Tūve Jānsone “Vēlu novembrī”

Tūve Jānsone “Vēlu novembrī”, no zviedru val. tulkojusi Mudīte Treimane, Zvaigzne ABC, 2020. (Tove Jansson, Sent i November, 1970)

Kad gan vēl lasīt grāmatu “Vēlu novembrĪ”, ja ne brīdī, kad baltā ziema vēl nav sākusies, bet krāsainais rudens jau ir beidzies, un apkārt viss ir pelēks, tumšs un dubļains. Tāpēc diezgan spontāni pārlasīju pēdējo no Tūves Jānsones trollīšu Muminu sērijas grāmatām. Patiesībā sērijas galvenie personāži Mumini tajā nemaz neparādās, jo ir aizceļojuši, savā mājā atstājot tikai kādu noslēpumainu podiņu krāsnī dzīvojošu senci.

Arī Muminielejā ir sācies pelēks, drūms rudens, bet tur dažādu iemeslu dēļ salasās diezgan raiba kompānija ar maziem nīgriem zvēriņiem. Atgriežas vientuļnieks Susuriņš pēc savām pazaudētajām mūzikas taktīm. Ierodas jokainā Svilpaste, kura no kaut kā ļoti baidās, bet visticamāk jau pati no sevis. Atnāk Murmulis, kurš grib būt jauks un labs, un visiem patikt, bet šo ideju realizē visnejēdzīgākajā veidā – pēc savas saprašanas kārtojot citu lietas, jo Nav jau daudz tādu, kas zina, kā viņiem jādzīvo, un kas vieni paši prot tikt galā. Uz šejieni dodas arī mazais cirslītis Tofts, kurš savā prātā ir iztēlojies ideālo Muminieleju ar ideālo Muminu māmiņu, un sapņo, cik labi būtu, ja par viņu kāds rūpētos.  Vēl te ierodas pašapzinīgā un egoistiskā Bumbulīte, kura neizceļas ar pārlieku jūtelību, un mūžsenais Ņurdzeklis.

Šo vientuļo dzīvnieciņu kompānija apdzīvo Muminu māju, burkšķ viens uz otru un kašķējas savā starpā. Tā kā Muminu šeit nav, dažreiz zvēriņi mēģina aizpildīt viņu prombūtnes radīto tukšumu, kādam mēģinot iejusties Muminu ģimenes locekļu lomās, bet ne visai veiksmīgi. Galu galā viņiem nākas pašiem risināt savas problēmas bet ir tik grūti būt tādam, kāds esi patiesībā, jo tāds jau tu lielākoties nevienam nepatīc, un šajā atklātībā ir kaut kas apkaunojošs. Un, jā, atklājas, ka aiz Muminu mājas atrodas neglītais mežs, uz kuru pastaigāties trollīši dodas, kad jūtas dusmīgi, bēdīgi, nesaprasti vai vienkārši noguruši viens no otra, jo arī viņiem brīžiem gadās tā sajusties. Bet cirslītis atrod kādu dīvainu biezu foliantu, kurā izlasa par numulītiem, savdabīgu Protozoju grupas pasugu, kura mitinās jūras dzelmē, un viņa iztēlē šis radījums sāk dzīvot un augt aizvien lielāks, līdz tiek pat pie zobiem.

“Vēlu novembrī” ir brīnišķīga, melanholiska un eksistenciāla grāmata. Ļoti vienkārša un tajā pašā laikā negaidīti dziļdomīga un simboliska. Rudens patiešām ir mazā nāve, miera un pārdomu laiks. Tomēr grūti to uztvert kā bērnu literatūru, lai gan droši vien kaut kur ir tādi nostalģijas un esības skumju pārņemti bērni, kam tā varētu patikt. Varu godīgi atzīties, ka bērnībā man Tuves Jansones grāmatas lāgā negāja pie sirds, un to burvību atklāju, tikai paaugoties un pieņemoties prātā. Tā kā šī ir trollīšu Muminu cikla pēdējā grāmata (turklāt bez Muminiem), ar to nevajadzētu sākt iepazīšanos ar Tūves Jānsones daiļradi, bet tie, kas būs lasījuši pārējās sērijas grāmatas, jau zinās, ko no tās var sagaidīt. Dažreiz vienīgi ir žēl, ka mēs nevaram pārlaist ziemu dziļā, rāmā miegā kā grāmatas varoņi, un atmosties, kad tkal būs pavasaris.

Beidzot viņš zināja, ko darīs, – tas bija pavisam vienkārši! Viņš izlaidīs visu ziemu un, sperot vienu vienīgu garu soli, ielēks aprīlī! Nebija par ko raizēties, absolūti nekā! Atliek tikai iztaisīt patīkamu guļambedrīti un ļaut, lai pasaule iet savu gaitu. Un, kad viņš pamodīsies, viss būs tā kā tam jābūt.

Rudens mierīgā gaita uz ziemu nav nekāds sliktais laiks. Tas ir laiks, kad uzglabāt, nodrošināt un uzkrāt pēc iespējas lielākus krājumus. Ir jauki sev piederošo savākt cik vien iespējams tuvu – savākt savu siltumu un savas domas un pašā dziļumā izrakt drošu alu: drošības kodolu, kur tu aizsargā to, kas ir svarīgs, dārgs un pieder vienīgi tev. Pēc tam uz nebēdu var nākt aukstums, vētras un tumsa. Tie taustīsies gar sienām un meklēs ieeju, bet to atrast nebūs iespējams, – viss būs noslēgts, un tur iekšā savā siltumā un vientulībā sēdēs un smiesies tas, kurš būs bijis tālredzīgs.

Ir tādi, kas paliek mājās, un tādi, kas dodas prom, – tā tas aizvien ir bijis. Ikviens var pats izvēlēties, bet viņam ir jāizvēlas, kamēr vēl ir laiks, un nekad nedrīkst padoties.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm

Selja Ahava “Lietas, kas krīt no debesīm”

Selja Ahava “Lietas, kas krīt no debesīm”, no somu val. tulkojusi Maima Grīnberga, izdevniecība “Latvijas Mediji”, Rīga: 2020. (Selja Ahava, Taivaalta tippuvat asiat, 2015)

Man pazīstamo lasītāju burbulī Eiropas Savienības Literatūras balva lielākoties tiek uztverta kā viena no zīmēm, ka grāmatu labāk nelasīt. Ja nu kāds nav par to dzirdējis, tad šo balvu piešķir katru gadu literārajiem darbiem no 11 līdz 12 ar Eiropu saistītām valstīm, kuras tiek izvēlētas rotācijas kārtībā, un šiem darbiem ir jābūt literāri spilgtiem un Eiropas kultūras dimensijas atklājošiem. Izvēlētās grāmatas pēc tam tiek pie publicitātes un iespējas tikt tulkotām un izdotām arī ārpus savas dzimtās valsts, bet mēs pie daudzveidīgākas lasāmvielas latviešu valodā, kas, protams, ir labi. Vienīgi tā rotācija šķiet mazliet dīvains kritērijs balvas piešķiršanai, un literārais spilgtums pat kopā ar to kultūras dimensiju ne vienmēr garantē, ka grāmata būs laba un lasīšanas vērta. Tomēr, ziniet, viss nemaz nav tik slikti, dažas ES literārās balvas laureātes der izlasīt, un Seljas Ahavas romāns bija saistošs, patīkams un viegli lasāms.

Kā zināms, no debesīm var nokrist visādas substances. Parasti jau tas ir lietus un sniegs, bet arī putnu sūdi nemaz nav tāds retums. Dažreiz no debesīm ir kritušas arī zivis, krupji, golfa bumbiņas, meteorīti, zirnekļi, strazdi, tārpi un želeja, bet, kopš pa tām ir sākuši vazāties cilvēki, gadās, ka nokrīt arī visādi tehniska rakstura atkritumi kā lidmašīnu riteņi, durvis vai to tualetēs sasaluši ledus gabali. Tā notiek arī šajā romānā (jāatzīst, ka ne tikai šajā, no debesīm krītošas lietas ir daudzu rakstnieku iemīļota tēma). Romānam ir četras savā starpā saistītas daļas, kas stāsta par cilvēkiem, ar kuriem notiek dažādas neikdienišķas lietas. Kādu nosit ledus gabals, kāda loterijā vairāk kā vienu reizi vinnē Dubulto Džeka Podu, kādam piecas reizes iesper zibens. Tā gadās. Tomēr mūsu smadzenes evolūcijas ceļā ir izveidojušās ar noslieci jau automātiski visur meklēt iespējamas sakritības un izskaidrojums, turklāt bieži vien vietās, kur tādu nemaz. Tā nu grāmatas varoņi mokās un meklē atbildi uz allaž neatbildamo jautājumu, kāpēc tas viss notiek ar mani?

Kopumā jau Seljas Ahavas grāmata, lai gan viduvēja, ir tīri patīkama lasāmviela. Tulkojums ir labs, un valoda raita. Par sakritībām un likteni tā gan neko jaunu un oriģinālu nepasaka, un patiesībā to visu jau sen daudz labāk un talantīgāk ir aprakstījis vecais perdelis Kurts Vonnegūts, kurš bija viens no nedaudzajiem, kas izdzīvoja Drēzdenes bombardēšanā 1945. gadā (viņam patiešām bija, ko teikt par tēmu, tagadējie rakstnieki visi var mierīgi iet uzpīpēt maliņā). Un, lai gan autore diezgan daudz spriež par to, cik svarīgi ir forši pabeigt stāstu, tad romāna nobeigums tā arī paliek nepārliecinošs un atvērts.

Reizēm notiek kaut kas tāds – tikai vienu vienīgu reizi –, ka visu atlikušo dzīvi jādomā, kāpēc. Reizēm nenotiek nekas, un visu atlikušo dzīvi jādomā, kāpēc tad nenotika.

Vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.
Par grāmatu ir rakstījusi arī Lili, kas lasa.

Epu Nuotio “Indīgais velnarutks”

Epu Nuotio “Indīgais velnarutks”, no somu valodas tulkojusi Anete Kona, Rīga: izdevniecība “Pētergailis”, 2018 (Eppu Nuotio, Myrkkykeiso, 2017)

Lai gan vairāki grāmatu blogeri ir atzinušies, ka viņus šogad ir piemeklējusi grāmatu mazlasīšanas krīze, man tomēr ar lasīšanu sokas tīri labi. Ar grāmatu aprakstīšanu gan ne visai. Bet kaut ko lietas labā ir jādara, vai, precīzāk, vienkārši jāsāk rakstīt, tāpēc šoreiz par mazu un piemīlīgu somu krimiķīti “Indīgais velnarutks”. Ziemeļnieku kriminālromānu reputācija ir labi zināma – atriebīgi maniaki, kas ieradīsies pie tevis ar elektrisko zāģi un sāks dzīvu sadalīt gabalos tāpēc vien, ka pirms trīsdesmit septiņiem gadiem esi pabraucis garām ar velosipēdu brīdī, ka viņam ir bijis slikts noskaņojums (vai vienkārši esi līdzīgs viņa mātei), neaprakstāmi zvērīgas slepkavības, baisas bērnības traumas, skarbi izmeklētāji alkoholiķi ar neizdevušos ģimenes dzīvi – un tas viss uz drūmu, klinšainu ainavu fona. Nu, lūk, “Indīgais velnarutks” ir patīkams izņēmums šajā drūmajā kompānijā. Tas drīzāk ir jauks, maigs ziediņš, kas nejauši izplaucis ledainajā ziemeļu vējā.
Romāna galvenā varone ir pensionēta kartogrāfe Elēna Lehde, atraitne, kuras vaļasprieks ir apceļot skaistākos pasaules dārzus. Un, jā, mani uzreiz piemeklēja balta skaudība par Somijas pensiju sistēmu, kas pieļauj šādu dzīvesveidu jau 58 gadu vecumā. Elēnai ir arī par viņu divdesmit gadus jaunāks mīļākais, bet pārējā laikā, kad viņa neceļo vai nav aizņemta ar savu mīļāko, spriganajai somu pensionārei nav īsti, ar ko nodarboties. Tāpēc viņa bieži bāž degunu kaimiņu darīšanās un darbojas kaut kādā somu sieviešu biedrībā, kas romānā ir saukta vienkārši par martām (cik sapratu, tad to misija ir palīdzēt somu sievietēm nekļūt par pilna laika moceklēm). Kad izrādās, ka ir pazudusi Elēnas auklējamā bērna māte, Elēna var saspicēt ausis un parakāties arī šajā virzienā.
Vispār es biju mazliet pikta, ka grāmata tiek reklamēta kā dārzu detektīvs, jo nekādu dārzu tajā vienkārši nav. Ar pāris Vikipēdijā sagrābstītiem faktiem par Berlīnes botānisko dārzu un vienas neziedošas pojeņu dobes aprakstu ir stipri par maz. Vārdu sakot, nav tas nekāds dārzu detektīvs, tie atkal ir kārtējie izdevēju meli. Jāatzīst, ka es uz tiem uzķēros un galvenokārt tāpēc vispār romānu paņēmu bibliotēkā. Jāpiebilst, ka romāna tekstā bija diezgan daudz dīvainu drukas kļūdu. Piemēram, mellenes tika sauktas par mElēnēm
Godīgi jāatzīst, ka “Indīgajā velnarutkā” arī no detektīvintrigas ir maz. Sižetā ir pārlieku daudz nejaušu sakritību un vainīgais kļūst skaidrs diezgan ātri. Vairāk jau te ir visādas ģimenes lietas un sadzīves būšanas. Autore arī mīl sīki aprakstīt, kas Elēnai ir mugurā, kā viņa ir uzkrāsojusies, un ko viņi tur ēd (visādus garšīgus somu un ne tikai somu ēdienus, brūkleņu uzputeni, melleņu kūku ar vaniļas mērci, u.c.)
Toties romānā ir daudz mūsdienu somu dzīves ainiņu un ar galveno sižeta līniju tiešā veidā nesaistītu personāžu. Te ir vientuļā māte Silja ar savām problēmām (laikam attiecībā uz vientuļajiem vecākiem Somijas sociālā sistēma ne tuvu nav tik labvēlīga kā pret pensionāriem). Memļacīgs pusaudzis Samuels, kurš romānā it kā pieaug (atrod ar ko kniebties), bet beigās vienkārši no mātes aprūpes pāriet draudzenes aprūpē, kas somu jaunietim acīmredzot ir ievērības vērts sasniegums. Viņa māte Irina ir krievu pianiste, ar ne visai skaidru pagātni. Romānā ir manāmas dažas atsauces uz Bergmanu, jo lielākās kaislības notiek ap Zemeņlaukiem, kas ir kādas dzimtas vasaras mājiņa pie jūras.
Grāmatas darbība lielākoties norisinās Turku pilsētā, kur dzīvo Elēna un pazudusī sieviete. Tieši šovasar sanāca tur pabūt, tāpēc, lasot romānu, bija viegli atsaukt atmiņā aprakstītās vietas – Turku pilsētu, klinšainās salas un burvīgās somu vasaras mājiņas uz tām.
Un, protams, “Indīgais velnarutks” ir romānu sērijas pirmā grāmata. Autore ir paspējusi uzrakstīt arī turpinājumu, kura nosaukumā ir pieminēta līdakaste, kas, kā bija noprotams no gugles tulkotāja, somiski tiek saukta par vīramātes zobu (tā laikam ir norāde uz nākamā romāna tēmu).
“Indīgais velnarutks” ir ļoti nepretencioza, ne pārāk gara un ne pārāk nogurdinoša grāmata, kuru ir jauki palasīt vakaros, kad negribas pievērsties nekam nopietnākam.

 

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Johanna Sinisalo “Saules kodols”

Johanna Sinisalo “Saules kodols”, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Pētergailis, 2017., (Johanna Sinisalo, Auringon Ydin, 2013)

Johannas Sinisalo “Saules kodols” ir viena no interesantākajām šogad lasītajām grāmatām. Autore ir somu rakstniece, kura raksta diezgan savdabīgā žanrā, ko pati ir nosaukusi par Finnish Weird, kas ir mazliet psihodēlisks zinātniskās fantastikas un fantāzijas mikslis ar pamatīgu somu melanholijas un ziemeļu mitoloģijas piedevu. Tā kā man savulaik tīri labi patika Atēnas izdotais Sinisalo romāns par Helsinku troļļiem un gejiem “Pirms saulrieta nav ļauts”, bibliotēkā uzreiz pieteicos arī uz “Saules kodolu” pat nezinot, par ko tajā būs stāstīts.

Šajā romānā Sinisalo ir iedvesmojusies no Dmitrija Beļajeva slavenajiem eksperimentiem sudrablapsu domestikācijā, suņkopības rokasgrāmatām un Somijas vēstures, un viņai ir izdevusies patiesi eleganta, ironiska un vietām satriecoša distopija. Autores attēlotājā Somijā, kuru visapkārt draudīgi ielenc pagrimuma demokrātijas, viss ir vislabākajā kārtībā, jo tur valda eisistokrātija. Tā ir sabiedriskā iekārta, kuras svarīgākais uzdevums ir ar visiem līdzekļiem sekmēt valsts pilsoņu vispusīgu labklājību un veselību. Šo cēlo mērķu labad Somijā ir stingri aizliegts lietot ne tikai narkotikas, alkoholu, nikotīnu un kofeīnu, bet nedrīkst ievest un izmantot arī tādu baudvielu kā čili, kas satur ārkārtīgi bīstamo kapsaicīnu. Bet skaidrs, ka lielākais drauds sabiedrības labklājībai ir sievietes, īpaši tās, kuras kaut reizi kaut ko ir atteikušas vīriešiem (parasti jau seksu). Tāds atteikums taču ir briesmīgi graujošs vīrieša pašapziņai. Tāpēc, lai uzlabotu tautas labklājību, somu Veselības dienests ir ieviesis kārtību, ka pāroties drīkst tikai visas pārbaudes izturējušie īpatņi, bet pārējie pēc iespējas agrākā vecumā jāsterilizē. Sievietes tiek testētas pēc padevības un izskata, ir pat izveidota īpaša sieviešu rase elojas (sveiciens Velsam). Tās, kuras neiztur pārbaudi, jo ir nesmukas vai pārāk gudras, tiek sauktas par morlokām, un ir izmantojamas tikai fiziskam darbam.

Ar sieviešu domestikāciju saistītā juvenilizācija jeb pedomorfisms ir dabaszinātniski saprotams, varētu pat teikt, neizbēgams process. Juvenilizācija ir veids, kā daba atkāpjas no evolucionārā strupceļa, kurp pamazām veda sieviešu pārmērīgā neatkarība un pašnoteikšanās.
Dzimumu dimorfismam starp sievietēm un vīriešiem mūsu sugā jau gandrīz draudēja izzušana, taču tad, lai veicinātu vairošanos, tika uzsākts darbs neotēnisko iezīmju attīstīšanā sievietēs. Cilvēkmātīšu uzdevums ir sacensties par tēviņiem, taču mūsu sugas specifiskās kultūras tradīcijas neatbalsta situāciju, kad mātīte meklētu tikai apaugļotāju. Intelektuāli un fiziski vājākajai mātītei sev jāmeklē arī uzturētājs. Šajā gadījumā uz tēviņiem vislabāk iedarbojas bērnišķīgas iezīmes.

Bet pat šajā sistēmā gadās, ka kaut kas noiet greizi un piedzimst tāda anomālija kā romāna galvenā varone Vera – morloka ar elojas ķermeni. Sievietēm nedrīkst būt vārdi ar burtu r, tāpēc veselības dienests nudien pavisam nopietni liek viņu pārsaukt par Vannu, bet viņas māsu par Mannu. Un šī Vera/Vanna ir kapsiķe, liesmojošā un apziņu atbrīvojošā kapsaicīna atkarīgā, jo nekas cits viņu nespēj izraut no depresijas melnā bezdibeņa, kurā viņa ir nonākusi.

Sinisalo ir savdabīgs stils un līdzīgi troļļu stāstam, “Saules kodols” ir veidots kā kolāža no daudziem skata punktiem, kas lasītājam pašam pamazām ir jāsaliek kopā, lai saprastu, kas īstenībā ir noticis. Te ir Veras/Vannas vēstules māsai, viņas drauga stāsts, fragmenti no sieviešu domestikācijas vēstures grāmatas, padomi vīriešiem eloju audzināšanā, pavēstes sievietēm par obligāto dalību pārošanās dienestā, reklāmas, izglītojošas pasaciņas mazajām elojiņām, zinātniski un pseidozinātniski iestarpinājumi un vēl daudz kas cits. Vēl romānā ir smalki un izjusti stāstīts par čili dievišķajām īpašībām un selekciju, kapsiķiem, un kapsaicīna melno tirgu. Te ir arī kāda dīvaina ķertu vegānu sekta, kas pielūdz zemes dievieti Gaju, eigēnika, sinestēzija, šamanisms, apziņas ceļojumi un slepeni noziegumi.

Lai arī man bija daži iebildumi pret sižetu (vispirms jau neticamais sieviešu domestikācijas ātrums, jo Beļajeva lapsām šim procesam vajadzēja daudz vairāk paaudžu, tad vēl sākotnējā selekcijā viņiem nāktos izbrāķēt lielāko daļu no populācijas sievietēm un beigās tur pavairošanai paliktu maz kas, un galu galā pēc loģikas šādas pārošanas rezultātā vajadzētu izskaldīties krietni vairāk morlokām un mīnusvīriešiem, tomēr viņu reto sastopamību autore izskaidro – morlokas bērnībā lielākoties nogalina viņu vecāki) romāns man ļoti patika. Tas ir ļoti sarkastisks un dzēlīgs un liek šo to pārdomāt (pat ja tā ir attieksme pret saviem suņiem, un lasot man ik pa brīdim bija jādomā par suņiem). Un tikai nedaudz sabiezinot krāsas, autorei ir lieliski izdevies parādīt, kur mūs var novest mūžīgā smadzeņu skalošana ar visām tām blēņām par obligāto sievišķību, kuru ir pieņemts uzspiest meitenēm, kā arī cik trauslas ir patiesās vērtības mūsu dzīvē.
Romānu gribu ieteikt tiem, kam patīk sociālas ievirzes fantastika, distopijas, ziemeļnieki un grāmatas, kur lasītājam pašam mazliet jāpadomā līdzi, lai saliktu kopainu līdz galam.

Vērtējums – 4,5 no 5 zvaigznēm.

Te var noskatīties ierakstu no literārā vakara ar Johannu Sinisalo, kas notika Ziemeļvalstu bibliotēku nedēļas 2017 laikā. Interesanti paklausīties viņas stāstījumu par “Saules kodola” tapšanu un šī brīža darbu pie romāna par nacistiem, kas mitinās kosmosā mēness tumšajā pusē. (Sinisalo bija filmas Iron Sky scenārija līdzautore. Filma gan bija draņķīga, bet romāns varētu būt jēdzīgāks.)

Nobeigumam labākai grāmatas ilustrācijai ļoti pamācoša pasaciņa mazājm elojām par nepaklausīgās Sarkanannas baiso likteni.

Kādu dienu viņas māmiņa lūdza, lai Sarkananna aiznes zāles savai vecmāmiņai, kura bija saslimusi. Sarkananna paņēma zāles un devās ceļā. Viņai pretī nāca vilks. Vilks Sarkanannai teica, ka viņa ir skaistākā meitene kādu viņš jelkad ir redzējis. Vilks gribēja, lai Sarkanna nāk pie viņa par sievu. Sarkananna nebija ar mieru, jo ļoti mīlēju savu vecmāmiņu un gribēja, lai tā tiek pie savām zālēm, Sarkananna turpināja ceļu uz vecmāmiņas māju. Taču vilks bija aizgājis pie vecmāmiņas pa citu ceļu, aprijis viņu, uzģērbis vecmāmiņas naktskreklu un tagad gultā gaidīja Sarkanannu.
Sarkananna sniedza vecmāmiņai zāles. tad viņa pamanīja, ka vecmāmiņa izskatās svešāda. …
“Vai vecmāmiņ, kādas tev lielas ausis!” Sarkananna teica.
“Lai es labāk sadzirdētu tavas domas!” vilks atbildēja.
“Vai vecmāmiņ, kāda tev liela mute!” Sarkanna teica.
“Lai es tevi varētu labāk aprīt, tā padarīdams par daļu no sevis un paturēdams līdz mūža galam”
To pateicis vilks tūlīt izlēca no gultas, nometa vilka ādu, un Sarkananna ieraudzīja, ka tas nemaz nav vilks, bet gan daiļš princis.
“Taču tā kā tu man neklausīji un nebiji ar mieru kļūt par maznu sievu, bet gan nesi zāles savai vecmāmiņai, es uz līdzenas vietas atsakos no tevis.”
Tā nu daiļais princis aizgāja, un Sarkanna nav apprecējusies līdz šai dienai.

Timo Parvela “Ella un draugi”

Timo Parvela “Ella un draugi”, no somu valodas tulkojusi Ingrīda Peldekse, Rīga: Zvaigzne ABC, 2015., (Timo Parvela. Ella ja kaverit 1. 1995, 1996, 1998)

Mīlestība uz bērnu grāmatām mani nepamet jau no bērnības. Nav jau tā, ka ikdienā lasītu tikai bērnu literatūru, bet no labas grāmatas šajā žanrā vēl joprojām nespēju atteikties un acīmredzot nekad nekļūšu pilnībā pieaugusi. Tāpēc biju patiešām priecīga, kad armēņu Ziemassvētkos no Spīganas dāvanā saņēmu Timo Parvelas grāmatu “Ella un draugi” un līdz ar to arī attaisnojošu iemeslu to izlasīt un aprakstīt blogā.

Timo Parvela ir somu rakstnieks, kurš pats kādreiz strādājis par skolotāju, līdz šis darbs ir viņu iedvesmojis sākt rakstīt literatūru bērniem. Viņš ir visai ražīgs autors, jo sērijā par Ellu ir sarakstījis jau vismaz astoņpadsmit grāmatas. Tās gan nav garas un “Ellā un draugos” ir iekļautas pirmās trīs. Bet Timo Parvelam ir arī citas bērnu grāmatu sērijas, piemēram, ar kārtīga latvieša ausij tik tīkamo nosaukumu somu valodā Maukka ja Väykkä.

“Ella un draugi” ir ļoti jauka, sirsnīga, gaiša un smieklīga grāmata par vispārējās izglītības iegūšanu kādas Somijas skolas pirmajā klasē. Ar izglītošanos tur ir, kā nu ir, bet laiku visi (varbūt vienīgi izņemot skolotāju) pavada apskaužami labi un jautri – brauc ekskursijā, apmeklē teātri, un pēc tam paši uzved klasisko Ziemassvētku iestudējumu par Jēzus bērniņu, kurā, protams, noiet greizi viss, kas vien iespējams, kā arī dara daudz citu vispārējās izglītības iegūšanai svarīgu lietu.

Lai arī šī ir bērnu grāmata, tomēr lielākā daļa joku ir saistīti ar dažādām vārdu spēlēm un valodiskiem pārpratumiem, tāpēc tulkotājai tas noteikti nav bijis viegls un vienkāršs darbs, bet gala rezultāts ir labs un viegli lasāms.

– Es vēl nepazīstu pulksteni, – bažīgi sacīja Pauls.
– Es jūs abus iepazīstināšu. Pulksteni, šis ir Pauls; Paul, – šis ir pulkstenis! – sacīja Tūks, parādīdams Paulam pulksteni.

Saprotams, ka izglītojoties visi nepārtraukti iekuļas smieklīgās situācijās, jebkuru ne pārāk prātīgu darbību vienmēr der atkārtot, jo varbūt otrreiz sanāks kaut kas vēl trakāks. Un grāmatā ir arī amizantas klasikas interpretācijas.

 – Tagad es tevi apēdīšu, no galdapakšas rūca aizvietotājs un draudīgi vicināja vilku Sarkangalvītes priekšā.
–  Kāpēc tā meitene grib apēst suni? – Pauls nespēja vien nobrīnīties.
–  Varbūt viņa ir ķīniete. Ķīnieši ēd suņus, – Tūks zināja teikt.
–  Dulburi, tā taču ir Sarkangalvīte, mūs apgaismoja Hanna.
–  Vai Sarkangalvīte ir ķīniete? – Pauls apstulba.

“Ella un draugi” ir ļoti piemērota grāmata lasīšanai sākumskolas bērniem. Te viss ir ārkārtīgi vienkārši, visas problēmas ir atrisināmas, viss šajā pasaulē ir labi, skaisti un smieklīgi. Tomēr tā varētu noderēt arī pieaugušiem cilvēkiem. Ja nu kādreiz ir noriebusies pārsvarā suicidiālā un kriminālā ziemeļnieku literatūra, tad šī ir lieliska iespēja izlasīt no tās arī kaut ko ļoti mazu, mīļu un ļoti jautru.

Mika Valtari „Turms, nemirstīgais”

Mika Valtari „Turms, nemirstīgais”, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014., (Mika Waltari, „Turms kulematon, 1955)

Sen nebija lasīts neviens pamatīgs un ķieģeļveidīgs vēsturiskais romāns, tāpēc ar prieku ķēros klāt nesen izdotajai Mika Valtari grāmatai par etruskiem „Turms, nemirstīgais”. Kādreiz biju lasījusi viņa romānu par Seno Ēģipti „Sinuhe ēģiptietis” un tas man patika, tāpēc bija apmēram skaidrs, kas tas par rakstnieku, un ko no viņa var gaidīt. Romāns ir sarakstīts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un par etruskiem tolaik nekas daudz zināms nebija. Tak arī tagad par viņiem neko daudz vairāk nezinām. Pirms apmēram trīs gadu tūkstošiem etruski apdzīvoja mūsdienu Toskānas teritoriju (romieši viņus sauca par tuskiem, tāpēc tai vietai tāds nosaukums). Nav īsti skaidrs, no kurienes etruski ir uzradušies (mitohondriju DNS analīzes vairāk tā kā norāda uz Mazāziju). Šķiet, ka viņi nav bijuši indoeiropieši un viņu valoda (precīzāks apzīmējums būtu valodas atliekas) nelīdzinās citām mūsdienās zināmajām. Tomēr etruski nenoliedzami ir bijuši savam laikam tehniski advancēti – mācējuši kausēt dzelzi, smuki gleznojuši un bijuši labi tēlnieki. Senie romieši daudz ko no viņiem nošpikoja un ieviesa pie sevis (Roma sākotnēji bija viduvēja etrusku pilsēta) – pilsētu plānošanu, armijas uzbūvi, gladiatoru cīņas, u.c. Un galu galā līdz mūsu ēras sākumam asimilēja arī etruskus pašus.

Vispār autors romānā veiksmīgi apspēlē to, ka mēs neko lāgā par etruskiem nezinām. Tā nu grāmatas sākumā galvenais varonis Turms arī neko nezina ne par etruskiem, ne par savu izcelšanos. Viņš desmit gadu vecumā pēc zibens spēriena atjēdzas kaut kur Jonijā kopā ar pulciņu beigtu aitu un ir pilnībā zaudējis atmiņu. Tā arī lielāko daļu no romāna (kādus četrdesmit gadus) Turms ir aizņemts ar savas identitātes meklējumiem. Ik pa laikam viņam ceļā patrāpās kāda persona, kura miedz ar aci un izmet mīklainus mājienus – sak, kad pienāks laiks, tad visu apjēgsi, bet līdz tam nekā. Tomēr Turma klejojumi ir gana aizraujoši un autors visus notikumus apraksta labākajā grieķu mītu un varoņteiku stilā. Vai drīzāk romāns ir sarakstīts atbilstoši tam, kā mēs iedomājamiem tā laika vēsturi, jo kurš gan īsti zina, kas tolaik notika patiesībā. Visu romāna varoņu likteņus nosaka dievi, kas ir vieni garlaikoti, kašķīgi un atriebīgi maitasgabali. Cilvēkam pats galvenais ir nepalaist garām kādu dieva zīmi, lai saprastu, kas viņu varētu nākotnē sagaidīt. Dievu nolūkus var mēģināt izprast novērojot putnus (acīmredzot tāpēc arī mūsdienās putnu vērošana ir tik populāra nodarbe), mētājoties ar aitu kauliem, rakājoties pa beigtu lopu ķiškām vai pacenšoties nosapņot ko zīmīgu un atmiņā paliekošu.

Autors Turmam viņa meklējumos ir piešķīris jaukus ceļabiedrus – spartieti Dōrieju, kurš ir jūtami spēcīgāks fiziskajos vingrinājumos nekā garīgajos (tas, ka viņš vienā no kaujām noraujas pa galvu ar airi, situāciju diemžēl neuzlabo), dziednieku Mikōnu, kurš iedvesmas brīžos dažiem saviem pacientiem stūķē mutē monētu un skaidro, ko stāstīt drīzumā satiekamajam pārcēlājam, trako pirātu Dionīsiju ar viņa trīssimts fokajiešiem un, protams, dievietes Afrodītes dāvanu – viņas tempļa galveno priesterieni (šis amats antīkajā pasaulē sievietēm laikam bija tāda kā viena no karjeras virsotnēm) Arsinoju (Ištafru). Tak ar dievu dāvanām ir jābūt, ai, cik uzmanīgiem. Skaidrs, ka Turmam ar viņu neiet viegli, tomēr tieši pateicoties Arsinojai romāna lasīšana man sagādāja dažus jautrus mirkļus. Vispār Arsinoja varētu būt viens no spicākajiem sieviešu tēliem pēdējos gados lasītajā vēsturiskajā literatūrā.

Romāna darbība risinās laika periodā no 520. līdz 450. gadam pirms mūsu ēras un kopā ar tā varoņiem mēs apceļojam vai visu Vidusjūru – Joniju, Kipru, Delfus, Sicīliju, Seno Romu, etrusku zemes, piedalāmies vairākos vēsturiskos notikumos, sākot ar joniešu kariem, un iepazīstam visādas interesantas senās tautas un viņu paradumus. Pēc būtības „Turms, nemirstīgais” ir pacilāti poētiskā valodā sarakstīts mītisks dēku romāns, kas varbūt neizklausās īpaši daudzsološi. Tomēr par laimi autors spēj uz saviem varoņiem paskatīties diezgan distancēti un romānā ir ļoti daudz patīkamas, neuzbāzīgas ironijas par aprakstīto, kas to padara pat ļoti baudāmu. Laikam ir lieki piebilst, ka Maimas Grīnbergas tulkojums ir lielisks. Jāatzīst gan, ka Mika Valtari populārākā grāmata „Sinuhe ēģiptietis” man patika nedaudz labāk par autora jūtami idealizētajiem etruskiem, tomēr arī „Turms, nemirstīgais” ir ļoti labs un aizraujošs vēsturiskais romāns.

Jūlija Vuori „Ruksis”

Jūlija Vuori „Ruksis”, no somu valodas tulkojusi Emīlija Petraškeviča, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014.,(Julia Vuori, „Sika”, 1998)

 

Jūlijas Vuori grāmatā „Ruksis” ir daudz bilžu un maz teksta. Acīmredzot tā ir domāta mazlasītājiem, bet, atverot grāmatu, neviļus sāc muļķīgi smaidīt līdz ausīm jau pirmajā lappusē.

Jūlija Vuori ir māksliniece, kas studējusi Helsinku Mākslas un dizaina universitātē. Sākotnēji autore zīmējumus publicēja avīzes „Helsingin Sanomat” nedēļas pielikumā laikā no 1995. līdz 1998. gadam, bet pēc tam izdeva tos atsevišķā grāmatā. Bieži vien grāmatās, kuru autori ir mākslinieki, teksti paliek otrajā plānā, bet šis ir tas laimīgais gadījums, kad bilde un stāsts ir līdzsvarā un lieliski papildina viens otru. Bet kā jau minēju, tad tekstu nav daudz – pārsvarā tie ir īsi paskaidrojumi pie bildē redzamā.

Jau no grāmatas virsraksta ir skaidrs, ka tās galvenais varonis ir Ruksis – pārnadžu dzimtas neatgremotājs dzīvnieks. Mīlīgs rozā krāsas sapņotājs ar astīti aizkustinošā gredzentiņā, plīvojošām ausīm, plakanu grumbainu šņukuriņu. Dzīvnieciņš ir nācis pasaulē mākslinieces iztēlē un laikam tāpēc arī palicis bez nabas, ģenitālijām, izvadošo sistēmu atverēm un galu galā arī bez kārtīgām drēbēm. Vizuāli Ruksis nedaudz atsauc atmiņa leģendāro Sivēnu no Vinnija Pūka, bet ir daudz nopietnāka un nobriedusi personība. Bez Rukša grāmatu apdzīvo kompānija, kuru autore apzīmē kā urbānos siltasiņus – Pingvīns, Alnis, Govs, pieskatāmais Āpšelis, Lapzemes Suns, Skumjais Ruksis un citi zvēri. Starp dzīvniekiem pastāv diskriminācija atbilstoši zooloģiskajai klasifikācijai, jo, piemēram, Pārnadžu apvienība neļauj Pingvīnam piedalīties viņu izstādē ar saviem darbiem, jo tam nav šķeltu nagu. Ka jau avīzē publicēta materiāla kompilācijai grāmatai nav noteikta sižeta, tā sastāv no mazām Rukša dzīves epizodēm.

Jūlija Vuori ir iztēles bagāta māksliniece un asprātīga tekstu autore. Lai arī „Ruksis” laikam oficiāli skaitās bērnu grāmata, to var droši pārlapot arī pieaugušie. Vispār, ja mazliet parakājamies pa iekšām, tad visēdāja cūka ir cilvēkam anatomiski vislīdzīgākais mājdzīvnieks atšķirībā no četrkuņģainās zālēdājas govs vai sīkā plēsēja kaķa. Un, ja jau esam ar tik līdzīgām iekšām, iespējams mums ar cūkām ir vairāk kopīgā, nekā domājām. Ruksis ir tāds apcerīgs, izklaidīgs un mākslinieciski aizrautīgs radījums, kurš daudz laika pavada ar saviem draugiem vai risina sadzīves problēmas. Piemēram, izrādās, ka Rukša telpaugam ir suicidālas noslieces (ak, vai, maniem arī tādas mēdz būt).
Sapnī redzēju, kā monstera niknumā metas ārā pa logu. Aptvēru, ka sen neesmu ar to aprunājies.

Un arī šitā man ir gadījies.
Kafejnīcā apkalpotāja mani neievēroja. Pār baudīju vai mani var saskatīt. Sajutos lieks.

Savārguma brīžos var palīdzēt sēņu terapija.
„Sakārto sēnes taisnās rindās. Apgaismo tieši no augšas. Lūkojies uz sēnēm, līdz rodas atveseļojoša enerģija”. Blenzu vismaz pusstundu. Sajūta nemainījās. Tad pamanīju grāmatā maziem burtiem iespiestu tekstu :”Vēlamo rezultātu var panākt tikai ar toverīšu urnulām vai punktainajiem parka kāpostrumpučiem”. Tā ja.

Un galu galā – Man bija mazliet sērīgi ap sirdi. Nospriedu, ka pie tā vainīga mana svārstīgā iedaba … vai planētas….

Varētu „Ruksi” citēt vēl un vēl, bet jāatzīst, ka bez bildēm tekstiņi neizklausās ne uz pusi tik piemīlīgi, kādi tie ir grāmatā.
Starp sapni un nomodu redzēju sevi no griestu lampas perspektīvas. Redzētais nekalpoja sevis labākai iepazīšanai, toties vairoja līdzjūtību.

„Ruksis” ir jauka un sirsnīga grāmatiņa, kura var noderēt nelielai omas uzlabošanai garas un smagas darba nedēļas nogalē.