Rosa Navaro Durana, „Dons Kihots. Stāsti bērniem”

Rosa Navaro Durana, „Dons Kihots. Stāsti bērniem”, no spāņu val. tulk. Marta Kaulakāne, Madara Loce, Kristīne Ločmele, Linda Mičule, Linda Reinsone, Kristīne Treija, Rīga: Mansards, 2016. (Rosa Navarro Durán, El Quijote contado a los niños,2005)

Dona Kihota pārstāstu mazgadīgām personām saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Lasītājas, un šī grāmata bija viens no maniem grāmatu izstādes pirkumiem. Esmu diezgan skeptiska pret pasaulslavenu romānu īsajiem pārstāstiem, bet gan jau Lasītājai bija savi apsvērumi tādus uzdāvināt (blogeru dāvanās foršākais ir to neparedzamība un iespēja izlasīt ko tādu, kam citādi nekādi nepievērstos). Un nav jau arī ko slēpt – pašu nemirstīgo šedevru diemžēl lasījusi neesmu (un par to esmu mazliet nokaunējusies), bet tāds jau ir to liktenis – gozēties topos 10 grāmatas, ar kuru neizlasīšanu īpaši lepojos un tamlīdzīgos.

Nav jau arī tā, ka Servantesa diženais gara darbs man būtu pilnībā svešs. Bērnībā man bija brīvi pieejams episkais Dona Kihota 1956. gada izdevums divos nenormāli smagos liela formāta sējumos Mirdzas Ķempes tulkojumā ar fantastiskām Gistava Dorē grafikām, tāpēc dažreiz gadījās tos pašķirstīt. Uh, kas tās bija par ilustrācijām – tumšas, gotiskas, biedējošas, neizprotamas un iztēli rosinošas. Tomēr, palasot tekstu, tas izrādījās pirmsskolas vecuma bērnam pārlieku garlaicīgs un grūti izprotams. Tā kā vienmēr pa rokai bija interesantākas grāmatas, Dons Kihots tā arī palika neizlasīts. Nu tik daudz jau es bērnībā biju apguvusi, ka Dons Kihots ir dīvains onkulis, kurš gribēja sadot pa seju vējdzirnavām un mīlēja mest kūleņus ar pliku dibenu (visi šie skati grāmatā bija uzskatāmi ilustrēti). Man bija arī zināms, kā cienījamais idalgo līdz tam nonāca – skaidrs, ka triviālliteratūra jau 16. gadsimtā bija kļuvusi par īstu sodību. Tikko bija pieejamas drukātās grāmatas, daži cilvēki uzreiz tā salasījās bruņinieku romānus, ka viņiem izkalta smadzenes, smagi sašķobījās prāts un pilnībā sajuka iztēle ar realitāti.

Gistava Dorē ilustrācija Donam Kihotam, attēls no Vikipēdijas

Jaunā Dona Kihota bērnu versija ir Rosas Navaro Duranas pārstāsts, kuru latviešu valodā nez kāpēc ir tulkojusi vesela tulkotāju banda (acīmredzot tas ir bijis kaut kāds LKA kursa kopprojekts). No diviem pamatīgajiem Servantesa sējumiem pāri ir palikusi mazītiņa grāmatiņa ar daudzām bildēm. Ilustrācijas ir ārkārtīgi mīlīgas un jaukas. Un man tās šausmīgi nepatika – tajās mazais sārtvaidzis onkulītis, kas patiešām ir diezgan līdzīgs cienījamajam profesoram Danilānam, izskatās pēc vienkārša pajoliņa un nepavisam nelīdzinās traģiski smieklīgajam Skumjā Izskata bruņiniekam biedējoši valdzinošajās Dorē bildēs. Ir jau saprotams, kāpēc tādas grāmatiņas izdod – lai bērniem būtu elementārs priekšstats par klasiskās literatūras saturu un viņi vēlāk neizgāztos saviesīgās sarunās vai TV viktorīnās, apgalvojot, ka Dona Kihota zirgu sauca Motocikls (nopietni, pati reiz tādu gadījumu redzēju). Un droši vien tāpēc, lai pieaugot viņi nekādā gadījumā nelasītu pilno Servantesa romāna tekstu, jo saturs tak zināms. Ko tur vairs lasīt un lieki tērēt laiku, ja viss ir sen nomaitekļots (vējdzirnavas vinnēja). Bet tā jau pie grāmatiņas ir piestrādāts. Tai ir paša Spānijas vēstnieka Latvijā Pedro Himenesa Načera priekšvārds, kurā labākajās tradīcijās ir izskaidrots šī izdevuma milzīgais kulturālais nozīmīgums. Un veseli divi pēcvārdi, kuros jauniešiem saprotamā veidā izskaidrotas Dona Kihota galvenās idejas (cīņa starp ideālismu un reālismu, starp garīgo un materiālo, un vispār – justies brīvam nozīmē būt ārprātīgam).

Starp citu, saturiski bērnu izdevums ir ļoti tikls. Piemēram, divas staigules, kuras Dons Kihots grāmatas sākumā satiek iebraucamajā vietā, šajā pārstāstā ir kļuvušas par jaunavām. Pat nezinu, vai tiešām bērnu dēļ vajadzēja tik ļoti pūlēties izkastrēt pamattekstu. Es pirmsskolas vecumā dzīvoju jaukā pārliecībā, ka staigules ir tantes, kuras daudz staigā, nu apmēram tādas kā klaidones. Bet var jau būt, ka mūsdienu bērni patiešām ir tik dikti samaitāti, ka viņiem nevar dot lasīt kārtīgi neizcenzētu Donu Kihotu.

Lai nu kā, grāmata iedvesmoja izvilkt no saviem krājumiem Servantesa Donu Kihotu (kā maniakālai grāmatu atkarīgajai man jau sen bija sarūpēti veseli divi dažādi šī šedevra latviešu izdevumi) un nolikt lasāmajā kaudzītē pie gultas. Skaidrs, ka Dona Kihota izlasīšana būs ilgtermiņa projekts, bet pēc pieredzes klasiku labāk lasīt lēni, mierīgi un nekur nesteidzoties.

 

Roberto Bolanjo „2666”

Roberto Bolanjo „2666”, no spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2013., (Roberto Bolaño, „2666”, 2004.)

Dienvidamerika ir cilvēci aplaimojusi ne tikai ar kokaīnu, bet arī ar maģisko reālismu un apbrīnojami talantīgiem rakstniekiem (neņemos spriest vai tur ir kaut kāda saistība). Bet mēs savukārt šoruden esam aplaimoti ar Roberto Bolanjo monumentālā romāna „2666” tulkojumu latviešu valodā.

Romānu izlasīju jau pirms trīs nedēļām un vēl joprojām domāju, ko lai par to uzraksta. Doronike jau visai pamatoti piezīmēja, ka, tik ilgi vilcinoties, man šī grāmata būs jālasa vēlreiz. Tomēr šajā gadījumā tas nedraud, jo „2666” ir romāns, kuru nav iespējams aizmirst. Protams, ja vien vispār ir izdevies to izlasīt. Romānu lasīju vairākas nedēļas un pa vidu nācās paņemt pauzi, lai nedaudz no tā atjēgtos. Šī grāmata ir pārpilna ar bezgalīgām skumjām un totālu bezcerību. Nāve, autoram rakstot, ir stāvējusi aiz muguras un lūkojusies pār plecu. Un tomēr aizverot pēdējo lappusi sāc nožēlot, ka romāns ir beidzies tik ātri un kopā ar to ir nācies pavadīt tik īsu laiku.

Roberto Bolanjo ir čīliešu izcelsmes Spānijā dzīvojošs rakstnieks. Viņa biogrāfija ir gana raiba, bet romānu „2666” viņš rakstīja savas dzīves pēdējos gados jau zinot, ka ir nedziedināmi slims. Bolanjo nomira piecdesmit gadu vecumā un „2666” tika izdots gadu pēc viņa nāves. Romānam ir piecas daļas, kuras var lasīt gan atsevišķi, gan kopā un meklēt saistības. Katra no daļām pasauli parāda mazliet citā griezumā. Tas ir ļoti pašpietiekams romāns, kas lasītājam nesniedz nekādus paskaidrojums un nedod atbildes uz jautājumiem, tas tikai stāsta stāstus, daudzus stāstus – īsākus un garākus, stāstus stāstos, kas turpinās vēl citos stāstos, un pārstāsta sen zināmos. Vienā lasīšanas reizē „2666” nav iespējams aptvert un izprast. Patiesībā ir bezcerīgi to vispār mēģināt izprast. Bet galu galā lasot var pārlieku neiespringt, bet toties romānu lēni un mierīgi izbaudīt ar visiem saviem vēl dzīvajiem neironiem un nervu galiem.

Šķiet, ka Bolanjo „2666” ir gribējis izstāstīt visu, kā dēļ ir dzīvojis. Bet divas būtiskākās sižeta līnijas, kas vijas cauri visam romānam ir mistisks vācu rakstnieks Arčimboldi un bezcerīgi drūma Meksikas pierobežas pilsēta Santateresa, kurā gadiem tiek nogalinātas sievietes.

Pirmā romānā ir Kritiķu daļa par ar Arčimboldi daiļradi apsēstiem literatūrzinātniekiem un viņu attiecībām. Otrā ir Amalfitano daļa, kura stāsta par filosofijas profesoru no Čīles. Trešā ir Feita daļa par melnādainu žurnālistu no Ņjujorkas un boksu. Ceturtā ir Noziegumu daļa, kas stāsta par sieviešu slepkavībām Santateresā. Tā ir visnogurdinošākā un visgrūtāk izlasāmā grāmatas daļa. Ir saprotama Bolanjo iecere katrai noslepkavotajai sievietei piešķirt vārdu, savu stāstu, vai vismaz drēbes, bet daudzas no viņām ir tikai anonīmi, trūdoši kauli tuksnesī. Vairāk nekā divsimt stāsti par spīdzinātajām, izvarotajām un noslepkavotajām sievietēm vienkārši iedzen grīdā jebkuru, kam nav neveselīgas noslieces uz tāda veida literatūru. Fakts, ka Bolanjo ir iedvesmojies no deviņdesmitajos gados reāli notikušām vairāk kā trīssimt (patiesībā laikam neviens īsti nezina cik, dažos avotos ir minēts 1000) sieviešu slepkavībām reālā Meksikas pierobežas pilsētā Ciudad Juárez, lasīšanu nepadara vieglāku. Tiesa gan vīriešus šajā pilsētā tolaik slepkavoja un spīdzināja daudz vairāk (nejaušas sakritības dēļ paralēli Bolanjo lasīju grāmatu par kokaīna biznesu, tā ideāli papildināja Bolanjo stāstus par Santateresu). Piektā un pēdējā romānā ir Arčimboldi daļa. Un tā ir teiksmaina.

Vispār lasot „2666” ir sajūta, ka Bolanjo romānā ir gribējis iekļaut visu XX gadsimta literatūru – mīlu un nāvi, detektīvstāstus, vardarbību, daudz, daudz vardarbību, padomju laika dīvaino sociālistisko sci-fi, kokaīnu, holokaustu, kinovēsturi, Baltijas jūras biotopus (botāniski un ģeoloģiski neticamus, bet tik poētiskus, ka patiesa bauda lasīt), nacistus, Drakulas pili, no tuberkulozes mirstošu jaunuvi, literatūras politiski maucīgo dabu un ļoti daudz ko citu, ko nav iespējams pārstāstīt dažos vārdos.

Jāpiebilst, ka Daces Meieres tulkojums ir lielisks, pat lappusēm gari teikumi lasot izslīd caur sinapsēm glāsmaini kā zīds un pēc tam patīkami kutina smadzenes. Jāatzīst gan, ka tas ir ļoti līdzīgs citiem viņas tulkojumiem un uzreiz nāk prātā „Silva rerum”. (Vai tiešām Bolanjo raksta līdzīgā stilā kā Sabaļauskaite? Varbūt arī.). Bet skaidrs, ka bez Daces Meieres milzīgā darba mums nebūtu iespējams izbaudīt tik labu literatūru.

Nedomāju, ka „2666”varu kādam ieteikt lasīšanai (un arī grāmatu blogeri var nebaidīties – apsolu, ka nevienam no viņiem to Ziemsvētku dāvanā neiekļaušu ). Ar šo romānu ir jāriskē pašam. Lai no tā varētu ķert kaifu, būtu vēlams izlasīt diezgan daudz no XX gadsimta nopietnās literatūras. Patiesībā jo vairāk, jo labāk.

„2666” tēmas ir ļoti dažādas, romānā var atrast citātus gandrīz par visu, tāpēc nobeigumā, protams, mazliet botāniska rakstura teksts.

Botanomantija jeb nākotnes pareģošanas māksla, izmantojot augus, viņasprāt, bija vistīrākā krāpšana. Tomēr viņa pati šo jomu pārzināja gana labi … pastāv botanoskopija, kuras pamatā ir augu formu, kustību un reakciju vērošana, un šis atzars savukārt ir sīkāk iedalāms kromniomantijā, kuras pamatu pamats ir sīpoli un augu jaunie dzinumi, dendromantijā, kas visādi izskaidro kokus, filomantijā jeb lapu kustību pētīšanā, kā arī ksilomantijā, kas arī ir botanoskopijas daļa un nozīmē nākotnes pareģošanu pēc koksnes un koku zariem, un tas ir skaisti un pat poētiski, viņa teica, taču labāk nekā nākotnes pareģošanai noder tam, lai piešķirtu mieru kādiem pagātnes notikumiem vai lai nostiprinātu un ar gaišu rāmumu piepildītu tagadni.

Džordi Sjerra i Fabra „Kafka un ceļojošā lelle”

Džordi Sjerra i Fabra „Kafka un ceļojošā lelle”, Rīga: Pētergailis, 2011. gads, tulkojusi Lauma Jurševska, māksliniece Gita Treice (Jordi Sierra i Fabra, “Kafka y la muñeca viajera”, 2006.)

Šogad sanāca daudz lasīt bērnu grāmatas – gan klusu pie sevis, gan skaļā balsī. Tās bija gan vairāk, gan mazāk aizraujošas, tā nu arī pirms svētkiem bibliotēkā izvēlējos kaut ko no šī gada Vecāku žūrijas plauktā ievietotās lasāmvielas – Džordi Sjerras i Fabras (kāds lielisks vārds rakstniekam) grāmatu „Kafka un ceļojošā lelle”. Autors ir kataloniešu izcelsmes spāņu rakstnieks un tādus lasīt nemaz tik bieži negadās. Grāmatai ir brīnišķīgs mākslinieciskais noformējums, Fabra tiek raksturots kā viens no lasītākajiem spāņu rakstniekiem un tā ir atzīta par labāko 2007. gadā spāniski izdoto darbu. Grāmatas pamatā ir stāsts par to, kā Kafka pastaigājoties pa Štiglicas parku sastop meitenīti, kura ir pazaudējusi savu iemīļoto lelli. Lai kaut kā viņu nomierinātu Kafka viņai sastāsta, ka lelle ir devusies ceļojumā un sūtīs viņai vēstules. Tā nu viņš trīs nedēļas ar to arī nodarbojas, ka lelles vārdā sacer vēstules.

Grāmatas uzstādījums bija interesants, bet godīgi jāatzīst, ka līdzīgi daudzām populārām un saslavētām grāmatām, tā lika vilties. Stāsts bija iepriekš paredzams un bez jebkādiem pārsteigumiem. Bērnībā šī grāmata mani noteikti būtu trakoti garlaikojusi. Lelles ceļojums un piedzīvojumi svešajās zemēs – tas vēl būtu jauki, bet tie bija aprakstīti maz un galīgi bez fantāzijas un izdomas. Taču atrisinājums ar lelles apprecēšanos man patiešām būtu licies reti tizls. Mani bērnībā lelles nekad īpaši nav saistījušas, tām piemīt kaut kas surogātisks, ar ko pieaugušie mēģina bērniem aizstāt īsto dzīvi. Leļļu vietā man bija daudz, daudz grāmatu. Tāpat onkuļi, kuri pievērš tik lielu uzmanību mazām meitenītēm, nav nekas simpātisks. Arī no pieauguša cilvēka skatu punkta bērniem domāts stāsts, kurā galvenā kulminācija ir apprecēšanās, liekas diezgan arhaisks. Tā arī nepalika skaidra grāmatas mērķauditorija. Mazo meitenei manī tā noteikti neuzrunāja. Par intelektuālu stāstu, kā vietām ir norādīts, to saukt būtu traki dīvaini. Acīmredzot kāds ir ieraudzījis nosaukumā vārdu Kafka un nospriedis, ka ar to ir gana, lai grāmatai piekārtu tik neatbilstošu birku. Pieaugušam cilvēkam tā ir pārāk primitīva lasāmviela, lai būtu saistoša.

„Kafkas un ceļojošās lelles” mākslinieciskais noformējums gan ir ievērības cienīgs, jo mūsdienās reti gadās redzēt grāmatu, kuras saturs ir tik saskaņots ar ilustrācijām, vāku un pat lapu tonējumu. Tiesa gan, bērnībā man šīs ilustrācijas nebūtu patikušas – atzīstos, ka tolaik mani saistīja princeses garās kleitās ar kuplām piedurknēm un bruņinieki baltos zirgos. Toties tagad man patika gan grāmatas formāts, gan bildes. Jāpiebilst, ka māksliniece ir visai interesanti un trāpīgi traktējusi grāmatā aprakstīto lelli – tā ir bērnišķīga, bet tajā pašā laikā valšķīga ar kāri atvērtu mutīti un gurdeni pievērtām acīm. Patiesībā ļoti atbilstoša stāstam par lielu onkuli un mazu meitenīti.

Es šo grāmatu pieskaitītu pie tipiskiem Koeljuveidīgiem izstrādājumiem, kas ir paredzēti „širpotrebam”. Paņemts kāds zināms stāsts, izmantots kāds populārs vārds, ik pa laikam iestarpināta kāda dziļdomīga frāze, piemēram, „Bez sapņiem mēs esam tikai apmaldījušies rēgi, kas klīst pelēkajā ikdienā”. Nekā oriģināla.