Tag Archives: urbānā fantāzija

Daniels Polaņskis "Pilsēta sapņo"

Daniels Polaņskis “Pilsēta sapņo”, no angļu val. tulkojis Uldis Šēns, Prometejs, Rīga: 2019. (Daniel Polansky, A City Dreaming, 2016)

Daniela Polaņska grāmata “Pilsēta sapņo” ir viena no tām grāmatām, kuru es nopirku un pēc izlasīšanas nolēmu paturēt plauktā, jo kādreiz varētu sagribēties to pārlasīt. Pēdējā laikā man tā gadās reti, jo plauktu ietilpība ir ierobežota un jēdzīgu grāmatu nudien ir maz.

Vispār “Pilsēta sapņo” izrādījās stāstu krājums, nevis romāns, kā pirms tam biju iedomājusies. Kā jau stāstu krājumos mēdz būt – daži stāsti bija brīnišķīgi, bet daži ne tik ļoti, bet kopumā grāmata atstāja labu iespaidu. Tā patiešām ir sapņaina, dikti ironiska un vietām arī nešpetni smieklīga un ļauna. Galvenais varonis M ir kāds mūžsens mags, pilnīgs pofigists, egoistisks līdz neiespējamībai, kurš labāk mierīgi vadītu savas dienas iemīļotajos Ņujorkas bāros, nekur neiejaucoties, un, neiepinoties abu pilsētas karalieņu ķīviņos, bet nekas jau nenotiek tik vienkārši. Gadās, ka jāizpalīdz kādam draugam, tiek apdraudēta mīļotā bāra eksistence, nelaikā pamostas bruņrupucis, uz kura ir uzbūvēta Manhetena vai vienkārši ir piemērota diena kādam nelielam piedzīvojumam. Un, protams, pati pilsēta, kura Polaņska izpildījuma ir bezgala valdzinoša, noslēpumaina, paradoksāla un pašpietiekama, bet maģija šajā pasaulē ir viena no eksistences pamatformām.

No stāstiem man vislabāk patika “Ziedojums Moloham”, kurā M ir uzaicināts uz ballīti, kurā viņu ir paredzēts upurēt dzīvu, un kas no šī idiotiskā plāna beigās iznāk. “Bezgalīgais Grimuārs” par kādu dīvainu bibliotēku, jo Bibliotēkas, tāpat kā dzelzceļa stacijas, krustojumi, baznīcas torņi un bēniņi ir vietas, kur satek kopā pasaules, tāpēc maģija tur darbojas jūtamāk nekā citur. Es labprāt palasītu tur atrodamās grāmatas – A.A. Milna stāstus par rotveileru Sintiju vai Hārperes Lī kopotos rakstus. “Slikti lēmumi” par brīnumainu un baisu ceļojumu uz kādu staciju, no kuras var nonākt jebkurā citā pasaules vietā, bet pa ceļam var gadīties iekāpt Aligjēri Īpašajā vilcienā. “Dots pret dotu” – magu atriebības mēdz būt izsmalcināti riebīgas un ilgi gatavotas.

Jāatzīstas gan, ka ne visus stāstus es pilnībā sapratu. Tie ir ļoti koncentrēti un pilni ar dažādām interesantām atsaucēm uz vēsturi, literatūru, filmām, seriāliem, popkultūru un Ņujorkas dzīvi, no kurām lielu daļu droši vien palaidu garām. Dažos stāstos autoram stils laikam bija šķitis svarīgāks par saturu, tāpēc tie šķita pārlieku samudžināti. Tomēr kopumā “Pilsēta sapņo” ir ļoti patīkama un lēni baudāma lasāmviela, kura nelīdzinās nekam citam, kas lasīts fantāzijas žanrā.  Tā ir savdabīga, spilgta un ļoti satīriska grāmata. Nobeigumā jāpiebilst ka, lai gan “Pilsēta sapņo” ir ellīgi sarežģīts un daudzslāņains teksts, tās tulkojums ir ļoti labs un jūtams, ka to ir tulkojis cilvēks, kas labi pārzina žanru.

Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.

Par “Pilsēta sapņo” ir rakstījuši arī Asmo un Ms Marii.

Grāmatas vērtējums 4,5 no 5 zvaigznēm.

Roberts Džeksons Benets „Kāpņu pilsēta”

Roberts Džeksons Benets „Kāpņu pilsēta”, no angļu val. tulk. Vilis Kasims, Rīga: Prometejs, 2016., (Robert Jackson Bennett, City of Stairs, 2014)

 

Tā kā izdevniecība Prometejs mūs ik pa laikam aplaimo ar dikti izklaidējošām fantāzijām, kuras ir paredzētas arī pubertāti veiksmīgi pārdzīvojušiem lasītājiem, tad ar mierīgu prātu uzreiz pēc iznākšanas nopirku viņu jaunāko grāmatu „Kāpņu pilsēta” un nākamajā vakarā ij nepamanīju, kā pagāja laiks un tā jau bija izlasīta.

Kāpņu pilsētaRoberta Beneta „Kāpņu pilsēta” ir visai īpatnēja urbānā fantāzija, kuras sižeta pamatā ir politiskais detektīvs – tiesa gan, ļoti klišejisks un bez pārsteigumiem, bet to pilnībā atsver citas sižeta līnijas un autora uzburtā pasakainā pasaule. Slāviski austrumnieciskā Bulikova – pussagrautā un apspiestā kāpņu pilsēta, kurai vardarbīgi likts aizmirst savu pagātni, bet kura sevī slēpj ne vienu vien pārsteigumu, citas realitātes ieskaitot. Vispār par šo pasauli lasītājam labāk iepriekš neko daudz nezināt, bet lasīšanas gaitā to lēnā garā tīksmi iepazīt kopā ar grāmatas varoņiem. „Kāpņu pilsētas” pasaule ir skaista, noslēpumaina un raisa iztēli. Mani patiesi valdzināja autora sacerētie mīti, nostāsti par dievībām un viņu brīnumainajām izpausmēm. Arī galvenie tēli bija dikti simpātiski, tādi jau šo to pieredzējuši un dzīves apbružāti, katrs ar savu pagātni – saprātīgā un nūģīgā vēsturniece Šara (ļoti cilvēcīgs personāžs, kas daudz šaubās un šad tad smagi kļūdās), viņas mazrunīgais un nesatricināmais īpašiem uzdevumiem paredzētais, heh, sekretārs Sigruds un gubernatore Mulagēša no dzelzs veceņu pasugas. Vispār man tīri labi patika arī Bulikovas dievības, izņemot vienīgi to mazohistu pielūgsmes objektu, kurš vienkārši bija pārāk daudz ieklausījies cilvēku dziļākajās un patiesākajās vēlmēs.

Pa vidu savām fantāzijām un detektīvstāstam autors pamanās papļāpāt arī par dažām nopietnākām problēmām kā koloniālismu, reliģiskiem aizspriedumiem, korupciju, u.c., tomēr no tā nevajag baidīties, jo šīs tēmas netiek īpaši dziļi iztirzātas, bet tāds jau nudien arī nav šīs grāmatas mērķis. Tā vienkārši ir laba un mēreni saprātīga izklaide. Lai gan grāmatas centrālā tēma ir cilvēku un dievu attiecības, autors neko daudz jaunu par to nepasaka. Arī pirms viņa par to ir rakstījuši gan Prečets (Small Gods), gan Geimens (Amerikāņu dievi), gan droši vien arī daudzi citi. Vispār brīžiem lasot bija sajūta, ka autors īsti nespēj saprast, ko iesākt ar paša radīto brīnišķīgo, mistisko dievišķumu un viņa vienīgais risinājums ir to pēc iespējās ātrāk sagraut. Acīmredzot tāpēc mani pretēji saviem reliģiski skeptiskajiem uzskatiem grāmatas beigās tomēr mazliet nomāca sajūta, ka sākotnējā pasaule ar Bulikovas dievībām, šķita daudz jaukāka un kopumā lielākajai daļai iedzīvotāju laimīgāka, nekā tā skarbā, industriālā un pelēkā nākotne, kuru Kontinentam ir paredzējis autors.

Jāpiebilst, ka „Kāpņu pilsēta” ir triloģijas pirmā daļa, bet labā ziņa ir tā, ka šo grāmatu var mierīgi lasīt kā pilnībā pabeigtu un atsevišķu stāstu. Lai nu kā, „Kāpņu pilsēta”, ir laba izklaidējoša lasāmviela. Ja nu kas, tad lasot ieteicams apgādāties ar liesmu un zvirbuli, kā arī labāk tomēr neēdiet tos gaišos augļus, lai kas tie arī būtu, un nesapūdējiet to sēklas grāvjos. Tā ja.

„Aizmiršana,” viņa sacīja, „ir kaut kas ļoti skaists. Aizmirstot tu pārradi pats sevi. Kontinentam ir jāaizmirst. Tas cenšas to nedarīt, taču tā nedrīkst. Lai kāpurs varētu kļūt par tauriņu, tam jāaizmirst savas kāpura dienas. Tad notiks tā, it kā kāpura nekad nebūtu bijis un tauriņš būtu bijis vienmēr.”