Džeks Londons “Dzīvotgriba”

Džeks Londons „Dzīvotgriba”, Jack London „Love of Life” (1905)

Un beidzot paliek slēdziens viens –
Kā kauliņus tos dzīve sēja,
Bet tā ir spēle, kur mūždien
Dažs zelta ielikums iet vējā.

Šodien aprit tieši simts gadi kopš Džeka Londona nāves un patiesībā ir diezgan melni un ironiski šī datuma piemiņai izvēlēties „Dzīvotgribu”, jo pats rakstnieks mira no morfija pārdozēšanas turklāt tikai četrdesmit gadu vecumā, kas nu nekādi neliecina par patiesu pieķeršanos dzīvei. Tomēr šim stāstam ir būtiska nozīme manā lasīšanas pieredzē.

Iespējams, ka pateicoties savām simpātijām pret sociālismu, padomju laikos Džeks Londons bija populārs un daudz izdots autors. Katrā ziņā, jau manā bērnībā latviski bija iznākuši viņa kopotie raksti veselos desmit sējumos un, šķiet, ka tie bija atrodami vai katrā otrajā mājā. Tās bija no ārpuses neizteiksmīgas grāmatas zilos vākos un bez ilustrācijām, bet labi atceros, ka sešu gadu vecumā kādā garlaicīgā ziemas vakarā vienu no tām atvēru un izlasīju divus stāstus. Pirmais no tiem bija „Dzīvotgriba” un, lai gan ne visu tajā pilnībā izpratu, atstāja uz mani gana paliekošu iespaidu. Stāsts ļoti atšķīrās no tām mīlīgajām un krāsainajām bērnu grāmatiņām, kuras līdz tam biju lasījusi. Tam nebija sākuma un nobeiguma, pēc kura visi dzīvoja ilgi un laimīgi. „Dzīvotgriba” bija dīvains fragments no citas realitātes – skarbs, auksti vienaldzīgs un fizioloģiski pretīgs.

Stāsts ir pavisam neliels – tikai kādas divdesmit lappuses garš, toties spilgts, koncentrēts un saturiski ietilpīgs. Divi cilvēki iet pa kādu tuksnesīgu un neapdzīvotu vietu kaut kur tālu ziemeļos. Mēs tā arī neuzzinām, kā sauc stāsta galveno varoni, kas viņš ir, no kurienes nāk, un, kas ir noticis pirms tam. Abiem ceļiniekiem ir beigusies pārtika un patronas, toties līdzi ir zelts, bet, kad viens no viņiem nelaimīgi izmežģī potīti, otrs viņu pamet vienu šajā nekurienē. Tālāk jau stāsta varonis vienatnē soli pa solim cīnās, lai izdzīvotu skarbajā pirmatnībā.

Var jau būt, ka tā nebija piemērotākā lasāmviela sešgadniecei, bet vispār Džeks Londons ir laba izvēle, lai šādā vecumā ķertos pie nopietnākas literatūras (viņa darbi ir samērā vienkārši un shematiski, un viņš daudz raksta par zvēriņiem). Vienīgā bēda, ka man tolaik nebija neviena, ar ko parunāt par izlasīto, jo pieaugušie jau tā nervozi reaģēja uz pavisam nevainīgiem jautājumiem (daudz gribēsi zināt –ātri veca paliksi, un tādā garā). Tāpēc visu izlasīto nācās pārdomāt pašai un iespējams jau tad sākt šo to saprast par dzīves jēgu. Pirmkārt jau „Dzīvotgriba” ir stāsts par tuvāko biedru nodevību. Un, skaidrs, ka situācijā, kad nāksies saskarties ar patiešām nopietnām problēmām, vai cīnīties par izdzīvošanu, nekad nevar pilnībā paļauties uz citiem cilvēkiem.

Zelts nav ēdams, turklāt tas ir ļoti smags. Zelts ir pirmais no kā, tiesa gan, ne bez smagām pārdomām šķiras anonīmais „Dzīvotgribas” varonis. Dzīvība vienmēr ir nesalīdzināmi vērtīgāka par zeltu.

Toties ēdams ir viss, kas kustas. Stāsta varonim nākas ēst jēlas zivis, dzīvus putnēnus, un apgrauzt vilku pamestus kaulus. Ja gribi dzīvot, tad neesi caca un ēd. Un ēd visu, kas vien ir dabūjams.

Tagad jau viņš visu laiku klupa un krita, un reiz paklupdams gandrīz uzkrita virsū sniega irbes ligzdai. Tur gulēja četri tikko izšķīlušies putnēni — mazi, trīsoši dzīvības kamoltiņi, ne­viens nebija lielāks par kumosu. Viņš kāri apēda tos, dzī­vus iebāzdams mutē, un tie kraukšķēja viņam zobos kā olas čaumala. Irbju māte, skaļi klaigādama, lidoja apkārt.

Tomēr pilnīgi viss ēdams nav un pēc vilku maltītes atradis sava biedra atliekas „Dzīvotgribas” varonis nolemj tās neēst (lai gan dikti gribas). Šeit autors ir stingri novilcis robežas starp cilvēcisko un dzīvniecisko. Jā, ja negribi palikt par lopu, tomēr neēd citus cilvēkus.

No šaujamieročiem nav nekādas jēgas, ja tev nav patronas, tad tie ir tikai lieks apgrūtinājums. Toties sērkociņi ziemeļos ir izdzīvošana nepieciešama manta. Ai, šķiet, ka sāku saprast, kāpēc man ziemā vienmēr ir tik svarīgi nodrošināties ar sausu sērkociņu krājumiem (un labiem nažiem).

Mēs, protams, varam iedomāties, ka dzīvei ir nepieciešama kāda īpaša jēga, bet patiesībā tādas nav. Vērtība ir pati dzīve. Stāsta varonim beigās nav atlicis vairs nekā – ne zelta, ne biedra, ne spēka paiet, ne pilna saprāta. Un tomēr viņam ir dzīvotgriba, šis primitīvais pamatinstinkts, kas ir vienīgais iemesls, lai dzīvotu (lai kā to dažreiz gribētos noliegt).

Pusaudžu vecumā es izlasīju lielāko daļu no Džeka Londona kopotajiem rakstiem – gan ziemeļu, gan dienvidjūru, gan klaidoņu stāstus. Protams, arī visus stāstus par dzīvniekiem un vairākus romānus. Džeks Londons ir galvenokārt piedzīvojumu literatūras autors, bet viņš ir rakstījis arī antiutopijas, zinātnisko fantastiku, pieaugšanas stāstus kā „Mārtins Īdens” un detalizēti izklāstījis savu alkoholisma pieredzi autobiogrāfiskajā „Džonā Miežagraudā”. Lai gan pēc pilngadības sasniegšanas viņa darbus vairs neesmu lasījusi, tomēr pieļauju, ka Džeks Londons ir viens no tiem autoriem, kas būtiski ietekmējis manu literāro gaumi, jo vēl tagad mani valdzina lakoniski un skarbi stāsti un spēcīgi raksturi.

Nobeigumā jāpiebilst, ka „Dzīvotgribu” pēc tik ilga laika pārlasīju pēc Baltā Runča aicinājuma uz Džeka Londona koplasīšanu, jo vispār šis autors noteikti nebija paredzēts manos šī gada plānos.

 

Daina Tabūna „Pirmā reize”

Daina Tabūna „Pirmā reize”, Rīga: „Mansards”, 2014.

„Pirmā reize” ir maza, jauka grāmatiņa, kurā ir iekļauti akurāt septiņi stāsti par pieaugšanu. Visus stāsta dažādas meitenes, kuras lasot šķiet tik līdzīgas, ka tā gluži labi varētu būt arī viena pati stāstītāja dažādos vecumos. Autores iecere esot bijusi uzrakstīt par Dievu, seksu, nāvi, varu un mīlestību no meitenes skatu punkta. Jāpiebilst, ka tik augstas matērijas grāmatā tomēr nav daudz manāmas, bet tie vairāk ir stāsti par ikdienas sīkumiem un mazajām problēmām, kas, kā labi zinām, dažreiz var būtiski mainīt izpratni par dzīvi. Galvenās varones ir satriecoši normālas un parastas mūsdienu meitenes (šķiet, ka grāmatā nav sastopama neviena īsti disfunkcionāla ģimene). Un stāsti ir sanākuši ļoti mīlīgi, piezemēti, ikdienišķi un meitenīgi. Daži bija asprātīgi un man patika, daži bija tādi mazāk izteiksmīgi un vietām tā īsti ne par ko. Nav jau slikti rakstīt arī par to pašu veco labo neko, bet ir jābūt ellīgi talantīgam, lai tas sanāktu baudāmi.

Vispār aizdomājos, ka beidzot vismaz viena paaudze ir izaugusi bez visām tām vēsturiskajām nejēdzībām – bez kariem, izsūtīšanām, stagnācijas, perestroikas, Černobiļas un Afganistānas, kas patiesībā ir ārkārtīgi forši. Un šķiet, ka viņiem tak tagad vajadzētu būt daudz laimīgākiem nekā mums, vai ne? Bet ne vella. Izskatās, ka viņi tomēr nemaz nav laimīgāki, bet, protams, nav arī nelaimīgāki kā ļaudis ir bijuši arī ļaunākos laikos.

„Pirmo reizi” lasīju pirms dažiem mēnešiem. Daži stāsti ir pilnībā aizmirsušies un acīmredzot bija ne visai interesanti. Tāpēc nedaudz par atmiņā palikušajiem.

Darījumi ar Dievu

Jauks un asprātīgs stāsts. Kā jau latviešu literatūrā ir ierasts, tad attiecības ar Dievu nav nekāda tur garīgā pieredze, bet gan lietišķs un tirdzniecisks darījums. Un, apžēliņ, vai tiešām šai paaudzei skolā ir bijusi jāapgūst ticības mācība? Tas šo to izskaidro.

Slepenā kaste

Ak, gan jau daudziem no mums kādreiz ir bijušas savas slepenās kastes ar papīra lellītēm, zīmējumiem, noslēpumainiem un sarežģītiem stāstiem. Sirsnīgi.
(Lai bērnībā tiktu pie smukām papīra lellītēm, mēs pirkām biezus žurnālus spāņu valodā, kurus tā arī saucām – par mujerēm, jo neko nejēdzām no pareizas svešvārdu izrunas. Tad no pēdējā vāka izgriezām lellītes, kuras bieži vien bija garkājainas mulates ar lielām, tumšām acīm un sprogainiem matiem, bet visu pārējo nodevām makulatūrā, lai mūsu oktobrēnu pulciņš uzvarētu skolas konkursā ar idiotisku nosaukumu – Vai egli nenocirtīs?, vai kaut kā tamlīdzīgi.)

Tekstu meitene

Vienmēr esmu brīnījusies, kas raksta tos mulsinošos un nesakarīgos tekstus pie televīzijas filmu reklāmām. No šī stāsta var uzzināt, ka to dara speciālas tekstu meitenes. Piedevām viņas tiek iebiedētas, lai reklāmās izvairītos lietot vārdus ar galotni „-ošana”. Tad vēl tur ir neizdevies randiņš, kurš gan nav pieminēšanas vērts.

Aukstā zeme

Ceļojuma stāsts, kas ļoti atgādina Ilonas Balodes „Rīga – Pekina” saīsinātu versiju. Tikai bez tās valdzinošās apmātības un pašiznīcināšanās tieksmes, kas Balodes grāmatu padara dzīvīgu un atmiņā paliekošu.

Kopumā grāmata ir labs debijas stāstu krājums. Noteikti lasīšu arī citus autores darbus, ja tādi būs. „Pirmo reizi” varētu ieteikt lasīt galvenokārt personām vecumā līdz trīsdesmit, kurām varētu būt līdzīga dzīves un pirmās reizes pieredze kā grāmatiņas varonēm.

Владимир Набоков “Весна в Фиальте”

Uzreiz atzīstos, ka Marii man pērnajos Ziemassvētkos laipni uzdāvināja pilnu Vladimira Nabokova angliski izdoto 52 stāstu krājumu. Pēc tam tīmeklī izpētīju, ka pagājušajā gadā beidzot ir apkopoti un vienā grāmatā krievu valodā izdoti pilnīgi visi līdz šim zināmie (kopskaitā 68) viņa stāsti. Turklāt daļa no tiem ir rakstīti krieviski, bet daļa angliski, tāpēc nācās apdomāt, kādu valodu labāk izvēlēties lasīšanai. Tomēr galu galā laika trūkuma dēļ izlasīju tikai krājumu “Весна в Фиальте”, kurā ir iekļauti trīsdesmito gadu beigās un četrdesmito sākumā krieviski sarakstītie stāsti un kāda nepabeigta romāna fragmenti.

Lai gan vairums cilvēku Nabokovu pazīst tikai kā „Lolitas” autoru (un piedevām paši šo romānu nekad nav lasījuši, bet spriež par to tikai atbilstoši savas samaitātības līmenim, kas dažreiz izrādās negaidīti augsts), viņš ir viens no talantīgākajiem un interesantākajiem pagājušā gadsimta krievu –angļu rakstniekiem, kurš ir izcili pārvaldījis abas šīs valodas. Starp citu, Nabokovs bija arī sinestētiķis, nopietns entomologs un labs šahists. Solžeņicins ieteica viņu Nobela prēmijai literatūrā, bet diemžēl komisija to Nabokovam tā arī nekad nepiešķīra, lai gan viņš to neapšaubāmi būtu pelnījis.

Vladimirs Nabokovs ir dzimis krievu muižnieku ģimenē 1899. gadā Sanktpēterburgā. Viņa jaunība sakrita ar Oktobra revolūciju Krevijā un jau 1919. gadā viņam nācās dzimteni pamest un doties emigrācijā. Krājumā “Весна в Фиальте” iekļautie stāsti ir sarakstīti lakā, kad Nabokovs dzīvoja Berlīnē. Taču viņa sieva bija ebreju izcelsmes un pastiprinoties ebreju vajāšanām viņiem nācās pamest arī Vāciju un apmesties Parīzē, bet sākoties karam vispār uz ilgu laiku doties prom no Eiropas.

Tolaik Nabokovs ir jau pieredzējis rakstnieks. Šie stāsti ir lēni, mazliet sirreāli, tiem nav izteikta sižeta un tie ir pilni ar lielām skumjām (Я был так несчастен там, так неприлично и роскошно несчастен). Savā ziņā tie ir Nabokova atvadas no krievu valodas, jo turpmāk viņš rakstīja tikai angliski (Моя жизнь – сплошное прощание с предметами и людьми, часто не обращающими никакого внимания на мой горький, безумный, мгновенный привет.) Un tieši lieliskā, filigrānā valoda padara šos stāstus īpašus. Patiesībā neko līdzīgu krievu valodā līdz šim nebija nācies lasīt. Nabokova valoda ir niansēta, piesātināta un emocionāla (Безнадежно усатый продавец сложных, с лунным отливом, сластей в безнадежно полной корзине). Grāmatu lasīju lēnām, jo lielās devās tā bija grūti uztverama, bet vienlaikus tā sajūtu ziņā bija dīvaini pazīstama.

Пьяные от итальянской музыки аллитераций, от желания жить, от нового соблазна старых слов  – “хлад”,  “брег”,  “ветр”, – ничтожные,  бренные  стихи, которые к сроку появления следующих неизбежно зачахнут, как зачахли одни за  другими  все  прежние, записанные  в  черную  тетрадь;  но  все  равно:  сейчас я верю восхитительным обещаниям еще не  застывшего,  еще  вращающегося стиха,  лицо  мокро  от  слез, душа разрывается от счастья, и я знаю, что это счастье – лучшее, что есть на земле.

Tāpat lasot nācās apdomāt, cik draņķīgu literatūru bieži vien cildina dažādi literatūras kritiķi. Un rakstniekiem vispār šo grāmatu lasīt nevajadzētu, jo pārspēt Nabokovu meistarībā diez vai kādam ir lemts.

Как только сели в вагон и поезд двинулся, его начали избивать,— били долго и довольно изощренно. Придумали, между прочим, буравить ему штопором ладонь, потом ступню. Почтовый чиновник, побывавший в России, соорудил из палки и ремня кнут, которым стал действовать, как черт, ловко. Молодчина! Остальные мужчины больше полагались на свои железные каблуки, а женщины пробавлялись щипками да пощечинами. Было превесело.

Paldies Marii par ieteikumu un apsolu, ka kaut kad mēģināšu izlasīt arī citus Nabokova stāstus, bet tas ir laikietilpīgi un nepavisam nav viegli.