Tag Archives: trilleris

Bonds. Džeimss Bonds

Jans Flemings “Kazino “Royale””, no angļu valodas tulk. Ilze Bērziņa, Rīga: Artava, 2002 (Ian Fleming, Casino Royale, 1953)

Pēc dažām dienām mēs tiksim aplaimoti ar kārtējo Bonda filmu – Spectre Sema Mendesa režijā (nu jau divdesmit ceturto pēc kārtas, bet vēl divas ir uzņemtas ārpus oficiālā kanona) un ir labs brīdis, lai parunātu par šo interesanto popkultūras fenomenu. Tikpat nereāls un mītisks kā Ziemasvētku vecītis vai varavīksnes kakājoši vienradži, viņš tomēr ir pamanījies tikt pie savas pasaules ar pamatīgi izstrādātu mitoloģiju – Bonda ļaundariem, Bonda meitenēm, kas ir īpaša cilvēku pasuga, Bonda mašīnām, Bonda pribambasiem, Bonda dziesmām un, ko tik vēl ne. Bet der atcerēties, ka savu mītopopsisko karjeru Džeimss Bonds ir sācis kā vienkāršs literārs tēls diezgan parastā spiegu trillerī, ko tālajā 1953. gadā sarakstīja atvaļināts Britu izlūkdienesta darbinieks.

Džeimss Bonds Kazino RoyaleKā visiem zināms, tad autors savam varonim piešķīra kāda Karību ornitologa vārdu, jo tas bija pietiekami prasts un neitrāls. Bet numuru 007 aģents ir izpelnījies, jo ir gatavs nogalināt un par to tad arī tiek piešķirtas mistiskās divas nulles, kas mani kādreiz mazliet mulsināja, jo manā bērnībā ar divām nullēm parasti tika apzīmētas tualetes telpas. Ideoloģiski romāns ir tikpat elementārs kā padomju spiegu romāni – tikai viss ir otrādi – kapitālisti ir labie, kas grib mieru visā pasaulē, bet komunisti ir ļaunie, samaitātie nelieši, kas atbalsta vardarbību, prostitūciju, azartspēles un mēdz ēst mazus bērnus. Būtiskākās atšķirības ir spiegu morālajā stājā. Ja apzinīgam padomju spiegam (skolā gan mūs mācīja, ka Padomju Savienībai nekādu spiegu nav un viņus jāsauc par izlūkiem) galvenās prioritātes bija izpildīt uzdevumu un saglabāt uzticību komunistiskajai partijai, tad Bondam nekāds padomju pilsoņa obļiko moraļi nav saistošs, un viņa prioritātes ir izpildīt uzdevumu un izdrāzt visu, kas kustas un ir pietiekami izskatīgs. Bonds vispār ir šausmīgi vīrišķīgs (testosterons burtiski tek no ausīm), aukstasinīgs un izskatīgs, valkā smukas drēbes, braukā ar krutiem autiņiem, satiekas tikai ar ļoti skaistām sievietēm, izsmēķē vismaz sešdesmit cigaretes dienā, rīkojas ar grūti aptverama apjoma naudas līdzekļiem un vajadzības gadījumā ar drošu roku piedalās azartspēlēs smalkos kazino. Protams, tāds pūstošā kapitālisma pārstāvis nevar pilnvērtīgi cīnīties ar starptautisko komunismu, ja pirms tam nav kārtīgi noēdies ar kaviāru, zosu aknām, langustiem un tamlīdzīgu ēdmaņu. Vārdu sakot, Bonda dzīvesveids ar savu eksistenci vien sasit lupatās kristālskaidros komunisma ideālus. Ne velti padomju kritiķi Bondu pasludināja par ļaunuma iemiesojumu un pielīdzināja Hitleram (varētu padomāt, ka Bonds ir ikdienā iecienījis malkot nevis savus Martini, bet proletāriešu asinis).

Lai gan romānā aprakstītajai Bonda dzīvei piemīt brīnišķīga spozme, pats stāsts izrādījās sižetiski visai prasts. Viena kāršu spēle, viena pakaļdzīšanās, viena spīdzināšanas aina un šādas tādas problēmas ar sievietēm, bet nodaļu virsraksti vienkārši iespārda (kaut ko tādu no Bonda romāna negaidīju) – Mīlas skūpsts, naida skūpsts, Kaisles vilnis, Aizliegtais auglis, Asiņojošā sirds, utt. Lubeņu rakstnieces var mierīgi pastāvēt maliņā, jo viņām diez vai izdosies kaut ko uzrakstīt pliekanāk par vīrišķīgo Flemingu. Arī Bonda iekšējie monologi ir īpaši izsmalcināti un dziļi, apmēram tādā garā – tā Vespere ir dumja, bet smuka, vajadzētu viņu izdrāzt. Hm, nemaz tik dumja viņa nav, noteikti jāizdrāž. Nē, viņa ir muļķa kaza, kura lien īstu veču darīšanās, bet vienalga gribētos viņu izdrāzt. Stulbā kuce, labi, ka nosprāga, bet ko lai tagad drāž.

Grūti iedomāties, ka par Bonda romāniem varētu fanot vēl kāds cits bez infantilām personībām un kompleksainiem četrdesmitgadīgiem lūzeriem ar noslieci visās savās nelaimēs vainot sievietes. Bet acīmredzot arī tādu pasaulē netrūkst, jo romāns pēc izdošanas kļuva ļoti populārs, un Flemings uzrakstīja pavisam divpadsmit romānus un divus stāstu krājumus par Bondu (un pēc viņa nāves dažādi autori ir sarakstījuši lērumu ar turpinājumiem, kurus neuzņemos te uzskaitīt). Patiesības labad ir jāpiebilst, ka tā īsti popularitāti Bonds tomēr ieguva sešdesmitajos gados pēc pirmajām romānu ekranizācijām ar Šonu Koneriju galvenajā lomā. Filmas laikam ir maķenīt labākas par romāniem, bet jāatzīst, ka arī tajās savulaik biju ļoti vīlusies, jo sižeti bija tik naivi un neinteresanti, ka neko nespēja līdzēt pat Šona Konerija šarms. Tā nu ar visu savu patoloģisko mīlestību uz vecu kino neesmu spējusi noskatīties vairāk par kādām divpadsmit Bonda sērijas filmām, un tās pašas man ir sajukušas pilnīgā ķīselī gan ar nosaukumiem, gan galveno lomu atveidotājiem, jo visas ir nežēlīgi līdzīgas viena otrai. Tomēr Bonds saviem īpašniekiem ir laba slaucamā govs, jo filmas vēl joprojām ir nopelna krietnu naudu, tāpēc ir maz cerību, ka no šīs sērijas drīzumā tiksim vaļā.

Optimistiskākam nobeigumam (ideju špikojot no Doronikes) Bonda izgudrotā kokteiļa recepte no “Kazino “Royale””

Vesperes Martini

  • Trīs daļas Gordona džina
  • Viena daļa vodkas (labāk dzītas no graudiem nekā kartupeļiem)
  • Viena puse daļas Kina Lillet (tas esot kaut kāds vermuts)

Visas sastāvdaļas labi sakrata šeikerī kopā ar ledu, līdz dzēriens ir ledaini auksts. Pēc tam lej atdzesētā glāzē un rotā ar šauru citrona mizas strēmelīti, kas savirpināta veselīga sivēna astes formā.

Kokteiļa baudīšanas attēls no Martina Kempbela filmas Casino Royale (2006) ar Danielu Kreigu un Evu Grīnu.

Casino Royale

Arturs Heilijs „Vakara ziņas”

Arturs Heilijs „Vakara ziņas”, no angļu val. tulkojis Laimons Streips, Rīga: „Alberts XII”, 1996, (Arthur Hailey, „The Evening News”, 1990)

Grāmatu saņēmu dāvanā no Andra un tas bija labs iemesls atcerēties, ka jau kādus divdesmit gadus neesmu lasījusi neko no Heilija un būtu interesanti atgriezties pie viņa darbiem. Savulaik izlasīju vairākus Heilija romānus – „Lidosta”, „Riteņi”, „Stiprās zāles”, „Galīgā diagnoze”, „Skrejceļš 0-8”, turklāt pāris no tiem tolaik bija pieejami tikai publicēti turpinājumos žurnālā „Veselība”. Kādreiz lietainās vasarās bija tāda jauka izklaide – bēniņos veiksmīgi saliekot žurnālu komplektu, varēja tikt pie romāna, kas bieži vien vispār netika izdots atsevišķā grāmatā. Tak pēc nelietības likuma īpaši interesējošam gabalam dažreiz pietrūka tieši tā sešdesmitajos gados izdotā žurnāla eksemplāra, kurā bija nopublicētas beigas. Tagad ir grūti iedomāties, cik sasodīti sarežģīti bija tās sameklēt bezinterneta laikmetā.

Vakara zinasPatiesībā arī tikt pie Artura Heilija „Vakara ziņām” nebija vienkārši. Ciema bibliotēkā esošais grāmatas eksemplārs jau sen bija nolasīts beigts, norakstīts un izmests, lai atbrīvotu vietu svaigiem bestselleriem. Saprotu jau, ka plaukti nav no gumijas, bet atklājums, ka nupat ir izmesti arī Dikensa kopotie raksti, kurus cerēju palasīt kādā iedvesmas brīdī, mani patiešām apbēdināja. Tā nu nācās papētīt katalogus un pierakstīties par lasītāju vēl vienā bibliotēkā, kurai acīmredzot finansējums ir stipri trūcīgāks, un līdz ar to plauktos veco grāmatu īpatsvars stipri lielāks. Nezinu gan vai tā bija laba doma, jo atkal paveras jauka iespēja par velti lasīt vecas grāmatas latviešu valodā un nelasīt gadu gaitā sapirktās, jaunās grāmatas svešvalodās. Bibliotēka ir ierīkota piecdesmitajos gados uzceltā mazā kinoteātrītī, kurā jau sen, sen nav izrādīta neviena filma. Grāmatu plaukti ir izvietoti kinozāle ar milzum augstiem griestiem, un tiem apkārt vējo veca linoleja un skatītāju uz mūžiem aizmirstu filmu smarža. Tur tiku pie lieliska, bezdievīgi nolasīta „Vakara ziņu” eksemplāra, kas turas kopā tikai pateicoties bibliotekāru entuziasmam, lasītāju pieprasījumam un pusrullītim ikdienā par skoču sauktas līmlentes.

Pastāv uzskats, ka Arturs Heilijs nemaz nav rakstnieks un viņa romāni vispār nav literatūra. Toties viņš neapšaubāmi ir ārkārtīgi strādīgs, urķīgs un sīkumains. Katram no saviem romāniem viņš vispirms ir savācis milzīgu informācijas apjomu par nozari, kura tajā tiks aprakstīta, vienalga vai tas būtu viesnīcu bizness vai farmācija. Turklāt liela daļa no tās ir plašākai publikai nezināma un praktiski neiegūstama. Starp citu, latviski ir tulkotas un izdotas visas vienpadsmit Artura Heilija grāmatas, kas liecina, ka viņš savā žanrā ir pie mums populārs autors. „Vakara ziņas” ir viņa priekšpēdējais romāns, kas stāsta par televīzijas ziņu veidotāju ikdienu un šo to arī par starptautisko terorismu. Kā jau ierasts Heilija grāmatās, arī šajā ir ārkārtīgi daudz par televīzijas darbinieku ikdienu, kā arī neiedomājami sīkas tehniskas detaļas par ziņu veidošanu. Savā ziņā bija ļoti interesanti tagad lasīt par televīziju astoņdesmitajos gados, jo gadsimta ceturkšņa laikā mūsu informācijas iegūšanas veidi un ātrums ir totāli mainījies (vai kāds šodien par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu uzzināja tikai no vakara ziņām TV?). Savukārt televīzijas žurnālistu darba pētnieciskā un analītiskā daļa, kā arī ētikas jautājumi ir un paliek tikpat aktuāli arī tagad. Teroristiem veltītās nodaļas bija vājākas, bet skaidrs, ka tajās aprindās autoram tik labu informācijas avotu nebija. Jāpiezīmē, ka Heilijs 1990. gadā izdotajās „Vakara ziņās” īpaši uzsver, ka terorisma draudi ASV nav novērtēti un tuvākajā nākotnē varētu kļūt par lielu problēmu. Kā mēs tagad zinām, tā arī notika.

Grāmatas sižets ir spraigs, un, lai gan samērā paredzams, piesaista uzmanību. Heilija rakstības stils ir izteikti dokumentāls un piezemēts, bet tas ir labi atbilstošs romānu saturam. Viņa grāmatās vienmēr darbojas daudz personāžu un notikumi tiek parādīti no dažādiem skata punktiem. Tiesa tēli ir klišejiski un ir sajūta, ka tie visos viņa romānos ir vieni un tie paši, bet Heilija grāmatu plusi ir informācija un sižets nevis varoņu mīlas peripetijas, lai gan, protams, neiztiek arī bez tām.

Bija jau piemirsušies deviņdesmito gadu tulkojumi, bet „Vakara ziņas” ir latviskotas ļoti dīvainā valodā – vietām jokaini lauzītā, vietām naftalīnīgi aizkustinošā, piebārstītā ar avenīdām, golfa vēzdiņām un citiem ausij neierastiem lingvistiskiem veidojumiem. Un nopietnu TV vadības ļaužu erotiskajās ainās tulkojums ir, hm, tāds izteikti draisks. 🙂

Viņš savukārt skatījās uz Ritu ar iekāri, novilka apakšbikšeles un uzmeta tās uz Ritas biksītēm un krūštura. Tāpat kā iepriekš, viņam patika tas, ko viņš redzēja savā nabas galiņā.

Piedevām kāds no lasītājiem nez kāpēc bija izlabojis dziesmas vārdus. Ej nu sazini, kāpēc cilvēkiem patīk šādi izpausties bibliotēkas grāmatās.

IMG_9182

„Vakara ziņas” ir labs, izklaidējošs trilleris ar jūtamu sava laika piegaršu. Iespējams, ka izlasīšu vēl kādu Artura Heilija no  populārākajiem romāniem.