Viktorije Hanišova “Sēņotāja”

Viktorije Hanišova “Sēņotāja”, no čehu val. tulk. Jānis Krastiņš, izdevniecība “Pētergailis”, Rīga: 2023. (Viktorie Hanišová, Houbařka, 2018)

Laikam es kaut ko daru pareizi, jo vēsturiskajā pirmajā Latvijas Grāmatu blogeru forumā dāvanu maisiņā sajūsmināti atradu vienu no labākajām pagājušajā gadā iznākušajām grāmatām – Viktorijes Hanišovas romānu “ Sēņotāja” lieliskajā Jāņa Krastiņa tulkojumā, kas tagad pelnīti bija nominēts arī Laligabas balvai. Skaidrs, ka tā bija nepārprotama zīme no augšas, ka par romānu jāuzraksta blogā. Un paldies izdevniecībai “Pētergailis” par atbalstu grāmatu blogeru pasākumam!

Forumā uzzināju, ka tagad grāmatu nemaz nedrīkst lasīt, ja tā pirms tam nav nofotografēta. Neko darīt, ņēmu romānu padusē un gāju uz piemājas mežu, jo iepirkt šampinjonus nelielai fotosesijai ar tādu grāmatu kā “ Sēņotāja” šķita perversi. Mežā bija tik pasakaini skaisti, ka neviļus aizdomājos par romāna varoni Sāru – viņa ir jauna sieviete, kas septiņus gadus viena pati dzīvo lēnām brūkošā vasaras mājiņā, pārtiek no naudas par salasītajām sēnēm, kuras pārdod vietējam krodziņam un sezonas laikā katru dienu dodas pa ierasto divdesmit piecus kilometrus garo taku pa mežiem un laukiem sēņu meklējumos, kas savā ziņā ir viņas personīgais ikdienas svētceļojums.

Arī es naski izstaigāju priežu sila viesmīlīgās takas, apkārt viss plauka, ziedēja ievas, putni gavilēja un dvēsele veldzējās skaistumā, tikai, sasodīts, nekur nebija nevienas sakarīgas sēnes. Beigās apstājos pie mazām, piepjveidīgām sēnītēm (šķiet, cirtainajām kroklapītēm, tās nav ēdamas pat ar saldo krējumu), kas lielā pulkā mielojās ar majestātisku, vētrā izgāztu priedi, lai palīdzētu tai iekļauties mūžīgajā nāves un atdzimšanas dabas ciklā, un kļūt par ērtu mājvietu neskaitāmām sēņu un kukaiņu ciltīm. Viņai noteikti bija skumji, šai priedei, viņas māsas bija nozāģētas pirms vairākiem gadiem, viņa bija palikusi tik vientuļa un neaizsargāta šajā izcirtumā, un viena pati vairs nespēja nostāvēt skarbajos vējos. Bet mani pārņēma sajūta, ka šī ir laba vieta “Sēņotājai”

Romānā ir vislabākie sēņošanas apraksti, kādus man līdz šim ir nācies lasīt. Izrādās, ka arī čehi ir kaislīgi sēņotāji un, jāpiebilst, ka arī ļoti drosmīgi cilvēki – viņi lasa un ēd pat sarkstošās mušmires (garšīga ēdamā sēne, ja kas). Grāmatā ir ļoti izsmeļoša sēņotāju klasifikācija (zaķpastalas, patrioti, mednieki un plukatas) un viens no trāpīgākajiem sēņotāju raksturojumiem. Skaidrs, ka mēs visi savā būtībā esam mednieki-vācēji.

Lai cik arī atsevišķās kategorijas atšķiras cita no citas, tām ir viena kopīga iezīme. Tām nekad nav sāta. Viņiem sāp kājas, launags apēsts jau sen pirms pusdienlaika, visas petpudeles izlaktas līdz pēdējai pilītei un grozs jau plūst pāri malā, bet tik un tā piemiedz acis, pārskatot takas malu, un šur tur ielec mežā. Vismaz vienu sēni, vēl pašu pēdējo sēni!

Bet sēņošana ir tikai romāna virskārta, autore meistarīgi aizvilina lasītāju aizvien dziļāk un dziļāk tumšajā biežņā līdz pamazām atklājas sarežģītās Sāras attiecības ar vecākiem un brāļiem, vecas traumas un vēsture, kas biedējoši atkārtojas atkal un atkal. Tu jau ātri saproti, ka viss ir ļoti slikti, un būs tikai sliktāk, bet tāpat uzticīgi ej līdzi autorei, kura ved tevi uz vietām, kur dzīvo briesmoņi. Un tas, protams, nav mežs, kas ir Sāras šī brīža patvērums. Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs tikai ķertākus, slimākus un vājākus, bet kamēr esam dzīvi, ir iespēja mēģināt atsākt visu no jauna, tāpēc romāna noskaņa nav pavisam bezcerīga. Vienīgi pēc smagām traumām dzīve nekad neturpināsies tāda, kā tā bija pirms tam, bet līdzīgi  kā tai kritušajai priedei – pavisam citā veidā un formā.

“Sēņotāja” ir lieliska grāmata, kuru iesaku izlasīt visiem, kas spēj iejūtīgi izbaudīt traģiskus stāstus, kam patīk trāpīgi apraksti un, kas nebaidās no tā, ka varētu tikt sāpināti, kā arī tiem, kam patīk lasīt čehus un sēnes. Arī mums vajadzētu tādu krodziņu kā “Mušmire”, kur varētu tikt pie kārtīgas porcijas ar sviestbeku ragū vai  ar ķēvpupiem pildītiem lāčpurniem.

Vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.