Tag Archives: vēsturiskais romāns

Laima Kota „Istaba”

Laima Kota „Istaba”, Rīga: Dienas Grāmata, 2016., Latvijas vēstures romānu sērija „MĒS. Latvija, XX gadsimts”

Pēc senas grāmatu blogeru tradīcijas* novembris ir latviešu literatūras mēnesis. Tradīcijas, ka zināms, ir svēta lieta, tomēr to eksistencei ir nepieciešama regulāra kopšana. Tāpēc šomēness latviešu grāmatām blogā pievērsīšos vairāk nekā pārējā laikā.

Laima Kota Istaba„Istaba” ir viena no grāmatām, kas iznākusi Latvijas vēstures romānu sērijā „MĒS. Latvija, XX gadsimts”, un tajā stāstīts par perestroiku astoņdesmito gadu vidū. Tas ir laika periods, kas daudziem (arī man tajā skaitā) vēl joprojām ir labā atmiņā, un daudz kas no aprakstītā ir reāli piedzīvots, izdzīvots un laimīgi pārdzīvots. Uzreiz gribu piezīmēt, ka man ļoti simpatizēja autores attieksme pret tēmu – šis mūsu vēstures periods nudien bija neaprakstāmi stulbs un nejēdzīgs, bet grāmatā nav nekādas grūšas, skumjas vaimanāšanas un nožēlas par savu depresīvo dzīvi. Romāna darbība notiek Rīgas centra komunālajā dzīvoklī ar etniski raibu iedzīvotāju sastāvu – padomju tautu draudzība kā nekā. Personāži ir mazliet plakani, bet latviešu literatūrai netipiski darbīgi, dzīvelīgi un lielākoties pozitīvi un optimistiski noskaņoti. Vismaz sievietes – jaunā māksliniece Margarita, Lielā Tēvijas kara veterāna atraitne, kas pat aci nepamirkšķinot pēc fotogrāfijas var noviltot Velaskēzu un pāris gadu laikā iemācās izcept gandrīz vai ēdamus pīrādziņus, saimnieciskā TamarGrigorjevna, inteliģentā Roza Borisovna, talantīgā šuvēja Malvīne, kāršu triku meistare Zlata un pat fonā kaislīgi vaidošā Sirēna. Ar vīriešiem gan romānā nez kāpēc notiek visādas nelāgas lietas – Afganistāna, Černobiļa, Ķegums, un it kā ar to būtu par maz, pa kādam arī arestē vai noslepkavo. Un kā neliels bonuss visam pārējam, dzīvoklī ir arī mistisks portāls uz citām dimensijām, diemžēl tam nav nekādas nozīmes sižeta attīstībā.

Lasīšanas laikā „Istaba” uzjundīja negaidīti daudz atmiņu. Tā jau arī bija, kandžu dzinām, rudeņos piespiedu kārtā devāmies uz laukiem cīnīties par ražu, pārtikas programmu pildījām, zeķubikses krāsojām un lāpījām, tagad pat nesaprotu, no kā mēs pārtikām (laikam lielākoties no siermaizēm un kartupeļiem), sadzīve bija pretīga un cilvēku savstarpējās attiecības naidīgas un pazemojumu pilnas. Līdzīgi stāsti ir katram, kurš apzinātā vecumā ir padzīvojis astoņdesmitajos. Un ir ļoti labi, ka tie tagad ir apkopoti arī vēsturiskā romānā, jo pārlieku daudz kas ikdienā piemirstas.

Romāns man patiešām patika kā iespēja atsvaidzināt atmiņā neseno pagātni, tāpēc patiešām žēl, ka literārajā ziņā grāmata nav īpaši izdevusies. Tā šķiet pārlieku sasteigta. Sižets ir gandrīz nekāds, precīzāk, ļoti formāls, samākslots un nepārliecinoši naivs (visi tie bezgalīgie uzmetieni ar dzīvokļu pirkšanu nekādi nav saliekami kopā ar apsviedīgajiem un izdarīgajiem personāžiem). Vietām rodas iespaids, ka autore ir vienkārši gribējusi sabāzt romānā pēc iespējas vairāk atmiņu stāstus un rezultātā ir ar tiem pārforsējusi, un līdz ar to teksts paliek apnicīgs. Savukārt atmiņu haotiskums un nelielais notikumu anahronisms lasot pārlieku netraucēja, jo tieši tādas jau mūs atmiņas ir – neskaidras, saraustītas, un visi laiki parasti ir sabiruši pilnīgā juceklī.

Lai arī „Istaba” ir rakstīta ar lasot gandrīz vai taustāmi sajūtamu autores aizrautību, tomēr salīdzinājumā ar Ikstenas „Mātes pienu” romāns lielākā mērā atstāj pasūtījuma darba iespaidu. Grāmatu aizverot, ir neliela nepabeigtības sajūta, jo gan par personāžiem, gan par šo laiku rakstīt un stāstīt vēl būtu daudz ko, bet, vai nu termiņi ir dikti spieduši, vai iedvesma beigusies, nezinu, bet romāns vienā brīdī vienkārši beidzas.

Katrā ziņā „Istabu” varu droši ieteikt lasīt visiem, kam interesē Latvijas neseno laiku vēsture, un ir vēlme izbaudīt attīstītā sociālisma sirreālās noskaņas.

Gaitenī iestājās klusuma sekundes kā pirms spožas perfomances galā. Varēja dzirdēt, kā no Sirēnas telefona klausules gaitenī izlaužas gari stiepts, baudas un apmieras piepildījumu guvis klienta vaids. Viss dzīvoklī notiekošais pēkšņi šķita kā absurds kino: te, šajā Rīgas pelēkā nama būcenī, Eiropas klasiķus kopē pelēka deividbovijiska būtne, kam acis kā Vanas ezera kaķim – divas zilas, otras zaļas, viena skatoties redz to, kas slēpts, otra – redz pasauli ārpus, pie gaiteņa sienas četrdesmitvatīgas spuldzītes gaismā, mirdzošos sadāvinātos ordeņus zibinādams, neizdibināmā tālē skatās uz naglas pakārtais maršals, sakrautās un ar veļas striķi apsietās žurnāla „Zvaigzne” ķīpas lēnām pārklājas ar laika putekļiem, virtuvē uz gāzes plīts nebeidzamu baudu garantē kandžu pilinošs aparāts, bet kaudzē uz plaukta, iepretī vaidošajai un vilinošu balsi dvesošajai Sirēnai, rindojas Marksa kopotie raksti. Ar krīta krāsu nopindzelētās gaiteņa sienas, kas ornamentētas ar gumijas rullīša nospiedumiem, ikvienu ienācēju iekrāso heaptītslimnieciski dzeltenīgā tonī. Uz gara pakaramā izkarinātas, gaitenī iestumtas, tepat dzīvoklī sašūtas melnas ādas jakas ar pasaulē atpazīstamu zīmolu uzšuvēm, astoņi skaitītāji pie sienas un pāri visam – aicinošs plakāts ar saukli: „Zupa, kotletes un mušas – atsevišķi!” Visā dzīvoklī ož pēc trekniem cūku taukiem.

* Šo tradīciju uzsāka Spīgana pirms nu jau veseliem četriem gadiem. Te saite uz latviešu grāmatu lasīšanas uzsaukumu viņas blogā.

Lorāns Binē „HHhH”

Lorāns Binē „HHhH”, no franču valodas tulk. Dens Dimiņš, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Laurent Binet, HHhH, 2010)

Skaidrs, ka pēc Dena Dimiņa tulkotā Selīna, biju gatava bez liekiem jautājumiem izlasīt arī jebkuru citu no viņa tulkojumiem. Tuvākais jebkurš izrādījās nesen iznākušais Lorēna Binē romāns „HHhH” par atentātu pret vienu no nacistu vadoņiem Reinhardu Heidrihu.

HHhHGodīgi sakot, tēma nešķita interesanta, jo pēdējā gada laikā šī ir jau kāda ceturtā latviski izdotā grāmata par Čehiju otrā pasaules karā, ar kuru nācies saskarties. Cik tad var par to lasīt? Tomēr autors mani ātri vien savaldzināja ar savu savdabīgo stāstījuma veidu. „HHhH” nav nekāds trilleris, kā sākotnēji varētu domāt, bet tas ir romāns par romāna rakstīšanu. Tā galvenais varonis ir jauns rakstnieks, kas vāc materiālus savam pirmajam vēsturiskajam romānam, un man jau vienmēr ir patikušas grāmatas par rakstniekiem un rakstīšanu. Viena no sižeta līnijām asprātīgi un ar vieglu humoru stāsta, kā viņu ieinteresējusi tieši šī vēstures epizode, par informācijas meklējumiem, izstāžu un muzeju apmeklējumiem, kā arī par atentātu jau sarakstītajām grāmatām un uzņemtajām filmām. Rakstnieka padarīšana par vienu no grāmatas personāžiem nav nekas jauns, bet dod iespēju plašāk paskatīties uz notikumiem no mūsdienu skatu punkta, un kopā ar autoru mēs izejam cauri viņa radīšanas mokām un vēsturisko romānu rakstīšanas likstām.

Jūs jau būsiet nojautuši, ka viss šis stāsts mani fascinē, bet vienlaikus, šķiet, arī krīt man uz nerviem

Vai autora iztēle, piedēvējot reāliem cilvēkiem izdomātas dzīves epizodes, viņus nevulgarizē (man vienmēr ir šķitis, ka, jā, ). Cik svarīgi ir pieturēties pie dokumentāliem faktiem, bet kā nepazaudēt romāna cilvēcīgumu. Kā saglabāt rakstītāja neitralitāti, bet tajā pašā laikā nepadarīt tekstu nebaudāmi sausu. Cik tuvu vispār ir iespējams piekļūt patiesībai, galu galā daudzos gadījumos eksistē vairākas atšķirīgas notikumu versijas. Nu, un kāda gan vispār lasītājiem ir nozīme tam, vai Heidrihs brauca ar zaļu vai melnu mašīnu? Tomēr man autora pieeja vēsturei un uzmanība pret sīkām detaļām šķiet ļoti simpātiska, lai gan lielākoties visi to uzskata par maniakālu apsēstību.

Šī cīņa jau pašā sākumā ir zaudēta. Es nevaru padarīt šo notikumu par tādu, kādam tam vajadzēja būt. Viss šis juceklis ar personām, notikumiem, datumiem, bezgalīga cēloņsakarību sazarošanās, un šie cilvēki, šie reālie cilvēki, kuri patiešām ir dzīvojuši, ar savu dzīvi, rīcību un domām, no kurām es skaru tikai pavisam plānu virskārtiņu… Es bez mitas apdauzos pret Vēstures sienu, uz kuras aug nomācošā cēlonības efeja – tā nepārtraukti lien un izplešas aizvien tālāk, augstāk un biezākā dzinumu un zaru slānī

Viss pārējais romānā ir reāli notikumi un reāli eksistējušas personas. Un stāsts patiešām ir pasakains, brīžiem gandrīz neticams, ļoti cilvēcīgs, traģisks, bet ne sentimentāls. Tas ir stāsts par neaptveramu drosmi un uzdrīkstēšanos pretoties, veltījums abiem varoņiem Jozefam Gabčīkam un Janam Kubišam, kā arī nopostītajai Lidicei un visai ēnu armijai – čehu pagrīdniekiem un vienkāršajiem cilvēkiem, bez kuriem nebūtu iespējams šis varoņdarbs, bet kurus pēc tam nomocīja un noslepkavoja nacisti. Pat labi zinot, kā viss beigsies, autoram atentātam veltītajās lappusēs ir izdevies panākt spriedzi ne pa jokam, bet viņa apraksti vispār ir ļoti kinematogrāfiski.

 Lorāns Binē, protams, izstāsta arī Reinharda Heidriha biogrāfiju, viņa bērnību (padomājiet labi, pirms savu dīvaino klases biedru iesauciet par āzi, izaudzis liels viņš var nolemt sarīkot holokaustu), un žilbinošu karjeru pie nacistiem, kļūstot par Himlera labo roku, Prāgas bendi un gaišmataino zvēru. Lai gan tagad ir moderni lepoties ar vēstures nezināšanu, noteikti jebkuram derētu izlasīt arī romāna nodaļas par Čehijas okupāciju. Nu, vienkārši, lai saprastu, kas notiek tagadnē. Nekas jau nav mainījies.

Sākotnēji romānu autors bija plānojis nosaukt Operācija Antropoīds (atbilstoši atentāta konspiratīvajam nosaukumam), bet redaktoram tā likās slikta ideja, jo pārāk asociējās ar kaut kādu triviālu sci-fi. Tāpēc to nomainīja pret dīvaino un netulkojamo abreviatūru „HHhH”, kas mazliet vairāk izaicina iztēli.

Interesanti, ka pirms publicēšanas izdevējs, baidoties par kritiķu un publikas reakciju, no romāna izņēma apmēram divdesmit lappušu garas Lorāna Binē pārdomas par Džona Litela „Labvēlīgajām”, par kurām autors nav īpaši labā domās (es arī). Latviešu izdevumā šis fakts, protams, nav pieminēts. Droši vien nav labais tonis savā romānā kritizēt kādu citu romānu, lai gan kāpēc gan nē? No vienas puses tas ir komiski, jo acīmredzot Binē ir pamatīgi krimtusi Litela popularitāte. Turklāt Binē ir veltījis vairākus gadus materiālu vākšanai, bet kāds viņu ir apdzinis, un viņš tagad baidās, ka nevienu vairs neinteresēs pēc tik īsa laika publicēts vēl viens romāns par to pašu laika periodu un ar tiem pašiem personāžiem (bailes gan nebija īpaši pamatotas, galu galā arī Binē saņēma Gonkūru prēmiju, gan ne galveno kā Litels, bet par labāko debijas romānu). Tomēr Binē pārdomas der izlasīt (tās divus gadus pēc „HHhH” iznākšanas nopublicēja atsevišķi un ir atrodamas šeit), jo tajās apcerēti jautājumi arī par rakstnieka ētiku un labi izskaidrots, kāpēc Litela „Labvēlīgās” bija tik neinteresantas

Endrū Millers „Tīrs”

Endrū Millers „Tīrs”, no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014., (Andrew Miller, Pure, 2011)

Endrū Millers ir vairāku vēsturisko romānu autors. No viņa darbiem latviski ir izdots „Iemīlējies Kazanova” un tagad arī „Tīrs” – romāns par pirmsrevolūcijas Parīzi un Nevainīgo kapsētas likvidēšanu. Autors ir pāris reizes ticis līdz Bukera balvas īsajam sarakstam un reiz pat saņēmis Dublinas literāro prēmiju. Lasīju, ka Millera romāni tiekot pielīdzināti Faulza darbiem, bet, ak, vai, „Tīrs” noteikti nestāv ne tuvu Faulza kaitinošajai intelektualitātei. Formāli līdzības, protams, var atrast, bet tikai virspusējas. Milleru salīdzina arī ar Zīskindu, bet arī nav gluži tas, pietrūkst viņa maniakālo apmātību.

Tīrs.phpRomāns stāsta par leģendārās Nevainīgo kapsētas likvidēšanu 1785. gadā. Apbedījumi šajā vietā tika veikti jau 9. gadsimtā, bet laika gaitā nelielajā zemes gabalā 0.7 hektāru platībā tika aprakti aptuveni divi miljoni mirušo. Apbedījumi tika veikti kopējos kapos, kuri bieži vien bija vairāk nekā 10 metrus dziļi. Pilsētai izplešoties, kapsēta 18. gadsimtā atradās biezi apdzīvotā rajonā un situācija kļuva katastrofāla, jo tik liela dažādās sadalīšanās pakāpēs esošu mirstīgo atlieku koncentrācija tik niecīgā platībā, maigi izsakoties, nebija īpaši higiēniska. Kapsētas apkārtnē esot traki smirdējis, līķus un kaulus vairs nav bijis, kur bāzt, un skaidrs, ka nekādus kapu svētkus tur neviens nerīkoja.1780. gadā sabruka kāda kopējā kapa siena un kaulainā līķu masa visā savā daiļumā iegāzās pie kapsētas mūra esošas mājas pagrabā. Vietējie iedzīvotāji sevišķā sajūsmā par to nebija, kapsētu apbedījumiem slēdza un pilsētas varas iestādes nolēma to likvidēt, kaulus izrakt un aizvest uz pamestām akmeņlauztuvēm (kur tos, sakārtotus glītos krāvumos, varot aplūkot arī tagad), kas arī 15 mēnešu laikā tika izdarīts. Romāna „Tīrs” galvenais varonis – jauns inženieris Žans Batists ir tas cilvēks, kuram nākas nodarboties ar šo ķēpīgo darbiņu

Romāns nav slikts un es droši vien būšu vienīgā no lasītājiem, kas par to nav stāvā sajūsmā. 🙂 Autors mums ir uzzīmējis ļoti pārliecinošu un detaļām bagātu vēsturisko pirmsrevolūcijas Parīzes ainu (ieskaitot naktspodus operas ložas stūrī un Bastīlījas ēnu pāri visam), valoda ir interesanti senatnīga, tulkojums lielisks un notikumi risinās raiti. Tomēr ir sajūta, ka tas viss jau ir kādreiz lasīts un turklāt labākā izpildījumā (jā, jā, visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas). Romāns beigās tā arī izšķīst sīkumos un klišejiskos simbolos (baznīca jānodedzina, kapi jānovāc, jaunava jāizvaro) neatstājot neko prātā paliekošāku. Rakām, rakām un visu izrakām. Un ko tālāk? Lai arī romānā netrūkst visādu kolorītu dīvainīšu, tie vairāk ir tikai fona troksnis kapsētas novākšanai. Nav arī jūtama nekāda galvenā varoņa izaugsme – Žans Batists vienīgi divas reizes nomaina savu garderobi un pamatīgi noraujas pa galvu no jukušas jaunuves. Skaidrs, ka no dzīvajiem vienmēr jāuzmanās vairāk nekā mirušajiem.

Tā kā romāns ir smuks un nav īpaši intelektuāls, tad to droši var lasīt visi, kam patīk grāmatas par vēsturi, jauniem censoņiem, veciem kapiem un dīvainām jaunuvēm, bet nav vēlēšanās iedziļināties sarežģītākos tekstos.

Pamācoši, cik daudz var būt iekļauts dokumentā, kas izskatās tik vēss, tik nekaitīgs kā salocīta servjete! Gads ar kauliem, kapu zemi, nerimus darbu. Gads ar mumificetiem līķiem un pātarus dziedošiem priesteriem. Gads, kas nelīdzinās nevienam citam viņa mūžā. Vai viņš tādu vēl piedzīvos? Gads, kurā bijusi izvarošana, pašnāvība, spēja nāve. Arī draudzība. Iekāre. Mīlestība…

Mika Valtari „Turms, nemirstīgais”

Mika Valtari „Turms, nemirstīgais”, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014., (Mika Waltari, „Turms kulematon, 1955)

Sen nebija lasīts neviens pamatīgs un ķieģeļveidīgs vēsturiskais romāns, tāpēc ar prieku ķēros klāt nesen izdotajai Mika Valtari grāmatai par etruskiem „Turms, nemirstīgais”. Kādreiz biju lasījusi viņa romānu par Seno Ēģipti „Sinuhe ēģiptietis” un tas man patika, tāpēc bija apmēram skaidrs, kas tas par rakstnieku, un ko no viņa var gaidīt. Romāns ir sarakstīts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un par etruskiem tolaik nekas daudz zināms nebija. Tak arī tagad par viņiem neko daudz vairāk nezinām. Pirms apmēram trīs gadu tūkstošiem etruski apdzīvoja mūsdienu Toskānas teritoriju (romieši viņus sauca par tuskiem, tāpēc tai vietai tāds nosaukums). Nav īsti skaidrs, no kurienes etruski ir uzradušies (mitohondriju DNS analīzes vairāk tā kā norāda uz Mazāziju). Šķiet, ka viņi nav bijuši indoeiropieši un viņu valoda (precīzāks apzīmējums būtu valodas atliekas) nelīdzinās citām mūsdienās zināmajām. Tomēr etruski nenoliedzami ir bijuši savam laikam tehniski advancēti – mācējuši kausēt dzelzi, smuki gleznojuši un bijuši labi tēlnieki. Senie romieši daudz ko no viņiem nošpikoja un ieviesa pie sevis (Roma sākotnēji bija viduvēja etrusku pilsēta) – pilsētu plānošanu, armijas uzbūvi, gladiatoru cīņas, u.c. Un galu galā līdz mūsu ēras sākumam asimilēja arī etruskus pašus.

Turms nemirstīgaisVispār autors romānā veiksmīgi apspēlē to, ka mēs neko lāgā par etruskiem nezinām. Tā nu grāmatas sākumā galvenais varonis Turms arī neko nezina ne par etruskiem, ne par savu izcelšanos. Viņš desmit gadu vecumā pēc zibens spēriena atjēdzas kaut kur Jonijā kopā ar pulciņu beigtu aitu un ir pilnībā zaudējis atmiņu. Tā arī lielāko daļu no romāna (kādus četrdesmit gadus) Turms ir aizņemts ar savas identitātes meklējumiem. Ik pa laikam viņam ceļā patrāpās kāda persona, kura miedz ar aci un izmet mīklainus mājienus – sak, kad pienāks laiks, tad visu apjēgsi, bet līdz tam nekā. Tomēr Turma klejojumi ir gana aizraujoši un autors visus notikumus apraksta labākajā grieķu mītu un varoņteiku stilā. Vai drīzāk romāns ir sarakstīts atbilstoši tam, kā mēs iedomājamiem tā laika vēsturi, jo kurš gan īsti zina, kas tolaik notika patiesībā. Visu romāna varoņu likteņus nosaka dievi, kas ir vieni garlaikoti, kašķīgi un atriebīgi maitasgabali. Cilvēkam pats galvenais ir nepalaist garām kādu dieva zīmi, lai saprastu, kas viņu varētu nākotnē sagaidīt. Dievu nolūkus var mēģināt izprast novērojot putnus (acīmredzot tāpēc arī mūsdienās putnu vērošana ir tik populāra nodarbe), mētājoties ar aitu kauliem, rakājoties pa beigtu lopu ķiškām vai pacenšoties nosapņot ko zīmīgu un atmiņā paliekošu.

Autors Turmam viņa meklējumos ir piešķīris jaukus ceļabiedrus – spartieti Dōrieju, kurš ir jūtami spēcīgāks fiziskajos vingrinājumos nekā garīgajos (tas, ka viņš vienā no kaujām noraujas pa galvu ar airi, situāciju diemžēl neuzlabo), dziednieku Mikōnu, kurš iedvesmas brīžos dažiem saviem pacientiem stūķē mutē monētu un skaidro, ko stāstīt drīzumā satiekamajam pārcēlājam, trako pirātu Dionīsiju ar viņa trīssimts fokajiešiem un, protams, dievietes Afrodītes dāvanu – viņas tempļa galveno priesterieni (šis amats antīkajā pasaulē sievietēm laikam bija tāda kā viena no karjeras virsotnēm) Arsinoju (Ištafru). Tak ar dievu dāvanām ir jābūt, ai, cik uzmanīgiem. Skaidrs, ka Turmam ar viņu neiet viegli, tomēr tieši pateicoties Arsinojai romāna lasīšana man sagādāja dažus jautrus mirkļus. Vispār Arsinoja varētu būt viens no spicākajiem sieviešu tēliem pēdējos gados lasītajā vēsturiskajā literatūrā.

Romāna darbība risinās laika periodā no 520. līdz 450. gadam pirms mūsu ēras un kopā ar tā varoņiem mēs apceļojam vai visu Vidusjūru – Joniju, Kipru, Delfus, Sicīliju, Seno Romu, etrusku zemes, piedalāmies vairākos vēsturiskos notikumos, sākot ar joniešu kariem, un iepazīstam visādas interesantas senās tautas un viņu paradumus. Pēc būtības „Turms, nemirstīgais” ir pacilāti poētiskā valodā sarakstīts mītisks dēku romāns, kas varbūt neizklausās īpaši daudzsološi. Tomēr par laimi autors spēj uz saviem varoņiem paskatīties diezgan distancēti un romānā ir ļoti daudz patīkamas, neuzbāzīgas ironijas par aprakstīto, kas to padara pat ļoti baudāmu. Laikam ir lieki piebilst, ka Maimas Grīnbergas tulkojums ir lielisks. Jāatzīst gan, ka Mika Valtari populārākā grāmata „Sinuhe ēģiptietis” man patika nedaudz labāk par autora jūtami idealizētajiem etruskiem, tomēr arī „Turms, nemirstīgais” ir ļoti labs un aizraujošs vēsturiskais romāns.

Džozefs O’Konors “Jūras zvaigzne”

Džozefs O’Konors „Jūras zvaigzne”, no angļu val. tulk. Zane Rozenberga, Rīga: Zvaigzne ABC, 2005. (Joseph O’Connor, Star of the Sea, 2002)

 Uz „Jūras zvaigzni” bibliotēkā noskatījos jau sen, bet autors nebija man zināms un nosaukums raisīja neomulīgas asociācijas ar adatādaiņiem. Tad izlasīju Doronikes atzinīgo aprakstu un nolēmu grāmatai kādreiz dot iespēju. Iespēja radās pavisam ātri, saņemot „Jūras zvaigzni” no Doronikes Ziemassvētku dāvanā. Lasot grāmata izrādījās daudz labāka, nekā tā izskatījās plauktā.

„Jūras zvaigzne” ir kuģis, kas 1847. gadā dodas no Īrijas uz Ņujorku ar vairākiem simtiem izmisušu cilvēku uz klāja. Nosaukums ir simbolisks, jo Jūras zvaigzne – Stella Maris ir Mazā Lāča zvaigznāja alfa (patiesībā trīskārša zvaigžņu sistēma), kas biežāk tiek saukta par Polārzvaigzni, un jau vairākus simtus gadu ir bijusi ceļa rādītāja kuģotājiem – vienīgais uzticamais debesu spīdeklis zvaigžņotajās naktīs. Loģiski, ka par Stella Maris tika iedēvēta arī jūrasbraucēju aizgādne Jaunava Marija.

Juras zvaigzneCilvēces vēsture vispār pārsvarā ir stāsts par regulāru pārtikas trūkumu un pūliņiem izdzīvot, bet romānā aprakstītais laiks Īrijai bija īpaši smags, jo nelaimīgi sakrītot vairākiem apstākļiem bads bija loti postošs. Jau no 16. gadsimta beigām viens no nozīmīgākajiem kultūraugiem zaļajā salā bija kartupelis. Īrijas klimats bija kartupeļu augšanai ļoti piemērots, tie deva labas ražas arī smilšainās un nabadzīgās augsnēs. Ar kartupeļiem bija apstādīta apmēram trešā daļa no visas aramzemes un tas bija galvenais vienkāršo ļaužu uzturā lietotais produkts. Cilvēks ir maldīgi iedomājies sevi esam par radības kroni, bet, kā zināms, tad patiesībā šo pasauli pārvalda sēnes – šie dīvainie radījumi, kas nav ne augi un ne dzīvnieki. Tā arī Īrijā 1845. gadā fitoftora jeb kartupeļu lakstu puve iznīcināja praktiski visu kartupeļu ražu (arī fitoftorai patika Īrijas maigais klimats). Tas pats atkārtojās arī nākošajā gadā. Vienlaicīgi bija sākusi mainīties gadsimtiem ilgā zemes apsaimniekošanas sistēma. Līdz ar labības cenu krišanos pasaulē, lielie zemes īpašnieki pamazām palielināja nomas maksas un nesamaksāšanas gadījumā padzina savus rentniekus, lai no cilvēkiem atbrīvotajās platībās audzētu aitas. Vispār tur notika vēl daudz sliktu lietu (valsts ļoti ilgi kavējās ar palīdzības sniegšanu, netika pārtraukts lauksaimniecības produktu eksports no Īrijas, u.c., u.c.) Ja 19. gadsimta četrdesmito gadu sākumā Īrijā bija vairāk nekā 8 miljoni iedzīvotāju, tad līdz gadsimta beigām bija palikusi labi, ja puse. Pēc pieticīgiem aprēķiniem apmēram pusmiljons cilvēku nomira badā, bet vai tad kāds visus saskaitīja. Tāpat nav zināms, cik daudzi tika apglabāti okeānā, jo nomira smagajos jūras ceļojuma apstākļos, bet lielākā daļa emigrēja.

Par šo drūmo laika periodu tad arī Džozefam O’Konoram ir izdevies uzrakstīt negaidīti saistošu, labu un prātīgu vēsturisko romānu. Lasot „Jūras zvaigzni”, autora meistarība visu laiku priecē sirdi. Notikumu vēsturiskais fons ir attēlots vienkārši, bet uzskatāmi un saprotami. Grāmatā katra nodaļa ir papildināta ar tā laika attēliem, izvilkumiem no dokumentiem, preses un vēstulēm. Vietām darbībā ir iesaistītas ar reālas vēsturiskas personības, piemēram, mazliet apsmaidītas Čārlza Dikensa informācijas vākšanas metodes saviem romāniem. Kuģis jau pats par sevi ir jauka metafora un romānā uz tā ir savākti visdažādākie tā laika sabiedrības pārstāvji – sākot ar aizdomīgiem, skrandainiem tipiem līdz augstdzimušiem lordiem.

Romāna sižets arī ir ļoti pārdomāts. Lai arī lasītājs uzreiz tiek iepazīstināts ar slepkavu un viņa upuri, tomēr autoram izdodas intrigu saglabāt līdz pēdējai lapai. Notikumi sākumā iešūpojas lēnām, bet ir saistoši sekot līdzi tam, kā pamazām savijas stāsta pavedieni. Nekas tur nav lieks un nekā arī nepietrūkst. Autors stāstījumu risina no vairāku personāžu skata punkta, tajā ir gan plašas atkāpes pagātnē, gan ieraksti kuģa žurnālā (pēc koordinātēm var sekot līdzi kuģa kursam un no rītiem skaitīt starp pasažieriem atrastos miroņus), gan vēstules, gan fragmenti no grāmatas, ko grib rakstīt viens no varoņiem.

Autors laikam apzinās, ka viņš raksta ļoti labi, tāpēc ar valodu neķēmojas un nemēģina iztaisīties muļķīgi moderns. Tā romānā ir raita, vijīga, bagāta un ļoti patīkama. Tēlu raksturošanai tiek izmantoti atšķirīgi izteiksmes stili. Tur ir daudz īru valodas, nedaudz iepīts Londonas zagļu žargons un ir iekļauts lērums balāžu, kuras dzied un sacer viens no personāžiem. Jāpiezīmē, ka tulkojums ir labs un viegli lasāms.
Arī autora radītie tēli ir visai interesanti. Tiesa galvenais sieviešu tēls izskatās, ka ir veidots pēc Jaunavas Marijas līdzības, bet droši vien tas darīts apzināti. Vīriešu tēli gan autoram padodas labi – mums te ir gandrīz vai Dostojevska vēriena kaislības, noziegumi, sods un patiesi brīnišķīga piedošana.
Laikam romānam var pārmest vienīgi to, ka tas ir tik labi nostrādāts, ka vietām sāk likties pārāk gluds. Protams, ar īpašu oriģinalitāti un savdabīgumu tas nevienam lasītājam jumtu nenoraus un dzīvi neizmainīs, bet ne jau vienmēr tas ir vajadzīgs (pasarg’ Dievs).  Citādi „Jūras zvaigzne” ir viens no labākajiem vēsturiskajiem romāniem, kurus pēdējā laikā ir nācies lasīt. Tas noteikti ir pelnījis lielāku ievērību no lasītāju puses. Un beidzot ir grāmata, ko varu ieteikt lasīt visiem, kam patīk tādi labi, pamatīgi, lēni un apcerīgi lasāmi romāni.

Un paldies Doronikei par dāvanu! Viņas aprakstu par romānu var izlasīt šeit.

Mēs joprojām sakām cits citam: mums ir veicies, ka esam dzīvi; kaut gan to, ka esam dzīvi, galvenokārt nosaka nevis veiksme, bet gan ģeogrāfija, ādas pigments un starptautiskais valūtas kurss. Varbūt šis jaunais gadsimts pieredzēs jaunas pārvērtības, bet varbūt mēs turpināsim pieļaut neveiksmīgo laikabiedru badošanos un turpināsim saukt to par negadījumu, nevis loģiski izveidojušos norisi

Deivids Mičels „Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi”

Deivids Mičels „Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi”, no angļu valodas tulkojusi Ingūna Beķere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2013., (David Mitchell, The Thousand Autumns of Jacob de Zoet,2010)

Jakobs de ZutsDeivids Mičels ir pazīstams angļu rakstnieks, viens no viņa romāniem „Mākoņu atlants” pirms dažiem gadiem jau ir izdots latviski, bet diemžēl ne pārāk labā tulkojumā. Pagājušajā gadā mums bija iespēja noskatīties arī lielisku šī romāna ekranizāciju „Cloud Atlas”, kuru ir veidojuši radinieki Vačovski un Toms Tikvers. Deivids Mičels divas reizes ir ticis līdz Bukera balvas īsajam sarakstam (ar romāniem „number9dream” un „Mākoņu atlants”) un vēl divas reizes ir iekļuvis Bukera garajā sarakstā (ar „Black Swan Green” un „Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi”), bet pašu balvu līdz šim nav saņēmis.

Latviski nesen iznākusī Mičela grāmata ar gleznaino vāku un sapņaino nosaukumu „Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi” ir viņa piektais romāns, kurā ir stāstīts par vēsturiskiem notikumiem 18. un 19. gadsimta mijā pie Japānas krastiem. Romāna darbība norisinās Dedžimā – 200 soļu garā mākslīgajā salā pie Nagasaki. Dedžimā saimnieko holandieši, jo vienīgi viņiem un ķīniešiem tolaik ir atļauts tirgoties ar Japānu, kura ir ļoti noslēgta valsts – tajā nedrīkst apmesties neviens ārzemnieks, kā arī neviens japānis nedrīkst valsti pamest. Tā kā Dedžima ir mākslīgs veidojums, tad tā lieliski atrisina problēmu, ka neviens svešzemnieks nedrīkst apgānīt svēto Japānas zemi, dzīvojot uz tās. Pēc tām nepatikšanām, kas Japānai tās teritorijā sanāca ar pirmajiem kristiešiem, kristietība Dedžimā bija stingri aizliegta – līdz pat smieklīgām formalitātēm (uz ēkām nedrīkstēja parādīt gadskaitļus, jo tā ir norāde par Kristus dzimšanu). Tirdzniecības apjomus japāņi bija strikti ierobežojuši līdz vienam kuģim gadā. Tā bija ļoti noslēgta vieta, bet vienīgā pasaulē, kur tolaik bija iespējams saskarties ar japāņu kultūru. Paši japāņi šeit plaši izmantoja iespēju apgūt eiropiešu zināšanas, ievest un tulkot dažādas pārsvarā zinātniska satura grāmatas. Dedžimā tad arī romāna sākumā ierodas galvenais varonis Jākobs de Zūts jauns holandietis ar mērķi piecu gadu laikā nopelnīt nedaudz naudas, lai varētu atgriezties dzimtenē un apprecēt savu saderēto Annu. Te viņām nākas saskarties ar visām tirdzniecības ēnas pusēm, negodīgumu un biedru nodevību. Tas gan var gadīties visur, bet tuvāka saskare ar Japānu viņam kļūst liktenīga. Jāpiezīmē, ka Deivids Mičels pats ir astoņus gadus nodzīvojis Japānā, apprecējies ar japānieti un viņiem ir bērni.

Holandiesi Dedzima

Mičelam ir runas defekts, viņš stostās. Diez vai mums ir iespējams saprast viņa izjūtas runājot, bet raksta viņš visai īpatnējā stilā, ar lakoniskiem, izteiksmīgiem, bet aprautiem teikumiem, burtiski uzzīmējot apkārtējo ainavu.

Retinātais saullēkts iekrāso sniega dzīslām pārklāto Kailo kalnu asiņainas zivs mēļajā tonī, un vakarzvaigzne ir asa kā adata.

Šis ir no romāniem, kurus nākas lasīt lēnām, lai varētu izsekot notikumiem un izjust blīvo, aso un nervozo tekstu. Grāmatai cauri vijas šī divu kultūru saskarsme, sapratne un nesapratne. Tā personāžiem nākas daudz stomīties, ne tikai tāpēc, ka viņi pilnībā nepārzina viens otra valodu, bet bieži vien arī vārdu nozīmes un jēdzieni ir pilnīgi sveši. Katrā ziņā tulkotājai šis ir bijis pamatīgs un sarežģīts darbs.

Lai arī „Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi” ir labs romāns, tomēr jāatzīst, ka „Mākoņu atlants” ar brīnišķīgo, smalki izveidoto laika cilpu un pārsteidzošo rakstības stilu daudzveidību, man patika krietni labāk.. Romāna sižets ir interesants, tajā ir daudz personāžu, kuriem katram ir savs un bieži vien visai saistošs stāsts, bet laiks te rit lineāri, kārtīgi un rimti, varbūt mazliet lēni, jo tas ir laikmets, kurā vēstules ceļo četrus līdz piecus gadus līdz sasniedz adresātu. Bet kopumā šis ir klasisks vēsturiskais piedzīvojumu romāns bez sevišķiem pārsteigumiem. Te ir mazliet mistikas un daudz eksotikas. Te var atrast ļoti rūpīgi sameklētas un precīzas vēsturiskās detaļas (tā angļu fregate patiešām ir uzbrukusi Dedžimai un apšaudījusi ostu, un maģistram tāpēc nācās veikt rituālo pašnāvību) un aizraujošus tā laika medicīnisko manipulāciju aprakstus, pēc kuriem mūsdienu medicīna sāk likties īsta konfekte. Un tam visam pāri klājas romāna nobeiguma vieglās rudenīgās skumjas un nostaļģija pēc kaut kā, kas nekad neatgriezīsies. Bet varbūt nekad vispār nav bijis.

Jāns Kross „Stūrgalvības hronika”

Jāns Kross „Stūrgalvības hronika”, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Jāņa rozes apgāds, 2012., (Jaan Kross, Kolme katku vahel)

hronikaJa reiz augstākie spēki man ir uzsūtījuši kādu gauži nelāgu ligu gripas vīrusa veidolā, tad ir īstais laiks ķerties klāt pie grāmatām, kas vēsta par ļaunām sērgām, kas šad tad mēdz piemeklēt cilvēci. Jāns Kross pamazām ir kļuvis par vienu no man interesantākajiem igauņu rakstniekiem. Latviski ir tulkoti vairāki viņa darbi, beidzamais no tiem ir četru romānu cikls par Livonijas pēdējo hronistu Baltazaru Rusovu. Grāmata tulkojumā ir nodēvēta par „Stūrgalvības hroniku”, bet iespējams paaugstinātās temperatūras dēļ man daudz atbilstošāks un trāpīgāks šķita tās oriģinālais nosaukums „Starp trim sērgām”. Romānu ciklu Kross rakstīja desmit gadus un tas tika izdots pa daļām laikā no 1970. līdz 1980. gadam (nevarētu teikt, ka pie mums ir īpaši steigušies ar tulkošanu un izdošanu, bet labi, ka tas vispār ir izdarīts). „Stūrgalvības hronika” ir ļoti apjomīgs darbs un stāsta par Livonijas vēsturi 16. gadsimta otrajā pusē. Šajās zemēs ir bijuši visādi laiki, bet romānā aprakstītais periods ir reti draņķīgs. Apkārtējie valdnieki uzvedas gluži kā personāži no Džordža Martina „Troņu spēlēm”. Gadu desmitiem ilgst nepārtraukti savstarpējie kari, Tallina tiek regulāra aplenkta, dedzināta un bombardēta, pastāvīgi tiek postītas apkārtējās zemes, notiek zemnieku nemieri, tiem seko drakoniskas spīdzināšanas un, teiksim, ne pārāk humāni nāves sodi, mēra epidēmijas nāk un iet ar biedējošu nolemtību – beigās lielākais vairums cilvēku ir miruši, mājvietas ir nodedzinātas, lauki ir aizauguši – ne nu pirmo, ne pēdējo reizi šajā zemē. Vārdu sakot, cilvēks, kurš grib rakstīt vēsturisku hroniku, 16. gadsimtā par notikumu un tēmu trūkumu sūdzēties nevarētu.

200px-RussowChronicleBaltazara Rusova hronika ir pēdējā no Livonijas hronikām. Tās pirmās daļas ir jaukas kompilācijas no iepriekšējām hronikām par Livonijas vēstures senākajiem laikiem, bet trešā daļa stāsta par Livonijas karu un ir sarakstīta jau pēc paša autora novērojumiem un dokumentiem, kas viņam ir bijuši pieejami. Rusova hronika ir sarakstīta lejasvācu valodā, tiek izdota 1578. gadā un kļūst par tiem laikiem zvērīgu bestselleru. Tallinā vien pirmajā gadā tiek pārdoti vairāk kā 300 eksemplāri, lai gan tā maksā veselu pusdālderi gabalā, kas tolaik ir nopietna nauda.Pie tam jāņem vērā, ka īpaši daudz lasītpratēju tur nevarēja būt. 1584. gadā Rusova hronikai iznāk papildinātais izdevums, kuram ir pievienota vēl ceturtā daļa ar Livonijas karu turpinājumu. Kā jau ar tādiem bestselleriem mēdz būt, tad grāmata saceļ pietiekami daudzus skandālus – kāds jūtas par maz paslavēts, kāds cits ir ticis ne tā pieminēts kā viņam patiktu. Pēc tam tiek sacerētas visādas petīcijas, kurās hronikas teksti tiek apstrīdēti un kritizēti. Vārdu sakot, arī vairāk kā pirms četrsimt gadiem šajās zemēs jautrības nav trūcis un pa šo laiku nekas nav būtiski mainījies.

Romānā Kross veiksmīgi apspēlē hipotēzi, ka Baltazars Rusovs pēc izcelšanās ir bijis igaunis, kas patiesībā ir visai ticami. Autors Rusova biogrāfiju ir apstrādājis ļoti radoši un piešķīris viņam ļoti saprotamu raksturu ar cilvēciskām vājībām. Tāpat Kross vienā mierā ir sacerējis visādus piedzīvojumus, kuros Rusovs varētu būt iesaistīts. Tā kā mēs tak par viņa dzīvi tāpat neko nezinām, lasīt ir interesanti. Jāpiezīmē, ka pret konkrētām vēsturiskām detaļām Kross ir bijis ļoti uzmanīgs un rūpīgs. Pat es ar savu botānisko piekasīgumu varēju piesieties tikai ceriņiem, kas tolaik nu nekādi nevarēja būt izplatīti Tallinas dārzu augi un pupiņām, kas varēja būt vienkārši neadekvāti pārtulkotas lauka pupas. (Kultūraugu izplatības vēsture ir ļoti labi dokumentēta, bet nez kāpēc tieši pret to tik bieži grēko gandrīz vai visi vēsturisko romānu rakstnieki.) Interesanti, ka populārākais kažokzvērs tolaik ir bijis suns, bet var jau būt, ka tā arī ir.

Grāmata ir ārprātā bieza – vairāk kā tūkstotis lappušu, personāžu ir drausmīgi daudz, katram no tiem notikumos ir sava nozīme un tie mēdz parādīties atkārtoti, līdz ar to lasīt nākas lēni un uzmanīgi. „Stūrgalvības hroniku” latviskajam izdevumam ir pievienoti tulkotājas skaidrojumi, kas patiesībā ir romānā izmantoto latīņu, zviedru un vācu tekstu tulkojumi. Ļoti patīkami, ka ir arī igauņu sagatavots pēcvārds. Vispār šāda veida grāmatai skaidrojumu un komentāru mierīgi varēja būt arī divreiz vairāk, bet nav jau viegli tādus sagatavot un galu galā mums neviens neliedz prieku pašiem parakāties pa tīmekli, ja šis laika periods ir ieinteresējis.

Romāns ir sarakstīts tādā, hmm, pāķiskā stilā, bet tas ir darīts apzināti un savā ziņā tas ir mānīgi. Vispirms jau neviens precīzi nezina, kā tieši savā starpā runāja 16. gadsimta igauņi, bet Kross romānā ir gribējis uzsvērt sava varoņa igauniskās saknes un piedot tam senatnīgu noskaņu, tāpēc ir izmantotas viņa bērnības atmiņas – Harju dienvidaustrumu daļas un Tallinas priekšpilsētas žargons, Koses draudzes 19. gada vidus zemnieku valoda, kas ir bijusi jūtama viņa vecātēva valodā, mazliet vēlīnāks muižas argo, Tallinas amatnieku valoda ar gadsimtu mijas ostas un fabriku strādnieku valodas uzslāņojumiem. Tam vēl ir pievienots iedomājamais tā laika sholāru runasveids ar lejasvācu un zviedru valodas makaronismiem. Šo tekstu es, protams, nošpikoju no Janika Kronberga sagatavotā pēcvārda, bet ceru, ka jums radās kaut neliels priekšstats par romāna valodas īpatno savdabību un tulkotājas paveikto grandiozo darbu. Mani vienīgie iebildumi ir par to, ka ņemot vērā romāna arhaisko stilu varēja jau tajā mierīgi atstāt Bībeles citātus vecajā tulkojumā, nevis ņemt no jaunā, bet nevarētu teikt, ka es īpaši izjutu atšķirību starp vieniem un otriem.

Romāns ir ļoti daudzslāņains. Valodas ārējais zemnieciskums ir mānīgs. Patiesībā teksts ir pilns ar latīņu un vācu citātiem un atsaucēm. To var lasīt kā vēsturisku sacerējumu un vietām kā piedzīvojumu stāstu, bet ir skaidrs, ka „Stūrgalvības hronika” Krosam ir bijusi ļoti personīga grāmata un jautājumi, kurus sev dzīves gaitā uzdod Baltazars ir daudz vispārīgāki. Kāpēc vispār pierakstīt vēsturiskus notikumus? Tāpēc, ka neviens cits to nedarīs? Bet kāpēc to darīt man? Vai tā ir tikai patmīlība un vēlme izcelties? Vai ir iespējams pierakstīt patieso vēsturi? Un kas ir patiesība? Vai vispār eksistē objektīva vēsturiska patiesība? Ko darīt ar personīgajiem uzskatiem? Vai var ticēt tādām subjektīvām viena cilvēka hronikām?
Jautājumu ir bezgala daudz. Lai nu kā, tagad neviens īpaši neatceras tā laika Livonijas muižniekus un Tallinas rātskungus, bet Baltazars Rusovs ir pierādījis rakstītā teksta spēku un ilglaicību un sevi ierakstījis vēsturē.

Rusova Livonijas hroniku latviski var izlasīt šeit, bet diemžēl tulkojums nav īpaši labs.