Tag Archives: vēsturiskais romāns

Vladzimirs Karatkēvičs “Karaļa Staha baismā karadraudze”

Vladzimirs Karatkēvičs “Karaļa Staha baismā karadraudze”, no baltkrievu val. tulkojis Talrids Rullis, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1985 (Уладзімір Караткевіч, La Дзікае паляванне караля Стаха, 1964)

Turpinot sadarbību ar grāmatu glābēju, savā īpašumā ieguvu vēl vienu astoņdesmito gadu izdevumu plānajos vāciņos – Vladzimira Karatkēviča “Karaļa Staha baismo karadraudzi”. Tās autors ir pazīstams baltkrievu rakstnieks un dzejnieks, un pār mani nāca atklāsme, ka, lai gan Baltkrievija atrodas pavisam netālu, es gandrīz neko no baltkrievu literatūras neesmu lasījusi (nu vienīgi Nobela laureāti Svetlanu Aļeksijeviču). Patiesība ir vēl ļaunāka, sapratu, ka arī par netālās Baltkrievijas vēsturi man ir samērā miglaini priekšstati. Tāpēc palasīt vēsturisku šausmeni (tiesa gan, ar marksisma – ļeņinisma elementiem), kuras darbība norisinās tagadējās Baltkrievijas teritorijā, bija ļoti noderīgi.

Grāmatas notikumi risinās 19. gadsimta beigās – nolādētajos astoņdesmitajos gados. Ļoti nomaļā Poļesjes novada daļā, kuram apkārt ir vieni vienīgi purvi un dūkstāji, ierodas jauns zinātnieks, etnogrāfs Andrejs Belareckis, lai, tautas atmodas iedvesmots, vāktu senas baltkrievu leģendas un teiksmas, kas citādi pazustu nebūtībā. Pa ceļam pats gandrīz pazūdot nebūtībā kādā purva pūņā, Andrejs nonāk milzīgā, bet galīgi nolaistā pilī – Dzūksta Eglēs, kurā mitinās vientuļa un stipri ķerta jaunuve Nadzeja Janouska, senas 13. gadsimta izcelsmes muižnieku dzimtas pēdējā dzīvā atvase un Dzūksta Egļu muižas vienīgā mantiniece. Sākumā Andrejam jaunuve šķiet galīga nīkule, neglītene un vispār dzīva mirone, bet uzzinot vairāk par situāciju un baismajām šausmām, kas valda apkārt, viņā pamostas bruņnieciskas jūtas un romantiskais jauneklis nolemj jaunavu izglābt no viņas šķietami neizbēgamā ļaunā likteņa.

Autors ir pacenties un Dzūksta Egļu pils ir apsēsta ar visiem iespējamajiem rēgiem. Naktīs pa tukšajām telpām klīst un ļauni smejas Mazais Cilvēks, kas vienmēr vēsta par kāda Janouska nāvi. Pilnmēness laikā parādās Zilā Sieviete, bet naktīs ap pili vientulīgajā tīrelī siro spokaini jātnieki cietsirdīgā karaļa Staha vadībā. Sena leģenda vēsta, ka viens no Janouskiem 1602. gadā ir brutāli un nodevīgi noslepkavojis karali Stahu un viņa divdesmit vīrus pēc veiksmīgām purva lūša medībām. Tak Staha rēgs ir ātri vien augšāmcelies un nozvērējies atriebties visiem neģēlīgā Ramana Janouska pēctečiem līdz divdesmitajam augumam, un kopš tā laika mēdzot draudīgi klīst pa purvājiem un biedēt Janouskus, kas, ieraugot baiso karadraudzi, bieži mēdz uzreiz aiziet ar sirdi. Un, kāda sakritība! Nadzeja ir tieši divdesmitās Janousku paaudzes pārstāve. Andrejs ir racionāli domājošs, saprātīgs cilvēks, kurš to visu novērtē kā pilnīgu sviestu un interesantu papildinājumu savam leģendu krājumam. Bet tad viņam pašam kādā naktī vientulīgajos dumbrājos gadās satikties ar baismajiem jātniekiem…

Stāsts “Karaļa Staha baismā karadraudze” ir sarakstīts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, bet tagad ir kļuvis par baltkrievu literatūras klasiku un baltkrievu bērneļiem to jālasa literatūras stundās, tāpat kā mums “ Straumēni”. Grāmata ir dinamiska un ļoti atmosfēriska. Tajā ir brīnišķīgi aprakstīts drūmais rudens, tumsa, baisā apkārtne, depresija un nolemtība. Tā ir ļoti piemērota lasāmviela tādiem tumšiem rudens vakariem kā tagad. Mazliet traucēja tas, ka autors nešķīsti daudz sava sižeta elementu ir aizņēmies no 19. gadsimta klasiķu darbiem – īpaši Konana-Doila “Bāskervilu suņa”, Ērvinga “Klusās ielejas” un Gogoļa “Briesmīgās atriebības”. Arī leģenda par baismo karadraudzi Eiropā ir plaši sastopama un, iespējams, ka cēlusies no skandināvu mīta par Odinu un viņa bandu, kas naktīs siro savākdama noklīdušas dvēseles. Jāņem vērā arī grāmatas sarakstīšanas laiks, tāpēc tajā liela uzmanība ir pievērsta tieši šķiru cīņai un nelaimīgās baltkrievu tautas apspiestībai un smagajam stāvoklim. Tāpēc stāstā visi šļahtiči ir kariķēti deģenerāti, bet zemnieki ir forši džeki, un pa vidu gadās arī pa kādam revolucionāram ideālistam. Turklāt ik pa brīdim autors izplūst patētiskās vaimanās par savu nabaga baltkrievu tautu un tās šaušalīgi traģisko likteni (es uzreiz pat nespēju atcerēties kaut ko šīm vaimanām analoģisku latviešu literatūrā, bet gan jau ir).

Karaļa Staha mežonīgās medības

Tomēr kopumā grāmata man patika. “Karaļa Staha baismā karadraudze” ir romantiski gotisks vēsturiskais detektīvs ar nacionālisma un marksisma-ļeņinisma elementiem, kas pati par sevi ir graujoša kombinācija. Autors grāmatā ir iekļāvis arī informāciju par baltkrievu tautas senajām paražām, ēdieniem, dzērieniem un šo to arī par vēsturi. Un tas zvērīgais slaktiņš nobeigumā bija labs. Protams, autors daudz ko ir safantazējis, bet šo stāstu tas padarīja tikai daiļāku un poētiskāku. Piemēram, teiksmainie, sen jau izmirušie Poļesjes lāsumainie zirgi driganti, kas spēj auļot pāri dūksnājiem un akačiem (nē, tādas zirgu šķirnes nekad nav bijis). Un vēl tie purva leopardi, kas ķersta un ēd vientuļus garāmgājējus (ai, es taču gandrīz jau sāku guglēt Baltkrievijas purva leopardus). Un, apžēliņ, medības ar gepardiem!

Nobeigumā jāpiebilst, ka pēc grāmatas motīviem bija uzņemta savulaik populāra padomju šausmu filma “Karaļa Staha mežonīgās medības” (“Дикая охота короля Стаха”, 1979). Tā bija viena no tik retajām padomju šausmenēm, kuru laikā varēja jauki padrebuļoties kinozālē, un noskatoties filmu tagad, jāatzīst, ka, uzņemot kino, ar tik ierobežotiem tehniskajiem līdzekļiem, tā ir izdevusies negaidīti laba un atbilstoša grāmatas noskaņai.

Bet pēc tam parādījās jātnieku neskaidrās ēnas. Vējā plīvoja zirgu krēpes, no saitēm vaļā palaistie gepardi skrēja pa priekšu baismajai karadraudzei. Un viņi traucās pa viršiem un pāri dumbrājam bez trokšņa. Arī jātnieki kusēja, bet no pretējās puses atlidoja medību trokšņi. Un visiem pa priekšu, mēness apspīdēts, joņoja kā dūmakā tītais milzenīgais karalis Stahs. Un acis zalgoja gan zirgiem, gan cilvēkiem, gan gepardiem.

Baismā karadraudze joņo pa viršiem, pa bīstamo dūkstāju un joņos tik ilgi, kamēr pastāvēs pasaule. Šī karadraudze ir mūsu zeme, kuru mēs nemīlam un kura ir briesmīga. Ak, dievs, apžēlojies par mums!

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

Andris Akmentiņš “Skolotāji”

Andris Akmentiņš “Skolotāji”, izdevniecība Dienas Grāmata, Rīga: 2018

Andra Akmentiņa “Skolotāji” iznāca kā noslēdzošā grāmata Latvijas vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, kuru es laikam nekad pilnībā neizlasīšu, un jāatzīstas, ka par tāda latviešu rakstnieka Akmentiņa eksistenci pirms tam nemaz nenojautu. Tomēr romāns man sasodīti labi patika un piedevām atklāju sevī biedējoši daudz sentimenta. Turklāt nekādu skolotāju man tuvākajos rados nav, un pret skolu kā piespiedu izglītības iestādi nekad neesmu jutusi siltas jūtas. Iespējams, vienkārši palieku vecāka.

“Skolotāji” stāsta par pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Romāns sākas ar tās desmitgades pašu svarīgāko notikumu – visu tautu lielā vadoņa Staļina bērēm un turpinās ar stāstu par Hruščova atkušņa laiku. “Skolotājiem” ir četras daļas. Pirmā un pati garākā ir “Sarmas grāmata”. Tas ir romāna pamatstāsts, un tā galvenā varone ir Sarmīte, īsts velnēns brunčos. Meitēns no skolotāju ģimenes, kas pieaugot pati arī kļūst par skolotāju, lai gan patiesībā šausmīgi baidās no bērniem. Kādu brīdi Sarmīte pastrādā arī komjaunatnes komitejā un pamatīgi viļas ideoloģiskajā darbā un tā īstenotājos. Viņas stāstu papildina vēl trīs daļas. “Tēva grāmata”, kura ir viņas tēva, saukta par Papiņu, pārdomas par piedzīvoto trakajos juku laikos, kurus viņam ir nācies pārlaist. “Jāņa grāmata” ir mazliet jancīgs un ideālistisks iespraudums, kuru veido jauna skolotāja Jāņa Nācēja vēstules. Romānam punktu pieliek “Veltas grāmata”, kas ir Sarmītes vecākās māsas stāsts jau mūsdienās. Lielākoties romāna darbība notiek Tērces ciema skolā, kuras prototips esot Strautiņu skola.

Esmu ļoti pateicīga Andrim Akmentiņam par “Skolotājiem”. Viņš ir uzrakstījis brīnišķīgu, mazliet smeldzīgu, gaišu un humora pilnu grāmatu par laika posmu, par kuru bērnībā ir tik daudz nācies dzirdēt no saviem vecākiem, ka tas ir neizdzēšami iegūlies manā apziņā un pamazām ieguvis mītiskas aprises. Atšķirībā no Māras Zālītes grāmatām par piecdesmitajiem gadiem, kuru pamatā ir viņas pašas piedzīvotais, Andra Akmentiņa romāns ir manas paaudzes atmiņas par mūsu vecāku atmiņām. Tur nav jūtams autora klātbūtnes efekts. Un laikam jau šī atmiņu par atmiņām neizbēgamā distancētība no realitātes Akmentiņa tekstiem piešķir papildu nostalģiju un īpašu pievilcību, kā maigam, miglainam atspulgam spogulī. Katrā ziņā ļoti priecājos, ka kāds ir uzrakstījis grāmatu, kura tik ļoti sasaucas ar bērnībā dzirdētajiem stāstiem. Turklāt labā valodā, poētiski un tēlaini. Atmiņām un to neuzticamībai ir svarīga loma romānā (atmiņa ir maziņa, tā kā kalnu kaziņa). Un, kam tā atmiņa vajadzīga, dzīves beigās saka Māte, cilvēks, kura profesija ir tikt vienmēr galā. Ar visu.

Romānā, tāpat kā jebkurā reālā cilvēka dzīvē, nav pārlieku daudz sižeta. Daļēji tas ir pieaugšanas romāns, un vēl te ir daudz dzīves sīkumu un ikdienas poēzijas. Visam cauri vijas zeltainie pavedieni starp cilvēkiem, bez kuriem mēs droši vien pārvērstos par ļauniem ežiem. Pēc savas noskaņas “Skolotāji” atgādināja sensenos laikos lasīto Ilzes Indrānes “Lazdu laipu”, bet varbūt tā tikai šķita. Literārā ziņā romāns, protams, nav nevainojams, Tas pēc struktūras ir nedaudz saraustīts, sižets nav viengabalains, atsevišķās daļas ne visai labi turas kopā un nobeigums ir pārāk straujš. Citiem lasītājiem romāns esot šķitis pārāk vienmuļš un piezemēts, vai pārāk jauks. Arī Latvijas literatūras gada balvai “Skolotājus” nenominēja, jo grāmata neesot devusi nekādu jaunu pienesumu latviešu literatūrai. Tā jau ir, “Skolotāji” patiešām ir diezgan tradicionāls un vecmodīgs romāns, bet man sen ir piemirsušie visi balvai nominētie jaunmodīgie literārie darbi (izņemot Zālītes “Paradīzes putnus”), bet Akmentiņa romāns paliks manā grāmatu plauktā arī turpmāk.

Siena vākšana pagājušā gadsimta 50. gados. Bilde no ģimenes krājumiem.

Pēc izlasīšanas par “Skolotājiem” aizdomājos daudz vairāk nekā par citām vēstures sērijas grāmatām. Romāns iedvesmoja izvilkt un papētīt vecās, neskaidrās un apskrambātās piecdesmito gadu fotogrāfijas, kurās redzami lielākoties jau sen miruši cilvēki, iemūžināti nebeidzamajos lauku darbos, kas acīmredzot viņiem ir bijuši dikti būtiski.  Nē, siena vākšana nudien nebija nekāds mīts. Pārskatīju piecdesmitajos gados rakstītās tuvinieku vēstules. Pat palasīju Jāna Unduska eseju krājumu “Boļševisms un kultūra”, kas esot bijis viens no autora iedvesmas avotiem romāna rakstīšanas laikā. Vārdu sakot, “Skolotāji” ir gaišs un rimts romāns par atmiņām, kuru labāk lasīt apcerīgā noskaņojumā.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Daniels Kēlmans “Tils”

Daniels Kēlmans “Tils”, no vācu val. tulkojis Zigurds Skābardis, izdevniecība Dienas Grāmata, Rīga: 2019 (Daniel Kehlmann, Tyll, 2017)

Vācu rakstnieka Daniels Kēlmana grāmatas man iepatikās jau pirms gadiem desmit, kad izlasīju viņa “Pasaules mērīšanu” un “Vistālāko vietu”, tāpēc nudien nopriecājos Grāmatu izstādē, uzzinot, ka drīzumā iznāks arī viņa romāns par Tilu Pūcesspieģeli.

Pēc izlasīšanas varu teikt, ka Daniela Kēlmana “Tils” ir tieši tāda grāmata, kādas man patīk. Tā ir uzrakstīta šķietami viegli un draiskulīgi, bet autors tajā ir pamanījies parādīt 17. gadsimta sākuma Eiropu visā tās spožumā un postā. Te ir Trīsdesmitgadu karš, mēris, sūdi, nebeidzamas bērnu nāves, burvju un raganu prāvas, benžu psihoproblēmas, dīvainās idejas, kurām tolaik ticēja mācītie vīri, atsauces uz visiem populārākajiem Šekspīra sižetiem, Ziemas karaliene un Ziemas karalis, Gustavs Ādolfs, runājošs ēzelis un pat viens pūķis.

Latvijā plašāk pazīstama ir Šarla de Kostēra romantiskā versija stāstam par Tilu Pūcesspieģeli kā flāmu tautas varoni. Patiesībā Tils ir daudz senākas izcelsmes personāžs no 14. gadsimta sākuma Vācijas teritorijas – bezkaunīgs, negants un nekrietns. Stāstam par Tilu Pūcesspieģeli ir neskaitāmas versijas un vienu tādu pat ir sacerējusi Aspazija. Pūcesspieģelis, iespējams, ir bijis arī runča Begemota prototips Bulgakova “Meistarā un Margaritā”. Daniels Kēlmans savu Tilu ir pārcēlis uz 17. gadsimtu un iemetis Trīsdesmitgadu kara haosā.  Tils šajā romānā nav nekāds jaukais tēls. Viņš ir gluži kā spogulis, kas cilvēkiem parāda viņu patieso būtību, provocē un izaicina. Tils žonglēdams dejo uz virves virs pūļa, it kā uz viņu neattiektos nekas no tā, kas skar citus. Un neapšaubāmi Tils kā tēls ir nemirstīgs.

Pēc savas struktūras Kēlmana romāns nav lineārs. Autors mums pastāsta te šo, un tad atkal to, ļoti fragmentāri un jauktā secībā, un lasītājam tiek tas prieks visu mēģināt salikt kopā pašam.  Grāmatā ir vairāki stāstītāji, bet viņi visi lielākoties ir neuzticami, tāpēc vienus un tos pašus notikumus traktē dažādi. Bet visneuzticamākais no visiem ir pats autors. Man, ar savām trūcīgajām šī perioda vēstures zināšanām, lasot nācās izmantot Vikipēdijas palīdzību itin bieži, lai uzzinātu vairāk par visām tām negaidīti interesantajām lietām, kuras savā romānā ir pieminējis Kēlmans. Lai gan, kas to zina, cik uzticama stāstītāja ir pati Vikipēdija? Tā kā man ļoti patika Kēlmana grāmata par Gausu un Humboltu “Pasaules mērīšana”, pieļauju, ka arī es šajā aprakstā neesmu uzticama stāstītāja.

Daniela Kēlmana “Tils” ir brīnišķīga grāmata, kas ir lieliski uzrakstīta un vienlaikus spēj būt gan viegla, gan nopietna. Tā ir spēle ar vēsturi, kas atraisa lasītāja iztēli un pamudina iedzimto zinātkāri ilgi rakties pa Eiropas pagātni, lai mēģinātu saprast, kas tas vispār bija. Vārdu sakot, tā ir pārāk laba grāmata, lai to varētu ieteikt visiem.

“Vai tad viņš ir redzēts, šis pūķis?”
“Protams, ka nē. Pūķis, kas ticis redzēts, būtu pūķis, kam trūkst svarīgākās pūķa īpašības – proti, spējas padarīt sevi nemanāmu. Tieši šī iemesla dēļ pret visu to cilvēku liecībām, kuri apgalvo, ka ir redzējuši pūķi, jāizturas ar vislielāko neticību, jo pūķis, kurš ļautu sevi redzēt, jau a priori būtu atpazīstams kā pūķis, kurš nav īsts pūķis.”

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Par grāmatu ir rakstījusi arī Lili.

Laima Kota „Istaba”

Laima Kota „Istaba”, Rīga: Dienas Grāmata, 2016., Latvijas vēstures romānu sērija „MĒS. Latvija, XX gadsimts”

Pēc senas grāmatu blogeru tradīcijas* novembris ir latviešu literatūras mēnesis. Tradīcijas, ka zināms, ir svēta lieta, tomēr to eksistencei ir nepieciešama regulāra kopšana. Tāpēc šomēness latviešu grāmatām blogā pievērsīšos vairāk nekā pārējā laikā.

Laima Kota Istaba„Istaba” ir viena no grāmatām, kas iznākusi Latvijas vēstures romānu sērijā „MĒS. Latvija, XX gadsimts”, un tajā stāstīts par perestroiku astoņdesmito gadu vidū. Tas ir laika periods, kas daudziem (arī man tajā skaitā) vēl joprojām ir labā atmiņā, un daudz kas no aprakstītā ir reāli piedzīvots, izdzīvots un laimīgi pārdzīvots. Uzreiz gribu piezīmēt, ka man ļoti simpatizēja autores attieksme pret tēmu – šis mūsu vēstures periods nudien bija neaprakstāmi stulbs un nejēdzīgs, bet grāmatā nav nekādas grūšas, skumjas vaimanāšanas un nožēlas par savu depresīvo dzīvi. Romāna darbība notiek Rīgas centra komunālajā dzīvoklī ar etniski raibu iedzīvotāju sastāvu – padomju tautu draudzība kā nekā. Personāži ir mazliet plakani, bet latviešu literatūrai netipiski darbīgi, dzīvelīgi un lielākoties pozitīvi un optimistiski noskaņoti. Vismaz sievietes – jaunā māksliniece Margarita, Lielā Tēvijas kara veterāna atraitne, kas pat aci nepamirkšķinot pēc fotogrāfijas var noviltot Velaskēzu un pāris gadu laikā iemācās izcept gandrīz vai ēdamus pīrādziņus, saimnieciskā TamarGrigorjevna, inteliģentā Roza Borisovna, talantīgā šuvēja Malvīne, kāršu triku meistare Zlata un pat fonā kaislīgi vaidošā Sirēna. Ar vīriešiem gan romānā nez kāpēc notiek visādas nelāgas lietas – Afganistāna, Černobiļa, Ķegums, un it kā ar to būtu par maz, pa kādam arī arestē vai noslepkavo. Un kā neliels bonuss visam pārējam, dzīvoklī ir arī mistisks portāls uz citām dimensijām, diemžēl tam nav nekādas nozīmes sižeta attīstībā.

Lasīšanas laikā „Istaba” uzjundīja negaidīti daudz atmiņu. Tā jau arī bija, kandžu dzinām, rudeņos piespiedu kārtā devāmies uz laukiem cīnīties par ražu, pārtikas programmu pildījām, zeķubikses krāsojām un lāpījām, tagad pat nesaprotu, no kā mēs pārtikām (laikam lielākoties no siermaizēm un kartupeļiem), sadzīve bija pretīga un cilvēku savstarpējās attiecības naidīgas un pazemojumu pilnas. Līdzīgi stāsti ir katram, kurš apzinātā vecumā ir padzīvojis astoņdesmitajos. Un ir ļoti labi, ka tie tagad ir apkopoti arī vēsturiskā romānā, jo pārlieku daudz kas ikdienā piemirstas.

Romāns man patiešām patika kā iespēja atsvaidzināt atmiņā neseno pagātni, tāpēc patiešām žēl, ka literārajā ziņā grāmata nav īpaši izdevusies. Tā šķiet pārlieku sasteigta. Sižets ir gandrīz nekāds, precīzāk, ļoti formāls, samākslots un nepārliecinoši naivs (visi tie bezgalīgie uzmetieni ar dzīvokļu pirkšanu nekādi nav saliekami kopā ar apsviedīgajiem un izdarīgajiem personāžiem). Vietām rodas iespaids, ka autore ir vienkārši gribējusi sabāzt romānā pēc iespējas vairāk atmiņu stāstus un rezultātā ir ar tiem pārforsējusi, un līdz ar to teksts paliek apnicīgs. Savukārt atmiņu haotiskums un nelielais notikumu anahronisms lasot pārlieku netraucēja, jo tieši tādas jau mūs atmiņas ir – neskaidras, saraustītas, un visi laiki parasti ir sabiruši pilnīgā juceklī.

Lai arī „Istaba” ir rakstīta ar lasot gandrīz vai taustāmi sajūtamu autores aizrautību, tomēr salīdzinājumā ar Ikstenas „Mātes pienu” romāns lielākā mērā atstāj pasūtījuma darba iespaidu. Grāmatu aizverot, ir neliela nepabeigtības sajūta, jo gan par personāžiem, gan par šo laiku rakstīt un stāstīt vēl būtu daudz ko, bet, vai nu termiņi ir dikti spieduši, vai iedvesma beigusies, nezinu, bet romāns vienā brīdī vienkārši beidzas.

Katrā ziņā „Istabu” varu droši ieteikt lasīt visiem, kam interesē Latvijas neseno laiku vēsture, un ir vēlme izbaudīt attīstītā sociālisma sirreālās noskaņas.

Gaitenī iestājās klusuma sekundes kā pirms spožas perfomances galā. Varēja dzirdēt, kā no Sirēnas telefona klausules gaitenī izlaužas gari stiepts, baudas un apmieras piepildījumu guvis klienta vaids. Viss dzīvoklī notiekošais pēkšņi šķita kā absurds kino: te, šajā Rīgas pelēkā nama būcenī, Eiropas klasiķus kopē pelēka deividbovijiska būtne, kam acis kā Vanas ezera kaķim – divas zilas, otras zaļas, viena skatoties redz to, kas slēpts, otra – redz pasauli ārpus, pie gaiteņa sienas četrdesmitvatīgas spuldzītes gaismā, mirdzošos sadāvinātos ordeņus zibinādams, neizdibināmā tālē skatās uz naglas pakārtais maršals, sakrautās un ar veļas striķi apsietās žurnāla „Zvaigzne” ķīpas lēnām pārklājas ar laika putekļiem, virtuvē uz gāzes plīts nebeidzamu baudu garantē kandžu pilinošs aparāts, bet kaudzē uz plaukta, iepretī vaidošajai un vilinošu balsi dvesošajai Sirēnai, rindojas Marksa kopotie raksti. Ar krīta krāsu nopindzelētās gaiteņa sienas, kas ornamentētas ar gumijas rullīša nospiedumiem, ikvienu ienācēju iekrāso heaptītslimnieciski dzeltenīgā tonī. Uz gara pakaramā izkarinātas, gaitenī iestumtas, tepat dzīvoklī sašūtas melnas ādas jakas ar pasaulē atpazīstamu zīmolu uzšuvēm, astoņi skaitītāji pie sienas un pāri visam – aicinošs plakāts ar saukli: „Zupa, kotletes un mušas – atsevišķi!” Visā dzīvoklī ož pēc trekniem cūku taukiem.

* Šo tradīciju uzsāka Spīgana pirms nu jau veseliem četriem gadiem. Te saite uz latviešu grāmatu lasīšanas uzsaukumu viņas blogā.

Lorāns Binē „HHhH”

Lorāns Binē „HHhH”, no franču valodas tulk. Dens Dimiņš, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Laurent Binet, HHhH, 2010)

Skaidrs, ka pēc Dena Dimiņa tulkotā Selīna, biju gatava bez liekiem jautājumiem izlasīt arī jebkuru citu no viņa tulkojumiem. Tuvākais jebkurš izrādījās nesen iznākušais Lorēna Binē romāns „HHhH” par atentātu pret vienu no nacistu vadoņiem Reinhardu Heidrihu.

HHhHGodīgi sakot, tēma nešķita interesanta, jo pēdējā gada laikā šī ir jau kāda ceturtā latviski izdotā grāmata par Čehiju otrā pasaules karā, ar kuru nācies saskarties. Cik tad var par to lasīt? Tomēr autors mani ātri vien savaldzināja ar savu savdabīgo stāstījuma veidu. „HHhH” nav nekāds trilleris, kā sākotnēji varētu domāt, bet tas ir romāns par romāna rakstīšanu. Tā galvenais varonis ir jauns rakstnieks, kas vāc materiālus savam pirmajam vēsturiskajam romānam, un man jau vienmēr ir patikušas grāmatas par rakstniekiem un rakstīšanu. Viena no sižeta līnijām asprātīgi un ar vieglu humoru stāsta, kā viņu ieinteresējusi tieši šī vēstures epizode, par informācijas meklējumiem, izstāžu un muzeju apmeklējumiem, kā arī par atentātu jau sarakstītajām grāmatām un uzņemtajām filmām. Rakstnieka padarīšana par vienu no grāmatas personāžiem nav nekas jauns, bet dod iespēju plašāk paskatīties uz notikumiem no mūsdienu skatu punkta, un kopā ar autoru mēs izejam cauri viņa radīšanas mokām un vēsturisko romānu rakstīšanas likstām.

Jūs jau būsiet nojautuši, ka viss šis stāsts mani fascinē, bet vienlaikus, šķiet, arī krīt man uz nerviem

Vai autora iztēle, piedēvējot reāliem cilvēkiem izdomātas dzīves epizodes, viņus nevulgarizē (man vienmēr ir šķitis, ka, jā, ). Cik svarīgi ir pieturēties pie dokumentāliem faktiem, bet kā nepazaudēt romāna cilvēcīgumu. Kā saglabāt rakstītāja neitralitāti, bet tajā pašā laikā nepadarīt tekstu nebaudāmi sausu. Cik tuvu vispār ir iespējams piekļūt patiesībai, galu galā daudzos gadījumos eksistē vairākas atšķirīgas notikumu versijas. Nu, un kāda gan vispār lasītājiem ir nozīme tam, vai Heidrihs brauca ar zaļu vai melnu mašīnu? Tomēr man autora pieeja vēsturei un uzmanība pret sīkām detaļām šķiet ļoti simpātiska, lai gan lielākoties visi to uzskata par maniakālu apsēstību.

Šī cīņa jau pašā sākumā ir zaudēta. Es nevaru padarīt šo notikumu par tādu, kādam tam vajadzēja būt. Viss šis juceklis ar personām, notikumiem, datumiem, bezgalīga cēloņsakarību sazarošanās, un šie cilvēki, šie reālie cilvēki, kuri patiešām ir dzīvojuši, ar savu dzīvi, rīcību un domām, no kurām es skaru tikai pavisam plānu virskārtiņu… Es bez mitas apdauzos pret Vēstures sienu, uz kuras aug nomācošā cēlonības efeja – tā nepārtraukti lien un izplešas aizvien tālāk, augstāk un biezākā dzinumu un zaru slānī

Viss pārējais romānā ir reāli notikumi un reāli eksistējušas personas. Un stāsts patiešām ir pasakains, brīžiem gandrīz neticams, ļoti cilvēcīgs, traģisks, bet ne sentimentāls. Tas ir stāsts par neaptveramu drosmi un uzdrīkstēšanos pretoties, veltījums abiem varoņiem Jozefam Gabčīkam un Janam Kubišam, kā arī nopostītajai Lidicei un visai ēnu armijai – čehu pagrīdniekiem un vienkāršajiem cilvēkiem, bez kuriem nebūtu iespējams šis varoņdarbs, bet kurus pēc tam nomocīja un noslepkavoja nacisti. Pat labi zinot, kā viss beigsies, autoram atentātam veltītajās lappusēs ir izdevies panākt spriedzi ne pa jokam, bet viņa apraksti vispār ir ļoti kinematogrāfiski.

 Lorāns Binē, protams, izstāsta arī Reinharda Heidriha biogrāfiju, viņa bērnību (padomājiet labi, pirms savu dīvaino klases biedru iesauciet par āzi, izaudzis liels viņš var nolemt sarīkot holokaustu), un žilbinošu karjeru pie nacistiem, kļūstot par Himlera labo roku, Prāgas bendi un gaišmataino zvēru. Lai gan tagad ir moderni lepoties ar vēstures nezināšanu, noteikti jebkuram derētu izlasīt arī romāna nodaļas par Čehijas okupāciju. Nu, vienkārši, lai saprastu, kas notiek tagadnē. Nekas jau nav mainījies.

Sākotnēji romānu autors bija plānojis nosaukt Operācija Antropoīds (atbilstoši atentāta konspiratīvajam nosaukumam), bet redaktoram tā likās slikta ideja, jo pārāk asociējās ar kaut kādu triviālu sci-fi. Tāpēc to nomainīja pret dīvaino un netulkojamo abreviatūru „HHhH”, kas mazliet vairāk izaicina iztēli.

Interesanti, ka pirms publicēšanas izdevējs, baidoties par kritiķu un publikas reakciju, no romāna izņēma apmēram divdesmit lappušu garas Lorāna Binē pārdomas par Džona Litela „Labvēlīgajām”, par kurām autors nav īpaši labā domās (es arī). Latviešu izdevumā šis fakts, protams, nav pieminēts. Droši vien nav labais tonis savā romānā kritizēt kādu citu romānu, lai gan kāpēc gan nē? No vienas puses tas ir komiski, jo acīmredzot Binē ir pamatīgi krimtusi Litela popularitāte. Turklāt Binē ir veltījis vairākus gadus materiālu vākšanai, bet kāds viņu ir apdzinis, un viņš tagad baidās, ka nevienu vairs neinteresēs pēc tik īsa laika publicēts vēl viens romāns par to pašu laika periodu un ar tiem pašiem personāžiem (bailes gan nebija īpaši pamatotas, galu galā arī Binē saņēma Gonkūru prēmiju, gan ne galveno kā Litels, bet par labāko debijas romānu). Tomēr Binē pārdomas der izlasīt (tās divus gadus pēc „HHhH” iznākšanas nopublicēja atsevišķi un ir atrodamas šeit), jo tajās apcerēti jautājumi arī par rakstnieka ētiku un labi izskaidrots, kāpēc Litela „Labvēlīgās” bija tik neinteresantas

Endrū Millers „Tīrs”

Endrū Millers „Tīrs”, no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014., (Andrew Miller, Pure, 2011)

Endrū Millers ir vairāku vēsturisko romānu autors. No viņa darbiem latviski ir izdots „Iemīlējies Kazanova” un tagad arī „Tīrs” – romāns par pirmsrevolūcijas Parīzi un Nevainīgo kapsētas likvidēšanu. Autors ir pāris reizes ticis līdz Bukera balvas īsajam sarakstam un reiz pat saņēmis Dublinas literāro prēmiju. Lasīju, ka Millera romāni tiekot pielīdzināti Faulza darbiem, bet, ak, vai, „Tīrs” noteikti nestāv ne tuvu Faulza kaitinošajai intelektualitātei. Formāli līdzības, protams, var atrast, bet tikai virspusējas. Milleru salīdzina arī ar Zīskindu, bet arī nav gluži tas, pietrūkst viņa maniakālo apmātību.

Tīrs.phpRomāns stāsta par leģendārās Nevainīgo kapsētas likvidēšanu 1785. gadā. Apbedījumi šajā vietā tika veikti jau 9. gadsimtā, bet laika gaitā nelielajā zemes gabalā 0.7 hektāru platībā tika aprakti aptuveni divi miljoni mirušo. Apbedījumi tika veikti kopējos kapos, kuri bieži vien bija vairāk nekā 10 metrus dziļi. Pilsētai izplešoties, kapsēta 18. gadsimtā atradās biezi apdzīvotā rajonā un situācija kļuva katastrofāla, jo tik liela dažādās sadalīšanās pakāpēs esošu mirstīgo atlieku koncentrācija tik niecīgā platībā, maigi izsakoties, nebija īpaši higiēniska. Kapsētas apkārtnē esot traki smirdējis, līķus un kaulus vairs nav bijis, kur bāzt, un skaidrs, ka nekādus kapu svētkus tur neviens nerīkoja.1780. gadā sabruka kāda kopējā kapa siena un kaulainā līķu masa visā savā daiļumā iegāzās pie kapsētas mūra esošas mājas pagrabā. Vietējie iedzīvotāji sevišķā sajūsmā par to nebija, kapsētu apbedījumiem slēdza un pilsētas varas iestādes nolēma to likvidēt, kaulus izrakt un aizvest uz pamestām akmeņlauztuvēm (kur tos, sakārtotus glītos krāvumos, varot aplūkot arī tagad), kas arī 15 mēnešu laikā tika izdarīts. Romāna „Tīrs” galvenais varonis – jauns inženieris Žans Batists ir tas cilvēks, kuram nākas nodarboties ar šo ķēpīgo darbiņu

Romāns nav slikts un es droši vien būšu vienīgā no lasītājiem, kas par to nav stāvā sajūsmā. 🙂 Autors mums ir uzzīmējis ļoti pārliecinošu un detaļām bagātu vēsturisko pirmsrevolūcijas Parīzes ainu (ieskaitot naktspodus operas ložas stūrī un Bastīlījas ēnu pāri visam), valoda ir interesanti senatnīga, tulkojums lielisks un notikumi risinās raiti. Tomēr ir sajūta, ka tas viss jau ir kādreiz lasīts un turklāt labākā izpildījumā (jā, jā, visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas). Romāns beigās tā arī izšķīst sīkumos un klišejiskos simbolos (baznīca jānodedzina, kapi jānovāc, jaunava jāizvaro) neatstājot neko prātā paliekošāku. Rakām, rakām un visu izrakām. Un ko tālāk? Lai arī romānā netrūkst visādu kolorītu dīvainīšu, tie vairāk ir tikai fona troksnis kapsētas novākšanai. Nav arī jūtama nekāda galvenā varoņa izaugsme – Žans Batists vienīgi divas reizes nomaina savu garderobi un pamatīgi noraujas pa galvu no jukušas jaunuves. Skaidrs, ka no dzīvajiem vienmēr jāuzmanās vairāk nekā mirušajiem.

Tā kā romāns ir smuks un nav īpaši intelektuāls, tad to droši var lasīt visi, kam patīk grāmatas par vēsturi, jauniem censoņiem, veciem kapiem un dīvainām jaunuvēm, bet nav vēlēšanās iedziļināties sarežģītākos tekstos.

Pamācoši, cik daudz var būt iekļauts dokumentā, kas izskatās tik vēss, tik nekaitīgs kā salocīta servjete! Gads ar kauliem, kapu zemi, nerimus darbu. Gads ar mumificetiem līķiem un pātarus dziedošiem priesteriem. Gads, kas nelīdzinās nevienam citam viņa mūžā. Vai viņš tādu vēl piedzīvos? Gads, kurā bijusi izvarošana, pašnāvība, spēja nāve. Arī draudzība. Iekāre. Mīlestība…

Mika Valtari „Turms, nemirstīgais”

Mika Valtari „Turms, nemirstīgais”, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014., (Mika Waltari, „Turms kulematon, 1955)

Sen nebija lasīts neviens pamatīgs un ķieģeļveidīgs vēsturiskais romāns, tāpēc ar prieku ķēros klāt nesen izdotajai Mika Valtari grāmatai par etruskiem „Turms, nemirstīgais”. Kādreiz biju lasījusi viņa romānu par Seno Ēģipti „Sinuhe ēģiptietis” un tas man patika, tāpēc bija apmēram skaidrs, kas tas par rakstnieku, un ko no viņa var gaidīt. Romāns ir sarakstīts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un par etruskiem tolaik nekas daudz zināms nebija. Tak arī tagad par viņiem neko daudz vairāk nezinām. Pirms apmēram trīs gadu tūkstošiem etruski apdzīvoja mūsdienu Toskānas teritoriju (romieši viņus sauca par tuskiem, tāpēc tai vietai tāds nosaukums). Nav īsti skaidrs, no kurienes etruski ir uzradušies (mitohondriju DNS analīzes vairāk tā kā norāda uz Mazāziju). Šķiet, ka viņi nav bijuši indoeiropieši un viņu valoda (precīzāks apzīmējums būtu valodas atliekas) nelīdzinās citām mūsdienās zināmajām. Tomēr etruski nenoliedzami ir bijuši savam laikam tehniski advancēti – mācējuši kausēt dzelzi, smuki gleznojuši un bijuši labi tēlnieki. Senie romieši daudz ko no viņiem nošpikoja un ieviesa pie sevis (Roma sākotnēji bija viduvēja etrusku pilsēta) – pilsētu plānošanu, armijas uzbūvi, gladiatoru cīņas, u.c. Un galu galā līdz mūsu ēras sākumam asimilēja arī etruskus pašus.

Turms nemirstīgaisVispār autors romānā veiksmīgi apspēlē to, ka mēs neko lāgā par etruskiem nezinām. Tā nu grāmatas sākumā galvenais varonis Turms arī neko nezina ne par etruskiem, ne par savu izcelšanos. Viņš desmit gadu vecumā pēc zibens spēriena atjēdzas kaut kur Jonijā kopā ar pulciņu beigtu aitu un ir pilnībā zaudējis atmiņu. Tā arī lielāko daļu no romāna (kādus četrdesmit gadus) Turms ir aizņemts ar savas identitātes meklējumiem. Ik pa laikam viņam ceļā patrāpās kāda persona, kura miedz ar aci un izmet mīklainus mājienus – sak, kad pienāks laiks, tad visu apjēgsi, bet līdz tam nekā. Tomēr Turma klejojumi ir gana aizraujoši un autors visus notikumus apraksta labākajā grieķu mītu un varoņteiku stilā. Vai drīzāk romāns ir sarakstīts atbilstoši tam, kā mēs iedomājamiem tā laika vēsturi, jo kurš gan īsti zina, kas tolaik notika patiesībā. Visu romāna varoņu likteņus nosaka dievi, kas ir vieni garlaikoti, kašķīgi un atriebīgi maitasgabali. Cilvēkam pats galvenais ir nepalaist garām kādu dieva zīmi, lai saprastu, kas viņu varētu nākotnē sagaidīt. Dievu nolūkus var mēģināt izprast novērojot putnus (acīmredzot tāpēc arī mūsdienās putnu vērošana ir tik populāra nodarbe), mētājoties ar aitu kauliem, rakājoties pa beigtu lopu ķiškām vai pacenšoties nosapņot ko zīmīgu un atmiņā paliekošu.

Autors Turmam viņa meklējumos ir piešķīris jaukus ceļabiedrus – spartieti Dōrieju, kurš ir jūtami spēcīgāks fiziskajos vingrinājumos nekā garīgajos (tas, ka viņš vienā no kaujām noraujas pa galvu ar airi, situāciju diemžēl neuzlabo), dziednieku Mikōnu, kurš iedvesmas brīžos dažiem saviem pacientiem stūķē mutē monētu un skaidro, ko stāstīt drīzumā satiekamajam pārcēlājam, trako pirātu Dionīsiju ar viņa trīssimts fokajiešiem un, protams, dievietes Afrodītes dāvanu – viņas tempļa galveno priesterieni (šis amats antīkajā pasaulē sievietēm laikam bija tāda kā viena no karjeras virsotnēm) Arsinoju (Ištafru). Tak ar dievu dāvanām ir jābūt, ai, cik uzmanīgiem. Skaidrs, ka Turmam ar viņu neiet viegli, tomēr tieši pateicoties Arsinojai romāna lasīšana man sagādāja dažus jautrus mirkļus. Vispār Arsinoja varētu būt viens no spicākajiem sieviešu tēliem pēdējos gados lasītajā vēsturiskajā literatūrā.

Romāna darbība risinās laika periodā no 520. līdz 450. gadam pirms mūsu ēras un kopā ar tā varoņiem mēs apceļojam vai visu Vidusjūru – Joniju, Kipru, Delfus, Sicīliju, Seno Romu, etrusku zemes, piedalāmies vairākos vēsturiskos notikumos, sākot ar joniešu kariem, un iepazīstam visādas interesantas senās tautas un viņu paradumus. Pēc būtības „Turms, nemirstīgais” ir pacilāti poētiskā valodā sarakstīts mītisks dēku romāns, kas varbūt neizklausās īpaši daudzsološi. Tomēr par laimi autors spēj uz saviem varoņiem paskatīties diezgan distancēti un romānā ir ļoti daudz patīkamas, neuzbāzīgas ironijas par aprakstīto, kas to padara pat ļoti baudāmu. Laikam ir lieki piebilst, ka Maimas Grīnbergas tulkojums ir lielisks. Jāatzīst gan, ka Mika Valtari populārākā grāmata „Sinuhe ēģiptietis” man patika nedaudz labāk par autora jūtami idealizētajiem etruskiem, tomēr arī „Turms, nemirstīgais” ir ļoti labs un aizraujošs vēsturiskais romāns.