Tag Archives: vācu literatūra

Valters Mērss „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves”

Valters Mērss „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves”, no vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Rīga: Jumava, 2013. (Walter Moers, Die 13½ Leben des Käpt’n Blaubär, 1999.)

Zilais lacis„Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” ir viena no savdabīgākajām un dīvainākajām šogad lasītajām grāmatām. Tās autors Valters Mērss ir pazīstams vācu komiksu autors, kurš ir kļuvis populārs ar tādiem darbiem kā „Ādolfs, nacistu cūka” un „Sīkā dirsa” (piedodiet, bet tā nu sanāca, izmantojot google tulkotāju). Ar laiku viņš sāka rakstīt stāstus bērniem par jauku Zilo lāci. Nepārprotiet, šo dzīvnieciņu sauc par zilu tikai tāpēc, ka viņa kažociņš ir koši zilā krāsā. Stāstiem sekoja pamatīga ķieģeļa apjoma grāmata par Zilā lāča piedzīvojumiem Camonijā – dīvainā zemē, kuru apdzīvo neskaitāmas brīnumainas būtnes, bet cilvēki nav īpašā cieņā. Tiesa gan, tur esot atrodami neredzamie cilvēki, bet tie mitinās tikai Atlantīdas pilsētas kanalizācijā un kaut kas ar viņiem īsti lāgā nav. Galu galā neviens viņus nekad nav redzējis.

„Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” ir reta manta – tīrs fantāzijas koncentrāts neatšķaidītā veidā. Pieļauju, ka vismaz puse grāmatas lasītāju kādā brīdī ir ar šausmām aizdomājušies, kādas apreibinošas vielas to visu sacerot (un zīmējot) ir lietojis autors (cerams, nekādas), jo normāls cilvēks tak kaut ko tādu izdomāt nevar. Lai gan „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” laikam teorētiski skaitās bērnu grāmata, tomēr diez vai kāds bērns spēs pilnībā novērtēt autora specifisko humora izjūtu un smalko ironiju. Šī grāmata varētu būt tuva Minhauzena piedzīvojumu radiniece.

Zilajiem lāčiem ir divdesmit septiņas dzīves, grāmatā ir aprakstītas trīspadsmit ar pusi, bet pārējās mums paliek nezināmas, jo „Lācim vajadzīgas tumšās puses, tās vairo lāča neizprotamo pievilcību.” Zilais lācis nemaz nav piedzimis, viņu pavisam maziņu okeāna vidū no briesmīgās ūdens Vērpatas izķeksē pundurpirāti. Tos pāraudzis viņš nonāk pie spīgaiņiem, no tiem aizbēg un sāk savus klejojumus pa Camoniju pa ceļa iekuļoties visādās nepatikšanās – satiek verveļviļņus, ceļo ar Tyrannovali Rex,nokļūst uz rijīgas salas, kas pirms apēšanas nedaudz nobaro savus upurus, macās profesora Naktigalgala naktsskolā, iekrīt starpdimensiju caurumā, izdomā pavizināties ar tornado, glābj bukucēnus no mājas, kurai virsū sēžas bollogs un tādā garā. Vispār jau Zilais lācis ir no tās ne pārāk interesantās supervaroņu pasugas, kuriem viss veicas un viss padodas pats no sevis. Viņš bez lielām pūlēm gan noķer fatamorgānu ar visiem fatomiem, gan kļūst par slavenāko melu gladiatoru Atlantīdā. Bet nu šī ir ļoti fantastiska pasaule un te var notikt pilnīgi viss. Autors ir ieviesis pat tādu tēlu, kā klaiņojošo glābējzauru Deus X Machina, kura darbs ir glābt dzīvību pēdējā mirklī, jo „Dzīve ir pārāk vērtīga, lai to atdotu liktenim”.

Grāmatā ir pilns ar neticami dīvainām būtnēm, ar kurām mēs tiekam iepazīstināti pēc aprakstiem no „Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona”, kuru ir apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naltigalgals, kurš pats arī ir visai jokaina radība ar septiņām smadzenēm, no kurām tikai vienas atrodas galvā. Bet vēl te ir jampampi ar pampamu, želejveidīgs princis no 2364. dimensijas, kurš pārtiek no mūzikas, kuru spēlē ar piena instrumentiem, laika gliemji, kas ēd un izpirž laiku, milzu bollogi, kur vienā brīdī sev pašrocīgi norauj galvu, taržbaloži, kas ir tarakānu, žurku un baložu krustojums, saprātīgs un domājošs elements, kas grib sagrābt varu pasaulē. Un tā ir tikai maza daļa no visām radībām, kas apdzīvo šo grāmatu.

Jāpiezīmē, ka neskatoties uz Zilā lāča neskaitāmajiem piedzīvojumiem un autora pārdabisko fantāziju, grāmata ir gaužām rāma. Nepavisam nav tā, ka to gribētos lasīt vienā paņēmienā. Patiesībā to var mierīgi aizvērt, nolikt malā un pat pavisam aizmirst. Droši vien tāpēc, ka labi zinām, ka ar Zilo lāci nekas slikts nenotiks. Un lai gan grāmatai ir tāds diezgan izplūdis kopējais sižets, pēc būtības tā vairāk ir nesaistītu un haotisku epizožu savirknējums, kuru ir radījusi autora neierobežotā iztēle.

Grāmata ir izdota ar programmas „Kultūra” atbalstu. Citādi jau mēs tās tulkojumu neredzētu kā savas ausis. Un droši vien neredzēsim Camonijas cikla turpinājumus (pavisam tajā ir iznākušas sešas grāmatas), lai gan man noteikti būtu interesanti palasīt arī stāstus par sapņainajām grāmatām.

Vispār jau „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” ar visiem saviem trūkumiem ir pelnījusi lielāku lasītāju ievērību nekā tai ir šobrīd. Arī tulkojums ir interesants – visi tie verveļviļņi, tupuces, jampampi, ambālīši, okšķes un daudz kas cits tak tulkotājai bija pašai jāizdomā, kā tas viss varētu labāk izklausīties latviešu valodā. Ja eksistētu tāda tulkotāju fantāzijas gada balva, tad to šogad noteikti būtu pelnījusi Māra Poļakova.

Tomass Manns „Budenbroki”

Tomass Manns „Budenbroki”, no vācu val. tulk. Lizete Skalbe, Kārlis Štrāls, un Zelma Krodere, Rīga: „Zvaigzne”, 1982. (Thomas Mann, Buddenbrooks, Verfall einer Familie)

Buddenbrooks grāmataVecums nenāk viens, tas nāk kopā ar neveselīgu tieksmi lasīt garus, lēnus un ļoti depresīvus romānus. Tomasa Manna „Budenbroki” ar jauko apakšvirsrakstu „Kādas dzimtas sairums”, kas stāsta par kādu vācu tirgotāju ģimeni Lībekā laikā no 1835. līdz 1877. gadam ir viens no tādiem.

Tomass Manns „Budenbrokus” sarakstīja būdams neticami jauns – nedaudz pāri divdesmit gadiem, bet viņš jau tad ir bijis apskaužami talantīgs rakstnieks. Un pietiekami saprātīgs, lai romānu rakstītu par to, ko viņš pārzināja vislabāk – savas dzimtas vēsturi (varbūt tāpēc tas ir sanācis tik depresīvs). Lai arī tieši par „Budenbrokiem” viņam 1929. gadā piešķīra Nobela prēmiju, tas droši vien nav viņa labākais romāns, bet neapšaubāmi populārākais gan.

„Budenbroki” ir rakstīti 19. gadsimta beigās un pamanās sevī ietvert visu šo lielisko literāro gadsimtu, pēc kura romāni vairs nekad nebūs tādi kā bija. „Budenbroki” ir neaprakstāmi laisks romāns. Pilns ar sīkiem un smalkiem sadzīves detaļu aprakstiem un neaptverami daudziem personāžiem. Par laimi viņu vidū mirstība ir tik augsta, ka šajā ziņā Mannu varētu apskaust pat Džordžs R.R. Mārtins. Darbība ir lēna, teksts ir blīvs un piesātināts, un vislabāk uztverams nelielās devās. Romāna sižets gan nepavisam nav sarežģīts. Mēs varam izsekot lēnam, bet nenovēršamam vecas un kādreiz stipras dzimtas sairumam četru paaudžu laikā. Lejupslīde notiek pamazām, gandrīz nemanāmi, bet sīkas neveiksmes neapturami seko viena otrai. Tomass Manns, kurš romāna rakstīšanas laikā aizrāvās ar Šopenhauera idejām, ir asi uztvēris cilvēka nolemtību (mēs visi mirsim) jau no piedzimšanas brīža.

Vai katrs cilvēks nav misēklis un kļūda? Vai tas tikko piedzimis, tūliņ jau nenonāk moku pilnā gūstā? Cietums! Cietums! Visur saites un ierobežojumi! Caur sava es aizrestoto logu cilvēks bez cerībām raugās uz ārējiem apstākļiem, kas apņem viņu kā mūra siena, līdz nāk nāve un atsvabina viņu un ved to uz mājām, aizved to brīvībā…

Buddenbrooks (2008)Romāns ir viegli ironisks. Ģimenes bizness tur ir kā svētā govs, kurai daži ģimenes locekļi upurējas, bet daži noslauc. Sievietes galvenokārt ir dzimtas vairošanās un kapitāla palielināšanas vai arī zaudēšanas objekti (ak, nabaga Tonija – Annas Kareņinas un Emmas Bovarī mazliet smieklīgā radiniece). Romānu caurvij mūžīgās pretrunas starp mākslu un praktisko ikdienu, dvēseli un miesu. „Budenbrokos” ir brīnišķīgs un izjusts nāves no vēdertīfa apraksts, pēc kura sāc ar patiesām šausmām apdomāt šīs slimības simptomus. Romānā ir arī visai skarbas atmiņas par skolu un nedaudz bērnišķīga homoerotisma.

„Budenbroki” ir vairākas reizes ekranizēti, bet nevienu no šīm filmām neesmu redzējusi. Šķiet, ka tās arī nav īpaši izdevušās.

Jāpiezīmē, ka romānu no vācu valodas ir tulkojuši veseli trīs tulkotāji. Grūti pateikt, kāpēc tas tā. Iespējams, ka šim izdevumam, kas latviešu valodā ir otrais pēc skaita, tulkojums ir pārstrādāts. Ja var ticēt tīmeklim, tad romāns daļēji ir rakstīts lejas vācu dialektā, piedevām grāmatas sākumā vairāki personāži bieži vien izmanto franču valodas frāzes. Tulkojums gan ir veikts pavisam normālā, labā latviešu valodā un patiesībā nemaz nezinu vai gribētu „Budenbrokus” lasīt kādā no dialektiem, lai gan iespējams, ka tas labāk atbilstu autora iecerēm.

To, vai „Budenbrokus” vispār ir vērts lasīt, katrs var izdomāt pats. Bet skaidrs, ka es turpmāk centīšos izlasīt arī citus Tomasa Manna latviski izdotos darbus.

Hape Kerkelings „Kādu laiku būšu prom”

Hape Kerkelings, „Kādu laiku būšu prom”, no vācu val. tulk. Ieva Zālīte, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2010., (Hape Kerkeling, Ich bin dann mal weg, 2006.)

es kadu laiku busu promHape Kerkelings nav rakstnieks, bet gan Vācijā populārs humorists, par kura eksistenci man, protams, līdz šim nebija ne jausmas. Viņš nav īpaši reliģiozs cilvēks, bet katram pienāk brīdis, kad rodas vēlme pārvērtēt savu dzīvi – it sevišķi, ja sākas problēmas ar veselību, pēkšņi kļūsti četrdesmit gadu vecs, vai atgadās kas līdzīgs. Tā arī Kerkelings nolemj doties svētceļojumā pa Jēkaba ceļu, kas ved no Senžanpjedeporas (vai tiešām man izdevās šo vārdu uzrakstīt pareizi) Francijā līdz Santjago de Kompostelai pāri Pirenejiem, cauri Basku Zemei, Navarrai, Rjohai, Kastīlijai, Leonai un Galisijai. Jēkaba ceļa garums ir apmēram 800 km, tas ir viens no trim lielākajiem kristietības svētajiem ceļiem un tiem, kuri to paveic, katoļu baznīca laipni piedod visus grēkus. Tas gan nav Hapes Kerkelinga mērķis, viņš grib tikt skaidrībā pats ar sevi un savām attiecībām ar Dievu. Jāatzīst, ka autoru ceļā nepiemeklē ģeniālas atklāsmes un viņa prātojumi šajā sakarībā nav nekādi oriģinālie, bet tie grāmatā neaizņem pārāk daudz vietas un tiek pasniegti ar tik atbruņojošu naivumu, ka nekļūst pārāk kaitinoši, kā tas bieži gadās šāda veida sacerējumos par sevis meklēšanu. Katra nodaļa gan beidzas ar kādu dienas atziņu, kuras ir gan mistiski filozofiska rakstura kā „Lai gan miglā tīto virsotni nevaru saskatīt, tā tomēr tur ir!”, gan ļoti praktiskas – „Raidi neitrālākus skatienus! Jādodas uz priekšu un jādzer vairāk ūdens!”

Autors nav profesionāls rakstnieks un grāmatu viņš pēc ceļojuma ir sarakstījis drīzāk nejauši, nevis apzināti to plānojis jau pirms tam. Grāmata ir rakstīta ļoti vienkāršā valodā, tajā nav arī nekādi pamatīgāki redzēto vietu apraksti, tās tiek pieminētas vairāk garāmejot. Galveno vērību kā jau humorists viņš ir pievērsis tieši pārējiem svētceļniekiem un saviem pārdzīvojumiem. Lai nu kā, bet Jēkaba ceļš ir vieta, kur pulcējas visneiedomājamākie dīvaiņi. Katram ir savs stāsts, savi piedzīvojumi un savs ceļš. Saprotams, ka vistrakāk ir satikt kādu, kas ir līdzīgs tev un atspoguļo tieši tavas vājības. Vācu humors laikam nebūs gluži manā gaumē, tomēr autora piedzīvojumu apraksti ir pietiekami interesanti, lai lasot nebūtu jāgarlaikojas. Hapes Kerkelinga sarunvalodu zināšanas ir patiešām apskaužamas (vācu, angļu, itāļu, franču, holandiešu, mazliet spāņu) un ceļā tās lieti noder. Uzzinām arī, ka spāņu valoda ir ļoti piemērota, lai tajā lamātos (es gan mazliet šaubos vai tā šajā ziņā pārspēj krievu).

Bez cilvēkiem autors arī visai sīki piemin jebkuru ceļā redzēto dzīvnieku – gan divpadsmit ērgļus, gan nosprāgušu ūpi, gan visus iespējamos suņus. Dažiem no tiem viņš arī mēģina palīdzēt, ja spāņi ar dzīvniekiem mēdz apieties diezgan ļauni. Piedevām autoram ir paniskas bailes no kāju sēnītes, kura tam nepārtraukti uzglūn katrā dušas telpā, bet droši vien spāņu uzskati par tīrību varētu stipri atšķirties no vācu standartiem. Tāpat arī ēdiens Spānijā esot diezgan briesmīgs, bet tam bija pamatots attaisnojums, ka svētceļojuma laikā garšīgas maltītes tikai novērstu domas no galvenā mērķa.

Brīžiem rodas iespaids, ka autors ir cimperlīgāks par izlutinātu kaķi. Dažus ceļa posmus viņš arī izlaiž un izmanto sabiedrisko transportu, bet kopumā jāatzīst, ka viņš turas varonīgi un viņa žēlabas ir diezgan optimistiskas, jo ceļš patiešām ir fiziski smags, daži posmi iet pa kalniem vai autostrādēm klintīs, kur nav paredzēti celiņi gājējiem un es šausmās nosvīdu jau no domas vien par septiņpadsmit kilometru pārvarēšanu saules svelmē, kad temperatūra ēnā ir 40o pēc Celsija.

„Kādu laiku būšu prom” kopumā ir patīkama izklaidējoša rakstura lasāmviela bez pretenzijām uz kaut ko nopietnu. Hape Kerkelings laimīgi tiek līdz savam mērķim, iepazīstas un sadraudzējas ar divām svētceļniecēm Enu un Šīlu, kā arī izmantojot savas ceļojuma piezīmes saraksta grāmatu, kas Vācijā kļūst mežonīgi populāra, un gājienā laikā tak viņam ir iespēja nedaudz apdomāt to, kas tad viņš galu galā ir.

Svētais ceļš ir grūts un brīnišķīgs. Tas ir izaicinājums un ielūgums. Tas tevi piebeidz un iztukšo. Līdz galam. Un tas tevi rada no jauna. No pašiem pamatiem.

Šis ceļš ir tikai viena no neskaitāmām iespējām. Camino nav viens, tas ir tūkstoš ceļu, tomēr katram uzdod tikai vienu jautājumu: „Kas tu esi?”

Grāmata par nīkām sirdīm

„Putna svars” Anna Elizabete Maiere, no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice, izdevniecība Zvaigzne ABC, 2012. gads.

Image

“Putna svaru”  paņēmu vietējā bibliotēkā spontāni un bez jebkāda nolūka, lai palasītu ko vieglu un vienkāršu. Grāmata vizuāli arī izskatījās tāda paviegla un ar lieliem burtiem drukāta – iespējams, ka īpaši predzēta padzīvojušu sieviešu auditorijai, kurām jau ir sākušās problēmas ar redzi. Izplūdušo putnu uz vāka es tā arī nespēju identificēt. It kā tai vajadzētu būt sarkanrīklītei, bet tām oranžais plankums uz kakla ir krietni mazāks.

“Putna svars”  lasījās viegli, taču jāatzīst, ka grāmatas sižets nepavisam nav pārlieku oriģināls vai aizraujošs. Galvenā varone ir vārgulīga trīsdesmitgadniece, kura nīkas sirds dēļ ir nokļuvusi slimnīcas kardioloģiskajā nodaļā, kuru apdzīvo visai kolorītas padzīvojušas dāmas un viņu tikpat savdabīgie apmeklētāji. Kā jau slimnīcā, visas nebeidzami garlaikojas, klāsta savas biogrāfijas, apspriež ārstus un medicīniskās manipulācijas, kā arī risina nebeidzamas sirdslietas. Ja kāds arī mirst, tad viegli un skaisti – ar salūzušu sirdi. Gluži kā romantisku jaunuvju fantāzijās.

Grāmatai par labu varu teikt, ka tai piemīt viegls un neuzbāzīgs humors un tā ir uzrakstīta jaukā formā – teikumi klājas viens uz otru krustām šķērsām kā saraustīti krāsas triepieni uz audekla, vai putnu balsis agrā vasaras rītā. Patiesībā forma bija tā, kas lasīšanu padarīja kaut cik interesantu. Tulkojums ir labs un lasās raiti. Neprotu vācu valodu, bet būtu interesanti dzirdēt iespaidus no tiem, kas to ir lasījuši oriģinālā.

Akustiskais fons šai grāmatai gluži labi varētu būt dažādu putnu dziesmas. Piemēram, var paklausīties grāmatā minētās sarkanrīklītes dziedājumus dažādos izpildījumos.  Šie putniņi ne tikai vienkārši čivina, bet prot arī  īsos tikšķus un garos “ciiiiiiii” saucienus. Grāmatā ir minēts, ka sarkanrīklītes dziesma izceļas ar savu sērīgumu, kuru es ierakstos nekādi nespēju saklausīt. Varbūt latviešu sarkanrīklītes vienkārši  ir optimistiskākas par savām vācu radiniecēm.

Kopumā „Putna svars” ir mazs kaleidoskopisks dzīves fragmentiņš bez pretenzijām uz kaut ko vairāk.

Alternatīvas

Ja vēlaties par slimnīcu tēmu lasīt ko nopietnu, tad derēs Aleksandra Solžeņicina „Vēža palāta” – nosaukums komentārus neprasa arī tad, ja vēl neesat pazīstami ar šo darbu. Savukārt no ārstu romāniem ir vērts izlasīt cinisko un patīkami nepolitkorekto Semjuela Šema „Dieva dziednīcu”.