Tag Archives: vācu literatūra

Ginters Grass “Par beidzamību”

Ginters Grass “Par beidzamību”, no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice, Rīga: Zvaigzne ABC, 2017., (Günter Grass, Vonne Endlichkait, 2015)

Ginters Grass ir viens no slavenākajiem vācu rakstniekiem, Nobela prēmijas laureāts, savdabīga un talantīga personība ar neparastu dzīvesstāstu. Latviski ir izdotas veselas divas viņa autobiogrāfiskās grāmatas – “Lobot sīpolu” un “Brīnumkaste”, kā arī viņa romāni – pirmās divas Dancigas triloģijas daļas – “Skārda bungas” un “Kaķis un pele”, un vēl arī “Krabja gaitā”. Es patiešām priecātos, ja kāds spētu izdotu latviski pēdējo Dancigas triloģijas daļu “Suņa gadi”, bet uz to laikam nav nekādu cerību, jo tas noteikti nebūs peļņu nesošs produkts, un tās vietā mēs dabūjām tikai Grasa pēdējo grāmatu “Par beidzamību”.

“Par beidzamību”

Šķiet, ka vecums un miršana nav tās tēmas, par kurām mūsdienu lasītāji labprāt lasītu un rakstnieki rakstītu. Tomēr, pat ja ne visiem no mums izdosies novecot, no miršanas gan neviens neizvairīsies, tāpēc “Par beidzamību” nudien der izlasīt, jo Grass savu tuvošanos nāvei ir aprakstījis talantīgi, ironiski un skumji, protams, bet tā gaiši un apcerīgi. Ir skaidrs, ka dzīvei ir pienākušas beigas un tālāk vairs nekā nebūs. Pilnīgi nekā un nekad.

Šajā grāmatā Grass mazos, poētiskas prozas gabaliņos kavējas atmiņās par bērnību, sievietēm un sīkām dzīves epizodēm, taču brīžiem pievēršas arī globālām aktualitātēm pasaulē. Viņš izteiksmīgi apraksta savu vājumu, pazaudētos zobus un neizbēgamos vecuma pavadoņus purkšķus. Kopā ar sievu Grass izvēlas un pasūta zārkus, kurus pēc tam abi iemēģina, bet beigās novieto pagrabā un tajos uzglabā dāliju gumus. Autors arī rūpīgi piemeklē sev piemērotu kapa vietu un risina citus ar savu apglabāšanu saistītus jautājumus. Vispār ļoti prātīga pieeja, katrā ziņa palicējiem tas mazliet atvieglo dzīvi. Vienīgi interesanti kā beidzās Grasa ideja par lapām zārkā, jo viņš taču nomira aprīlī, kad jauno zaļumu vēl nav, bet vecās jau palikušas tādas ne visai.

Vismaz, kad tas laiks būs klāt, mums jāguļ no galvas līdz kājām uz lapām, ar lapām pārklātiem. Seja gan var palikt neapsegta, varbūt ar rožu lapām uz aizvērtām acīm, ieraža, kas man pazīstama no mūsu laikiem Kalkutā: tur es redzēju jaunus vīriešus, kuri skriešus nesa bambusa lāvu ar tajā guldītu večiņu uz sārta vietu pie Gangas pietekas. Uz acīm viņai bija gaiši zaļas lapas.
Turklāt manai sievai labpatika neatteikties no mirstamkrekla – vēl arī “pašas šūta”.

Autors šo grāmatu pats ir arī ilustrējis. “Par beidzamību” rotā gaisīgi un nedaudz izplūduši zīmējumi – spalvas, sēnes, kritušas lapas, beigti putni, sabrauktas vardes un kaltas zārka naglas.

“Par beidzamību” ir skaistas un patiesi lieliskas atvadas no Gintera Grasa. Skaistas, bet tomēr skumjas. Viņš ir miris un nekā vairāk nebūs.

Nu jau ir izbijis.
Nu jau ir bijis gana.
Nu ir cauri un beigts.
Nu nekust vaira nekas.
Nu vaira ne purkšķa.
Nu vaira nekādu kreņķu
un drīzi būs labāk
un nekā vaira nepaliks
un visur būs beidzamība.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Hanss Hennijs Jāns „Svina nakts”

Hanss Hennijs Jāns „Svina nakts”, no vācu val. tulk. Dens Dimiņš, Rīga: SIA „J.L.V.”, 2015. (Hans Henny Jahnn, Die Nacht Aus Blei, 1956)

„Svina nakts” ir maza, pelēka un ārēji neuzkrītoša grāmatiņa, kurai diez vai pievērstu uzmanību, ja nebūtu to saņēmusi Ziemassvētku dāvanā no Viļa.Kasima. Viņam ir laba un izkopta literārā gaume, tāpēc, pateicoties Viļa dāvanām, brīžiem palasu arī kaut ko vairāk par ierasto triviālliteratūru 🙂 (tagad beidzot ķēros arī pie Amosa Oza). Izdevuma necilais izskats izrādījās maldinošs, un Dena Dimiņa tulkotā „Svina nakts” ar Neles Zirnītes spocīgi dziļdomīgajām grafikām ir viena no dīvainākajām šogad lasītajām grāmatām. Tās autors ir bijis kaut kāds ķerts tips, kurš dzīvojis Vācijā pagājušā gadsimta sākumā, būvējis ērģeles un rakstījis savādas, ar domuzīmēm pārpludinātas grāmatas.

Svina naktsNeņemos apgalvot, ka līdz galam izpratu autora ieceri ar visiem tiem dubultniekiem, eņģeļiem un neskaitāmajiem simboliem, un patiesībā man pat īsti negribas zināt, kas ir darījies viņa galvā, rakstot šo grāmatu, bet „Svina nakts” neapšaubāmi ir drūmākā, bezcerīgākā un klaustrofobiskākā grāmata kādu ir nācies lasīt pēdējo gadu laikā. Labi kā tā ir tik īsa, citādi pēc vēl kādām simts lappusēm mani būtu piemeklējusi akūtas depresijas lēkme.

Jāpiezīmē, ka „Svina nakts” sākotnēji bija iecerēta kā atsevišķa nodaļa romānā ar nosaukumu „Tas pienāk katram” kā tā galvenā varoņa Matjē sapnis (lasīšanu tas, ziniet, nepavisam nepadara vieglāku), bet beigās autors nolēma to publicēt atsevišķā grāmatā. Kā jau sapnis, tā ir sirreāla, pilna ar absurdām situācijām un nepakļaujas nekādai loģikai. Viss notiek ārpus laika, ir tikai bezgalīga nakts, neizprotama pilsēta, sāpīga vientulība, neizbēgama nolemtība un tumsa. Un mēs visi mirsim. Jā, visi. Bez izņēmuma.

„Svina nakts” nebūs tā grāmata, kuru var droši ieteikt lasīt citiem. Tā tomēr prasa mazliet iziet ārpus no ierastās lasīšanas komforta zonas. Bet tā ir meistarīgi un ļoti savdabīgi uzrakstīta, un arī tulkojums ir ļoti labs. Riskējiet paši.

Gerhards Holcs Baumerts „Alfons Trīcvaidziņš”

Gerhards Holcs Baumerts „Alfons Trīcvaidziņš”, no vācu val. tulk. Hildegarde Grīnberga, Rīga: izdevniecība „Liesma”, 1968., (Gerhard Holtz-Baumert, Alfons Zitterbacke, 1958)

 

Ak, ko tikai neizdarīsi, lai pieradinātu bērnus pie grāmatu lasīšanas priekiem. Tā es nesen ļoti pacietīgi gandrīz pilnībā noklausījos abu pirmo „Alfona Trīcvaidziņa” daļu priekšlasījumu, un nebija nemaz tik briesmīgi, kā biju gaidījusi. Tiesa gan, vēl joprojām nesaprotu kāpēc šī grāmata skolēniem ir iekļauta vasarā lasīšanai ieteicamo grāmatu sarakstā, jo daudz kas tagad šķiet maķenīt arhaisks – vai patiešām kāds bērns arī tagad sapņo būt par priekšzīmīgu pionieri, kļūt par kosmonautu vai izcelties ar īpašu pieklājību sabiedriskajā transportā? Pa pusgadsimtu, kas ir pagājis kopš grāmatas publicēšanas, taču varētu būt sarakstītas daudzas labas un aizraujošas, bet nedaudz aktuālākas bērnu grāmatas. Un, ja tādu patiešām nav, ko tad tie rakstnieki tagad vispār raksta?

Alfons trLai nu kā, bērns grāmatu izlasīja un viņam tā pat samērā labi patika. Tomēr diezgan daudz laika nācās patērēt, lai ar viņu pārrunātu, kāpēc Alfons tik bieži uzvedas kā pilnīgs ambālis (nu, zini, viņš tak nemaz nav īsts zēns, tā ir tikai tāda rakstnieka fantāzija). Grāmatai ir divas daļas („Kāda neveiksminieka stāsti” un „Atkal nepatikšanas”), un to veido daudzi īsi stāstiņi, kuri lielākoties nav saistīti savā starpā, tāpēc lasīšanas apjomu vienam vakaram var viegli dozēt. Kaut kad vēlāk autors ir sarakstījis arī trešo daļu „Alfons Trīcvaidziņš. Atkal jaunas ķibeles”, bet to pagaidām likām mierā.

Pieļauju, ka „Alfonu Trīcvaidziņu” bērnībā ir lasījuši vai vismaz klausījušies radiolugu ar Veru Singajevsku pilnīgi visi. Ja nu tomēr ir kāds bloga lasītājs, kuram šis prieks ir gājis secen, tad Alfons ir desmit gadus vecs vācu pionieris, totāls neveiksminieks, kuram pilnīgi viss var noiet greizi. Viņš vienmēr tiek pārprasts, kaut ko saputro un iekuļas neiedomājamās nepatikšanās. It kā jau viņš nav ļoti dumjš, bet kaut kas ar viņu nav lāgā. Protams, Alfons ir arī mazliet paslinks, tāds kā neapķērīgs, un drusciņ bailīgs, tomēr lielākoties viņa nepatikšanas rada nespēja saprasties ar citiem cilvēkiem. Tā nu viņam nākas jāt ar kurmi, vienā dienā apēst sešdesmit vārītas olas, pārtikt no tūbiņām, uzbūvēt raķešu gludekli, satikt kāpņu telpā lauvu, izraisīt lavīnu, spokoties atrakciju parkā, ievest savu pionieru pulciņu purvā, atklāt jaunus paņēmienus makaronu sagatavošanā – visus viņa piedzīvojumus nemaz nav iespējams atcerēties. Grāmata vietām ir stipri naiva un bērnišķīga, bet tas lasītājam pārlieku netraucēja. Vienīgi jāņem vērā, ka „Alfona Trīcvaidziņa” tulkojums arī ir veikts pirms pusgadsimta. Tas neapšaubāmi ir labs, bet tā valoda pa šo laiku jau ir paspējusi kļūt mazliet vecmodīga un bija vārdi, kuru nozīme mūsdienu bērnam ir jāpaskaidro.

Noklausoties grāmatu tagadējā vecumā mani brīžiem izbrīnīja pieaugušo reakcija uz vienkāršām blēņām un viņu ļoti stingrās prasības attiecībā pret bērniem. Paskatoties uz grāmatas pirmizdevuma gadu, lasīšanas laikā mani nedaudz nelika mieru doma, ka Alfona tēvs vai varbūt arī pats autors bērnībā noteikti ir bijis Hitlerjūgendā, bet daži no pieaugušajiem ir bijušie nacisti. Grāmatas darbība gan norisinās Vācijas sociālistiskajā daļā, bet par laimi tas netiek īpaši uzsvērts. Nē, nu, protams, ir nelielas nodevas laikam, kā stāsts par Rietumvācu krustmāmiņas ciemošanos, kas atved visu kapitālisma ļaunumu simbolizējošu dāvanu – košļājamajās gumijas, no kurām pati arī pēc tam smagi cieš. 🙂

Vai kopīga lasīšana veicina bērnu interesi par grāmatām un lasītprasmi – nē, neveicina gan. Protams, bērniem tā patiešām patīk, bet vairāk dēļ tieši viņiem veltītā laika un nedalītās uzmanības. Bet nu tas vismaz ir pieņemams variants, kā viegli un nesāpīgi vasarā izlasīt tās pāris ieteicamās grāmatas.

Kvints Būholcs „Grāmatu valstībā”

Kvints Būholcs „Grāmatu valstībā”, no vācu val. tulk. Inga Karlsberga, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014.(Quint Buchholz, Im Land der Bücher, 2013.)

 

Gadu gribas sākt ar labu apņemšanos, ja arī nesākt rakstīt par visām izlasītajām grāmatām, tad uzrakstīt vismaz par visām blogeru Ziemassvētku dāvanām (un, protams, tās arī izlasīt). Par laimi pirmā grāmata Kvinta Būholca „Grāmatu valstībā”, kuru saņēmu dāvanā no Lasītājas kā rezerves variantu, bija izlasāma apmēram piecās minūtēs. Tā kā sākums ir cerīgs, varbūt izlasīšu arī visas pārējās.

Grāmatu valstībāKvints Būholcs ir vācu mākslinieks un grāmatu ilustrators. Sākotnēji viņš ir ilustrējis citu autoru darbus kā, piemēram, Gordera „Sofijas pasauli”, darbojies arī kā scenogrāfs un instalāciju mākslinieks, bet pēc tam sācis pats rakstīt tekstus savām grāmatām. Tāda ir arī viņa bilžainā „Grāmatu valstība” ar sapņainām, maigos pasteļtoņos ieturētām ilustrācijām. Teksta gan nav daudz, katrai bildei ir veltīts akurāt viens teikums – ar grāmatām kāds veido citu laiku, kāds skatās nezināmās tālēs, kāds uzdrošinās tuvoties ienaidniekam, kādu grāmatas padara aklu, kāds ieslēdzas vannas istabā, bet kāds lasa ļoti lēnām. Katrs no šiem apgalvojumiem ir parādīts autora fantāzijas radītā sirreālā vai maģiski reālā ainā. Pie dažām gribas pakavēties ilgāk, citas varbūt tik ļoti neuzrunā. Lai gan grāmata ir stūrains priekšmets ar stingrām, ģeometriski precīzām formām, autors ar graudaino fonu un izplūdušajām līnijām, attēlus ir padarījis šķietami mīkstus, maigus un mazliet neskaidrus. Bildēs lielākoties ir izmantoti zilganie un pelēkie toņi, kas uzdveš viegli nostalģisku noskaņu. Attēlos ir daudz debesu un tālu horizontu, kas rada plašuma iespaidu un liek domāt, ka autors lasītājus uzskata par diezgan vientulīgām personām.

Kopumā izdevums ir sirsnīgs veltījums grāmatām un to tik dažādajiem lasītājiem.

Ar autora daiļradi plašāk var iepazīties šeit.

Johans Volfgangs Gēte „Gara radinieki”

Johans Volfgangs Gēte „Gara radinieki”, no vācu val. tulk. Austra Aumale, Rīga: Apgāds „Daugava”, 2000, (Johan Wolfgang Goethe, Die Wahlverwandtschaften, 1809)

Gara radiniekiGrāmatas dod lielisku iespēju veikt nelielus, bet gaužām tīkamus prāta ceļojumus laikā. Jau vairākus mēnešus nebiju apmeklējusi deviņpadsmito gadsimtu, tāpēc ķēros pie Gētes „Gara radiniekiem”. Ak, šie laiki, kad pārtikuši un augstdzimuši ļaudis vadīja savas dienas dīkās, izmeklētās sarunās, vakaros muzicēja uz flautām un klavierēm (tak ne vienmēr klausītājiem tas sagādāja muzikālu baudījumu), uzveda dzīvās bildes, dažreiz projektēja un iekārtoja parkus (tie gan viņiem ir izdevušies smuki), un ja sieva gaidīja bērnu, tad bija īstais laiks doties mazliet pakarot un mājas rūpes atstāt uz viņas pleciem. Un, protams, dzīvojot tik rāmi, nodrošināti un bezrūpīgi viņi cieta. Cieta daudz un nežēlīgi, un visvairāk jau no nelaimīgas mīlas mokām.

„Gara radiniekos” Gēte stāsta par kādas laulības sabrukumu, izmantojot līdzības no sava laika ķīmijas vai drīzāk alķīmijas rokasgrāmatām. Tāpēc arī grāmatai ir tāds nosaukums, kas raksturo dažu vielu spēju reaģēt savā starpā un veidot jaunus savienojumus. Romāns ir ļoti romantisks, pilns ar simboliem, mistiku, liktenīgām kaislībām, traģiskām sakritībām un no žēlām sirdssāpēm mirstošiem mīlētājiem. Tādā grāmatā pilnīgi prasās glabāt iemīļoto personu matu cirtas un herbarizēt kautro vijolīšu ziedus. Romāns ir ļoti tikumīgs. Laulības pārkāpšana notiek tikai garīgi nevis fiziski, bet laikabiedriem tas vienalga bija šķitis pārāk amorāls un piedauzīgs. Arī ģenētika tolaik ir bijusi tumša lieta. Tā nu romānā laulātam pārim vienam otru fiziski nekrāpjot, bet par to tikai padomājot, piedzimst bērns, kas izskatās pēc precīzas viņu platoniski iekāroto personu kopijas.

Vārdu sakot, romāns vietām ir dikti smieklīgs un neaprakstāmi naivs (bet varbūt īstenībā mēs paši esam kļuvuši pārlieku ciniski un bezjūtīgi, vai varbūt mums vienkārši nav pietiekami daudz brīva laika, lai nodotos īsti pilnvērtīgām ciešanām). Bet, lai gan vecmodīgs, tas nepavisam nav muļķīgs. „Gara radiniekiem” ir skaisti simetriska, klasiska kompozīcija, laba, patīkama valoda un skaidri noformulētas autora idejas un domas. Tajā ir iekļauti arī daudzi Gētes aforismi. Romāna centrā ir cilvēka dvēseles izpēte un galu galā arī pēc divsimt gadiem laulības sabrūk vēl joprojām, cilvēki tāpat pēc tam izjūt sāpes un attiecības dažreiz mēdz būt mulsinošas un ciešanu pilnas (vai tad mūsdienu romāni bieži ir par kaut ko citu?). Un iespējams, ka arī šai tūkstošgadei saprātīgās devās nāktu tikai par labu nedaudz tādu arhaisku lietu kā smalkjūtība, delikātums un taktiskums, kuras ir gandrīz jau izmirušas.

Ieskatam aforismi no Gētes „Gara radiniekiem”

Viduvējībai nav lielāka mierinājuma kā tas, ka arī ģēniji ir mirstīgi.
Vientieši un gudri cilvēki ir vienlīdz nekaitīgi. Visbīstamākie ir pamuļķie un pusviedie.
Māksla nodarbojas ar grūto un labo.
Neviens sabiedrībā daudz nerunātu, ja apzinātos, cik bieži pārprot pārējos.
Ne ar ko cilvēks neatklāj savu raksturu pilnīgāk kā ar to, kas viņam liekas smieklīgi.
Cilvēks atļauj, ka viņam pārmet trūkumus, ļauj sevi nosodīt un daudz ko pacietīgi panes šo trūkumu dēļ; taču nepacietīgs viņš kļūst tad, kad no tiem jāatsakās.
Kaislības ir trūkumi vai tikumi, tikai kāpinātā veidā.

Volfgangs Herndorfs „Čiks”

 

Volfgangs Herndorfs „Čiks”, no vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014.,(Wolfgang Herrndorf, „Tschick”, 2010)

 

Volfgangs Herndorfs ČiksLielākā daļa mūsdienu jauniešiem domātās literatūras man uzdzen miegu jau grāmatnīcā aplūkojot grāmatu vāciņus. Tā nu sanaca, ka Volfganga Herndorfa „Čiku” lasīju tikai Māras Poļakovas tulkojuma dēļ cerībā, ka nebūs tak galīgs draņķis (man ir nešķīstas aizdomas, ka viņas tulkotās grāmatas oriģinālā iespējams nemaz nav īpaši labas, bet viņa tās tulkojot slepeni pārraksta, lai tās patiktu tieši man). Vispār jau „Čiks” ir kaut kāds pusaudžu romānu tipiskāko klišeju apkopojums – romāna galvenais varonis Maiks Klingenbergs ir dikti garlaicīgs tips, kuram nav neviena drauga, toties ir māte alkoholiķe, pusmūža krīzes nomākts tēvs un vēl viņš ir līdz ausīm ieķēries klases spicākajā meitenē, kura savukārt viņu pat nepamana un neuzaicina uz savu dzimšanas dienas ballīti, uz kuru ir ielūgti pilnīgi visi. Un tādā garā. Tak labiem rakstniekiem nekādas klišejas netraucē uzrakstīt labu grāmatu. Tad klasē ierodas jauns skolnieks ar Vācijā ne pārāk populāru uzvārdu Tschichatschov, kuram pašam ir problēmas ar alkoholu, un kura ģimene ir kaut kādi asociāli sūdi. Dažu apstākļu sakritības rezultātā abi autsaideri satuvinās un kādu dienu Čiks ierodas pie vientulībā atstātā Maika ar zagtu ladu. Kā jau klasiskā pusaudžu romānā pienākas, zēni aiz gara laika izdomā doties pie Čika vectētiņa uz Valahiju, paķerot līdzi tādā ceļā īpaši nepieciešamās badmintona raketes un skrituļslidas, bet, protams, bez nevienas kartes vai navigācijas iekārtas. Abu pusaudžu ceļojums izvēršas piedzīvojumiem pilnā, bet bezmērķīgā klejojumā pa lauku ceļiem un mazpilsētām. Ja var ticēt autoram, tad Vācijas rurālo teritoriju pārsvarā apdzīvo dažādi vairāk vai mazāk ķerti psihi.

Es jau gribēju sākt klāstīt, kāpēc man šķiet smieklīgi kājām bēgt no policijas, bet tad atskanēja lūstošu zaru brākšķoņa un lapu švīkstoņa, un no krūmiem pie mums izlauzās nīlzirgs. Kaut kur Vācijā, tieši blakus automaģistrālei, tukšā, visu aizmirstā kaktā no krūmiem izlauzās nīlzirgs, kurš skrēja taisni pie mums. Tam bija zils kombinezons, uz galvas blondi čirkaini ilgviļņi un rokā ugunsdzēšamais aparāts. Ap vidukli ļumēja četri līdz pieci tauku gredzeni. Cilādams divus pamatīgus cilindrus, kas rēgojās laukā no kombinezona apakšas, nīlzirgs atstampājās šurp, nostājās apgāztās ladas priekšā un augstu pacēla ugunsdzēšamo aparātu.

Notikumi grāmatā ir smieklīgi un asprātīgi, tomēr būtībā tas ir ļoti skumjš un vietām smeldzīgs stāsts par pieaugšanu, draudzību un dzīves vērtībām. Turklāt autors to izstāsta ļoti vienkārši un piezemēti, bez moralizēšanas vai izlikšanās gudrākam, nekā esi. Lasot bija jauka sajūta, ka grāmatu ir rakstījis mazliet nostalģiski noskaņots cilvēks, kurš patiešām mīl dzīvi un šo pasauli. Tomēr pēc grāmatas izlasīšanas, meklējot vairāk informācijas, nācās uzzināt, ka Volfgangs Herndorfs pēc trīs gadus ilgas cīņas ar smadzeņu audzēju pagājušā gada augustā ir nošāvies Berlīnē, kanāla malā. Tā gadās.

Tēvs man kopš bērnības ir dzinis galvā, ka pasaule ir slikta. Pasaule ir slikta, un arī cilvēki ir slikti. Nevienam neuzticies, neej līdzi svešiem cilvēkiem, un tādā garā. To man iegalvoja vecāki, to man iegalvoja skolotāji, to iegalvoja arī televīzija. Paskaties ziņās: cilvēki ir slikti. Paskaties Spiegel TV: cilvēki ir slikti. Un var jau būt, ka tā tiešām ir un cilvēki par 99 procentiem ir slikti. Taču dīvainākais ir tas, ka mēs ar Čiku šajā ceļojumā sastapāmies gandrīz tikai ar to vienu procentu, kuri nebija slikti.

Dažus vārdus ir pelnījusi arī grāmatā minētā zagtā lada Ņiva jeb VAZ 2121 Ņiva. Šī automašīna ir leģendārs padomju autobūvniecības produkts, kura tiek ražota un pat eksportēta uz dažādām valstī jau gandrīz četrdesmit gadus (nebija ne jausmas, ka tās modifikācijas ražo vēl joprojām). Bezceļniece ar visu četru riteņu pastāvīgo pilnpiedziņu, augstu klīrensu un saīsinātu riteņu bāzi – tā bija kā radīta, lai ar to līksmi dragātu pa kviešu laukiem un zemas kvalitātes zālājiem gan melnzemes, gan ne melnzemes zonā. Vārdu sakot, ideāls braucamais romāna varoņu piedzīvojumiem. Tiesa gan, Ņivai ir viens ļoti būtisks trūkums – ārprātā zems pasažieru drošības līmenis frontālu triecienu gadījumos. Tā kā reālajā dzīvē romānu varoņu rīcību nevajag mēģināt atkārtot, jo visticamāk sekas būs daudz smagākas.

Nobeigumā – skaidrs, ka neizdomāšu neko labāku kā tekstu uz grāmatas pēdējā vāciņa – „Sapņaini un savādi, smieklīgi un mīļi…grāmata, kas pieaugušo dara caurcaurēm laimīgu…”

Valters Mērss „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves”

Valters Mērss „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves”, no vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Rīga: Jumava, 2013. (Walter Moers, Die 13½ Leben des Käpt’n Blaubär, 1999.)

Zilais lacis„Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” ir viena no savdabīgākajām un dīvainākajām šogad lasītajām grāmatām. Tās autors Valters Mērss ir pazīstams vācu komiksu autors, kurš ir kļuvis populārs ar tādiem darbiem kā „Ādolfs, nacistu cūka” un „Sīkā dirsa” (piedodiet, bet tā nu sanāca, izmantojot google tulkotāju). Ar laiku viņš sāka rakstīt stāstus bērniem par jauku Zilo lāci. Nepārprotiet, šo dzīvnieciņu sauc par zilu tikai tāpēc, ka viņa kažociņš ir koši zilā krāsā. Stāstiem sekoja pamatīga ķieģeļa apjoma grāmata par Zilā lāča piedzīvojumiem Camonijā – dīvainā zemē, kuru apdzīvo neskaitāmas brīnumainas būtnes, bet cilvēki nav īpašā cieņā. Tiesa gan, tur esot atrodami neredzamie cilvēki, bet tie mitinās tikai Atlantīdas pilsētas kanalizācijā un kaut kas ar viņiem īsti lāgā nav. Galu galā neviens viņus nekad nav redzējis.

„Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” ir reta manta – tīrs fantāzijas koncentrāts neatšķaidītā veidā. Pieļauju, ka vismaz puse grāmatas lasītāju kādā brīdī ir ar šausmām aizdomājušies, kādas apreibinošas vielas to visu sacerot (un zīmējot) ir lietojis autors (cerams, nekādas), jo normāls cilvēks tak kaut ko tādu izdomāt nevar. Lai gan „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” laikam teorētiski skaitās bērnu grāmata, tomēr diez vai kāds bērns spēs pilnībā novērtēt autora specifisko humora izjūtu un smalko ironiju. Šī grāmata varētu būt tuva Minhauzena piedzīvojumu radiniece.

Zilajiem lāčiem ir divdesmit septiņas dzīves, grāmatā ir aprakstītas trīspadsmit ar pusi, bet pārējās mums paliek nezināmas, jo „Lācim vajadzīgas tumšās puses, tās vairo lāča neizprotamo pievilcību.” Zilais lācis nemaz nav piedzimis, viņu pavisam maziņu okeāna vidū no briesmīgās ūdens Vērpatas izķeksē pundurpirāti. Tos pāraudzis viņš nonāk pie spīgaiņiem, no tiem aizbēg un sāk savus klejojumus pa Camoniju pa ceļa iekuļoties visādās nepatikšanās – satiek verveļviļņus, ceļo ar Tyrannovali Rex,nokļūst uz rijīgas salas, kas pirms apēšanas nedaudz nobaro savus upurus, macās profesora Naktigalgala naktsskolā, iekrīt starpdimensiju caurumā, izdomā pavizināties ar tornado, glābj bukucēnus no mājas, kurai virsū sēžas bollogs un tādā garā. Vispār jau Zilais lācis ir no tās ne pārāk interesantās supervaroņu pasugas, kuriem viss veicas un viss padodas pats no sevis. Viņš bez lielām pūlēm gan noķer fatamorgānu ar visiem fatomiem, gan kļūst par slavenāko melu gladiatoru Atlantīdā. Bet nu šī ir ļoti fantastiska pasaule un te var notikt pilnīgi viss. Autors ir ieviesis pat tādu tēlu, kā klaiņojošo glābējzauru Deus X Machina, kura darbs ir glābt dzīvību pēdējā mirklī, jo „Dzīve ir pārāk vērtīga, lai to atdotu liktenim”.

Grāmatā ir pilns ar neticami dīvainām būtnēm, ar kurām mēs tiekam iepazīstināti pēc aprakstiem no „Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona”, kuru ir apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naltigalgals, kurš pats arī ir visai jokaina radība ar septiņām smadzenēm, no kurām tikai vienas atrodas galvā. Bet vēl te ir jampampi ar pampamu, želejveidīgs princis no 2364. dimensijas, kurš pārtiek no mūzikas, kuru spēlē ar piena instrumentiem, laika gliemji, kas ēd un izpirž laiku, milzu bollogi, kur vienā brīdī sev pašrocīgi norauj galvu, taržbaloži, kas ir tarakānu, žurku un baložu krustojums, saprātīgs un domājošs elements, kas grib sagrābt varu pasaulē. Un tā ir tikai maza daļa no visām radībām, kas apdzīvo šo grāmatu.

Jāpiezīmē, ka neskatoties uz Zilā lāča neskaitāmajiem piedzīvojumiem un autora pārdabisko fantāziju, grāmata ir gaužām rāma. Nepavisam nav tā, ka to gribētos lasīt vienā paņēmienā. Patiesībā to var mierīgi aizvērt, nolikt malā un pat pavisam aizmirst. Droši vien tāpēc, ka labi zinām, ka ar Zilo lāci nekas slikts nenotiks. Un lai gan grāmatai ir tāds diezgan izplūdis kopējais sižets, pēc būtības tā vairāk ir nesaistītu un haotisku epizožu savirknējums, kuru ir radījusi autora neierobežotā iztēle.

Grāmata ir izdota ar programmas „Kultūra” atbalstu. Citādi jau mēs tās tulkojumu neredzētu kā savas ausis. Un droši vien neredzēsim Camonijas cikla turpinājumus (pavisam tajā ir iznākušas sešas grāmatas), lai gan man noteikti būtu interesanti palasīt arī stāstus par sapņainajām grāmatām.

Vispār jau „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” ar visiem saviem trūkumiem ir pelnījusi lielāku lasītāju ievērību nekā tai ir šobrīd. Arī tulkojums ir interesants – visi tie verveļviļņi, tupuces, jampampi, ambālīši, okšķes un daudz kas cits tak tulkotājai bija pašai jāizdomā, kā tas viss varētu labāk izklausīties latviešu valodā. Ja eksistētu tāda tulkotāju fantāzijas gada balva, tad to šogad noteikti būtu pelnījusi Māra Poļakova.