Tag Archives: vēsturiskais romāns

Mika Valtari „Turms, nemirstīgais”

Mika Valtari „Turms, nemirstīgais”, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014., (Mika Waltari, „Turms kulematon, 1955)

Sen nebija lasīts neviens pamatīgs un ķieģeļveidīgs vēsturiskais romāns, tāpēc ar prieku ķēros klāt nesen izdotajai Mika Valtari grāmatai par etruskiem „Turms, nemirstīgais”. Kādreiz biju lasījusi viņa romānu par Seno Ēģipti „Sinuhe ēģiptietis” un tas man patika, tāpēc bija apmēram skaidrs, kas tas par rakstnieku, un ko no viņa var gaidīt. Romāns ir sarakstīts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un par etruskiem tolaik nekas daudz zināms nebija. Tak arī tagad par viņiem neko daudz vairāk nezinām. Pirms apmēram trīs gadu tūkstošiem etruski apdzīvoja mūsdienu Toskānas teritoriju (romieši viņus sauca par tuskiem, tāpēc tai vietai tāds nosaukums). Nav īsti skaidrs, no kurienes etruski ir uzradušies (mitohondriju DNS analīzes vairāk tā kā norāda uz Mazāziju). Šķiet, ka viņi nav bijuši indoeiropieši un viņu valoda (precīzāks apzīmējums būtu valodas atliekas) nelīdzinās citām mūsdienās zināmajām. Tomēr etruski nenoliedzami ir bijuši savam laikam tehniski advancēti – mācējuši kausēt dzelzi, smuki gleznojuši un bijuši labi tēlnieki. Senie romieši daudz ko no viņiem nošpikoja un ieviesa pie sevis (Roma sākotnēji bija viduvēja etrusku pilsēta) – pilsētu plānošanu, armijas uzbūvi, gladiatoru cīņas, u.c. Un galu galā līdz mūsu ēras sākumam asimilēja arī etruskus pašus.

Turms nemirstīgaisVispār autors romānā veiksmīgi apspēlē to, ka mēs neko lāgā par etruskiem nezinām. Tā nu grāmatas sākumā galvenais varonis Turms arī neko nezina ne par etruskiem, ne par savu izcelšanos. Viņš desmit gadu vecumā pēc zibens spēriena atjēdzas kaut kur Jonijā kopā ar pulciņu beigtu aitu un ir pilnībā zaudējis atmiņu. Tā arī lielāko daļu no romāna (kādus četrdesmit gadus) Turms ir aizņemts ar savas identitātes meklējumiem. Ik pa laikam viņam ceļā patrāpās kāda persona, kura miedz ar aci un izmet mīklainus mājienus – sak, kad pienāks laiks, tad visu apjēgsi, bet līdz tam nekā. Tomēr Turma klejojumi ir gana aizraujoši un autors visus notikumus apraksta labākajā grieķu mītu un varoņteiku stilā. Vai drīzāk romāns ir sarakstīts atbilstoši tam, kā mēs iedomājamiem tā laika vēsturi, jo kurš gan īsti zina, kas tolaik notika patiesībā. Visu romāna varoņu likteņus nosaka dievi, kas ir vieni garlaikoti, kašķīgi un atriebīgi maitasgabali. Cilvēkam pats galvenais ir nepalaist garām kādu dieva zīmi, lai saprastu, kas viņu varētu nākotnē sagaidīt. Dievu nolūkus var mēģināt izprast novērojot putnus (acīmredzot tāpēc arī mūsdienās putnu vērošana ir tik populāra nodarbe), mētājoties ar aitu kauliem, rakājoties pa beigtu lopu ķiškām vai pacenšoties nosapņot ko zīmīgu un atmiņā paliekošu.

Autors Turmam viņa meklējumos ir piešķīris jaukus ceļabiedrus – spartieti Dōrieju, kurš ir jūtami spēcīgāks fiziskajos vingrinājumos nekā garīgajos (tas, ka viņš vienā no kaujām noraujas pa galvu ar airi, situāciju diemžēl neuzlabo), dziednieku Mikōnu, kurš iedvesmas brīžos dažiem saviem pacientiem stūķē mutē monētu un skaidro, ko stāstīt drīzumā satiekamajam pārcēlājam, trako pirātu Dionīsiju ar viņa trīssimts fokajiešiem un, protams, dievietes Afrodītes dāvanu – viņas tempļa galveno priesterieni (šis amats antīkajā pasaulē sievietēm laikam bija tāda kā viena no karjeras virsotnēm) Arsinoju (Ištafru). Tak ar dievu dāvanām ir jābūt, ai, cik uzmanīgiem. Skaidrs, ka Turmam ar viņu neiet viegli, tomēr tieši pateicoties Arsinojai romāna lasīšana man sagādāja dažus jautrus mirkļus. Vispār Arsinoja varētu būt viens no spicākajiem sieviešu tēliem pēdējos gados lasītajā vēsturiskajā literatūrā.

Romāna darbība risinās laika periodā no 520. līdz 450. gadam pirms mūsu ēras un kopā ar tā varoņiem mēs apceļojam vai visu Vidusjūru – Joniju, Kipru, Delfus, Sicīliju, Seno Romu, etrusku zemes, piedalāmies vairākos vēsturiskos notikumos, sākot ar joniešu kariem, un iepazīstam visādas interesantas senās tautas un viņu paradumus. Pēc būtības „Turms, nemirstīgais” ir pacilāti poētiskā valodā sarakstīts mītisks dēku romāns, kas varbūt neizklausās īpaši daudzsološi. Tomēr par laimi autors spēj uz saviem varoņiem paskatīties diezgan distancēti un romānā ir ļoti daudz patīkamas, neuzbāzīgas ironijas par aprakstīto, kas to padara pat ļoti baudāmu. Laikam ir lieki piebilst, ka Maimas Grīnbergas tulkojums ir lielisks. Jāatzīst gan, ka Mika Valtari populārākā grāmata „Sinuhe ēģiptietis” man patika nedaudz labāk par autora jūtami idealizētajiem etruskiem, tomēr arī „Turms, nemirstīgais” ir ļoti labs un aizraujošs vēsturiskais romāns.

Džozefs O’Konors “Jūras zvaigzne”

Džozefs O’Konors „Jūras zvaigzne”, no angļu val. tulk. Zane Rozenberga, Rīga: Zvaigzne ABC, 2005. (Joseph O’Connor, Star of the Sea, 2002)

 Uz „Jūras zvaigzni” bibliotēkā noskatījos jau sen, bet autors nebija man zināms un nosaukums raisīja neomulīgas asociācijas ar adatādaiņiem. Tad izlasīju Doronikes atzinīgo aprakstu un nolēmu grāmatai kādreiz dot iespēju. Iespēja radās pavisam ātri, saņemot „Jūras zvaigzni” no Doronikes Ziemassvētku dāvanā. Lasot grāmata izrādījās daudz labāka, nekā tā izskatījās plauktā.

„Jūras zvaigzne” ir kuģis, kas 1847. gadā dodas no Īrijas uz Ņujorku ar vairākiem simtiem izmisušu cilvēku uz klāja. Nosaukums ir simbolisks, jo Jūras zvaigzne – Stella Maris ir Mazā Lāča zvaigznāja alfa (patiesībā trīskārša zvaigžņu sistēma), kas biežāk tiek saukta par Polārzvaigzni, un jau vairākus simtus gadu ir bijusi ceļa rādītāja kuģotājiem – vienīgais uzticamais debesu spīdeklis zvaigžņotajās naktīs. Loģiski, ka par Stella Maris tika iedēvēta arī jūrasbraucēju aizgādne Jaunava Marija.

Juras zvaigzneCilvēces vēsture vispār pārsvarā ir stāsts par regulāru pārtikas trūkumu un pūliņiem izdzīvot, bet romānā aprakstītais laiks Īrijai bija īpaši smags, jo nelaimīgi sakrītot vairākiem apstākļiem bads bija loti postošs. Jau no 16. gadsimta beigām viens no nozīmīgākajiem kultūraugiem zaļajā salā bija kartupelis. Īrijas klimats bija kartupeļu augšanai ļoti piemērots, tie deva labas ražas arī smilšainās un nabadzīgās augsnēs. Ar kartupeļiem bija apstādīta apmēram trešā daļa no visas aramzemes un tas bija galvenais vienkāršo ļaužu uzturā lietotais produkts. Cilvēks ir maldīgi iedomājies sevi esam par radības kroni, bet, kā zināms, tad patiesībā šo pasauli pārvalda sēnes – šie dīvainie radījumi, kas nav ne augi un ne dzīvnieki. Tā arī Īrijā 1845. gadā fitoftora jeb kartupeļu lakstu puve iznīcināja praktiski visu kartupeļu ražu (arī fitoftorai patika Īrijas maigais klimats). Tas pats atkārtojās arī nākošajā gadā. Vienlaicīgi bija sākusi mainīties gadsimtiem ilgā zemes apsaimniekošanas sistēma. Līdz ar labības cenu krišanos pasaulē, lielie zemes īpašnieki pamazām palielināja nomas maksas un nesamaksāšanas gadījumā padzina savus rentniekus, lai no cilvēkiem atbrīvotajās platībās audzētu aitas. Vispār tur notika vēl daudz sliktu lietu (valsts ļoti ilgi kavējās ar palīdzības sniegšanu, netika pārtraukts lauksaimniecības produktu eksports no Īrijas, u.c., u.c.) Ja 19. gadsimta četrdesmito gadu sākumā Īrijā bija vairāk nekā 8 miljoni iedzīvotāju, tad līdz gadsimta beigām bija palikusi labi, ja puse. Pēc pieticīgiem aprēķiniem apmēram pusmiljons cilvēku nomira badā, bet vai tad kāds visus saskaitīja. Tāpat nav zināms, cik daudzi tika apglabāti okeānā, jo nomira smagajos jūras ceļojuma apstākļos, bet lielākā daļa emigrēja.

Par šo drūmo laika periodu tad arī Džozefam O’Konoram ir izdevies uzrakstīt negaidīti saistošu, labu un prātīgu vēsturisko romānu. Lasot „Jūras zvaigzni”, autora meistarība visu laiku priecē sirdi. Notikumu vēsturiskais fons ir attēlots vienkārši, bet uzskatāmi un saprotami. Grāmatā katra nodaļa ir papildināta ar tā laika attēliem, izvilkumiem no dokumentiem, preses un vēstulēm. Vietām darbībā ir iesaistītas ar reālas vēsturiskas personības, piemēram, mazliet apsmaidītas Čārlza Dikensa informācijas vākšanas metodes saviem romāniem. Kuģis jau pats par sevi ir jauka metafora un romānā uz tā ir savākti visdažādākie tā laika sabiedrības pārstāvji – sākot ar aizdomīgiem, skrandainiem tipiem līdz augstdzimušiem lordiem.

Romāna sižets arī ir ļoti pārdomāts. Lai arī lasītājs uzreiz tiek iepazīstināts ar slepkavu un viņa upuri, tomēr autoram izdodas intrigu saglabāt līdz pēdējai lapai. Notikumi sākumā iešūpojas lēnām, bet ir saistoši sekot līdzi tam, kā pamazām savijas stāsta pavedieni. Nekas tur nav lieks un nekā arī nepietrūkst. Autors stāstījumu risina no vairāku personāžu skata punkta, tajā ir gan plašas atkāpes pagātnē, gan ieraksti kuģa žurnālā (pēc koordinātēm var sekot līdzi kuģa kursam un no rītiem skaitīt starp pasažieriem atrastos miroņus), gan vēstules, gan fragmenti no grāmatas, ko grib rakstīt viens no varoņiem.

Autors laikam apzinās, ka viņš raksta ļoti labi, tāpēc ar valodu neķēmojas un nemēģina iztaisīties muļķīgi moderns. Tā romānā ir raita, vijīga, bagāta un ļoti patīkama. Tēlu raksturošanai tiek izmantoti atšķirīgi izteiksmes stili. Tur ir daudz īru valodas, nedaudz iepīts Londonas zagļu žargons un ir iekļauts lērums balāžu, kuras dzied un sacer viens no personāžiem. Jāpiezīmē, ka tulkojums ir labs un viegli lasāms.
Arī autora radītie tēli ir visai interesanti. Tiesa galvenais sieviešu tēls izskatās, ka ir veidots pēc Jaunavas Marijas līdzības, bet droši vien tas darīts apzināti. Vīriešu tēli gan autoram padodas labi – mums te ir gandrīz vai Dostojevska vēriena kaislības, noziegumi, sods un patiesi brīnišķīga piedošana.
Laikam romānam var pārmest vienīgi to, ka tas ir tik labi nostrādāts, ka vietām sāk likties pārāk gluds. Protams, ar īpašu oriģinalitāti un savdabīgumu tas nevienam lasītājam jumtu nenoraus un dzīvi neizmainīs, bet ne jau vienmēr tas ir vajadzīgs (pasarg’ Dievs).  Citādi „Jūras zvaigzne” ir viens no labākajiem vēsturiskajiem romāniem, kurus pēdējā laikā ir nācies lasīt. Tas noteikti ir pelnījis lielāku ievērību no lasītāju puses. Un beidzot ir grāmata, ko varu ieteikt lasīt visiem, kam patīk tādi labi, pamatīgi, lēni un apcerīgi lasāmi romāni.

Un paldies Doronikei par dāvanu! Viņas aprakstu par romānu var izlasīt šeit.

Mēs joprojām sakām cits citam: mums ir veicies, ka esam dzīvi; kaut gan to, ka esam dzīvi, galvenokārt nosaka nevis veiksme, bet gan ģeogrāfija, ādas pigments un starptautiskais valūtas kurss. Varbūt šis jaunais gadsimts pieredzēs jaunas pārvērtības, bet varbūt mēs turpināsim pieļaut neveiksmīgo laikabiedru badošanos un turpināsim saukt to par negadījumu, nevis loģiski izveidojušos norisi

Deivids Mičels „Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi”

Deivids Mičels „Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi”, no angļu valodas tulkojusi Ingūna Beķere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2013., (David Mitchell, The Thousand Autumns of Jacob de Zoet,2010)

Jakobs de ZutsDeivids Mičels ir pazīstams angļu rakstnieks, viens no viņa romāniem „Mākoņu atlants” pirms dažiem gadiem jau ir izdots latviski, bet diemžēl ne pārāk labā tulkojumā. Pagājušajā gadā mums bija iespēja noskatīties arī lielisku šī romāna ekranizāciju „Cloud Atlas”, kuru ir veidojuši radinieki Vačovski un Toms Tikvers. Deivids Mičels divas reizes ir ticis līdz Bukera balvas īsajam sarakstam (ar romāniem „number9dream” un „Mākoņu atlants”) un vēl divas reizes ir iekļuvis Bukera garajā sarakstā (ar „Black Swan Green” un „Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi”), bet pašu balvu līdz šim nav saņēmis.

Latviski nesen iznākusī Mičela grāmata ar gleznaino vāku un sapņaino nosaukumu „Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi” ir viņa piektais romāns, kurā ir stāstīts par vēsturiskiem notikumiem 18. un 19. gadsimta mijā pie Japānas krastiem. Romāna darbība norisinās Dedžimā – 200 soļu garā mākslīgajā salā pie Nagasaki. Dedžimā saimnieko holandieši, jo vienīgi viņiem un ķīniešiem tolaik ir atļauts tirgoties ar Japānu, kura ir ļoti noslēgta valsts – tajā nedrīkst apmesties neviens ārzemnieks, kā arī neviens japānis nedrīkst valsti pamest. Tā kā Dedžima ir mākslīgs veidojums, tad tā lieliski atrisina problēmu, ka neviens svešzemnieks nedrīkst apgānīt svēto Japānas zemi, dzīvojot uz tās. Pēc tām nepatikšanām, kas Japānai tās teritorijā sanāca ar pirmajiem kristiešiem, kristietība Dedžimā bija stingri aizliegta – līdz pat smieklīgām formalitātēm (uz ēkām nedrīkstēja parādīt gadskaitļus, jo tā ir norāde par Kristus dzimšanu). Tirdzniecības apjomus japāņi bija strikti ierobežojuši līdz vienam kuģim gadā. Tā bija ļoti noslēgta vieta, bet vienīgā pasaulē, kur tolaik bija iespējams saskarties ar japāņu kultūru. Paši japāņi šeit plaši izmantoja iespēju apgūt eiropiešu zināšanas, ievest un tulkot dažādas pārsvarā zinātniska satura grāmatas. Dedžimā tad arī romāna sākumā ierodas galvenais varonis Jākobs de Zūts jauns holandietis ar mērķi piecu gadu laikā nopelnīt nedaudz naudas, lai varētu atgriezties dzimtenē un apprecēt savu saderēto Annu. Te viņām nākas saskarties ar visām tirdzniecības ēnas pusēm, negodīgumu un biedru nodevību. Tas gan var gadīties visur, bet tuvāka saskare ar Japānu viņam kļūst liktenīga. Jāpiezīmē, ka Deivids Mičels pats ir astoņus gadus nodzīvojis Japānā, apprecējies ar japānieti un viņiem ir bērni.

Holandiesi Dedzima

Mičelam ir runas defekts, viņš stostās. Diez vai mums ir iespējams saprast viņa izjūtas runājot, bet raksta viņš visai īpatnējā stilā, ar lakoniskiem, izteiksmīgiem, bet aprautiem teikumiem, burtiski uzzīmējot apkārtējo ainavu.

Retinātais saullēkts iekrāso sniega dzīslām pārklāto Kailo kalnu asiņainas zivs mēļajā tonī, un vakarzvaigzne ir asa kā adata.

Šis ir no romāniem, kurus nākas lasīt lēnām, lai varētu izsekot notikumiem un izjust blīvo, aso un nervozo tekstu. Grāmatai cauri vijas šī divu kultūru saskarsme, sapratne un nesapratne. Tā personāžiem nākas daudz stomīties, ne tikai tāpēc, ka viņi pilnībā nepārzina viens otra valodu, bet bieži vien arī vārdu nozīmes un jēdzieni ir pilnīgi sveši. Katrā ziņā tulkotājai šis ir bijis pamatīgs un sarežģīts darbs.

Lai arī „Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi” ir labs romāns, tomēr jāatzīst, ka „Mākoņu atlants” ar brīnišķīgo, smalki izveidoto laika cilpu un pārsteidzošo rakstības stilu daudzveidību, man patika krietni labāk.. Romāna sižets ir interesants, tajā ir daudz personāžu, kuriem katram ir savs un bieži vien visai saistošs stāsts, bet laiks te rit lineāri, kārtīgi un rimti, varbūt mazliet lēni, jo tas ir laikmets, kurā vēstules ceļo četrus līdz piecus gadus līdz sasniedz adresātu. Bet kopumā šis ir klasisks vēsturiskais piedzīvojumu romāns bez sevišķiem pārsteigumiem. Te ir mazliet mistikas un daudz eksotikas. Te var atrast ļoti rūpīgi sameklētas un precīzas vēsturiskās detaļas (tā angļu fregate patiešām ir uzbrukusi Dedžimai un apšaudījusi ostu, un maģistram tāpēc nācās veikt rituālo pašnāvību) un aizraujošus tā laika medicīnisko manipulāciju aprakstus, pēc kuriem mūsdienu medicīna sāk likties īsta konfekte. Un tam visam pāri klājas romāna nobeiguma vieglās rudenīgās skumjas un nostaļģija pēc kaut kā, kas nekad neatgriezīsies. Bet varbūt nekad vispār nav bijis.

Jāns Kross „Stūrgalvības hronika”

Jāns Kross „Stūrgalvības hronika”, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Jāņa rozes apgāds, 2012., (Jaan Kross, Kolme katku vahel)

hronikaJa reiz augstākie spēki man ir uzsūtījuši kādu gauži nelāgu ligu gripas vīrusa veidolā, tad ir īstais laiks ķerties klāt pie grāmatām, kas vēsta par ļaunām sērgām, kas šad tad mēdz piemeklēt cilvēci. Jāns Kross pamazām ir kļuvis par vienu no man interesantākajiem igauņu rakstniekiem. Latviski ir tulkoti vairāki viņa darbi, beidzamais no tiem ir četru romānu cikls par Livonijas pēdējo hronistu Baltazaru Rusovu. Grāmata tulkojumā ir nodēvēta par „Stūrgalvības hroniku”, bet iespējams paaugstinātās temperatūras dēļ man daudz atbilstošāks un trāpīgāks šķita tās oriģinālais nosaukums „Starp trim sērgām”. Romānu ciklu Kross rakstīja desmit gadus un tas tika izdots pa daļām laikā no 1970. līdz 1980. gadam (nevarētu teikt, ka pie mums ir īpaši steigušies ar tulkošanu un izdošanu, bet labi, ka tas vispār ir izdarīts). „Stūrgalvības hronika” ir ļoti apjomīgs darbs un stāsta par Livonijas vēsturi 16. gadsimta otrajā pusē. Šajās zemēs ir bijuši visādi laiki, bet romānā aprakstītais periods ir reti draņķīgs. Apkārtējie valdnieki uzvedas gluži kā personāži no Džordža Martina „Troņu spēlēm”. Gadu desmitiem ilgst nepārtraukti savstarpējie kari, Tallina tiek regulāra aplenkta, dedzināta un bombardēta, pastāvīgi tiek postītas apkārtējās zemes, notiek zemnieku nemieri, tiem seko drakoniskas spīdzināšanas un, teiksim, ne pārāk humāni nāves sodi, mēra epidēmijas nāk un iet ar biedējošu nolemtību – beigās lielākais vairums cilvēku ir miruši, mājvietas ir nodedzinātas, lauki ir aizauguši – ne nu pirmo, ne pēdējo reizi šajā zemē. Vārdu sakot, cilvēks, kurš grib rakstīt vēsturisku hroniku, 16. gadsimtā par notikumu un tēmu trūkumu sūdzēties nevarētu.

200px-RussowChronicleBaltazara Rusova hronika ir pēdējā no Livonijas hronikām. Tās pirmās daļas ir jaukas kompilācijas no iepriekšējām hronikām par Livonijas vēstures senākajiem laikiem, bet trešā daļa stāsta par Livonijas karu un ir sarakstīta jau pēc paša autora novērojumiem un dokumentiem, kas viņam ir bijuši pieejami. Rusova hronika ir sarakstīta lejasvācu valodā, tiek izdota 1578. gadā un kļūst par tiem laikiem zvērīgu bestselleru. Tallinā vien pirmajā gadā tiek pārdoti vairāk kā 300 eksemplāri, lai gan tā maksā veselu pusdālderi gabalā, kas tolaik ir nopietna nauda.Pie tam jāņem vērā, ka īpaši daudz lasītpratēju tur nevarēja būt. 1584. gadā Rusova hronikai iznāk papildinātais izdevums, kuram ir pievienota vēl ceturtā daļa ar Livonijas karu turpinājumu. Kā jau ar tādiem bestselleriem mēdz būt, tad grāmata saceļ pietiekami daudzus skandālus – kāds jūtas par maz paslavēts, kāds cits ir ticis ne tā pieminēts kā viņam patiktu. Pēc tam tiek sacerētas visādas petīcijas, kurās hronikas teksti tiek apstrīdēti un kritizēti. Vārdu sakot, arī vairāk kā pirms četrsimt gadiem šajās zemēs jautrības nav trūcis un pa šo laiku nekas nav būtiski mainījies.

Romānā Kross veiksmīgi apspēlē hipotēzi, ka Baltazars Rusovs pēc izcelšanās ir bijis igaunis, kas patiesībā ir visai ticami. Autors Rusova biogrāfiju ir apstrādājis ļoti radoši un piešķīris viņam ļoti saprotamu raksturu ar cilvēciskām vājībām. Tāpat Kross vienā mierā ir sacerējis visādus piedzīvojumus, kuros Rusovs varētu būt iesaistīts. Tā kā mēs tak par viņa dzīvi tāpat neko nezinām, lasīt ir interesanti. Jāpiezīmē, ka pret konkrētām vēsturiskām detaļām Kross ir bijis ļoti uzmanīgs un rūpīgs. Pat es ar savu botānisko piekasīgumu varēju piesieties tikai ceriņiem, kas tolaik nu nekādi nevarēja būt izplatīti Tallinas dārzu augi un pupiņām, kas varēja būt vienkārši neadekvāti pārtulkotas lauka pupas. (Kultūraugu izplatības vēsture ir ļoti labi dokumentēta, bet nez kāpēc tieši pret to tik bieži grēko gandrīz vai visi vēsturisko romānu rakstnieki.) Interesanti, ka populārākais kažokzvērs tolaik ir bijis suns, bet var jau būt, ka tā arī ir.

Grāmata ir ārprātā bieza – vairāk kā tūkstotis lappušu, personāžu ir drausmīgi daudz, katram no tiem notikumos ir sava nozīme un tie mēdz parādīties atkārtoti, līdz ar to lasīt nākas lēni un uzmanīgi. „Stūrgalvības hroniku” latviskajam izdevumam ir pievienoti tulkotājas skaidrojumi, kas patiesībā ir romānā izmantoto latīņu, zviedru un vācu tekstu tulkojumi. Ļoti patīkami, ka ir arī igauņu sagatavots pēcvārds. Vispār šāda veida grāmatai skaidrojumu un komentāru mierīgi varēja būt arī divreiz vairāk, bet nav jau viegli tādus sagatavot un galu galā mums neviens neliedz prieku pašiem parakāties pa tīmekli, ja šis laika periods ir ieinteresējis.

Romāns ir sarakstīts tādā, hmm, pāķiskā stilā, bet tas ir darīts apzināti un savā ziņā tas ir mānīgi. Vispirms jau neviens precīzi nezina, kā tieši savā starpā runāja 16. gadsimta igauņi, bet Kross romānā ir gribējis uzsvērt sava varoņa igauniskās saknes un piedot tam senatnīgu noskaņu, tāpēc ir izmantotas viņa bērnības atmiņas – Harju dienvidaustrumu daļas un Tallinas priekšpilsētas žargons, Koses draudzes 19. gada vidus zemnieku valoda, kas ir bijusi jūtama viņa vecātēva valodā, mazliet vēlīnāks muižas argo, Tallinas amatnieku valoda ar gadsimtu mijas ostas un fabriku strādnieku valodas uzslāņojumiem. Tam vēl ir pievienots iedomājamais tā laika sholāru runasveids ar lejasvācu un zviedru valodas makaronismiem. Šo tekstu es, protams, nošpikoju no Janika Kronberga sagatavotā pēcvārda, bet ceru, ka jums radās kaut neliels priekšstats par romāna valodas īpatno savdabību un tulkotājas paveikto grandiozo darbu. Mani vienīgie iebildumi ir par to, ka ņemot vērā romāna arhaisko stilu varēja jau tajā mierīgi atstāt Bībeles citātus vecajā tulkojumā, nevis ņemt no jaunā, bet nevarētu teikt, ka es īpaši izjutu atšķirību starp vieniem un otriem.

Romāns ir ļoti daudzslāņains. Valodas ārējais zemnieciskums ir mānīgs. Patiesībā teksts ir pilns ar latīņu un vācu citātiem un atsaucēm. To var lasīt kā vēsturisku sacerējumu un vietām kā piedzīvojumu stāstu, bet ir skaidrs, ka „Stūrgalvības hronika” Krosam ir bijusi ļoti personīga grāmata un jautājumi, kurus sev dzīves gaitā uzdod Baltazars ir daudz vispārīgāki. Kāpēc vispār pierakstīt vēsturiskus notikumus? Tāpēc, ka neviens cits to nedarīs? Bet kāpēc to darīt man? Vai tā ir tikai patmīlība un vēlme izcelties? Vai ir iespējams pierakstīt patieso vēsturi? Un kas ir patiesība? Vai vispār eksistē objektīva vēsturiska patiesība? Ko darīt ar personīgajiem uzskatiem? Vai var ticēt tādām subjektīvām viena cilvēka hronikām?
Jautājumu ir bezgala daudz. Lai nu kā, tagad neviens īpaši neatceras tā laika Livonijas muižniekus un Tallinas rātskungus, bet Baltazars Rusovs ir pierādījis rakstītā teksta spēku un ilglaicību un sevi ierakstījis vēsturē.

Rusova Livonijas hroniku latviski var izlasīt šeit, bet diemžēl tulkojums nav īpaši labs.

Silva rerum II

Kristina Sabaļauskaite. Silva rerum II. No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere. Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. (Kristina Sabaliauskaite. Silva rerum II. 2012)

Šovasar gadījās garlaikoti klimst pa muzeju kādā Lietuvas muižā, līdz vienā telpas stūrī pamanīju nelielu skapi ar stikla durtiņām. Un tur visā savā majestātiskumā stāvēja autentiska un pašpārliecināta kaut kādas tur dzimtas Silva rerum. Var jau būt, ka tajā bija tikai piezīmes par to, kad aplecinātas ķēves vai kucēm atskrējuši kucēni, bet kārdinājums izvilkt milzīgo sējumu no plaukta un ar pirkstu galiem viegli aptaustīt nobružāto ādu un sadzeltējušās lapas un varbūt pat tās kautrīgi apostīt bija liels. Bet diez vai muzeja darbinieki pieļautu tādas vaļības pret eksponātiem pat tad, ja es atsauktos uz savu cieņu pret lietuviešu literatūru. Nācās vien doties projām dzimtas portretu nievīgo skatienu pavadībā. Taču tagad lasot Kristinas Sabaļauskaites „Silva rerum II” atmiņā uzreiz atausa šis muzejs un bija sajūta, ka autore romānu turpat vien ir sarakstījusi – sēžot gadsimtiem izsēdētā krēslā pie kāda no tiem jocīgajiem galdiņiem ar daudzajām atvilktnēm.

„Silva rerum II” ir turpinājums stāstam par pirmajā grāmatā iepazīto Norvaišu dzimtu. Tā darbība risinās Ziemeļu kara vidus periodā apmēram no 1707. līdz 1710. gadam, bet romānā tiek izstāstīti Uršulas un Kazimiera, kā arī viņu bērnu likteņi ilgākā posmā – sākot ar pirmās grāmatas beigām. Tie bija skarbi laiki, jo Ziemeļu karš kopumā ilga 20 gadus un, lai ar to vien neliktos par maz, pa vidu Eiropā plosījās ļoti nežēlīga mēra epidēmija.

Romāns, protams, nav nekāds šedevrs, bet lasīju to ar patiesu patiku. Autores valoda ir senatnīga un saistoša, stāstījums ir plūstošs un romāns ir pilns ar daudzām smalkām vēsturiskām detaļām un naivi piemīlīgām rupeklībām. Teikuma sākumā ir vēlams dziļi ievilkt elpu, jo to garums ir neprognozējams – gadās, ka autore ar punktu zobos no tā iznirst tikai nākošās lappuses vidū. Pieļauju, ka Sabaļauskaitei pieder garākā teikuma rekords lietuviešu literatūrā. Un ja vēl nav, tad viņai ir visas cerības pie tāda tikt.

Lielisko Daces Meieres tulkojumu piemin visi, kas ir rakstījuši par šo romānu un pelnīti. Nežēlīgi garie teikumi lasās negaidīti viegli un raiti. Par spīti aprakstītajiem traģiskajiem un cietsirdīgajiem notikumiem teksts atstāj rimtu, nedaudz vienmuļu un smeldzīgi samierinošu noskaņu. Visas stāstījuma detaļas un notikumi ir rūpīgi pārdomāti un beigās pat no sākumā šķietami nenozīmīgiem sīkumiem izveidojas pilnīga un krāšņa kopējā aina gluži kā attēls, kurš ir salikts no kaudzē sabērtiem puzles gabaliņiem.

Tomēr autore laikam nav makšķerniece, jo nez kāpēc līdakas uzskata par maitēdājām. Līdakas tomēr ir klasiskas plēsoņas un, uzspraužot uz āķa beigta zviedra aknas vai kādas citas šim nolūkam piemērotas ķermeņa daļas, daudz lielāka ir iespēja, ka pieķersies sams.

Savukārt vārnas ir viesojušās arī mūsu senču ēdienkartē un nepavisam ne totāla bada laikos. Atceros, ka vārnu ēšanu ir aprakstījis pat Jaunsudrabiņš savā Baltajā vai Zaļajā grāmatā, nemaz nerunājot, par Bela vārnu kodējiem no Kuršu kāpas.

Salīdzinot ar pirmo daļu, man subjektīvi otrā patika pat nedaudz labāk. Ja pirmajā „Silva rerum” lielāks uzsvars bija uz vēsturiskajiem notikumiem, bet tēli un to rīcība nešķita sevišķi pārliecinoši, tad otrā likās cilvēciskāka, kaut gan tās varoņi bija klišejiskāki un ar noslieci uz muļķīgi sentimentāliem izgājieniem. Norvaišu sāga ar šo daļu gluži labi varētu arī beigties, bet ja šajā ciklā kaut kad taps vēl trešā grāmata, tad lasīšu arī to. Protams, ja kāds to pārtulkos un izdos latviski.

Par “Silva rerum II”  ir rakstījuši  daudzi, bet gan jau arī citiem būs, ko par to piebilst.

Aiga

Absolūta grāmatplaukts

Evija

Asmodeus

baltais runcis

Alternatīvas. Ja nav vēlmes lasīt par Lietuvas vēsturi, tad pagriežamies par 180 grādiem un ķeramies klāt igauņu vēsturiskajiem romāniem. Viens no patīkamākajiem šīs vasaras atklājumiem ir Jans Kross. Viņa romāni ir par nedaudz jaunākiem laikiem, bet „Profesora Martensa aizbraukšana” un „Ķeizara trakais” ir meistardarbi, kuros vēsture ir smalki sapīta ar cilvēcīgi personīgām izjūtām. Pat zvērinātiem nobelistu mīļotājiem varētu būt interesanti izlasīt stāstu par tiem, kas pie Nobela prēmiju sadales vienmēr ir palikuši aiz strīpas. To skaitā arī pats Kross.