Tag Archives: Trīsdesmitgadu karš

Daniels Kēlmans “Tils”

Daniels Kēlmans “Tils”, no vācu val. tulkojis Zigurds Skābardis, izdevniecība Dienas Grāmata, Rīga: 2019 (Daniel Kehlmann, Tyll, 2017)

Vācu rakstnieka Daniels Kēlmana grāmatas man iepatikās jau pirms gadiem desmit, kad izlasīju viņa “Pasaules mērīšanu” un “Vistālāko vietu”, tāpēc nudien nopriecājos Grāmatu izstādē, uzzinot, ka drīzumā iznāks arī viņa romāns par Tilu Pūcesspieģeli.

Pēc izlasīšanas varu teikt, ka Daniela Kēlmana “Tils” ir tieši tāda grāmata, kādas man patīk. Tā ir uzrakstīta šķietami viegli un draiskulīgi, bet autors tajā ir pamanījies parādīt 17. gadsimta sākuma Eiropu visā tās spožumā un postā. Te ir Trīsdesmitgadu karš, mēris, sūdi, nebeidzamas bērnu nāves, burvju un raganu prāvas, benžu psihoproblēmas, dīvainās idejas, kurām tolaik ticēja mācītie vīri, atsauces uz visiem populārākajiem Šekspīra sižetiem, Ziemas karaliene un Ziemas karalis, Gustavs Ādolfs, runājošs ēzelis un pat viens pūķis.

Latvijā plašāk pazīstama ir Šarla de Kostēra romantiskā versija stāstam par Tilu Pūcesspieģeli kā flāmu tautas varoni. Patiesībā Tils ir daudz senākas izcelsmes personāžs no 14. gadsimta sākuma Vācijas teritorijas – bezkaunīgs, negants un nekrietns. Stāstam par Tilu Pūcesspieģeli ir neskaitāmas versijas un vienu tādu pat ir sacerējusi Aspazija. Pūcesspieģelis, iespējams, ir bijis arī runča Begemota prototips Bulgakova “Meistarā un Margaritā”. Daniels Kēlmans savu Tilu ir pārcēlis uz 17. gadsimtu un iemetis Trīsdesmitgadu kara haosā.  Tils šajā romānā nav nekāds jaukais tēls. Viņš ir gluži kā spogulis, kas cilvēkiem parāda viņu patieso būtību, provocē un izaicina. Tils žonglēdams dejo uz virves virs pūļa, it kā uz viņu neattiektos nekas no tā, kas skar citus. Un neapšaubāmi Tils kā tēls ir nemirstīgs.

Pēc savas struktūras Kēlmana romāns nav lineārs. Autors mums pastāsta te šo, un tad atkal to, ļoti fragmentāri un jauktā secībā, un lasītājam tiek tas prieks visu mēģināt salikt kopā pašam.  Grāmatā ir vairāki stāstītāji, bet viņi visi lielākoties ir neuzticami, tāpēc vienus un tos pašus notikumus traktē dažādi. Bet visneuzticamākais no visiem ir pats autors. Man, ar savām trūcīgajām šī perioda vēstures zināšanām, lasot nācās izmantot Vikipēdijas palīdzību itin bieži, lai uzzinātu vairāk par visām tām negaidīti interesantajām lietām, kuras savā romānā ir pieminējis Kēlmans. Lai gan, kas to zina, cik uzticama stāstītāja ir pati Vikipēdija? Tā kā man ļoti patika Kēlmana grāmata par Gausu un Humboltu “Pasaules mērīšana”, pieļauju, ka arī es šajā aprakstā neesmu uzticama stāstītāja.

Daniela Kēlmana “Tils” ir brīnišķīga grāmata, kas ir lieliski uzrakstīta un vienlaikus spēj būt gan viegla, gan nopietna. Tā ir spēle ar vēsturi, kas atraisa lasītāja iztēli un pamudina iedzimto zinātkāri ilgi rakties pa Eiropas pagātni, lai mēģinātu saprast, kas tas vispār bija. Vārdu sakot, tā ir pārāk laba grāmata, lai to varētu ieteikt visiem.

“Vai tad viņš ir redzēts, šis pūķis?”
“Protams, ka nē. Pūķis, kas ticis redzēts, būtu pūķis, kam trūkst svarīgākās pūķa īpašības – proti, spējas padarīt sevi nemanāmu. Tieši šī iemesla dēļ pret visu to cilvēku liecībām, kuri apgalvo, ka ir redzējuši pūķi, jāizturas ar vislielāko neticību, jo pūķis, kurš ļautu sevi redzēt, jau a priori būtu atpazīstams kā pūķis, kurš nav īsts pūķis.”

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Par grāmatu ir rakstījusi arī Lili.