Zanda Gūtmane “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”

Zanda Gūtmane “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Rīga: 2019.
Sērija: Salīdzināmā literatūra (Baltijas literatūra)

Dažreiz, lai paplašinātu redzesloku, ir noderīgi palasīt arī kādu akadēmisku monogrāfiju, tāpēc bibliotēkā ar nopietnu sejas izteiksmi no plaukta izvilku Zandas Gūtmanes “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”. Droši vien neticēsiet, bet šo sarkano ķieģeli lasīt bija negaidīti interesanti. Protams, tas ir akadēmisks izdevums ar atsaucēm, zinātniskam pētījumam atbilstošu struktūru un leksiku. Tomēr grāmata ir pietiekami subjektīva, lai to būtu saistoši lasīt, arī neko lāgā no literatūrzinātnes nejēdzot. Zanda Gūtmane savā darbā ir apkopojusi ļoti plašu informāciju par visu trīs Baltijas valstu vēsturi un literatūru, un izanalizējusi gan to kopīgās, gan atšķirīgās tendences. Pateicoties tam, grāmata ir noderīga jebkuram, kas interesējas par Baltijas burbuļa jaunāko laiku vēsturi, un tā ir unikāla tieši visu Baltijas valstu salīdzinājuma dēļ.

Vispār jau totalitāro režīmu Baltijā 20. gadsimtā nav trūcis, bet kā galvenās traumas grāmatā ir apskatītas divas – holokausts un padomju deportācijas, kuras norisinājās pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. Holokausts plašāk skāra Lietuvu, jo tajā dzīvoja vairāk vietējo ebreju, sauktu arī par litvakiem, bet izsūtījumi uz Sibīriju – Latviju un Igauniju.  Sākotnēji Baltijas literatūrā par šiem traumatiskajiem notikumiem tika klusēts, tad sešdesmitajos gados pamazām par tiem sāka rakstīt, testējot socreālisma kanonu robežas. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Baltijas literatūra veicināja nacionālās identitātes veidošanos, bet atklāti par padomju perioda noklusētajām sāpēm un traumām sāka rakstīt tikai astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmitajos, līdz 21. gadsimtā šo pārdzīvojumu pieredze pamazām pārveidojās par atmiņām par iepriekšējo paaudžu atmiņām, to pārstāstiem un pārstāstu pārstātiem. Līdzi laikam izmainījās arī veidi un attieksme, kā autori šīs traumas ir atspoguļojuši savos darbos un tagad mēs pamazām no Melānijas Vanagas “Veļupes krastā” esam nonākuši pie mīlīgiem, humoristiskiem komiksiem par deportācijām kā Viles Jurgas “Sibīrijas haiku” (Z.Gūtmanes darbā Jurgas grāmata nav minēta, tā vienkārši ir labs piemērs sabiedrības uztveres un vēsturiskās atmiņas izmaiņām).

 Autore savā pētījumā ir pieminējusi arī darbus, kas atstājuši paliekošu ietekmi uz Baltijas valstu literatūru kā, piemēram, Solžeņicina sacerējumi. Beidzot uzzināju, ka Solžeņicina stāsts “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” tomēr ir bijis ļoti operatīvi iztulkots latviešu valodā un vairākos turpinājumos publicēts Ņujorkas latviešu laikrakstā “Laiks” 1963. gadā, tomēr tulkojums laikam nav bijis, hm, īpaši baudāms. Neviens to vairs neatceras, un par tulkotāja vārdu vēsture klusē, jo tas acīmredzot aiz kautrības publikācijā nav pat pieminēts.

Grāmata ir ļoti apjomīga un ar informāciju un interesantiem faktiem bagāta, tāpēc vairāk par to nerakstīšu, jo to noteikti vislabāk izlasīt pašiem. Viena no noderīgākajām lietām, ko no pētījuma ieguvu, ir labu grāmatu saraksts, kuras palasīt par Baltijas burbuļa traumatisko pieredzi.
Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.

Latviešu valodā izdoto grāmatu saraksts, kuru pēc Z. Gūtmanes pētījuma izlasīšanas izveidoju savām vajadzībām. No 1. līdz 15. ir tās grāmatas, kuras par totalitārisma traumu tēmu jau esmu lasījusi, bet no 16. līdz 28. ir tās, kuras atzīmēju zināšanai, ka derētu izlasīt.

1.Āreleida, Kai. Pilsētu dedzināšana.
2. Bērziņš, Māris. Svina garša.
3. Egle, Jana. Svešie jeb miļenkij ti moi.
4. Freimane, Valentīna. Ardievu, Atlantīda!
5. Gavēlis, Ričards. Viļņas pokers.
6. Ikstena, Nora. Mātes piens.
7. Ivanauskaite, Jurga. Ragana un lietus.
8. Kalniete, Sandra. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos.
9. Paruļskis, Sigits. Trīs sekundes debesu.
10. Rauds, Reins. Perfektā teikuma nāve.
11. Reinsone, Sanita. Meža meitas.
12. Šepetis, Rūta. Starp pelēkiem toņiem.
13. Tungala Lēno, Biedrs bērns.
14. Vanaga, Melānija. Veļupes krastā.
15. Zālīte, Māra. Pieci pirksti.
16. Aivenss, Sidnijs. Debesis tik tumšas.
17. Bieļausks, Alfonss. Kauņas romāns.
18. Boruta, Kazis. Baltradža dzirnavas jeb Kas notika viņos laikos Piedruves novadā.
19. Kaplinskis, Jāns. Tā pati upe.
20. Kaugvers, Raimonds. Četrdesmit sveces.
21. Kross, Jāns. Lidojums uz vietas.
22. Luika, Vīvi. Septītais miera pavasaris.
23. Mihkelsone, Ene. Mēra kaps.
24. Sroga, Balis. Dievu mežs.
25. Šķēma, Antans. Baltā drāna.
26. Šķipsna, Ilze. Aiz septītā tilta.
27. Šlepiks, Alvīds. Mans vārds ir Marīte.
28. Vilks, Ēvalds. Divpadsmit kilometri.

Pavels Kohouts „Diplomēta bende”

Pavels Kohouts „Diplomēta bende”, no čehu val. tulk. Sandra Nikuļceva, Rīga: SIA „J.L.V.”, 2016., (Pavel Kohout, Katyně, 1978)

Čehu rakstnieka Pavela Kohouta romāns „Diplomēta bende” ir visdīvainākā no šogad lasītajām grāmatām, un atrodas kaut kur tālu ārpus tādām banālām kategorijām kā patīk vai nepatīk, gaumīgs vai bezgaumīgs, izklaidējošs vai nē. Īsumā par autoru – viņš savā dzīvē ir paspējis kādu laiku būt par pārliecinātu staļinistu, pēc tam par aizrautīgu komunistu, tad par disidentu un galu galā kļuva par no dzimtās zemes izraidītu emigrantu. Romānu „Diplomēta bende” Kohouts ir sarakstījis pēc Prāgas pavasara sagrāves, bet pirmo reizi publicēts tas tika tikai 1978. gadā un, protams, ne jau toreizējā Čehoslovākijā.

“Diplomētas bendes” darbība norisinās pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās kādā vārdā nenosauktā totalitāri sociālistiskā Centrāleiropas valstī. Piemīlīgā pusaudze Līziņa Taheci nelaimīgā kārtā izgāžas iestājeksāmenos gan konservatorijā, gan klasiskajā ģimnāzijā. Lai meitai nebūtu nākotnē jāmācās par kaut ko ārkārtīgi nepiemērotu, piemēram, cūkkopi, vecāki piekrīt Līziņas uzņemšanai īpašā eksperimentālā mācību iestādē PEZAVS (Profesionālā eksekūcijas zinātņu arodvidusskola). Tā ir dikti mīlīga skoliņa, kuru ir izauklējuši savas profesijas fanātiķi profesors Vilks un docents Šimsa, lai nodotu savu smalko mākslu un bagātīgo pieredzi jauniešiem, apmācot tos par mūsdienīgiem un augsti profesionāliem bendēm, kas pārzina un spēj izpildīt dažādus nāvessodus un spīdzināšanas paņēmienus.

… pakārt kādu aiz kakla labāk vai sliktāk spēj gandrīz ikviens, varbūt izņemot pāris mīkstčaulīgu intelektuāļu, taču māksla ir viņu pakārt tā, lai tajā atspoguļotos visa cilvēces kultūras vēsture līdz pat zinātniski tehniskajai revolūcijai, citādi klients ar pilnām tiesībām varētu vaicāt, kāpēc par sodu viņu uzreiz neuzcep un neapēd.

Iestāšanās pārbaudījumi nav sarežģīti, ir tikai jānokauj vista un jānosit karpa (bet var arī nodīrāt dzīvu suni). Līziņa ar to tiek galā brīnišķīgi. Tālāk seko skolas audzēkņu piedzīvojumi mācību gada laikā, apgūstot profesiju, kā arī dažas atkāpes pasniedzēju pagātnē (jā, nu, kā nu kurš kļūst par bendi).

Romāna centrālais tēls – eņģeliskā paskata jaunava Līziņa, ap kuru risinās visi galvenie notikumi, pati ir inerta un pasīva būtne, kurai piemīt obsesīvi kompulsīvie traucējumi ar noslieci nepārtraukti skaitīt visu, kas apkārt redzams. Toties viņa ir apveltīta ar neatvairāmu seksuālo pievilcību, kuras dēļ zaudē galvas (un ne tikai galvas) visi satiktie vīrieši. Pa visu romānu Līziņa, skolas noslēguma eksāmenā perfekti pakarot vienu no saviem pielūdzējiem, pasaka tikai vienu teikumu, kas šim stāstam pieliek treknu punktu – viņš man pat nenopirdās.

Pēc būtības „Diplomēta bende” ir viens no ciniskākajiem, skarbākajiem un satīriskākajiem stāstiem par mūsu, tas ir, Austrum- un Centrāleiropas vēsturi. Neskaitāmas nodevības, bezjēdzīga vardarbība un grūti noticams ikdienas absurds. Vispār romāns ir kaut kāds dīvains Kafkas un Hašeka mikslis, kādu, šķiet, iespējams sarakstīt tikai dzīvojot Čehijā. Tas ir absurds, vietām slimīgi pretīgs, vietām smieklīgs un kopumā ļoti intelektuāls, alegorisks un pilns ar simboliem. Autors ir savācis patiešām enciklopēdiska apjoma materiālu par tēmu un mūs ļoti sīki iepazīstina ar bendes profesijas vēsturi, ikdienas problēmām un jaukumiem (šajā aspektā tas ir īsts ražošanas romāns, ne sliktāks kā Heilija darbi), nāvessodu un spīdzināšanas paņēmienu veidiem un attīstību no antīkās pagātnes līdz mūsdienām. Romānā ir daudz atsauču uz zināmām un mazāk zināmām literārām epizodēm ar bendēm un nāvessodiem. Vēl tajā ir ļoti daudz primitīva un dikti absurda seksa.

Jāpiebilst, ka Kohoutam šajā romānā ir ļoti īpatnējs paradums dažreiz saplosīt teikumus pavisam negaidītās daļās. Turklāt, sākot lasīt teikumu, brīžiem nevari zināt, uz kurieni tas tevi beigās aizvedīs, jo iespējams, ka tā nobeigums atrodas kādā pārdesmit gadus senā pagātnē un attiecas jau uz pavisam citu epizodi. Šī neierastā romāna struktūra ar saraustītiem notikumiem un nepārtrauktu lēkāšanu starp dažādiem laikiem brīžiem tomēr mazliet iznes smadzenes, nu, vismaz prasa no lasītāja lielāku uzmanību, lai izsekotu līdzi notiekošajam, un pieļauju, ka var kādu arī pamatīgi sakaitināt. Arī romāna valoda ir īpatnējs sajaukums, kurā autors izmanto daudz svešvārdus un latīņu valodu, bet papildus tam ir benžu profesionālais žargons, kurš ir izteikti prasts (notaisīt klientu, pemiesis, izpildnieks) un autora izveidotā parodija par sociālisma birokrātijai raksturīgajiem saīsinājumiem (klaskabs, capēde, capkurītis, romānā ir iekļauta šo jaundarinājumu skaidrojošā vārdnīca).Šī grāmata pavisam negaidīti nedaudz paplašināja manu vārdu krājumu ar tādiem terminiem kā kafilērija un strangulācija.

Skaidrs, ka uzdāvināt kādam „Diplomēto bendi” Ziemassvētkos (jo grāmata tak allažiņ esot vislabākā dāvana) visdrīzāk nebūs laba ideja. Tomēr romānu noteikti ir vērts izlasīt, ja patiešām interesē vēsture. Tādu patiesi pretīgu epizožu grāmatā nemaz nav daudz, tāpēc sadistiskas literatūras fani var pārāk nesacerēties, bet romāna varoņu izklaides ar suņu kāršanu tomēr pat man lika mazliet saviebties, dzīvnieku mīļotājiem šo noteikti neiesaku.

Nobeigumā iedvesmojošs fragments no PEZAVA mācību plāna, kas ir iekļauts grāmatas sadaļā „Dokumenti”.

Papildināts – Satori ir publicēts plašāks tulkotājas Sandras Nikuļcevas raksts par Pavelu Kohoutu.