Tag Archives: vardarbība

Stefans Anhems “Izsvītrotie”

Stefans Anhems “Izsvītrotie”, no zviedru valodas tulkojusi Ieva Lešinska, Rīga: apgāds “Mansards”, 2018 (Stefan Ahnhem, Offer utan ansikte, 2014)

“Izsvītrotie” ir kārtējais skandināvu detektīvs, kuru paņēmu bibliotēkā, lai palasītu kaut ko izklaidējošu, jo nekāda lielā dažādība jaunumu plauktā nebija. Lielo izdevniecību piedāvājums tomēr ir samērā vienveidīgs un šaurs. Un, ja ir nākuši modē Ziemeļvalstu detektīvi, tad tiek izdoti pārsvarā tie. Protams, ka tā atkal izrādījās grāmatu sērija (par policijas izmeklētāju Fabiānu Risku), bet neticamā kārtā “Izsvītrotie” tajā ir pirmais romāns. Vispār jau “Izsvītrotie” īpaši neatšķiras no parasta viduvēja skandināvu detektīvromāna, Un, tā kā izlasīto Ziemeļvalstu krimiķu skaits man jau ir pārsniedzis otro desmitu, nākas secināt, ka arī saturiski tie ir ļoti vienveidīgi.
IzsvītrotieTātad romāna galvenais varonis policijas izmeklētājs Fabiāns Risks par kaut kādiem saviem pārkāpumiem (droši vien jau pietiekami nopietniem) ir atlaists no darba Stokholmā, bet tas nekas – viņu ar atplestām rokām gaida dzimtās Helsingborgas policija. Un tā arī vajag sagadīties, ka viņam atgriežoties bērnības pilsētā kaut kāds maniaks ir sācis visādos interesantos un atjautīgos veidos slepkavot tieši viņa klasesbiedrus. Jāpiebilst, ka Fabiāna klase ir bijusi maza, bet riebīga. Tā nu nekāds atvaļinājums Riskam nesanāk un viņam neizbēgami nākas izmeklēšanā iesaistīties daudz dziļāk nekā gribētos. Patīkami, ka šajā romānā Fabiāns nav kaut kāds alkoholiķis vientuļnieks. Nudien nē, viņam ir pat kaut kādas ģimenes dzīves atliekas, sieva, bērni un vāras cerības, ka varbūt jaunajā dzīves vietā izdosies ģimeni saglābt. Skaidrs, ka arī Fabiānam piemīt kādas īpašas spējas – vismaz autors ik pa laikam uzver viņa nestandarta domāšanu un spēju rīkoties ārpus rāmjiem. Jāpiebilst, ka šajā romānā tā izpaudās galvenokārt kā ļoti stulba Fabiāna uzvedība vairākos atbildīgos brīžos, kurai vienmēr bija traģiskas sekas. Piedevām viņš ir neticami nevērīgs attiecībā uz saviem bērniem un divas reizes iegāza pa galvu vienai savai kolēģei. Vispār Fabiāns laikam būs viens no tiem literārajiem varoņiem, kuriem apkārt visi agri vai vēlu tiek noslaktēti, vai ievilkti kaut kādās kriminālās aktivitātēs.
Lasot “Izsvītrotos”, ir jūtams, ka autors bijis scenārists, jo romāna temps un uzbūve ļoti atgādina seriālus. Un izmeklēšanas komanda šajā grāmatā patiešām nopietni strādā. Protams, ka romānā ir arī sliktie un nolaidīgie policisti, bet tādi pagaidām ir tikai viņiem tuvējā kaimiņvalstī Dānijā, nevis pie zviedriem.  Maniaks atkal ir īsts malacītis – superģēnijs ar prātam neaptveramiem talantiem un ļoti izdarīgs. Tomēr, dzenoties pēc īpaši aizraujošiem sižeta pagriezieniem, autors ir gandrīz pilnībā upurējis jebkādu loģiku un tas uz beigām sāka nomākt lasītprieku. Nu nenoticēju praktiski nekam, kas romānā bija aprakstīts (izņemot sliktajiem dāņu poličiem). Maniaka motivācija bija nekāda (autors nebija papūlējies viņu apveltīt pat ar psihopātisku māti). Situācijas un cilvēku rīcība romānā lielākoties ir aiz ausīm pievilkti sižeta vajadzībām. Bet beigās biju mazliet vīlusies, jo autors nomīkstojas un nepieliek šim stāstam kārtīgu, dramatisku punktu.
Tomēr romāns neapšaubāmi ir noderīgs kā smadzeņu košļene un tīri laba vasaras izklaide brīžiem, kad negribas pārlieku daudz domāt. Ja tiks izdoti sērijas turpinājumi, tad droši vien tos nelasīšu. Es romānā īsti nespēju just līdzi nevienam no personāžiem. Un autora sirsnīgajos slepkavību aprakstos bija pārlieku daudz slimīgas un paštīksminošas vardarbības, kas lielākās devās nav nekas baudāms. Turklāt, ja jau pirmajā sērijas grāmatā autors ir ķēries pie galvenā varoņa klases apslaktēšanas, tad kas paliks turpinājumiem –  Fabiāna kursa biedri? Bērnudārza grupiņa? Grāmatu klubiņš, kuru viņš nejauši ir apmeklējis? Ā, nu izmeklētāju komandu arī droši vien derētu novākt.

Vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Arnalds Indridasons “Purvs”

Arnalds Indridasons “Purvs”, no islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš, Rīga: Mansards, 2016., (Arnaldur Indriðason, Mýrin, 2000)

Ja grāmatu ir tulkojis Dens Dimiņš, tad skaidrs, ka to ir vērts izlasīt. Tāpēc savā šī gada lasāmlistē iekļāvu islandiešu detektīvromānu “Purvs”. Arī no citiem blogeriem par grāmatu bija dzirdētas labas atsauksmes. Jā, un tas, protams, izrādījās trešais romāns sērijā par detektīvu Erlendu, kas nudien nebija nekāds pārsteigums. Sērijas ir mūsdienu lasītāju lāsts, un atrast grāmatu, kas nav iekļauta kādā sērijā, kļūst aizvien sarežģītāk.

“Purvs” ir neliels romāns, bet grūtsirdīgs. Pat ļoti grūtsirdīgs. Islande laikam ir viens no tiem retajiem pasaules nostūriem, kuros klimats ir pretīgāks nekā Latvijā. Un piedevām viņiem ir vēl tie vulkāni ar briesmīgajiem nosaukumiem. Nav brīnums, ka tur pilns ar varmākām, izvarotājiem un narkomāniem. Romānā Islande ir parādīta kā drūma un nožēlojama zeme, kurā pat slepkavība ir tipiski islandiska – nožēlojama, nevīžīga un bezjēdzīga. Kāds padzīvojis vīrietis savā dzīvoklī ir nosists ar pelnu trauku. Tomēr ir atstāta dīvaina zīmīte un policija atrod arī kādu fotogrāfiju.

PurvsRomāna galvenais varonis policijas izmeklētājs Erlends ir padrūms tips, piecdesmit gadus vecs un šķīries. Bet, paldies autoram, ka viņa varonis vismaz šajā grāmatā neaizraujas ar dzeršanu kā viņa līdzinieki citos populāros skandināvu kriminālgabalos. Toties līdzsvaram Erlenda dēls ir alkoholiķis un meita narkomāne. Laikam tāpēc, ka šis ir sērijas trešais romāns, mēs neko daudz par Erlenda pagātni neuzzinām. Piemēram, nepavisam nav skaidrs, kāpēc viņš ar bijušo sievu nerunā jau divdesmit gadus. Ar islandiešu mazrunīgumu vien to nevar izskaidrot.

Romāna sižets ir gaužām vienkāršs. Sekojot atrastajām norādēm, Erlends iedziļinās noslepkavotā pagātnē un tur nudien nekā jauka nav. Atklājas citi noziegumi un senas traģēdijas, kuras vēl joprojām maitā cilvēku dzīves. Paralēli tam Erlends meklē kādu pazudušu līgavu un palīdz risināt savas meitas narkomānes problēmas. Šo to uzzinām arī par patologanatomu nodarbēm brīvajā laikā, islandiešu nelāgajiem gēniem un māju būvniecības īpatnībām purvainos apvidos.

Romāns ir lēns, atmosfērisks un skumīgs. Katrs nākamais izmeklēšanas atklājums no pagātnes izvelk tikai jaunas bēdas un sāpes. Grūti pateikt, vai ir vērts atgriezties pie bijušā un rakt augšā vecas lietas, ja pēc tam paliek tikai sliktāk. Autors notikumus un iesaistītos personāžus apraksta diezgan distancēti, nevienu netiesā, tikai noraugās no malas un ļauj lasītājam pašam visu izsvērt. Bet viņa aprakstītās tēmas ir aktuālas arī tagad.

-Tev rodas iespaids, ka tas tevi neskar. Tu domā, ka cilvēks ir gana stiprs, lai tiktu galā arī ar šādām lietām. Liekas – ar gadiem āda kļūst biezāka un uz mēsliem var noskatīties pa gabalu, it kā tie uz tevi nemaz neattiektos, un tā saglabāt veselo saprātu. Bet nekādas skatīšanās pa gabalu nav. Un arī biezas ādas nav. Neviens nav pietiekami stiprs. Pretīgums uznāk kā ļauns gars, kas ieperinās cilvēka domās un nedod mieru, līdz nenotici, ka pati dzīve ir mēsli, jo tu esi aizmirsis kā dzīvo parastie cilvēki. Tādas tās lietas. It kā ļaunais gars būtu palaists vaļā, lai tas apsēstu tavu prātu, līdz tu kļūsti par nelaimes čupiņu.
Erlends smagi nopūtās.
-Tas viss ir viens nolādēts ziemeļu purvs.

“Purvs” ir labs kriminālromāns ar ziemeļniecisku noskaņu un ilgu, rūgtu pēcgaršu. Piemērots lasīšanai ziemā vai vismaz kādos citos draņķīgos laika apstākļos, lai lasītājs varētu labāk identificēties ar islandiešiem.

Vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Jusi Adlers-Olsens „Sieviete būrī”, „Fazānu slepkavas”

Jusi Adlers-Olsens „Sieviete būrī”, no dāņu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, (Jussi Adler-Olsen, Kvinden i buret,2007),
„Fazānu slepkavas”, no dāņu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2012, (Jussi Adler-Olsen, Fasandræberne,2008)

Nav jau gluži tā, ka, ieejot bibliotēkā, es tiktu apmētāta ar Ziemeļvalstu detektīvromāniem, bet izvairīties no tiem arī ir grūti, jo atbilstoši pēdējā laika modei kāds no tiem detektīvu plauktā vienmēr ir pa ķērienam. Tā nu izklaidei paņēmu izlasīt dāņu rakstnieka Jusi Adlera-Olsena pirmos divus romānus par Q nodaļu (pavisam šobrīd ir iznākuši pieci, bet latviski ir tulkoti trīs no tiem). Lai arī ir dzirdēts, ka šo sēriju neesot vērts pūlēties lasīt hronoloģiskā secībā, es tomēr ieteiktu to darīt. Arī pats autors savās intervijās apgalvo, ka viņa sākotnējā iecere esot bijusi uzrakstīt pasaulē garāko detektīvromānu – vismaz 4500 lappuses. Un izskatās, ka dažas sižeta līnijas patiešām vilksies vēl kādu desmit grāmatu garumā.

Sieviete buriNeapšaubāmi lielākā Q nodaļas grāmatu sērijas veiksme ir autora radītie personāži. Karls Merks gan ir bezmaz kā klonēts no līdzīgiem skandināvu detektīviem – drūms, nekomunikabls, ar traumatisku pagātni un ne pārāk veiksmīgām attiecībām ar sievietēm. Vienīgi nedzer tik daudz kā daži no viņa līdziniekiem. Toties sīrietis Asads ar saviem nepārspējamajiem izlēcieniem, tumšo pagātni, zaļajiem gumijas cimdiem un šķebīgajām substancēm (garda piparmētru tēja ar mazu drusku cukura) un melni dizainētā, neveiklā un spītīgā Roze romāniem piešķir tīkamu dzīvīgumu. Patiecoties šai neiespējamajai kompānijai, es droši vien lasīšu arī turpinājumus, jo gribas zināt kaut ko vairāk par Asada mīklaino pagātni. Un kas gan īsti notika Amagerā? To mums droši vien pastāstīs labi ja septītajā grāmatā. Un vai Roze turpinās buktēt kolēģu mašīnas un darba ballītēs ielaisties nepiedienīgos sakaros? Un kā atrisināsies skumjais stāsts par Hārdiju?

Kriminālpolicijas ikdiena abos romānos ir izklāstīta gana saistoši. Attiecības ar priekšniecību, Q nodaļas finansēšanas nianses, policijas reforma – tieši šīs it kā ne pārāk aizraujošās tēmas man autora izpildījumā patika tīri labi. Viņam ir visnotaļ simpātiska humora izjūta un spraigs stāstījuma stils.

Lai arī kopumā Jusi Adlers-Olsens raksta labi, abu grāmatu vājākā vieta bija noziegumu sižeti. Tie tomēr šķita detektīvromāniem pārlieku vienkārši. Un laikam to saprotot, autors jau ļoti ātri abās grāmatās lasītājam visu pasniedz uz paplātes. Ja „Sievietes būrī” vainīgo un patiesībā arī visu stāstu man pilnībā nospoilerēja grāmatas pēdējais vāks, tad „Fazānu slepkavās” jau, lasot pirmo nodaļu, bija skaidrs, kurš būs nelaimīgais medījums.

Fazanu slepkavasJa „Sieviete būrī” bija ļoti klišejisks un Āzijas filmās daudz apspēlēts atriebības stāsts (protams, pielāgots Dānijas apstākļiem), tad savukārt „Fazānu slepkavas” bija variācija par „Mehānisko apelsīnu” – turklāt Kubrika filmu, nevis Bērdžesa grāmatu. Lai kā man patīk Kubriks, es nekad neesmu spējusi izprast cilvēku sajūsmu par šo viņa filmu. Tā nu pēc abiem romāniem pirmais iespaids ir, ka autors idejas saviem sižetiem špiko no kino, kas nemaz nav interesanti. Ja pirmajā grāmatā, lasītājam vēl ir iespēja just līdzi upurim, tad otrajā grāmatā autors līdzīgi Kubrikam no upuriem distancējas vai arī mēģina iestāstīt, ka viņi ir pelnījuši to, kas ar viņiem notiek. Izņemot Kimiju, „Fazānu slepkavās” noziedzinieku tēli ir sanākuši tik plakani un tik ļauni, ka es nebrīnītos, ja viņiem kādā brīdī izaugtu ilkņi, pa nāsīm sāktu nākt laukā dūmi, bet no acīm sarkani stari. Vienīgi Kimija tajā kompānijā ievieš nelielu jautrību, bet es melotu, ja apgalvotu, ka izjutu pret viņu kaut nelielu līdzcietību.

Iespējams, lai kaut kā kompensētu pārlieku vienkāršotos sižetus, autors romānos ir iestrādājis pamatīgu porciju vardarbības, kas manā uztverē tiem nepavisam nenāk par labu pat tad, ja salīdzinājumā ar Bolanjo „2666” šīs grāmatas šķiet diezgan mīlīgas. Adleram-Olsenam vardarbība galvenokārt ir domāta lasītāju izklaidēšanai, līdz ar to īsti neiedarbojas un atstāj visai samākslotu iespaidu. Bet droši vien neesmu tādas lasāmvielas mērķauditorija, man nekad grāmatās nav patikuši šie dekoratīvie un pilnīgi bezjēdzīgie vardarbības apraksti. Vispār jau reti kurš rakstnieks savos darbos spēj vardarbību iekļaut tā, lai atstātu pēcsajūtu, ka par to patiešām vajadzēja rakstīt, nevis liktu domāt par to, ka autors tagad sirsnīgi cenšas iegūt lētu popularitāti un nopelnīt nedaudz naudas ģimene iztikai.

Jāatzīst, ka Jusi Adlers-Olsens patiešām ir centies rakstīt tā, lai romāni patiktu vidusmēra lasītājām vai, teiksim, mazlasītājam. No vienas puses ir jauki, ka viņš nav iedomīgs un egoistisks maitasgabals, kurš raksta tikai tā kā pašam patīk (un dāņiem tak jau ir Hēgs) un pēc tam dziļdomīgi rausta plecus par to, kas sanācis. Vai arī nomirst un kritiķi var gadu desmitiem pētīt, ko tad viņš ar to visu varētu būt domājis. No otras puses tomēr tas padara lasīšanu mazliet garlaicīgu. Izlasot pirmo grāmatu jau ir skaidrs kā autors veidos spriedzes kāpinājumu otrajā (diemžēl tieši tāpat). Bet vienmēr jau paliek cerība, ka nākošais romāns varētu būt atšķirīgāks un labāks.

„Sieviete būrī” šogad ir ekranizēta, filma angliski saucas “The Keeper of Lost Causes”, režisors ir Mikkel Nørgaard. Dāņu kino ir diezgan sakarīgs, domāju, ka droši var riskēt un filmu skatīties. Lai gan Nørgaarda pirmā filma noteikti ir daudz smieklīgāka un foršāka par šo.

Roberto Bolanjo „2666”

Roberto Bolanjo „2666”, no spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2013., (Roberto Bolaño, „2666”, 2004.)

Bolanjo 2666Dienvidamerika ir cilvēci aplaimojusi ne tikai ar kokaīnu, bet arī ar maģisko reālismu un apbrīnojami talantīgiem rakstniekiem (neņemos spriest vai tur ir kaut kāda saistība). Bet mēs savukārt šoruden esam aplaimoti ar Roberto Bolanjo monumentālā romāna „2666” tulkojumu latviešu valodā.

Romānu izlasīju jau pirms trīs nedēļām un vēl joprojām domāju, ko lai par to uzraksta. Doronike jau visai pamatoti piezīmēja, ka, tik ilgi vilcinoties, man šī grāmata būs jālasa vēlreiz. Tomēr šajā gadījumā tas nedraud, jo „2666” ir romāns, kuru nav iespējams aizmirst. Protams, ja vien vispār ir izdevies to izlasīt. Romānu lasīju vairākas nedēļas un pa vidu nācās paņemt pauzi, lai nedaudz no tā atjēgtos. Šī grāmata ir pārpilna ar bezgalīgām skumjām un totālu bezcerību. Nāve, autoram rakstot, ir stāvējusi aiz muguras un lūkojusies pār plecu. Un tomēr aizverot pēdējo lappusi sāc nožēlot, ka romāns ir beidzies tik ātri un kopā ar to ir nācies pavadīt tik īsu laiku.

Roberto Bolanjo ir čīliešu izcelsmes Spānijā dzīvojošs rakstnieks. Viņa biogrāfija ir gana raiba, bet romānu „2666” viņš rakstīja savas dzīves pēdējos gados jau zinot, ka ir nedziedināmi slims. Bolanjo nomira piecdesmit gadu vecumā un „2666” tika izdots gadu pēc viņa nāves. Romānam ir piecas daļas, kuras var lasīt gan atsevišķi, gan kopā un meklēt saistības. Katra no daļām pasauli parāda mazliet citā griezumā. Tas ir ļoti pašpietiekams romāns, kas lasītājam nesniedz nekādus paskaidrojums un nedod atbildes uz jautājumiem, tas tikai stāsta stāstus, daudzus stāstus – īsākus un garākus, stāstus stāstos, kas turpinās vēl citos stāstos, un pārstāsta sen zināmos. Vienā lasīšanas reizē „2666” nav iespējams aptvert un izprast. Patiesībā ir bezcerīgi to vispār mēģināt izprast. Bet galu galā lasot var pārlieku neiespringt, bet toties romānu lēni un mierīgi izbaudīt ar visiem saviem vēl dzīvajiem neironiem un nervu galiem.

Šķiet, ka Bolanjo „2666” ir gribējis izstāstīt visu, kā dēļ ir dzīvojis. Bet divas būtiskākās sižeta līnijas, kas vijas cauri visam romānam ir mistisks vācu rakstnieks Arčimboldi un bezcerīgi drūma Meksikas pierobežas pilsēta Santateresa, kurā gadiem tiek nogalinātas sievietes.

Pirmā romānā ir Kritiķu daļa par ar Arčimboldi daiļradi apsēstiem literatūrzinātniekiem un viņu attiecībām. Otrā ir Amalfitano daļa, kura stāsta par filosofijas profesoru no Čīles. Trešā ir Feita daļa par melnādainu žurnālistu no Ņjujorkas un boksu. Ceturtā ir Noziegumu daļa, kas stāsta par sieviešu slepkavībām Santateresā. Tā ir visnogurdinošākā un visgrūtāk izlasāmā grāmatas daļa. Ir saprotama Bolanjo iecere katrai noslepkavotajai sievietei piešķirt vārdu, savu stāstu, vai vismaz drēbes, bet daudzas no viņām ir tikai anonīmi, trūdoši kauli tuksnesī. Vairāk nekā divsimt stāsti par spīdzinātajām, izvarotajām un noslepkavotajām sievietēm vienkārši iedzen grīdā jebkuru, kam nav neveselīgas noslieces uz tāda veida literatūru. Fakts, ka Bolanjo ir iedvesmojies no deviņdesmitajos gados reāli notikušām vairāk kā trīssimt (patiesībā laikam neviens īsti nezina cik, dažos avotos ir minēts 1000) sieviešu slepkavībām reālā Meksikas pierobežas pilsētā Ciudad Juárez, lasīšanu nepadara vieglāku. Tiesa gan vīriešus šajā pilsētā tolaik slepkavoja un spīdzināja daudz vairāk (nejaušas sakritības dēļ paralēli Bolanjo lasīju grāmatu par kokaīna biznesu, tā ideāli papildināja Bolanjo stāstus par Santateresu). Piektā un pēdējā romānā ir Arčimboldi daļa. Un tā ir teiksmaina.

Vispār lasot „2666” ir sajūta, ka Bolanjo romānā ir gribējis iekļaut visu XX gadsimta literatūru – mīlu un nāvi, detektīvstāstus, vardarbību, daudz, daudz vardarbību, padomju laika dīvaino sociālistisko sci-fi, kokaīnu, holokaustu, kinovēsturi, Baltijas jūras biotopus (botāniski un ģeoloģiski neticamus, bet tik poētiskus, ka patiesa bauda lasīt), nacistus, Drakulas pili, no tuberkulozes mirstošu jaunuvi, literatūras politiski maucīgo dabu un ļoti daudz ko citu, ko nav iespējams pārstāstīt dažos vārdos.

Jāpiebilst, ka Daces Meieres tulkojums ir lielisks, pat lappusēm gari teikumi lasot izslīd caur sinapsēm glāsmaini kā zīds un pēc tam patīkami kutina smadzenes. Jāatzīst gan, ka tas ir ļoti līdzīgs citiem viņas tulkojumiem un uzreiz nāk prātā „Silva rerum”. (Vai tiešām Bolanjo raksta līdzīgā stilā kā Sabaļauskaite? Varbūt arī.). Bet skaidrs, ka bez Daces Meieres milzīgā darba mums nebūtu iespējams izbaudīt tik labu literatūru.

Nedomāju, ka „2666”varu kādam ieteikt lasīšanai (un arī grāmatu blogeri var nebaidīties – apsolu, ka nevienam no viņiem to Ziemsvētku dāvanā neiekļaušu ). Ar šo romānu ir jāriskē pašam. Lai no tā varētu ķert kaifu, būtu vēlams izlasīt diezgan daudz no XX gadsimta nopietnās literatūras. Patiesībā jo vairāk, jo labāk.

„2666” tēmas ir ļoti dažādas, romānā var atrast citātus gandrīz par visu, tāpēc nobeigumā, protams, mazliet botāniska rakstura teksts.

Botanomantija jeb nākotnes pareģošanas māksla, izmantojot augus, viņasprāt, bija vistīrākā krāpšana. Tomēr viņa pati šo jomu pārzināja gana labi … pastāv botanoskopija, kuras pamatā ir augu formu, kustību un reakciju vērošana, un šis atzars savukārt ir sīkāk iedalāms kromniomantijā, kuras pamatu pamats ir sīpoli un augu jaunie dzinumi, dendromantijā, kas visādi izskaidro kokus, filomantijā jeb lapu kustību pētīšanā, kā arī ksilomantijā, kas arī ir botanoskopijas daļa un nozīmē nākotnes pareģošanu pēc koksnes un koku zariem, un tas ir skaisti un pat poētiski, viņa teica, taču labāk nekā nākotnes pareģošanai noder tam, lai piešķirtu mieru kādiem pagātnes notikumiem vai lai nostiprinātu un ar gaišu rāmumu piepildītu tagadni.