Leonards Mlodinovs “Zemapziņas spēks. Kā subliminālie stimuli ietekmē mūsu uzvedību”, no angļu valodas tulkojusi Dace Vanaga, Rīga: apgāds Lietusdārzs, 2017., (Leonard Mlodinow, SUBLIMINAL. Hou Your Unconscious Mind Rules Your Behavior, 2012)
Grāmata ar nosaukumu “Zemapziņas spēks” noteikti nepiesaistītu manu uzmanību, ja jau iepriekš nebūtu lasījusi Leonarda Mlodinova darbu par nejaušību ietekmi uz mūsu dzīvi, kurš man ļoti patika. Papētot tuvāk, izrādījās, ka šī grāmata patiesībā ir par subliminālo stimulu ietekmi uz mūsu uzvedību (skaidrs, kāpēc izdevēji ir ielikuši tik triviālu nosaukumu, jo tipiskais latviešu lasītājs diez vai pirktu kaut ko, kas sauktos tik dīvaini), un sapratu, ka man to noteikti vajag. Grāmatu izlasīju pāris dienās, un man tā patiešām labi gāja pie sirds un smadzenēm. Uzreiz gan jābrīdina, ka cilvēks, kurš seko līdzi jaunākajiem pētījumiem par smadzeņu darbību, no tās neuzzinās pārlieku daudz ko jaunu. Tomēr autors, kurš vispār ir kvantu fiziķis, sev raksturīgajā stilā ir apkopojis un pārskatāmi sakārtojis šobrīd zināmo informāciju par smadzeņu uzbūvi, darbību un sociālo neirobioloģiju. Turklāt ir skaidrs, ka šajā jomā vēl ir daudz neatklātā, jo tikai samērā nesen kļuva iespējams pētniecībā izmantot funkcionālo magnētisko rezonansi, lai beidzot varētu palūrēt, kas īsti mūsu galvās darās. Grāmatā ir aprakstīti daudzi praktiski eksperimenti, no kuriem daži nudien ir bijuši ļoti neētiski, īsi pastāstīts par smadzeņu pētniecības vēsturi, dažādiem pavērsieniem pētījumos un nozīmīgākajiem zinātniekiem, kas darbojušies šajā jomā. Katrai rindkopai ir pievienota norāde uz avotu, no kura ir ņemta informācija. Kopumā grāmata atstāj ļoti labu un patīkamu iespaidu. To noteikti var ieteikt visiem, kam interesē, kā darbojas mūsu prāts. Un vispār jau labas populārzinātniskās grāmatas pie mums nemaz tik daudz neiznāk, lai tās palaistu garām neizlasītas.
Grāmatai ir divas daļas. Pirmā “Divlīmeņu smadzenes” vairāk pastāsta par to kā darbojas tas, kas mums atrodas starp ausīm. Otrā “Sociālā zemapziņa” ir par to, kā neapzinātais mums palīdz izdzīvot ikdienā. Ja kāds ir iedomājies, ka zemapziņa ir pilna ar neķītrām seksuālām vēlmēm, nobēdzinātām bērnības traumām, vai ko līdzīgu, tad grāmata viņam sagādās vilšanos. Patiesībā mūsu smadzeņu neapzinātā daļa, kura ir daudz, daudz lielāka par apzināto, ir tā, kas ikdienā smagi strādā, lai nodrošinātu mūsu izdzīvošanu. Ko lai dara, ja mēs ar savām akmens laikmeta smadzenēm, kuras labākajā gadījumā bija paredzētas mamutu medībām nelielā kompānijā, pēkšņi esam nokļuvuši mūsdienās, kad ļoti īsā laika posmā cilvēku dzīvesveids, sabiedrība un tehnoloģijas ir pilnībā mainījušies. Labā ziņa ir, ka tām piemīt patiesi fantastiskas pielāgošanās spējas.
Lai gan mums šķiet, ka mēs labi apzināmies pasauli un paši apzināti kontrolējam savu rīcību, tad bēdīgā ziņa ir, ka bieži vien tā nav. Normālam cilvēkam to ir grūti un visdrīzāk arī neiespējami pieņemt. Tomēr eksperimentos ir pierādīts, ka mēs īstenībā nemaz neredzam to, ko mums rāda acis. Īstais attēls ir ar kājām gaisā, tajā ir aklie laukumi, tas ir drebelīgs un pārsvarā neskaidrs, taču smadzenes no šī haosa pamanās izveidot gluži pieklājīgu un skaidru apkārtnes bildi. Tas pats ir ar dzirdi. Smadzenes viegli aizstāj nesaklausītās skaņas vai vārdus ar, viņuprāt, piemērotiem. Ar atmiņu vispār ir galīgas auzas. Nav tā, ka mums smadzenēs glabātos smuki rullīši ar pagātnes ierakstiem, kurus pēc nepieciešamības izvilkt un pārskatīt. Diemžēl tur ir tikai fragmentāras, miglainas norādes, kuras vajadzības gadījumā bezapziņa ļoti veikli un izpalīdzīgi apaudzē ar patvaļīgi izvēlētu papildu informāciju, vai vispār pilnībā koriģē, lai mums apziņā nonāktu smuks un sakarīgs stāsts. Pat to var viegli pārliecināties jebkurš, kas regulāri ir veicis piezīmes dienasgrāmatā un pēc dažiem gadiem ir iedomājies tās pārlasīt. Patiesībā ir vēl trakāk, jo lielai daļai cilvēku pavisam vienkārši var iedvest tādas atmiņas, kādas viņiem vispār nekad reāli nav bijušas (to var lieliski izmantot, lai nedaudz ietaupītu naudu, piemēram, iestāstot bērniem, ka viņi ir bijuši Disnejlendā vai lidojuši ar gaisa balonu). Tam visam ir ļoti racionāls pamatojums. Ja mūsu smadzenes patiešām atcerētos visu, ko pieredzējušas, tās ātri vien uzkārtos. Cilvēkiem, kuri spēj atcerēties ļoti daudz, ar laiku rodas nepatīkamas problēmas tieši dēļ nespējas tikt vaļā no liekās informācijas.
Diemžēl arī mūsu sociālajā dzīvē smadzenes neuzvedas labāk. Tās īsti nespēj atšķirt emocijas un vienā mierā var sajaukt iekāri ar bailēm. Mūsu bezapziņa ir pārliecināta rasiste, lai gan apzināti varbūt domājam, ka mums nav muļķīgu aizspriedumu. Ikdienā mūsu smadzeņu slēptā daļa nepārtraukti šķiro visus cilvēkus dažādās kategorijās, izmantojot visbanālākos stereotipus, turklāt vienlaikus pamanās iestāstīt apziņai, ka tā nemaz nav. Izlasot nodaļu par caurmēra cilvēku uzvedību, balsojot vēlēšanās, atliek vienīgi iet un sist galvu pret sienu.
Tomēr, pateicoties bezapziņai, mūsu smadzenes lielākoties arī mūs pašus novērtē kā lieliskus, spējīgus un krietni labākus cilvēkus, nekā reāli esam. Turklāt mūsu naivi optimistiskā zemapziņa lielākajā daļā gadījumu arī pasauli redz kā daudz jaukāku vietu nekā tā reāli ir vai vismaz veicamajiem darbiem ieplāno mazāk laika. Patiesībā šī šķietami nejēdzīgā smadzeņu īpatnība ir brīnišķīga dabas dāvana, bez kuras cilvēks kā suga neko nebūtu sasniedzis. Senatnē tie īpatņi, kuru smadzenes pasauli atainoja precīzi un adekvāti, no šausmām ielīda atpakaļ savās alās, kur kamoliņā saritinājušies ieslīga depresijā un klusi šņukstot nomira. Savukārt optimistiskie idioti nešaubīdamies devās iekarot visu pasauli, un ļoti veiksmīgi to arī izdarīja (iespējams, ka pat pārāk veiksmīgi).
Evolūcija jau nav veidojusi cilvēka smadzenes ar mērķi precīzi izprast sevi, bet gan lai tās palīdzētu mums izdzīvot. Mēs, protams, varam pacensties sevi izzināt dziļāk, bet nekad mums nebūs pieejama visa smadzenēs esošā informācija. Un jāņem vērā, ka, ja prāta dabiskais pasaules redzējums nav objektīvs, tam ir savs pamatots un racionāls iemesls.
Leonarda Mlodinova grāmata par subliminālo mūsu smadzenēs ir ļoti saistoša, viegli lasāma un labi saprotama. Tomēr man visaizraujošākā šķiet tās dotā iespēja pārskatīt savus priekšstatus par sevi un pasauli. Un varbūt pat mazliet pārskatīt realitāti.
Sibillas grāmatas 