Stefans Anhems “Izsvītrotie”

Stefans Anhems “Izsvītrotie”, no zviedru valodas tulkojusi Ieva Lešinska, Rīga: apgāds “Mansards”, 2018 (Stefan Ahnhem, Offer utan ansikte, 2014)

“Izsvītrotie” ir kārtējais skandināvu detektīvs, kuru paņēmu bibliotēkā, lai palasītu kaut ko izklaidējošu, jo nekāda lielā dažādība jaunumu plauktā nebija. Lielo izdevniecību piedāvājums tomēr ir samērā vienveidīgs un šaurs. Un, ja ir nākuši modē Ziemeļvalstu detektīvi, tad tiek izdoti pārsvarā tie. Protams, ka tā atkal izrādījās grāmatu sērija (par policijas izmeklētāju Fabiānu Risku), bet neticamā kārtā “Izsvītrotie” tajā ir pirmais romāns. Vispār jau “Izsvītrotie” īpaši neatšķiras no parasta viduvēja skandināvu detektīvromāna, Un, tā kā izlasīto Ziemeļvalstu krimiķu skaits man jau ir pārsniedzis otro desmitu, nākas secināt, ka arī saturiski tie ir ļoti vienveidīgi.
Tātad romāna galvenais varonis policijas izmeklētājs Fabiāns Risks par kaut kādiem saviem pārkāpumiem (droši vien jau pietiekami nopietniem) ir atlaists no darba Stokholmā, bet tas nekas – viņu ar atplestām rokām gaida dzimtās Helsingborgas policija. Un tā arī vajag sagadīties, ka viņam atgriežoties bērnības pilsētā kaut kāds maniaks ir sācis visādos interesantos un atjautīgos veidos slepkavot tieši viņa klasesbiedrus. Jāpiebilst, ka Fabiāna klase ir bijusi maza, bet riebīga. Tā nu nekāds atvaļinājums Riskam nesanāk un viņam neizbēgami nākas izmeklēšanā iesaistīties daudz dziļāk nekā gribētos. Patīkami, ka šajā romānā Fabiāns nav kaut kāds alkoholiķis vientuļnieks. Nudien nē, viņam ir pat kaut kādas ģimenes dzīves atliekas, sieva, bērni un vāras cerības, ka varbūt jaunajā dzīves vietā izdosies ģimeni saglābt. Skaidrs, ka arī Fabiānam piemīt kādas īpašas spējas – vismaz autors ik pa laikam uzver viņa nestandarta domāšanu un spēju rīkoties ārpus rāmjiem. Jāpiebilst, ka šajā romānā tā izpaudās galvenokārt kā ļoti stulba Fabiāna uzvedība vairākos atbildīgos brīžos, kurai vienmēr bija traģiskas sekas. Piedevām viņš ir neticami nevērīgs attiecībā uz saviem bērniem un divas reizes iegāza pa galvu vienai savai kolēģei. Vispār Fabiāns laikam būs viens no tiem literārajiem varoņiem, kuriem apkārt visi agri vai vēlu tiek noslaktēti, vai ievilkti kaut kādās kriminālās aktivitātēs.
Lasot “Izsvītrotos”, ir jūtams, ka autors bijis scenārists, jo romāna temps un uzbūve ļoti atgādina seriālus. Un izmeklēšanas komanda šajā grāmatā patiešām nopietni strādā. Protams, ka romānā ir arī sliktie un nolaidīgie policisti, bet tādi pagaidām ir tikai viņiem tuvējā kaimiņvalstī Dānijā, nevis pie zviedriem.  Maniaks atkal ir īsts malacītis – superģēnijs ar prātam neaptveramiem talantiem un ļoti izdarīgs. Tomēr, dzenoties pēc īpaši aizraujošiem sižeta pagriezieniem, autors ir gandrīz pilnībā upurējis jebkādu loģiku un tas uz beigām sāka nomākt lasītprieku. Nu nenoticēju praktiski nekam, kas romānā bija aprakstīts (izņemot sliktajiem dāņu poličiem). Maniaka motivācija bija nekāda (autors nebija papūlējies viņu apveltīt pat ar psihopātisku māti). Situācijas un cilvēku rīcība romānā lielākoties ir aiz ausīm pievilkti sižeta vajadzībām. Bet beigās biju mazliet vīlusies, jo autors nomīkstojas un nepieliek šim stāstam kārtīgu, dramatisku punktu.
Tomēr romāns neapšaubāmi ir noderīgs kā smadzeņu košļene un tīri laba vasaras izklaide brīžiem, kad negribas pārlieku daudz domāt. Ja tiks izdoti sērijas turpinājumi, tad droši vien tos nelasīšu. Es romānā īsti nespēju just līdzi nevienam no personāžiem. Un autora sirsnīgajos slepkavību aprakstos bija pārlieku daudz slimīgas un paštīksminošas vardarbības, kas lielākās devās nav nekas baudāms. Turklāt, ja jau pirmajā sērijas grāmatā autors ir ķēries pie galvenā varoņa klases apslaktēšanas, tad kas paliks turpinājumiem –  Fabiāna kursa biedri? Bērnudārza grupiņa? Grāmatu klubiņš, kuru viņš nejauši ir apmeklējis? Ā, nu izmeklētāju komandu arī droši vien derētu novākt.

Vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Astrida Lindgrēne „Emīls un Īda no Lennebergas”

Astrida Lindgrēne „Emīls un Īda no Lennebergas”, ilustrējis Berns Bjergs, no zviedru valodas tulk. Mudīte Treimane, Rīga: Zvaigzne ABC, 2015 (Astrid Lindgren, Emil och Ida i Lönneberga, 1982, 1983, 1985)

Astrida Lindgēne ir viena no manām bērnībā iemīļotākajām rakstniecēm un viņas “Lennebergas Emīla nedarbi” man vienmēr ir šķitusi varen laba un jauka grāmata. Bet pats Emīls – viens no foršākajiem viņas varoņiem, pat ja Lennebergas iedzīvotāji reiz bija savākuši naudu, lai viņu aizsūtītu uz Ameriku, vai arī varbūt apmainītu viņu pret kādu nelielu zemestrīci. Tāpēc patiesi priecājos grāmatnīcā pamanot līdz šim vēl latviski netulkoto grāmatu “Emīls un Ida no Lennebergas”.

Emīls ir pavisam mazs zēns, kurš dzīvo lauku sētā kopā ar tēvu Antonu, māti Almu, mazo māsiņu Idu un kalpiem Alfrēdu un Līnu. Viņam pieder pašam savs zirgs Lūkass un vista Lota. Pēc rakstura Emīls ir dzīvīgs, apķērīgs, draiskulīgs, ļoti labsirdīgs un sirsnīgs puika. Nu varbūt dažreiz vienīgi mazliet neapdomīgs, tāpēc viņam regulāri gadās sastrādāt kādas blēņas, pēc kurām jāizcieš sods iespundētam galdnieka skabūzī un izgriežot koka vīriņus (šajā jomā Emīls ir attīstījis apskaužamu meistarību).

Vispār jau stāsti par Emīlu ir gaišākā, smieklīgākā un asprātīgākā Astridas Lindgrēnes daiļrades daļa un Kathultas sēta, kurā mitinās grāmatas varoņi, ir absolūti idealizēta bērnības pasaule, kurā gribas kādu brīdi patverties, ja pieaugušo dzīve kļūst pārlieku apnicīga.
Grāmatā “Emīls un Īda no Lennebergas” ir iekļauti trīs stāsti.

Emīla 325. nedarbs

Dzīve Kathultas sētā ir rāma un patīkama, bet ir jau nelaimes arī šeit. Ziemā viss tas sniegs un vasarā visas tās mušas! Un tad vēl Emīls, kas dara nedarbus gan ziemu, gan vasaru, jā, protams, nelaimju te ir vai cik! Nu ar mušām ir cerība tikt galā, jo Emīla māte ir nolēmusi iegādāties mušpapīru. Tak tas sasodītais mušpapīrs maksā veselas 10 ēras gabalā, tāpēc Emīla tēvs ir noliedzis viņai tā svaidīties ar naudu un pirkt šitik dārgas lietas, jo citādi tas ģimenei beigšoties ar ubaga spieķi! Tas izklausās tik briesmīgi, ka Emīls nolemj steidzami ķerties pie šīs problēmas risināšanas. Risinājums ir ātrs un radošs un viņam, protams, viss beidzas galdnieka skabūzī ar izgrieztu trīssimti divdesmit piekto koka vīriņu.

Kad mazajai Īdai vajadzēja darīt nedarbus

Arī mazajai Īdai reiz sagribējās nonākt galdnieka skabūzī par kādu nedarbu. Tomēr viņai nekādi nesanāk tādu pastrādāt.
– Nedarbus neatrod, – Emīls sacīja, – tie vienīgi sanāk. Un to, ka tas ir nedarbs, uzzina tikai pēc tam.
Bet, ja kaut ko ļoti vēlies, tad jau beigās paveicas arī. Vēl no šī stāsta mēs uzzinām, ka kārtīgs auns tajos laikos ir maksājis veselas 20 kronas.

“Nekādas skopošanās!” teica Lennebergas Emīls

Te mums ir pastāstīts, pie kā var novest visādas aizdomīgas viesību spēles ar bučošanos. Bet, ja nu esi ticis pie iespējas kādu samutēt, tad nu vairs nekādas skopošanās, nekādas skopošanās.

Ko tur vēl piebilst? Šī ir brīnišķīga bērnu grāmata. Vienīgais, ko gribētos ir, lai tā būtu vismaz trīs reizes garāka.

Selma Lāgerlēva „Lēvenšeldu triloģija”

Selma Lāgerlēva „Lēvenšeldu gredzens”, „Šarlote Lēvenšelde”, „Anna Sverda”, no zviedru val. tulk. Elija Kliene, Rīga: Liesma, 1975. (Selma Lagerlöf, Löwensköldska ringen (1925), Charlotte Löwensköld (1925), Anna Svärd (1928))

Ak, šie skandināvi. Selma Lāgerlēva neapšaubāmi ir diža rakstniece un godam pelnījusi saņemto Nobela prēmiju. Bet, lai gan triloģija par Lēvenšeldiem skaitās viens no izcilākajiem viņas darbiem, man ar to gāja grūti.

Grāmatu darbība norisinās laikā apmēram no 1730 līdz 1860 gadam un stāsta par piecām Lēvenšeldu paaudzēm. Lāgerlēva savā darbā izmanto vairākas vecas Vermlandes teikas un nostāstus. Pirmā triloģijas daļa „Lēvenšeldu gredzens” ir patīkams, drūms zviedru horrors par mirušu ģenerāli un viņa gredzenu, kuru tam par nopelniem karā ir piešķīris karalis Kārlis XII. Rotaslieta ir diezgan neglīta, bet vienalga ģenerālis ir vēlējies to savākt sev līdzi kapā kā mīļu piemiņu. Tak no mierīgas dusēšanas kapenēs ģenerālim nekas nesanāk, jo gredzens tiek nozagts. Saprotams, ka tādu noziegumu nevar atstāt nesodītu, un ģenerāļa spokam nākas ilgus gadus smagi piestrādāt, lai dabūtu atpakaļ iemīļoto juvelierizstrādājumu. Visai šai jezgai pa vidu zviedru tiesu sistēmas dīvainību dēļ ar nāvi tiek sodīti trīs pilnīgi nevainīgi cilvēki, tāpēc beigās Lēvnšeldu dzimta tiek nolādēta ar šaušalīga lāstu. Vispār triloģijas pirmā daļa bija jauka, spocīga un senlaicīga, bet diemžēl arī ļoti īsa.

Sāgas otrā un trešā daļa ir garš un ne pārāk aizraujošs stāsts par mācītāju Kārli Arturu Ekenstetu, kurš ir cēlies no Lēvenšeldiem. Kārlis Arturs ir ļoti dievbijīgs, bet tajā pašā laikā pārlieku paštaisns cilvēks, bet kā tēls ne pārāk interesants. Vairāk viņš ir bīdāma figūriņa dažu garlaikotu un kaprīzu dāmu šaha spēlē (māte, Šarlote un Sundleres kundze). Triloģija ir gara – vairāk nekā 500 lappuses un lielāko tās daļu galvenie personāži pavada viens uz otru apvainojoties par kādu nejauši pateiktu teikumu un gadiem ilgi aizvainoti klusējot. Kāds pārprasts skatiens ir gluži labs iemesls, lai tūlīt aizdrāztos prom un mēģinātu sev nozāģēt kāju. Dvēselē cēli ir vienam ar otru nesarunāties un klusu ciest lupatiņā. Dīvainā kārtā vienīgais personāžs, kurš ir spējīgs sakarīgi komunicēt ar citiem ir romāna ļaunais gars – sīkā maita Sundleres kundze. Iespējams, ka tieši šīs īpašības dēļ autore viņu ir padarījusi par negatīvo tēlu, bet lielākajā daļā gadījumu Sundlere bez īpašām pūlēm visus dvēselē smalkos cietējus izdancina pēc sava prāta.

Lai virzītu uz priekšu ne visai pārliecinošo grāmatas sižetu, autorei krūmos sēž vesels bataljons klavieru, kas melnbaltos zobus ļauni klakšķinādamas uzbrūk nabaga varoņiem katrā ceļā līkumā. Tas patiesībā nav slikti, brīžiem tās klavieres piedod stāstam mīlīgi lubenisku šarmu un pastāvīgu apjautu par nolemtību un visa notiekošā pakārtotību Dieva gribai. Tomēr, ja galveno tēlu dīvainā uzvedība, paštaisnums un pilnīgā nespēja normāli sarunāties savā starpā sākumā vēl rada vēlmi viņus ieklapēt ar lāpstu, lai tak beidzot atjēdzas, tad jau otrās grāmatas vidū pilnībā zūd interese par viņu turpmākajiem likteņiem. Puslīdz simpātiska ir tikai Dālarnas meitene Anna Sverda, bet arī tā ir parādīta kā mazliet aprobežota būtne.

Acīmredzot uz triloģijas beigām arī pašai Lāgerlēvai aizvainotie Lēvenšeldi ir piegriezušies, un pēdējās nodaļas ir manāmi jestrākas un sāk atgādināt burlaku romānu. Skaidrs, ka beigās šaušalīgajam Lēvenšeldu lāstam ir jāīstenojas dzīvē un tā arī notiek. Diemžēl te autorei laikam ir pietrūcis rakstura stingrības, tā nu lāsts ķer tālus otrā plāna personāžus, tāpēc nobeigums atstāj nelielu vilšanās sajūtu un ir pat negaidīti optimistisks.

„Lēvenšeldu triloģiju” es saņēmu Ziemsvētku dāvanā no Doronikes kā drūmu ģimenes sāgu. Tomēr kopējais iespaids, izņemot pirmo daļu, palika, ka šī nepavisam nav drūma grāmata, drīzāk apnicīga. Atšķirībā no „Budenbrokiem”, kur patiešām visi beigās nomirst, Lēvenšeldu nobeigums ir tāds pārlieku cerīgs. Grāmatu glābj Lāgerlēvas izcilais stāstnieces talants, citādi es laikam ar to nebūtu tikusi galā. Un šķiet, ka skandināviem maķenīt piemērotāks žanrs par ģimenes sāgām ir detektīvromāni. Tajos gan viņus ir grūti pārspēt.