Tag Archives: šveiciešu autori

Rolāns Buti „Apvāršņa vidū”

Rolāns Buti „Apvāršņa vidū”, no franču valodas tulk. Inese Pētersone, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Roland Buti, Le milieu de l’horizont, 2013)

 

Rolāna Buti romāns „Apvāršņa vidū” piesaistīja manu interesi pēc Gunta Bereļa lieliskās recenzijas „Punctum” (patiešām žēl, ka viņš tik reti raksta par jaunajām grāmatām), tāpēc, pamanot to bibliotēkas jaunumu plauktā, uzreiz paņēmu lasīšanai.Romāna pamatā ir galvenā varoņa Augusta atmiņas par bērnībā piedzīvoto un tā darbība norisinās kaut kur Šveices laukos ārprātīgi karstajā 1976. gada vasarā.

Apvāršņa vidūGrāmata pēc apjoma ir pavisam neliela, izlasīt to var ļoti ātri, un man tagad ir liels kārdinājums to ieteikt visiem tiem ļaudīm, kas sajūsminās par vistkopību un nopietni plāno attīstīt šo pastorālo un it kā vienkāršo biznesu, balstoties uz savu bērnības pieredzi putnkopībā pie vecmāmiņas laukos. Ai, nu, šo romānu vispār varētu izmantot kā brīdinošu piemēru pie kā noved ne visai prātīga saimniekošana laukos. Varbūt pie vainas ir 1976. gads, bet tur laikam neviens neko nav dzirdējis par dzīvnieku labturību, darba efektivitāti, risku izvērtēšanu, investīciju plānošanu un apdrošināšanu. Acīmredzot arī Šveices bankas kredītus laipni izsniedz visiem, kas vien tām iet garām. Vēl viņiem tur ir patriarhālisms, kura izcilo vīrišķo pusi pārstāv maķenīt aprobežotais ģimenes tēvs, brālēns ar īpašām garīgajām vajadzībām (vai kā nu tur tagad ir pieņemts dēvēt cilvēkus ar Dauna sindromu), vectēvs, trīspadsmitgadīgais Augusts un suns, kas pie katra satraukuma krīt ģībonī. Vispār dzīve būtu skaista, ja vien nebūtu nejaukās sievietes, kas nekad neuzvedas tā kā viņām pienāktos. Romānā femīno daļu pārstāv ģimenes māte, kura tur ir vienīgais saprātīgais cilvēks, pat ja viņas rīcība ne vienmēr ir jauka, viņas draudzene, desmit tūkstoši gaļas vistiņu, kuras nodevīgi cenšas izvairīties no sava izredzētā likteņa – kļūt par gardiem cepešiem, mirstoša ķēve vārdā, hmm, Petene un kāda ļauni tupa dūja (ak, nekad nenesiet mājās savainotus baložus). Un, kā jau parasti, ja patriarhālajam vīrietim neveicas, tad pie visa vainīgas ir sliktās un samaitātās sievietes, un vienīgā iespēja saglabāt savu vīrišķību ir tās fiziski sodīt (tas gan dievišķās dusmas un debesu sodību, kas beigās nāk pār mazo fermu, nenovērš, tā ir patiesi graujoša, pat nabaga, hmm, Peteni nosper zibens).

Ja nu jums tagad radās priekšstats, ka „Apvāršņa vidū” ir kaut kāds lauksaimniecisks traktāts, tad, nē, tas ir kompakts un labi uzrakstīts romāns, ļoti atmosfērisks, tveicīgs, ar juteklisku valodu, kas lasītājam acu priekšā izteiksmīgi uzbur jebkuru no ainām Katrā ziņā autors prot ar valodu apieties ekonomiski un vārdus bez jēgas neizķērnā, kas, manuprāt, noteikti ir grāmatas pluss. Tas ir arī labs pieaugšanas stāsts, saistošs, mazliet distancēts un bez liekas jūtelības.

Par tulkojumu jāpiebilst, ka tas ir labs un patīkami lasāms, vienīgi mazliet pilsētniecisks. Pie mums te laukos no govs neslauc jēlu pienu, bet gan svaigu, kukurūzas vālītēm nav akotu, parceles sauc par laukiem un rosti nelikās īpaši izdevies apzīmējums ceptiem tupeņiem (bet jūs jau sapratāt, ka šī ir piekasīšanās pie sīkumiem). Kopumā šis ir neliels, bet labs stāsts par pieaugšanu un neveiksmīgu lauku saimniecības modernizāciju, vai metaforiski raugoties kārtējā variācija par zaudēto paradīzi.

Kas tad ar to Hariju Kebēru patiesībā ir?

Žoels Dikērs „Patiesība par Harija Kebēra lietu”, no franču valodas tulkojusi Inese Pētersone, Rīga: Zvaigzne ABC, 2014., (Joël Dicker, „La Vérité sur l’Affaire Harry Quebert, 2012)

 

Uzreiz brīdinu, ka šis ir solidaritātes raksts, kas rakstīts atbalstam visiem tiem, kas ir rakstījuši un vēl rakstīs par mīklaino Harija Kebēra lietu. Patiesībā es nemaz neplānoju pieminēt šo grāmatu blogā, bet tad sapratu, ka man vienkārši nav izvēles, neglābjamais jau ir noticis – grāmata ir izlasīta. Un neviens grāmatu blogeris, kas izlasījis „Patiesību par Harija Kebēra lietu” vairs nav tāds kā pirms tam – viņam nenovēršami par TO ir jāuzraksta. 🙂 Skaidrs, ka mēs pa visiem tagad uztaisīsim Dikēram mazu, smuku reklāmu un gan jau kāds grāmatu izlasīs tikai tāpēc vien, lai pats tiktu skaidrībā ar samudžināto Harija Kebēra lietu un blogeru tikpat samudžinātajiem un pretrunīgajiem viedokļiem. Lai gan romānam fanu noteikti netrūks arī bez mūsu mizerablā ieguldījuma tā popularizēšanā..

Patiesība par Harija Kebēra lietuBūtībā jau par grāmatu nav daudz ko teikt. Tas ir viduvējs ne visai labi nostrādāts ražošanas romāns, kādus bestselleru autori štancē pēc vienas piegrieztnes kā klonētas aitas. Šķiet, ka galvenā viņu panākumu atslēga ir tekstos pārsvarā lietot tikai vienkāršus nepaplašinātus teikumus.

Autors ir jauns šveiciešu rakstnieks (visi tagad draudzīgi nosvītro savu grāmatu bingo lauciņu „A book written by someone under thirty”), kuram acīmredzot neļauj mierīgi gulēt Dena Brauna, Stīga Larsona un citu populāru trilleru autoru lauri (un nauda). Galu galā rakstnieka vēlme nopelnīt kādu naudiņu ar savām grāmatām tak nav nekas peļams. Un dzīve Šveicē noteikti ir ļoti dārga.

Romāna saturu grāmatu blogu pastāvīgie lasītāji gan jau tagad zina no galvas – slavens rakstnieks ar piemājas dārziņā apraktu meitenes līķi, maza pilsētiņa, kuras iedzīvotāji laikam drēbes krauj kaudzēs istabas stūros, jo visiem skapji ir piebāzti ar veciem skeletiem, un jauns rakstnieks, kurš ir uzņēmies cēlo misiju šajā lietā nest apskaidrību visai pasaulei.

Patiesībā, ja grāmatā nebūtu tik daudz salkanā manierē sarakstītu ūdeņainu iestarpinājumu par kaiju barošanu un tamlīdzīgi, es to novērtētu kā puslīdz ciešamu trilleri. Sižetā ir daudz negaidītu pavērsienu un skaidrs, ka atrisinājumu uzminēt ir visai grūti, bet diemžēl ne dēļ Dikēra literārās meistarības. Vienkārši autors visu laiku lasītājam brutāli kabina uz ausīm makaronus, un ne jau kādu smalku itāļu pastu, bet zemas kvalitātes roltonus, kas lasot izraisa mazliet nepatīkamu sajūtu, kāda vienmēr neviļus rodas, kad redzi, ka kāds tevi mēģina prasti apčakarēt. Turklāt nobeigums pēc visām autora bezgalīgajām manipulācijām rada pamatīgu vilšanos. Kopumā šī ir grāmata, kas visu laiku mēģina izlikties gudrāka un sarežģītāka nekā tā patiesībā ir. Un, ziniet, salīdzināt to ar Nabokovu ir vistīrākā zaimošana.

No tulkojuma mani favorīti šoreiz bija „pogroms” un „baltie supremātisti”. It kā saprotami, kas ar to ir domāts, tomēr tieši vārdu pārcēlumi no svešvalodām nav ausij tīkami.

Varētu turpināt par visai dīvainajiem romāna personāžiem (stāsts par Lielisko bija nosperts no kāda tīņu literārā žurnāla, Nolas tēls bija uzkonstruēts tik samāksloti, ka ap romāna vidu pārstāju ticēt, ka viņa varētu būt cilvēks nevis citplanētiete no Centaura Alfas zvaigžņu sistēmas), bet tāpat Harija Kebēra lietai esmu veltījusi vairāk laika nekā tā būtu pelnījusi. Jūlijā mēģināšu blogā pievērsties labākai literatūrai, bet par to rakstīt vienmēr ir daudz, daudz grūtāk nekā par ikdienišķajiem ražošanas romāniem.