Vašingtons Ērvings “Alhambra”

Vašingtons Ērvings „Alhambra”, no angļu val. tulk. Dagnija Dreika, Rīga: „Pētergailis”, 2013. (Washington Irving, Tales of Alhambra, 1832)

Lai gan Vašingtons Ērvings tiek dēvēts par amerikāņu literatūras tēvu, tomēr līdz šim no viņa darbiem gandrīz nekas latviski tulkots nebija. Tāpēc bija interesanti izlasīt nesen izdoto viņa eseju un pasaku krājumu „Alhambra”. Kļūt pat amerikāņu literatūras tēvu Ērvingam acīmredzot nebija pārāk sarežģīti, jo viņš ir dzimis Ņujorkā tajos sensenajos laikos, kad to apdzīvoja mazāk ļaužu nekā mūsdienās Valmieru un to skaitā literātu noteikti nebija pārlieku daudz. Ērvings bija vienpadsmitais bērns ģimenē, izmācījās par juristu, bet ar biznesa lietām neaizrāvās, kļuva par rakstnieku un daudz ceļoja gan pa Ameriku, gan arī Eiropu. Šķiet, ka 19. gadsimta katastrofāli zemā līmeņa medicīniskā palīdzība un vēl neatklāto antibiotiku trūkums veicināja romantisma popularitāti. Tā Ērvinga mīļotā līgava nomira septiņpadsmit gadu vecumā un viņš šo zaudējumu pārdzīvoja ļoti ilgi un smagi. Toties pēc tam rakstīja jaukus stāstus par mīlētājiem ar laimīgām beigām un kļuva par romantisma klasiķi. Apceļojot Spāniju, Ērvingam radās negaidīta iespēja trīs mēnešus nodzīvot tolaik visu pamestajā, nolaistajā un sabrukt sākušajā, bet vēl joprojām izsmalcinātajā Alhambrā, kas rakstnieku tik ļoti savaldzināja, ka viņš tai veltīja veselu grāmatu.

Alhambra ir cietoksnis vai precīzāk pamatīgs celtņu komplekss ar torņiem, pilīm, ēnainiem pagalmiem, strūklakām, dārziem, pirtīm un dzīvojamām ēkām. Tā atrodas Spānijas dienvidos Granādā – izvietota pakalnā virs pilsētas. Alhambru ir būvējuši musulmaņi 14 gadsimtā, kad Granāda bija palikusi pēdējā Spānijas mauru valsts un tā ir brīnišķīgs viņu arhitektūras piemineklis. Mauri un berberi 7. gadsimtā iekaroja visu Spāniju, bet pēc tam laika gaitā tika pamazām atspiesti atpakaļ, līdz 15. gadsimta beigās bija spiesti pamest to pavisam un pazust kaut kur Āfrikas tuksnešos.

Grāmatu veido Ērvinga Spānijas ceļojuma un Alhambras apraksti, dažādi nostāsti un leģendas. Tur ir gaužām jūsmīgi dabas tēlojumi, mazliet humoristiskas piezīmes par vietējiem iedzīvotājiem, viņu ģērbšanās stilu un paradumiem, stāsti par kontrabandistiem, laupītājiem un citām briesmām, kas apdraud mierīgos ceļotājus. Savukārt pašā Alhambrā katrs tornis ir apvīts ar teiksmām par ieslodzītām princesēm, katrā pagrabā ir noraktas apslēptas bagātības, aiz katras filigrānās kolonas ir notikusi kāda nežēlīga un asiņaina slepkavība, bet naktīs pagalmos klaiņo mauru fantomi, slapstās bruņinieku rēgi un pa šaurajām ieliņām aulekšo spoku zirgi.

„Alhambra” ir bezcerīgi romantiska un stipri par naivu mūsu gadsimtam, kurā senais cietoksnis ir pārvērsts par tūristu iekārotu un apsēstu apskates objektu, bet pati grāmata par suvenīru, ko notirgot apmeklētājiem. Tomēr nenoliedzami bija patīkami lasīt tik klasisku un tīru romantisma literatūras paraugu ar cēliem prinčiem, daiļām princesēm un torņos ieslēgtiem mīlētājiem, kas aiz ārprātīgas garlaicības komunicē ar putniem. Un, protams, tie, kas patiesi mīl, beigās satiek viens otru, labie tiek atalgoti, bet ļaunie un alkatīgie vienmēr saņem pelnīto sodu vai vismaz iekuļas kādās nebūt nepatikšanās. „Alhambra” ir jauka iespēja uz brīdi iegriezties ikdienā piemirstajā pasaku pasaulē.

Hape Kerkelings „Kādu laiku būšu prom”

Hape Kerkelings, „Kādu laiku būšu prom”, no vācu val. tulk. Ieva Zālīte, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2010., (Hape Kerkeling, Ich bin dann mal weg, 2006.)

Hape Kerkelings nav rakstnieks, bet gan Vācijā populārs humorists, par kura eksistenci man, protams, līdz šim nebija ne jausmas. Viņš nav īpaši reliģiozs cilvēks, bet katram pienāk brīdis, kad rodas vēlme pārvērtēt savu dzīvi – it sevišķi, ja sākas problēmas ar veselību, pēkšņi kļūsti četrdesmit gadu vecs, vai atgadās kas līdzīgs. Tā arī Kerkelings nolemj doties svētceļojumā pa Jēkaba ceļu, kas ved no Senžanpjedeporas (vai tiešām man izdevās šo vārdu uzrakstīt pareizi) Francijā līdz Santjago de Kompostelai pāri Pirenejiem, cauri Basku Zemei, Navarrai, Rjohai, Kastīlijai, Leonai un Galisijai. Jēkaba ceļa garums ir apmēram 800 km, tas ir viens no trim lielākajiem kristietības svētajiem ceļiem un tiem, kuri to paveic, katoļu baznīca laipni piedod visus grēkus. Tas gan nav Hapes Kerkelinga mērķis, viņš grib tikt skaidrībā pats ar sevi un savām attiecībām ar Dievu. Jāatzīst, ka autoru ceļā nepiemeklē ģeniālas atklāsmes un viņa prātojumi šajā sakarībā nav nekādi oriģinālie, bet tie grāmatā neaizņem pārāk daudz vietas un tiek pasniegti ar tik atbruņojošu naivumu, ka nekļūst pārāk kaitinoši, kā tas bieži gadās šāda veida sacerējumos par sevis meklēšanu. Katra nodaļa gan beidzas ar kādu dienas atziņu, kuras ir gan mistiski filozofiska rakstura kā „Lai gan miglā tīto virsotni nevaru saskatīt, tā tomēr tur ir!”, gan ļoti praktiskas – „Raidi neitrālākus skatienus! Jādodas uz priekšu un jādzer vairāk ūdens!”

Autors nav profesionāls rakstnieks un grāmatu viņš pēc ceļojuma ir sarakstījis drīzāk nejauši, nevis apzināti to plānojis jau pirms tam. Grāmata ir rakstīta ļoti vienkāršā valodā, tajā nav arī nekādi pamatīgāki redzēto vietu apraksti, tās tiek pieminētas vairāk garāmejot. Galveno vērību kā jau humorists viņš ir pievērsis tieši pārējiem svētceļniekiem un saviem pārdzīvojumiem. Lai nu kā, bet Jēkaba ceļš ir vieta, kur pulcējas visneiedomājamākie dīvaiņi. Katram ir savs stāsts, savi piedzīvojumi un savs ceļš. Saprotams, ka vistrakāk ir satikt kādu, kas ir līdzīgs tev un atspoguļo tieši tavas vājības. Vācu humors laikam nebūs gluži manā gaumē, tomēr autora piedzīvojumu apraksti ir pietiekami interesanti, lai lasot nebūtu jāgarlaikojas. Hapes Kerkelinga sarunvalodu zināšanas ir patiešām apskaužamas (vācu, angļu, itāļu, franču, holandiešu, mazliet spāņu) un ceļā tās lieti noder. Uzzinām arī, ka spāņu valoda ir ļoti piemērota, lai tajā lamātos (es gan mazliet šaubos vai tā šajā ziņā pārspēj krievu).

Bez cilvēkiem autors arī visai sīki piemin jebkuru ceļā redzēto dzīvnieku – gan divpadsmit ērgļus, gan nosprāgušu ūpi, gan visus iespējamos suņus. Dažiem no tiem viņš arī mēģina palīdzēt, ja spāņi ar dzīvniekiem mēdz apieties diezgan ļauni. Piedevām autoram ir paniskas bailes no kāju sēnītes, kura tam nepārtraukti uzglūn katrā dušas telpā, bet droši vien spāņu uzskati par tīrību varētu stipri atšķirties no vācu standartiem. Tāpat arī ēdiens Spānijā esot diezgan briesmīgs, bet tam bija pamatots attaisnojums, ka svētceļojuma laikā garšīgas maltītes tikai novērstu domas no galvenā mērķa.

Brīžiem rodas iespaids, ka autors ir cimperlīgāks par izlutinātu kaķi. Dažus ceļa posmus viņš arī izlaiž un izmanto sabiedrisko transportu, bet kopumā jāatzīst, ka viņš turas varonīgi un viņa žēlabas ir diezgan optimistiskas, jo ceļš patiešām ir fiziski smags, daži posmi iet pa kalniem vai autostrādēm klintīs, kur nav paredzēti celiņi gājējiem un es šausmās nosvīdu jau no domas vien par septiņpadsmit kilometru pārvarēšanu saules svelmē, kad temperatūra ēnā ir 40^o pēc Celsija.

„Kādu laiku būšu prom” kopumā ir patīkama izklaidējoša rakstura lasāmviela bez pretenzijām uz kaut ko nopietnu. Hape Kerkelings laimīgi tiek līdz savam mērķim, iepazīstas un sadraudzējas ar divām svētceļniecēm Enu un Šīlu, kā arī izmantojot savas ceļojuma piezīmes saraksta grāmatu, kas Vācijā kļūst mežonīgi populāra, un gājienā laikā tak viņam ir iespēja nedaudz apdomāt to, kas tad viņš galu galā ir.

Svētais ceļš ir grūts un brīnišķīgs. Tas ir izaicinājums un ielūgums. Tas tevi piebeidz un iztukšo. Līdz galam. Un tas tevi rada no jauna. No pašiem pamatiem.

Šis ceļš ir tikai viena no neskaitāmām iespējām. Camino nav viens, tas ir tūkstoš ceļu, tomēr katram uzdod tikai vienu jautājumu: „Kas tu esi?”