Tag Archives: bērnības atmiņas

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”, no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, Rīga: izdevniecība “liels un mazs”, 2018., (Leelo Tungal, Seltsimees laps, 2008)

Šodien izlasīju maznozīmīgu faktu, ka igauņu literatūra latviski tiekot tulkota daudz vairāk nekā latviešu igauniski. Acīmredzot latviešu literatūra nav tik saistoša un kvalitatīva, lai ieinteresētu igauņu lasītājus un tulkotājus, vai arī viņi atkal mums ir priekša un raksta daudz labākas grāmatas nekā latviešu rakstnieki. Mazliet padomājot, nācās secināt, ka man nudien ir tīri labi patikušas vairākas pēdējos gados lasītas igauņu grāmatas. To gan es nevarētu teikt par “Biedru bērnu”, jo Māras Zālītes ļoti līdzīgā bērnības atmiņu grāmata par piecdesmitajiem gadiem “Pieci pirksti” ir uzrakstīta talantīgāk un aizraujošāk (visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas), bet arī šis igauņu rakstnieces un dzejnieces autobiogrāfiskais stāsts ir lasīšanas vērts.

Biedrs bērns“Biedra bērna” galvenā varone ir piecgadīgā Lēlo. 1951. gadā tiek arestēta viņas māte, kas bija lauku skolas direktore, un mazā meitene paliek viena pati ar ne visai praktisko un stipri apjukušo tēvu. Tik mazam bērnam mātes aizvešana ir smags trieciens un Lēlo nospriež, ka māte viņu pametusi, jo viņa nav bijusi pietiekami labs bērns. Meitene nolemj, ka turpmāk centīsies būt tikai priekšzīmīgs bērns, varbūt tad māte atgriezīsies. Taču padomju laikos būt priekšzīmīgai un labai neatmaksājas. Lēlo mātei piespriež 25 gadus cietumā plus vēl 5 gadus izsūtījumā. Tātad trīsdesmit gadus bez jebkāda pamatojuma, tikai balstoties uz apmelojumiem un murgiem. Tāda nu bija lieliskā padomju dzīve. Tomēr “Biedrs bērns” nepavisam nav drūma grāmata. Tas ir gaišs stāsts par bērnību, kuru Lēlo pavada kopā ar tēvu – lauku skolotāju un izbijušu sportistu, bezgala daudziem radiniekiem, neskaitāmām tantēm un onkuļiem. Vispār “Biedrs bērns” bija mazliet garlaicīga grāmata, jo tā ir diezgan bērnišķīga un stipri sadzīviska. Tajā ir daudz sīku pārpratumu un ne visai smieklīgu ar valodu saistītu joku. Bet varbūt pie vainas tas, ka igauņu valoda ir tik sarežģīta, ka droši vien dikti grūti tulkojama. Piemēram, vārds radītāja man uzreiz saistās ar vecākiem, vēl varbūt ar kādu mākslinieci vai dievu, bet galīgi ne ar grūtnieci. Tāpat vārdu spēles latviski vairāk izklausās pēc mēdīšanās, lai gan igauniski tās varētu būt patiešām daiļskanīgas.

Biedrs bērns filma plakātsTomēr grāmata ir interesanta ar to, ka autore ļoti uzskatāmi parāda, kā bērna domāšanu ietekmē padomju propaganda. Šo tēmu, rakstot par savu skaisto soclaiku bērnību, autori bieži mēdz kautrīgi apiet. Īpaši tā propaganda, kas skan pa mazo, jauko radio Moskvič – skaistās dziesmas par diviem ērgļiem Staļinu un Ļeņinu, jaukie, līksmie dzejolīši, aizraujošie stāsti par bērniem varoņiem. No otras puses ir reālā pasaule ar vīriem mundieros, kas jebkurā brīdī var ielauzties un izpostīt Lēlo dzīvi. Pieaugušie, protams, ir skeptiski par jauno kārtību un krievu laikiem, bet viņi jau meitenei neko neskaidro un nestāsta, jo baidās, ka bērns var nejauši izpļāpāt to, ko nevajadzētu. Lēlo ir zinātkāra, apķērīga un ļoti muzikāla meitene, bet grūti  bērnam augt tik pretrunīgā, baiļu cauraustā un liekulīgā sabiedrībā.

Biedrs bērns bilde

Kadrs no igauņu filmas The Little Comrade no imdb.com vietnes

Jāpiezīmē, ka “Biedrs bērns un lielie cilvēki” ir triloģijas pirmā grāmata un būtu interesanti izlasīt arī turpinājumus. Grāmata šogad ir ekranizēta, un filma pēc tās motīviem ir viena no Igaunijas simtgades filmām līdzīgi kā Latvijā “Bille”.

Vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm.

Māra Zālīte “Paradīzes putni”

Māra Zālīte “Paradīzes putni”, izdevniecība “Dienas Grāmata”, Rīga: 2018

“Paradīzes putni” ir Māras Zālītes autobiogrāfiskā romāna “Pieci pirksti” sen gaidītais turpinājums. Tas daudz neatšķiras no pirmās daļas, kas patiesībā droši vien ir labi, jo, ja jums patika “Pieci pirksti”, tad, visticamāk, patiks arī “Paradīzes putni”.

Paradīzes putniRomāna darbība risinās sešdesmito gadu sākumā, Hruščova laikos. Tāpat kā iepriekšējā daļā notikumi tiek aplūkoti no bērna skatījuma. Vienīgi galvenā varone Laura ir kļuvusi mazliet vecāka un nopietnāka – viņai jau ir desmit gadi. Bet Lauras pasaule nav palikusi vienkāršāka, drīzāk otrādi. Laura ir apķērīga un zinātkāra meitene, bet ne vienmēr pieaugušie var viņai visu izskaidrot. Laura tagad ir pioniere, kas vienmēr gatava cīņai par Komunistiskās partijas lietu. Ei nu sazini, kas tā par lietu vispār ir, bet, ja vajadzēs, Laura cīnīsies. Viņas klusā simpātija ir jaukais, mīlīgais puisītis no portreta pie klases sienas Pavļiks (tas, kas Morozovs – zēns, kurš pāris graudu maišeļu zādzības dēļ ir padomju varai nodevis nošaušanai savu tēvu). Jaunā pioniere piedzīvo nepatikšanas uz skolu aizstieptā buržuāziskā fetiša dēļ (kožamā gumija, kuru uz maiņām draudzīgi košļā visa klase). Vairākas nodaļas stāsta par Lauras piedzīvojumiem sovhoza putnu fabrikas bērnu brigādē, kur viņa apgūst sociālisma ekonomikas īpatnības (pilnīgs bardaks un visi zog visu, kas nav piesiets, maiteklis: dažas vistas tomēr izdzīvo). Kopā ar tēvu Laura apmeklē biedru tiesu cerībā, ka tur būs cirks (cirks patiešām tur ir, bet ne tāds, kādu viņa ir gaidījusi).  Dzīvē kā jau dzīvē – priecīgi notikumi mijas ar sērīgiem. No Sibīrijas atgriežas vecmāmiņa, bet kādam pienāk laiks arī aiziet. Citādi Lauras dzīvē nekas īpašs nenotiek, bet, jā, bērnība notiek. Visam pa vidu klīst dīvaini tēli – Latvju Strēlnieks ar rūķi katliņā, Rudens Lapu dzejnieks un Lamē kritušā Padomju Savienības Varoņa māte Dada, ar kuru neviens nesaprot, ko iesākt, jo jukusī dievticīgā tantiņa nudien neatbilst pareizam padomju varoņa mātes formātam.

“Paradīzes putni” ir poētiska, spilgta un dzīvīga grāmata. Māra Zālīte ir no kaut kurienes ir izvilkusi reālo padomju bērnības sarunvalodu, kas ir pilna ar tik brīnišķīgām pērlēm kā pioniera dievagodavārds, rupju žargonu un ikdienas rusicismiem. Grāmatas centrālā vīzija– liegie un fantastiskie paradīzes putni ir tikai attēli krāsojamā bilžu grāmatiņā, kuru Laura ir dabūjusi pie fermas mākslinieka – noformētāja. Ikdienā Laurai ir tikai vistas – mazās, jaukās mājas vistiņas raibītes un ārprātīgie, agresīvie vai pat mirstošie fermas putni. Arī uz grāmatas vāka ir bilde ar meiteni un vistām. Brīžiem ir mazliet skumīgi lasīt par padomju laika bērnību – uzspiesto ideoloģiju, divkosīgo morāli, kas maitāja ļaužu attiecības, izplatīto alkoholismu, bailēm no padomju represijām, kas sešdesmitajos gados vēl bija ļoti spēcīgas un saēda cilvēku dvēseles un dzīves. Tāds nu ir Lauras laiks, kurā viņai jādzīvo. Bet cita laika un citas bērnības Laurai nav un nebūs.

Iespējams, ka subjektīvu iemeslu dēļ, otrā daļa man patika pat mazliet labāk par pirmo. Tā vienkārši bija tuvāka maniem bērnības piedzīvojumiem. Pavļika Morozova kults, vasaras darbs sovhoza putnu fermā, atrakcijas ar kožamajām gumijām, un daudzas citas lietas ietilpst arī manā bērnības atmiņu komplektā. Un, lai gan es to visu pieredzēju gandrīz divdesmit gadus vēlāk, nekas nebija mainījies, pat vistu ferma bija tikpat nejēdzīga kā Zālītes grāmatā.

Mazliet nostalģiskie un poētiskie “Paradīzes putni” ir gaiša un viegli izlasāma bērnības atmiņu grāmata, kura labi iederēsies blakus citiem latviešu autoru atmiņu stāstiem kā Belševicas “Billei” un Jaunsudrabiņa “Baltajai grāmatai”. Nekādu ļoti traku blēņu vai briesmīgu nedarbu te nav, Laura ir kārtīga latviešu meitene un apzinīga pioniere. Bet grāmatu noteikti var ieteikt izlasīt visiem, kas grib vairāk uzzināt par sešdesmito gadu bērnu dzīvi laukos. Šķiet, ka Lauras piedzīvojumiem vajadzētu būt arī vēl kādam turpinājumam.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Kaspars Pūce „Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā”

Kaspars Pūce „Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā”, Rīga: Laika Grāmata, 2013.

Vispār jau Kaspars Pūce laikam plašāk ir pazīstams kā simpātisks, bārdains Ziemassvētku vecītis, bet izrādās, ka viņš mēdz arī rakstīt grāmatas. Protams, stāsts par Pūcesbērnu nav nekāda smalkā literatūra, toties tā ir traki jauka, humora pilna un optimistiska atmiņu grāmata par autora bērnības piedzīvojumiem pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados. Atcerēties patiešām ir ko. Jau dažu mēnešu vecumā autoru par angliski orientētu spiegošanu kopā ar māti aktrisi Dailu Kukaini-Pūci izsūta uz Pieamūras apgabalu. Viņa tēvs režisors Voldemārs Pūce jau pirms tam bija apcietināts par pretpadomju darbību un izsūtīts uz Vorkutu.

PūcesbērnsKā zināms, tad Sibīrija nav nekāda nīkuļiem draudzīga vieta, bet Pūcesbērns ir no izdzīvotājiem, kurus neņem ne slimības, ne 220 voltu elektriskā strāva, un ūdenī viņš arī neslīkst. Brīdī, kad visiem šķiet, ka mazais atstieps pekas, viņu izglābj lādzīga kaimiņiene ar litru kazas piena (lai bērns vismaz nomirst paēdis). „Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā” neapšaubāmi ir viens no pozitīvākajiem stāstiem par dzīvi izsūtījumā, tomēr jāņem vēra, ka Pūču ģimenei paveicās un viņi visi laimīgi atgriezās Latvijā. Kaspars tiek atsūtīts uz Latviju jau deviņu gadu vecumā un tur nonāk savu radinieču aprūpē, kuras savukārt no dzīves rūdītā sibīrieša grib uztaisīt parastu latviešu memļaku, kurš nedara blēņas un nerunā pretī vecākiem cilvēkiem.

„Pūcesbērna patiesos piedzīvojumus Padomijā” es pat varētu ieteikt patriotiskajai lasīšanai novembrī, ja nu kādam tāds ieteikums ir vajadzīgs. Grāmata ir neliela, viegli un vienkārši izlasāma. Autoram ir izcila atmiņa un labs stāstnieka talants. Un ir vērts palasīt par samērā nesenu vēsturi un ikdienišķo sadzīvi, lai labāk apjēgtu, cik patiesībā forši mēs dzīvojam tieši te un tagad. Bet varbūt vēl būtiskāk ir apjēgt, ka arī brīžos, kad dzīve ir pilnīga pakaļa, ir iespējams nezaudēt dzīvesprieku, humoru, darbaspējas un cerības. Protams, laiki un cilvēku uzskati pēdējā pusgadsimta laikā ir krietni mainījušies – mūsdienās autora ģimene visdrīzāk būtu nonākusi bāriņtiesas uzmanības lokā par noziedzīgu nevērību un vardarbību pret bērnu (tak tas autoram nepavisam nav traucējis izaugt par normālu cilvēku – iespējams, ka tieši otrādi, bet varbūt patiesībā bērni vienkārši izaug, ignorējot jebkādas vecāku aktivitātes).

Grāmata ir veidota no daudziem maziem ikdienišķiem atmiņu stāstiņiem un bērnības epizodēm. Tā ir uzskatāmi ilustrēta ar vecām un aizkustinoši piemīlīgām autora bērnības fotogrāfijām. Te varam izlasīt arī grandiozu Jāņu svinību aprakstu ar pamatīgu alkohola patēriņu un mazgadīgām personām pie smagā auto stūres. Starp citu, autoram pirmās lielākās nepatikšanas ar paša sarūpēta alkohola lietošanu ir gadījušās tieši kapu svētkos (laikam jau bija taisnība tiem darba kolektīviem, kas savās vēstulēs laikrakstam „Cīņa” norādīja uz šī pasākuma samaitājošo ietekmi uz padomju cilvēku morālo stāju). Grāmatā iepazīstamies arī ar autora pirmajiem radošajiem mēģinājumiem (katastrofāls „Nezinīša” uzvedums kaimiņu tantēm), pirmajiem sasniegumiem aktiermākslā (Lašu Nāves loma Zentas Ērgles „Tā tik bija vasara” televīzijas uzvedumā, tolaik tie notika tiešraidē un netika ierakstīti), īso boksera karjeru un daudz ko citu.

Pārsvarā jau mums tie stāsti par pagātni ir tādi sērīgi un sāpju pilni. „Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā” ir negaidīti patīkams izņēmums, kuru var droši lasīt gan kā izzinošu, gan kā izklaidējošu, gan uzmundrinošu atmiņu grāmatu.

Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.
Bet paklausīties paša Kaspara Pūces atmiņas var te.

Māra Zālīte „Pieci pirksti”

Māra Zālīte „Pieci pirksti”, Rīga: „Mansards”, 2013.

Māras Zālītes „Pieci pirksti” ir vēl viens spontāns pirkums, uz kuru mani pavedināja grāmatas digitālā pieejamība vietnē las.am, kurā pagaidām ir man interesantākais, lai gan nepavisam ne plašākais, e-grāmatu piedāvājums latviešu valodā.

Mara Zalite Pieci pirksti„Pieci pirksti” šogad ieguva Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs. Savukārt Lielās Lasīšanas balsojumā grāmata, uz kuras vāka ir melnbalta fotogrāfija ar mazu meitenīti, kura sirsnīgi žņaudz ļoti prātīga izskata suni, ir iekļuvusi lasītāju iemīļotāko simtniekā (nu gluži tāpat kā „Krēsla” un „Greja piecdesmit nokrāsas”), bet tas drīzāk lika uz romānu skatīties skeptiski. Piedevām Māras Zālītes darbi man līdz šim nav bijuši īpaši saistoši. Arī „Pieci pirksti” vietām ir kaitinoši patētiski un plakātiski, tomēr lasot ar nervu galiem var sajust, cik svarīgi autorei ir bijis izstāstīt šo stāstu. Romāns ir ļoti personīgs un tajā ir izmantotas rakstnieces atmiņas par piecdesmito gadu beigām, kad uz Sibīriju izsūtītā Māras Zālītes ģimene atgriezās Latvijā. Pati autore ir dzimusi Sibīrijā.
„Piecus pirkstus” veido piecdesmit pieci nelieli stāsti. Galvenajai varonei Laurai ir pieci gadi – gluži kā pieci pirksti. Rakstniece stāstījumu risina no viņas skatu punkta un tas grāmatu vietām padara piemīlīgi aizkustinošu, bet vietām bērnišķīgi kategorisku.

Skaidrs, ka Lauras pasaule vairs nav tā poētiskā, līdzsvarotā un saulainā zeme, kurā bērnību pavadīja Boņuks, Jančuks un Annele. Pēc kara un izsūtījumiem nekas vairs nav tā kā bijis. Pasaulē ir ienācis permaments, neiznīdējams ļaunums sumpurņu izskatā. Tomēr Lauras vientulīgā bērnība laukos kurkuļu, gliemežu, varžu un ežu sabiedrībā ir valdzinoša (vismaz tiem, kas piedzīvojuši ko līdzīgu, citiem varbūt neiedomājami garlaicīga). Māra Zālīte nevairās arī no bērnības tumšajām pusēm, kuras bērnu grāmatu rakstniekiem bieži vien tīkas apiet. Ir stāsti, kurus lasot, jūties mazliet neērti, kā stāsts par zīlēšanu, un ir stāsti, kuri liek neganti smieties kā šaušalīgais atgadījums ar ģipsi.

Bērnībā jau daudzas lietas ir vienkāršas un vieglāk pieņemamas. Gan tas, ka Laurai nākas dzīvot pie vecvecākiem – Mīmas un Papa, kuri gan ir fantastiski mīļi un jauki, nevis mammas un tēta, gan tas, ka viņai jau piecu gadu vecumā ir jāiemācās dzelžaini klusēt par Sibīrijā pieredzēto.

Ciemiņi ir ziņkārīgi, viņi prasa arī Laurai, bet Laura zina, ka par Sibīriju runāt nedrīkst. Zina, un viss. Par Sibīriju nekad, nekur un nevienam stāstīt nedrīkst! Kāpēc? Tāpēc, ka tāpat neviens nesapratīs, tāpēc, ka tāpat neviens neticēs, skaidroja Tētis. Tāpēc, ka normāls cilvēks to nemaz nevar saprast. Domās, ka mēs paši neesam normāli, skaidroja Mamma.
Tomēr, pats galvenais, — sumpurņu dēļ. Tas Laurai jāielāgo un jāzina kā pieci pirksti. To, ka sumpurņi negrib, lai kāds runātu par Sibīriju. Sumpurņi grib Sibīriju noslēpt kā kaķis savu sūdu. Sumpurņiem ir acis un ausis visur. Ja runās par Sibīriju, tad sumpurņi noķers un aizsūtīs atpakaļ.

Lasītāju atsauksmes par grāmatu ir pretrunīgas un tas ir saprotams. Tēma par atgriešanos no Sibīrijas nepavisam nav ērta šajā laikmetā, kad labi pārzināt vēsturi nav moderni un stilīgi. Pārlieku bieži ir nācies saskarties ar viedokli, ka gan jau tie izsūtītie pie kaut kā ir vainīgi un to pelnījuši, atšķirībā no tiem, kurus vienkārši nav ķērusi vēstures aklā un cietsirdīgā loterija. Izsūtītajiem reti bija iespējams atgriezties dzimtajās mājās, viņus bieži vien nepieņēma darbā, bet bērnus, kurus Sibīrijā mēdza apsaukāt par fašistiem šeit sauca par krieveļiem. Autore necackājas stāstot par tā laika sadzīvi, kad attiecības starp cilvēkiem ātri vien ieguva kroplīgas formas – sociālā komunikācija pārsvarā izpaudās kopīgos plostos un līdzcilvēku denuncēšanā par jebkuru sīkumu, bet darbs – bezgalīgā laika nosišanā un neiedomājamu apjomu zagšanā.

Īpaši jāpiemin valoda, lai arī pārsvarā tā ir piepacelti poētiska, vietām tā ir arī patīkami netīra un dzīvelīga, pilna ar aizguvumiem no krievu valodas, kāda tā kādreiz patiešām arī bija. Grāmatas beigās ir pievienoti vārdu skaidrojumi, kas varētu būt noderīgi lasītājiem, kas nepārvalda svešvalodas. No tiem mēs uzzinām, ka „jomajo” ir atvasinājums no rupja krievu lamuvārda, bet savukārt „ohujeķ” ir rupjš krievu lamuvārds ar nozīmi: traks var palikt. Tā ja.

„Pieci pirksti” mani aizrāva, valdzināja, lika mazliet pakavēties atmiņās, vietām sasmīdināja un vietām nopietni kaitināja. Vārdu sakot, tā ir tāda grāmata, kādu ir patīkami redzēt latviešu literatūrā.

„Pieci pirksti” ir tikai pirmā daļa stāstam par Lauru un Māra Zālīte sola turpinājumu, kuru man gribētos izlasīt, jo izskatās, ka autorei vēl ir, ko mums pastāstīt. Un, protams, interesē, kā Laurai klāsies tālāk – skolā un lielajā dzīvē.