Tag Archives: statistika

2016. grāmatu gada pārskats

Hops, un atkal nemanot ir pielavījušās gada beigas. Šogad lasīju mazāk, bet, tā kā Goodread vēl joprojām ir tehniski nejēdzīgs sociālais tīkls, izlasīto tur atzīmēju tikai tad, kad nu nekādi nevaru izdomāt, ko citu labāku darīt, tāpēc būs vien jums jātic, ka šajā gadā izlasīju 60 grāmatu, kas nepavisam nav daudz. Līdz ar to arī blogā rakstīju mazāk nekā iepriekšējos gados, bet, kā zināms, tad tas esot saistīts ar saules aktivitātes ciklu, un tur neko nevar darīt (varbūt vienīgi apņemties izlasīt visu PFC sēriju). Toties šogad pirmo reizi dzīvē apmeklēju visu grāmatmīļu Meku – Ķīpsalas izstādi, kas izrādījās diezgan interesants, lai gan finansiāli ietilpīgs pasākums (dikti jau daudz kārdinājumu vājam grāmatatkarīgam raksturam). Un pirmo reizi dzīvē runāju radio (Spīganas raidījumā). Atzīstos, ka man ir šausmīgi bail no runāšanas radio, bet beigās nebija tik briesmīgi, kā sākumā šķita. Vēl blogam apritēja četri gadi un tas veiksmīgi sagaidīja jau savus piektos Ziemassvētku, ar ko mazliet lepojos, jo ne visiem blogiem tas ir izdevies.

Lasītāji

Bloga statistika dzīvo kaut kādu savu ne vienmēr izprotamu dzīvi (iespējams arī saistītu ar saules aktivitātes ciklu, kā gan citādi), un šajā gadā skatījumu skaits ir palielinājies gandrīz pusotru reizi, ko es nespēju loģiski izskaidrot, jo rakstīju mazāk, bet lai nu tā būtu. Visvairāk apmeklētāju blogā nonāk pateicoties meklētājprogrammām, mazliet atnāk arī no sejasgrāmatas un čivekļa. No citiem blogiem visvairāk apmeklētāju ir no Doronikes, Spīganas un Asmo tīmekļa žurnāliem. Arī policija manu blogu regulāri pieskata, bet acīmredzot viss ir kārtībā.

No rakstiem šajā gadā vispopulārākie bija stāsts par grāmatu izstādes apmeklējumu, “Grega dienasgrāmatas: Vecā skola” apraksts, kas nudien nav nekāds pārsteigums, un “Ella un draugi”, kas laikam ir iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas lasāmajā sarakstā un tāpēc tikusi pie skatījumiem. Vismazākā lasītāju interese ir bijusi par Sergeja Dovlatova un Freda Adras darbiem, kas arī nav nekāds pārsteigums. Žēl. protams, ka tā, bet man šie autori patīk un droši vien turpināšu lasīt un aprakstīt viņu grāmatas.

No komentētājiem aktīvākie ir bijuši MsMarii, Andris, Doronike, Asmo un Fledis. Bet paldies visiem, kas ienāk blogā un izsaka savu viedokli!

2016-gada-lasitais

Grāmatas

Šogad cīnījos ar grāmatu sērijām, bet ne visai veiksmīgi. Sērijas vinnēja. Turklāt ar graujošu pārsvaru. Esmu iesākusi lasīt veselas septiņas jaunas sērijas, bet pabeigusi, mū-ha-hā, tikai vienu (Sarkanās sacelšanās triloģiju). Jā, par dažām grāmatām, sākot lasīt, es nemaz nezināju, ka tām ir turpinājumi. Tomēr to, kāpēc man pēkšņi savajadzējās ķerties pie tā apmetņu fetišista Laika Rata vai Malazāņiem nezinu cik sējumos, es diez vai varēšu izskaidrot. Vienkārši tobrīd tā vajadzēja un viss. Un negribas nemaz skaitīt, cik sēriju ir iesāktas iepriekšējos gados, bet skaidrs, ka krietnu daļu no tām es nepabeigšu nekad. Dažas, protams, nav vērts turpināt lasīt, bet īpaši riebīgas ir tās, kuru autori visu laiku cep augšā nebeidzamus turpinājums, vai tieši otrādi – spītīgi neraksta nākamās grāmatas ne sitami.

Par jaukākām lietām ir jāpiebilst, ka šogad atklāju tādus sev tīkamus rakstniekus kā Sergeju Dovlatovu, Fredu Adru un Džo Aberkrombiju, nedaudz pievērsos antīkajai literatūrai (ak, Apulējs) un veselas četras grāmatas varonīgi noklausījos kā man tās tiek nolasītas priekšā. Starp citu, viena no tām bija Harijs Poters un filozofu akmens, nebija slikti, bet diez vai būšu spējīga tuvākajā laikā noklausīties arī visas sešas atlikušās daļas.

Latviešu autorus diemžēl lasīju ļoti maz, bet no tiem dažiem (Spāre, Bankovskis, Rukšāne, Kuzmins, Melgalve) subjektīvi vislabāk man patika Vlada Spāres “Tu nevari dabūt visu, ko gribi”. Tas bija negaidīti, asprātīgi aizrautīgi un absurdi.

Trīs foršākie no šogad lasītajiem tulkojumiem bija Dena Dimiņa “Ceļojums līdz nakts galam” (Selīns), Daces Meieres “Mežonīgie detektīvi” (Bolanjo) un Māras Poļakovas “Džezs pār Donbasu” (Žadans). Turklāt pēdējā grāmata man sižetiski nemaz nepatika, es to izlasīju tikai patīkamā tulkojuma dēļ.

Sliktākā tulkojuma balva aiziet (nē, nepavisam ne “Pusķēniņam”, lai kā visi par to blogos vaimanāja), bet gan “Maivaboles dara to visilgāk”. Nezinu, kas tur bija vainīgs, varbūt arī oriģināls ir nebaudāms, bet grāmata briesmīgi kokainā un grūti uztveramā teksta dēļ bija lasāma tikai ar lielu piespiešanos.

Labākā populārzinātniskā grāmata bija Bena Goldeikra “Sliktā zinātne”. Ļoti retais gadījums, kad grāmatu gribas ieteikt izlasīt visiem. Tomēr jāpiebilst, ka ļoti daudz prieka man sagādāja arī plakantārpi no Hendersona Bestiārija.

Visiemidzinošākā grāmata, kurai varu pateikties par neticami ātru iemigšanu vismaz pāris nedēļas, bija Ēriksena “Mazas vietas – lieli jautājumi”.

Un nu jau tradicionālā balva par sliktāko seksa ainu šogad aiziet Deiva Egersa “Sfērai”.

Laimīgu Jauno gadu bloga lasītāji! Paldies, ka šeit ieskatieties! Un, lai nākotnē piepildās viss, ko jūs patiesi vēlaties.

2015. grāmatu gada pārskats

Atkal ir pagājis kārtējais gads un ir iemesls pārskatīt, kas šajā laikā izlasīts. Pirms ķeros pie garlaicīgās statistikas, gribu piebilst, ka novembrī blogam palika trīs gadi. Tas, protams, ir gaužam neliels vecums salīdzinājumā ar citiem grāmatu blogiem – veterāniem, tāpēc arī nešķita īpašas pieminēšanas vērts. Turklāt, spriežot pēc pieredzējušu grāmatu apskatnieku skopajiem un skarbajiem stāstiem, gaidāmais ceturtais gads varētu būt īpaši smags, jo tad pār blogeriem nākot eksistenciālas krīzes, reflektēšana par paša un bloga esamības jēgu, vai vienkāršs apnikums, slinkums un riebums rakstīt. Un patiešām lielākoties blogeri pēc ceturtā gada ir sākuši rakstīt krietni mazāk (gan jau izrakstījušies un izsmēluši sevi, vai arī dzīve ir mainījusies), bet daži vairāk (tas jau ir interesantāk), tāpēc droši vien nav vērts priekšlaicīgi satraukties, jo tikai pēc tam varēs redzēt, kas īsti būs noticis. Un reflektēt par esamības jēgu ikdienā sanāk vienkārši tāpat – bez īpaša iemesla, no tā vienalga neizbēgsi.

 Statistika

Goodread par 2015. gadu izmeta šādu jauku bildi, tieši precīzi 27 000 lappuses un 85 izlasītas grāmatas. Pavisam normāls lasīšanas gads, kas līdzīgs daudziem citiem. Ir lasīts gan divreiz vairāk, gan divreiz mazāk nekā šogad. No tām 22 grāmatas bija svešvalodās, bet 20 izlasīju e-lasītājā. Vienīgi atšķirībā no citiem gadiem šogad izlasīju vairāk komiksus – 10 Nīla Geimena The Sandman sējumus. Tas gan pateicoties Asmo laipnībai, jo pati nebūtu saņēmusies nopirkt visus šos grafiskos jaukumus, lai gan vienmēr uz tiem noskatos Rozes grāmatnīcā.

Goodreads 2015

Lasītāji

Bloga apmeklējums pamazām palielinās – pat neskatoties uz to, ka neesmu čakla rakstītāja (ak vai, tikai kaut kādi nožēlojami 50 ieraksti pagājušajā gadā, taču acīmredzot ir labas iespējas augt). Radinieki un paziņas arī manu blogu nelasa, jo apraksti esot pārāk sarežģīti, gari un ne īpaši interesanti (un visi tik par grāmatām, heh). Toties laika gaitā ir izveidojies neliels, bet ārkārtīgi jauks un simpātisks pastāvīgo lasītāju pulciņš, kuriem esmu ļoti pateicīga par komentāriem un piebildēm pie aprakstiem. Paldies Ms Marii par atsaucību un vislielāko aktivitāti, Doronikei par vienmēr pārdomātajiem un saturīgajiem komentāriem, Asmo un Kasimam par erudītajiem un noderīgajiem ieteikumiem, Fledim par plašajiem komentāriem un interesantajiem viedokļiem, Baltajam Runcim par blogāres pieskatīšanu un kopā savākšanu! Paldies Andrim, Lasītājai, Santai, Dainim, Spīganai, Austrai, Arnim, Unai, Andai, Valkīrai, Ivetai, Aigai, Elzai, Mēnessmeitēnam, Grāmatu tārpam! Ak, es noteikti nepieminēju visus, bet paldies visiem, kas lasa, komentē un dara zināmu savu attieksmi! Paldies arī klusajiem lasītājiem! Galu galā blogus neviens neraksta tikai sev (tad gluži labi pietiktu ar piezīmju blociņu), bet gan jums, mīļie lasītāji. 🙂

Priecē, ka vēl joprojām viens no vairāk skatītajiem bloga rakstiem ir par e-grāmatu iegādi latviešu valodā un no pagājušā gada grāmatām lasītājus visvairāk ir interesējusi Gunta Eniņa “Nezināmā Latvija”. Saprotams, ka skatītāko topā vienmēr ir un būs skolās obligāti lasāmie gabali, tāpēc arī “Cilvēka bērns” un “Miskastes bērns” rullē. Šķiet, ka šai kompānijai taisās pievienoties vēl viens nabaga bērns ar sliktu karmu (Tille). Vismazāk bloga lasītājus interesē krievu un patiesībā jau arī cita, piemēram, poļu literatūra, kas nav tulkota latviski. Neesmu veikusi precīzus aprēķinus, bet izskatās, ka blogā līdzīgi kā daudzās citās jomās darbojas Pareto princips.
Par citiem blogiem jāpiemin, ka visvairāk apmeklētāji ir ieradušies no Doronikes, Asmo un Baltā Runča lolojumiem.

Topi

Pagājušajā gadā izlasīto grāmatu skaits nav tik liels, lai veidotu skaistus, pārliecinošus un objektīvi sastādītus topus, bet dažas labākās, savdabīgākās un pārdomas raisošākās tomēr gribētos pieminēt. No daiļliteratūras labākās grāmatas bija Margarētas Atvudas sievišķīgā mistērija “Līgava laupītāja”, Kurcio Malapartes sirreālā “Āda”, Konrāda “Lords Džims”, Jozefa Škvorecka eklektiskais “Cilvēka dvēseles inženiera stāsts”, Henrija Millera “Vēža trops”, Džona Ērvinga smieklīgi traģiskā “In One Person”, Solžeņicina skarbā “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”, Alises Manro smalkā un dīvaini ikdienišķā “Dārgā dzīve”, Džordža Orvela “Lai plīvo aspidistra”, Keitas Atkinsones “Dzīve pēc dzīves”, Nikolaja Gogoļa “Deguns”, Vindema “Midvičas dzeguzes”.

Neapšaubāmi pati labākā no pērngad lasītajām populārzinātniskajām grāmatām bija Bila Braisona lieliskā “Īsi stāsti gandrīz par visu”. Pat, ja dzīvē taisāties izlasīt tikai vienu populārzinātnisko grāmatu, tad droši varat ņemt šo. Bet labas bija arī Leonarda Mlodinova “The Drunkard’s Walk: How Randomness Rules Our Lives”, kas rosināja domāt ārpus ikdienā ierastajiem rāmjiem un Rebecca Skloot aizraujošais stāsts par cilvēkiem, kuru dzīves paliek lielo zinātnisko atklājumu ēnā “The Immortal Life of Henrietta Lacks”.

Labākais detektīvromāns bija Reimonda Čendlera atmosfēriskā un melanholiskā grāmata “Ilgās atvadas”.

No fantāzijas grāmatām mana pagājušā gada favorīte bija Leva Grosmana “Burvji”. Taču arī Pīrsa Brauna “Sarkanā sacelšanās” bija traki aizraujoša un Marka Lorensa “Muļķu princis” smieklīgs un piedzīvojumiem pārpilns stāsts. Arī Zelaznijs, protams, bija labs, bet to ciklu es vēl nepabeidzu.

Smieklīgākā grāmata bija Frēdrika Bakmana stāsts par nīgro burkšķi “Vīrs vārdā Ūve”.

No Young Adult žanra, kuru gan jāatzīstas lasu maz, labākā bija Terija Prečeta raganu grāmata “I Shell Wear Midnight”.

Jaukākā bērnu grāmata bija nepārspējamās Astrīdas Lindgrēnes sirsnīgā un smieklīgā “Emīls un Īda no Lennebergas”.

Labākais grafiskais romāns Nīla Geimena “The Sandman” 9. daļa “The Kindly Ones”.

No latviešu autoru grāmatām gribu pieminēt dažus labus un nopietnus nedaiļliteratūras izdevumus – Gunta Eniņa “Nezināmā Latvija”, Sanitas Reinsones “Meža meitas”, Inetas Lipšas “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939”, Valda Segliņa “Megalīti. Pasaule. Latvija”, Normunda Priedīša “Latvijas augi”.

Vienīgā lasītā dzejas krājuma balva, protams, pienākas Katrīnas Rudzītes “Saulesizplūdumam”.

Nobeigumā šogad jāpiešķir arī botāniskās glupības balva, kuru ir godīgi nopelnījusi Diānas Gabaldones “Svešzemniece” par mušmirēm no augļu smaguma nolīgušajos Skotijas aprikozu dārzos pavasarī un neloģiskākā bērnu grāmata ir stāsts par Kazlēnu. Un, jā, nevajag aizmirst arī balvu par sliktāko seksa ainu aprakstu, kura aiziet Džonatana Litela “Labvēlīgajām” par galvenā varoņa visumā garlaicīgajām izklaidēm ar mēbelēm un priedi.

Mīļie bloga lasītāji un apmeklētāji, tas arī viss. Lai jums ir labs un izdevies nākamais gads un pietiekami daudz laika izlasīt pa kādai labai grāmatai!

Kāpēc tas viss notiek ar mums?

Leonard Mlodinow, The Drunkard’s Walk: How Randomness Rules Our Lives, 2009

Grāmatu par nejaušu gadījumu un negadījumu ietekmi uz mūsu dzīvi sāku lasīt naktī uz 14. novembri, kad nez kāpēc pamodos ap pulksten trijiem un tikpat neizprotamu iemeslu dēļ ieskatījos tviterī. Lai pēc tam ātrāk aizmigtu, sameklēju e-lasītājā kaut ko potenciāli sarežģītāk lasāmu – tekstu svešvalodā par matemātisko statistiku un varbūtību teoriju ar grafikiem un uzdevumiem. Tomēr Mlodinova grāmata izrādījās nepavisam ne iemidzinoša, bet toties saistoša un patiesi nomierinoša.

Varbūtību teorijaGrāmatā autors ļoti vienkāršā un labi saprotamā veidā izklāsta visu varbūtību teorijas un matemātiskās statistikas rašanās vēsturi, īsi pastāstot ievērojamāko zinātnieku biogrāfijas, apstākļus, kuri izraisīja atklājumus (te ne tā mazākā nozīme ir cilvēces vājībai uz azartspēlēm), anekdotiskus gadījumus un klasiskos varbūtību teorijas uzdevumus. Gan par kauliņiem un monētām, gan par nelaimīgo meiteni vārdā Florida (vārdam ir nozīme) un viņas iespējamajiem brāļiem vai māsām, gan nabaga TV viktorīnas spēlētāju un trīs durvīm ar divām kazām un vienu automašīnu. Jāatzīstas, ka ārkārtīgi sen nebiju lasījusi izklaidējošu populārzinātnisku grāmatu par matemātiku, un šo izlasīju ar ārkārtīgi lielu patiku. Vienīgi daudzi grāmatā minētie piemēri bija par beisbolu, kurš mani nekad nav interesējis, bet tas netraucēja saprast skaidrojumu jēgu. Protams, tiem, kas labi pārzina matemātiku, nekas jauns te nebūs, bet atkārtošanai un izklaidei grāmata ir patiešām laba.

Beigu daļā autors vairāk pievēršas tam, ko tad mūsu dzīvē nosaka nejaušības. Lai cik tas būtu neomulīgi, tad gandrīz vai visu. Kad Dž.K. Roulinga vairākām izdevniecībām iesniedza savas pirmās Harija Potera grāmatas manuskriptu, tad tak jebkuram saprātīgam izdevējam, to saņemot, būtu vajadzējis no prieka lekt uz vienas kājas un steidzīgi ķerties pie šī potenciālā dižpārdokļa izdošanas. Taču, kā zināms, vispirms astoņas izdevniecības Hariju Poteru noraidīja, kā izdošanai nepiemērotu. Vai tur strādāja idioti, kas nespēja novērtēt šī darba ģenialitāti? Nepavisam nē, jo tāda tam vienkārši nepiemīt. Roulinga ir viduvēja rakstniece un arī „Harijs Poters un filozofu akmens” , lai arī kopumā neslikta bērnu grāmata, nav nekāds šedevrs (Daini, piedod). Izdevējdarbībā vispār ir ļoti grūti noteikt, kura jauna sērija iegūs mežonīgu popularitāti, jo to nosaka tikai gadījums nevis romāna literārā kvalitāte (grāmatā aprakstīts arī eksperiments, kad izdevniecībām anonīmi tika nosūtīti Bukera prēmijas laureātu darbu fragmenti un Stīvena Kinga mēģinājums publicēties ar citu vārdu, kas visi nebija īpaši veiksmīgi) . Tas pats attiecas arī uz filmām, mūziku un daudz ko citu.

Problēmas rada mūsu smadzenes, kas evolūcijas ceļā ir izveidojušas noturīgu tieksmi visur meklēt likumsakarības un pie reizes arī slepenas sazvērestības – pat vietās, kur darbojas tikai vienkārša nejaušība un apstākļu sakritība. Tam par iemeslu ir smadzeņu nespēja sakarīgi darboties nenoteiktības apstākļos un nepieciešamība visu kontrolēt. Tāpēc mums ir ļoti grūti paļauties tikai uz iespējamo notikumu varbūtību. Taču paļauties tikai uz savu lielisko intuīciju arī nebūs prātīgi un noteikti vienmēr pirms lēmumu pieņemšanas der arī papētīt plašāku informāciju, ja vien tāda ir pieejama. Teiksim, lai gan pēc statistikas datiem ir skaidrs, ka mums šobrīd Latvijā ir daudz lielāka varbūtība ciest ceļu satiksmes negadījumā nekā teroristu uzbrukumā, iedzīvotāji par savu drošību uz ceļiem, kuras labā varētu vēl daudz ko darīt, nepavisam neuztraucas un nerūpējas tik ļoti kā par potenciālajiem spridzinātājiem.

Ja ar monētu un kauliņu mētāšanu viss ir puslīdz skaidrs, tad prognozēt cilvēka dzīves notikumus, ekonomiskus procesus vai vēsturiskus notikumu ir neiespējamā misija, jo vienlaicīgi uz tiem iedarbojas neaptverams faktoru skaits. Tāpēc der būt skeptiskiem pret visādām ekspertu prognozēm par akciju tirgiem, cenu kāpumiem un kritumiem. Pastāv ļoti maza varbūtība, ka uz vēsturiskiem datiem veidotā prognoze piepildīsies. Bet par informāciju, ar kuru mūs mēdz barot masu mediji pirms vēlēšanām domāju, ka jebkuram loģiskam cilvēkam arī bez varbūtību teorijas studijām ir skaidrs, kur to patiesībā vajadzētu iebāzt.

Autors arī jauki izskaidro (ar stāstu par Bilu Geitsu), ka nepastāv tiešas saistības starp bagātību un prāta spējām, lai gan cilvēkiem ir tendence abas šīs lietas saistīt. Zināma nolemtība jau ir tajā faktā, ka daudz svarīgāk tomēr ir īstajā laikā būt īstajā vietā. Tomēr autors ir optimists, galu galā tā pati varbūtību teorija nosaka, ka pie lielāka mēģinājumu skaita iespēja sasniegt mērķi palielinās, tāpēc nekad nevajag pārtraukt censties (nebūtu Roulinga aizsūtījusi Potera manuskriptu arī devītajam izdevējam, pasaule būtu palikusi bez HP sērijas, kā gan mēs to pārdzīvotu). Tas pats darbojas arī otrā virzienā, tāpēc autors neiesaka vērtēt cilvēkus tikai pēc viņu sasniegumiem – lielākoties tā ir tikai nejaušība. Mēs parasti redzam tikai to, ko gribam redzēt, tāpēc bieži vien uzskatām bagātus cilvēkus par gudrākiem, bet nabagākus par dumjākiem nekā viņi ir. Tāpat populārus aktierus mēdz uzskatīt par talantīgākiem nekā mazāk pazīstamus vai bestsellerus par labāku literatūru nekā pārējā, lai gan tam parasti nav nekāda objektīva pamatojuma un popularitāti vai veiksmi parasti nosaka tikai nejaušība.

Protams, man ļoti patika arī stāsts par vīniem, lai gan to jau zināju un droši vien zina visi (vīnu vērtēšana ir absolūti subjektīva un nejauša, pētījumos ir noskaidrots, ka vīnus neatšķir arī lielākā daļa no to degustatoriem, variet mājās paeksperimentēt) . Tāpēc ar mierīgu sirdi turpinu pirkt un lietot ne visai dārgus vīnus (tāpat neviens nav palicis neizdzerts).

Vārdu sakot, šī ir viena laba grāmata par matemātiku un varbūtību teorijas vēsturi, kas lasītājus mudina uz pasauli skatīties ar redzīgākām acīm, un vairāk domāt un spriest pašiem.