Linda Nemiera “Rīgas raganas”

Linda Nemiera “Rīgas raganas”, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2021.

Kad Rīgas Grāmatu svētkos apmaiņas punkta plauktā pamanīju šo romānu, uzreiz sapratu, ka tā ir īpaša Rīgas raganu tieši man sūtīta zīme, ka grāmatu jāizlasa.

Un izlasīju arī. “Rīgas raganas” ir saistoši uzrakstīts urbānās fantāzijas romāns. Tajā, protams, ir atrodams glīts žanra klišeju komplekts, bet tā jau šim žanram piederošajos romānos pieņemts. Galvenā varone Ieva Mellupe ir apveltīta ar interesantu talantu – viņa spēj sazināties ar mirušajiem. Tās nudien ir saimniecībā noderīgas spējas, ja vajag atrast kādu apslēptu mantu, lai gan šķita, ka dažreiz metāla detektors būtu praktiskāka izvēle, vai saņemt palīdzību matemātikas uzdevumu atrisināšanā no sen mirušām skolotājām, ja paveicas un kāda patiešām ir nomirusi klasē pie tāfeles. Ievai ir arī plaša un ļoti kolorīta ar dažādiem pārdabiskiem talantiem apveltīta ģimene, kas mīt milzīgā komunālajā dzīvoklī, un patīkams piemājas bomzis Laimonis. Vēl galvenajai varonei ir sen traumēta, tomēr regulāri ņerkstoša potīte, neizteiksmīga āriene, nosliece uz lieko svaru un mūžīgas finansiālas problēmas. Un, kas gan var noiet greizi, ja viņa mazliet piepelnās, izmantojot savas īpašās spējas vecmeitu ballītēs vai izpalīdzot klientiem, kas meklē pazudušas lietas. Tomēr vienreiz parādās spoks, kas neuzvedas kā kārtīgai ektoplazmas matricai pienāktos, un tad jau sāk notikt arī citas dīvainas un tumšas lietas, bet par tām labāk Lindas Nemieras romānā izlasīt pašiem.

Par spokiem latviešu literatūrā rakstīja jau Vizma Belševica un Jānis Jaunsudrabiņš, šī tēma ir daudz apspēlēta kino, seriālos un animācijas filmās, un šķiet, ka par to uzrakstīt kaut ko jaunu ir sarežģīti, tomēr “Rīgas raganas” man patiesi patika, pat ja spoki, romāna personāži un sižeta sarežģījumi ne vienmēr bija pārliecinoši. Grāmata mani nopirka ar jaukiem Rīgas aprakstiem un stāstiem par jūgendstila arhitektūru. Arī autores ideja par Rīgas īpašo uzbūvi bija laba. Tāpat nelielā humora piedeva stāstu padarīja vieglāku un baudāmāku. Protams, man būtu paticis, ja romāns būtu rūpīgāk nostrādāts, ne tik virspusējs un beigas tomēr šķita nedaudz sasteigtas un nošpikotas no Raiņa, kurš savukārt tās ir aizņēmies no cita klasiķa, un tā mēs nonākam pie rakstnieku mūzīgās nolemtības atkal un atkal atkārtot kādu sižetu. Tomēr savā žanrā “Rīgas raganas” ir visnotaļ pieklājīga grāmata, un latviešu literatūrā vispār gribētos lasīt vairāk urbānās fantāzijas romānu. Un ne tikai par Rīgu, jo mums taču ir vēl citas senas pilsētas ar interesantu vēsturi un seniem noslēpumiem.

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Daniels Polaņskis “Pilsēta sapņo”

Daniels Polaņskis “Pilsēta sapņo”, no angļu val. tulkojis Uldis Šēns, Prometejs, Rīga: 2019. (Daniel Polansky, A City Dreaming, 2016)

Daniela Polaņska grāmata “Pilsēta sapņo” ir viena no tām grāmatām, kuru es nopirku un pēc izlasīšanas nolēmu paturēt plauktā, jo kādreiz varētu sagribēties to pārlasīt. Pēdējā laikā man tā gadās reti, jo plauktu ietilpība ir ierobežota un jēdzīgu grāmatu nudien ir maz.

Vispār “Pilsēta sapņo” izrādījās stāstu krājums, nevis romāns, kā pirms tam biju iedomājusies. Kā jau stāstu krājumos mēdz būt – daži stāsti bija brīnišķīgi, bet daži ne tik ļoti, bet kopumā grāmata atstāja labu iespaidu. Tā patiešām ir sapņaina, dikti ironiska un vietām arī nešpetni smieklīga un ļauna. Galvenais varonis M ir kāds mūžsens mags, pilnīgs pofigists, egoistisks līdz neiespējamībai, kurš labāk mierīgi vadītu savas dienas iemīļotajos Ņujorkas bāros, nekur neiejaucoties, un, neiepinoties abu pilsētas karalieņu ķīviņos, bet nekas jau nenotiek tik vienkārši. Gadās, ka jāizpalīdz kādam draugam, tiek apdraudēta mīļotā bāra eksistence, nelaikā pamostas bruņrupucis, uz kura ir uzbūvēta Manhetena vai vienkārši ir piemērota diena kādam nelielam piedzīvojumam. Un, protams, pati pilsēta, kura Polaņska izpildījuma ir bezgala valdzinoša, noslēpumaina, paradoksāla un pašpietiekama, bet maģija šajā pasaulē ir viena no eksistences pamatformām.

No stāstiem man vislabāk patika “Ziedojums Moloham”, kurā M ir uzaicināts uz ballīti, kurā viņu ir paredzēts upurēt dzīvu, un kas no šī idiotiskā plāna beigās iznāk. “Bezgalīgais Grimuārs” par kādu dīvainu bibliotēku, jo Bibliotēkas, tāpat kā dzelzceļa stacijas, krustojumi, baznīcas torņi un bēniņi ir vietas, kur satek kopā pasaules, tāpēc maģija tur darbojas jūtamāk nekā citur. Es labprāt palasītu tur atrodamās grāmatas – A.A. Milna stāstus par rotveileru Sintiju vai Hārperes Lī kopotos rakstus. “Slikti lēmumi” par brīnumainu un baisu ceļojumu uz kādu staciju, no kuras var nonākt jebkurā citā pasaules vietā, bet pa ceļam var gadīties iekāpt Aligjēri Īpašajā vilcienā. “Dots pret dotu” – magu atriebības mēdz būt izsmalcināti riebīgas un ilgi gatavotas.

Jāatzīstas gan, ka ne visus stāstus es pilnībā sapratu. Tie ir ļoti koncentrēti un pilni ar dažādām interesantām atsaucēm uz vēsturi, literatūru, filmām, seriāliem, popkultūru un Ņujorkas dzīvi, no kurām lielu daļu droši vien palaidu garām. Dažos stāstos autoram stils laikam bija šķitis svarīgāks par saturu, tāpēc tie šķita pārlieku samudžināti. Tomēr kopumā “Pilsēta sapņo” ir ļoti patīkama un lēni baudāma lasāmviela, kura nelīdzinās nekam citam, kas lasīts fantāzijas žanrā.  Tā ir savdabīga, spilgta un ļoti satīriska grāmata. Nobeigumā jāpiebilst ka, lai gan “Pilsēta sapņo” ir ellīgi sarežģīts un daudzslāņains teksts, tās tulkojums ir ļoti labs un jūtams, ka to ir tulkojis cilvēks, kas labi pārzina žanru.

Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.

Par “Pilsēta sapņo” ir rakstījuši arī Asmo un Ms Marii.

Grāmatas vērtējums 4,5 no 5 zvaigznēm.

Roberts Džeksons Benets „Kāpņu pilsēta”

Roberts Džeksons Benets „Kāpņu pilsēta”, no angļu val. tulk. Vilis Kasims, Rīga: Prometejs, 2016., (Robert Jackson Bennett, City of Stairs, 2014)

 

Tā kā izdevniecība Prometejs mūs ik pa laikam aplaimo ar dikti izklaidējošām fantāzijām, kuras ir paredzētas arī pubertāti veiksmīgi pārdzīvojušiem lasītājiem, tad ar mierīgu prātu uzreiz pēc iznākšanas nopirku viņu jaunāko grāmatu „Kāpņu pilsēta” un nākamajā vakarā ij nepamanīju, kā pagāja laiks un tā jau bija izlasīta.

Roberta Beneta „Kāpņu pilsēta” ir visai īpatnēja urbānā fantāzija, kuras sižeta pamatā ir politiskais detektīvs – tiesa gan, ļoti klišejisks un bez pārsteigumiem, bet to pilnībā atsver citas sižeta līnijas un autora uzburtā pasakainā pasaule. Slāviski austrumnieciskā Bulikova – pussagrautā un apspiestā kāpņu pilsēta, kurai vardarbīgi likts aizmirst savu pagātni, bet kura sevī slēpj ne vienu vien pārsteigumu, citas realitātes ieskaitot. Vispār par šo pasauli lasītājam labāk iepriekš neko daudz nezināt, bet lasīšanas gaitā to lēnā garā tīksmi iepazīt kopā ar grāmatas varoņiem. „Kāpņu pilsētas” pasaule ir skaista, noslēpumaina un raisa iztēli. Mani patiesi valdzināja autora sacerētie mīti, nostāsti par dievībām un viņu brīnumainajām izpausmēm. Arī galvenie tēli bija dikti simpātiski, tādi jau šo to pieredzējuši un dzīves apbružāti, katrs ar savu pagātni – saprātīgā un nūģīgā vēsturniece Šara (ļoti cilvēcīgs personāžs, kas daudz šaubās un šad tad smagi kļūdās), viņas mazrunīgais un nesatricināmais īpašiem uzdevumiem paredzētais, heh, sekretārs Sigruds un gubernatore Mulagēša no dzelzs veceņu pasugas. Vispār man tīri labi patika arī Bulikovas dievības, izņemot vienīgi to mazohistu pielūgsmes objektu, kurš vienkārši bija pārāk daudz ieklausījies cilvēku dziļākajās un patiesākajās vēlmēs.

Pa vidu savām fantāzijām un detektīvstāstam autors pamanās papļāpāt arī par dažām nopietnākām problēmām kā koloniālismu, reliģiskiem aizspriedumiem, korupciju, u.c., tomēr no tā nevajag baidīties, jo šīs tēmas netiek īpaši dziļi iztirzātas, bet tāds jau nudien arī nav šīs grāmatas mērķis. Tā vienkārši ir laba un mēreni saprātīga izklaide. Lai gan grāmatas centrālā tēma ir cilvēku un dievu attiecības, autors neko daudz jaunu par to nepasaka. Arī pirms viņa par to ir rakstījuši gan Prečets (Small Gods), gan Geimens (Amerikāņu dievi), gan droši vien arī daudzi citi. Vispār brīžiem lasot bija sajūta, ka autors īsti nespēj saprast, ko iesākt ar paša radīto brīnišķīgo, mistisko dievišķumu un viņa vienīgais risinājums ir to pēc iespējās ātrāk sagraut. Acīmredzot tāpēc mani pretēji saviem reliģiski skeptiskajiem uzskatiem grāmatas beigās tomēr mazliet nomāca sajūta, ka sākotnējā pasaule ar Bulikovas dievībām, šķita daudz jaukāka un kopumā lielākajai daļai iedzīvotāju laimīgāka, nekā tā skarbā, industriālā un pelēkā nākotne, kuru Kontinentam ir paredzējis autors.

Jāpiebilst, ka „Kāpņu pilsēta” ir triloģijas pirmā daļa, bet labā ziņa ir tā, ka šo grāmatu var mierīgi lasīt kā pilnībā pabeigtu un atsevišķu stāstu. Lai nu kā, „Kāpņu pilsēta”, ir laba izklaidējoša lasāmviela. Ja nu kas, tad lasot ieteicams apgādāties ar liesmu un zvirbuli, kā arī labāk tomēr neēdiet tos gaišos augļus, lai kas tie arī būtu, un nesapūdējiet to sēklas grāvjos. Tā ja.

„Aizmiršana,” viņa sacīja, „ir kaut kas ļoti skaists. Aizmirstot tu pārradi pats sevi. Kontinentam ir jāaizmirst. Tas cenšas to nedarīt, taču tā nedrīkst. Lai kāpurs varētu kļūt par tauriņu, tam jāaizmirst savas kāpura dienas. Tad notiks tā, it kā kāpura nekad nebūtu bijis un tauriņš būtu bijis vienmēr.”