Pīrss Brauns „Zelta dēls”

Pīrss Brauns „Zelta dēls”, no angļu valodas tulkojusi Santa Andersone, Rīga: Prometejs, 2016., (Pierce Brown, Golden Son, 2015)

 

„Zelta dēls” ir „Sarkanās sacelšanās” turpinājums un to noteikti nevajag lasīt, ja nav izlasīta pirmā daļa. Grāmatu iepirku Ķīpsalas izstādē un šoreiz nepieļāvu tādu kļūdu, kā sākt to lasīt svētdienas vakarā, bet mierīgi vienā piegājienā izlasīju pa nedēļas nogali, jo reiz iesāktu to nolikt malā ir diezgan grūti.

„Zelta dēlā” stāsts turpinās divus gadus pēc pirmās grāmatas beigām, kad Derovs beidz Akadēmiju, un grāmata ir tikpat aizraujoša kā triloģijas pirmā daļa. Vispār jau autoram ir ļoti vienkārša rakstīšanas shēma. Ja kādu brīdi galvenajam varonim iet ļoti slikti, tad noteikti pēc mirkļa viss pavērsīsies uz labo pusi. Bet ja kādu brīdi viss ir labi, tad skaidrs, ka tūlīt gaidāmas kādas lielas nepatikšanas. Tas stipri mazina lasīšanas spriedzi, tomēr sižeta pagriezieni ir neprognozējami, lasītājs pasauli redz tikai no galvenā varoņa skatu punkta un Derovs ir neuzticams stāstītājs, kurš mums nekad neatklāj pilnībā visu, kas viņam ir zināms. Tā nu grāmata visu laiku notur uzmanību. Protams, „Zelta dēls” ir vistīrākā kosmiskā opera, kura ir ietekmējusies no tādām grāmatām, filmām un televīzijas šoviem kā Dune, Star Wars, Star Trek, Battlestar Galactica un līdzīgiem. Tomēr grāmata ir godīga un neizliekas par kaut ko nopietnāku, nekā tā ir. Šīs triloģijas mērķis ir izklaidēt lasītāju un tā to dara labi, un būtu muļķīgi no tās gaidīt kaut ko vairāk, ko tā nemaz nav solījusi. Jāpiebilst, ka pirmajām grāmatām ir bijis labs redaktors, kurš mums par laimi bez žēlastības ir izmetis ārā visus autora sarūpētos tehniskos aprakstus par hēlija-3 ieguvi (tādi tur esot bijuši) kā arī citiem tehniskiem sīkumiem un atstājis tikai darbību un piedzīvojumus. Šķiet, ka nekas cits tik ļoti nenokauj šādus stāstus, kā pārlieka aizraušanās ar nenozīmīgam detaļām.

Vispār otrā daļa ir stipri drūmāka par pirmo. Derovs vēl joprojām iet uz savu mērķi sagraut esošo sistēmu, bet tagad viņa rīcībai ir daudz smagākas sekas un aiz viņa paliek absolūti nevainīgu zemāko krāsu cilvēku līķu tūkstoši. Mazliet jau viņš par to pārdzīvo, bet neko īpaši. Derova attiecības ar draugiem ir pilnīga katastrofa, un romantiskā līnija ir dikti neveikla, bet Brauna varones vispār nekādas lielās romantiķes nav, vairāk jau tādas praktiskas meitenes.

„Viņš teica, ka allaž esot metis acis uz mani.” Viņa iebāž roku kabatā, izvelk kaut ko no tās un nomet uz grīdas. „Tāpēc es vienu no tām paņēmu.”

Humora izjūta autoram ir laba un patīkami melna. Valdošā rase zelti kā ļaunie šajā grāmatā ir vienkārši lieliski – gudri, skaisti, nežēlīgi, drosmīgi, varaskāri un nodevīgi. Pilnīgi bija prieks par viņiem lasīt. Autors gan vienā intervijā sūkstījās, ka tā neesot bijusi laba doma grāmatā iekļaut tik daudzus gudrus varoņus, jo esot ārkārtīgi grūti tādus uzrakstīt, ar dumjajiem viņam ejot daudz vieglāk (un man šķiet, ka rakstniekam vispār nav iespējams uzrakstīt par sevi gudrāku varoni). Lai nu kā, zeltiem ir tikai viena problēma – viņiem jau gadu desmitiem nav bijis neviena cienīga pretinieka, ar kuru karot, tāpēc viņus var viegli izprovocēt uz sadursmēm pašiem savā starpā, ko Derovs arī veiksmīgi dara.

„Zelta dēlā” tiek atrisināts arī sakrālais jautājums, kurš tad ir Arejs? Patiesībā to es sapratu jau pēc pirmās daļas, jo autors sižetā izmanto zināmu loģiku un līdzīgas shēmas, bet tas lasīšanu nepavisam netraucē. Arejs gan izrādās liels romantiķis un viss šis slaktiņš ir sācies tikai tāpēc, ka viņam ir paticis vērot ziemeļblāzmas.

Triloģijas pēdējo daļu „Rīta zvaigzne”, kuras nosaukumā ir iešifrēta jauka norāde uz Luciferu, izdevniecība Prometejs mums latviešu valodā sola rudenī, tāpēc būs nedaudz jāpaciešas. Es pat ieteiktu pagaidīt un visas daļas izlasīt pēc kārtas. Pēc otrās daļas samērā skarbajām beigām, būs interesanti paskatīties kā autors tiks galā ar paša savārīto ķīseli. Par Derova likteni es pārāk neuztraucos, jo sen jau pierādījies, ja autors gribēs viņu no kaut kurienes izvilkt, tad izvilks ar. Vairāk gribu redzēt, vai viņš tiks galā ar revolūciju, jo pagaidām epizodes par sacelšanos pirmajās grāmatās ir bijušas visnepārliecinošākās un visvairāk samākslotās.

Ja patīk kosmiskās operas, piedzīvojumi un varoņstāsti, tad abas triloģijas pirmās grāmatas „Sarkanā sacelšanās” un „Zelta dēls” būs laba izvēle lasīšanai un izklaidei.

Džons Vindems „Midvičas dzeguzes”

Джон Уиндем, «Мидвичские кукушки”, (John Wyndham, „The Midwich Cuckoos”, 1957)

Man ir neliela vājība attiecībā uz mīlīgo un apcerīgo pagājušā gadsimta vidus zinātnisko fantastiku, tāpēc nostalģiskā noskaņojumā dažreiz ķeros pie šī laika perioda autoriem. Vindems man iepatikās jau ar savu brīnišķīgo botānisko apokalipsi „Trifīdu diena”. Arī „Midvičas dzeguzes” ir viens no viņa pazīstamākajiem darbiem, kura sižets principā ir jau nomaitekļots nosaukumā. Grāmatai ir arī pāris ne īpaši labas ekranizācijas ar nosaukumu „Village of the Damned”.

Kā jau vienmēr visas baismīgākās lietas notiek jaukās, klusās mazpilsētās. Kādu dienu mazā Anglijas ciematiņā nolaižas dīvains sudrabotas krāsas lidojošs objekts, un visi tā iedzīvotāji pēkšņi iekrīt bezsamaņā. Pēc dienas objekts pazūd un viņi pamostas puslīdz sveiki un veseli (nu daži nosala vai noslīka vannā), bet drīz vien atklājas, ka pilnīgi visas ciematiņa atbilstošā vecuma sievietes ir stāvoklī. Tas būtībā arī viss. Šķiet, ka vajadzētu izcelties šausmīgai panikai, bet visi to uztver negaidīti mierīgi un saprātīgi, beigās tikai viena sieviete sajūk prātā (iespējams tāpēc, ka neviens no viņiem vēl nav redzējis filmu Alien). Tie ir piecdesmitie gadi un neprecētās dāmas vairāk uztraucas par to, ka kāds padomās, ka viņām ir bijis sekss, nekā par iespējamajiem ar daudziem gļotainiem taustekļiem apveltītajiem citplanētu briesmoņiem sevī. Aborti arī nav īpaši populārs risinājums un beigās ciematā piedzimst pulciņš bērnu, kas gandrīz ne ar ko neatšķiras no parastiem cilvēku mazuļiem. Vienīgi viņiem visiem ir zeltainas acis. Īsti nezinu, kāpēc šī acu krāsa ir tik biedējoša, varbūt tāpēc, ka raksturīga plēsējiem, bet ne vienā vien grāmatā zeltainās acis ir ļaunuma simbols („Rozmarijas bērns”, „Sarkanā sacelšanās”).

Pamazām bērni aug lielāki un apkārtnē sāk risināties aizvien dīvaināki un biedējošāki notikumi. Lai gan stāstījums ir saistošs, tomēr grāmata nav nekāda šausmene. Vindems sižetu izmanto, lai sev raksturīgajā stilā varētu apcerēt dažādus morāli ētiskus jautājumus. Kas vispār ir cilvēks? Kas nosaka kādas būtnes cilvēcīgumu? Vai nogalināt citai saprātīgai rasei piederošu būtni ir slepkavība? Ko iesākt ar šiem bērniem, ja izskatās, ka viņi jau tagad ir attīstitāki par cilvēkiem un spēj daudz labāk sadarboties savā starpā? Vai būtu labi tos nosist, kamēr tie vēl maziņi? Vai cilvēki vispār paspēs viņus nosist? Kāpēc tas notiek ar mums? Autors ir optimists un beigas nav grūti paredzēt.

Kopumā patīkama, rimta un aktuāli ksenofobiska grāmatiņa. Ieteikt lasīt to gan varu tikai pārliecinātiem zinātniskās fantastikas klasikas mīļotājiem.

Pīrss Brauns „Sarkanā sacelšanās”

Pīrss Brauns „Sarkanā sacelšanās”, no angļu valodas tulkojusi Santa Andersone, Rīga: Prometejs, 2015, (Pierce Brown, Red Rising, 2014)

E- grāmatu saņēmu lasīšanai no izdevniecības Prometejs, tāpēc brīdinu, ka šī ir atsauksme apmaiņā pret nejauki kārdinošo iespēju izlasīt romānu vēl pirms tā parādīšanās pārdošanā. Grāmata izskatījās pēc dikti aizdomīgas futūristiskas jauniešu distopijas par kārtējo revolūciju, ar kādām tagad ir pilni stūri. Piedevām uz vāka ir attēlots jauneklis, kurš izskatās gluži kā norāpies no Muhinas statujas Strādnieks un kolhozniece (vienīgi pirms tam atņemot kolhozniecei sirpi un kaut kur pazaudējot āmuru). Komplektā ar sovjetisko sirpi un marksistiski revolucionāro tēmu bija arī atbilstošs nosaukums – „Sarkanā sacelšanās”, kas vien man lika nepatikā saviebties, un nelāgi jauns, ļoti lecīgs un pieticības neskarts autors, kurš priekšvārdā apgalvoja, ka man šī grāmata nolāpīti patikšot. Vārdu sakot, tas bija kaut kas tāds, ko es pati lasīt nekad neizvēlētos. Bet, pateicoties Andra sirsnīgajam ieteikumam, nolēmu noriskēt un pēc nelielā, lēnā ievada negaidīti atskārtu, ka grāmatu vairs nespēju nolikt malā un pabeidzu to lasīt jau pirmajā vakarā. Un, jā, tam lecīgajam autoram patiešām izrādījās taisnība – „Sarkanā sacelšanās” man nolāpīti patika.

Izskaidrot savu patiku jau ir daudz grūtāk. Sākotnēji romāns likās parasts kosmiskais bojeviks, tomēr, iedziļinoties mazliet vairāk un pārlasot dažus fragmentus, tas tāds vairs nešķiet. Turklāt Pīrss Brauns ir nepiedienīgi jauns autors – sākot rakstīt „Sarkano sacelšanos” viņam bija tikai divdesmit divi gadi, un ir patiešām maz rakstnieku, kuri šādā vecumā būtu bijuši spējīgi saviem lasītājiem pastāstīt kaut ko jēdzīgu un saistošu. Autors ir arī ārkārtīgi ambiciozs, un nav kautrējies iedvesmoties un šo to nošpikot no labākajiem zinātniskās fantastikas darbiem kā Azimova Foundation sērijas, Heinleina The Moon is a Harsh Mistress un Starship Troopers un Goldinga „Mušu pavēlnieka”, kā arī antīkās literatūras un mītiem. Tā nu grāmata ir pilna ar atsaucēm uz klasisko sci-fi un antīko vēsturi, kas lasīšanu dīvainā kārtā man padarīja patīkami nostalģisku.

Savā romānā autors vēsā mierā uz pasaules ir atjaunojis verdzību, sadalījis sabiedrību stingri noteiktās rasēs pēc acs varavīksnenes krāsas, izvilcis Senās Romas paradumus un kārtību, kā arī antīko mitoloģiju, un visu šo kičīgo eklektiku ir novietojis uz Marsa septiņsimt gadu tālā nākotnē. Cilvēce pa šo laiku ir piedzīvojusi daudz pārmaiņu, tā ir kolonizējusi Mēnesi un padarījusi apdzīvojamas vairākas planētas un to pavadoņus (protams, pēc tam Mēness kolonija Zemei ir kārtīgi atspēlējusies un tagad ir pati galvenā). Pasauli pārvalda zeltīto acu īpašnieki – gadsimtiem izkopta nežēlīgu iekarotāju, stratēģu, ģēniju un slepkavu rase, kura aizraujas ar eigēniku, lai saglabātu un uzlabotu savus lieliskos gēnus. Viņiem ir pat īpaša Kvalitātes kontroles padome, kas seko, lai pietiekami liels daudzums no viņu bērniem nesasniegtu noteiktu vecumu. Viņi ir briesmoņi un tomēr tikai cilvēki.

Viszemākie šajā stingri noteiktajā hierarhijā ir sarkanie – dejotāju un dziedātāju cilts, kuri, pusbadā un sviedriem pludojot, vergo Marsa pazemes raktuvēs, lai iegūtu hēliju-3, uz kura balstās visa nākotnes enerģētika . Galvenais varonis ir sešpadsmitgadīgs sarkanais kalnracis – ellesnirējs Derovs, kurš stāsta sakumā ir apburoši naivs, bet ļoti ātri un šausmīgi nežēlīgi aplaužas. Tad parādās tādi tā kā revolucionāri, kuri Derovam piedāvā sākumā grūti aptveramu iespēju transformēties par zeltīto un iefiltrēties starp viņiem, lai sagrautu šo sistēmu no iekšpuses un izcīnītu brīvību un laimi visiem. Kļūšana par zeltu ir ellīgi sarežģīts un garš process, kas ietver smadzeņu ķirurģiju un tamlīdzīgas nepatīkamas manipulācijas (iztēlojieties vien to, kā tiek veikta acu krāsas nomaiņa), tomēr tas ir reāli iespējams. Bet lai kļūtu par pilntiesīgu zeltu, jāiestājas un jāpabeidz Institūts, kurā Derovs nokļūst kopā ar vairākiem simtiem zeltīto bērneļu ar pirmklasīgiem slepkavu un stratēģu gēniem. Nu, bet arī ellesnirējs nav nekāds nīkulis un piedzīvojumi var sākties – intrigas, nodevības, slepkavības, uzvaras un zaudējumi, un ienaidnieki, par kuriem briesmīgāki var būt tikai tavi tuvākie draugi. Tiek izspēlētas dažādas stratēģijas un sabiedrības pārvaldes modeļi.

Vispār „Sarkanā sacelšanās” lielā mērā ir tīrs, vienkāršs un brīnišķīgs action, kādu patiesībā reti gadās atrast un izbaudīt, bet papildinājumā ar nostalģiskajām atsaucēm uz antīko literatūru un sci-fi klasiku tā kļūst patiešām lieliska. Par laimi autors pagaidām nav liekvārdīgs, viņš raksta samērā lakoniski, bet teksti ir vizuāli izteiksmīgi un kaislīgi. Tikai vēlreiz pārlasot sākumu, sapratu kā Derova tēlu ir inspirējusi Antigone. Bet vispār Derovs ir radies kā paša autora vēlme un iespēja atrast savas dzīves jēgu un misiju, kas ir realizējusies kā kļūšana par stāstnieku. Lai gan sākumā domāju, ka tas būs atriebības stāsts, pagaidām pirmajā grāmata vairāk ir upurēšanās tēma.

Autors tekstā ir parūpējies arī par maziem, jaukiem sīkumiem, kas patīkami atdzīvina stāstu, kā, piemēram, cilvēku kāršanas īpatnības uz Marsa, tad izrādījās, ka tur aug hemantes, un aizliegtās literatūras sarakstā bez „Mušu pavēlnieka” un „1984” ir iekļauts arī „Grāfs Monte-Kristo”.

Vēl jāpiebilst, ka šī ir triloģijas pirmā daļa, un būs interesanti paskatīties kā autoram veiksies ar turpinājumiem. Un kas tālāk notiks ar Derovu? Kā kādreiz par līdzīgu tēmu rakstīja Vonnegūts – Mēs esam tādi, par kādiem izliekamies, tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties, par ko izlikties. Ja Derovs tiešām kļūs par īstu zeltu, viņš vienlaicīgi kļūs arī par diezgan baisu monstru, kas pagaidām viņu pašu stipri biedē. Bet, ja nekļūs un saglabās cilvēcību, tad nesasniegs savus mērķus un nerealizēs ideju par vispārēju vienlīdzību. Izvēles var būt visai sarežģītas. Tāpat gribētos zināt, kā autors turpinās savu koķetēšanu ar marksismu un atrisinās revolucionāro situāciju (ja visi kļūs par zeltiem, kurš tad gribēs raktuvēs kašāt to sasodīto hēliju-3)? Un vispār, kas to visu ir sarīkojis?

Nobeigumā paldies Prometejam par šogad izdotajām lieliskajām fantāzijas un sci-fi grāmatām! (Mans favorīts pagaidām ir Grosmana „Burvji”.) Lasiet un nebaidieties no fantastikas! Realitāte mēdz būt daudz šausmīgāka.

Hjū Hovijs „Vilna”, „Maiņa”

Hugh Howey „Wool”, Arrow Books, 2013
Hjū Hovijs „Maiņa”, no angļu valodas tulkojusi Santa Andersone, Rīga: Izdevniecība Prometejs, 2014., (Hugh Howey, Shift, 2013)

Jāņa Rozes grāmatnīcā pie kārdinošā plaukta ar grāmatām svešvalodās man bieži vien pazūd realitātes izjūta un es tās sapērkos ar domu, ka nu gan sākšu vairāk lasīt angliski. Kā tad. Īpaši ļauni ir tad, ja drīz vien pēc tam kāda laipna izdevniecība kāroto grāmatu izdod latviski, kā tas gadījās ar „Vilnu”. Tad atliek vienīgi klusi pie sevis pašķendēties par neapdomību un kost elkoņos. Turklāt arī man piemīt pragmatisko personību draņķīgais paradums agrāk vai vēlāk, bet obligāti izlasīt tās grāmatas, par kurām esmu iztērējusi smagā darbā pelnītās finanses (šis princips neattiecas uz bibliotēkā paņemtajām, aizlienētajām, uzdāvinātajām, par brīvu dabūtajām vai nozagtajām grāmatām, tās droši varu arī nelasīt). Tāpēc nolēmu neizlocīties vismaz no sevis un „Vilnu” izlasīju angliski, bet „Maiņu” paņēmu vietējā bibliotēkā latviski. Abas grāmatas ir iekļautas Elevatora sāgā, turklāt otrā stāsta par notikumiem, kas hronoloģiski ir risinājušies pirms pirmās. Par sižetu nav daudz ko piebilst. Darbība norisinās nākotnē, dzīvība uz zemes ir gājusi bojā un cilvēki dzīvo milzīgā pazemes elevatorā. Sabiedrība ir tehniski orientēta un tajā katram ir stingri noteikta vieta un nodarbošanās. Ja kādam tas apnīk, tad brīvprātīgi vai piespiedu kārtā no elevatora var iziet ārā, kas nozīmē drošu nāvi. Tikai pirms peku atstiepšanas ārā gājējiem ir jānoberž sensori kamerām, ar kurām elevatorā dzīvojošie novēro drūmo ainu virs zemes. Dīvainākais, ka visi to patiešām vienmēr arī izdara pat tad, ja pirms tam ir zvērējuši, ka neko netīrīs. Kāpēc tā? Tas ir jautājums, ar kuru sākas „Vilna”, kuras nodaļu virsraksti laikam ir ņemti no adīšanas rokasgrāmatas, un pamazām mums atklājas meli, tad aizvien ļaunāki meli un tad pavisam ļauna patiesība un skaidrs, ka ar otro grāmatu vēl nekas nebeidzas.

Hjū Hovija Elevatora sāgas ideja par izolētu, pašpietiekamu sabiedrību ar ierobežotiem resursiem un dzīves vidi zinātniskajā fantastikā nav nekas oriģināls, tomēr grāmatas man patika un ar tām aizrāvos vairāk nekā biju gaidījusi. Hjū Hovijs raksta lēnīgā, vecmodīgā stilā un viņa stāstos ir milzums tehnisku detaļu, tāpēc nav nekādu grūtību iejusties aprakstītajā darbības vidē, kura, ticiet man, nav īpaši omulīga. Lai arī varoņi nav pārāk rūpīgi izstrādāti, katram no viņiem ir savs stāsts un visi viņi ir cilvēcīgas, emocionālas un ievainojamas būtnes, kas dienā strādā, cīnās, cieš, mīl un cer, bet naktīs dažreiz arī atļaujas paraudāt spilvenā, ja vien tāds vispār ir, tāpēc nav grūti just viņiem līdzi. Ja „Vilnu” caurvij motīvs par cerību, tad „Maiņas” pamattēma ir vientulība.

Elevatora sāga lielā mērā ir sociālā fantastika. Man, protams, būtu paticis, ja autors būtu vairāk pievērsies dzīvei noslēgtā, izolētā cilvēku populācijā. Kā varētu attīstīties sabiedrība, ja tā ir zaudējusi atmiņu, tai nav nekādas vēstures un kultūras? Kas izraisa vardarbību un vai to var novērst? Kāpēc notiek revolūcijas? Kāpēc tās provocēt? Vai ir iespējama attīstīta civilizācija bez vardarbības? Vai cilvēci vispār vajag glābt? Vai viņi visi ir galīgi jukuši? Un kas tad īsti notika tajā …. Bet iespējams tieši tāpēc, ka autors nepastāsta pārāk daudz, grāmatas visu laiku piesaista uzmanību un lasītājam liek domāt pašam, kas neapšaubāmi ir labas zinātniskās fantastikas pazīme. Daži noslēpumi mums pamazām atklājas, bet rodas aizvien vairāk jautājumu, tāpēc jācer, ka drīzumā latviski būs pieejama arī trešā grāmata „Putekļi”. Tiesa gan, man ne visai patika, ka atbildes uz jautājumiem pagaidām ir vairāk no psihiatrijas sfēras nekā zinātniskās fantastikas, bet lai pateiktu galīgo viedokli, vēl tak jāizlasa trešā grāmata. Kā jau īpaši piekasīgai lasītājai, man „Maiņā” vietām maķenīt traucēja tekstā atstātie liekie vai izlaistie vārdi, kā arī liekie burti vārdos. Dažviet to bija biškucīt par daudz, lai tā būtu nejaušība.

Kopumā Hjū Hovija Elevatora sāga ir laba, vecmodīga un emocionāla zinātniskā fantastika, ko izlasīju ar patiesu patiku.

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi

Ja es blogā katru dienu aprakstītu tikai vienu grāmatu, kas atrodas manā grāmatplauktā, šis process aizņemtu vismaz trīs gadus. Lai pasākumu mazliet paātrinātu, šoreiz par senāk ļoti populāro sēriju „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”. Par to pēdējā laikā ir rakstījuši arī vairāki citi blogeri un pamazām atklājas visādas interesantas lietas. Piemēram, neviens īsti nezina kādas grāmatas un cik šajā sērijā vispār ir iznākušas. Šobrīd vispilnīgākais saraksts ir atrodams Asmo blogā, turklāt viņš ir uzņēmies cēlu misiju mūsu visu labā – izlasīt un savā blogā aprakstīt visas sērijas grāmatas. Pašlaik viņam veicas ļoti labi un ir ārkārtīgi interesanti lasīt viņa iespaidus par vecajām, bērnībā mīlētajām grāmatām. Jāatzīst, ka es uz kaut ko tādu noteikti nebūtu spējīga, bet pilnīgi skaidri atceros, ka no sarakstā minētajām esmu izlasījusi vismaz 82 grāmatas. Droši vien reāli lasītas ir vairāk, bet par dažām es tomēr šaubos.

Par sēriju pilnīgi skaidrs ir, ka grāmatas ir izdevušas trīs dažāda nosaukuma izdevniecības (LVI, Liesma, Sprīdītis) četrdesmit gadu ilgā laika periodā – no 1958. gada līdz 1999. gadam. Sākotnēji sērijas nosaukums bija „Piedzīvojumi un zinātniskā fantastika”, bet sešdesmitajos gados tiem draudzīgi pievienojās arī ceļojumi. Kā var uzskatāmi redzēt no bildes, tad grāmatu sērija bija viegli atpazīstama plauktos pēc strīpainajām un dzīvespriecīgi krāsainajām muguriņām. Tomēr astoņdesmitajos gados, kad valstī tika ieviests taupības režīms, acīmredzot sērijas izdevēji sāka taupīt arī uz strīpiņām(vai varbūt vienkārši nomainīja tipogrāfijas iekārtas) un grāmatas vairs nebija tik glītas. Eh, un uz pēdējām sērijā izdotajām vispār ir atlikušas tikai divas simboliskas, trauslas līnijas. Sērija tika izdota divās valodās – latviešu un krievu. Pēdējās gan krietni mazāk nekā pirmās un daļa no tām bija latviešu grāmatu tulkojumi.

Tā kā sērijas grāmatu skaits nav īsti zināms (Asmo šajā jomā ik pa laikam veic jaunus atklājumus), tad pēc aptuvenām aplēsēm attēlā redzamajā manā rīcībā esošajā krāvumā, ir apmēram puse no tās izdevumiem. Nu varbūt mazliet vairāk. Skaidrs, ka šīs grāmatas nav nekādi literārie šedevri un droši vien vajadzētu no krietnas daļas šķirties, bet pagaidām paturu tās mazliet nostalģisku atmiņu dēļ. Tās tak ir daļa no personiskās, lokālās ķēniņienes Loannas mistiskās liesmas, kas ir apgaismojusi manu bērnību. Šīs grāmatas apdzīvoja zvaigžņu ceļotāji, jūrasbraucēji, pagrīdnieki, indiāņi, traki zinātnieki, pirāti, konkistadori, detektīvi, alķīmiķi, spiegi, dimantu meklētāji, citi dēkaiņi un pat četri tankisti un suns, kas negaidīti izrādījās literāri personāži, nevis populāra televīzijas seriāla varoņi.

Bet šī bija ļoti mīļa sērija, tās izdevumiem piemita kaut kas dvēseli samaitājošs, kas prātā ir iesējis domu, ka foršā dzīvē noteikti ir jābūt ceļojumiem un piedzīvojumiem. Protams, padomju autoru darbos skatījums uz dzīvi bija gaužām melnbalts (morāli izturētie padomju cilvēki pret pagrimušajiem, alkatīgajiem kapitālistiem) , bet vērtības, kuras tie propagandēja, ja atskaitām sociālismu un plānveida ekonomiku, nebija tās ļaunākās – godīgums, drosme, nesavtīgums, uzticība ideāliem un biedru nepamešana nelaimē. Turklāt šādu grāmatu īpatsvars sērijā nebija liels.

Lai gan neplānoju pārlasīt visu „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju, tomēr apskatījos, ka dažas tās grāmatas vēl šajā dzīvē derētu izlasīt. Pārsvarā tie ir ceļojumu apraksti un gribētos vēlreiz pieķerties pie „Magelāņa mākoņa”, jo pieļauju, ka tagad to noteikti uztvertu pavisam citādi nekā bērnībā. Šobrīd blogā ir tikai viens šīs sērijas grāmatas apraksts par Anatolija Imermaņa grāvēju „Viesnīcas „Holivuda” rēgi”, bet kad tam pievienosies arī citas izlasītās, izveidošu atsevišķu sarakstu.

Rodžers Zelaznijs „Nemirstīgais” un citi zinātniskās fantastikas stāsti

Zinatniskās fantastikas stāstu krājums „Nemirstīgais”, sastādītājs un priekšvārda autors I. Belogrīvs, no angļu valodas tulk. Zane Rozenberga un G. Garoza, Rīga: „Vaga”, 1993.

Pēc nesen izlasītās Jo Walton grāmatas „Among Others” radās interese sameklēt kaut ko vairāk no tajā minētajiem zinātniskās fantastikas darbiem. Paskatījos, ka latviski ir tulkots Rodžera Zelaznija romāns „Nemirstīgais”, un tad jau atlika vienīgi aiziet līdz lieliskajai Bibliotēkai, Kurā Nemet Ārā Vecas Grāmatas.

Zelaznija romāns izrādījās publicēts deviņdesmitajos gados izdotā zinātniskās fantastikas stāstu krājumā, kurā bija apkopoti septiņi Hugo un Nebula prēmiju laureātu darbi. Kā jau tipiskam deviņdesmito gadu izdevumam, grāmatai ir šaušalīga paskata vāks (man pat bail meklēt internetā, kas ir tas baisais sarkanais onkulis, kas tur redzams). Toties tulkojums ir ļoti sakarīgs. Piedevām grāmatā ir veseli divi priekšvārdi – viens par Hugo, bet otrs par Nebula balvu, šo balvu saņēmēju saraksti (lai gan tikai līdz septiņdesmito gadu beigām) un plaši komentāri par katru no stāstu autoriem. Ņemot vērā, ka grāmata ir publicēta pirmsinterneta laikmetā, kuru daudzi no bloga lasītājiem iespējams nespēj pat iztēloties, radās patīkams iespaids, ka to iespiešanai ir sagatavojuši cilvēki, kurus patiešām ir interesējusi zinātniskā fantastika.

Rodžers Zelaznijs, Nemirstīgais, (Roger Zelazny, This Immortal, 1966). Šajā romānā, par kuru Zelaznijs 1966. gadā saņēma Hugo balvu (kopuma viņa kontā ir sešas tādas) ir daudz izmantota sengrieķu mitoloģijā. Romāna darbība notiek pēc kodolkara, kura laikā cilvēce trīs dienās ir pamanījusies sagraut visu. Zemi apdzīvo dīvaini mutanti – kentauri, satīri, spārnoti zirgi, krokodili, kuriem neviens nezina kāju skaitu un daudzas citas nešķīstības. Izdzīvojušie cilvēki, ja vien iespējams, cenšas aizlaisties prom pēc iespējas tālā no Zemes, un labāk uz citām planētām pie augstāk attīstītām rasēm piestrādā par tādiem kā dresētiem pērtiķiem. Savukārt augstāk attīstītās rases pārstāvji vegieši ir zili (nepārprotiet, viņiem vienkārši ir zilas krāsas āda) un dodas ekskursijās uz Zemi, lai nobaudītu koka-kolu (tā ir lielākais cilvēces ieguldījums galaktiskajā kultūrā), nodarbotos ar zoofīliju (tas ir kniebtos ar cilvēkiem) un vispār pašausminātos par to, ko it kā saprātīgas būtnes var trīs dienās izdarīt ar planētu. Galvenais varonis ir dīvains, neglīts un ļoti spalvains apšaubāmas izcelsmes un nenosakāma vecuma radījums kalikanzaross – vienlaicīgi radītājs un postītājs (lai ieriebtu vegiešiem, viņš, piemēram, ir pamanījies noorganizēt Heopsa piramīdas nojakšanu), kurš sevi sauc par Konradu Nomikosu. „Nemirstīgais” ir pirmais manis lasītais Zelaznija darbs un jāatzīstas, ka romāns šķita diezgan saraustīts un vietām neveikls, bet varbūt vienkārši no tik izslavēta autora literārā ziņā gaidīju kaut ko vairāk. Tomēr kopumā romāns bija kaut kas tik kukū, ka man patika gluži labi. Autora uzburtā pasaule bija saistoša un makten mitoloģiska, varoņiem bija foršs kvests ar dažādiem piedzīvojumiem klasiski raibā kompānijā. Savukārt intelektuāli lasītāji var mēģināt uzminēt, kāds vēl sengrieķu mošķis izlīdīs no krūmiem, vai kura varoņteiksma tiks apcerēta vai parodēta. Līdz ar to varēja pieciest šādus tādus caurumus sižetā un citas neveiklības.

Rodžers Zelaznijs, Viņš, kurš veido, (Roger Zelazny, He Who Shapes, 1965). Zelaznijam ir tik daudz visādu balvu, ka viņš krājumā ir pārstāvēts ar diviem darbiem. Šis stāsts pēc tam ir pārstrādāts par romānu „The Dream Master”. Tas ir par nākotnes psihiatru, kurš kontrolē pacientu iztēli, lai tādā veidā ārstētu viņu neirozes. Tak, kā visiem labi zināms, tad daudz čakarēties pa citu prātiem nav ieteicams, jo šis tas var noiet greizi, bet vai gan kāds var atturēties no ielīšanas svešā apziņā. Stāsts ir balstīts uz Junga teorijām un skandināvu mitoloģiju. „ Viņš, kas veido” šķita labāk nostrādāts, nekā romāns par kā viņu tur sauca kalikanzarosu, tomēr emocionāli īpaši neuzrunāja.

Džeks Venss, Pēdējā pils, (Jack Vance, „The Last Castle”, 1966). Grotesks un satīrisks stāsts ar savdabīgu noskaņu par tālu nākotni, kad daļa cilvēces ir atgriezusies uz Zemes no citām planētām, mētā no sevis smalkus aristokrātus un estētus, bet citas rases izmanto par apkalpotājiem. Protams, vienā brīdī racionālā rase meki saceļas un sāk visus cilvēkus lēnā garā, bet toties ļoti metodiski, slaktēt nost. Stāsta sižets ir diezgan paredzams, interesanta bija vienīgi tā īpatnējā noskaņa un dīvainā detalizēti aprakstītā pasaule.

Roberts Silverbergs, Pasažieri, (Robert Silverberg, Passengers, 1968). Vienā jaukā brīdī cilvēci ir apsēdis kaut kas, ko visi sauc par pasažieriem. Pēkšņi šis kaut kas var ieperināties tavā prātā un tavā vietā izmantot un komandēt tavu ķermeni. Piemēram, likt ēst sūdus vai darīt vēl draņķīgākas lietas. „Pasažieri” ir tāds bezcerības un izmisīgas nolemtības pilns stāsts. Vai cilvēks vispār vairs pats var kontrolēt savu apziņu? Varbūt vienmēr viņa vietā to dara kāds cits.

Vonda Makintaira, Par Miglu un Zāli, un Smilti, (Vonda McIntyre, Of Mist, and Grass, and Sand, 1973). Smalks, sievišķīgs un mazliet skumjš stāsts par jaunu dziednieci, kura kaut kādā primitīvā post – tehnoloģiju pasaulē ārstē cilvēkus ar čūsku indi. Komentāros sastādītājs pat nedaudz taisnojas, ka tā ir tikai nejauša sakritība, nevis apzināta diskriminācija, ka krājumā ir ievietots tikai viens autores sievietes darbs, jo Hugo un Nebula balvas ir saņēmušas daudzas labas rakstnieces un no viņu darbiem mierīgi varētu sastādīt atsevišķu stāstu krājumu.

Teodors Stērdžens, Lēnais darinājums, (Theodore Sturgeon, Slow Sculpture, 1970). Jauks stāsts par paralēlēm starp bonsai kociņu audzēšanu un attiecību veidošanu starp cilvēkiem. Pa vidu autors izklāsta dažas nepierādītas teorijas par pasaules kārtību, bet to var pieciest.

Pols Andersons, Āža dziesma, (Poul Anderson, Goat Song, 1972). Šis stāsts bija pēdējais un mani uzrunāja vismazāk. Vēl viena variācija par sengrieķu mitoloģiju –mīts par Orfeju, kurš nokāpj pazemē pēc Eiridīkes, tikai kibernētiskā izpildījumā.

Ja interesē sešdesmito un septiņdesmito gadu fantastika, tad krājums „Nemirstīgais” labi noderēs minimālam ieskatam žanrā. Ja nu kāds autors iepatīkas, tad var pēc tam sameklēt citus viņa darbus. Nav jau vairs drūmais deviņdesmito gadu sākums, tagad internets un e-grāmatnīcas ir atvērti visu diennakti.

Krājums man patiešām patika, protams, daži stāsti vairāk, daži mazāk. To ir vērts lasīt kaut vai tāpēc, ka daudz kas no tā, ko mums pēdējā laikā izdevēji un autori pasniedz kā modernus fantāzijas darbus ar oriģinālām idejām, patiesībā ir vārgs septiņpadsmitais uzlējums no sen zināmiem un izstāstītiem stāstiem. Tikai bez tā arhaiskā šarma un literārā stila, ka piemīt pagājušā gadsimta vidus fantastikai.

Staņislavs Lems „Futuroloģijas kongress”

Станислав Лем, “Футурологический конгресс”, (Stanisław Lem, „Kongres futurologiczny”(1971)

Bieži vien mani izlasīt kādu grāmatu ieinteresē tās ekranizācija. Tā šoreiz bija arī ar Staņislava Lema „Futuroloģijas kongresu”, pēc kura motīviem nesen visai savdabīgā manierē filmu ir izveidojis izraēliešu režisors Ari Folmans (dokumentālās multenes par masu slaktiņiem Libānā „Waltz with Bashir”(2008) režisors).

Romānu „Futuroloģijas kongress” Lems sarakstīja tālajā 1971. gadā, kad par daudzām mūsdienu tehnoloģijām lielākajai daļai cilvēces vēl nebija ne jausmas. Tomēr grāmata nav zaudējusi savu šarmu arī šodien. Tā ietilpst Lema stāstu un romānu ciklā par Ijonu Kluso, kas bija patīkams pārsteigums, jo daži no stāstiem 1975. gadā ir izdoti latviski krājumā „Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi”. Man ir jaukas, apcerīgas un mazliet baisas bērnības atmiņas par kurdeļu medībām, pazudušo laika mašīnu, mūžīgajām smadzenēm, indiotu planētu un, protams, sepulām un sepulēšanu.

„Futuroloģijas kongress” ir pirmais no trīs romāniem par Ijonu Kluso. Šoreiz viņš tuvējā nākotnē apmeklē kādu Dienvidamerikas valsti, lai piedalītos kongresā, kurā tiek apspriesti dažādi īpatnēji cilvēces nākotnes scenāriji. Terorisms ir kļuvis par ikdienu un paralēli šim kongresam notiek amizants atbrīvotās literatūras popularizēšanas pasākums. Situācija valstī ir nemierīga un dumpinieki iebrūk arī viesnīcā, bet valdība nemieru apspiešanai sāk pielietot psihiskas halucinācijas izraisošus ieročus, kuriem ir samērā negaidīts efekts. Ijons Klusais kopā ar vēl dažiem kongresa dalībniekiem patveras viesnīcas pagrabā, pieredz dažas dīvainas vīzijas, tiek pat iesaldēts uz dažiem gadu desmitiem un tad atmodināts 2039. gadā.

Lema stāsti par Ijonu Kluso vienmēr ir bijuši ironiski, absurdi, groteski un pilni ar padrūmu , dzēlīgu humoru. Skaidrs, ka viņš nav bijis nekāds optimists attiecībā uz cilvēces nākotni. Ārēji, protams, 2039 gadā viss izskatās skaisti. Farmakocivilizācija ir iespējams viss, jo ir izveidoti neskaitāma preparāti emociju izjušanai. Vairs nav aptieku, bet ir farmakosvētnīcas. Var atdzīvināt mirušos (pat pret viņu gribu, piemēram, ja mantiniekiem ir kādas neskaidrības par testamentu). Zināšanas apgūst iekšķīgi, izdzerot atbilstošu mikstūru (algebrīns, u.c.), vienīgi jāuzmanās pārdozēt, jo var iedzīvoties vēdergraizēs. Bērna radīšanai ir nepieciešamas divas mātes un visai sarežģīta procedūra. Daudzi cilvēki savstarpēji komunicē tikai ar mazu izklaides datoriņu starpniecību (šeit nu Lems nav bijis tālu no patiesības). Ir arī 3 D televīzija, bet ar nelieliem defektiem, jo gadās, ka kāds no pārraides varoņiem izlien no translācijas ierīces (pēc lodveida zibens principa) un sadod skatītājam pa muti. Tomēr autors pamazām velk nost vienu iztēles kārtu pēc otras un apakšā paveras skarbā realitāte. Sižets ir ciklisks un mēs atkal un atkal atgriežamies izejas punktā.

Šajā romānā Lems ir lielu vērību pievērsis valodai, kas nākotnē ir dīvaini izmainījusies – it kā pazīstami vārdi ir mainījuši nozīmi un formu, veidojot dažādas nepatīkamas lingvistiskas mutācijas ar piesūcekņiem un ķepiņām, kas vietām tekstu padarīja spocīgu un lasīšanu apgrūtinošu. Galu galā visam pamatā ir vārdi, mainoties tiem mainās arī cilvēku domāšana. Lems pat ir romānā ieviesis jaunu zinātnes nozari – lingvofuturoloģiju, kas izstrādā cilvēces nākotnes scenārijus pamatojoties uz iespējamajām vārdu formām. Var tikai pabrīnīties, kādu nākotni ir iespējams iztēloties mazliet pafantazējot par vārdu „kāja”.

„Futuroloģijas kongress” pēc apjoma ir pavisam maza grāmatiņa, tomēr saturiski ietilpīga. Var noderēt, ja sāk uzmākties par domas par realitātes un uztveres nobīdēm. Kā zināms, ne viss, ko mēs redzam, vai, pareizāk sakot, iedomājamies redzam, eksistē.

Ari Folmana filmā „The Congress” ir saglabāta Lema izveidotā pasaule, bet Ijons Klusais ir nomainīts pret padzīvojušu Holivudas aktrisi Robinu Raitu. Rezultās, starp citu, ir ļoti interesants un filmu ir vērts noskatīties arī tad, ja nav plānots lasīt romānu. „The Congress” ir fantastiski skaista, tās animācijas daļa žilbina acis un sajūsmina iztēli. Protams, no Lema ironijas un lingvistiskajāmspēlēm nekas pāri nav palicis, bet toties filma ir ieguvusi dažas sirdi plosošas epizodes un dziļas skumjas pēcsajūtā. Pie filmas trūkumiem jāpiemin scenārija caurumi, acīmredzot tās veidotāji ir vairāk aizrāvušies ar vizuālajiem efektiem, bet mazāk ar sižeta loģiku. Patiesībā, ja nav lasīts Lema romāns, tad dažas lietas filmā vispār nav izprotamas. Tomēr filma man ļoti patika arī ar visām savām nepilnībām (sabojāt Lemu ir grūti).