Andruss Kivirehks “Oskars un lietas”

Andruss Kivirehks “Oskars un lietas”, no igauņu val. tulk. Maima Grīnberga, izdevniecība “Liels un mazs”, Rīga: 2018. (Andruss Kivirähk, Oskar ja asjad, 2015)

Šomēnes grāmatu klubā lasām Baltijas burbuļa literatūru, un tas bija labs iemesls ķerties pie Andrusa Kivirekha grāmatas “Oskars un lietas”. Patiesībā tā ir bērnu grāmata, bet, nu un? Arī pieaugušajiem der izlasīt pa kādai bērnu grāmatai, tas mums nāk tikai par labu. Turklāt Kivirehks noteikti ir viens no labākajiem igauņu rakstniekiem. Viņa pieaugušajiem rakstītie darbi “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” un “Skaistais dzīvnieks” ir patiesi lieliskas grāmatas.

“Oskars un lietas” ir stāsts par zēnu, kura mamma ir uz diviem mēnešiem aizbraukusi uz Ameriku mācīties, tāpēc tēvs viņu ir laimīgi aizvedis un atstājis pie vecmāmiņas, jo vasarā lauki ir bērnam pati īstākā vieta, kā gan citādi? Oskaram pašam tomēr tā nešķiet, un trakākais – viņš ir aizmirsis mājās savu mobilo telefonu, ar kuru spēlēties. Izskatās, ka zēnu gaida divi vissliktākie mēneši viņa mūžā. Tad Oskars aiz garlaicības pārkrāso šķūnīti atrastu koka kluci par mobilo telefonu un, oho!, izrādās, ka pa šo ierīci var pazvanīt lietām un Oskara pasaule pilnībā izmainās. Par ko gan bērns varētu sarunāties ar vecu gludekli vai piena kannu? Bet Kivirehkam ir kaut kāds brīnumains talants aprakstīt pasauli vienlaikus tik asprātīgi, smieklīgi un emocionāli aizkustinoši, ka visparastākās sadzīves lietas mums atklājas pavisam neparastos veidos. Cukurdozītei un krējuma trauciņam ir sens mīlas romāns, skapī naktī palagi rīko kautiņus, bet mētelis dzer asinis, atkritumu spainis sacer dzejoļus un krēsls jau ilgi ir vēlējies apceļot pasauli. Lietu pasaule Oskaram dod iespēju izpausties visdažādākajos veidos – būt izpalīdzīgam un atjautīgam, izjust varu pār priekšmetiem un izjust empātiju pret visai negaidītām lietām, samīlēties neaizsniedzamajā sarkanajā baloniņā un galu galā labāk saprast cilvēkus līdzas.

“Oskars un lietas” ir brīnišķīga grāmata. It kā jau nekas tur nenotiek, vienkārši bērns komunicē ar sadzīves priekšmetiem un mēbelēm (man arī dažreiz gadās veltīt kādu izjustu vārdu skapim vai gludeklim). Kas tur var būt interesants? Bērniem šī grāmata varbūt nav tik saistoša, bet manī tā noteikti atmodināja visdažādākās bērnības atmiņas – piemēram, par traki negaršīgajiem ēdieniem, kurus bija iecienījuši pieaugušie. Izrādās, ka arī igauņu vecmāmiņas mīl cept tās dikti briesmīgās kotletes ar pretīgajiem sīpolu gabaliem. Un, jā pieaugušie mēdza uzspiest socializāciju ar bērniem, ar kuriem vienkārši nav intereses iepazīties. Un tās pārpasaulīgās pirmo zaudējumu skumjas, kādas tik spēcīgi laikam var izjust vienīgi bērnībā, jo pēc tam jau to zaudējumu ir tik daudz, ka nu vienkārši nākas pie tiem pierast. “Oskars un lietas” ir ļoti labs stāsts par radošumu un pasaules radīšanu no tā, kas mums ir pieejams. Iesaku visiem ar iztēli apveltītajiem intravertajiem bērniem, kuri slepeni mīt pieaugušajos.

Vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.

Par grāmatu ir rakstījuši arī Asmo un Līva.

Selja Ahava “Lietas, kas krīt no debesīm”

Selja Ahava “Lietas, kas krīt no debesīm”, no somu val. tulkojusi Maima Grīnberga, izdevniecība “Latvijas Mediji”, Rīga: 2020. (Selja Ahava, Taivaalta tippuvat asiat, 2015)

Man pazīstamo lasītāju burbulī Eiropas Savienības Literatūras balva lielākoties tiek uztverta kā viena no zīmēm, ka grāmatu labāk nelasīt. Ja nu kāds nav par to dzirdējis, tad šo balvu piešķir katru gadu literārajiem darbiem no 11 līdz 12 ar Eiropu saistītām valstīm, kuras tiek izvēlētas rotācijas kārtībā, un šiem darbiem ir jābūt literāri spilgtiem un Eiropas kultūras dimensijas atklājošiem. Izvēlētās grāmatas pēc tam tiek pie publicitātes un iespējas tikt tulkotām un izdotām arī ārpus savas dzimtās valsts, bet mēs pie daudzveidīgākas lasāmvielas latviešu valodā, kas, protams, ir labi. Vienīgi tā rotācija šķiet mazliet dīvains kritērijs balvas piešķiršanai, un literārais spilgtums pat kopā ar to kultūras dimensiju ne vienmēr garantē, ka grāmata būs laba un lasīšanas vērta. Tomēr, ziniet, viss nemaz nav tik slikti, dažas ES literārās balvas laureātes der izlasīt, un Seljas Ahavas romāns bija saistošs, patīkams un viegli lasāms.

Kā zināms, no debesīm var nokrist visādas substances. Parasti jau tas ir lietus un sniegs, bet arī putnu sūdi nemaz nav tāds retums. Dažreiz no debesīm ir kritušas arī zivis, krupji, golfa bumbiņas, meteorīti, zirnekļi, strazdi, tārpi un želeja, bet, kopš pa tām ir sākuši vazāties cilvēki, gadās, ka nokrīt arī visādi tehniska rakstura atkritumi kā lidmašīnu riteņi, durvis vai to tualetēs sasaluši ledus gabali. Tā notiek arī šajā romānā (jāatzīst, ka ne tikai šajā, no debesīm krītošas lietas ir daudzu rakstnieku iemīļota tēma). Romānam ir četras savā starpā saistītas daļas, kas stāsta par cilvēkiem, ar kuriem notiek dažādas neikdienišķas lietas. Kādu nosit ledus gabals, kāda loterijā vairāk kā vienu reizi vinnē Dubulto Džeka Podu, kādam piecas reizes iesper zibens. Tā gadās. Tomēr mūsu smadzenes evolūcijas ceļā ir izveidojušās ar noslieci jau automātiski visur meklēt iespējamas sakritības un izskaidrojums, turklāt bieži vien vietās, kur tādu nemaz. Tā nu grāmatas varoņi mokās un meklē atbildi uz allaž neatbildamo jautājumu, kāpēc tas viss notiek ar mani?

Kopumā jau Seljas Ahavas grāmata, lai gan viduvēja, ir tīri patīkama lasāmviela. Tulkojums ir labs, un valoda raita. Par sakritībām un likteni tā gan neko jaunu un oriģinālu nepasaka, un patiesībā to visu jau sen daudz labāk un talantīgāk ir aprakstījis vecais perdelis Kurts Vonnegūts, kurš bija viens no nedaudzajiem, kas izdzīvoja Drēzdenes bombardēšanā 1945. gadā (viņam patiešām bija, ko teikt par tēmu, tagadējie rakstnieki visi var mierīgi iet uzpīpēt maliņā). Un, lai gan autore diezgan daudz spriež par to, cik svarīgi ir forši pabeigt stāstu, tad romāna nobeigums tā arī paliek nepārliecinošs un atvērts.

Reizēm notiek kaut kas tāds – tikai vienu vienīgu reizi –, ka visu atlikušo dzīvi jādomā, kāpēc. Reizēm nenotiek nekas, un visu atlikušo dzīvi jādomā, kāpēc tad nenotika.

Vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.
Par grāmatu ir rakstījusi arī Lili, kas lasa.