Aija Bley “8. b klase”

Aija Bley “8. b klase”, izdevniecība On the road, Rīga: 2020.

Tajos sensenajos laikos, kuru eksistenci daudzi tagad nemaz nespēj iztēloties, tātad 1981./82. gadā es mācījos 8. b klasē. Vienā no tiem daudzajiem simtiem Latvijas 8. b klašu, kas ne ar ko īpašu neizcēlās. Un, rau, kad bibliotēkā ieraudzīju grāmatu “8. b klase”, kura veidota kā kādas skolnieces dienasgrāmata tieši par šo mācību gadu, bija skaidrs, ka to man ir jāizlasa.

Grāmatas autore Aija Bley ir kino režisore, fotogrāfe un māksliniece, bet “8. b. klasi” viņa ir sagatavojusi LMA Grafikas katedras ilustrācijas kursa ietvaros. Teksta tajā ir pavisam maz, grāmatu var izlasīt kādās 5 minūtes (ļoti noderīgs izdevums tiem, kam gada beigās ir radušās problēmas ar Goodreads lasīšanas izaicinājuma izpildīšanu). “8. b klase” gan nav kādas reālas meitenes dienasgrāmata, bet dažādu autores klasesbiedreņu stāstiņu un atmiņu apkopojums. Grāmatas saturs lielākoties atspoguļo 80. gadu sākuma pusaudžu ciešanas, kas laimīgā kārtā jau ir piemirsušās. 

Vakar notika slepenais klases vakars ar pudeles griešanu, atzīšanos un skūpstīšanos. Nebiju ielūgta, jo tur bija tikai smukās meitenes – Sanita, Daiga, Lolita un Elita.

Lai arī grāmata ir ļoti īsa, tajā ir pāris nejēdzīgas nāves tiem laikiem visnotaļ raksturīgos nelaimes gadījumos. Klase apmeklē bezgala dumjo indiešu melodrāmu “Zita un Gita”, bet ne visi tiek ielaisti kinoteātrī, jo tā ir 16+ filma, un brauc ekskursijā uz Maskavu, lai paskatītos uz dzelteno un spīdīgo Ļeņina līķīti. Noslēgumā ir astotās klases izlaidums, kurā spēlē “Pērkons” un dzied Ieva Akurātere. Tāda tipiska, neizteiksmīga un bezgala garlaicīga padomju laiku stagnācijas perioda ikdiena (bet par to nevajag bēdāties, jo pēc dažiem gadiem dzīve visiem kļuva ellīgi interesanta, nu, protams, izņemot tos, kas neizdzīvoja).

Toties grāmatas vizuālais noformējums ir patiesi lielisks. Katra lapa ir īpaši izveidota šim izdevumam. Te ir gaumīgas kolāžas no vecām ikdienišķām fotogrāfijām, kurās redzami cilvēki bezformīgās drēbēs ar pūdeļiem piedienīgām frizūrām, kas kontrastē ar izgriezumiem no dažādiem elegantiem modes žurnāliem. Fragmenti no vecām burtnīcām, dienasgrāmatām, diplomiem, piezīmēm, vēstulēm un čekas kartītēm. Pa vidu olimpiskais lācītis, bildītes un puķītes. Dažādu padomju laika artefaktu attēli – kaklauts, gāzētā ūdens automāts, telefons ar griežamo ciparnīcu, graņonka, kasešu magnetafons (VEF Sigma laikam saucās). Mana vecuma personai attēlus pētīt bija interesanti, un vispār gribējās, lai visa ir vairāk un grāmata garāka.

“8. b klase” ir jauks nieciņš, pie kura mazliet pakavēties nostalģiska noskaņojuma brīdī. Gluži kā nejauši bēniņos atrasta veca atmiņu klade, par kuras eksistenci sen aizmirsts, bet paskatoties rūpīgāk saprast, ka labi vien ir, ka tas viss ir sen pagājis, un, cik patiesībā lieliska ir tagadējā dzīve. Var apcerēt, ka viss paies (arī šī brīža jezga), viss nogrims pagātnē, un pusaudžu gadu pārdzīvojumi un emocijas patiesībā tālākajā dzīvē ir pavisam maznozīmīgas.

Grāmatas vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm.

Marčins Viha “Lietas, kuras es neizsviedu”

Marčins Viha “Lietas, kuras es neizsviedu”, no poļu val. tulkojusi Ingmāra Balode, Mansards, 2021. (Marcin Wicha, Rzeczy, których nie wyrzuciłem, 2017)

Ko darīt ar mirušo tuvinieku plašajām bibliotēkām? Vai grāmatas ir daļa no cilvēka personības? Bet varbūt tikai laikmeta atspulgs? Tādi ir jautājumi, atbildes uz kuriem poļu rakstnieks Marčins Viha ir pārvērtis brīnišķīgā eseju krājumā “Lietas, kuras es neizsviedu”. Savā grāmatā autors risina ne pārāk vienkāršās attiecības ar mirušo māti, pārskatot viņas bibliotēku, kura droši vien tāpat kā visiem austrumeiropiešiem piederošās, ir sasodīti līdzīga tiem grāmatu plauktiem, ar kuriem nākas tikt galā arī man. Viņas plauktos ir gan milzums klasikas, kuru pieņem tikai makulatūrā, gan vecas enciklopēdijas, gan Ludmilas Uļickas “Zaļā telts”, gan Jerofejeva “Maskava-Gailīši”, gan Kaningems, gan Sabo, gan Konrāds Lorencs un pat sirreālā pavārgrāmata ar Staļinu un krāsainajām ilustrācijām, kādu arī es mantoju no vecmāmiņas, jo Visiem tāda grāmata bija. Un, protams, tur ir arī kāda līdz neatpazīstamībai nolasīta grāmata, patiesībā grāmatas atliekas, no kuras nevari šķirties, jo kādam tavam tuviniekam tā ir bijusi visvairāk lasītā grāmata.

Grāmatā ir ļoti jauks Ostinas “Emmas” un Vinnija Pūka salīdzinājums, jo abas ir ļoti rimtas un nomierinošas grāmatas. Savukārt eseja par grāmatu vāciņiem un drukāšanai izmantoto papīru dažās lappusēs atklāj vesela laikmeta ekonomisko panorāmu, un sāc atcerēties, ka Polijā 1981. gadā taču bija izsludināts karastāvoklis. Toreiz tas likās tik tālu, bet poļiem tā bija skarba dzīves realitāte. Īpaši stāsti ir par autora mātes pavārgrāmatām, grāmatu izvietošanu plauktos, bērnu grāmatām un grāmatu deficītu sociālismā.

Autora māte esot sacījusi: “Dzīvē nav visu iespējams pārvērts smieklīgos pastāstiņos”, bet Martčins Viha tomēr ir mēģinājis to izdarīt. Un no pirmā acu uzmetiena šie patiešām ir tādi mazi mīlīgi, smieklīgi stāstiņi. Pļāpas par visādiem niekiem, sadzīves sīkumi. Autors ir lakonisks, neko daudz neatklāj, un tikai pamazām sāc nojaust to milzīgo traģēdiju, kas gulstas pār visu Eiropas pagājušā gadsimta vēsturi, gan arī vēl joprojām sāpīgās autora ģimenes pagātnes traumas, par kurām biežāk ir pieņemts nerunāt. Taisnība arī, ka autors daudz ko noklusē par savas dzimtas vēsturi, bet guglē var atrast pietiekami daudz, lai viņu saprastu.

Marčina Vihas grāmata “Lietas, kuras neizsviedu” ir tāda grāmata, kādas man patīk – lakoniska, smieklīga, dziļi sāpīga un laikmeta ietilpīga. Tā varētu patikt lasītājiem, kuri mīl lasīt grāmatas par grāmatām. Un visiem tiem, kas kaut reizi ir šķirojuši savu mirušo vecāku grāmatu plauktus.

Bibliotēkas ir mūsu lasīšanas sakāvju pieraksts.
Cik maz tajās ir grāmatu, kas mums patiešām patikušas. Vēl mazāk tādu, kas mums patīk, ja lasām otrreiz. Vairums grāmatu ir piemiņa no cilvēkiem, kādi mēs gribējām būt. Par ko mēs izlikāmies. Ko noturējām par sevi.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm

Ar grāmatas fragmentiem var iepazīties Punctum vietnē.

Zanda Gūtmane “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”

Zanda Gūtmane “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Rīga: 2019.
Sērija: Salīdzināmā literatūra (Baltijas literatūra)

Dažreiz, lai paplašinātu redzesloku, ir noderīgi palasīt arī kādu akadēmisku monogrāfiju, tāpēc bibliotēkā ar nopietnu sejas izteiksmi no plaukta izvilku Zandas Gūtmanes “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”. Droši vien neticēsiet, bet šo sarkano ķieģeli lasīt bija negaidīti interesanti. Protams, tas ir akadēmisks izdevums ar atsaucēm, zinātniskam pētījumam atbilstošu struktūru un leksiku. Tomēr grāmata ir pietiekami subjektīva, lai to būtu saistoši lasīt, arī neko lāgā no literatūrzinātnes nejēdzot. Zanda Gūtmane savā darbā ir apkopojusi ļoti plašu informāciju par visu trīs Baltijas valstu vēsturi un literatūru, un izanalizējusi gan to kopīgās, gan atšķirīgās tendences. Pateicoties tam, grāmata ir noderīga jebkuram, kas interesējas par Baltijas burbuļa jaunāko laiku vēsturi, un tā ir unikāla tieši visu Baltijas valstu salīdzinājuma dēļ.

Vispār jau totalitāro režīmu Baltijā 20. gadsimtā nav trūcis, bet kā galvenās traumas grāmatā ir apskatītas divas – holokausts un padomju deportācijas, kuras norisinājās pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. Holokausts plašāk skāra Lietuvu, jo tajā dzīvoja vairāk vietējo ebreju, sauktu arī par litvakiem, bet izsūtījumi uz Sibīriju – Latviju un Igauniju.  Sākotnēji Baltijas literatūrā par šiem traumatiskajiem notikumiem tika klusēts, tad sešdesmitajos gados pamazām par tiem sāka rakstīt, testējot socreālisma kanonu robežas. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Baltijas literatūra veicināja nacionālās identitātes veidošanos, bet atklāti par padomju perioda noklusētajām sāpēm un traumām sāka rakstīt tikai astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmitajos, līdz 21. gadsimtā šo pārdzīvojumu pieredze pamazām pārveidojās par atmiņām par iepriekšējo paaudžu atmiņām, to pārstāstiem un pārstāstu pārstātiem. Līdzi laikam izmainījās arī veidi un attieksme, kā autori šīs traumas ir atspoguļojuši savos darbos un tagad mēs pamazām no Melānijas Vanagas “Veļupes krastā” esam nonākuši pie mīlīgiem, humoristiskiem komiksiem par deportācijām kā Viles Jurgas “Sibīrijas haiku” (Z.Gūtmanes darbā Jurgas grāmata nav minēta, tā vienkārši ir labs piemērs sabiedrības uztveres un vēsturiskās atmiņas izmaiņām).

 Autore savā pētījumā ir pieminējusi arī darbus, kas atstājuši paliekošu ietekmi uz Baltijas valstu literatūru kā, piemēram, Solžeņicina sacerējumi. Beidzot uzzināju, ka Solžeņicina stāsts “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” tomēr ir bijis ļoti operatīvi iztulkots latviešu valodā un vairākos turpinājumos publicēts Ņujorkas latviešu laikrakstā “Laiks” 1963. gadā, tomēr tulkojums laikam nav bijis, hm, īpaši baudāms. Neviens to vairs neatceras, un par tulkotāja vārdu vēsture klusē, jo tas acīmredzot aiz kautrības publikācijā nav pat pieminēts.

Grāmata ir ļoti apjomīga un ar informāciju un interesantiem faktiem bagāta, tāpēc vairāk par to nerakstīšu, jo to noteikti vislabāk izlasīt pašiem. Viena no noderīgākajām lietām, ko no pētījuma ieguvu, ir labu grāmatu saraksts, kuras palasīt par Baltijas burbuļa traumatisko pieredzi.
Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.

Latviešu valodā izdoto grāmatu saraksts, kuru pēc Z. Gūtmanes pētījuma izlasīšanas izveidoju savām vajadzībām. No 1. līdz 15. ir tās grāmatas, kuras par totalitārisma traumu tēmu jau esmu lasījusi, bet no 16. līdz 28. ir tās, kuras atzīmēju zināšanai, ka derētu izlasīt.

1.Āreleida, Kai. Pilsētu dedzināšana.
2. Bērziņš, Māris. Svina garša.
3. Egle, Jana. Svešie jeb miļenkij ti moi.
4. Freimane, Valentīna. Ardievu, Atlantīda!
5. Gavēlis, Ričards. Viļņas pokers.
6. Ikstena, Nora. Mātes piens.
7. Ivanauskaite, Jurga. Ragana un lietus.
8. Kalniete, Sandra. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos.
9. Paruļskis, Sigits. Trīs sekundes debesu.
10. Rauds, Reins. Perfektā teikuma nāve.
11. Reinsone, Sanita. Meža meitas.
12. Šepetis, Rūta. Starp pelēkiem toņiem.
13. Tungala Lēno, Biedrs bērns.
14. Vanaga, Melānija. Veļupes krastā.
15. Zālīte, Māra. Pieci pirksti.
16. Aivenss, Sidnijs. Debesis tik tumšas.
17. Bieļausks, Alfonss. Kauņas romāns.
18. Boruta, Kazis. Baltradža dzirnavas jeb Kas notika viņos laikos Piedruves novadā.
19. Kaplinskis, Jāns. Tā pati upe.
20. Kaugvers, Raimonds. Četrdesmit sveces.
21. Kross, Jāns. Lidojums uz vietas.
22. Luika, Vīvi. Septītais miera pavasaris.
23. Mihkelsone, Ene. Mēra kaps.
24. Sroga, Balis. Dievu mežs.
25. Šķēma, Antans. Baltā drāna.
26. Šķipsna, Ilze. Aiz septītā tilta.
27. Šlepiks, Alvīds. Mans vārds ir Marīte.
28. Vilks, Ēvalds. Divpadsmit kilometri.

Dace Rukšāne “Krieva āda”

Dace Rukšāne “Krieva āda”, Rīga: Dienas grāmata, [2020]

Kā janvārī iesāku lasīt latviešu prozu, tā vēl joprojām turpinu un izlasīju arī Daces Rukšānes “Krieva ādu”, kas reklāmā sola stāstīt par lielajiem jautājumiem, kas paslēpušies mazajos un nepiedienīgu mīlestību. Vispār “Krieva āda” sākotnēji esot tikusi rakstīta vēstures romānu sērijai “Mēs. Latvija, XX gadsimts” un grāmatas darbība notiek pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados bet tad laikam kaut kas ir nojucis, un beigās mēs sērijā šī romāna vietā dabūjām brīnišķīgo un smeldzīgo Akmentiņa grāmatiņu “Skolotāji”. Vispār labi, ka tā, lai gan vēstures daļa man Rukšānes romānā patiešām patika.

“Krieva ādā” ir divas stāstītājas – Emīlija un viņas meita Meldra. Emīlija bijusī lauciniece, kura ir studējusi Rīgā un gribējusi kļūt par parfimēri, bet karš ir visu nojaucis, vīrs pazudis, un viņa ar bērnu ir bijusi spiesta atgriezties riebīgajos laukos. Lai no turienes tiktu prom, Emīlija aiz aprēķina apprecas ar nemīlamu vīrieti, kas viņai dod iespēju pārcelties uz pilsētu (Liepāju), bet, lai nopelnītu naudu un varētu cilvēcīgi izdzīvot, Emīlija apgūst kūku cepšanu un darbojas sabiedriskajā ēdināšanā. Meldrai šajā stāstā ir pakārtota loma, un jāiztiek ar to, ko dzīve piespēlējusi. Romānā ir labi iezīmēts darbības laika vēsturiskais fons, turklāt tā neuzbāzīgi, kā notikumi tālākā plānā, bet, lasot uzreiz ir skaidrs, kādā laika nogrieznī atrodamies – Staļina nāve, naudas reforma, Gagarins kosmosā, utt. Autorei ir izdevušies simpātiski viesību ēdienu apraksti, un liela uzmanība tiek veltīta varoņu apģērbam līdz pat sīkām tā laika modes detaļām. Vēl stāstā liela nozīme ir smalkām franču smaržām – grāmatas nosaukums ir leģendāra Chanel aromāta Cuir de Russie latviskojums. Spriežot pēc izjustā apraksta, šīs smaržas tāpat kā lielākā daļa dārgo aromātu ir bijušas diezgan pretīgas, bet tām ir slavena vēsture un vērā ņemama reputācija.
“Krieva ādu” noteikti ir vērts izlasīt, ja interesē padomju laiks, tā sadzīve un morāle. Kad Emīlija sāk strādāt sabiedriskajā ēdināšanā, tad sākumā viņa vēl nedaudz kautrējas, bet drīz vien jau katru dienu kaut ko “atnes no darba” jeb, saucot lietas to īstajā vārdā, vienkārši zog. Tas bija laiks, kad, lai veikalā nopirktu kaut ko vairāk par makaroniem un zivju konserviem, nācās izmantot blatu – īstenībā korumpēt pārdevēju vai daudz labāk – veikala vadītāju. Iedomājieties sistēmu, kurā jums vajag korumpēt bezmaz vai apkopēju, lai varētu tikt pie ikdienā nepieciešamajām lietām, vai stāvēt milzīgās rindās, vai palikt bešā. Tāda bija Padomju Savienības ikdiena, un mēs diemžēl pārāk daudz no tā visa vēl joprojām stiepjam sev līdzi. Un, protams, meli – gan melīgā ideoloģija, gan ikdiena, kurā tika slēpts un slepenots itin viss.

Brīdinu, ka tālāk būs daži maitekļi. Par romāna sižetu jāpiebilst, ka izslavētā nepiedienīgā mīla izrādījās, daži visnotaļ banāli garlaikotās Emīlijas ārpuslaulības kniebieni ar precētu komunistu partijas čiekuru Vitāliju. Rodas iespaids, ka Emīlija tvīkst pēc Vitālija, tikai tāpēc, ka nevar viņu uzreiz dabūt, jo vīrietis ir precējies ar citu. Savukārt Emīlijas iekāres objekts pārlieku neraujas afišēt savu nelielo sānsoli. Viņš ar Emīliju tiekas tikai slepeni, visu laiku kabina viņai uz ausīm klasiskos precētu vīriešu makaronus, mierīgi aizvācas uz Maskavu un tā. Emīlija, protams, šausmīgi cieš. Un skaidrs, kas pie tā vainīgi – aizspriedumainie latvieši, kas nez kāpēc nemīl jaukos komunistus, kas ir izsūtījuši viņu tuviniekus, tāpēc neizrāda vajadzīgo sajūsmu par Emīlijas cēlo sānsoli. Autore ir no pirksta izzīdusi kaut kādu mistiku aizliegto mīlestību starp latviešiem un krieviem. Tāda aizlieguma nekad nav bijis. Patiesībā pat otrādi, lai veicinātu pārkrievošanos, laulības starp latviešiem un krieviem oficiālajā padomju propagandā tika atbalstītas un nebija nekas neparasts. Taču saprotamu iemeslu dēļ pēc visām vēsturiskajām peripetijām gan latvieši, gan krievi šajā ziņā lielākoties bija abpusēji atturīgi. Laulības pārkāpšana gan PSRS netika oficiāli atbalstīta, īpaši jau attiecībā uz partijas biedriem, kuriem ārēji vajadzēja būt šķīstiem kā stikliņiem, bet tur sagrēkojušo personu tautībai nudien nebija nozīmes. Bet brīžos, kad dažādu neloģismu rezultātā “Krieva ādas” sižets ieiet strupceļā, tas tiek atrisināts, no krūmiem izstumjot vecās, labās klavieres, kas ar smuku klakšķi norij traucējošos personāžus.

Romānā mani nepārliecināja arī tas, ka krievi te ir attēloti kā kaut kādi āpši, kas izlīduši no Urāliem. Viņiem pašiem nav nekādas kultūras, grāmatas viņi nelasa un pat televizoru neskatās. Tā nu vienīgais, ko ar viņiem var pasākt ir kniebties un makšķerēt. Tikpat dīvaina ir romānā ar holokaustu netieši saistītajā epizodē paustā pārliecība, vācu nacisti ir briesmoņi, bet krievu komunisti dikti foršiņi, jo ir tik ļoti seksīgi. Tiesa gan vienā romāna epizodē krievi izdara kaut ko patiešām šausmīgu – uzvelk kopā strīpainu ar rūtainu. Šajā brīdī pat bezaizspriedumainā Emīlija salūzt un grib savu vienīgo draudzeni Valentīnu steidzīgi pāraudzināt.
Dīvaina bija arī pedofilijas epizode, kad Meldrai uzmācas viņas patēvs – alkoholiķis un deģenerāts. Viss ir pasniegta apmēram tā, ka bezmaz ir jauki, ka meitene savu pirmo seksuālo pieredzi gūst ģimenes lokā. Tas taču nav nekas slikts un upuri no tā nemaz necieš, vai ne?

Vēl piebilde par mātes un meitas attiecībām romānā.  Iespējams, Emīlija nespēj izjust ikdienišķas emocijas. Lai kaut ko vispār sajustu, viņai visu laiku ir nepieciešamas drāmas, pazemojumi, histērijas, pašnāvības mēģinājums, kas rezultējas depresijā. Šķiet, ka viņa nedzīvo pa īstam, bet tikai spēlē savas iedomātās lomas, un tas lielā mērā izskaidro šī tēla izvēles romānā. Bērniem Emīlija pievēršas epizodiski, ikdienā viņus parasti kādam nogrūž, un pievēršas tikai brīžos, kad kāds saslimst, jo tad var spēlēt diženās mātes cietējas lomu. Tā nu Meldrai pašai nākas tikt galā ar pedofīlisko patēvu, vākt un audzināt Emīlijas mazākos bērnus, palaižot garām iespēju studēt Rīgā, pārdzīvot nervu sabrukumu un citas vēl smagākas lietas. Turklāt Emīlija meitai ir gadiem melojusi par visai būtiskiem jautājumiem un pēc visa tā pat neuzskata par vajadzīgu ar meitu parunāties un viņu uzklausīt. Nav nekāds pārsteigums, ka beigās mātes un meitas attiecības nav īpaši labas. Tā diemžēl dzīvē notiek daudz biežāk nekā gribētos. Un, kas pie tā vainīgs? Protams, meita, jo ir aprobežota latviešu nacionāliste, kura pēc visa piedzīvota neapjūsmo Emīlijas rīcību. Vispār arī nacionālistu aktivitātes sešdesmitajos gados romānā ir pārspīlētas. Epizode teātrī nudien šķiet izfantazēta. Saprotams, ka nacionālisti patiešām bija, bet tolaik viņi ar ļoti retiem izņēmumiem bija apbrīnojami klusiņi, mierīgi un ar nolaistām austiņām un kājstarpē ierautām astītēm tupēja savās šķirbiņās, no kurām pēkšņi masveidā izlīda astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad viņi visi pēkšņi apgalvoja, kādi drosmīgi pretpadomju cīnītāji ir bijuši, lai gan realitātē varbūt vienīgi atļāvās dzērumā izstāstīt kādu nepiedienīgu anekdoti vai pasūkstīties par nedabūtu desu.

Lai nu paliek sižets, jo tas vietām bija diezgan amizants un tieši rakstnieku izfantazētās vai pārspīlētās lietas parasti ir tās, kas vēstures romāniem piedod šarmu. Tomēr romānu visvairāk traucēja lasīt valoda. Salīdzinājumā ar pārējo šogad lasīto literatūru (Leonu Briedi un Gunaru Janovski) “Krieva āda” bija stipri zemākā līmenī. Tā ir rakstīta ļoti pareizā un pastīvā valodā, kādā manas bērnības Liepājā ar visām tai raksturīgajām kursiskajām un zemgaliskajām izloksnēm un visādām mīlīgām dīvainībām un nepareizībām, neviens nerunāja. Nu varbūt vienīgi izņemot vīzdegunīgus rīdziniekus, kuri uzskatīja, ka tikai viņiem ir tiesības uz vienīgo un pareizo latviešu valodu, bet viss atšķirīgais tajā ir lieks un iznīdējams. Vēl nez kāpēc viens no romāna personāžiem runā tādā kā tāmnieku izloksnē, kas Liepājai vispār nav raksturīga. Nepārprotiet, šis ir literārs darbs, un autoram ir tiesības rakstīt to tik pareizā un vietai un laikam neatbilstošā valodā, kādā vien viņš vēlas, bet tas stipri nokāva romāna lasīšanas prieku un vērtējumu.
“Krieva ādā” ir labi aprakstīta padomju sadzīve, ēdieni, apģērbi un lietas pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, diezgan plakani parādītas latviešu un krievu attiecības un atkal kārtējo reizi iztirzātas māšu un meitu būšanas, par kurām gan laikam var runāt bezgalīgi.

Grāmatas vērtējums 2 no 5 zvaigznēm

Andris Akmentiņš “Skolotāji”

Andris Akmentiņš “Skolotāji”, izdevniecība Dienas Grāmata, Rīga: 2018

Andra Akmentiņa “Skolotāji” iznāca kā noslēdzošā grāmata Latvijas vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, kuru es laikam nekad pilnībā neizlasīšu, un jāatzīstas, ka par tāda latviešu rakstnieka Akmentiņa eksistenci pirms tam nemaz nenojautu. Tomēr romāns man sasodīti labi patika un piedevām atklāju sevī biedējoši daudz sentimenta. Turklāt nekādu skolotāju man tuvākajos rados nav, un pret skolu kā piespiedu izglītības iestādi nekad neesmu jutusi siltas jūtas. Iespējams, vienkārši palieku vecāka.

“Skolotāji” stāsta par pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Romāns sākas ar tās desmitgades pašu svarīgāko notikumu – visu tautu lielā vadoņa Staļina bērēm un turpinās ar stāstu par Hruščova atkušņa laiku. “Skolotājiem” ir četras daļas. Pirmā un pati garākā ir “Sarmas grāmata”. Tas ir romāna pamatstāsts, un tā galvenā varone ir Sarmīte, īsts velnēns brunčos. Meitēns no skolotāju ģimenes, kas pieaugot pati arī kļūst par skolotāju, lai gan patiesībā šausmīgi baidās no bērniem. Kādu brīdi Sarmīte pastrādā arī komjaunatnes komitejā un pamatīgi viļas ideoloģiskajā darbā un tā īstenotājos. Viņas stāstu papildina vēl trīs daļas. “Tēva grāmata”, kura ir viņas tēva, saukta par Papiņu, pārdomas par piedzīvoto trakajos juku laikos, kurus viņam ir nācies pārlaist. “Jāņa grāmata” ir mazliet jancīgs un ideālistisks iespraudums, kuru veido jauna skolotāja Jāņa Nācēja vēstules. Romānam punktu pieliek “Veltas grāmata”, kas ir Sarmītes vecākās māsas stāsts jau mūsdienās. Lielākoties romāna darbība notiek Tērces ciema skolā, kuras prototips esot Strautiņu skola.

Esmu ļoti pateicīga Andrim Akmentiņam par “Skolotājiem”. Viņš ir uzrakstījis brīnišķīgu, mazliet smeldzīgu, gaišu un humora pilnu grāmatu par laika posmu, par kuru bērnībā ir tik daudz nācies dzirdēt no saviem vecākiem, ka tas ir neizdzēšami iegūlies manā apziņā un pamazām ieguvis mītiskas aprises. Atšķirībā no Māras Zālītes grāmatām par piecdesmitajiem gadiem, kuru pamatā ir viņas pašas piedzīvotais, Andra Akmentiņa romāns ir manas paaudzes atmiņas par mūsu vecāku atmiņām. Tur nav jūtams autora klātbūtnes efekts. Un laikam jau šī atmiņu par atmiņām neizbēgamā distancētība no realitātes Akmentiņa tekstiem piešķir papildu nostalģiju un īpašu pievilcību, kā maigam, miglainam atspulgam spogulī. Katrā ziņā ļoti priecājos, ka kāds ir uzrakstījis grāmatu, kura tik ļoti sasaucas ar bērnībā dzirdētajiem stāstiem. Turklāt labā valodā, poētiski un tēlaini. Atmiņām un to neuzticamībai ir svarīga loma romānā (atmiņa ir maziņa, tā kā kalnu kaziņa). Un, kam tā atmiņa vajadzīga, dzīves beigās saka Māte, cilvēks, kura profesija ir tikt vienmēr galā. Ar visu.

Romānā, tāpat kā jebkurā reālā cilvēka dzīvē, nav pārlieku daudz sižeta. Daļēji tas ir pieaugšanas romāns, un vēl te ir daudz dzīves sīkumu un ikdienas poēzijas. Visam cauri vijas zeltainie pavedieni starp cilvēkiem, bez kuriem mēs droši vien pārvērstos par ļauniem ežiem. Pēc savas noskaņas “Skolotāji” atgādināja sensenos laikos lasīto Ilzes Indrānes “Lazdu laipu”, bet varbūt tā tikai šķita. Literārā ziņā romāns, protams, nav nevainojams, Tas pēc struktūras ir nedaudz saraustīts, sižets nav viengabalains, atsevišķās daļas ne visai labi turas kopā un nobeigums ir pārāk straujš. Citiem lasītājiem romāns esot šķitis pārāk vienmuļš un piezemēts, vai pārāk jauks. Arī Latvijas literatūras gada balvai “Skolotājus” nenominēja, jo grāmata neesot devusi nekādu jaunu pienesumu latviešu literatūrai. Tā jau ir, “Skolotāji” patiešām ir diezgan tradicionāls un vecmodīgs romāns, bet man sen ir piemirsušie visi balvai nominētie jaunmodīgie literārie darbi (izņemot Zālītes “Paradīzes putnus”), bet Akmentiņa romāns paliks manā grāmatu plauktā arī turpmāk.

Siena vākšana pagājušā gadsimta 50. gados. Bilde no ģimenes krājumiem.

Pēc izlasīšanas par “Skolotājiem” aizdomājos daudz vairāk nekā par citām vēstures sērijas grāmatām. Romāns iedvesmoja izvilkt un papētīt vecās, neskaidrās un apskrambātās piecdesmito gadu fotogrāfijas, kurās redzami lielākoties jau sen miruši cilvēki, iemūžināti nebeidzamajos lauku darbos, kas acīmredzot viņiem ir bijuši dikti būtiski.  Nē, siena vākšana nudien nebija nekāds mīts. Pārskatīju piecdesmitajos gados rakstītās tuvinieku vēstules. Pat palasīju Jāna Unduska eseju krājumu “Boļševisms un kultūra”, kas esot bijis viens no autora iedvesmas avotiem romāna rakstīšanas laikā. Vārdu sakot, “Skolotāji” ir gaišs un rimts romāns par atmiņām, kuru labāk lasīt apcerīgā noskaņojumā.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Varlams Šalamovs “Kolimas stāsti”

Varlams Šalamovs “Kolimas stāsti”, no krievu val. tulkojusi Lāse Vilka, AS “Latvijas Mediji”, Rīga: 2019 (Варлам Шаламов, «Колымские рассказы»,1966-1967)

Grūti bija lasīt Varlama Šalamova “Kolimas stāstus” un grūti par tiem tagad rakstīt. Sajūtas pēc grāmatas izlasīšanas bija diezgan nomācošas, pat drūmākas nekā pēc Solžeņicina “Vienas dienas Ivana Deņisoviča dzīvē”. Vislabāk grāmatu raksturo citāts – Tur ir daudz kā tāda, kas cilvēkam nav jāzina, nav jāredz, bet, ja ir redzējis, tad labāk viņam mirt. Tomēr labi, ka “Kolimas stāsti” beidzot ir izdoti arī latviešu valodā, un ar grāmatu ir iespējams iepazīties arī tiem lasītājiem, kas nepārvalda svešvalodas. Saprotamu iemeslu dēļ nometņu literatūra tagad nav pārlieku populāra, jo cilvēki bieži vien negrib zināt neseno vēsturi, ja šīs zināšanas viņus sāpinās vai kaut nedaudz traucēs komfortam.

“Kolimas stāstu” autors Varlams Šalamovs savas dzīves laikā tika arestēts vairākas reizes (1929., 1937. un pēdējo reizi tika notiesāts 1943. gadā) un sodu izcieta Gulaga nometnēs. Pēc atgriešanās no Kolimas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados viņš sāka rakstīt plašu stāstu ciklu par nometnēs pieredzēto, kas pēc tam tika apkopots vairākās grāmatās (“Kolimas stāsti”, “Kreisais krasts”, “Cimds vai KR-2”, “Lāpstas mākslinieks”, “Lapegles augšāmcelšanās”). Skaidrs, ka Šalamova stāstus Padomju Savienībā neviens nepublicēja. Pirmās to publikācijas bija dažādos izdevumos aiz PSRS robežām sešdesmito gadu beigās. Paša autora liktenis arī izvērtās traģisks, jo viņš nekad vairs pilnībā neatguvās no nometnēs pārdzīvotā.

Ar ko “Kolimas stāsti” ir tik īpaši? Galu galā kopš PSRS sabrukuma pie mums ir izdots daudz grāmatu par izsūtījumiem un Gulaga nometnēm. Vispirms jau “Kolimas stāsti” nav dokumentāla grāmata, lai gan pirmajā brīdī, paņemot to rokās, tāds iespaids radās, jo tās noformējumā un pielikumā ir izmantotas reālas nometņu fotogrāfijas un autora attēli no arhīviem. Grāmatai ir arī īpaši latviešu izdevumam sarakstīts priekšvārds un skaidrojošas piezīmes beigās.

“Kolimas stāsti” ir autobiogrāfiski, bet ne dokumentāli. Savas stāstos Šalamovs neko nepaskaidro, neapraksta situācijas cēloņus un nemeklē vainīgos. Autors lasītāju vienkārši uzreiz iemet ellē.  Stāsti ir nelieli un bieži nav savā starpā saistīti. Tās ir nelielas ainiņas, autora pieredzēti vai noklausīti atgadījumi, kas pamazām izveido kopējo bildi. Stāsti ir lakoniski, dažas epizodēs nedaudz poētiski, un vietām sajūtams melns humors. “Kolimas stāsti” ir ļoti subjektīva autora pieredze, kuru viņam ir bijis svarīgi izstāstīt, lai parādītu Gulaga nometnes no pašas apakšas. Tā ir ļoti skarba pieredze, dziļi eksistenciāla. Tādu var iegūt tikai nonākot līdz tai esamības robežai, aiz kuras viss beidzas. Un tur nav nekā laba. Tur vispār gandrīz nekā nav. Tur vairs nav sajūtu, tikai pilnīga vienaldzība. Tur vairs nav nekā cilvēcīga, tikai cilvēku atkritumi. Vienīgās lietas, kas var izraisīt interesi, ir tikai ēdiens un no darba brīva diena. Aizraujošākais skats, no kura nav iespējams atraut acis, ir cilvēks, kurš ēd. Kolimā cilvēki ir izturīgāki par dzīvniekiem, jo cilvēka dzīvotgriba ir tik spēcīga, ka spēj ietekmēt fizisko ķermeni, tomēr arī tai ir robežas, jo ķermenis kādā brīdī neizbēgami sabrūk. Bet bērni šeit savos zīmējumos attēlo dzeloņstieples, cilvēkus ar šautenēm un suņiem un žogus, žogus, žogus.

Jāpiezīmē, ka PSRS pēc savas būtības bija kriminalizēta valsts, un Kolimas nometnēs tas izpaužas pilnīgā galējībā, jo reālā vara tur pieder zagļiem un slepkavām recidīvistiem, un tieši tas padara nometņu dzīvi tik neciešamu un bezcerīgu, bet cilvēkos šajā vidē pamazām iznīkst viss cilvēcīgais.

Morālās barjeras ir nobīdītas kaut kur malā.
Izrādās, ka var darīt nelietības un tomēr dzīvot.
Var melot un dzīvot. […]
Viņš iemācās būt dīkdienis, mānīties un dusmoties uz visiem un par visu. Viņš vaino visu pasauli, apraudot savu likteni.
Viņš pārāk augstu novērtē savas ciešanas aizmirsdams, ka katram cilvēkam ir savas bēdas. Viņš vairs neprot just līdzi cita bēdām – viņš vairs tās nesaprot, negrib saprast.
Skepse – tā vēl ir laba, tas vēl ir labākais nometnes mantojums.
Viņš iemācās ienīst cilvēkus.
Viņš baidās – viņš ir gļēvulis. Viņš baidās, ka liktenis atkārtosies, – baidās no sūdzībām, baidās no kaimiņiem, baidās no visa, no kā cilvēkam nav jābaidās.

Varlama Šalamova “Kolimas stāsti” ir ļoti spēcīga un satriecoša grāmata, kurā ir apvienots lirisms un neaprakstāms cinisms. Viena no tām grāmatām, kuru lasīšana radīs ne tās patīkamākās izjūtās, bet tādas ir vērts lasīt, lai saprastu cilvēka būtību, lai zinātu, kas notiek eksistences robežstāvokļos, un galu galā ir jēga lasīt neizskaistinātus aculiecinieku stāstus par neseno vēsturi kaut vai tāpēc, lai zinātu, ka visi tie, kas nostalģiski jūsmo par padomju laikiem, patiesībā jūsmo par meliem noziedzību un varmācību.

Draudzība neveidojas ne nabadzībā, ne nelaimē. Tie “smagie” dzīves apstākļi, kas, kā mums māca daiļliteratūras pasakas, ir obligāts priekšnoteikums, lai rastos draudzība, vienkārši nav pietiekami smagi. Ja nelaimē un nabadzībā ir radusies cilvēku draudzība, tātad šī nabadzība nav galīga un nelaime nav liela. Bēdas nav pietiekami asas un dziļas, ja tās var dalīt ar draugiem. Īstā nabadzībā ir iespējams iepazīt tikai savu dvēseles un miesas izturību, noteikt savu iespēju, fiziskās izturības un morālā spēka robežas.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Ketlina Kaldmā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi”

Ketlina Kaldmā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi”, ilustrējis Jāns Rēmuss, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: liels un mazs, 2019 (Kätlin Kaldmaa, Halb tüdruk on jumala hea olla, 2016)

Ketlina Kaldmā ir igauņu rakstniece un dzejniece, un viņas sarakstītā bērnu grāmata “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” šogad iznākusi arī latviešu valodā. Tā ir maza, plāna un mīlīga grāmatiņa, kura mani aizveda atpakaļ laikā, kuru ne vienmēr gribas atcerēties. Tātad atkal ir pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākums, nemīlīga un pelēka pasaule, lauki, smagi, sliktas kvalitātes gumijas zābaki un šaušalīgi nesmukas frizūras (jāstaigā vai nu kā pūdelim vai ar mūžīgo sasonu uz galvas, jo neko citu frizieres nogriezt nemācēja). Bērniem ir ļoti daudz brīvības, bet ne pārāk daudz iespēju to aizraujoši realizēt.
Grāmatas galvenā varone ir 11 gadus veca meitene Lī. Viņai ir maziņš brālītis Saska ar divām nelāgām apsēstībām (ūdeņiem un aukstajiem ieročiem), kuras brīžiem tīri labi noder sižeta virzīšanai, un neticama stipra jaunākā māsa Lota. Dažreiz šai kompānijai pievienojas arī kaimiņu bērni. Blēņas, kuras viņi sastrādā ir visnotaļ reālas, dabiskas un diezgan dumjas. Nu tur apmētā kaimiņu sienu ar vecām olām un tamlīdzīgi izdarās. Savā ziņā man tas šķita viens no grāmatas plusiem, jo bērnībā rakstnieku izfantazētie, ļoti gaumīgie un asprātīgie nedarbi mani brīžiem dzina kompleksos, jo manā dzīvē nekad tādi negadījās. Nē, Kaldamā grāmatiņā darbojas ļoti ticami un reāli bērni. Viņi nepalīdz nevienam vecam cilvēkam, nerisina nekādas aizraujošas detektīvintrigas un pat nepiedalās nekādās valstiski nozīmīgās pionieru pulciņu makulatūras vākšanas sacensībās. Viņi vienkārši dzīvo pavisam parastu lauku bērnu ikdienas dzīvi. Lasot gaidīju, kad tad Lī paliks par grāmatas virsrakstā pieminēto slikto meiteni. Maiteklis – tā arī nesagaidīju. Lī nepavisam nav slikta meitene. Viņas nedarbi nav ļauni, bet lielākoties tikai dumji. Tādi, kādus mēs bērnībā sadarījām, kad īsti nebija, ko darīt. Patiesībā grāmata jau sākas ar ļoti vaļsirdīgu Lī atzīšanos – Bērnībā es biju liela muļķe. Bet patiešām. Es jums izstāstīšu apkaunojošu stāstu par to, kāds muļķis var būt viens cilvēks. (Tomēr jāatzīstas, ka tagad zinu, ka vecums arī diemžēl nenāk komplektā ar baigo viedumu.) Bet, kurš gan gribētu lasīt grāmatu ar nosaukumu “Būt dumjai meitenei ir dievīgi”, tāpēc labāk lai viss paliek, kā ir.
Grāmata ir īsiņa, un, to aizverot, ir sajūta, ka beigās sasteigta un līdz galam nenobeigta. Labi, Lī paliek 12 gadi, bet tas arī viss. Iespējams, ka plānots arī turpinājums un vēl kādas piecas daļas, kā tas tagad ir pieņemts, un galu galā Lī patiešām paliek ļoti slikta meitene. Nu, tā pa īstam slikta, saprotiet. Bet tā laikam vairs nebūs bērnu grāmata.
Pie grāmatas plusiem noteikti ir jāpiemin ļoti reālās Jāna Rēmusa ilustrācijas, kurās ir atdzīvināti daži bērnības murgi, kā jau pieminētais sasons, baisās Tjumeņas medicīniskā aprīkojuma rūpnīcā ražotās adatas un daudzreiz lietojamās stikla šļirces. Bildēs ir redzamas arī dažas piemirstas sadzīves lietiņas, kā pulveris BioEst un veļasmašīna Rīga ar visiem gumijas ruļļiem, kā pienākas. Ar labu vārdu gribu pieminēt arī to, ka grāmata ir drukāta uz FSC MIX papīra.
Ketlinas Kaldamā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” ir maza, jauka un nepretencioza grāmatiņa, kura pieļauju, ka labāk tomēr patiks nostalģiski noskaņotiem vecākiem nekā bērniem.

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.