Džūlija Endersa ”Par zarnu šarmu”, no vācu valodas tulkojušas Anne Sauka, Meldra Āboliņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Giulia Enders Darm mit Charme: Alles über ein unterschätztes Organ, 2014)
Visiem zināms, ka skaistums nāk no iekšām, tāpēc ar interesi ķēros klāt grāmatai, kura pilnībā ir veltīta mūsu lielākajai iekšējai dailei – zarnām. “Par zarnu šarmu” ir pasaulē dikti populārs dižpārdoklis, kuru ir sarakstījusi kāda uz ķišķām specializējusies jūtūbere.
Ja jums šķiet, ka tas neizklausās pārāk labi, tad patiešām tā arī ir. Jau grāmatas sākumā ir maziem burtiņiem nodrukāts brīdinājums, ka ne autore, ne izdevniecība neuzņemas atbildību par grāmatas saturu. To nudien der likt aiz auss jebkuram lasītājam, bet viņi mūs vismaz ir godīgi brīdinājuši, ka saturs patiešām vietām ir kaka. Piedevām tīri subjektīvi man ne visai patika autores rakstības stils. Tas ir izteikti bēbisks, uķi – uķi garā, un liek domāt, ka autore savus lasītājus uzskata par klīniskiem idiotiem. Bet to var saprast, jo acīmredzot jūtūberu auditorija tieši tāda laikam ir, un vispār, rakstot normāli, mūsdienās jau nekādu dižpārdokli nesaražosi. Tas vēl būtu pieciešams, bet autore tik dikti aizraujas ar tēmu, un laikam jau tās pašas popularitātes dēļ vietām mēdz uzdot vēlamo par esošo (tikai uz kāmjiem veiktos pētījumus nebūtu labi uzreiz attiecināt uz cilvēkiem), tāpēc daži viņas apgalvojumi nepavisam nebija pārliecinoši.
Tomēr, ņemot vērā, esošo situāciju, kad sociālajos tīklos par uzturu klīst milzums mītu un ēdiens ir kļuvis par mūsdienu reliģiju un vispārēju apsēstību, grāmatu kopumā vērtēju pozitīvi, jo tajā ir vienkāršā veidā izskaidrotas tās lietas, ko mums kādreiz mācīja anatomijas stundās, bet kas tagad acīmredzot ir izmestas no mācību programmas. Grāmatas pirmajā daļā ir izskaidrota kakāšanas norise un tai piemērotākās pozas (šajā delikātajā brīdī glīti sēdēt uz poda diemžēl nav labākā izvēle), aprakstīta gremošanas sistēmas uzbūve, īsi pastāstīts par uztura sastāvdaļām, nedaudz arī par celiakiju un glutēna sensitivitāti, kā arī laktozes un fruktozes intoleranci. Patiešām mīlīgs bija mazais pielikums par izkārnījumiem ar to klasifikācijas skalu. Ja kādam patīk visu salikt pa plauktiņiem, tad ir noderīgi zināt, ka kakas var būt gan kā saplaisājušas desiņas, gan kā mīkstas atsevišķas pļekas.
Grāmatās otrā daļa ir par zarnu nervu sistēmu. Tajā stāstīts par ēdiena pārvērtībām tā garajā un smagajā ceļā no šķīvja līdz kanalizācijas sistēmai. Mazliet apskatīta vemšana, aizcietējumi un īsi par zarnu un smadzeņu saistību (par pēdējo gan gribējās palasīt vairāk).
Trešā daļa par mūsu iekšējās pasaules zvērudārzu bija visinteresantākā un vismazāk pārliecinošākā. Skaidrs, ka mūsdienu lielākā problēma ir, ka mēs ar savām akmens laikmeta zarnām dzīvojam tādā rafinētu ēdamlietu pārpilnībā, kādu mums evolūcija nudien nav paredzējusi. Tā dēļ arī rodas lielākās problēmas ar mūsu iekšējo zvērudārzu. Ja kādam šķiet, ka viņa vēderā mitinās tauriņi, diemžēl būs jāviļas, jo labākajā gadījumā viņa iekšas var aplaimot velteniskie tārpi (diemžēl autore nemaz nepiemin manus mīļotos plakantārpus). Toties baktērijas gan ir mūsu mūžsenās pavadones. Ja kādam ir laba oža, var mēģināt noteikt to enterotipisko piederību pēc izkārnījumu smakas. Baktērijas tāpat kā policisti mēdz būt gan labās, gan sliktās, un tomēr labāk ir rokas mazgāt nevis nemazgāt. Vispār tādas īstas skaidrības par baktēriju nozīmi cilvēka fizioloģijā ir maz, jo pētījumi vēl turpinās. Ir teorijas, ka patiesībā baktērijas daudz vairāk ietekmē mūsu smadzeņu darbību, nekā mums gribētos. Savā ziņā tas būtu jauki, jo var no sevis noņemt atbildību, jo, rau, to jauko rabarberu maizīti pusdienās taču neizvēlējos un neapēdu es, bet manu zarnu mikrofloras draudzīgais kolektīvs. Ja kāds ir pārliecināts, ka apzināti mācījies un veidojis savu karjeru, tad iespējams, ka patiesībā viņš visu laiku ir tirinājies apkārt tikai, lai garšīgi un sātīgi pabarotu savu iekšējo zvērudārzu. Galu galā varbūt arī baktērijas ir tās, kas raksta šo blogu. Tā aizdomājoties, ak, nē, ziniet! Labāk jāliek šim aprakstam punkts.
Sibillas grāmatas 