Viktors Peļevins “Kukaiņu dzīve”

Viktors Peļevins “Kukaiņu dzīve”, no krievu valodas tulkojusi Maija Kudapa, izdevniecība Jumava, Rīga: 2018 (Виктор Пелевин, Жизнь насекомых, 1993)

Nesen klausījos podkāstu, kurā krievu literatūras kritiķe Gaļina Juzefoviča stāstīja, ka viņas tagadējie deviņpadsmitgadīgie studenti, kuriem studiju programmā ir jālasa un jāanalizē Peļevina “Generation P”, divas trešdaļas no šī romāna teksta vienkārši nespēj uztvert, un tāpēc nesaprot. Turklāt viņi paši ir pārliecināti, ka saprot pilnīgi visu. Pēc Juzefovičas domām, iespējams, ir pienācis laiks Peļevinu Krievijā izdot ar smalkiem un izsmeļošiem komentāriem, jo citādi jaunie lasītāji ne vella nesapratīs no viņa agrīnajām deviņdesmito gadu grāmatām. Ar šādu mazliet nomācošu apziņu ķēros klāt “Kukaiņu dzīvei”. Un patiešām ir jāatzīst, ka es noteikti nesapratu daudz ko no Peļevina smalkajām atsaucēm un grāmatas kultūrvēsturiskajām niansēm, un, protams, trakākais, ka pati nemaz neapzinos, ko tieši es nesapratu. Tāds jau tas Peļevins ir. Tomēr “Kukaiņu dzīve” lieliski atsauca atmiņā agrīno deviņdesmito gadu dīvaino noskaņu, mežonīgā kapitālisma veidošanos, nereālos sapņus par skaistu dzīvi, nožēlojamo ikdienu, vispārējo apjukumu un mulsumu par nākotni.  Lasot ar šī brīža skatu un laika distanci, grāmata nudien ir labs, ironisks un trāpīgs sava laikmeta portretējums.

Pēc kritiķu vērtējuma “Kukaiņu dzīve” esot pēcpadomju sirreālisms un mazliet arī maģiskais reālisms. Romāns ir sarakstīts 1993. gadā – pēc “Omon Ra”, bet pirms slavenākajiem Peļevina darbiem – “Čapajevs un Tukšums” un “Generation P”. Grāmata nav gara, to veido vairāki nelieli interesantos veidos savā starpā saistīti stāsti, kuru varoņi ir antropomorfizēti kukaiņi. Te ir odi, kas ieradušies sūkt krievu asinis, filosofiskas mēslu vaboles, kurām visa pasaule ir mēslu bumba, skudru mātīte ar instinktu obligāti pavairoties, apcerīgi naktstauriņi, blaktis – narkomāni, liderīgā muša Nataša un mūžīgai rakšanai nolemtais prusaks Serjoža. Romāna darbība notiek kādā mazā kūrortpilsētiņā pie jūras, bet īpaša sižeta grāmatā nav, visi vienkārši kukaiņojas. Pa vidu šai jezgai autors sev raksturīgā stilā ir iepinis atsauces uz budismu, Marku Aurēliju, Kastaņedu, Mišimu un Gaidara apmātību ar bērniem – slepkavām (tie, kas izauguši ar Gaidara “Skolu” un “Bundzinieka likteni” sapratīs). Vispār “Kukaiņu dzīvi” biju senāk izlasījusi arī krieviski, bet tas patiešām bija sen, tāpēc bija interesanti grāmatu pārlasīt latviski (tulkojums ir labs).

Starp citu, Peļevina lasīšanai atklājās interesanti blakusefekti. Tā kā “Kukaiņu dzīvi” bija paķērusi līdzi ceļojumā, tad klusi sēdēju autobusa stūrītī, nevienu neaiztiku, mierīgi lasīju, bet ar visu to atradās cilvēki, kas uzskatīja par savu pienākumu komentēt manu lasāmvielas izvēli un pat klāstīt, ka Peļevins rakstot baigos murgus, kas mani mazliet mulsināja, jo paši lasīja kaut kādas ezotēriskas brošūras, horoskopus, un tamlīdzīgas lietas.  Bet, nekā personīga, tas tikai novērojums par Peļevina lasīšanas ietekmi uz līdzcilvēkiem. Ar citām grāmatām man šitā vēl nekad nebija gadījies. Ceļojumos nudien labāk ņemt līdzi e-grāmatu. Tām ir brīnišķīga priekšrocība – neviens no malas neredz, ko tu lasi.

Bet atgriežoties pie Peļevina un “Kukaiņu dzīves”, tad, jā, man patika. Romāns ir asprātīgs, grotesks un spilgts. Peļevins ir labi uzķēris cilvēku un kukaiņu dzīves zīmīgākās paralēles. Lasītājus, kuri neirotiski baidās no kukaiņiem dažas epizodes droši vien iedzīs šausmās un riebumā. Un, mīļumiņi, kas neesat apzinātā vecumā piedzīvojuši deviņdesmito gadu sākumu – ne vella jūs nesapratīsiet no Peļevina.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

A Huļi grāmata

Виктор Пелевин. Священная книга оборотня. – Эксмо, 2010.

Droši vien pat ezim ir skaidrs, ka Peļevins raksta visādas pseidofilozofiskas figņas, ko gan citu. Tomēr tās ir pasniegtas pietiekami pašironiski un smieklīgi, lai pēc desmitās lappuses nesāktu šķebināt, kā man parasti gadās lasot citus līdzīga rakstura sacerējumus.

„Священная книга оборотня” patīkami ērtajos, mīkstajos vāciņos iepirku jau labu laiku atpakaļ. Peļevina vilkaču grāmata šķita interesanta kaut vai tāpēc, ka tur ir ietverts arī mīlas stāsts un pie reizes gribēju paskatīties, kā autors ir iejuties savas sievišķīgās varones rudajā ādā.

Tātad vilkaču grāmatas galvenā varone ir ķīniešu izcelsmes lapsveidīga vilkate vārdā A Huļi, kura dažus pēdējos gadsimtus dzīvo Krievijā. Skaidrs, ka tur viņai ir šādas tādas muļķīgas problēmas ar savu ķīniešu vārdu, kas it kā nozīmē lapsa A, un nākas lietot krievisko Alisi. A Huļi ir gandrīz divus gadu tūkstošus veca (vilkači dzīvo līdz 40 tūkstošiem gadu) un pārtiek no cilvēku seksuālās enerģijas. To nākas iegūt izliekoties par prostitūtu un ar astes palīdzību uzsūtot klientiem visai jancīgas seksuālas vīzijas pēc viņu izvēles. Vēl A Huļi brīvajā laikā lasa Stīvenu Hokingu, paranoiski necieš vārdu „minets” un dažreiz tērpusies vakarkleitā un augstpapēžu kurpēs čiepj dzīvas vistas, kuras atrast Maskavā nepavisam nav viegli. Viņai ir arī citas māsas lapsas E Huļi un I Huļi. Savukārt viens no viņu iemīļotajiem hobijiem saprotamu iemeslu dēļ ir angļu aristokrātu medības.

Dzīvo viņa puslīdz rāmi un mierīgi līdz satiek Federālā drošības dienesta ģenerālleitnantu vilkati Aleksandru un viņu starpā izraisās visai zvērīgs mīlas romāns, kura gaitā vilks pārtop par suni Pizdjecu. Apžēliņ, cik idiotiski tas viss izklausās latviski. Labi vien ir, ka Peļevinu pie mums netulko un tāpēc viņu gribot negribot nākas lasīt oriģinālā ar visu viņa neformālo leksiku un tai atbilstošajām vārdu spēlēm.

Lai arī vizuāli A Huļi ir attēlota kā ruda aziātiska izskata nimfete, pēc domāšanas un rīcības viņa ir patīkami loģiska, kā tas bieži gadās ar vīriešu radītajiem sieviešu tēliem. Viņai ir piecas dažādas iekšējās balsis, kas brīžiem savā starpā risina visai amizantus dialogus. Arī par mīlestību viņai ir savs viedoklis.

В любви начисто отсутствовал смысл. Но зато она придавала смысл всему остальному.

 Jāpiezīmē, ka vilkaču romānam ir jauks muzikālais pielikums. Peļevina grāmatām līdzīgi kā Murakami un Hēgam vispār ir raksturīga izteikta muzikālā dimensija. Tās man bieži asociējas ar tur minēto mūziku. Pirmajam vilkaču grāmatas izdevumam līdzi nāca arī kompaktdisks, bet tagad muzikālais pavadījums ar visiem autora komentāriem ir viegli atrodams YouTube. Sākumā mazliet pārsteidza, ka tajā ietilpst arī dažas dziesmas, kuras atpazinu no biežāk skatītām ķīniešu filmām, bet lasot tālāk viss salikās pa vietām. Vilkaču grāmatā ir vairākas atsauces uz ķīniešu kino, kas man lasīšanu padarīja vieglāku. Protams, kā jau Peļevinam ierasts, romāns ar atsaucēm ir piebāzts vairāk nekā moderns viedtālrunis ar nevienam nevajadzīgām fīčām, bet es tās arī īpaši nemeklēju. Pietika jau ar tām filmām, Nabokovu, budismu, krievu un ķīniešu folkloru un vēl šo to vienkāršu un vidējiem prātiem apjēdzamu.

Kopumā vilkaču grāmata šķita smieklīgāka un lasījās vieglāk par citiem Peļevina darbiem. Principā jau visas viņa grāmatas ir par vienu un to pašu – realitātes attiecībām ar tukšumu un tamlīdzīgām būšanām. Viegla izklaide savam priekam.

Находясь в жопе, ты можешь сделать две вещи. Во-первых – постараться понять, почему ты в ней находишься. Во-вторых – вылезти оттуда… Вылезти из жопы надо всего один раз, и после этого про нее можно забыть. А чтобы понять, почему ты в ней находишься, нужна вся жизнь. Которую ты в ней и проведешь.

Alternatīvas. Ja nav noskaņojums uz Peļevinu, tad tā vietā mierīgi var noskatīties kādu labu ķīniešu filmu. Piemēram, šo In the Mood for Love.

Vēlams ar subtitriem, lai pilnībā izbaudītu viņu dīvainos dialektus. Vēl joprojām esmu pārliecināta, ka mūsdienās savdabīgāko un interesantāko kino taisa Āzijā.