Tag Archives: somu literatūra

Katja Ketu “Vecmāte”

Katja Ketu „Vecmāte”, no somu val. tulk. Maima Grīnberga, Rīga: Dienas Grāmata, 2013. (Katja Kettu, Kätilö, 2011)

Katjas Ketu romāns „Vecmāte” sākas ļoti daudzsološi – Lapzeme, karš, nostūris pasaules malā, kas nav atzīmēts it nevienā kartē. „Tur viss ir kails un balts, un šis baltums tagad pievelk visus.” Tā nu sacerējos uz skarbu, sūru un satricinošu kara stāstu, tomēr nācās vilties. Bet par visu pēc kārtas.

DG_Vecmate_vaks_3Romāna darbība norisinās Lapzemes kara laikā. Kā zināms, tad Somijai Otrajā pasaules karā nācās izkaroties ar visiem. Vispirms tai uzbruka Padomju Savienība un Somija zaudēja daļu savas teritorijas (Ziemas karš). Tad sekoja Turpinājumkarš, kad Somija noslēdza vienošanos ar nacistisko Vāciju par tās karaspēka daļu izvietošanu savā valstī un atkaroja zaudēto. Bet 1944. gada vasarā Padomju Savienība devās pretuzbrukumā un atkal atkaroja šīs teritorijas sev. 1944. gada septembrī Somija ar Padomju Savienību noslēdza miera līgumu ar nosacījumu, ka vācu spēki pametīs Somiju. Lai gan bijušo Somijas sabiedroto spēki bija palikuši tikai valsts ziemeļos, tas tik vienkārši nebija. Tā sākās Lapzemes karš, kas ilga no 1944. gada septembra līdz 1945. gada aprīlim. Tiešajā karadarbībā iesaistīto karavīru skaits nav liels, tomēr kara sekas Somijai ir ļoti smagas. Atkāpjoties vācu armija Lapzemē piekopa izdedzinātās zemes taktiku, izpostīja visu infrastruktūru, nodedzināja ēkas, plašas teritorijas tika mīnētas un vēl vairākus gadu desmitus cilvēki gāja bojā mīnu eksplozijās.

Tomēr autore grāmatā pārāk daudz ar kara aprakstiem neaizraujas un romāna beigās ieliek sarakstu ar datumiem no sērijas – kas, kur, kad. Nu labi. Pati autore apgalvo, ka ir gribējusi karu parādīt no vienkāršo cilvēku skatu punkta. Tā nu romāna centrā ir somu medmāsas un vācu SS virsnieka mīlas stāsts.

Lasot romānu, stipri traucēja pamatīgie caurumi sižetā un uz beigām stāsts kļuva pavisam neloģisks. Pa vidu bija nedaudz iepītas spiegu būšanas, bet kopumā romāns atstāja visai nepārliecinošu iespaidu. Vispār pat lubenēm dažkārt mēdz būt krietni sakarīgāki sižeti nekā šai grāmatai.

Vismaz pie galvenās varones tēla autore bija piestrādājusi. Tā ir sieviete, kurai tā arī neuzzinām vārdu un katrs viņu sauc kā labāk patīk – Zvērace, Kvēlace. Bērnība viņai ir bijusi sarežģīta kā Somijas vēsture. Attiecības ar vīriešiem arī nevarētu nosaukt par veselīgām. Zvērace vairs jauna, bet uzskata sevi par šķīstu radību, un darbojas kā vecmāte, līdz satiek Johannesu un maķenīt nojūdzas. Lai gan visur uzsvērts, ka viņa ir ļoti dabiska, tur pirmmāte, vilcene un tamlīdzīgi, tas autorei nav traucējis šim tēlam piešķirt dumjas aitas iezīmes. To ir grūti izprast, jo daba tak savā būtībā ir ļoti saprātīga un racionāla (un ļoti nežēlīga, ja tai kaut kas saiet šķērsām). Diemžēl ar viņas apsēstību Johannesu ir pavisam bēdīgi. Autore pati intervijā atzīst, ka neizprotot vīriešus, kas karo. Varu apliecināt, ka viņa vispār neizprot vīriešus. Katrā ziņā Johannesa tēls atgādina staigājošu izbāzeni nevis SS virsnieku. Kara sākumā viņš ir vadījis ebreju slaktiņus Babijarā Ukrainā un pēc tam – kā jūs domājiet? Jā, ta-dam, viņš ir zaudējis atmiņu un piemirsis šo nenozīmīgo dzīves epizodi. Vai nav jauki? Vārdu sakot, sižets ir sviestains, tur neko nevar darīt. Tā nu Johanness dzīvo laimīgi, jo lieto narkotikas sauktas par ādolfīnu, ir norīkots par korespondentu, un drāž un fotografē visu, kas kustās, līdz satiek Kvēlaci.

Acīmredzot, lai piešķirtu tekstam dabiskumu un svarīgumu, autore romānā ir daudz izmantojusi rupju leksiku un gandrīz vai katrā lapā ir atrodami pimpji un pežas. Ķeza, ka šajā gadījumā tas lāgā nedarbojas un teksts ir kļuvis nevis dabisks, bet izteikti samākslots (daba jau savā būtībā nav rupja – mežā man nekad nav vēlmes lamāties, un neviena priede vai varde pie manis nav vērsusies ar necenzētiem vārdiem). Sākumā visi tie pē-vārdi vienkārši izklausījās diezgan muļķīgi. Kad lasi tādas pērles, kā „Turklāt vajadzēja pierakstīt apsaldēšanās gadījumus un pārbaudīt pimpju un pipeļu stāvokli, …”, tad neviļus aizdomājies, vai tad abi minētie nav viens un tas pats? Un ja ir, tad kāpēc šiem cilvēkiem ir jāpārbauda abi. Un vispār, kurš tiem nabaga nelaimīgajiem ir norāvis pautus – autore, tulkotāja vai redaktore?

Bet pēc tam paliek apnicīgi un sāc domāt – jopcikkadtiejākļivienreizbeigspisties. Tulkotājai gan darbiņš ir bijis varen jautrs (es tomēr biju cerējusi uz lielāku sinonīmu vai vietvārdu dažādību pē-vārdos, jo varoņi sarunājas kādā no Somijas neskaitāmajiem dialektiem – tas gan ir forši iztulkots). Vispār jau rupjībām pašām par sevi nav ne vainas, ja vien autors māk tās pielietot. Labu un spēcīgu tekstu ar rupjībām var paspilgtināt. Šajā gadījumā izskatās, ka aiz tām mēģina slēpt nepārliecinātību un nedrošību. Varbūt autorei ir ļoti gribējies būt modernai un drosmīgai, bet tā kā romāns tomēr ir viduvējs, diezgan eksaltēts, vietām mazliet salkans un nenoliedzami stipri pārcakots, kopumā rupjības tikai paspilgtina teksta nepilnības.

Pieļauju, ka būs lasītāji, kas par valodu būs sajūsmā, jo viss tak ir aprakstīts bez liekulības un kompleksiem (ierastie manipulējošie apgalvojumi) . Nesen lasīju visai līdzīgu Baltā runča pieredzi ar pē-grāmatu, uz kuru viņam ir gadījies uzrauties (tiesa vēl draņķīgāku par šo) Un nešķita, ka viņš ir sajūsmināts par drosmīgo un neliekuļoto valodu.

Galīgi slikta jau šī grāmata nav (citādi es to nebūtu izlasījusi līdz galam). Autorei es piešķirtu vienu cepumu par uzdrīkstēšanos ķerties pie tēmas, kura nav viņai īsti pa spēkam (bet varbūt citreiz izdosies labāk) un otru par botāniku (tulkotājai arī, lielāko daļu augu es atpazinu, bet daži varēja būt arī no fantāzijas pasaules). Ja grāmatā būtu bijis vairāk kara, spiegu mistērijas, botānikas (manuprāt, jebkurai grāmatai nāktu par labu vairāk botānikas) un to tarakānu, kas cilvēkiem dzīvo starp ausīm, nevis starp kājām, tā varētu būt sanākusi pat visai lasāma.

Viedokļu dažādībai – Venvitas domas un smalkāka recenzija.

Lāksonen i klat

Heli Lāksonena „Kad gos smei”, Rīga: Mansards, 2012., no somu valodas atdzejojis Guntars Godiņš, ilustrējusi Aija Zariņa.

Laksonena_vaks-21A poēzijs izpratn es i apveltits ne vairak kā beigc kurms, tak Lasitaj man uzdāvinaj dzejgrāmat par gos izklaids un jālas ven bi. Lai gan nebi vis tik venkarš pe tads tikt. Vetej grāmatbod pārdevēj palūrēj uz man izbrīnic un teic, ka tulkojumdzej nevens neperk un iekš pārdošan tads nou un nebus. Lai es iet pastavet pe apskrūms plaukc. Bet ši nou man izloksn, tāpec jābeidz, jo ta es var sarunat daudz dumibs.

Beidzās viss laimīgi, citā grāmatnīcā es tapu uzklausīta un kļuvu par Lāksonenas dzejas izlases „Kad gos smei” īpašnieci. Šajās dienās arī pati autore ir ieradusies Latvijā uz savas grāmatas prezentācijām, bet mūsu ceļi nekur nekrustosies. Cerams, ka kāds ar viņu te sirsnīgi aprunāsies un pēc tam kaut kur nopublicēs interviju lasīšanai arī mums pārējiem.

Heli Lāksonena ir īpaši interesanta ar to, ka savu dzeju raksta dienvidrietumsomu dialektā, kura īpatnība ir vardu saīsināšana. Man nav lielas sajēgas par somu valodu un par tās dialektiem vēl mazāk. Piedevām lasot Linnas „Nezināmo kareivi” lieliskajā Maimas Grīnbergas tulkojumā, mani sāka mākt šaubas – vai vispār eksistē tāda parastā somu valoda, vai arī viņiem tikai dialekti un izloksnes vien ir. Tomēr Guntars Godiņš bija drosmīgi ķēries klāt pie Heli Lāksonenas atdzejošanas un izvēlējies to darīt Vidzemes lībiskajā dialektā, kādā runā ap Ainažiem un Salacgrīvu. Šķiet, ka mums nav daudz atdzejojumu dialektos, tāpēc vien grāmatiņa ir ievērības vērta. Grāmatas ievadā ir sīkāk aprakstītas visas tās dialektu būšanas un piedevām beigās ir pievienota maza vārdnīciņa tādiem kā es, kas dzīvi pārsvarā ir pavadījuši citā pierobežā. Bet visu var labi saprast arī bez tās palīdzības.

laksonena

Heli Lāksonena savā dzimtenē ir ļoti populāra dzejniece. Un tas nav tikai savdabīgās valodas dēļ vien. Viņas dzeja ir ļoti dzīvīga, brīžiem mazliet aptaurēta, brīžiem mazliet apcerīga. Vietām tā ir lakoniska, trāpīga un saturiski ietilpīga, vietām sirreāla. Daži dzejoļi ir kā mazi stāstiņi, daži kā dialogi – gan smieklīgi, gan aprauti traģiski. Vispār tā ir tieši tāda, kāda man patīk.

Man kapa lidz ielecet

vismaz villains zeķs, ja neko cit.

Nosalušs kājs jou nesabirs pīšļos.

Ar nakclamp un daž grāmat var ielikt,

ven zviedr grāmat, tur būs laiks vingrinates,

rakstamo un papīr ar vaidzet.

Tāpat būt lab sousiņs pagrouztes,

rādio tik notig gan nevaig,

mī un žē, mobilo man kapa lidz gan nedodet.

Kā jau kārtīgai dzejniecei pieklājas, Lāksonena ir studējusi somu valodu, viņai ir arī maģistra grāds filozofijā. Tomēr mani laikam visvairāk saista viņas spēja dzejā augstās matērijas vienā mierā miksēt ar ikdienišķām lauku būšanām un savdabīgu humoru. Izrādās, ka zināšanas par govīm un kartupeļu audzēšanu dzejai var nākt arī par labu.

Man sīpol vijs oukša

kā zaļs kurpšņors,

un, starpcit, mani bi

ieplūds kaitinoš laps prāc.

Kāc man no rīt nosouc par zeltgabaliņ.

Kādā brīdī lasot pat sāku mazliet nožēlot, ka somu valoda skanējuma ziņā ir ļoti atšķirīga no latviešu, tāpēc nav iespējams pilnībā izbaudīt Lāksonenas valodas smalkumus, īpašās vārdu formas un jaunvārdus. Somiski vārds iltapissakuusi skan ellīgi labi, tā tulkojums vakarčuregl (egle, pie kuras vakaros pačurāt) ir jauks un amizants, bet ne tik daiļskanīgs. Taču somu valodu apgūt neplānoju, tāpēc ir labi, ka Guntars Godiņš parūpējies, lai arī mēs varētu iepazīties ar Lāksonenas daiļradi. Viņas dzejai labi piestāv arī Aijas Zariņas strupie zīmējumi.

Koukas man sak,

ka īsta dzīve tā nou.

Būt jou lab, ja tur uzlikt sarkan šilt

kas bridinat, kur i īst dzīv.

Tad es ar to zinat.

Nu labi, jāatzīst vien ir, ka no dzejas es neko daudz nejēdzu, tomēr Lāksonenas krājumiņš man sagādāja daudz prieka. Paldies Lasītājai par virtuālo dāvanu! Citādi man tas viss būtu aizgājis garām.

Aprakstā ir izmantota publicitātes fotogrāfija no šīs vietnes.