Tag Archives: spiegu romāni

Kurts Vonnegūts „Māte nakts”

Kurts Vonnegūts „Māte nakts”, no angļu valodas tulk. Inguna Jansone un Jānis Ramba, Rīga: Enigma, 1997., (Kurt Vonnegut, Mother Night, 1961)

 

Nezinu, kas bija lēcies blogerim Baltajam Runcim, kad viņš piepeši pagājušās nedēļas vidū izdomāja, ka būtu jauki pieminēt Vonnegūta nāves devīto gadadienu (11. aprīli) un visiem ieinteresētajiem izlasīt un aprakstīt kādu no vecā Kurta grāmatām. Principā sarīkot tādu mazu aprīļgūtu. Vonnegūts man vienmēr ir paticis, bet kāpēc gan lai aprīlis būtu rezervēts tikai viņam? Tūlīt pat 13. aprīlī ir vēl viena izcila rakstnieka un Nobela prēmijas laureāta Gintera Grasa nāves diena, tātad tikpat labi kāds varēja sarīkot arī Grasaprīli un pamēģināt iedvesmot visus izlasīt „Skārda bungas” (tas gan būtu jautri). Un galu galā, kas tad īpašs ir miršanas datumā? Vai autora nāve viņa darbus padara labākus vai vērtīgākus? Skaidrs, ka nē, bet gadās, ka populārākus gan, jo, šķiet, ka daļai lasītāju ir vieglāk mīlēt beigtus autorus nekā dzīvus. Lai nu kā tur būtu, jebkurš iemesls palasīt Vonnegūtu ir labs. Un, kā zināms, tad pēc tralfamadoriešu uzskatiem Kurts Vonnegūts nav miris, viņš šodien vienkārši nav labā formā.

Māte naktsTā kā laiks aprīļgūtam bija ļoti ierobežots, nelielā apjoma dēļ lasīšanai izvēlējos vienu no agrīnajiem autora darbiem „Māte nakts”, kurš ir sarakstīt laikos, kad viņš vēl nebija plaši pazīstams. Šajā romānā Vonnegūta stils vēl nav tik krāšņi šizofrēnisks, kā vēlākajos darbos, un tajā ir pat pāris epizodes, kuras nosacīti varētu apzīmēt kā romantiskas, bet kopumā „Māte nakts” ir sirreālistisks un ļoti absurds spiegu stāsts, melnas ironijas un cinisma pilns.  Grāmatai ir pat sava morāle, ar kuru tā arī sākas – mēs esam tādi, par kādiem izliekamies, tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties, par ko izlikties.

Romāna galvenais varonis Hovards V. Kempbels ir Vācijā ilgstoši dzīvojis amerikānis, lugu rakstnieks, kurš pirms Otrā pasaules kara tiek savervēts spiegot Amerikas labā. Grūti saprast, kāpēc Hovards piekrīt, droši vien aiz ambiciozitātes, bet viņam patiešām izdodas visus apmuļķot un tikt pie nacistiem augstā amatā propagandas daļā, kas ļauj daudz un plaši izteikties pa radio, lai pārraižu laikā nodotu kodētus slepenus ziņojumus. Stāsta ironija ir tur, ka vispār jau Hovardam nacisti un savs propagandista darbs diez ko nepatīk, tāpēc viņš cenšas darīt to pēc iespējas sliktāk, bet jo nejēdzīgākus un primitīvākus melus viņš sacer savām runām, jo populārākas tās kļūst un, jo vairāk tās visiem patīk.

 Es cerēju, ka būdams radio darbinieks, es būšu tikai smieklīgs vai absurds, bet bija grūti būt smieklīgam cietsirdīgā pasaulē, kur tik daudz cilvēku nemaz neprot smieties, nav spējīgi domāt un tik labprāt ir gatavi visam ticēt un ņirgt zobus, un nīst. Tik daudz cilvēku gribēja man ticēt!
Sakiet, ko gribat, par to, cik salda ir akla ticība, bet man tā joprojām liekas šausminoša un pretīga.

Pēc kara Hovards, kuram ir atlicis ļoti maz kā tāda kālabad būtu vērts dzīvot, klusi un neuzkrītoši mitinās Ņujorkā, līdz reiz nejauši no koka izgriež šaha figūru komplektu. Tad arī sākas pamatīga jezga ar krievu spiegiem, kristīgajiem patriotiem, nodevībām un dīvainiem atklājumiem, kas viņu beigās noved Izraēlas cietumā, kur viņu taisās tiesāt par noziegumiem (grāmata ar to arī sākas, gandrīz visās Vonnegūta grāmatās sākumā tiek pastāstītas beigas). Patiesībā jau Hovards vienmēr ir labi apzinājies, ko viņš dara un, ka viņa runas ir iedvesmojušas holokaustu un miljoniem cilvēku slepkavības. Un vai tiešām darbs amerikāņu labā ir atsvēris to ļaunumu, ko viņš ir radījis strādājot nacistiem?

Tagad, pēc ilgiem gadiem pārlasot romānu, tas nepavisam nav zaudējis savu aktualitāti un šķita pat asāks nekā senāk. Un daudz skumjāks. Ja kādreiz baltie, patriotiskie kristieši, kas cīnās par rases tīrību, atgādināja tikai abstraktas, groteskas karikatūras, tad nu jau vairs nē. Vēsturiskās atmiņas zudums, cilvēku nevēlēšanas domāt, naids un neslēpti melīga propaganda arī nekur nav pazuduši, patiesībā jau tie ir bijuši vienmēr, bet, pateicoties sociālajiem tīkliem, kā skaidram un precīzam spogulim, ir kļuvuši daudz labāk redzami..

„Māte nakts” ir jauks, neliels romāns ar absurdu, bet izcili savērptu sižetu, pilns ar groteskiem personāžiem, dīvainiem likteņiem un ironiskiem, melniem jokiem par karu un holokaustu, kas varētu būt piemērots arī lasīšanai iesācējiem, kuriem vēl nav gadījies iepazīties ar Kurta Vonnegūta daiļradi.

Bonds. Džeimss Bonds

Jans Flemings “Kazino “Royale””, no angļu valodas tulk. Ilze Bērziņa, Rīga: Artava, 2002 (Ian Fleming, Casino Royale, 1953)

Pēc dažām dienām mēs tiksim aplaimoti ar kārtējo Bonda filmu – Spectre Sema Mendesa režijā (nu jau divdesmit ceturto pēc kārtas, bet vēl divas ir uzņemtas ārpus oficiālā kanona) un ir labs brīdis, lai parunātu par šo interesanto popkultūras fenomenu. Tikpat nereāls un mītisks kā Ziemasvētku vecītis vai varavīksnes kakājoši vienradži, viņš tomēr ir pamanījies tikt pie savas pasaules ar pamatīgi izstrādātu mitoloģiju – Bonda ļaundariem, Bonda meitenēm, kas ir īpaša cilvēku pasuga, Bonda mašīnām, Bonda pribambasiem, Bonda dziesmām un, ko tik vēl ne. Bet der atcerēties, ka savu mītopopsisko karjeru Džeimss Bonds ir sācis kā vienkāršs literārs tēls diezgan parastā spiegu trillerī, ko tālajā 1953. gadā sarakstīja atvaļināts Britu izlūkdienesta darbinieks.

Džeimss Bonds Kazino RoyaleKā visiem zināms, tad autors savam varonim piešķīra kāda Karību ornitologa vārdu, jo tas bija pietiekami prasts un neitrāls. Bet numuru 007 aģents ir izpelnījies, jo ir gatavs nogalināt un par to tad arī tiek piešķirtas mistiskās divas nulles, kas mani kādreiz mazliet mulsināja, jo manā bērnībā ar divām nullēm parasti tika apzīmētas tualetes telpas. Ideoloģiski romāns ir tikpat elementārs kā padomju spiegu romāni – tikai viss ir otrādi – kapitālisti ir labie, kas grib mieru visā pasaulē, bet komunisti ir ļaunie, samaitātie nelieši, kas atbalsta vardarbību, prostitūciju, azartspēles un mēdz ēst mazus bērnus. Būtiskākās atšķirības ir spiegu morālajā stājā. Ja apzinīgam padomju spiegam (skolā gan mūs mācīja, ka Padomju Savienībai nekādu spiegu nav un viņus jāsauc par izlūkiem) galvenās prioritātes bija izpildīt uzdevumu un saglabāt uzticību komunistiskajai partijai, tad Bondam nekāds padomju pilsoņa obļiko moraļi nav saistošs, un viņa prioritātes ir izpildīt uzdevumu un izdrāzt visu, kas kustas un ir pietiekami izskatīgs. Bonds vispār ir šausmīgi vīrišķīgs (testosterons burtiski tek no ausīm), aukstasinīgs un izskatīgs, valkā smukas drēbes, braukā ar krutiem autiņiem, satiekas tikai ar ļoti skaistām sievietēm, izsmēķē vismaz sešdesmit cigaretes dienā, rīkojas ar grūti aptverama apjoma naudas līdzekļiem un vajadzības gadījumā ar drošu roku piedalās azartspēlēs smalkos kazino. Protams, tāds pūstošā kapitālisma pārstāvis nevar pilnvērtīgi cīnīties ar starptautisko komunismu, ja pirms tam nav kārtīgi noēdies ar kaviāru, zosu aknām, langustiem un tamlīdzīgu ēdmaņu. Vārdu sakot, Bonda dzīvesveids ar savu eksistenci vien sasit lupatās kristālskaidros komunisma ideālus. Ne velti padomju kritiķi Bondu pasludināja par ļaunuma iemiesojumu un pielīdzināja Hitleram (varētu padomāt, ka Bonds ir ikdienā iecienījis malkot nevis savus Martini, bet proletāriešu asinis).

Lai gan romānā aprakstītajai Bonda dzīvei piemīt brīnišķīga spozme, pats stāsts izrādījās sižetiski visai prasts. Viena kāršu spēle, viena pakaļdzīšanās, viena spīdzināšanas aina un šādas tādas problēmas ar sievietēm, bet nodaļu virsraksti vienkārši iespārda (kaut ko tādu no Bonda romāna negaidīju) – Mīlas skūpsts, naida skūpsts, Kaisles vilnis, Aizliegtais auglis, Asiņojošā sirds, utt. Lubeņu rakstnieces var mierīgi pastāvēt maliņā, jo viņām diez vai izdosies kaut ko uzrakstīt pliekanāk par vīrišķīgo Flemingu. Arī Bonda iekšējie monologi ir īpaši izsmalcināti un dziļi, apmēram tādā garā – tā Vespere ir dumja, bet smuka, vajadzētu viņu izdrāzt. Hm, nemaz tik dumja viņa nav, noteikti jāizdrāž. Nē, viņa ir muļķa kaza, kura lien īstu veču darīšanās, bet vienalga gribētos viņu izdrāzt. Stulbā kuce, labi, ka nosprāga, bet ko lai tagad drāž.

Grūti iedomāties, ka par Bonda romāniem varētu fanot vēl kāds cits bez infantilām personībām un kompleksainiem četrdesmitgadīgiem lūzeriem ar noslieci visās savās nelaimēs vainot sievietes. Bet acīmredzot arī tādu pasaulē netrūkst, jo romāns pēc izdošanas kļuva ļoti populārs, un Flemings uzrakstīja pavisam divpadsmit romānus un divus stāstu krājumus par Bondu (un pēc viņa nāves dažādi autori ir sarakstījuši lērumu ar turpinājumiem, kurus neuzņemos te uzskaitīt). Patiesības labad ir jāpiebilst, ka tā īsti popularitāti Bonds tomēr ieguva sešdesmitajos gados pēc pirmajām romānu ekranizācijām ar Šonu Koneriju galvenajā lomā. Filmas laikam ir maķenīt labākas par romāniem, bet jāatzīst, ka arī tajās savulaik biju ļoti vīlusies, jo sižeti bija tik naivi un neinteresanti, ka neko nespēja līdzēt pat Šona Konerija šarms. Tā nu ar visu savu patoloģisko mīlestību uz vecu kino neesmu spējusi noskatīties vairāk par kādām divpadsmit Bonda sērijas filmām, un tās pašas man ir sajukušas pilnīgā ķīselī gan ar nosaukumiem, gan galveno lomu atveidotājiem, jo visas ir nežēlīgi līdzīgas viena otrai. Tomēr Bonds saviem īpašniekiem ir laba slaucamā govs, jo filmas vēl joprojām ir nopelna krietnu naudu, tāpēc ir maz cerību, ka no šīs sērijas drīzumā tiksim vaļā.

Optimistiskākam nobeigumam (ideju špikojot no Doronikes) Bonda izgudrotā kokteiļa recepte no “Kazino “Royale””

Vesperes Martini

  • Trīs daļas Gordona džina
  • Viena daļa vodkas (labāk dzītas no graudiem nekā kartupeļiem)
  • Viena puse daļas Kina Lillet (tas esot kaut kāds vermuts)

Visas sastāvdaļas labi sakrata šeikerī kopā ar ledu, līdz dzēriens ir ledaini auksts. Pēc tam lej atdzesētā glāzē un rotā ar šauru citrona mizas strēmelīti, kas savirpināta veselīga sivēna astes formā.

Kokteiļa baudīšanas attēls no Martina Kempbela filmas Casino Royale (2006) ar Danielu Kreigu un Evu Grīnu.

Casino Royale