Tag Archives: vistas

Māra Zālīte “Paradīzes putni”

Māra Zālīte “Paradīzes putni”, izdevniecība “Dienas Grāmata”, Rīga: 2018

“Paradīzes putni” ir Māras Zālītes autobiogrāfiskā romāna “Pieci pirksti” sen gaidītais turpinājums. Tas daudz neatšķiras no pirmās daļas, kas patiesībā droši vien ir labi, jo, ja jums patika “Pieci pirksti”, tad, visticamāk, patiks arī “Paradīzes putni”.

Paradīzes putniRomāna darbība risinās sešdesmito gadu sākumā, Hruščova laikos. Tāpat kā iepriekšējā daļā notikumi tiek aplūkoti no bērna skatījuma. Vienīgi galvenā varone Laura ir kļuvusi mazliet vecāka un nopietnāka – viņai jau ir desmit gadi. Bet Lauras pasaule nav palikusi vienkāršāka, drīzāk otrādi. Laura ir apķērīga un zinātkāra meitene, bet ne vienmēr pieaugušie var viņai visu izskaidrot. Laura tagad ir pioniere, kas vienmēr gatava cīņai par Komunistiskās partijas lietu. Ei nu sazini, kas tā par lietu vispār ir, bet, ja vajadzēs, Laura cīnīsies. Viņas klusā simpātija ir jaukais, mīlīgais puisītis no portreta pie klases sienas Pavļiks (tas, kas Morozovs – zēns, kurš pāris graudu maišeļu zādzības dēļ ir padomju varai nodevis nošaušanai savu tēvu). Jaunā pioniere piedzīvo nepatikšanas uz skolu aizstieptā buržuāziskā fetiša dēļ (kožamā gumija, kuru uz maiņām draudzīgi košļā visa klase). Vairākas nodaļas stāsta par Lauras piedzīvojumiem sovhoza putnu fabrikas bērnu brigādē, kur viņa apgūst sociālisma ekonomikas īpatnības (pilnīgs bardaks un visi zog visu, kas nav piesiets, maiteklis: dažas vistas tomēr izdzīvo). Kopā ar tēvu Laura apmeklē biedru tiesu cerībā, ka tur būs cirks (cirks patiešām tur ir, bet ne tāds, kādu viņa ir gaidījusi).  Dzīvē kā jau dzīvē – priecīgi notikumi mijas ar sērīgiem. No Sibīrijas atgriežas vecmāmiņa, bet kādam pienāk laiks arī aiziet. Citādi Lauras dzīvē nekas īpašs nenotiek, bet, jā, bērnība notiek. Visam pa vidu klīst dīvaini tēli – Latvju Strēlnieks ar rūķi katliņā, Rudens Lapu dzejnieks un Lamē kritušā Padomju Savienības Varoņa māte Dada, ar kuru neviens nesaprot, ko iesākt, jo jukusī dievticīgā tantiņa nudien neatbilst pareizam padomju varoņa mātes formātam.

“Paradīzes putni” ir poētiska, spilgta un dzīvīga grāmata. Māra Zālīte ir no kaut kurienes ir izvilkusi reālo padomju bērnības sarunvalodu, kas ir pilna ar tik brīnišķīgām pērlēm kā pioniera dievagodavārds, rupju žargonu un ikdienas rusicismiem. Grāmatas centrālā vīzija– liegie un fantastiskie paradīzes putni ir tikai attēli krāsojamā bilžu grāmatiņā, kuru Laura ir dabūjusi pie fermas mākslinieka – noformētāja. Ikdienā Laurai ir tikai vistas – mazās, jaukās mājas vistiņas raibītes un ārprātīgie, agresīvie vai pat mirstošie fermas putni. Arī uz grāmatas vāka ir bilde ar meiteni un vistām. Brīžiem ir mazliet skumīgi lasīt par padomju laika bērnību – uzspiesto ideoloģiju, divkosīgo morāli, kas maitāja ļaužu attiecības, izplatīto alkoholismu, bailēm no padomju represijām, kas sešdesmitajos gados vēl bija ļoti spēcīgas un saēda cilvēku dvēseles un dzīves. Tāds nu ir Lauras laiks, kurā viņai jādzīvo. Bet cita laika un citas bērnības Laurai nav un nebūs.

Iespējams, ka subjektīvu iemeslu dēļ, otrā daļa man patika pat mazliet labāk par pirmo. Tā vienkārši bija tuvāka maniem bērnības piedzīvojumiem. Pavļika Morozova kults, vasaras darbs sovhoza putnu fermā, atrakcijas ar kožamajām gumijām, un daudzas citas lietas ietilpst arī manā bērnības atmiņu komplektā. Un, lai gan es to visu pieredzēju gandrīz divdesmit gadus vēlāk, nekas nebija mainījies, pat vistu ferma bija tikpat nejēdzīga kā Zālītes grāmatā.

Mazliet nostalģiskie un poētiskie “Paradīzes putni” ir gaiša un viegli izlasāma bērnības atmiņu grāmata, kura labi iederēsies blakus citiem latviešu autoru atmiņu stāstiem kā Belševicas “Billei” un Jaunsudrabiņa “Baltajai grāmatai”. Nekādu ļoti traku blēņu vai briesmīgu nedarbu te nav, Laura ir kārtīga latviešu meitene un apzinīga pioniere. Bet grāmatu noteikti var ieteikt izlasīt visiem, kas grib vairāk uzzināt par sešdesmito gadu bērnu dzīvi laukos. Šķiet, ka Lauras piedzīvojumiem vajadzētu būt arī vēl kādam turpinājumam.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Rolāns Buti „Apvāršņa vidū”

Rolāns Buti „Apvāršņa vidū”, no franču valodas tulk. Inese Pētersone, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Roland Buti, Le milieu de l’horizont, 2013)

 

Rolāna Buti romāns „Apvāršņa vidū” piesaistīja manu interesi pēc Gunta Bereļa lieliskās recenzijas „Punctum” (patiešām žēl, ka viņš tik reti raksta par jaunajām grāmatām), tāpēc, pamanot to bibliotēkas jaunumu plauktā, uzreiz paņēmu lasīšanai.Romāna pamatā ir galvenā varoņa Augusta atmiņas par bērnībā piedzīvoto un tā darbība norisinās kaut kur Šveices laukos ārprātīgi karstajā 1976. gada vasarā.

Apvāršņa vidūGrāmata pēc apjoma ir pavisam neliela, izlasīt to var ļoti ātri, un man tagad ir liels kārdinājums to ieteikt visiem tiem ļaudīm, kas sajūsminās par vistkopību un nopietni plāno attīstīt šo pastorālo un it kā vienkāršo biznesu, balstoties uz savu bērnības pieredzi putnkopībā pie vecmāmiņas laukos. Ai, nu, šo romānu vispār varētu izmantot kā brīdinošu piemēru pie kā noved ne visai prātīga saimniekošana laukos. Varbūt pie vainas ir 1976. gads, bet tur laikam neviens neko nav dzirdējis par dzīvnieku labturību, darba efektivitāti, risku izvērtēšanu, investīciju plānošanu un apdrošināšanu. Acīmredzot arī Šveices bankas kredītus laipni izsniedz visiem, kas vien tām iet garām. Vēl viņiem tur ir patriarhālisms, kura izcilo vīrišķo pusi pārstāv maķenīt aprobežotais ģimenes tēvs, brālēns ar īpašām garīgajām vajadzībām (vai kā nu tur tagad ir pieņemts dēvēt cilvēkus ar Dauna sindromu), vectēvs, trīspadsmitgadīgais Augusts un suns, kas pie katra satraukuma krīt ģībonī. Vispār dzīve būtu skaista, ja vien nebūtu nejaukās sievietes, kas nekad neuzvedas tā kā viņām pienāktos. Romānā femīno daļu pārstāv ģimenes māte, kura tur ir vienīgais saprātīgais cilvēks, pat ja viņas rīcība ne vienmēr ir jauka, viņas draudzene, desmit tūkstoši gaļas vistiņu, kuras nodevīgi cenšas izvairīties no sava izredzētā likteņa – kļūt par gardiem cepešiem, mirstoša ķēve vārdā, hmm, Petene un kāda ļauni tupa dūja (ak, nekad nenesiet mājās savainotus baložus). Un, kā jau parasti, ja patriarhālajam vīrietim neveicas, tad pie visa vainīgas ir sliktās un samaitātās sievietes, un vienīgā iespēja saglabāt savu vīrišķību ir tās fiziski sodīt (tas gan dievišķās dusmas un debesu sodību, kas beigās nāk pār mazo fermu, nenovērš, tā ir patiesi graujoša, pat nabaga, hmm, Peteni nosper zibens).

Ja nu jums tagad radās priekšstats, ka „Apvāršņa vidū” ir kaut kāds lauksaimniecisks traktāts, tad, nē, tas ir kompakts un labi uzrakstīts romāns, ļoti atmosfērisks, tveicīgs, ar juteklisku valodu, kas lasītājam acu priekšā izteiksmīgi uzbur jebkuru no ainām Katrā ziņā autors prot ar valodu apieties ekonomiski un vārdus bez jēgas neizķērnā, kas, manuprāt, noteikti ir grāmatas pluss. Tas ir arī labs pieaugšanas stāsts, saistošs, mazliet distancēts un bez liekas jūtelības.

Par tulkojumu jāpiebilst, ka tas ir labs un patīkami lasāms, vienīgi mazliet pilsētniecisks. Pie mums te laukos no govs neslauc jēlu pienu, bet gan svaigu, kukurūzas vālītēm nav akotu, parceles sauc par laukiem un rosti nelikās īpaši izdevies apzīmējums ceptiem tupeņiem (bet jūs jau sapratāt, ka šī ir piekasīšanās pie sīkumiem). Kopumā šis ir neliels, bet labs stāsts par pieaugšanu un neveiksmīgu lauku saimniecības modernizāciju, vai metaforiski raugoties kārtējā variācija par zaudēto paradīzi.