Daniels Kēlmans “Tils”

Daniels Kēlmans “Tils”, no vācu val. tulkojis Zigurds Skābardis, izdevniecība Dienas Grāmata, Rīga: 2019 (Daniel Kehlmann, Tyll, 2017)

Vācu rakstnieka Daniels Kēlmana grāmatas man iepatikās jau pirms gadiem desmit, kad izlasīju viņa “Pasaules mērīšanu” un “Vistālāko vietu”, tāpēc nudien nopriecājos Grāmatu izstādē, uzzinot, ka drīzumā iznāks arī viņa romāns par Tilu Pūcesspieģeli.

Pēc izlasīšanas varu teikt, ka Daniela Kēlmana “Tils” ir tieši tāda grāmata, kādas man patīk. Tā ir uzrakstīta šķietami viegli un draiskulīgi, bet autors tajā ir pamanījies parādīt 17. gadsimta sākuma Eiropu visā tās spožumā un postā. Te ir Trīsdesmitgadu karš, mēris, sūdi, nebeidzamas bērnu nāves, burvju un raganu prāvas, benžu psihoproblēmas, dīvainās idejas, kurām tolaik ticēja mācītie vīri, atsauces uz visiem populārākajiem Šekspīra sižetiem, Ziemas karaliene un Ziemas karalis, Gustavs Ādolfs, runājošs ēzelis un pat viens pūķis.

Latvijā plašāk pazīstama ir Šarla de Kostēra romantiskā versija stāstam par Tilu Pūcesspieģeli kā flāmu tautas varoni. Patiesībā Tils ir daudz senākas izcelsmes personāžs no 14. gadsimta sākuma Vācijas teritorijas – bezkaunīgs, negants un nekrietns. Stāstam par Tilu Pūcesspieģeli ir neskaitāmas versijas un vienu tādu pat ir sacerējusi Aspazija. Pūcesspieģelis, iespējams, ir bijis arī runča Begemota prototips Bulgakova “Meistarā un Margaritā”. Daniels Kēlmans savu Tilu ir pārcēlis uz 17. gadsimtu un iemetis Trīsdesmitgadu kara haosā.  Tils šajā romānā nav nekāds jaukais tēls. Viņš ir gluži kā spogulis, kas cilvēkiem parāda viņu patieso būtību, provocē un izaicina. Tils žonglēdams dejo uz virves virs pūļa, it kā uz viņu neattiektos nekas no tā, kas skar citus. Un neapšaubāmi Tils kā tēls ir nemirstīgs.

Pēc savas struktūras Kēlmana romāns nav lineārs. Autors mums pastāsta te šo, un tad atkal to, ļoti fragmentāri un jauktā secībā, un lasītājam tiek tas prieks visu mēģināt salikt kopā pašam.  Grāmatā ir vairāki stāstītāji, bet viņi visi lielākoties ir neuzticami, tāpēc vienus un tos pašus notikumus traktē dažādi. Bet visneuzticamākais no visiem ir pats autors. Man, ar savām trūcīgajām šī perioda vēstures zināšanām, lasot nācās izmantot Vikipēdijas palīdzību itin bieži, lai uzzinātu vairāk par visām tām negaidīti interesantajām lietām, kuras savā romānā ir pieminējis Kēlmans. Lai gan, kas to zina, cik uzticama stāstītāja ir pati Vikipēdija? Tā kā man ļoti patika Kēlmana grāmata par Gausu un Humboltu “Pasaules mērīšana”, pieļauju, ka arī es šajā aprakstā neesmu uzticama stāstītāja.

Daniela Kēlmana “Tils” ir brīnišķīga grāmata, kas ir lieliski uzrakstīta un vienlaikus spēj būt gan viegla, gan nopietna. Tā ir spēle ar vēsturi, kas atraisa lasītāja iztēli un pamudina iedzimto zinātkāri ilgi rakties pa Eiropas pagātni, lai mēģinātu saprast, kas tas vispār bija. Vārdu sakot, tā ir pārāk laba grāmata, lai to varētu ieteikt visiem.

“Vai tad viņš ir redzēts, šis pūķis?”
“Protams, ka nē. Pūķis, kas ticis redzēts, būtu pūķis, kam trūkst svarīgākās pūķa īpašības – proti, spējas padarīt sevi nemanāmu. Tieši šī iemesla dēļ pret visu to cilvēku liecībām, kuri apgalvo, ka ir redzējuši pūķi, jāizturas ar vislielāko neticību, jo pūķis, kurš ļautu sevi redzēt, jau a priori būtu atpazīstams kā pūķis, kurš nav īsts pūķis.”

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Par grāmatu ir rakstījusi arī Lili.

Ginters Grass “Par beidzamību”

Ginters Grass “Par beidzamību”, no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice, Rīga: Zvaigzne ABC, 2017., (Günter Grass, Vonne Endlichkait, 2015)

Ginters Grass ir viens no slavenākajiem vācu rakstniekiem, Nobela prēmijas laureāts, savdabīga un talantīga personība ar neparastu dzīvesstāstu. Latviski ir izdotas veselas divas viņa autobiogrāfiskās grāmatas – “Lobot sīpolu” un “Brīnumkaste”, kā arī viņa romāni – pirmās divas Dancigas triloģijas daļas – “Skārda bungas” un “Kaķis un pele”, un vēl arī “Krabja gaitā”. Es patiešām priecātos, ja kāds spētu izdotu latviski pēdējo Dancigas triloģijas daļu “Suņa gadi”, bet uz to laikam nav nekādu cerību, jo tas noteikti nebūs peļņu nesošs produkts, un tās vietā mēs dabūjām tikai Grasa pēdējo grāmatu “Par beidzamību”.

“Par beidzamību”

Šķiet, ka vecums un miršana nav tās tēmas, par kurām mūsdienu lasītāji labprāt lasītu un rakstnieki rakstītu. Tomēr, pat ja ne visiem no mums izdosies novecot, no miršanas gan neviens neizvairīsies, tāpēc “Par beidzamību” nudien der izlasīt, jo Grass savu tuvošanos nāvei ir aprakstījis talantīgi, ironiski un skumji, protams, bet tā gaiši un apcerīgi. Ir skaidrs, ka dzīvei ir pienākušas beigas un tālāk vairs nekā nebūs. Pilnīgi nekā un nekad.

Šajā grāmatā Grass mazos, poētiskas prozas gabaliņos kavējas atmiņās par bērnību, sievietēm un sīkām dzīves epizodēm, taču brīžiem pievēršas arī globālām aktualitātēm pasaulē. Viņš izteiksmīgi apraksta savu vājumu, pazaudētos zobus un neizbēgamos vecuma pavadoņus purkšķus. Kopā ar sievu Grass izvēlas un pasūta zārkus, kurus pēc tam abi iemēģina, bet beigās novieto pagrabā un tajos uzglabā dāliju gumus. Autors arī rūpīgi piemeklē sev piemērotu kapa vietu un risina citus ar savu apglabāšanu saistītus jautājumus. Vispār ļoti prātīga pieeja, katrā ziņa palicējiem tas mazliet atvieglo dzīvi. Vienīgi interesanti kā beidzās Grasa ideja par lapām zārkā, jo viņš taču nomira aprīlī, kad jauno zaļumu vēl nav, bet vecās jau palikušas tādas ne visai.

Vismaz, kad tas laiks būs klāt, mums jāguļ no galvas līdz kājām uz lapām, ar lapām pārklātiem. Seja gan var palikt neapsegta, varbūt ar rožu lapām uz aizvērtām acīm, ieraža, kas man pazīstama no mūsu laikiem Kalkutā: tur es redzēju jaunus vīriešus, kuri skriešus nesa bambusa lāvu ar tajā guldītu večiņu uz sārta vietu pie Gangas pietekas. Uz acīm viņai bija gaiši zaļas lapas.
Turklāt manai sievai labpatika neatteikties no mirstamkrekla – vēl arī “pašas šūta”.

Autors šo grāmatu pats ir arī ilustrējis. “Par beidzamību” rotā gaisīgi un nedaudz izplūduši zīmējumi – spalvas, sēnes, kritušas lapas, beigti putni, sabrauktas vardes un kaltas zārka naglas.

“Par beidzamību” ir skaistas un patiesi lieliskas atvadas no Gintera Grasa. Skaistas, bet tomēr skumjas. Viņš ir miris un nekā vairāk nebūs.

Nu jau ir izbijis.
Nu jau ir bijis gana.
Nu ir cauri un beigts.
Nu nekust vaira nekas.
Nu vaira ne purkšķa.
Nu vaira nekādu kreņķu
un drīzi būs labāk
un nekā vaira nepaliks
un visur būs beidzamība.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Hanss Hennijs Jāns „Svina nakts”

Hanss Hennijs Jāns „Svina nakts”, no vācu val. tulk. Dens Dimiņš, Rīga: SIA „J.L.V.”, 2015. (Hans Henny Jahnn, Die Nacht Aus Blei, 1956)

„Svina nakts” ir maza, pelēka un ārēji neuzkrītoša grāmatiņa, kurai diez vai pievērstu uzmanību, ja nebūtu to saņēmusi Ziemassvētku dāvanā no Viļa.Kasima. Viņam ir laba un izkopta literārā gaume, tāpēc, pateicoties Viļa dāvanām, brīžiem palasu arī kaut ko vairāk par ierasto triviālliteratūru 🙂 (tagad beidzot ķēros arī pie Amosa Oza). Izdevuma necilais izskats izrādījās maldinošs, un Dena Dimiņa tulkotā „Svina nakts” ar Neles Zirnītes spocīgi dziļdomīgajām grafikām ir viena no dīvainākajām šogad lasītajām grāmatām. Tās autors ir bijis kaut kāds ķerts tips, kurš dzīvojis Vācijā pagājušā gadsimta sākumā, būvējis ērģeles un rakstījis savādas, ar domuzīmēm pārpludinātas grāmatas.

Neņemos apgalvot, ka līdz galam izpratu autora ieceri ar visiem tiem dubultniekiem, eņģeļiem un neskaitāmajiem simboliem, un patiesībā man pat īsti negribas zināt, kas ir darījies viņa galvā, rakstot šo grāmatu, bet „Svina nakts” neapšaubāmi ir drūmākā, bezcerīgākā un klaustrofobiskākā grāmata kādu ir nācies lasīt pēdējo gadu laikā. Labi kā tā ir tik īsa, citādi pēc vēl kādām simts lappusēm mani būtu piemeklējusi akūtas depresijas lēkme.

Jāpiezīmē, ka „Svina nakts” sākotnēji bija iecerēta kā atsevišķa nodaļa romānā ar nosaukumu „Tas pienāk katram” kā tā galvenā varoņa Matjē sapnis (lasīšanu tas, ziniet, nepavisam nepadara vieglāku), bet beigās autors nolēma to publicēt atsevišķā grāmatā. Kā jau sapnis, tā ir sirreāla, pilna ar absurdām situācijām un nepakļaujas nekādai loģikai. Viss notiek ārpus laika, ir tikai bezgalīga nakts, neizprotama pilsēta, sāpīga vientulība, neizbēgama nolemtība un tumsa. Un mēs visi mirsim. Jā, visi. Bez izņēmuma.

„Svina nakts” nebūs tā grāmata, kuru var droši ieteikt lasīt citiem. Tā tomēr prasa mazliet iziet ārpus no ierastās lasīšanas komforta zonas. Bet tā ir meistarīgi un ļoti savdabīgi uzrakstīta, un arī tulkojums ir ļoti labs. Riskējiet paši.

Gerhards Holcs Baumerts „Alfons Trīcvaidziņš”

Gerhards Holcs Baumerts „Alfons Trīcvaidziņš”, no vācu val. tulk. Hildegarde Grīnberga, Rīga: izdevniecība „Liesma”, 1968., (Gerhard Holtz-Baumert, Alfons Zitterbacke, 1958)

 

Ak, ko tikai neizdarīsi, lai pieradinātu bērnus pie grāmatu lasīšanas priekiem. Tā es nesen ļoti pacietīgi gandrīz pilnībā noklausījos abu pirmo „Alfona Trīcvaidziņa” daļu priekšlasījumu, un nebija nemaz tik briesmīgi, kā biju gaidījusi. Tiesa gan, vēl joprojām nesaprotu kāpēc šī grāmata skolēniem ir iekļauta vasarā lasīšanai ieteicamo grāmatu sarakstā, jo daudz kas tagad šķiet maķenīt arhaisks – vai patiešām kāds bērns arī tagad sapņo būt par priekšzīmīgu pionieri, kļūt par kosmonautu vai izcelties ar īpašu pieklājību sabiedriskajā transportā? Pa pusgadsimtu, kas ir pagājis kopš grāmatas publicēšanas, taču varētu būt sarakstītas daudzas labas un aizraujošas, bet nedaudz aktuālākas bērnu grāmatas. Un, ja tādu patiešām nav, ko tad tie rakstnieki tagad vispār raksta?

Lai nu kā, bērns grāmatu izlasīja un viņam tā pat samērā labi patika. Tomēr diezgan daudz laika nācās patērēt, lai ar viņu pārrunātu, kāpēc Alfons tik bieži uzvedas kā pilnīgs ambālis (nu, zini, viņš tak nemaz nav īsts zēns, tā ir tikai tāda rakstnieka fantāzija). Grāmatai ir divas daļas („Kāda neveiksminieka stāsti” un „Atkal nepatikšanas”), un to veido daudzi īsi stāstiņi, kuri lielākoties nav saistīti savā starpā, tāpēc lasīšanas apjomu vienam vakaram var viegli dozēt. Kaut kad vēlāk autors ir sarakstījis arī trešo daļu „Alfons Trīcvaidziņš. Atkal jaunas ķibeles”, bet to pagaidām likām mierā.

Pieļauju, ka „Alfonu Trīcvaidziņu” bērnībā ir lasījuši vai vismaz klausījušies radiolugu ar Veru Singajevsku pilnīgi visi. Ja nu tomēr ir kāds bloga lasītājs, kuram šis prieks ir gājis secen, tad Alfons ir desmit gadus vecs vācu pionieris, totāls neveiksminieks, kuram pilnīgi viss var noiet greizi. Viņš vienmēr tiek pārprasts, kaut ko saputro un iekuļas neiedomājamās nepatikšanās. It kā jau viņš nav ļoti dumjš, bet kaut kas ar viņu nav lāgā. Protams, Alfons ir arī mazliet paslinks, tāds kā neapķērīgs, un drusciņ bailīgs, tomēr lielākoties viņa nepatikšanas rada nespēja saprasties ar citiem cilvēkiem. Tā nu viņam nākas jāt ar kurmi, vienā dienā apēst sešdesmit vārītas olas, pārtikt no tūbiņām, uzbūvēt raķešu gludekli, satikt kāpņu telpā lauvu, izraisīt lavīnu, spokoties atrakciju parkā, ievest savu pionieru pulciņu purvā, atklāt jaunus paņēmienus makaronu sagatavošanā – visus viņa piedzīvojumus nemaz nav iespējams atcerēties. Grāmata vietām ir stipri naiva un bērnišķīga, bet tas lasītājam pārlieku netraucēja. Vienīgi jāņem vērā, ka „Alfona Trīcvaidziņa” tulkojums arī ir veikts pirms pusgadsimta. Tas neapšaubāmi ir labs, bet tā valoda pa šo laiku jau ir paspējusi kļūt mazliet vecmodīga un bija vārdi, kuru nozīme mūsdienu bērnam ir jāpaskaidro.

Noklausoties grāmatu tagadējā vecumā mani brīžiem izbrīnīja pieaugušo reakcija uz vienkāršām blēņām un viņu ļoti stingrās prasības attiecībā pret bērniem. Paskatoties uz grāmatas pirmizdevuma gadu, lasīšanas laikā mani nedaudz nelika mieru doma, ka Alfona tēvs vai varbūt arī pats autors bērnībā noteikti ir bijis Hitlerjūgendā, bet daži no pieaugušajiem ir bijušie nacisti. Grāmatas darbība gan norisinās Vācijas sociālistiskajā daļā, bet par laimi tas netiek īpaši uzsvērts. Nē, nu, protams, ir nelielas nodevas laikam, kā stāsts par Rietumvācu krustmāmiņas ciemošanos, kas atved visu kapitālisma ļaunumu simbolizējošu dāvanu – košļājamajās gumijas, no kurām pati arī pēc tam smagi cieš. 🙂

Vai kopīga lasīšana veicina bērnu interesi par grāmatām un lasītprasmi – nē, neveicina gan. Protams, bērniem tā patiešām patīk, bet vairāk dēļ tieši viņiem veltītā laika un nedalītās uzmanības. Bet nu tas vismaz ir pieņemams variants, kā viegli un nesāpīgi vasarā izlasīt tās pāris ieteicamās grāmatas.

Kvints Būholcs „Grāmatu valstībā”

Kvints Būholcs „Grāmatu valstībā”, no vācu val. tulk. Inga Karlsberga, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014.(Quint Buchholz, Im Land der Bücher, 2013.)

 

Gadu gribas sākt ar labu apņemšanos, ja arī nesākt rakstīt par visām izlasītajām grāmatām, tad uzrakstīt vismaz par visām blogeru Ziemassvētku dāvanām (un, protams, tās arī izlasīt). Par laimi pirmā grāmata Kvinta Būholca „Grāmatu valstībā”, kuru saņēmu dāvanā no Lasītājas kā rezerves variantu, bija izlasāma apmēram piecās minūtēs. Tā kā sākums ir cerīgs, varbūt izlasīšu arī visas pārējās.

Kvints Būholcs ir vācu mākslinieks un grāmatu ilustrators. Sākotnēji viņš ir ilustrējis citu autoru darbus kā, piemēram, Gordera „Sofijas pasauli”, darbojies arī kā scenogrāfs un instalāciju mākslinieks, bet pēc tam sācis pats rakstīt tekstus savām grāmatām. Tāda ir arī viņa bilžainā „Grāmatu valstība” ar sapņainām, maigos pasteļtoņos ieturētām ilustrācijām. Teksta gan nav daudz, katrai bildei ir veltīts akurāt viens teikums – ar grāmatām kāds veido citu laiku, kāds skatās nezināmās tālēs, kāds uzdrošinās tuvoties ienaidniekam, kādu grāmatas padara aklu, kāds ieslēdzas vannas istabā, bet kāds lasa ļoti lēnām. Katrs no šiem apgalvojumiem ir parādīts autora fantāzijas radītā sirreālā vai maģiski reālā ainā. Pie dažām gribas pakavēties ilgāk, citas varbūt tik ļoti neuzrunā. Lai gan grāmata ir stūrains priekšmets ar stingrām, ģeometriski precīzām formām, autors ar graudaino fonu un izplūdušajām līnijām, attēlus ir padarījis šķietami mīkstus, maigus un mazliet neskaidrus. Bildēs lielākoties ir izmantoti zilganie un pelēkie toņi, kas uzdveš viegli nostalģisku noskaņu. Attēlos ir daudz debesu un tālu horizontu, kas rada plašuma iespaidu un liek domāt, ka autors lasītājus uzskata par diezgan vientulīgām personām.

Kopumā izdevums ir sirsnīgs veltījums grāmatām un to tik dažādajiem lasītājiem.

Ar autora daiļradi plašāk var iepazīties šeit.

Johans Volfgangs Gēte „Gara radinieki”

Johans Volfgangs Gēte „Gara radinieki”, no vācu val. tulk. Austra Aumale, Rīga: Apgāds „Daugava”, 2000, (Johan Wolfgang Goethe, Die Wahlverwandtschaften, 1809)

Grāmatas dod lielisku iespēju veikt nelielus, bet gaužām tīkamus prāta ceļojumus laikā. Jau vairākus mēnešus nebiju apmeklējusi deviņpadsmito gadsimtu, tāpēc ķēros pie Gētes „Gara radiniekiem”. Ak, šie laiki, kad pārtikuši un augstdzimuši ļaudis vadīja savas dienas dīkās, izmeklētās sarunās, vakaros muzicēja uz flautām un klavierēm (tak ne vienmēr klausītājiem tas sagādāja muzikālu baudījumu), uzveda dzīvās bildes, dažreiz projektēja un iekārtoja parkus (tie gan viņiem ir izdevušies smuki), un ja sieva gaidīja bērnu, tad bija īstais laiks doties mazliet pakarot un mājas rūpes atstāt uz viņas pleciem. Un, protams, dzīvojot tik rāmi, nodrošināti un bezrūpīgi viņi cieta. Cieta daudz un nežēlīgi, un visvairāk jau no nelaimīgas mīlas mokām.

„Gara radiniekos” Gēte stāsta par kādas laulības sabrukumu, izmantojot līdzības no sava laika ķīmijas vai drīzāk alķīmijas rokasgrāmatām. Tāpēc arī grāmatai ir tāds nosaukums, kas raksturo dažu vielu spēju reaģēt savā starpā un veidot jaunus savienojumus. Romāns ir ļoti romantisks, pilns ar simboliem, mistiku, liktenīgām kaislībām, traģiskām sakritībām un no žēlām sirdssāpēm mirstošiem mīlētājiem. Tādā grāmatā pilnīgi prasās glabāt iemīļoto personu matu cirtas un herbarizēt kautro vijolīšu ziedus. Romāns ir ļoti tikumīgs. Laulības pārkāpšana notiek tikai garīgi nevis fiziski, bet laikabiedriem tas vienalga bija šķitis pārāk amorāls un piedauzīgs. Arī ģenētika tolaik ir bijusi tumša lieta. Tā nu romānā laulātam pārim vienam otru fiziski nekrāpjot, bet par to tikai padomājot, piedzimst bērns, kas izskatās pēc precīzas viņu platoniski iekāroto personu kopijas.

Vārdu sakot, romāns vietām ir dikti smieklīgs un neaprakstāmi naivs (bet varbūt īstenībā mēs paši esam kļuvuši pārlieku ciniski un bezjūtīgi, vai varbūt mums vienkārši nav pietiekami daudz brīva laika, lai nodotos īsti pilnvērtīgām ciešanām). Bet, lai gan vecmodīgs, tas nepavisam nav muļķīgs. „Gara radiniekiem” ir skaisti simetriska, klasiska kompozīcija, laba, patīkama valoda un skaidri noformulētas autora idejas un domas. Tajā ir iekļauti arī daudzi Gētes aforismi. Romāna centrā ir cilvēka dvēseles izpēte un galu galā arī pēc divsimt gadiem laulības sabrūk vēl joprojām, cilvēki tāpat pēc tam izjūt sāpes un attiecības dažreiz mēdz būt mulsinošas un ciešanu pilnas (vai tad mūsdienu romāni bieži ir par kaut ko citu?). Un iespējams, ka arī šai tūkstošgadei saprātīgās devās nāktu tikai par labu nedaudz tādu arhaisku lietu kā smalkjūtība, delikātums un taktiskums, kuras ir gandrīz jau izmirušas.

Ieskatam aforismi no Gētes „Gara radiniekiem”

Viduvējībai nav lielāka mierinājuma kā tas, ka arī ģēniji ir mirstīgi.
Vientieši un gudri cilvēki ir vienlīdz nekaitīgi. Visbīstamākie ir pamuļķie un pusviedie.
Māksla nodarbojas ar grūto un labo.
Neviens sabiedrībā daudz nerunātu, ja apzinātos, cik bieži pārprot pārējos.
Ne ar ko cilvēks neatklāj savu raksturu pilnīgāk kā ar to, kas viņam liekas smieklīgi.
Cilvēks atļauj, ka viņam pārmet trūkumus, ļauj sevi nosodīt un daudz ko pacietīgi panes šo trūkumu dēļ; taču nepacietīgs viņš kļūst tad, kad no tiem jāatsakās.
Kaislības ir trūkumi vai tikumi, tikai kāpinātā veidā.

Volfgangs Herndorfs „Čiks”

 

Volfgangs Herndorfs „Čiks”, no vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014.,(Wolfgang Herrndorf, „Tschick”, 2010)

 

Lielākā daļa mūsdienu jauniešiem domātās literatūras man uzdzen miegu jau grāmatnīcā aplūkojot grāmatu vāciņus. Tā nu sanaca, ka Volfganga Herndorfa „Čiku” lasīju tikai Māras Poļakovas tulkojuma dēļ cerībā, ka nebūs tak galīgs draņķis (man ir nešķīstas aizdomas, ka viņas tulkotās grāmatas oriģinālā iespējams nemaz nav īpaši labas, bet viņa tās tulkojot slepeni pārraksta, lai tās patiktu tieši man). Vispār jau „Čiks” ir kaut kāds pusaudžu romānu tipiskāko klišeju apkopojums – romāna galvenais varonis Maiks Klingenbergs ir dikti garlaicīgs tips, kuram nav neviena drauga, toties ir māte alkoholiķe, pusmūža krīzes nomākts tēvs un vēl viņš ir līdz ausīm ieķēries klases spicākajā meitenē, kura savukārt viņu pat nepamana un neuzaicina uz savu dzimšanas dienas ballīti, uz kuru ir ielūgti pilnīgi visi. Un tādā garā. Tak labiem rakstniekiem nekādas klišejas netraucē uzrakstīt labu grāmatu. Tad klasē ierodas jauns skolnieks ar Vācijā ne pārāk populāru uzvārdu Tschichatschov, kuram pašam ir problēmas ar alkoholu, un kura ģimene ir kaut kādi asociāli sūdi. Dažu apstākļu sakritības rezultātā abi autsaideri satuvinās un kādu dienu Čiks ierodas pie vientulībā atstātā Maika ar zagtu ladu. Kā jau klasiskā pusaudžu romānā pienākas, zēni aiz gara laika izdomā doties pie Čika vectētiņa uz Valahiju, paķerot līdzi tādā ceļā īpaši nepieciešamās badmintona raketes un skrituļslidas, bet, protams, bez nevienas kartes vai navigācijas iekārtas. Abu pusaudžu ceļojums izvēršas piedzīvojumiem pilnā, bet bezmērķīgā klejojumā pa lauku ceļiem un mazpilsētām. Ja var ticēt autoram, tad Vācijas rurālo teritoriju pārsvarā apdzīvo dažādi vairāk vai mazāk ķerti psihi.

Es jau gribēju sākt klāstīt, kāpēc man šķiet smieklīgi kājām bēgt no policijas, bet tad atskanēja lūstošu zaru brākšķoņa un lapu švīkstoņa, un no krūmiem pie mums izlauzās nīlzirgs. Kaut kur Vācijā, tieši blakus automaģistrālei, tukšā, visu aizmirstā kaktā no krūmiem izlauzās nīlzirgs, kurš skrēja taisni pie mums. Tam bija zils kombinezons, uz galvas blondi čirkaini ilgviļņi un rokā ugunsdzēšamais aparāts. Ap vidukli ļumēja četri līdz pieci tauku gredzeni. Cilādams divus pamatīgus cilindrus, kas rēgojās laukā no kombinezona apakšas, nīlzirgs atstampājās šurp, nostājās apgāztās ladas priekšā un augstu pacēla ugunsdzēšamo aparātu.

Notikumi grāmatā ir smieklīgi un asprātīgi, tomēr būtībā tas ir ļoti skumjš un vietām smeldzīgs stāsts par pieaugšanu, draudzību un dzīves vērtībām. Turklāt autors to izstāsta ļoti vienkārši un piezemēti, bez moralizēšanas vai izlikšanās gudrākam, nekā esi. Lasot bija jauka sajūta, ka grāmatu ir rakstījis mazliet nostalģiski noskaņots cilvēks, kurš patiešām mīl dzīvi un šo pasauli. Tomēr pēc grāmatas izlasīšanas, meklējot vairāk informācijas, nācās uzzināt, ka Volfgangs Herndorfs pēc trīs gadus ilgas cīņas ar smadzeņu audzēju pagājušā gada augustā ir nošāvies Berlīnē, kanāla malā. Tā gadās.

Tēvs man kopš bērnības ir dzinis galvā, ka pasaule ir slikta. Pasaule ir slikta, un arī cilvēki ir slikti. Nevienam neuzticies, neej līdzi svešiem cilvēkiem, un tādā garā. To man iegalvoja vecāki, to man iegalvoja skolotāji, to iegalvoja arī televīzija. Paskaties ziņās: cilvēki ir slikti. Paskaties Spiegel TV: cilvēki ir slikti. Un var jau būt, ka tā tiešām ir un cilvēki par 99 procentiem ir slikti. Taču dīvainākais ir tas, ka mēs ar Čiku šajā ceļojumā sastapāmies gandrīz tikai ar to vienu procentu, kuri nebija slikti.

Dažus vārdus ir pelnījusi arī grāmatā minētā zagtā lada Ņiva jeb VAZ 2121 Ņiva. Šī automašīna ir leģendārs padomju autobūvniecības produkts, kura tiek ražota un pat eksportēta uz dažādām valstī jau gandrīz četrdesmit gadus (nebija ne jausmas, ka tās modifikācijas ražo vēl joprojām). Bezceļniece ar visu četru riteņu pastāvīgo pilnpiedziņu, augstu klīrensu un saīsinātu riteņu bāzi – tā bija kā radīta, lai ar to līksmi dragātu pa kviešu laukiem un zemas kvalitātes zālājiem gan melnzemes, gan ne melnzemes zonā. Vārdu sakot, ideāls braucamais romāna varoņu piedzīvojumiem. Tiesa gan, Ņivai ir viens ļoti būtisks trūkums – ārprātā zems pasažieru drošības līmenis frontālu triecienu gadījumos. Tā kā reālajā dzīvē romānu varoņu rīcību nevajag mēģināt atkārtot, jo visticamāk sekas būs daudz smagākas.

Nobeigumā – skaidrs, ka neizdomāšu neko labāku kā tekstu uz grāmatas pēdējā vāciņa – „Sapņaini un savādi, smieklīgi un mīļi…grāmata, kas pieaugušo dara caurcaurēm laimīgu…”