Edvarts Virza “Straumēni. Vecā Zemgales māja gada gaitās”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1989.
Šodien ir Latvijas dzimšanas diena, un Edvarta Virzas poēma par veco Zemgales māju ir grāmata ar tikpat sarežģītu likteni, kāds ir bijis mūsu valstij. Autora ilgi izauklēta un lēnām tapusi jau no Pirmā pasaules kara laikiem, tā piedzīvoja pirmpublicējumu 1933. gadā, un uzreiz kļuva ļoti populāra, tika lasītāju mīlēta un kritiķu slavēta, bet pēc Padomju Savienības okupācijas tika aizliegta, un to nedrīkstēja nemaz pieminēt. Tas lielā mērā noteica arī manas attiecības ar Virzas grāmatu. Bērnībā daudz laika pavadīju senču mājās, kuras sauca par “Straumēniem” un, protams, biju dzirdējusi, ka ir arī tāda grāmata, bet aizliegta un bibliotēkā nedabūjama. Kad astoņdesmito gadu beigās beidzot “Straumēnus” atkal izdeva Latvijā, dzīvē bija citas aktualitātes un grāmata palika plauktā nelasīta, un varbūt labi, ka tā. Lai pilnībā izbaudītu Virzas poēmu prozā, nedaudz dzīves pieredzes un daži gadu desmiti lasītājam nāk tikai par labu.
Grāmatas ievada daļā ir brīnišķīgs veco “Straumēnu” māju apraksts. Tālāk secīgi četrās nodaļās ir aprakstīta saimes dzīve visos četros gadalaikos – pavasarī, vasarā, rudenī un ziemā – tā izejot pilnu gada ciklu skaistā noslēgtā kompozīcijā, kas nolemta mūžīgi atkārtoties, un brīžiem nesaproti vai tā ir domāta paradīze, vai kāda īpaši izsmalcināta elle.
Lai nu kā, “Straumēni” nudien ir viena no poētiskākajām grāmatām latviešu literatūrā, un lasot to varēja pilnībā izbaudīt. Te ir bezgala skaista valoda, episki dabas, darbu un svētku apraksti, mūžīgais dzīves cikls, esamības stabilitāte, rimtums un viedums. Grāmata ir ļoti daudzslāņaina, tur var atrast atsauces uz antīko kultūru, pagānismu un autoritārismu. Jebkuru “Straumēnu” rindkopu var izmantot kā skaistu citātu. Mani visvairāk pārsteidza Virzas meistarīgi aprakstītais “Straumēnu” pasaules skanīgums, jo gandrīz vai katra aina galvā uzbūra skaņu pavadījumu, kas lasot patīkami papildināja tēlojumus. Upei, vējiem, kokiem, cilvēkiem un mājai – katram poēmā ir sava balss.
Grāmatā praktiski nav sižeta, tā vairāk ir kāda mītiska un cikliska procesa apraksts. Arī saimes ļaudis ir tikai idealizēti tēli, un lielākajai daļai no viņiem mēs tā arī neuzzinām vārdus. Pieļauju, ka saimnieku sauc par Jāni tikai tādēļ, lai autors varētu tekstā ievīt krāšņu Jāņu svinību aprakstu.
Protams, lasot “Straumēnus” ar šī brīža izpratni, ir redzams , cik ļoti šī saime dzīvo pēc kādas utopiskas sektas, kādas dikti mīl šausmu filmu režisori, likumiem. Pēc iespējas lielāka noslēgtība no pasaules. Gandrīz nekāda ārēja izglītība, izņemot saimnieka dēlu, pārējie bērni netiek laisti nekādās skolās, jo tikai mājās var viņiem iemācīt pareizās zināšanas. Nekāda medicīna, tikai saimnieces zāļu tējas. Izteikts patriarhālisms un aizbildnieciskas saimnieku un kalpu attiecibas. Galvenais ir nepieļaut nekādas izmaiņas, nekādu attīstību, neko jaunu. Var saprast, kāpēc autors ir izveidojis tādu neeksistējošu autoritāru ideālo pasauli, bet tā ir tik ļoti atrauta no realitātes, ka brīžiem kļūst biedējoša, un sāk atsaukt atmiņā, piemēram, lielisko Ari Astera šausmu filmu “Midsommar” (“Saulgriežu kults”), kas gluži labi varētu norisināties mūsdienu “Straumēnos”.
Atmiņa arī nav vairāk nekas cits kā pagājušās dzīves atspīdums mūsu prātā. Tāpēc iešana pa atmiņu pēdām ir iešana pa miroņu valstību.
Vispār jau “Straumēnu” ietekme uz latviešu literatūru ir bijusi nozīmīga. Nu un ne tikai literatūru, ja reiz ir bijuši cilvēki, kas poēmai par godu ir nosaukuši savas mājas. Tā ir viena no poētiskākajām grāmatām, kas iznākusi mūsu valsts pastāvēšanas laikā, un nudien nav pelnījusi, ka ar tās bezgala garajiem un gleznainajiem aprakstiem spīdzina skolas vecuma jauniešus, kuriem lielākoties pietrūks pieredzes tās izbaudīšanai.
Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.
Nobeigumā par “Straumēniem”, kas šobrīd atrodas manā grāmatu plauktā. Šī poēma ir piedzīvojusi vismaz septiņpadsmit dažādus izdevumus un ir viena no visvairāk izdotajām latviešu literatūras grāmatām. Es lasīju laikam visbiežāk sastopamo “Straumēnu” izdevumu – “Liesmas” 1989. gadā izdoto sējumiņu askētiski noformētos tumši zaļos vākos ar Imanta Ziedoņa priekšvārdu un Viestura Vecgrāvja pēcvārdu, kas iznāca 90 000 eksemplāru un maksāja veselus 3 rubļus. Šķiet, ka šis izdevums tolaik kopā ar Sprīdīša bibliotēku bija katras grāmatas lasošas latviešu ģimenes lakotajā sekcijā.
Laika gaitā man ir pieklīduši vēl divi “Straumēnu” izdevumi no perioda, kad grāmata bija aizliegta, to izmeta no bibliotēkām un iznīcināja. Tāpēc tām piemīt savdabīgs valdzinājums, un, šos sējumiņus paņemot rokās, dažreiz aizdomājos, kā mazās, trauslās grāmatiņas ir izdzīvojušas līdz šim brīdim. Viens no tiem ir poēmas sākotnējā izdevēja “Valtera un Rapas” 1938. gadā izlaistais piektais iespiedums glītos audekla vākos ar atturīgi cēlu un elegantu noformējumu.
Pēc dzejnieka nāves viņa atraitnei Elzai Stērstei radās kaut kādas domstarpības ar “Valteru un Rapu”, jo 1940. gadā daļa no izdevuma tirāžas pēc Latvijas okupācijas tika iznīcināta. Tāpēc kara laikā “Straumēnus” turpināja izdot izdevniecība “Zelta ābele”. Attēlā ir redzams 1942. gadā iznākušais Virzas poēmas 9. izdevums ar Oskara Norīša ilustrācijām un zīmīgajiem zirgiem uz vāka, kas maksājis 3,40 reihsmarkas un izdots 5000 eksemplāros. Un acīmredzami ir daudz ko pieredzējis.
Sibillas grāmatas 