Uzlūkojot savus grāmatu plauktus, radās doma uzrakstīt dažas subjektīvas piezīmes par “Sprīdīša bibliotēku”. Tā nenoliedzami ir interesanta parādība latviešu grāmatniecībā, un pieļauju, ka līdz šim nav pietiekami novērtēta, jo noteikti ir lielā mērā ietekmējusi savu jauno lasītāju apziņas un gaumes veidošanos deviņdesmitajos gados. Pavisam “Sprīdīša bibliotēkā” ir iznākuši 25 sējumi un tajos ir iekļautas vairāk kā 50 bērnu grāmatām. Starp tām ir gan pasakas, gan latviešu bērnu literatūras klasika, gan brīnišķīgi Astrīdas Lindgrēnes, Tuves Jansones, Džanni Rodāri un citu bērnu literatūras autoru darbi, gan mazāk zināmas somu, spāņu un nīderlandiešu bērnu grāmatas. Nav aizmirsti arī tādi autori kā Žils Verns, Marks Tvens un Tomass Main-Rīds. “Sprīdīša bibliotēkas” izdevumiem ir plaši un izglītojoši pēcvārdi par grāmatu autoriem, ievietoto darbu tapšanas laiku un apstākļiem, kā arī katras grāmatas beigās ir pievienoti skaidrojumi lietām un jēdzieniem, ko jaunie lasītāji varētu nezināt. Šīs sērijas izdevumi ir ilustrēti, iesieti kārtīgos, cietos, glancētos vākos, un katra no grāmatām ir 400 līdz 500 lappušu bieza. “Sprīdīša bibliotēka” padomju standarta lakotajā sekcijā izskatījās glīti un atturīgi cēli, tā izcēlās ar interesanto sējumu numuru izvietojumu uz grāmatu muguriņām, un uzreiz kļuva par latviešu inteliģences privāto bibliotēku neatņemamu sastāvdaļu līdzīgi “Apvāršņa”sērijai un Raiņa kopotajiem rakstiem. Bet, kad nesen aizgāju uz vietējo bibliotēku ar domu nofotografēt pilnu “Sprīdīša bibliotēkas” izdevumu, to vairs plauktos neatradu. Izrādījās, ka vidusmēra mūsdienu bērns ieraugot pustūkstoti lappušu biezu, turklāt tik sīkiem burtiņiem nodrukātu grāmatu, bļaudams aizskrien prom, jo tādu grāmatu lasīšanu uzskata par kaut kādu īpaši izsmalcinātu spīdzināšanas veidu, un, iespējams, ka viņam patiešām tas varētu samaitāt smadzenes. Tā kā vairākus gadus neviens neko no šīs sērijas nebija ņēmis lasīšanai, grāmatas ir tikušas pārceltas uz bibliotēkas fondiem un iebāztas dziļi jo dziļi slēgtos, stumdāmos bleķa skapjos. Iespējams, pat kopā ar tādu literatūru, ko godīga lauku bibliotēka nemaz publiski pieejamajos plauktos neliek kā, piemēram, skandalozo “SP”. Tomēr nudien jāpriecājas, ka šīs grāmatas nav norakstītas un vajadzības gadījumā ir lasītājiem pieejamas.
Jā, nu kāpēc tie Sprīdīša burti ir tik sīki, un kā vispār varēja izdot bērniem tik nedraudzīga formāta grāmatas? Te ir jāatceras netālā pagātne. Pārlapojot Periodikā atrodamos materiālus, varam uzzināt, ka iecere izdot “Sprīdīša bibliotēku”25 sējumos radās pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, un tās mērķis bija iepazīstināt lasītājus ar pasaules bērnu literatūras klasiku un veicināt humanitāro izglītību sabiedrībā, kas izklausās patiešām jauki. Tālajā 1986. gadā tika uzsākta parakstīšanās uz šīs sērijas iegādi. Tas nozīmē, ka grāmatas pēc izdošanas varēja iegādāties tikai tie pilsoņi, kas grāmatnīcā bija parakstījušies, ka sēriju pirks un saņēmuši šo faktu apliecinošo kvīti. Tādiem pilsoņiem, kas nebija parakstījušies, nemaz šitādas grāmatas sākumā nepārdeva. Parakstoties vajadzēja iemaksāt veselu rubli, kuru solīja atskaitīt no pēdējās grāmatas vērtības (maiteklis, nevienam šo rubli pēc tam nekur neatskaitīja). Tagad šķiet neticami, bet cilvēki patiešām stāvēja garās rindās pie parakstāmās literatūras grāmatnīcām, lai tikai pieteiktos uz iespēju nopirkt “Sprīdīša bibliotēkas” grāmatas. Pieteicās vairāk nekā 100 000 gribētāju. Tāds ieinteresētu pircēju skaits, kas pusi no grāmatas vērtības jau ir iemaksājuši avansā, varētu būt jebkura mūsdienu latviešu grāmatu izdevēja slapjais sapnis. Pirmie sējumi tika izdoti 135 000 eksemplāru lielā tirāžā. Tomēr tas bija Padomju Savienības sabrukšanas laiks un gandrīz viss bija deficīts. Papīrs jau nu noteikti. Pat tualetes papīrs nebija brīvi nopērkams, nemaz nerunājot par grāmatu drukāšanai piemērotu materiālu. Lielākā daļa tā laika izdevumu ir ļoti sliktas kvalitātes. Arī tipogrāfiju iekārtas bija morāli un fiziski novecojušas. Tā nu “Sprīdīša bibliotēkas” izdošana tolaik bija ļoti apjomīgs un poligrāfiski sarežģīts pasākums. Vispirms jau viena sējuma pilnas tirāžas nodrukāšanai bija nepieciešamas aptuveni 100 tonnas papīra, ko veda no Kaļiņingradas apgabala Sovetskas (kādreizējās Tilzītes). Teksta drukāšana norisinājās Vienības gatvē. Tālāk visas 100 tonnas tika pārvestas uz Kartogrāfijas fabriku, lai tur tās salocītu loksnēs, kas beigās tika aizvestas iesiešanai uz vēl divām citām Rīgas sietuvēm. Starp citu, piekto sējumu drukāja Možaiskā, jo izdevējs kaut kādu iemeslu dēļ nebija varējis vienoties ar tuvākām tipogrāfijām. Nu, lūk – visa šī deficīta un sarežģītās politiskās un ekonomiskās situācijas dēļ, saprotams, ka papīrs tika taupīts un maksimāli blīvi apdrukāts, un patiesībā jau visi teksti tolaik tika drukāti ar ļoti sīkiem burtiem. Pietiek paskatīties tā laika žurnālus kā “Avots”. Tomēr jāpiebilst, ka sākot ar 13. sējumu burtu izmērs palielinās tiktāl, ka to var droši lasīt arī mūsdienu lasītāji. Tas gan uzreiz samazināja šo izdevumu satura apjomu un pēdējos sējumos ir iekļauts mazāk grāmatu nekā pirmajos.
Jāatceras arī, ka sērijas sagatavošanā ar tā laika visai ierobežotajām tehniskajām iespējām bija jāiegulda liels darbs. Piemēram, 3. sējumu izdošanai gatavoja veselus divus gadus. Līdz ar to “Sprīdīša bibliotēkas” izdošana ļoti iekavējās. Sēriju bija paredzēts pabeigt līdz 1994. gadam, bet saprotamu iemeslu dēļ pēdējais sējums iznāca tikai 2002. gadā. Iespējams, ka gausā sējumu iznākšana vai sērijas 2. un 3. sējuma ne pārāk aizraujošais saturs, bet vairāk jau pārmaiņas ekonomikā un cilvēku neuzticamā daba bija pie vainas, ka tālākos sējumus pircēji vairs tik knaši neizņēma. Jau 1990. gadā grāmatnīcu vadītāji dažādos preses izdevumos izmisīgi sauca pie disciplīnas neapzinīgos pircējus, jo “Sprīdīša bibliotēkas” pirmie četri sējumi skumji apputot noliktavās. Pamazām kritās sērijas grāmatu tirāža, un 1995. gadā tās izdevējs skumji paziņoja, ka 12. sējums tika izdots tikai 65 000 eksemplāru (pieļauju, ka tāds vienas grāmatas tirāžas apjoms vēl joprojām varētu būt latviešu izdevniecību slapjais sapnis). Nepalīdzēja arī tas, ka pircēji, kas bija iegādājušies visus šos izdevumus, varēja piedalīties izlozē, kuras galvenā balva bija ceļojums uz Angliju. Laika gaitā mainās arī izdevniecības. Sēriju sāka izdot Liesma, 1989. gadā no tās atdalījās apgāds Sprīdītis, kas specializējās tieši bērnu literatūras izdošanā, bet pēdējās grāmatas izdod apgāds Rasa.
Lai gan neesmu cēlusies no inteliģentas latviešu ģimenes, tomēr arī mēs bijām parakstījušies uz “Sprīdīša bibliotēku” un apzinīgi pirkām pirmos sējumus. Pirmā grāmata “Pasaku pasaulē” bija pasakaini jauka. Otrais sējums jau bija vilšanās, jo tajā iekļautās latviešu klasiķu bērnības atmiņas mums sen jau bija plauktā un sen arī bija izlasītas. Trešais sējums ar krievu klasiķiem bija vēl lielāka vilšanās, jo man pat bērnībā nebija intereses ne par krievu muižnieku, ne proletariāta atmiņām. Tālākie izdevumi kļuva interesantāki, bet galvenā problēma nekur nepazuda – mūsu neinteliģentajai ģimenei gandrīz visas šīs grāmatas jau sen bija mājās atsevišķos izdevumos un ne visai gribējās piebāzt plauktus ar to dublikātiem, jo vieta tur diemžēl bija un vēl joprojām ir ierobežota. Patīkams izņēmums bija septītais sējums ar līdz tam laikam nepublicētiem Lindgēnes un Jansones darbiem. Turklāt, lai pasteidzinātu 8. sējuma iznākšanu 1992. gadā sērijas pircējiem bija jāiemaksā jau 65 rubļus un jāpārreģistrē abonementu. Vispār tolaik ikdienā aktuālas bija dažādas citas problēmas – vai vispār būs apkure, un, vai kāds tevi nenodurs, iznākot pa durvīm, kā kaimiņienes draugu. Un tā mēs nolēmām nepasteidzināt 8. sējuma iznākšanu. Patiesībā arī bērnība sen bija pagājusi un pēdējos sējumus pat nepaņēmu lasīšanai no bibliotēkas, un tikai tagad sāku skatīties, ka dažas Sprīdīša grāmatas tomēr vēl varētu izlasīt.
Par “Sprīdīša bibliotēku” ir dzirdēti dažādi viedokļi – gan, ka tā ir pelēka un ilustrācijas nav bijušas tik krāsainas un izteiksmīgas, kā gribētos, gan jau minētais burtu mazais izmērs un apgrūtinājumi lasīšanai, gan daudzu veco grāmatu pārpublicēšana un dublēšana, gan grāmatu dīvainais formāts – bērniem domātas grāmatas, kas nez kāpēc izskatās pēc pieaugušo literatūras izdevumiem. Tomēr ar visiem trūkumiem “Sprīdīša bibliotēka” ir īpaša ar plašo bērnu literatūras klasikas apkopojumu, komentāriem, izzinošo vērtību, savam laikam kvalitatīvo poligrāfiju un tās tapšanā ir ieguldīts milzīgs daudzu cilvēku darbs, kas paveikts no visas sirds, neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem tajā laikā. Daudzi deviņdesmito gadu bērni atceras, kā ar šo sēriju ir sākusies viņu mīlestība uz grāmatām. Nu, un vienkārši šajā sērijā ir iekļauts ļoti daudz lieliskas literatūras. Tomēr, kopš mūsdienu pasaulē mājās grāmatas vairs nav pieņemts turēt, neskaitāmi “Sprīdīša bibliotēkas” sējumi ir izmesti makulatūrā un devušies nebūtībā. Saprotams, ka ne visiem pašreizējiem sērijas īpašniekiem būs interese paturēt šīs grāmatas, un tas ir tikai normāli. Tomēr būtu jauki, ja tās neizmestu atkritumu konteinerā, bet vismaz aiznestu uz kādu grāmatu maiņas punktu vai mēģinātu atdot FB grāmatu maiņas grupās. Skaidrs, ka pieprasīti un meklēti tur lielākoties ir pēdējie sērijas sējumi, bet varbūt atradīsies kāds gribētājs arī pirmajiem. Jaunas grāmatas tagad ir ļoti dārgas, bet vecās ar tieši tādu pašu saturu mēs bieži vien varam dabūt par brīvu, un vienmēr ir labi dot iespēju grāmatai turpināt savu dzīvi un iepriecināt jaunus lasītājus.
Visu “Sprīdīša bibliotēkas” sērijas grāmatu sarakstu var atrast šeit.
“Biedra bērna” galvenā varone ir piecgadīgā Lēlo. 1951. gadā tiek arestēta viņas māte, kas bija lauku skolas direktore, un mazā meitene paliek viena pati ar ne visai praktisko un stipri apjukušo tēvu. Tik mazam bērnam mātes aizvešana ir smags trieciens un Lēlo nospriež, ka māte viņu pametusi, jo viņa nav bijusi pietiekami labs bērns. Meitene nolemj, ka turpmāk centīsies būt tikai priekšzīmīgs bērns, varbūt tad māte atgriezīsies. Taču padomju laikos būt priekšzīmīgai un labai neatmaksājas. Lēlo mātei piespriež 25 gadus cietumā plus vēl 5 gadus izsūtījumā. Tātad trīsdesmit gadus bez jebkāda pamatojuma, tikai balstoties uz apmelojumiem un murgiem. Tāda nu bija lieliskā padomju dzīve. Tomēr “Biedrs bērns” nepavisam nav drūma grāmata. Tas ir gaišs stāsts par bērnību, kuru Lēlo pavada kopā ar tēvu – lauku skolotāju un izbijušu sportistu, bezgala daudziem radiniekiem, neskaitāmām tantēm un onkuļiem. Vispār “Biedrs bērns” bija mazliet garlaicīga grāmata, jo tā ir diezgan bērnišķīga un stipri sadzīviska. Tajā ir daudz sīku pārpratumu un ne visai smieklīgu ar valodu saistītu joku. Bet varbūt pie vainas tas, ka igauņu valoda ir tik sarežģīta, ka droši vien dikti grūti tulkojama. Piemēram, vārds radītāja man uzreiz saistās ar vecākiem, vēl varbūt ar kādu mākslinieci vai dievu, bet galīgi ne ar grūtnieci. Tāpat vārdu spēles latviski vairāk izklausās pēc mēdīšanās, lai gan igauniski tās varētu būt patiešām daiļskanīgas.
Tomēr grāmata ir interesanta ar to, ka autore ļoti uzskatāmi parāda, kā bērna domāšanu ietekmē padomju propaganda. Šo tēmu, rakstot par savu skaisto soclaiku bērnību, autori bieži mēdz kautrīgi apiet. Īpaši tā propaganda, kas skan pa mazo, jauko radio Moskvič – skaistās dziesmas par diviem ērgļiem Staļinu un Ļeņinu, jaukie, līksmie dzejolīši, aizraujošie stāsti par bērniem varoņiem. No otras puses ir reālā pasaule ar vīriem mundieros, kas jebkurā brīdī var ielauzties un izpostīt Lēlo dzīvi. Pieaugušie, protams, ir skeptiski par jauno kārtību un krievu laikiem, bet viņi jau meitenei neko neskaidro un nestāsta, jo baidās, ka bērns var nejauši izpļāpāt to, ko nevajadzētu. Lēlo ir zinātkāra, apķērīga un ļoti muzikāla meitene, bet grūti bērnam augt tik pretrunīgā, baiļu cauraustā un liekulīgā sabiedrībā.
Romāna darbība risinās sešdesmito gadu sākumā, Hruščova laikos. Tāpat kā iepriekšējā daļā notikumi tiek aplūkoti no bērna skatījuma. Vienīgi galvenā varone Laura ir kļuvusi mazliet vecāka un nopietnāka – viņai jau ir desmit gadi. Bet Lauras pasaule nav palikusi vienkāršāka, drīzāk otrādi. Laura ir apķērīga un zinātkāra meitene, bet ne vienmēr pieaugušie var viņai visu izskaidrot. Laura tagad ir pioniere, kas vienmēr gatava cīņai par Komunistiskās partijas lietu. Ei nu sazini, kas tā par lietu vispār ir, bet, ja vajadzēs, Laura cīnīsies. Viņas klusā simpātija ir jaukais, mīlīgais puisītis no portreta pie klases sienas Pavļiks (tas, kas Morozovs – zēns, kurš pāris graudu maišeļu zādzības dēļ ir padomju varai nodevis nošaušanai savu tēvu). Jaunā pioniere piedzīvo nepatikšanas uz skolu aizstieptā buržuāziskā fetiša dēļ (kožamā gumija, kuru uz maiņām draudzīgi košļā visa klase). Vairākas nodaļas stāsta par Lauras piedzīvojumiem sovhoza putnu fabrikas bērnu brigādē, kur viņa apgūst sociālisma ekonomikas īpatnības (pilnīgs bardaks un visi zog visu, kas nav piesiets, maiteklis: dažas vistas tomēr izdzīvo). Kopā ar tēvu Laura apmeklē biedru tiesu cerībā, ka tur būs cirks (cirks patiešām tur ir, bet ne tāds, kādu viņa ir gaidījusi). Dzīvē kā jau dzīvē – priecīgi notikumi mijas ar sērīgiem. No Sibīrijas atgriežas vecmāmiņa, bet kādam pienāk laiks arī aiziet. Citādi Lauras dzīvē nekas īpašs nenotiek, bet, jā, bērnība notiek. Visam pa vidu klīst dīvaini tēli – Latvju Strēlnieks ar rūķi katliņā, Rudens Lapu dzejnieks un Lamē kritušā Padomju Savienības Varoņa māte Dada, ar kuru neviens nesaprot, ko iesākt, jo jukusī dievticīgā tantiņa nudien neatbilst pareizam padomju varoņa mātes formātam.
Sibillas grāmatas 