Tag Archives: trimdas literatūra

Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”

Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1991

Rakstnieka, žurnālista un gleznotāja Anšlava Eglīša atmiņu romānam “Pansija pilī” es pievērsos, lai nedaudz aizpildītu savus dziļos robus latviešu trimdas literatūrā. Tikt pie grāmatas šoreiz nebija sarežģīti. Vajadzēja tikai aiziet līdz grāmatplauktam un to paņemt. “Pansija pilī” tur rāmi tupēja jau no tālā 1991. gada, kad to beidzot pārizdeva pie mums – autora dzimtenē. Pirms tam romānu Bruklinā 1962. gadā bija izdevis “Grāmatu Draugs”. Jāatzīstas, ka biju jau pāris reizes “Pansiju pilī” mēģinājusi lasīt arī jaunībā, bet nekad nebiju tikusi tālāk par pirmajām divdesmit lappusēm, jo tā šķita diezgan garlaicīga. Vispār arī tagad grāmata nebija kļuvusi daudz aizraujošāka, bet gadu gaitā manas lasīšanas iemaņas ir krietni uzlabojušās un tādas mazas grāmatiņas nieks vien ir, ko var izraut cauri pāris vakaros. Bet par visu pēc kārtas – gan par to, kas patika un kas ne tik ļoti.
Romāns ir autobiogrāfisks. Anšlavs Eglītis to ir sarakstījis dzīvojot ASV, atceroties Latvijas brīvvalsts laikus, kad, īstenojot agrārreformu, viņa tēvam tika piešķirta jaunsaimniecība, kas sastāvēja no Inciema muižas centra un trīspadsmit ar pusi hektāriem zemes. Pati muiža ir bijusi brīnišķīga, bet juku laikos stipri izpostīta koka ēka. Ar lauksaimniecību Eglīšiem ne visai veicās. Grāmatā ir stāsti par mēģinājumiem piena lopkopībā, vīna darīšanā, kāpostu skābēšanā, cigoriņu un sparģeļu audzēšanā, kas dažādu iemeslu dēļ izgāzās, tāpēc vienu brīdi tika nolemts muižā ierīkot pansiju, lai no tās būtu vismaz kaut kāds finansiāls ieguvums. Laikam lieki teikt, ka Eglīšiem neveicās arī pansijas bizness, jo Inciems bija pārāk nomaļa un neinteresanta vieta, lai viesi turp plūstu straumēm. Turklāt autoram par pārsteigumu izrādījās, ka ar tiem apmeklētājiem, kas kaut kādas nejaušības dēļ tomēr pansijā ir ieradušies, ir pārāk liela noņemšanās. Autoram vairs nebija brīva laika, lai aizietu pamakšķerēt, un tāda pansiju būšana jau vairs nekam neder. Ik pa laikam Eglīši kaļ grandiozus plānus Inciema muižas atjaunošanai, vai tieši otrādi – iemainīšanai pret kādu mazāku īpašumu tuvāk Rīgai, bet neko no tiem nerealizē. Tā arī pienāk padomju okupācija, tad karš un 1944. gadā autors emigrē uz Vāciju, bet Inciema muiža paliek savam liktenim.
“Pansiju pilī” ir interesanti lasīt kā vēsturisku atmiņu stāstu. Grāmatā ir portretēti vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki – noslēgtais un atturīgais gleznotājs Konrāds Ubāns, erudītais dzīves baudītājs Valdemārs Tone (pats autors savulaik ir mācījies pie viņa gleznošanas studijā), mūžīgi kustīgais, komunikablais un brāzmainais mākslinieks Romans Suta, augumā mazais, bet harizmātiskais un aizrautīgais dzejnieks Edvards Virza un vairāki citi, kas jau piemirsušies.
Lai gan romāns laikam ir domāts kā jautrs un asprātīgs, diemžēl lasot tas nevienu brīdi tāds nešķita. Autors kā jau smalks pilsētnieks gari, mazliet kariķēti un smīnīgi apraksta visus tos dieva dotos ļautiņus, kuri palika viņiem mantojumā no muižas kā īrnieki. Protams, ka arī pansijas apmeklētāji autora skatījumā ir vieni vienīgi tirliņi. Bet dīvainās Eglīšu kalpones laikam vispār ir ieradušās no citas dimensijas. Patiesības labad jāpiebilst, ka autors tāpat apraksta arī savus centienus sportā un saimnieciskajā darbībā, tomēr kopumā tas viss vairāk atstāja nomācošu iespaidu nekā uzjautrinošu. Taču iespējams, ka man vienkārši nepiemīt latviskā humora izjūta, kuras augstākā virsotne ir pasmiešanās par ļaužu dīvainībām. Turklāt autora rakstības stils ir diezgan savdabīgs. Viņš cenšas izteikties smalki un gari, bet lasot tas likās kaut kā manierīgi un neveikli, tomēr pie vainas varētu būt arī viņa dzīve trimdā, kas droši vien ir atstājusi iespaidu uz viņa valodas lietojuma īpatnībām. Skaidrs, ka arī citas Anšlava Eglīša grāmatas visticamāk tomēr nebūs manā gaumē, tāpēc tagad ar pavisam mierīgu sirdi varu beigt iepazīšanos ar viņa darbiem, bet grāmatu plauktu no tiem pilnībā atbrīvot. Nobeigumā jāpiebilst, ka autors pats ir grāmatu ilustrējis ar vienkāršiem, grafiskiem zīmējumiem.

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Viedokļu dažādībai ar citu blogeru rakstiem par grāmatu var iepazīties – Nila bibliotēkā, un Stacijā.

Irma Grebze “Tikai meitene”

Irma Grebze “Tikai meitene”, “Grāmatu draugs”, 1969

Vēl joprojām ir novembris un turpinu lasīt latviešu literatūru. Irmas Grebzdes grāmatu “Tikai meitene” saņēmu Ziemassvētku dāvanā no MS Marii, tāpēc varēju apvienot novembra lasīšanas akciju ar blogeru dāvanu apgūšanu. Vispār jau latviešu literatūra grāmatu blogeru aprindās nav starp iecienītākajām dāvanām, vismaz man šī ir bijusi vienīgā latviešu daiļliteratūra, kas līdz šim ir uzdāvināta. Varbūt arī labi, ka tā.

Tikai meiteneVispirms biju cieši pārliecināta, ka “Tikai meiteni” esmu jau lasījusi, bet bibliotēkā, klimstot gar latviešu plauktiem, pār mani nāca pēkšņa apskaidrība, ka jaunībā lasītais ir bijis pavisam cits Irmas Grebzdes romāns. Bet nebrīnos, ka grāmatas sajaucu. Tās sižetiski un saturiski ir neticami līdzīgas. Acīmredzot autore savus romānus ir štancējusi pēc vienas piegrieztnes lielā vairumā un diez vai ir vērts izlasīt vairāk par vienu. Un iespējams, ka arī tas būtu par daudz. Irmu Grebzdi laikam regulāri ir piemeklējušas spalvas caurejas lēkmes, kad teksts nāk laukā kā mīkstas, gludas, bet bezveidīgas spiriņas. Nedaudz dzīvīguma grāmatai piedod vienīgi mīkstinātais r, farmas, bēzbols, fans, spoilētie boni, garumzīmju ekonomēšana un arhaiskās vārdu locījumu formas. Lasīt romānu ir viegli, bet nekas daudz no tā atmiņā neaizķeras.

Grāmatas galvenajai varonei Aijai Grīviņai ir divpadsmit gadi. Viņa ir bārene, kurai kara laikā ir pazudusi visa ģimene, un pēc vecmāmiņas nāves Vācijā viņu ir uz mieru pie sevis paņemt vientuļa radiniece Kanādā. Grāmatā stāstīt kā Aija pamazām iedzīvojas jaunajos apstākļos, iegūst draugus un iepazīst savu mītnes zemi. No šī aspekta “Tikai meitene” ir tipisks bēgļu romāns. Galvenā varone, protams, ir pareiza bēgle – kārtīga, čakla, labsirdīga un ar baltu ādas krāsu, Kanādai nudien īsts ieguvums. Skaidrs arī, ka Eiropa nav nekas labs, tur ir posts, sabrukums un pagrimums. Savukārt Kanāda gan ir brīnišķīga zeme (ja kādreiz sanāks emigrēt, tad tikai uz turieni, tas bez jokiem). Lielākās problēmas, ar kurām jāsaskaras Aijai, ir pāris slikti audzināti zēni, piespiedu nolaišanās ar lidmašīnu mežā, kurā dzīvo lāči, un, kam tiks nejauši atrasts kaķēns (izrādās, ka Kanādā klaiņojoši kaķēni ir milzīgs deficīts). Ko nu par kaķēniem. Pat lāči Kanādā ir mīlīgi un pūkaini. Satiekot tādu mūžamežā, tas tikai pamāj ar ķepiņu un aizlāčo savās lāču gaitās. Kanādā no lāčiem baidās tikai histēriķi un gļēvuļi.

Iztikšana Aija sākumā ir ļoti trūcīga, bet mēs visi zinām, ja tev ir paveicies būt par sirdsšķīstu bāreni, tad pat pragmatiskie kanādieši tevi drīz vien apmētās ar naudu no visām pusēm. Tādā ziņā “Tikai meitene” ir tipisks veco laiku bāreņu romāns. Aija, protams, ir pareiza bārene, kurai nepiemīt nekādas mūsdienu literatūrā apcerētas bāreņu traumas vai problēmas. Viņa par tādiem niekiem kā zaudēto māmiņu, tēvu, mazo brālīti un vecmāmiņu daudz nepārdzīvo. Interesanti, ka grāmatā vispār neviens karu un bēgļu gaitas nepiemin. Iespējams, ka tā ir bijusi trimdas literatūras tabu tēma, jo daudzi trimdinieki bija sašutuši par Nesaules “Sievieti dzintarā”, jo rakstīt par pieredzētajām izvarošanām, vardarbību un badu kara laikā Vācijā, neesot piedienīgi un smuki.

Galu galā“Tikai meitene” ir jaunatnes romāns – piemīlīgs, vecmodīgs, tikumīgs un didaktisks. Bet es noteikti neesmu tā mērķauditorija, jo mana jaunība tomēr ir beigusies, un jau sen garlaiko divpadsmitgadnieču romantiskās jūsmas. Turklāt Aija ir līdz riebumam pozitīvs tēls, kādi laikam ir sastopami tikai audzinošos jaunatnes romānos. Viņas vienīgais trūkums, kuru skumji nopūšoties šad un tad piemin citi romāna personāži, ir būt par meiteni. Acīmredzot Kanādā tas ir kaut kas līdzvērtīgs kādai smagai iedzimtai anomālijai (iespējams, ka tā nav nejaušība, ka kanādiete sarakstīja “Kalpones stāstu”). Meitenes tur nez kāpēc nevar ne avīzes iznēsāt, ne darīt ko citu jēdzīgu. Tomēr Aijai ir cerības Ja vien viņa būs pietiekami tikla, tekla un izdarīga, varbūt ar laiku arī pat meiteni var atzīt par normālu cilvēku.

“Tikai meitene” ir pavājš romāna izstrādājums, kurš galīgi nebija manā gaumē. Nepārliecināja ne sižets, ne grāmatas tēli. Bet varbūt to patiešām vajag lasīt jauniešiem un kādam tas palīdz kļūt labākam un apzinīgākām (man nudien tam jau ir stipri par vēlu). Jāpiebilst, ka man līdz šim ir ļoti maza pieredze ar trimdas literatūru un Grebzdes romāni noteikti nav tie, pēc kuriem spriest par tās līmeni. Varbūt kāds no bloga lasītājiem var ieteikt, ko no trimdas autoriem būtu vērts izlasīt.

Grāmatas vērtējums – 2 no 5 zvaigznēm.