Tag Archives: ungāru literatūra

Magda Sabo “Cūku bēres”

Magda Sabo „Cūku bēres”, no ungāru valodas tulkojusi Elga Sakse, Rīga: Jumava, 2015., (Magda Szabó, Disznótor, 1960)

Magda Sabo ir viena no pazīstamākajām pagājušā gadsimta ungāru rakstniecēm. Viņas jauniešu romāns par meiteņu skolu „Abigaila” Ungārijas Lielajā Lasīšanā ieguva sesto vietu, bet kopumā pirmajā simtniekā lasītāji iebalsoja veselas četras šīs autores grāmatas Arī latviski ir tulkoti un izdoti daudzi no Magdas Sabo darbiem – „Freska”, „Stirna”, „Katalinas iela”, „Pasakiet Žotikai”, „Masku balle”, „Durvis”, „Elīzai”, „Uz Zeva sliekšņa”, varbūt vēl kaut kas, bet šogad ir iznācis viņas 1960. gadā sarakstītais romāns „Cūku bēres”. Nezinu, kāpēc pie mums tik daudz izdod tieši šīs autores grāmatas, jo pieļauju, ka būtu interesanti iepazīt arī jaunāko laiku ungāru rakstnieku darbus (nevarētu būt, ka pēc Sabo nāves viņi vairs neko jēdzīgu neraksta). Bet acīmredzot Sabo tiek uzskatīta par pārbaudītu vērtību, kuru latviešu lasītājs varētu pazīt un varbūt pat nopirkt. Jaunībā izlasīju vairākas autores grāmatas, lielākoties tie bija jauki un optimistiski jauniešu romāni, mazliet moralizējoši, bet labi uzrakstīti un sirsnīgi. Tomēr vislielāko iespaidu atstāja romāns „Durvis” – nopietna un smaga grāmata par cieņu, godu un cilvēku izvēlēm.

Cuku beres vaks.indd„Cūku bēres” ir viens no autores agrīnajiem romāniem, kas sākas, kā gluži nevainīga ģimenes sāga, kas stāsta par divām dzimtām. Vieni ir kādreiz paputējuši austroungāru muižnieki, bet otri amatnieki, kas nodarbojas ar ziepju vārīšanu, vieni ir katoļi, bet otri protestanti, vieni ir provinciāli aristokrāti, bet otri prasti plebeji (un atbilstoši tam katrā ģimenē ir savas bērnības traumas). Sākumā ir grūti saprast, kas ir kas, jo personāžu ir daudz, katram bez vārda un uzvārda ir vēl kādas pāris iesaukas un stāsts ir pamatīgi samudžināts. Tomēr Sabo neapšaubāmi ir psiholoģiskās prozas meistare un nodaļu pa nodaļai mums pamazām atklājas aizvien drūmāki un šausminošāki pagātnes notikumi. Tā ir pasaule, kurā piedošana tiek uzskatīta par nicināmu vājumu, nerunāšana par tikumu, bet mūža naids par normālu dvēseles stāvokli. Tāda mazformāta elle, kurā visas darbojošās personas vai nu cieš, vai ar baudu spīdzina citus, bet visi ir ārprātā nelaimīgi, kas beigās lēnām noved pie Šekspīriski traģiska fināla. Romānā gandrīz katra nodaļa ir no cita personāža skatījuma, tāpēc lasītājam ir ļauts iepazīties ar katra tēla skeletu skapīti, sapņiem, sāpēm, cerībām un motivāciju, kas viņus visus padara cilvēcīgus un saprotamus.

Grūti pateikt, kāpēc autore ir gribējusi uzrakstīt tik traģisku un drūmu ģimenes sāgu. Skaidrs, ka tolaik viņa nevarēja brīvi rakstīt, pat tēmām, kas patiešām bija aktuālas un sāpīgas, un Magdai Sabo pirms tam – Staļina laikā – gandrīz desmit gadus vispār bija aizliegts publicēties. Pavisam nesen bija notikusi 1956. gada Ungārijas revolūcija, kuru nežēlīgi apspieda padomju karaspēks. Savukārt „Cūku bēru” darbība un traģiskais fināls norisinās 1955. gadā, bet grāmatā tiek izstāstīta abu ģimeņu vēsture, sākot ar gadsimta sākumu, un arī tas nav nekāds rāmais un mīlīgais laiks. Austroungārijas impērijas sabrukums, karš, vācu un padomju okupācijas – pastāvīga nabadzība, augsta mirstība no slimībām, mūžīgs naudas trūkums un visu veco vērtību sabrukums. Vai vispār tādā pasaulē ir iespējams saglabāt cilvēcību? Neliela cerība grāmatas beigās, protams, paliek.

„Cūku bēres” ir labs, psiholoģiski dziļš un daudzslāņains romāns, kurš droši vien īpaši labi patiks traģisku ģimenes sāgu mīļotājiem.