Tag Archives: Sprīdīša bibliotēka

Sprīdīša bibliotēka

Uzlūkojot savus grāmatu plauktus, radās doma uzrakstīt dažas subjektīvas piezīmes par “Sprīdīša bibliotēku”. Tā nenoliedzami ir interesanta parādība latviešu grāmatniecībā, un pieļauju, ka līdz šim nav pietiekami novērtēta, jo noteikti ir lielā mērā ietekmējusi savu jauno lasītāju apziņas un gaumes veidošanos deviņdesmitajos gados. Pavisam “Sprīdīša bibliotēkā” ir iznākuši 25 sējumi un tajos ir iekļautas vairāk kā 50 bērnu grāmatām. Starp tām ir gan pasakas, gan latviešu  bērnu literatūras klasika, gan brīnišķīgi Astrīdas Lindgrēnes, Tuves Jansones, Džanni Rodāri un citu bērnu literatūras autoru darbi, gan mazāk zināmas somu, spāņu un nīderlandiešu bērnu grāmatas. Nav aizmirsti arī tādi autori kā Žils Verns, Marks Tvens un Tomass Main-Rīds. “Sprīdīša bibliotēkas” izdevumiem  ir plaši un izglītojoši pēcvārdi par grāmatu autoriem, ievietoto darbu tapšanas laiku un apstākļiem, kā arī katras grāmatas beigās ir pievienoti skaidrojumi lietām un jēdzieniem, ko jaunie lasītāji varētu nezināt.  Šīs sērijas izdevumi ir ilustrēti, iesieti  kārtīgos, cietos,  glancētos  vākos, un katra no grāmatām ir 400 līdz 500 lappušu bieza. “Sprīdīša bibliotēka” padomju standarta lakotajā sekcijā izskatījās glīti un atturīgi cēli, tā izcēlās ar interesanto sējumu numuru izvietojumu uz grāmatu muguriņām, un uzreiz kļuva par latviešu inteliģences privāto bibliotēku neatņemamu sastāvdaļu līdzīgi “Apvāršņa”sērijai un Raiņa kopotajiem rakstiem. Bet, kad nesen aizgāju uz vietējo bibliotēku ar domu nofotografēt pilnu “Sprīdīša bibliotēkas” izdevumu, to vairs plauktos neatradu. Izrādījās, ka vidusmēra  mūsdienu bērns ieraugot pustūkstoti lappušu biezu, turklāt tik sīkiem burtiņiem nodrukātu grāmatu, bļaudams aizskrien prom, jo tādu grāmatu lasīšanu uzskata par kaut kādu īpaši izsmalcinātu spīdzināšanas veidu, un, iespējams, ka viņam patiešām tas varētu samaitāt smadzenes. Tā kā vairākus gadus neviens neko no šīs sērijas nebija ņēmis lasīšanai, grāmatas ir tikušas pārceltas uz bibliotēkas fondiem un iebāztas dziļi jo dziļi slēgtos, stumdāmos bleķa skapjos.  Iespējams, pat kopā ar tādu literatūru, ko godīga lauku bibliotēka nemaz publiski pieejamajos plauktos neliek  kā, piemēram, skandalozo “SP”. Tomēr nudien jāpriecājas, ka šīs grāmatas nav norakstītas un vajadzības gadījumā ir lasītājiem pieejamas.

Jā, nu kāpēc tie Sprīdīša burti ir tik sīki, un kā vispār varēja izdot bērniem tik nedraudzīga formāta grāmatas? Te ir jāatceras netālā pagātne. Pārlapojot Periodikā atrodamos materiālus, varam uzzināt, ka iecere izdot “Sprīdīša bibliotēku”25 sējumos radās pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, un tās mērķis bija iepazīstināt lasītājus ar pasaules bērnu literatūras klasiku un veicināt humanitāro izglītību sabiedrībā, kas izklausās patiešām jauki. Tālajā 1986. gadā tika uzsākta parakstīšanās uz šīs sērijas iegādi. Tas nozīmē, ka grāmatas pēc izdošanas varēja iegādāties tikai tie pilsoņi, kas grāmatnīcā bija parakstījušies, ka sēriju pirks un saņēmuši šo faktu apliecinošo kvīti. Tādiem pilsoņiem, kas nebija parakstījušies, nemaz šitādas grāmatas sākumā nepārdeva. Parakstoties vajadzēja iemaksāt veselu rubli, kuru solīja atskaitīt no pēdējās grāmatas vērtības (maiteklis, nevienam šo rubli pēc tam nekur neatskaitīja). Tagad šķiet neticami, bet cilvēki patiešām stāvēja garās rindās pie parakstāmās literatūras grāmatnīcām, lai tikai pieteiktos uz iespēju nopirkt “Sprīdīša bibliotēkas” grāmatas. Pieteicās vairāk nekā 100 000 gribētāju. Tāds ieinteresētu pircēju skaits, kas pusi no grāmatas vērtības jau ir iemaksājuši avansā, varētu būt jebkura mūsdienu latviešu grāmatu izdevēja slapjais sapnis. Pirmie sējumi tika  izdoti 135 000 eksemplāru lielā tirāžā. Tomēr tas bija Padomju Savienības sabrukšanas laiks un gandrīz viss bija deficīts. Papīrs jau nu noteikti. Pat tualetes papīrs nebija brīvi nopērkams, nemaz nerunājot par grāmatu drukāšanai piemērotu materiālu. Lielākā daļa tā laika izdevumu ir ļoti sliktas kvalitātes. Arī tipogrāfiju iekārtas bija morāli un fiziski novecojušas. Tā nu “Sprīdīša bibliotēkas” izdošana tolaik bija ļoti apjomīgs un poligrāfiski sarežģīts pasākums. Vispirms jau viena sējuma pilnas tirāžas nodrukāšanai bija nepieciešamas aptuveni 100 tonnas papīra, ko veda no Kaļiņingradas apgabala Sovetskas (kādreizējās Tilzītes). Teksta drukāšana norisinājās Vienības gatvē. Tālāk visas 100 tonnas tika pārvestas uz Kartogrāfijas fabriku, lai tur tās salocītu loksnēs, kas beigās tika aizvestas iesiešanai uz vēl divām citām Rīgas sietuvēm. Starp citu, piekto sējumu drukāja Možaiskā, jo izdevējs kaut kādu iemeslu dēļ nebija varējis vienoties ar tuvākām tipogrāfijām. Nu, lūk – visa šī deficīta un sarežģītās politiskās un ekonomiskās situācijas dēļ, saprotams, ka papīrs tika taupīts un maksimāli blīvi apdrukāts, un patiesībā jau visi teksti tolaik tika drukāti ar ļoti sīkiem burtiem. Pietiek paskatīties tā laika žurnālus kā “Avots”. Tomēr jāpiebilst, ka sākot ar 13. sējumu burtu izmērs palielinās tiktāl, ka to var droši lasīt arī mūsdienu lasītāji. Tas gan uzreiz samazināja šo izdevumu satura apjomu un pēdējos sējumos ir iekļauts mazāk grāmatu nekā pirmajos.

Jāatceras arī, ka sērijas sagatavošanā ar tā laika visai ierobežotajām tehniskajām iespējām bija jāiegulda liels darbs. Piemēram, 3. sējumu izdošanai gatavoja veselus divus gadus. Līdz ar to “Sprīdīša bibliotēkas” izdošana ļoti iekavējās. Sēriju bija paredzēts pabeigt līdz 1994. gadam, bet saprotamu iemeslu dēļ pēdējais sējums iznāca tikai 2002. gadā. Iespējams, ka gausā sējumu iznākšana vai sērijas 2. un 3. sējuma ne pārāk aizraujošais saturs, bet vairāk jau pārmaiņas ekonomikā un cilvēku neuzticamā daba bija pie vainas, ka tālākos sējumus pircēji vairs tik knaši neizņēma. Jau 1990. gadā grāmatnīcu vadītāji dažādos preses izdevumos izmisīgi sauca pie disciplīnas neapzinīgos pircējus, jo “Sprīdīša bibliotēkas” pirmie četri sējumi skumji apputot noliktavās. Pamazām kritās sērijas grāmatu tirāža, un 1995. gadā tās izdevējs skumji paziņoja, ka 12. sējums tika izdots tikai 65 000 eksemplāru (pieļauju, ka tāds vienas grāmatas tirāžas apjoms vēl joprojām varētu būt latviešu izdevniecību slapjais sapnis). Nepalīdzēja arī tas, ka pircēji, kas bija iegādājušies visus šos izdevumus, varēja piedalīties izlozē, kuras galvenā balva bija ceļojums uz Angliju. Laika gaitā mainās arī izdevniecības. Sēriju sāka izdot Liesma, 1989. gadā no tās atdalījās apgāds Sprīdītis, kas specializējās tieši bērnu literatūras izdošanā, bet pēdējās grāmatas izdod apgāds Rasa.

Lai gan neesmu cēlusies no inteliģentas latviešu ģimenes, tomēr arī mēs bijām parakstījušies uz “Sprīdīša bibliotēku” un apzinīgi pirkām pirmos sējumus. Pirmā grāmata “Pasaku pasaulē” bija pasakaini jauka. Otrais sējums jau bija vilšanās, jo tajā iekļautās latviešu klasiķu bērnības atmiņas mums sen jau bija plauktā un sen arī bija izlasītas. Trešais sējums ar krievu klasiķiem bija vēl lielāka vilšanās, jo man pat bērnībā nebija intereses ne par krievu muižnieku, ne proletariāta atmiņām. Tālākie izdevumi kļuva interesantāki, bet galvenā problēma nekur nepazuda – mūsu neinteliģentajai ģimenei gandrīz visas šīs grāmatas jau sen bija mājās atsevišķos izdevumos un ne visai gribējās piebāzt plauktus ar to dublikātiem, jo vieta tur diemžēl bija un vēl joprojām ir ierobežota. Patīkams izņēmums bija septītais sējums ar līdz tam laikam nepublicētiem Lindgēnes un Jansones darbiem. Turklāt, lai pasteidzinātu 8. sējuma iznākšanu  1992. gadā sērijas pircējiem bija jāiemaksā jau 65 rubļus un jāpārreģistrē abonementu. Vispār tolaik ikdienā aktuālas bija dažādas citas problēmas – vai vispār būs apkure, un, vai kāds tevi nenodurs, iznākot pa durvīm, kā kaimiņienes draugu. Un tā mēs nolēmām nepasteidzināt 8. sējuma iznākšanu. Patiesībā arī bērnība sen bija pagājusi un pēdējos sējumus pat nepaņēmu lasīšanai no bibliotēkas, un tikai tagad sāku skatīties, ka dažas Sprīdīša grāmatas tomēr vēl varētu izlasīt.

Par “Sprīdīša bibliotēku” ir dzirdēti dažādi viedokļi  – gan, ka tā ir pelēka un ilustrācijas nav bijušas tik krāsainas un izteiksmīgas, kā gribētos, gan jau minētais burtu mazais izmērs un apgrūtinājumi lasīšanai, gan daudzu veco grāmatu pārpublicēšana un dublēšana, gan grāmatu dīvainais formāts – bērniem domātas grāmatas, kas nez kāpēc izskatās pēc pieaugušo literatūras izdevumiem. Tomēr ar visiem trūkumiem “Sprīdīša bibliotēka” ir īpaša ar plašo bērnu literatūras klasikas apkopojumu, komentāriem, izzinošo vērtību, savam laikam kvalitatīvo poligrāfiju un tās tapšanā ir ieguldīts milzīgs daudzu cilvēku darbs, kas paveikts no visas sirds, neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem tajā laikā. Daudzi deviņdesmito gadu bērni atceras, kā ar šo sēriju ir sākusies viņu mīlestība uz grāmatām. Nu, un vienkārši šajā sērijā ir iekļauts ļoti daudz lieliskas literatūras. Tomēr, kopš mūsdienu pasaulē mājās grāmatas vairs nav pieņemts turēt, neskaitāmi “Sprīdīša bibliotēkas” sējumi ir izmesti makulatūrā un devušies nebūtībā. Saprotams, ka ne visiem pašreizējiem sērijas īpašniekiem būs interese paturēt šīs grāmatas, un tas ir tikai normāli. Tomēr būtu jauki, ja tās neizmestu atkritumu konteinerā, bet vismaz aiznestu uz kādu grāmatu maiņas punktu vai mēģinātu atdot FB grāmatu maiņas grupās. Skaidrs, ka pieprasīti un meklēti tur lielākoties ir pēdējie sērijas sējumi, bet varbūt atradīsies kāds gribētājs arī pirmajiem. Jaunas grāmatas tagad ir ļoti dārgas, bet vecās ar tieši tādu pašu saturu mēs bieži vien varam dabūt par brīvu, un vienmēr ir labi dot iespēju grāmatai turpināt savu dzīvi un iepriecināt jaunus lasītājus.

Visu “Sprīdīša bibliotēkas” sērijas grāmatu sarakstu var atrast šeit.

Sprīdīša bibliotēka, grāmatu saraksts

Bērnu literatūras klasikas sērijā “Sprīdīša bibliotēka” izdoto grāmatu saraksts. Izmantota informācija no Latvijas Nacionālās bibliotēkas kataloga, jo ne visi sējumi ir atrodami manā plauktā.

  1. Sējums. “Pasaku pasaulē” Šarls Pero, Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis, Hans Kristiāns Andersens, Jākobs un Vilhelms Grimmi, u.c. Rīga: Liesma, 1986.
  2. Sējums. “Mans dzīves rīts: atmiņas iz bērnu dienām” Doku Atis. “Anneles stāsti” Anna Brigadere. Rīga: Liesma, 1987.
  3. Sējums. “Bērnība” Ļevs Tolstojs, “Bērnība” Maksims Gorkijs “Ņikitas bērnība” Aleksejs Tolstojs. Rīga: Liesma, 1988.
  4. Sējums. “Bez ģimenes” Hektors Malo. Rīga: Liesma, 1989.
  5. Sējums. “Pinokio piedzīvojumi: stāsts par koka lelli” Karlo Kollodi, “Sīpoliņa piedzīvojumi”, “Dželsomīno Melu zemē” Džanni Rodāri. Rīga: Sprīdītis, 1990.
  6. Sējums. “Alises piedzīvojumi Brīnumzemē” Lūiss Kerols. “Pīters un Vendija” Džeimss Metjū Berijs. “Stāsts par doktoru Dūlitlu” Hjū Loftings, “Vinnijs Pūks un viņa draugi” Alans Aleksandrs Milns. Rīga : Sprīdītis, 1990.
  7. Sējums “Rūķītis Nilss Karlsons”, “Mio, manu Mio!”  Astrida Lindgrēne, māksl. Ilona Vīklande. “Burvja cepure”, “Bīstamā vasara”, “Trollīša ziema” Tūve Jānsone. Rīga: Sprīdītis, 1991.
  8. Sējums. “Staburaga bērni” Valdis. “Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas” Vilis Plūdonis. “Kalpa zēna vasara” Jānis Akuraters. Rīga: Sprīdītis, 1992.
  9. Sējums. “Toma Sojera piedzīvojumi”, “Haklberija Fina piedzīvojumi” Marks Tvens. Rīga: Sprīdītis, 1993.
  10. Sējums. “Sirds” Edmondo de Amičiss. “Džeremijs” Hjū Volpols. Rīga: Sprīdītis, 1994.
  11. Sējums. “Brīnumainais burvis no Oza zemes”, “Brīnumainā Oza zeme”, “Ozma no Oza zemes”, “Dorotija un burvis Oza zemē” Laimens Frenks Baums. Rīga: Sprīdītis, 1994.
  12. Sējums “Pasakas” Jākobs un Vilhelms Grimmi. Rīga: Sprīdītis, 1995.
  13. Sējums. “Pieci bērni un kaut kas”, “Apburtā pils” Edīte Nesbita. Rīga: Sprīdītis, 1996.
  14. Sējums. “Šveices Robinsonu ģimene” Johans Dāvids Vīss. “Jūras Vilcēns” Tomass Mains Rīds. Rīga: Sprīdītis, 1996.
  15. Sējums. “Ceļojums uz Zemes centru” Žils Verns. “Knauķis” Alfonss Dodē. Rīga: Sprīdītis, 1997.
  16. Sējums. “Melnais Skaistulis” Anna Sjūela. “Noslēpumainais dārzs” Frānsisa Hodžsone Bērneta. Rīga: Sprīdītis, 1998.
  17. Sējums. “Rudmatainā Zora un viņas draugi” Kurts Helds. Rīga: Sprīdītis, 1998.
  18. Sējums. “Apmaiņas bērns” Kristīne Nestlingere. “Mani sauc Eižens” Klauss Šēdelins. “Kalnu kristāls”, “Kaķu sudrabs”, “Granīts” Adalberts Štifters. Rīga: Sprīdītis, 1999.
  19. Sējums. “Kumuriņš un Kamoliņš” Meja Gibsa. “Es protu lēkt pāri peļķēm” Alans Māršals. “Vētras zēns” Kolins Tīlijs. Rīga: Sprīdītis, 1999.
  20. Sējums. “Džungļu grāmata” Radjeds Kiplings. Rīga: Sprīdītis, 2000.
  21. Sējums. “Kauja pie Knipskas”, “Romas atjaunotāji” Jānis Poruks. “Dullais Dauka”, “Laimzemes skola” Sudrabu Edžus. “Vārnu ielas republika” Jānis Grīziņš. Rīga: Rasa, 2000.
  22. Sējums. “Sēlija saka tā” Elēna Fortūna. “Teresita – mazā raganiņa” Džozefs Gregorijs. “Sarkangalvīte Manhetenā” Karmena Martina Gaite. Rīga: Rasa, 2001
  23. Sējums. “Tims Tālers, jeb, Pārdotie smiekli” Džeimss Kriss, “Momo” Mihaels Ende. Rīga: Rasa, 2001.
  24. Sējums. “Niks no Naģeņnama”, “Otīte”, “Minuce” Annija M.H. Šmite. Rīga: Rasa, 2002.
  25. Sējums. “Izmirkušais lācēns”, Elina Karjalainena. “A-ū kungs” Hannu Mekele. “Liesmas kupenas septiņi tēvoči” Juka Parkinens. Rīga: Rasa, 2002.
Sprīdīša bibliotēka, 1.-12. sējums

Spŗīdīša bibliotēka, 13.-18. un 20. -25. sējums