Tag Archives: somu literatūra

Johanna Sinisalo “Saules kodols”

Johanna Sinisalo “Saules kodols”, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Pētergailis, 2017., (Johanna Sinisalo, Auringon Ydin, 2013)

Johannas Sinisalo “Saules kodols” ir viena no interesantākajām šogad lasītajām grāmatām. Autore ir somu rakstniece, kura raksta diezgan savdabīgā žanrā, ko pati ir nosaukusi par Finnish Weird, kas ir mazliet psihodēlisks zinātniskās fantastikas un fantāzijas mikslis ar pamatīgu somu melanholijas un ziemeļu mitoloģijas piedevu. Tā kā man savulaik tīri labi patika Atēnas izdotais Sinisalo romāns par Helsinku troļļiem un gejiem “Pirms saulrieta nav ļauts”, bibliotēkā uzreiz pieteicos arī uz “Saules kodolu” pat nezinot, par ko tajā būs stāstīts.

Johanna Sinisalo Saules kodolsŠajā romānā Sinisalo ir iedvesmojusies no Dmitrija Beļajeva slavenajiem eksperimentiem sudrablapsu domestikācijā, suņkopības rokasgrāmatām un Somijas vēstures, un viņai ir izdevusies patiesi eleganta, ironiska un vietām satriecoša distopija. Autores attēlotājā Somijā, kuru visapkārt draudīgi ielenc pagrimuma demokrātijas, viss ir vislabākajā kārtībā, jo tur valda eisistokrātija. Tā ir sabiedriskā iekārta, kuras svarīgākais uzdevums ir ar visiem līdzekļiem sekmēt valsts pilsoņu vispusīgu labklājību un veselību. Šo cēlo mērķu labad Somijā ir stingri aizliegts lietot ne tikai narkotikas, alkoholu, nikotīnu un kofeīnu, bet nedrīkst ievest un izmantot arī tādu baudvielu kā čili, kas satur ārkārtīgi bīstamo kapsaicīnu. Bet skaidrs, ka lielākais drauds sabiedrības labklājībai ir sievietes, īpaši tās, kuras kaut reizi kaut ko ir atteikušas vīriešiem (parasti jau seksu). Tāds atteikums taču ir briesmīgi graujošs vīrieša pašapziņai. Tāpēc, lai uzlabotu tautas labklājību, somu Veselības dienests ir ieviesis kārtību, ka pāroties drīkst tikai visas pārbaudes izturējušie īpatņi, bet pārējie pēc iespējas agrākā vecumā jāsterilizē. Sievietes tiek testētas pēc padevības un izskata, ir pat izveidota īpaša sieviešu rase elojas (sveiciens Velsam). Tās, kuras neiztur pārbaudi, jo ir nesmukas vai pārāk gudras, tiek sauktas par morlokām, un ir izmantojamas tikai fiziskam darbam.

Ar sieviešu domestikāciju saistītā juvenilizācija jeb pedomorfisms ir dabaszinātniski saprotams, varētu pat teikt, neizbēgams process. Juvenilizācija ir veids, kā daba atkāpjas no evolucionārā strupceļa, kurp pamazām veda sieviešu pārmērīgā neatkarība un pašnoteikšanās.
Dzimumu dimorfismam starp sievietēm un vīriešiem mūsu sugā jau gandrīz draudēja izzušana, taču tad, lai veicinātu vairošanos, tika uzsākts darbs neotēnisko iezīmju attīstīšanā sievietēs. Cilvēkmātīšu uzdevums ir sacensties par tēviņiem, taču mūsu sugas specifiskās kultūras tradīcijas neatbalsta situāciju, kad mātīte meklētu tikai apaugļotāju. Intelektuāli un fiziski vājākajai mātītei sev jāmeklē arī uzturētājs. Šajā gadījumā uz tēviņiem vislabāk iedarbojas bērnišķīgas iezīmes.

Bet pat šajā sistēmā gadās, ka kaut kas noiet greizi un piedzimst tāda anomālija kā romāna galvenā varone Vera – morloka ar elojas ķermeni. Sievietēm nedrīkst būt vārdi ar burtu r, tāpēc veselības dienests nudien pavisam nopietni liek viņu pārsaukt par Vannu, bet viņas māsu par Mannu. Un šī Vera/Vanna ir kapsiķe, liesmojošā un apziņu atbrīvojošā kapsaicīna atkarīgā, jo nekas cits viņu nespēj izraut no depresijas melnā bezdibeņa, kurā viņa ir nonākusi.

Sinisalo ir savdabīgs stils un līdzīgi troļļu stāstam, “Saules kodols” ir veidots kā kolāža no daudziem skata punktiem, kas lasītājam pašam pamazām ir jāsaliek kopā, lai saprastu, kas īstenībā ir noticis. Te ir Veras/Vannas vēstules māsai, viņas drauga stāsts, fragmenti no sieviešu domestikācijas vēstures grāmatas, padomi vīriešiem eloju audzināšanā, pavēstes sievietēm par obligāto dalību pārošanās dienestā, reklāmas, izglītojošas pasaciņas mazajām elojiņām, zinātniski un pseidozinātniski iestarpinājumi un vēl daudz kas cits. Vēl romānā ir smalki un izjusti stāstīts par čili dievišķajām īpašībām un selekciju, kapsiķiem, un kapsaicīna melno tirgu. Te ir arī kāda dīvaina ķertu vegānu sekta, kas pielūdz zemes dievieti Gaju, eigēnika, sinestēzija, šamanisms, apziņas ceļojumi un slepeni noziegumi.

Lai arī man bija daži iebildumi pret sižetu (vispirms jau neticamais sieviešu domestikācijas ātrums, jo Beļajeva lapsām šim procesam vajadzēja daudz vairāk paaudžu, tad vēl sākotnējā selekcijā viņiem nāktos izbrāķēt lielāko daļu no populācijas sievietēm un beigās tur pavairošanai paliktu maz kas, un galu galā pēc loģikas šādas pārošanas rezultātā vajadzētu izskaldīties krietni vairāk morlokām un mīnusvīriešiem, tomēr viņu reto sastopamību autore izskaidro – morlokas bērnībā lielākoties nogalina viņu vecāki) romāns man ļoti patika. Tas ir ļoti sarkastisks un dzēlīgs un liek šo to pārdomāt (pat ja tā ir attieksme pret saviem suņiem, un lasot man ik pa brīdim bija jādomā par suņiem). Un tikai nedaudz sabiezinot krāsas, autorei ir lieliski izdevies parādīt, kur mūs var novest mūžīgā smadzeņu skalošana ar visām tām blēņām par obligāto sievišķību, kuru ir pieņemts uzspiest meitenēm, kā arī cik trauslas ir patiesās vērtības mūsu dzīvē.
Romānu gribu ieteikt tiem, kam patīk sociālas ievirzes fantastika, distopijas, ziemeļnieki un grāmatas, kur lasītājam pašam mazliet jāpadomā līdzi, lai saliktu kopainu līdz galam.

Vērtējums – 4,5 no 5 zvaigznēm.

Te var noskatīties ierakstu no literārā vakara ar Johannu Sinisalo, kas notika Ziemeļvalstu bibliotēku nedēļas 2017 laikā. Interesanti paklausīties viņas stāstījumu par “Saules kodola” tapšanu un šī brīža darbu pie romāna par nacistiem, kas mitinās kosmosā mēness tumšajā pusē. (Sinisalo bija filmas Iron Sky scenārija līdzautore. Filma gan bija draņķīga, bet romāns varētu būt jēdzīgāks.)

Nobeigumam labākai grāmatas ilustrācijai ļoti pamācoša pasaciņa mazājm elojām par nepaklausīgās Sarkanannas baiso likteni.

Kādu dienu viņas māmiņa lūdza, lai Sarkananna aiznes zāles savai vecmāmiņai, kura bija saslimusi. Sarkananna paņēma zāles un devās ceļā. Viņai pretī nāca vilks. Vilks Sarkanannai teica, ka viņa ir skaistākā meitene kādu viņš jelkad ir redzējis. Vilks gribēja, lai Sarkanna nāk pie viņa par sievu. Sarkananna nebija ar mieru, jo ļoti mīlēju savu vecmāmiņu un gribēja, lai tā tiek pie savām zālēm, Sarkananna turpināja ceļu uz vecmāmiņas māju. Taču vilks bija aizgājis pie vecmāmiņas pa citu ceļu, aprijis viņu, uzģērbis vecmāmiņas naktskreklu un tagad gultā gaidīja Sarkanannu.
Sarkananna sniedza vecmāmiņai zāles. tad viņa pamanīja, ka vecmāmiņa izskatās svešāda. …
“Vai vecmāmiņ, kādas tev lielas ausis!” Sarkananna teica.
“Lai es labāk sadzirdētu tavas domas!” vilks atbildēja.
“Vai vecmāmiņ, kāda tev liela mute!” Sarkanna teica.
“Lai es tevi varētu labāk aprīt, tā padarīdams par daļu no sevis un paturēdams līdz mūža galam”
To pateicis vilks tūlīt izlēca no gultas, nometa vilka ādu, un Sarkananna ieraudzīja, ka tas nemaz nav vilks, bet gan daiļš princis.
“Taču tā kā tu man neklausīji un nebiji ar mieru kļūt par maznu sievu, bet gan nesi zāles savai vecmāmiņai, es uz līdzenas vietas atsakos no tevis.”
Tā nu daiļais princis aizgāja, un Sarkanna nav apprecējusies līdz šai dienai.

Timo Parvela “Ella un draugi”

Timo Parvela “Ella un draugi”, no somu valodas tulkojusi Ingrīda Peldekse, Rīga: Zvaigzne ABC, 2015., (Timo Parvela. Ella ja kaverit 1. 1995, 1996, 1998)

Mīlestība uz bērnu grāmatām mani nepamet jau no bērnības. Nav jau tā, ka ikdienā lasītu tikai bērnu literatūru, bet no labas grāmatas šajā žanrā vēl joprojām nespēju atteikties un acīmredzot nekad nekļūšu pilnībā pieaugusi. Tāpēc biju patiešām priecīga, kad armēņu Ziemassvētkos no Spīganas dāvanā saņēmu Timo Parvelas grāmatu “Ella un draugi” un līdz ar to arī attaisnojošu iemeslu to izlasīt un aprakstīt blogā.

Ella un draugiTimo Parvela ir somu rakstnieks, kurš pats kādreiz strādājis par skolotāju, līdz šis darbs ir viņu iedvesmojis sākt rakstīt literatūru bērniem. Viņš ir visai ražīgs autors, jo sērijā par Ellu ir sarakstījis jau vismaz astoņpadsmit grāmatas. Tās gan nav garas un “Ellā un draugos” ir iekļautas pirmās trīs. Bet Timo Parvelam ir arī citas bērnu grāmatu sērijas, piemēram, ar kārtīga latvieša ausij tik tīkamo nosaukumu somu valodā Maukka ja Väykkä.

“Ella un draugi” ir ļoti jauka, sirsnīga, gaiša un smieklīga grāmata par vispārējās izglītības iegūšanu kādas Somijas skolas pirmajā klasē. Ar izglītošanos tur ir, kā nu ir, bet laiku visi (varbūt vienīgi izņemot skolotāju) pavada apskaužami labi un jautri – brauc ekskursijā, apmeklē teātri, un pēc tam paši uzved klasisko Ziemassvētku iestudējumu par Jēzus bērniņu, kurā, protams, noiet greizi viss, kas vien iespējams, kā arī dara daudz citu vispārējās izglītības iegūšanai svarīgu lietu.

Lai arī šī ir bērnu grāmata, tomēr lielākā daļa joku ir saistīti ar dažādām vārdu spēlēm un valodiskiem pārpratumiem, tāpēc tulkotājai tas noteikti nav bijis viegls un vienkāršs darbs, bet gala rezultāts ir labs un viegli lasāms.

– Es vēl nepazīstu pulksteni, – bažīgi sacīja Pauls.
– Es jūs abus iepazīstināšu. Pulksteni, šis ir Pauls; Paul, – šis ir pulkstenis! – sacīja Tūks, parādīdams Paulam pulksteni.

Saprotams, ka izglītojoties visi nepārtraukti iekuļas smieklīgās situācijās, jebkuru ne pārāk prātīgu darbību vienmēr der atkārtot, jo varbūt otrreiz sanāks kaut kas vēl trakāks. Un grāmatā ir arī amizantas klasikas interpretācijas.

 – Tagad es tevi apēdīšu, no galdapakšas rūca aizvietotājs un draudīgi vicināja vilku Sarkangalvītes priekšā.
–  Kāpēc tā meitene grib apēst suni? – Pauls nespēja vien nobrīnīties.
–  Varbūt viņa ir ķīniete. Ķīnieši ēd suņus, – Tūks zināja teikt.
–  Dulburi, tā taču ir Sarkangalvīte, mūs apgaismoja Hanna.
–  Vai Sarkangalvīte ir ķīniete? – Pauls apstulba.

“Ella un draugi” ir ļoti piemērota grāmata lasīšanai sākumskolas bērniem. Te viss ir ārkārtīgi vienkārši, visas problēmas ir atrisināmas, viss šajā pasaulē ir labi, skaisti un smieklīgi. Tomēr tā varētu noderēt arī pieaugušiem cilvēkiem. Ja nu kādreiz ir noriebusies pārsvarā suicidiālā un kriminālā ziemeļnieku literatūra, tad šī ir lieliska iespēja izlasīt no tās arī kaut ko ļoti mazu, mīļu un ļoti jautru.

Mika Valtari „Turms, nemirstīgais”

Mika Valtari „Turms, nemirstīgais”, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014., (Mika Waltari, „Turms kulematon, 1955)

Sen nebija lasīts neviens pamatīgs un ķieģeļveidīgs vēsturiskais romāns, tāpēc ar prieku ķēros klāt nesen izdotajai Mika Valtari grāmatai par etruskiem „Turms, nemirstīgais”. Kādreiz biju lasījusi viņa romānu par Seno Ēģipti „Sinuhe ēģiptietis” un tas man patika, tāpēc bija apmēram skaidrs, kas tas par rakstnieku, un ko no viņa var gaidīt. Romāns ir sarakstīts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un par etruskiem tolaik nekas daudz zināms nebija. Tak arī tagad par viņiem neko daudz vairāk nezinām. Pirms apmēram trīs gadu tūkstošiem etruski apdzīvoja mūsdienu Toskānas teritoriju (romieši viņus sauca par tuskiem, tāpēc tai vietai tāds nosaukums). Nav īsti skaidrs, no kurienes etruski ir uzradušies (mitohondriju DNS analīzes vairāk tā kā norāda uz Mazāziju). Šķiet, ka viņi nav bijuši indoeiropieši un viņu valoda (precīzāks apzīmējums būtu valodas atliekas) nelīdzinās citām mūsdienās zināmajām. Tomēr etruski nenoliedzami ir bijuši savam laikam tehniski advancēti – mācējuši kausēt dzelzi, smuki gleznojuši un bijuši labi tēlnieki. Senie romieši daudz ko no viņiem nošpikoja un ieviesa pie sevis (Roma sākotnēji bija viduvēja etrusku pilsēta) – pilsētu plānošanu, armijas uzbūvi, gladiatoru cīņas, u.c. Un galu galā līdz mūsu ēras sākumam asimilēja arī etruskus pašus.

Turms nemirstīgaisVispār autors romānā veiksmīgi apspēlē to, ka mēs neko lāgā par etruskiem nezinām. Tā nu grāmatas sākumā galvenais varonis Turms arī neko nezina ne par etruskiem, ne par savu izcelšanos. Viņš desmit gadu vecumā pēc zibens spēriena atjēdzas kaut kur Jonijā kopā ar pulciņu beigtu aitu un ir pilnībā zaudējis atmiņu. Tā arī lielāko daļu no romāna (kādus četrdesmit gadus) Turms ir aizņemts ar savas identitātes meklējumiem. Ik pa laikam viņam ceļā patrāpās kāda persona, kura miedz ar aci un izmet mīklainus mājienus – sak, kad pienāks laiks, tad visu apjēgsi, bet līdz tam nekā. Tomēr Turma klejojumi ir gana aizraujoši un autors visus notikumus apraksta labākajā grieķu mītu un varoņteiku stilā. Vai drīzāk romāns ir sarakstīts atbilstoši tam, kā mēs iedomājamiem tā laika vēsturi, jo kurš gan īsti zina, kas tolaik notika patiesībā. Visu romāna varoņu likteņus nosaka dievi, kas ir vieni garlaikoti, kašķīgi un atriebīgi maitasgabali. Cilvēkam pats galvenais ir nepalaist garām kādu dieva zīmi, lai saprastu, kas viņu varētu nākotnē sagaidīt. Dievu nolūkus var mēģināt izprast novērojot putnus (acīmredzot tāpēc arī mūsdienās putnu vērošana ir tik populāra nodarbe), mētājoties ar aitu kauliem, rakājoties pa beigtu lopu ķiškām vai pacenšoties nosapņot ko zīmīgu un atmiņā paliekošu.

Autors Turmam viņa meklējumos ir piešķīris jaukus ceļabiedrus – spartieti Dōrieju, kurš ir jūtami spēcīgāks fiziskajos vingrinājumos nekā garīgajos (tas, ka viņš vienā no kaujām noraujas pa galvu ar airi, situāciju diemžēl neuzlabo), dziednieku Mikōnu, kurš iedvesmas brīžos dažiem saviem pacientiem stūķē mutē monētu un skaidro, ko stāstīt drīzumā satiekamajam pārcēlājam, trako pirātu Dionīsiju ar viņa trīssimts fokajiešiem un, protams, dievietes Afrodītes dāvanu – viņas tempļa galveno priesterieni (šis amats antīkajā pasaulē sievietēm laikam bija tāda kā viena no karjeras virsotnēm) Arsinoju (Ištafru). Tak ar dievu dāvanām ir jābūt, ai, cik uzmanīgiem. Skaidrs, ka Turmam ar viņu neiet viegli, tomēr tieši pateicoties Arsinojai romāna lasīšana man sagādāja dažus jautrus mirkļus. Vispār Arsinoja varētu būt viens no spicākajiem sieviešu tēliem pēdējos gados lasītajā vēsturiskajā literatūrā.

Romāna darbība risinās laika periodā no 520. līdz 450. gadam pirms mūsu ēras un kopā ar tā varoņiem mēs apceļojam vai visu Vidusjūru – Joniju, Kipru, Delfus, Sicīliju, Seno Romu, etrusku zemes, piedalāmies vairākos vēsturiskos notikumos, sākot ar joniešu kariem, un iepazīstam visādas interesantas senās tautas un viņu paradumus. Pēc būtības „Turms, nemirstīgais” ir pacilāti poētiskā valodā sarakstīts mītisks dēku romāns, kas varbūt neizklausās īpaši daudzsološi. Tomēr par laimi autors spēj uz saviem varoņiem paskatīties diezgan distancēti un romānā ir ļoti daudz patīkamas, neuzbāzīgas ironijas par aprakstīto, kas to padara pat ļoti baudāmu. Laikam ir lieki piebilst, ka Maimas Grīnbergas tulkojums ir lielisks. Jāatzīst gan, ka Mika Valtari populārākā grāmata „Sinuhe ēģiptietis” man patika nedaudz labāk par autora jūtami idealizētajiem etruskiem, tomēr arī „Turms, nemirstīgais” ir ļoti labs un aizraujošs vēsturiskais romāns.

Jūlija Vuori „Ruksis”

Jūlija Vuori „Ruksis”, no somu valodas tulkojusi Emīlija Petraškeviča, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014.,(Julia Vuori, „Sika”, 1998)

 

Jūlijas Vuori grāmatā „Ruksis” ir daudz bilžu un maz teksta. Acīmredzot tā ir domāta mazlasītājiem, bet, atverot grāmatu, neviļus sāc muļķīgi smaidīt līdz ausīm jau pirmajā lappusē.

ruksisJūlija Vuori ir māksliniece, kas studējusi Helsinku Mākslas un dizaina universitātē. Sākotnēji autore zīmējumus publicēja avīzes „Helsingin Sanomat” nedēļas pielikumā laikā no 1995. līdz 1998. gadam, bet pēc tam izdeva tos atsevišķā grāmatā. Bieži vien grāmatās, kuru autori ir mākslinieki, teksti paliek otrajā plānā, bet šis ir tas laimīgais gadījums, kad bilde un stāsts ir līdzsvarā un lieliski papildina viens otru. Bet kā jau minēju, tad tekstu nav daudz – pārsvarā tie ir īsi paskaidrojumi pie bildē redzamā.

Jau no grāmatas virsraksta ir skaidrs, ka tās galvenais varonis ir Ruksis – pārnadžu dzimtas neatgremotājs dzīvnieks. Mīlīgs rozā krāsas sapņotājs ar astīti aizkustinošā gredzentiņā, plīvojošām ausīm, plakanu grumbainu šņukuriņu. Dzīvnieciņš ir nācis pasaulē mākslinieces iztēlē un laikam tāpēc arī palicis bez nabas, ģenitālijām, izvadošo sistēmu atverēm un galu galā arī bez kārtīgām drēbēm. Vizuāli Ruksis nedaudz atsauc atmiņa leģendāro Sivēnu no Vinnija Pūka, bet ir daudz nopietnāka un nobriedusi personība. Bez Rukša grāmatu apdzīvo kompānija, kuru autore apzīmē kā urbānos siltasiņus – Pingvīns, Alnis, Govs, pieskatāmais Āpšelis, Lapzemes Suns, Skumjais Ruksis un citi zvēri. Starp dzīvniekiem pastāv diskriminācija atbilstoši zooloģiskajai klasifikācijai, jo, piemēram, Pārnadžu apvienība neļauj Pingvīnam piedalīties viņu izstādē ar saviem darbiem, jo tam nav šķeltu nagu. Ka jau avīzē publicēta materiāla kompilācijai grāmatai nav noteikta sižeta, tā sastāv no mazām Rukša dzīves epizodēm.

Jūlija Vuori ir iztēles bagāta māksliniece un asprātīga tekstu autore. Lai arī „Ruksis” laikam oficiāli skaitās bērnu grāmata, to var droši pārlapot arī pieaugušie. Vispār, ja mazliet parakājamies pa iekšām, tad visēdāja cūka ir cilvēkam anatomiski vislīdzīgākais mājdzīvnieks atšķirībā no četrkuņģainās zālēdājas govs vai sīkā plēsēja kaķa. Un, ja jau esam ar tik līdzīgām iekšām, iespējams mums ar cūkām ir vairāk kopīgā, nekā domājām. Ruksis ir tāds apcerīgs, izklaidīgs un mākslinieciski aizrautīgs radījums, kurš daudz laika pavada ar saviem draugiem vai risina sadzīves problēmas. Piemēram, izrādās, ka Rukša telpaugam ir suicidālas noslieces (ak, vai, maniem arī tādas mēdz būt).
Sapnī redzēju, kā monstera niknumā metas ārā pa logu. Aptvēru, ka sen neesmu ar to aprunājies.

Un arī šitā man ir gadījies.
Kafejnīcā apkalpotāja mani neievēroja. Pār baudīju vai mani var saskatīt. Sajutos lieks.

Savārguma brīžos var palīdzēt sēņu terapija.
„Sakārto sēnes taisnās rindās. Apgaismo tieši no augšas. Lūkojies uz sēnēm, līdz rodas atveseļojoša enerģija”. Blenzu vismaz pusstundu. Sajūta nemainījās. Tad pamanīju grāmatā maziem burtiem iespiestu tekstu :”Vēlamo rezultātu var panākt tikai ar toverīšu urnulām vai punktainajiem parka kāpostrumpučiem”. Tā ja.

Un galu galā – Man bija mazliet sērīgi ap sirdi. Nospriedu, ka pie tā vainīga mana svārstīgā iedaba … vai planētas….

Varētu „Ruksi” citēt vēl un vēl, bet jāatzīst, ka bez bildēm tekstiņi neizklausās ne uz pusi tik piemīlīgi, kādi tie ir grāmatā.
Starp sapni un nomodu redzēju sevi no griestu lampas perspektīvas. Redzētais nekalpoja sevis labākai iepazīšanai, toties vairoja līdzjūtību.

„Ruksis” ir jauka un sirsnīga grāmatiņa, kura var noderēt nelielai omas uzlabošanai garas un smagas darba nedēļas nogalē.

Katja Ketu “Vecmāte”

Katja Ketu „Vecmāte”, no somu val. tulk. Maima Grīnberga, Rīga: Dienas Grāmata, 2013. (Katja Kettu, Kätilö, 2011)

Katjas Ketu romāns „Vecmāte” sākas ļoti daudzsološi – Lapzeme, karš, nostūris pasaules malā, kas nav atzīmēts it nevienā kartē. „Tur viss ir kails un balts, un šis baltums tagad pievelk visus.” Tā nu sacerējos uz skarbu, sūru un satricinošu kara stāstu, tomēr nācās vilties. Bet par visu pēc kārtas.

DG_Vecmate_vaks_3Romāna darbība norisinās Lapzemes kara laikā. Kā zināms, tad Somijai Otrajā pasaules karā nācās izkaroties ar visiem. Vispirms tai uzbruka Padomju Savienība un Somija zaudēja daļu savas teritorijas (Ziemas karš). Tad sekoja Turpinājumkarš, kad Somija noslēdza vienošanos ar nacistisko Vāciju par tās karaspēka daļu izvietošanu savā valstī un atkaroja zaudēto. Bet 1944. gada vasarā Padomju Savienība devās pretuzbrukumā un atkal atkaroja šīs teritorijas sev. 1944. gada septembrī Somija ar Padomju Savienību noslēdza miera līgumu ar nosacījumu, ka vācu spēki pametīs Somiju. Lai gan bijušo Somijas sabiedroto spēki bija palikuši tikai valsts ziemeļos, tas tik vienkārši nebija. Tā sākās Lapzemes karš, kas ilga no 1944. gada septembra līdz 1945. gada aprīlim. Tiešajā karadarbībā iesaistīto karavīru skaits nav liels, tomēr kara sekas Somijai ir ļoti smagas. Atkāpjoties vācu armija Lapzemē piekopa izdedzinātās zemes taktiku, izpostīja visu infrastruktūru, nodedzināja ēkas, plašas teritorijas tika mīnētas un vēl vairākus gadu desmitus cilvēki gāja bojā mīnu eksplozijās.

Tomēr autore grāmatā pārāk daudz ar kara aprakstiem neaizraujas un romāna beigās ieliek sarakstu ar datumiem no sērijas – kas, kur, kad. Nu labi. Pati autore apgalvo, ka ir gribējusi karu parādīt no vienkāršo cilvēku skatu punkta. Tā nu romāna centrā ir somu medmāsas un vācu SS virsnieka mīlas stāsts.

Lasot romānu, stipri traucēja pamatīgie caurumi sižetā un uz beigām stāsts kļuva pavisam neloģisks. Pa vidu bija nedaudz iepītas spiegu būšanas, bet kopumā romāns atstāja visai nepārliecinošu iespaidu. Vispār pat lubenēm dažkārt mēdz būt krietni sakarīgāki sižeti nekā šai grāmatai.

Vismaz pie galvenās varones tēla autore bija piestrādājusi. Tā ir sieviete, kurai tā arī neuzzinām vārdu un katrs viņu sauc kā labāk patīk – Zvērace, Kvēlace. Bērnība viņai ir bijusi sarežģīta kā Somijas vēsture. Attiecības ar vīriešiem arī nevarētu nosaukt par veselīgām. Zvērace vairs jauna, bet uzskata sevi par šķīstu radību, un darbojas kā vecmāte, līdz satiek Johannesu un maķenīt nojūdzas. Lai gan visur uzsvērts, ka viņa ir ļoti dabiska, tur pirmmāte, vilcene un tamlīdzīgi, tas autorei nav traucējis šim tēlam piešķirt dumjas aitas iezīmes. To ir grūti izprast, jo daba tak savā būtībā ir ļoti saprātīga un racionāla (un ļoti nežēlīga, ja tai kaut kas saiet šķērsām). Diemžēl ar viņas apsēstību Johannesu ir pavisam bēdīgi. Autore pati intervijā atzīst, ka neizprotot vīriešus, kas karo. Varu apliecināt, ka viņa vispār neizprot vīriešus. Katrā ziņā Johannesa tēls atgādina staigājošu izbāzeni nevis SS virsnieku. Kara sākumā viņš ir vadījis ebreju slaktiņus Babijarā Ukrainā un pēc tam – kā jūs domājiet? Jā, ta-dam, viņš ir zaudējis atmiņu un piemirsis šo nenozīmīgo dzīves epizodi. Vai nav jauki? Vārdu sakot, sižets ir sviestains, tur neko nevar darīt. Tā nu Johanness dzīvo laimīgi, jo lieto narkotikas sauktas par ādolfīnu, ir norīkots par korespondentu, un drāž un fotografē visu, kas kustās, līdz satiek Kvēlaci.

Acīmredzot, lai piešķirtu tekstam dabiskumu un svarīgumu, autore romānā ir daudz izmantojusi rupju leksiku un gandrīz vai katrā lapā ir atrodami pimpji un pežas. Ķeza, ka šajā gadījumā tas lāgā nedarbojas un teksts ir kļuvis nevis dabisks, bet izteikti samākslots (daba jau savā būtībā nav rupja – mežā man nekad nav vēlmes lamāties, un neviena priede vai varde pie manis nav vērsusies ar necenzētiem vārdiem). Sākumā visi tie pē-vārdi vienkārši izklausījās diezgan muļķīgi. Kad lasi tādas pērles, kā „Turklāt vajadzēja pierakstīt apsaldēšanās gadījumus un pārbaudīt pimpju un pipeļu stāvokli, …”, tad neviļus aizdomājies, vai tad abi minētie nav viens un tas pats? Un ja ir, tad kāpēc šiem cilvēkiem ir jāpārbauda abi. Un vispār, kurš tiem nabaga nelaimīgajiem ir norāvis pautus – autore, tulkotāja vai redaktore?

Bet pēc tam paliek apnicīgi un sāc domāt – jopcikkadtiejākļivienreizbeigspisties. Tulkotājai gan darbiņš ir bijis varen jautrs (es tomēr biju cerējusi uz lielāku sinonīmu vai vietvārdu dažādību pē-vārdos, jo varoņi sarunājas kādā no Somijas neskaitāmajiem dialektiem – tas gan ir forši iztulkots). Vispār jau rupjībām pašām par sevi nav ne vainas, ja vien autors māk tās pielietot. Labu un spēcīgu tekstu ar rupjībām var paspilgtināt. Šajā gadījumā izskatās, ka aiz tām mēģina slēpt nepārliecinātību un nedrošību. Varbūt autorei ir ļoti gribējies būt modernai un drosmīgai, bet tā kā romāns tomēr ir viduvējs, diezgan eksaltēts, vietām mazliet salkans un nenoliedzami stipri pārcakots, kopumā rupjības tikai paspilgtina teksta nepilnības.

Pieļauju, ka būs lasītāji, kas par valodu būs sajūsmā, jo viss tak ir aprakstīts bez liekulības un kompleksiem (ierastie manipulējošie apgalvojumi) . Nesen lasīju visai līdzīgu Baltā runča pieredzi ar pē-grāmatu, uz kuru viņam ir gadījies uzrauties (tiesa vēl draņķīgāku par šo) Un nešķita, ka viņš ir sajūsmināts par drosmīgo un neliekuļoto valodu.

Galīgi slikta jau šī grāmata nav (citādi es to nebūtu izlasījusi līdz galam). Autorei es piešķirtu vienu cepumu par uzdrīkstēšanos ķerties pie tēmas, kura nav viņai īsti pa spēkam (bet varbūt citreiz izdosies labāk) un otru par botāniku (tulkotājai arī, lielāko daļu augu es atpazinu, bet daži varēja būt arī no fantāzijas pasaules). Ja grāmatā būtu bijis vairāk kara, spiegu mistērijas, botānikas (manuprāt, jebkurai grāmatai nāktu par labu vairāk botānikas) un to tarakānu, kas cilvēkiem dzīvo starp ausīm, nevis starp kājām, tā varētu būt sanākusi pat visai lasāma.

Viedokļu dažādībai – Venvitas domas un smalkāka recenzija.

Lāksonen i klat

Heli Lāksonena „Kad gos smei”, Rīga: Mansards, 2012., no somu valodas atdzejojis Guntars Godiņš, ilustrējusi Aija Zariņa.

Laksonena_vaks-21A poēzijs izpratn es i apveltits ne vairak kā beigc kurms, tak Lasitaj man uzdāvinaj dzejgrāmat par gos izklaids un jālas ven bi. Lai gan nebi vis tik venkarš pe tads tikt. Vetej grāmatbod pārdevēj palūrēj uz man izbrīnic un teic, ka tulkojumdzej nevens neperk un iekš pārdošan tads nou un nebus. Lai es iet pastavet pe apskrūms plaukc. Bet ši nou man izloksn, tāpec jābeidz, jo ta es var sarunat daudz dumibs.

Beidzās viss laimīgi, citā grāmatnīcā es tapu uzklausīta un kļuvu par Lāksonenas dzejas izlases „Kad gos smei” īpašnieci. Šajās dienās arī pati autore ir ieradusies Latvijā uz savas grāmatas prezentācijām, bet mūsu ceļi nekur nekrustosies. Cerams, ka kāds ar viņu te sirsnīgi aprunāsies un pēc tam kaut kur nopublicēs interviju lasīšanai arī mums pārējiem.

Heli Lāksonena ir īpaši interesanta ar to, ka savu dzeju raksta dienvidrietumsomu dialektā, kura īpatnība ir vardu saīsināšana. Man nav lielas sajēgas par somu valodu un par tās dialektiem vēl mazāk. Piedevām lasot Linnas „Nezināmo kareivi” lieliskajā Maimas Grīnbergas tulkojumā, mani sāka mākt šaubas – vai vispār eksistē tāda parastā somu valoda, vai arī viņiem tikai dialekti un izloksnes vien ir. Tomēr Guntars Godiņš bija drosmīgi ķēries klāt pie Heli Lāksonenas atdzejošanas un izvēlējies to darīt Vidzemes lībiskajā dialektā, kādā runā ap Ainažiem un Salacgrīvu. Šķiet, ka mums nav daudz atdzejojumu dialektos, tāpēc vien grāmatiņa ir ievērības vērta. Grāmatas ievadā ir sīkāk aprakstītas visas tās dialektu būšanas un piedevām beigās ir pievienota maza vārdnīciņa tādiem kā es, kas dzīvi pārsvarā ir pavadījuši citā pierobežā. Bet visu var labi saprast arī bez tās palīdzības.

laksonena

Heli Lāksonena savā dzimtenē ir ļoti populāra dzejniece. Un tas nav tikai savdabīgās valodas dēļ vien. Viņas dzeja ir ļoti dzīvīga, brīžiem mazliet aptaurēta, brīžiem mazliet apcerīga. Vietām tā ir lakoniska, trāpīga un saturiski ietilpīga, vietām sirreāla. Daži dzejoļi ir kā mazi stāstiņi, daži kā dialogi – gan smieklīgi, gan aprauti traģiski. Vispār tā ir tieši tāda, kāda man patīk.

Man kapa lidz ielecet

vismaz villains zeķs, ja neko cit.

Nosalušs kājs jou nesabirs pīšļos.

Ar nakclamp un daž grāmat var ielikt,

ven zviedr grāmat, tur būs laiks vingrinates,

rakstamo un papīr ar vaidzet.

Tāpat būt lab sousiņs pagrouztes,

rādio tik notig gan nevaig,

mī un žē, mobilo man kapa lidz gan nedodet.

Kā jau kārtīgai dzejniecei pieklājas, Lāksonena ir studējusi somu valodu, viņai ir arī maģistra grāds filozofijā. Tomēr mani laikam visvairāk saista viņas spēja dzejā augstās matērijas vienā mierā miksēt ar ikdienišķām lauku būšanām un savdabīgu humoru. Izrādās, ka zināšanas par govīm un kartupeļu audzēšanu dzejai var nākt arī par labu.

Man sīpol vijs oukša

kā zaļs kurpšņors,

un, starpcit, mani bi

ieplūds kaitinoš laps prāc.

Kāc man no rīt nosouc par zeltgabaliņ.

Kādā brīdī lasot pat sāku mazliet nožēlot, ka somu valoda skanējuma ziņā ir ļoti atšķirīga no latviešu, tāpēc nav iespējams pilnībā izbaudīt Lāksonenas valodas smalkumus, īpašās vārdu formas un jaunvārdus. Somiski vārds iltapissakuusi skan ellīgi labi, tā tulkojums vakarčuregl (egle, pie kuras vakaros pačurāt) ir jauks un amizants, bet ne tik daiļskanīgs. Taču somu valodu apgūt neplānoju, tāpēc ir labi, ka Guntars Godiņš parūpējies, lai arī mēs varētu iepazīties ar Lāksonenas daiļradi. Viņas dzejai labi piestāv arī Aijas Zariņas strupie zīmējumi.

Koukas man sak,

ka īsta dzīve tā nou.

Būt jou lab, ja tur uzlikt sarkan šilt

kas bridinat, kur i īst dzīv.

Tad es ar to zinat.

Nu labi, jāatzīst vien ir, ka no dzejas es neko daudz nejēdzu, tomēr Lāksonenas krājumiņš man sagādāja daudz prieka. Paldies Lasītājai par virtuālo dāvanu! Citādi man tas viss būtu aizgājis garām.

Aprakstā ir izmantota publicitātes fotogrāfija no šīs vietnes.