Tag Archives: trimdas literatūra

Gunars Janovskis “Pilsēta pie upes”

Gunars Janovskis “Pilsēta pie upes”, Rīga: Jumava, [2020]

Janvārī turpināju lasīt latviešu literatūru un atkal atgriezos pie Gunara Janovska romāniem. Šoreiz bibliotēkā paņēmu vienu no viņa pēdējiem darbiem “Pilsēta pie upes”, kas atsevišķā grāmatā pirmo reizi iznāca 1992. gadā. Šo romānu diez vai būtu pamanījusi, bet, tā kā tieši tagad iznāca Viestura Kairiša filma “Piļsāta pi upis”, kas sociālajos tīklos ir izraisījusi dažas interesantas diskusijas, sapratu, ka derētu iepazīties ar pirmavotu. Arī šis Janovska romāns izrādījās vienkāršs un klasisks, bet patīkami lasāms. “Pilsētas pie upes” pamatā ir autora atmiņas par pieredzēto Jēkabpilī Otrā pasaules kara laikā, kad viņš tur apriņķa  valdē ir strādājis par tulku.

Romāna darbība notiek kādā pilsētā pie upes, kura ir nosaukta par Katrīnpili, (jo pieredze māca, ka nekad, neko un nevienu nedrīkst saukt īstā vārdā), bet pēc aprakstiem tā pati Jēkabpils vien ir. Grāmatas galvenais stāstnieks ir Ansis Klētnieks. Viņš ir septiņdesmit sešus gadus vecs nevienam nevajadzīgs vīrs, kurš, kā pats skumīgi visu laiku atgādina, vairs nav nekas, un dzīvo veco ļaužu mītnē, kura tagad ir viņa pēdējā pieturas vieta pirms nāves. Viņa dienas ir garas un vienmuļas, un paliek daudz laika, lai kavētos atmiņās, tāpēc Ansis no rītiem sāk pierakstīt dzīvē pieredzēto, lai gan atmiņa ir kļuvusi caura kā siets. Ansis ir bijis daiļkrāsotājs, un tas ir bijis labs amats laikos, kad varas un valdības Latvijā mainījās četras reizes desmit gadu laikā. Vispirms viņam visi uzraksti pilsētas valdē ir jāpārkrāso no ziliem uz zaļiem, pēc tam no zaļiem uz sarkaniem, tad atkal no sarkaniem uz brūniem. Mainās ielu, kuģu un kabinetu nosaukumi, un vienīgā stabilā vērtība pie visām varām ir tikai uzraksts “Uz grīdas nespļaut” pilsētas valdes telpās. Bērnībā Ansim patīk ebreju meitene Roza, bet pēc tam kaimiņos apmetas simpātiskā Naiga. Šī meitene ir maza mantkārīga blēde un pirmklasīga manipulatore, kura Ansi tin ap pirkstu pēc sirds patikas. Tomēr labsirdīgajam, strādīgajam un mazliet vientiesīgajam Ansim tas tīri labi patīk, un viņi abi dzīvē ir saderīgs pāris. Dažreiz Naiga Ansim pat ļauj pakasīt viņas muguriņu, lai ko tas arī nozīmētu. Jāatzīst, ka arī mani samulsināja Naigas gaidāmā bērna mistiskā pazušana. Tā varētu būt viena no latviešu literatūras mistērijām – vai Janovskim bērna zaudēšana šķita pavisam nebūtiska epizode, ko romānā nav vērts pieminēt, vai arī viņš to vienkārši aizmirsa. Bet pats stāstītājs sākumā piemin savu slikto atmiņu, varbūt demences skartais Ansis pansionāta ir aizmirsis, ka viņam kaut kur ir bērns. Dzīvē tā gadās.

Daiļkrāsotājs ir interesants amats, jo savā būtībā tas ir kaut kas nedaudz līdzīgs ķīniešu kaligrāfijai, kurā cilvēkam ir īpašas attiecības ar otiņu, tinti un papīru, kuras prasa garīgo disciplīnu, meditāciju, un pilnīgu saskaņu galvai ar roku. Vienīgi dīvaini, ka Ansis neizmanto burtu šablonus, bet drīzāk jau izmanto, vienkārši aizmirsis to pieminēt. Un, lai gan Ansis ir tikai daiļkrāsotājs, viņš tomēr sapņo kļūt par gleznotāju un mācās pie vietējā zīmēšanas skolotāja. Par gleznotāju Ansis nekļūst, bet toties var piepelnīties, mālējot bildes ar glītām puķītēm, pēc kurām juku laikos ir liels pieprasījums, jo kaut ko citu jēdzīgu dāvināšanai ir grūti nopirkt. Un, tā kā Katrīnpils ir pilsēta pie upes, tad Ansis daudz zīmē zivis un beigās pat uzglezno vienu vecu ebreju.

Romāna sižets ir precīzs Latvijas vēstures pārstāsts, jo visi grāmatas notikumi un varoņu likteņa pavērsieni ir tai pakārtoti – Ulmaņa apvērsums, padomju okupācija, represijas, izsūtīšana, vāciešu ienākšana, ebreju apšaušana, beigās došanās trimdā. Turklāt lasītājs to zina, bet romāna varoņi nē, viņi nespēj noticēt, ka kaut kas tāds vispār var notikt, un tas visam notiekošajam piešķir skumju nolemtību. “Pilsēta pie upes” ir sarakstīta brīnišķīgā, vecmodīgā valodā, kas grāmatai dod atmosfēriskumu un labāk var izjust tajā aprakstīto laiku noskaņu. Nu, bet autors pats to visu ir pieredzējis, tāpēc arī ir spējis atainot vēsturiskos notikumus bez lieliem pārspīlējumiem un dramatizējumiem – apmēram tā, kā tas viss varēja izskatīties no parastā cilvēka skatījuma. Savukārt, spriežot pēc kompetentu skatītāju atsauksmēm un komentāriem, Kairiša filma tomēr ir iebraukusi vēstures izdaiļošanas un falsifikācijas grāvī, tāpēc nav nekādas intereses to skatīties.

Es esmu bijis daiļkrāsotājs. Nevis tiesnesis vai vēsturnieks, kuriem pierādījums ir svarīgāks par patiesību.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm

Gunars Janovskis “Sōla”

Gunars Janovskis “Sōla”, Rīga: Liesma, [1991]

Trimdas literatūra man ir maz zināms lauciņš, tāpēc redzesloka paplašināšanai nolēmu palasīt kaut ko nopietnu – Gunara Janovska “Sōlu”. Piedevām nesen šis romāns bija iejaukts skandālā saistībā ar naida kurināšanu skolā ar krievu valodas novirzienu. Grāmatu lasīšanai paņēmu bibliotēkā, un man trāpījās brīnumjauks eksemplārs, kurā kāds ļoti rūpīgi bija atzīmējis zīmīgākos citātus, pasvītrojis visu svarīgāko, salicis izsaukuma zīmes un pat pierakstījis komentārus uz lappušu malām, kādas romāna varoņu īpašības un domas šie citāti raksturo. Man šķiet, ka tas bibliotēkas grāmatām piešķir savdabīgu individualitāti un šarmu, kāda nekad nepiemīt svaigiem izdevumiem grāmatnīcās.
“Sōla” ir Gunara Janovska pirmais romāns un arī viens no pazīstamākajiem viņa darbiem. Pirmo reizi “Sōla” tika izdota Ņujorkā 1963. gadā. Tas ir pirmais romāns ciklā par Arturu Skuju, tā turpinājumi ir “Pār Trentu kāpj migla” (1966) un “Balsis aiz tumsas” (1972).

“Sōla” izrādījās vecmodīgs, bet labi uzrakstīts romāns par skarbajiem džekiem, kas pēc dzimtenes zaudēšanas, vientuļi klīst pa nemīlīgo pasauli, daudz strādā, daudz dzer, un varbūt tikai nakts melnumā notrauš kādu skopu asaru spilvenā. Galvenais varonis Arturs Skuja ir latviešu trimdinieks. Pirms kara viņš ir bijis zvejnieks, kara laika kādu laiku leģionārs, pēc tam nokļuvis Lielbritānijā, kur strādā vienkāršus darbus lauksaimniecībā, bet gadās arī nolaisties līdz vistu pieskatīšanai un tualešu tīrīšanai, kas viņam liek gremdēties sērīgās, eksistenciālās pārdomās un ielaisties pārrunās ar darba devēju mājdzīvniekiem. Viņš ir vientuļnieks, mīl savrupību, iespējams, tāpēc arī piesakās darbā uz nelielas salas Sōlas ar simts iedzīvotājiem. Te atrodas viesnīca, kas lielākoties darbojas sezonāli, bet jau pavasarī uz salas mitinās raiba sabiedrība – vēl viens skarbais trimdinieks igaunis Juhans, skaistā Norma, ķertā Žanete, piemīlīgā Estere, viesnīcas īpašnieka Vainraita ģimene, Lens Lendijs, kurš ir tāda kā popzvaigzne, četras precēties kāras jaunuves un neiztrūkstošais angļu pulkvedis. Vispār kompānija ir kā radīta jaukam angļu detektīvromānam Kristi stilā, visu laiku cerēju, ka pēkšņi atradīsies kāds līķis vistu kūtī, bet “Sōla” ir gruntīgs latviešu romāns, un nekas tāds te nenotiek. Romāna personāži izspēlē dažas klusas, atturīgas psiholoģiskās drāmas, kamēr Arturs tajās galvenokārt ir vērotājs, kas joprojām sēro par zaudēto dzimteni, un nespēj atrast sevi svešajā zemē. Nu, vietējie viņa skatījumā jau arī ir tādi aprobežoti un snobiski ļautiņi, kas visus trimdiniekus uzskata par poļiem, un ļoti cenšas nepārstrādāties, jo tā ir noteikusi arodbiedrība, bet savu brīvību sen vairs nespēj novērtēt. Visu romānu caurvij Artura skumjas, atsvešinātības izjūta, vientulība un nespēja samierināties ar likteni – Kur iet man nebija, ko darīt man nebija. Es atgūlos gultā un jutos briesmīgi viens.

Jāpiebilst, ka romānā izteiktais autora viedoklis par krieviem un Krievijas imperiālistiskajām nosliecēm patiešām ir neganti ass, bet jāatzīst, ka pamatots un reāli atbilstošs gan vēsturei, gan mūsdienu situācijai. Tomēr “Sōlas” iekļaušana bilingviālo skolu literatūras programmā nudien nekādi neveicina sabiedrības integritāti Latvijā.

Gunara Janovska “Sōla” patīkami atšķīrās no tā trimdas literatūras mazumiņa, kuru ir sanācis lasīt. Tas ir labi uzrakstīts, te nav muļķīga nepamatota optimisma par dzīvi trimdā un psihodrāmas nav pārspīlētas. Valoda ar visiem trimdas autoriem raksturīgajiem anglicismiem un arhaismiem, protams, ir savdabīga, bet atstāj dabisku iespaidu. Pieļauju, ka kādreiz izlasīšu arī vēl kādu no Gunara Janovska darbiem. Priecājos, ka autors nodzīvoja līdz brīdim, kad Latvija ieguva neatkarību un viņa pelni ir pavisam legāli apglabāti Rīgas Raiņa kapos, tāpēc citāts no “Sōlas” par brīvību, jo ikdienā bieži piemirstas, ka tās mums tik ilgi nebija.

Šeit rietumos ir brīvība, bet reti kāds te izprot tās nozīmi un vērtību. Brīvība šeit ir pati par sevi saprotama, gluži dabiska lieta, to neviens neapdraud, neviens to nedomā otram laupīt, un tā šī brīvība kā viss, kas ikdienišķs un pierasts, ir pamazām zaudējusi savu vērtību. Citi ideāli ir stājušies tās vietā, proti, kāre pēc ērtībām un labklājības. Tās ir vienīgās lietas, pēc kurām tiecas modernais rietumu cilvēks. Ideāli? Rietumu pasaulē tādus sen vairs nepazīst. Ka par brīvību būtu arī jācīnās, ka tā būtu jānes tiem, kam tās nav, tas šeit nevienam pat neienāk prātā. Pat kristīgās baznīcas priecasvārds še kļuvis par senu, mīļu pasaciņu. Še nav prasības pēc evaņģēlija un atpestīšanas. Labklājība to visu ir darījusi lieku.

Un  nobeigumā vēl viens citāts – asmēlīgā un tiešā igauņa Juhana viedoklis par latviešiem. Vienkārši pārdomām.

Nu tur jau, lūk ir tā nelaime, kāpēc jūs man nepatīkat. Jūsos nav dziļuma, nav naida, ne spīts, ne dusmu. Jūs visi vai arī laba daļa esat tādi mīksti vārguļi. Paraugskolnieki. Tādi jūs esat. Par jums runā, ka jūs esot vislabākie amerikāņi, vislabākie angļi, vislabākie vācieši, jā – pat vislabākie krievi. Kur jūsos vēl kas no latviskā var aizķerties, to grūti saprast.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm

Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”

Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1991

Rakstnieka, žurnālista un gleznotāja Anšlava Eglīša atmiņu romānam “Pansija pilī” es pievērsos, lai nedaudz aizpildītu savus dziļos robus latviešu trimdas literatūrā. Tikt pie grāmatas šoreiz nebija sarežģīti. Vajadzēja tikai aiziet līdz grāmatplauktam un to paņemt. “Pansija pilī” tur rāmi tupēja jau no tālā 1991. gada, kad to beidzot pārizdeva pie mums – autora dzimtenē. Pirms tam romānu Bruklinā 1962. gadā bija izdevis “Grāmatu Draugs”. Jāatzīstas, ka biju jau pāris reizes “Pansiju pilī” mēģinājusi lasīt arī jaunībā, bet nekad nebiju tikusi tālāk par pirmajām divdesmit lappusēm, jo tā šķita diezgan garlaicīga. Vispār arī tagad grāmata nebija kļuvusi daudz aizraujošāka, bet gadu gaitā manas lasīšanas iemaņas ir krietni uzlabojušās un tādas mazas grāmatiņas nieks vien ir, ko var izraut cauri pāris vakaros. Bet par visu pēc kārtas – gan par to, kas patika un kas ne tik ļoti.
Romāns ir autobiogrāfisks. Anšlavs Eglītis to ir sarakstījis dzīvojot ASV, atceroties Latvijas brīvvalsts laikus, kad, īstenojot agrārreformu, viņa tēvam tika piešķirta jaunsaimniecība, kas sastāvēja no Inciema muižas centra un trīspadsmit ar pusi hektāriem zemes. Pati muiža ir bijusi brīnišķīga, bet juku laikos stipri izpostīta koka ēka. Ar lauksaimniecību Eglīšiem ne visai veicās. Grāmatā ir stāsti par mēģinājumiem piena lopkopībā, vīna darīšanā, kāpostu skābēšanā, cigoriņu un sparģeļu audzēšanā, kas dažādu iemeslu dēļ izgāzās, tāpēc vienu brīdi tika nolemts muižā ierīkot pansiju, lai no tās būtu vismaz kaut kāds finansiāls ieguvums. Laikam lieki teikt, ka Eglīšiem neveicās arī pansijas bizness, jo Inciems bija pārāk nomaļa un neinteresanta vieta, lai viesi turp plūstu straumēm. Turklāt autoram par pārsteigumu izrādījās, ka ar tiem apmeklētājiem, kas kaut kādas nejaušības dēļ tomēr pansijā ir ieradušies, ir pārāk liela noņemšanās. Autoram vairs nebija brīva laika, lai aizietu pamakšķerēt, un tāda pansiju būšana jau vairs nekam neder. Ik pa laikam Eglīši kaļ grandiozus plānus Inciema muižas atjaunošanai, vai tieši otrādi – iemainīšanai pret kādu mazāku īpašumu tuvāk Rīgai, bet neko no tiem nerealizē. Tā arī pienāk padomju okupācija, tad karš un 1944. gadā autors emigrē uz Vāciju, bet Inciema muiža paliek savam liktenim.
“Pansiju pilī” ir interesanti lasīt kā vēsturisku atmiņu stāstu. Grāmatā ir portretēti vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki – noslēgtais un atturīgais gleznotājs Konrāds Ubāns, erudītais dzīves baudītājs Valdemārs Tone (pats autors savulaik ir mācījies pie viņa gleznošanas studijā), mūžīgi kustīgais, komunikablais un brāzmainais mākslinieks Romans Suta, augumā mazais, bet harizmātiskais un aizrautīgais dzejnieks Edvards Virza un vairāki citi, kas jau piemirsušies.
Lai gan romāns laikam ir domāts kā jautrs un asprātīgs, diemžēl lasot tas nevienu brīdi tāds nešķita. Autors kā jau smalks pilsētnieks gari, mazliet kariķēti un smīnīgi apraksta visus tos dieva dotos ļautiņus, kuri palika viņiem mantojumā no muižas kā īrnieki. Protams, ka arī pansijas apmeklētāji autora skatījumā ir vieni vienīgi tirliņi. Bet dīvainās Eglīšu kalpones laikam vispār ir ieradušās no citas dimensijas. Patiesības labad jāpiebilst, ka autors tāpat apraksta arī savus centienus sportā un saimnieciskajā darbībā, tomēr kopumā tas viss vairāk atstāja nomācošu iespaidu nekā uzjautrinošu. Taču iespējams, ka man vienkārši nepiemīt latviskā humora izjūta, kuras augstākā virsotne ir pasmiešanās par ļaužu dīvainībām. Turklāt autora rakstības stils ir diezgan savdabīgs. Viņš cenšas izteikties smalki un gari, bet lasot tas likās kaut kā manierīgi un neveikli, tomēr pie vainas varētu būt arī viņa dzīve trimdā, kas droši vien ir atstājusi iespaidu uz viņa valodas lietojuma īpatnībām. Skaidrs, ka arī citas Anšlava Eglīša grāmatas visticamāk tomēr nebūs manā gaumē, tāpēc tagad ar pavisam mierīgu sirdi varu beigt iepazīšanos ar viņa darbiem, bet grāmatu plauktu no tiem pilnībā atbrīvot. Nobeigumā jāpiebilst, ka autors pats ir grāmatu ilustrējis ar vienkāršiem, grafiskiem zīmējumiem.

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Viedokļu dažādībai ar citu blogeru rakstiem par grāmatu var iepazīties – Nila bibliotēkā, un Stacijā.

Irma Grebze “Tikai meitene”

Irma Grebze “Tikai meitene”, “Grāmatu draugs”, 1969

Vēl joprojām ir novembris un turpinu lasīt latviešu literatūru. Irmas Grebzdes grāmatu “Tikai meitene” saņēmu Ziemassvētku dāvanā no MS Marii, tāpēc varēju apvienot novembra lasīšanas akciju ar blogeru dāvanu apgūšanu. Vispār jau latviešu literatūra grāmatu blogeru aprindās nav starp iecienītākajām dāvanām, vismaz man šī ir bijusi vienīgā latviešu daiļliteratūra, kas līdz šim ir uzdāvināta. Varbūt arī labi, ka tā.

Tikai meiteneVispirms biju cieši pārliecināta, ka “Tikai meiteni” esmu jau lasījusi, bet bibliotēkā, klimstot gar latviešu plauktiem, pār mani nāca pēkšņa apskaidrība, ka jaunībā lasītais ir bijis pavisam cits Irmas Grebzdes romāns. Bet nebrīnos, ka grāmatas sajaucu. Tās sižetiski un saturiski ir neticami līdzīgas. Acīmredzot autore savus romānus ir štancējusi pēc vienas piegrieztnes lielā vairumā un diez vai ir vērts izlasīt vairāk par vienu. Un iespējams, ka arī tas būtu par daudz. Irmu Grebzdi laikam regulāri ir piemeklējušas spalvas caurejas lēkmes, kad teksts nāk laukā kā mīkstas, gludas, bet bezveidīgas spiriņas. Nedaudz dzīvīguma grāmatai piedod vienīgi mīkstinātais r, farmas, bēzbols, fans, spoilētie boni, garumzīmju ekonomēšana un arhaiskās vārdu locījumu formas. Lasīt romānu ir viegli, bet nekas daudz no tā atmiņā neaizķeras.

Grāmatas galvenajai varonei Aijai Grīviņai ir divpadsmit gadi. Viņa ir bārene, kurai kara laikā ir pazudusi visa ģimene, un pēc vecmāmiņas nāves Vācijā viņu ir uz mieru pie sevis paņemt vientuļa radiniece Kanādā. Grāmatā stāstīt kā Aija pamazām iedzīvojas jaunajos apstākļos, iegūst draugus un iepazīst savu mītnes zemi. No šī aspekta “Tikai meitene” ir tipisks bēgļu romāns. Galvenā varone, protams, ir pareiza bēgle – kārtīga, čakla, labsirdīga un ar baltu ādas krāsu, Kanādai nudien īsts ieguvums. Skaidrs arī, ka Eiropa nav nekas labs, tur ir posts, sabrukums un pagrimums. Savukārt Kanāda gan ir brīnišķīga zeme (ja kādreiz sanāks emigrēt, tad tikai uz turieni, tas bez jokiem). Lielākās problēmas, ar kurām jāsaskaras Aijai, ir pāris slikti audzināti zēni, piespiedu nolaišanās ar lidmašīnu mežā, kurā dzīvo lāči, un, kam tiks nejauši atrasts kaķēns (izrādās, ka Kanādā klaiņojoši kaķēni ir milzīgs deficīts). Ko nu par kaķēniem. Pat lāči Kanādā ir mīlīgi un pūkaini. Satiekot tādu mūžamežā, tas tikai pamāj ar ķepiņu un aizlāčo savās lāču gaitās. Kanādā no lāčiem baidās tikai histēriķi un gļēvuļi.

Iztikšana Aija sākumā ir ļoti trūcīga, bet mēs visi zinām, ja tev ir paveicies būt par sirdsšķīstu bāreni, tad pat pragmatiskie kanādieši tevi drīz vien apmētās ar naudu no visām pusēm. Tādā ziņā “Tikai meitene” ir tipisks veco laiku bāreņu romāns. Aija, protams, ir pareiza bārene, kurai nepiemīt nekādas mūsdienu literatūrā apcerētas bāreņu traumas vai problēmas. Viņa par tādiem niekiem kā zaudēto māmiņu, tēvu, mazo brālīti un vecmāmiņu daudz nepārdzīvo. Interesanti, ka grāmatā vispār neviens karu un bēgļu gaitas nepiemin. Iespējams, ka tā ir bijusi trimdas literatūras tabu tēma, jo daudzi trimdinieki bija sašutuši par Nesaules “Sievieti dzintarā”, jo rakstīt par pieredzētajām izvarošanām, vardarbību un badu kara laikā Vācijā, neesot piedienīgi un smuki.

Galu galā“Tikai meitene” ir jaunatnes romāns – piemīlīgs, vecmodīgs, tikumīgs un didaktisks. Bet es noteikti neesmu tā mērķauditorija, jo mana jaunība tomēr ir beigusies, un jau sen garlaiko divpadsmitgadnieču romantiskās jūsmas. Turklāt Aija ir līdz riebumam pozitīvs tēls, kādi laikam ir sastopami tikai audzinošos jaunatnes romānos. Viņas vienīgais trūkums, kuru skumji nopūšoties šad un tad piemin citi romāna personāži, ir būt par meiteni. Acīmredzot Kanādā tas ir kaut kas līdzvērtīgs kādai smagai iedzimtai anomālijai (iespējams, ka tā nav nejaušība, ka kanādiete sarakstīja “Kalpones stāstu”). Meitenes tur nez kāpēc nevar ne avīzes iznēsāt, ne darīt ko citu jēdzīgu. Tomēr Aijai ir cerības Ja vien viņa būs pietiekami tikla, tekla un izdarīga, varbūt ar laiku arī pat meiteni var atzīt par normālu cilvēku.

“Tikai meitene” ir pavājš romāna izstrādājums, kurš galīgi nebija manā gaumē. Nepārliecināja ne sižets, ne grāmatas tēli. Bet varbūt to patiešām vajag lasīt jauniešiem un kādam tas palīdz kļūt labākam un apzinīgākām (man nudien tam jau ir stipri par vēlu). Jāpiebilst, ka man līdz šim ir ļoti maza pieredze ar trimdas literatūru un Grebzdes romāni noteikti nav tie, pēc kuriem spriest par tās līmeni. Varbūt kāds no bloga lasītājiem var ieteikt, ko no trimdas autoriem būtu vērts izlasīt.

Grāmatas vērtējums – 2 no 5 zvaigznēm.