Barbara Pima “Rudens kvartets”, no angļu val. tulkojusi Ziedone Sērmūkša, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1987 (Barbara Pym, Quartet in Autumn, 1977)
Izrādās, ka cilvēki glābj ne tikai pamestus kaķus, suņus vai istabas augus, bet tagad ir arī grāmatu glābēji. Ar vienu tādu es nesen satikos un bez maksas tiku pie kaudzītes ar labām grāmatām, kuras grūti šobrīd atrast bibliotēkās, jo lielākoties tās sen jau ir norakstītas un izmestas nebūtībā. Tiesa gan, baidījos pajautāt, tieši no kurienes šīs grāmatas ir izglābtas, un, patiesību sakot, es par to šobrīd cenšos nedomāt.
Kāpēc man savajadzējās uzmeklēt grāmatu glābēju, lai tiktu pie Barbaras Pimas “Rudens kvarteta”, ir garš un ne pārāk aizraujošs stāsts. Pieminēšu tikai, ka savulaik romāns ir ticis nominēts Bukera balvai un iekļuvis pat tās īsajā sarakstā. Šķiet, ka no septiņdesmito gadu Bukera nominantiem latviski ir tulkots ļoti maz darbu – vēl tikai kādi pāris Mērdokas romāni. Latviski “Rudens kvartets” ir izdots pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados ne pārāk populārajā sērijā ar cēlo nosaukumu “Ārzemju romāns”. Tās bija vienotā stilā noformētas plānas grāmatiņas mīkstajos vākos, kuras kā jau padomju poligrāfijas meistardarbs lasīšanas procesā brīnumaini ātri sašķīda frakcijās. Tolaik no šīs sērijas lasīju Sagānu, Moruā un Moemu, bet tādai Barbara Pimai nepievērsu nekādu uzmanību. Toties tagad “Rudens kvartets” izrādījās brīnišķīgs atradums.
Šis Barbaras Pimas romāns ir par ļoti nepopulāru tēmu – veciem un vientuļiem cilvēkiem, kuru dzīvēs nekas nenotiek, vairs nenotiks un patiesībā nekad arī nav noticis. “Rudens kvarteta” galvenie varoņi – Letija, Mārsija, Normens un Edvīns – ir četri vientuļnieki vecāki par sešdesmit gadiem (tātad dzimuši vēl pirms Pirmā pasaules kara), kuri nejauši ir sagadījušies vienā kantorī un vienā kabinetā, kur veic kaut kādus maznozīmīgus darbus, kas netiek sīkāk aprakstīti, pļāpā par garlaicīgiem niekiem un gaida laiku, kad varēs doties pensijā. Jā, romānā patiešām nekas nenotiek. Nu, labi, kāds jau beigās arī nomirst, bet par negaidītu notikumu pavērsienu to nekādi nevar uzskatīt. Tomēr Barbara Pima ir brīnišķīga rakstniece, kura spēj saistoši aprakstīt pat visnecilāko ikdienu un ar interesi lasīju par šo veco cilvēku sadzīvi – kā viņi apmeklē bibliotēku un draudzes pasākumus, iepērkas, pusdieno vietējā kafejnīcā, šķiro maisiņus pēc lieluma, krāj piena pudeles vai mēģina izrakt sen nomirušo kaķīti, jo piemirsies, kur īsti ir tā kapiņš. Autore šo četru introverto savādnieku neievērojamās dzīves atklāj ar apbrīnojamu iejūtību, nelielu humoru un diezgan pamatīgu ironiju, kas veltīta apkārtējai sabiedrībai. Barbara Pima ir asredzīga un vērīga autore, un romānā ir labi parādīta septiņdesmitos gadu noskaņa, kad vecā, labā Anglija ar saviem tikumiem pamazām aiziet vēsturē, bet vietā nāk jaunais un nesaprotamais.
Lai gan “Rudens kvarteta” galvenā tēma ir vecums un vientulība, romāns ir gaišs un pat cerīgs. Jā, visi tā varoņi ir noslēgti un nekomunikabli dīvaiņi, kuri nespēj vai vienkārši nemāk veidot dziļas attiecības ar citiem cilvēkiem, bet viņi tāpēc nepavisam nav briesmīgi nelaimīgi. Katram no viņiem ir kāds sīks sapnītis vai cerība un diezgan optimistisks skats uz dzīvi. Vispār visa tās sociālās komunikācijas un cilvēciskās tuvības nozīme ir stipri pārvērtēta. Skaidrs, ka cilvēkiem vienam otram ir jāpalīdz, bet ne jau savstarpējā komunikācija un tuvība absolūti vienmēr cilvēkus padara laimīgus vai nelaimīgus.
Barbaras Pimas “Rudens kvartets” ir smalks, niansēts psiholoģiskais romāns par vecumu un vientulību. Ļoti anglisks un vecmodīgs. Kaut ko tādu varētu sarakstīt Džeina Ostina, ja būtu nodzīvojusi līdz sešdesmit gadiem, bet nenodzīvoja taču.
Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.
Sibillas grāmatas 