds cits, kas to prot sliktāk.

Šajā romānā visu laiku notiek kaut kādās dīvainas un nejēdzīgas lietas un es nudien negribētu apgalvot, ka visu sapratu. Kāpēc, piemēram, tur parādījās vājprātīgā Irēnīte ar saviem drūmajiem pareģojumiem un melnais kaķis? Kāda nozīme bija zilajai vējjakai? Bet grāmata nav gara un to izlasīt var ātri. Ieteikt gan “Jūrascūciņas” laikam var tikai zvērinātiem čehu literatūras mīļotājiem.

Grāmatas vērtējums –3.5 no 5 zvaigznēm.

Pauls Bankovskis „Padomju Latvijas sieviete”

Pauls Bankovskis „Padomju Latvijas sieviete”, Rīga: Enigma, 2000.

Novembrī turpinu lasīt latviešu autoru darbus. Citi grāmatu blogeri arī, tāpēc pavisam nejauši ir sagadījies, ka šodien Asmo un Andris jau ir izteikušies par Paula Bankovska romānu „18”. Arī es pirms nedēļas bibliotēkā gremdējos pārdomās pie latviešu literatūras plauktiem, kuru no Bankovska darbiem izvēlēties lasīšanai. Gandrīz jau paņēmu to pašu nelaimīgo „18”, tomēr beigās paliku pie „Padomju Latvijas sievietes”, kas acīmredzot bija mazliet labāka izvēle..

Padomju Latvijas sievieteAr Paula Bankovska darbiem man ir ilglaicīgas attiecības, sākot jau ar „Svētā Bokasīna koku” tālajā 1996. gadā. Kopā pa šo laiku esmu izlasījusi vairāk nekā 10 no viņa grāmatām. Dažas no tām man ir patikušas vairāk, dažas mazāk, tā nu tas ir. Bankovska grāmatās man bieži vien ir šķitušas interesantas autora idejas, bet lielākoties traucējis to izpildījums, dažreiz neveiklie sižeti un viņa teksti arī ne vienmēr ir bijuši tie literāri spožākie. Tāpēc parasti ar lielāku interesi izlasu Paula Bankovska rakstus par dažādām tēmām Satori vai kur citur, nekā pievēršos viņa romāniem. Vēl joprojām domāju, ka eksistē kāda paralēlā realitāte, kurā Pauls Bankovskis raksta foršas populārzinātniskās grāmatas un visi tās pērk un lasa kā traki.

Ilglaicīgas lasītāja attiecības ar kāda rakstnieka darbiem ir jauka padarīšana, bet pēc desmitās grāmatas tajās neizbēgami sāk iezagties dažas problēmas. Vispirms rodas sajūta, ka autora rakstītais kaut kur jau ir lasīts, mjā. Un, ja trāpās ne tas veiksmīgākais autora darbs kā, piemēram, „Padomju Latvijas sieviete”, tad nākas atkārtot to pašu, ko pirms manis jau teikuši citi – es zinu, ka viņš var daudz labāk.

Ja vien Bankovskis „Padomju Latvijas sievieti” nebūtu sarakstījis stipri par ātru, grāmata gluži labi varētu iederēties tagad modīgajā Latvijas vēstures romānu sērijā un aizpildīt pagaidām vēl pašķidri aprakstītos pagājušā gadsimta piecdesmitos un sešdesmitos gadus. Tas ir laiks, ko autors pats nav piedzīvojis, līdz ar to grāmatā ir pārstāvēts tagad modernais, distancētais skats uz vēsturi no attāluma.

Nelielai atkāpei gribu piebilst, ka manu vecāku atmiņās šis laiks ir palicis kā gaišs, dzīvespriecīgs un jaunības romantikas apdvests, daudz jaukāks par staignajiem septiņdesmitajiem un trakajiem astoņdesmitajiem. To arī var saprast, jo galu galā tā bija viņu bērnība un jaunība, un tad jau vienmēr saule šķiet spožāka. Visi atguvās pēc kara, un tas bija arī izaugsmes, jauncelsmes un nākotnes cerību laiks (galu galā manai paaudzei tak bija paredzēts dzīvot komunismā, hah). Tomēr, skaidrs, ka realitāte bija krietni skarbāka.

Pauls Bankovskis savu romānu tad arī uzbūvē uz šiem pretstatiem starp oficiālo propagandu un realitāti, iekļaujot diezgan padrūmajā stāstā lērumu līksmu citātu no dažādiem tā laika preses izdevumiem un grāmatām. Lai gan grāmata nemaz neesot par sievietēm, tomēr stāstījums ir risināts no sievietes skatu punkta. Galvenā varone Aina Sakne ir apkopēja rūpnīcā, kurai, ak, kāds pārsteigums latviešu literatūrā, dzīvē viss ir slikti. Vīrs neganti dzer un nositas, dēls arī tiek nosists, nāks dzīvot komunālajā dzīvoklī, un viņas vienīgais dzīves prieks ir garām braucot noraudzīties smukajā milicī, kurš regulē satiksmi kādā no krustojumiem (bet pat tas romāna beigās ir modernizēts par luksoforu). Galu galā viņa nonāk cietumā par slepkavību ar āmuru (tas laikam ir iemīļotākais latviešu sieviešu ierocis jaunāko laiku literatūrā, arī Ikstenai bija varone, kas skraidīja apkārt ar āmuru aizrautīgi dauzīdama cilvēkus). Dažādībai Padomju Latvijas sievietes romānā pārstāv arī Ņina Mihailovna – tās pašas rūpnīcas direktora sieva, iebraucēja no Krievijas ar visām savām imigrantu dzīves problēmām. Pati romāna ideja nav slikta un vietām lasot bija tīri interesanti, tomēr kopumā grāmata tā arī palika viduvējas melnās „bitovuhas” līmenī, kur visi viens otru dauza un slepkavo. Tomēr ieskatam laikmetā lasītājiem, kuriem mūsdienas vairs nav nekādas nojausmas par padomju sadzīvi un nenormāli augsto noziedzības līmeni, romāns varētu būt noderīgs.

Grāmatas nosaukumam ir izmantots tolaik populārā sieviešu žurnāla vārds, kurā blakus stāstiem par lieliskajām teļkopēm – pirmrindniecēm varēja atrast arī mājkopībā noderīgus padomus, receptes un piegrieztnes. Tomēr arī mūsdienās glancēto sieviešu žurnālu stāsti stipri vien atšķiras no realitātes un šajā ziņā dzīve nav daudz mainījusies. Nobeigumā patosa pilns citāts no grāmatas.

Divdesmit Padomju Latvijas sievietes. Vai mums kas kopīgs? Varbūt tas ir izdomāts ideāls? Pasaku tēls? Vai varbūt tādas sievietes mēdz parādīties tikai žurnālu lappusēs? Līdzās mājturības, bērnu audzināšanas un dārzkopības padomiem. … Viņas smaidīdamas sēž pie traktoru, smago mašīnu un autoceltņu stūres, viņas bez baiļu dodas iekarot stepi un taigu, viņas būvē dzelzceļus, magņitkas un hesus. Ar 115 procentiem no paredzētās normas viņām ir par maz. Viņām ir vesels pulks bērnu un brīnišķīgi vīri, kas paspēj gan mīlēt, gan ievilkt elektrību nomaļās lauku sētās, apūdeņot neauglīgas zemes, būvēt skaistus un ērtus mājokļus un piedalīties pašdarbības teātra kolektīvos. Ko tikai visu cilvēki nedara. Un ir laimīgi.