Tag Archives: televīzija

Arturs Heilijs „Vakara ziņas”

Arturs Heilijs „Vakara ziņas”, no angļu val. tulkojis Laimons Streips, Rīga: „Alberts XII”, 1996, (Arthur Hailey, „The Evening News”, 1990)

Grāmatu saņēmu dāvanā no Andra un tas bija labs iemesls atcerēties, ka jau kādus divdesmit gadus neesmu lasījusi neko no Heilija un būtu interesanti atgriezties pie viņa darbiem. Savulaik izlasīju vairākus Heilija romānus – „Lidosta”, „Riteņi”, „Stiprās zāles”, „Galīgā diagnoze”, „Skrejceļš 0-8”, turklāt pāris no tiem tolaik bija pieejami tikai publicēti turpinājumos žurnālā „Veselība”. Kādreiz lietainās vasarās bija tāda jauka izklaide – bēniņos veiksmīgi saliekot žurnālu komplektu, varēja tikt pie romāna, kas bieži vien vispār netika izdots atsevišķā grāmatā. Tak pēc nelietības likuma īpaši interesējošam gabalam dažreiz pietrūka tieši tā sešdesmitajos gados izdotā žurnāla eksemplāra, kurā bija nopublicētas beigas. Tagad ir grūti iedomāties, cik sasodīti sarežģīti bija tās sameklēt bezinterneta laikmetā.

Vakara zinasPatiesībā arī tikt pie Artura Heilija „Vakara ziņām” nebija vienkārši. Ciema bibliotēkā esošais grāmatas eksemplārs jau sen bija nolasīts beigts, norakstīts un izmests, lai atbrīvotu vietu svaigiem bestselleriem. Saprotu jau, ka plaukti nav no gumijas, bet atklājums, ka nupat ir izmesti arī Dikensa kopotie raksti, kurus cerēju palasīt kādā iedvesmas brīdī, mani patiešām apbēdināja. Tā nu nācās papētīt katalogus un pierakstīties par lasītāju vēl vienā bibliotēkā, kurai acīmredzot finansējums ir stipri trūcīgāks, un līdz ar to plauktos veco grāmatu īpatsvars stipri lielāks. Nezinu gan vai tā bija laba doma, jo atkal paveras jauka iespēja par velti lasīt vecas grāmatas latviešu valodā un nelasīt gadu gaitā sapirktās, jaunās grāmatas svešvalodās. Bibliotēka ir ierīkota piecdesmitajos gados uzceltā mazā kinoteātrītī, kurā jau sen, sen nav izrādīta neviena filma. Grāmatu plaukti ir izvietoti kinozāle ar milzum augstiem griestiem, un tiem apkārt vējo veca linoleja un skatītāju uz mūžiem aizmirstu filmu smarža. Tur tiku pie lieliska, bezdievīgi nolasīta „Vakara ziņu” eksemplāra, kas turas kopā tikai pateicoties bibliotekāru entuziasmam, lasītāju pieprasījumam un pusrullītim ikdienā par skoču sauktas līmlentes.

Pastāv uzskats, ka Arturs Heilijs nemaz nav rakstnieks un viņa romāni vispār nav literatūra. Toties viņš neapšaubāmi ir ārkārtīgi strādīgs, urķīgs un sīkumains. Katram no saviem romāniem viņš vispirms ir savācis milzīgu informācijas apjomu par nozari, kura tajā tiks aprakstīta, vienalga vai tas būtu viesnīcu bizness vai farmācija. Turklāt liela daļa no tās ir plašākai publikai nezināma un praktiski neiegūstama. Starp citu, latviski ir tulkotas un izdotas visas vienpadsmit Artura Heilija grāmatas, kas liecina, ka viņš savā žanrā ir pie mums populārs autors. „Vakara ziņas” ir viņa priekšpēdējais romāns, kas stāsta par televīzijas ziņu veidotāju ikdienu un šo to arī par starptautisko terorismu. Kā jau ierasts Heilija grāmatās, arī šajā ir ārkārtīgi daudz par televīzijas darbinieku ikdienu, kā arī neiedomājami sīkas tehniskas detaļas par ziņu veidošanu. Savā ziņā bija ļoti interesanti tagad lasīt par televīziju astoņdesmitajos gados, jo gadsimta ceturkšņa laikā mūsu informācijas iegūšanas veidi un ātrums ir totāli mainījies (vai kāds šodien par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu uzzināja tikai no vakara ziņām TV?). Savukārt televīzijas žurnālistu darba pētnieciskā un analītiskā daļa, kā arī ētikas jautājumi ir un paliek tikpat aktuāli arī tagad. Teroristiem veltītās nodaļas bija vājākas, bet skaidrs, ka tajās aprindās autoram tik labu informācijas avotu nebija. Jāpiezīmē, ka Heilijs 1990. gadā izdotajās „Vakara ziņās” īpaši uzsver, ka terorisma draudi ASV nav novērtēti un tuvākajā nākotnē varētu kļūt par lielu problēmu. Kā mēs tagad zinām, tā arī notika.

Grāmatas sižets ir spraigs, un, lai gan samērā paredzams, piesaista uzmanību. Heilija rakstības stils ir izteikti dokumentāls un piezemēts, bet tas ir labi atbilstošs romānu saturam. Viņa grāmatās vienmēr darbojas daudz personāžu un notikumi tiek parādīti no dažādiem skata punktiem. Tiesa tēli ir klišejiski un ir sajūta, ka tie visos viņa romānos ir vieni un tie paši, bet Heilija grāmatu plusi ir informācija un sižets nevis varoņu mīlas peripetijas, lai gan, protams, neiztiek arī bez tām.

Bija jau piemirsušies deviņdesmito gadu tulkojumi, bet „Vakara ziņas” ir latviskotas ļoti dīvainā valodā – vietām jokaini lauzītā, vietām naftalīnīgi aizkustinošā, piebārstītā ar avenīdām, golfa vēzdiņām un citiem ausij neierastiem lingvistiskiem veidojumiem. Un nopietnu TV vadības ļaužu erotiskajās ainās tulkojums ir, hm, tāds izteikti draisks. 🙂

Viņš savukārt skatījās uz Ritu ar iekāri, novilka apakšbikšeles un uzmeta tās uz Ritas biksītēm un krūštura. Tāpat kā iepriekš, viņam patika tas, ko viņš redzēja savā nabas galiņā.

Piedevām kāds no lasītājiem nez kāpēc bija izlabojis dziesmas vārdus. Ej nu sazini, kāpēc cilvēkiem patīk šādi izpausties bibliotēkas grāmatās.

IMG_9182

„Vakara ziņas” ir labs, izklaidējošs trilleris ar jūtamu sava laika piegaršu. Iespējams, ka izlasīšu vēl kādu Artura Heilija no  populārākajiem romāniem.

Lielā lasīšana – lielā vilšanās

Ikdienā televīziju praktiski neskatos, tomēr šoreiz negribēju palaist garām pēdējās dienās reklamēto Latvijas televīzijas raidījumu „Lielā lasīšana” un noskatījos to interneta tiešraidē. Tas ir raidījumu cikls, kura laikā ir iecerēts noskaidrot Latvijas iedzīvotāju mīļāko daiļliteratūras grāmatu. Raidījums ir veidots pēc BBC „Big Read” parauga. Sīkāka informācija, kā viss notiks un kā balsot, ir atrodama raidījuma mājas lapā. Skaidrs, ka jebkura grāmatu popularizēšana ir laba un atbalstāma jebkādā formā, tomēr dažreiz par to derētu piedomāt vairāk.

Varbūt tiešām šis ir slīcināmais kucēns, bet pirmais raidījums bija stipri garlaicīgs. Tur tak praktiski neko nestāstīja par grāmatām.

Raidījuma vadītāji laikam jau centās būt asprātīgi un mētāja jociņus no sērijas – nez vai vispār mums tās simts grāmatas ir (vai nu man kaut kas nav kārtībā ar humora izjūtu vai arī televīzijā var strādāt jebkurš lohs) un uzdeva neiedomājami muļķīgus jautājumus pieaicinātajiem viesiem, piemēram, kāpēc dzejoļos vajadzīgas atskaņas? Tad sekoja pāris sižeti, kuros aptaujātie cilvēki stostīdamies un mulsdami mēģināja nosaukt kādu grāmatu, kuru vispār kaut kad ir lasījuši. Kaut ko sakarīgu spēja pastāstīt tikai retais, daži varēja nosaukt tikai detektīvus, pavārgrāmatas, Krimināllikumu, Bībeli vai to, ko paši sarakstījuši (nu kāpēc tos cilvēkus tā jāmoka, nepavisam nav interesanti uz viņiem skatīties). Vadītāja paziņoja, ka skatītāji ļoti aktīvi zvanot, tomēr, kad gribēja kādu zvanu nodemonstrēt tiešraidē, īpašu aktivitāti manīt nevarēja. Vēl daži cilvēki nez kāpēc kaut ko padziedāja (vai šis ir dziedāšanas šovs). Tika parādīts arī sižetiņš, kādi mēs malači un lai gan grāmatas īpaši nelasām, tomēr mākam tās staipīt apkārt (gan jau ar to pilnīgi pietiek, lai sevi saukt par ļoti kulturāliem un grāmatas mīlošiem). To visu ik pa laikam pārtrauca nepatīkami uzbāzīgas Zvaigznes ABC reklāmas.

Vādu sakot, neticami garlaicīgs pasākums un būtu labāk to laiku pavadījusi lasot kādu grāmatu. Vai arī citi LTV raidījumi ir tikpat muļķīgi un nebaudāmi? Vai arī tikai šis tāds gadījies? Par grāmatām runāja labi ja pāris minūtes. Vai patiešām nav iespējams atrast cilvēkus, kas spēj interesanti un aizraujoši pastāstīt par grāmatām un vienkārši ļaut viņiem runāt. Grāmatas nu reiz ir tēma, par kuru var runāt bezgalīgi.

Balsošana ir paredzēta no 19. janvāra līdz 16. februārim. Diemžēl to apgrūtina apstāklis, ka drīkst balsot tikai par 5 grāmatām – tā nu reiz ir neiespējamā misija. Tāpat žēl, ka ir iespējams balsot tikai par latviešu valodā sarakstītām vai tulkotām grāmatām. Šobrīd ir iespēja grāmatas balsošanai izvēlēties no raidījuma mājas lapā publicēta saraksta, tomēr tas ir ļoti īss un tajā pārsvarā iekļauti pēdējā laikā izdotie lielāko izdevniecību bestselleri.

Vispār jau pati doma par grāmatu sacensībām neizklausās forša – it īpaši pie tāda raidījuma vadīšanas stila. Nav jau arī nekādas ilūzijas, par vidējam latvietim mīļākajām grāmatām. Gan jau beigās būs iebalsots tas pats  „Vinnijs Pūks” un „Mazais princis”, varbūt kaut kas no Imanta Ziedoņa (latvieši beigtus dzejniekus mīl vairāk nekā dzīvus). Droši vien arī Poteriādei ir cerības. Iespējams, ka kaut kāda intriga sanāks, ja daļa lasītāju godīgi balsos par savu iemīļoto Denu Braunu vai Koelju, bet daļa mēģinās izlikties gudrāki nekā ir un centīsies izbīdīt cauri „Ulisu” vai ko tamlīdzīgu, ko gandrīz neviens nav lasījis, bet visi izliekas, ka tas ir kaut kas smalks.

Tā nu šī brīža plāns ir nobalsot par piecām grāmatām un beigās apskatīties, kas no tā visa būs sanācis. Un raidījuma vietā labāk palasīt kādu grāmatu. Ja pēkšņi notiks brīnums un „Lielā lasīšana” kļūs skatāma, tad gan jau kāds par to pastāstīs sociālajos tīklos.