Kā es nokļuvu pasākumā, kurā bija 60 sievietes un tikai 2 vīrieši?

Pavisam vienkārši, es aizpildīju* internetā ieraudzītu anketu. Un, hop, vakar piedalījos vēsturiskā notikumā – pirmajā Latvijas Grāmatu blogeru forumā, kurā bija tieši šāds dalībnieku sastāvs. Tur bija brīnišķīgi. Bet par visu pēc kārtas.

Forums notika lieliskajā Ogres bibliotēkā. Tā ir īpaši konstruēta un uzbūvēta ekovieda ēka, kurā viss ir pakārtots enerģijas taupīšanai tik lielā mērā, ka tālā smadzeņu stūrītī pamostas slēptas, aizvēsturiskas bailes – ja nu nejauši iemetīšu papīru nepareizajā atkritumu urnā, no sienas tūlīt izlīdīs knaibles, noraus tev roku un izbaros to leknajiem istabas augiem, kas bagātīgi izvietoti pie sienām. Vienkārši ekoloģiskajam līdzsvaram telpā.

Protams, es uzreiz apmaldījos tajos ekokoridoru viedajos labirintos un, ieraugot lielāku cilvēku pulciņu, kas apcerīgi blenza pa biedējoši milzīgu logu uz ārā esošo pļavu un plaukstošo kļavu, uzreiz devos pie viņiem, bet mani samulsināja viņu svinīgais grāmatu blogeriem neraksturīgais apģērbs un augstais vīriešu īpatsvars starp šīm personām. Sasodīts, izrādījās, ka šajā apbrīnojamajā bibliotēkā ir neuzkrītoši integrēta arī  ļoti populāra un darbīga dzimtsarakstu nodaļa un, jā, tā bija kāzu ceremonija, kurā man gandrīz izdevās piedalīties.

Atguvu telpisko orientāciju un nokļuvu pareizajā vietā, kurā sākās īpašās, neganti baudpilnās grāmatu blogeru izklaides – grāmatu maiņas punkta piedāvājuma aplūkošana ar neķītras iekāres pilnu skatienu un murmināšanu, ka man jau neko nevajag, sirsnīgi apskāvieni ar sen nesatiktiem grāmatu pasākumu dinozauriem, aizraujošas sarunas, stāsti un pļāpas, kā arī ļoti noderīgi priekšlasījumi un diskusijas. Viss, pilnīgi viss bija noorganizēts visaugstākajā kvalitātē. Te bija vislabākais blogeru maizīšu sponsors Jānis Roze, visgaršīgāko neglīto brauniju bija sarūpējusi Aija, visizskatīgākās dalībnieku bildes uzņēma Inga, Kristīne visus pieskatīja un svinīgi atklāja pasākumu, bet Ieva iedvesmoja uz jauniem blogošanas varoņdarbiem.

Pirmā bija vērtīga Aigas lekcija par tekstu radīšanu. Ak, tā būtu dikti noderīga, ja vien es šodien kaut ko no tās spētu atcerēties. Skaidrs, ka tekstos jāiznīdē liekvārdība (ha ha ha, kā tad!). Ieraugot ciešamo kārtu, tai vajag mest ar tējkannu, jo blogā nevienam nav jācieš. Divdabjus vispār ir jānodur ar uzasinātu apses mietu, lai nekad vairs neceļas augšā no  tekstrades mēslainēm un nezālienēm un nemēģina ielavīties pareizos rakstos (jā, kāpēc gan mūsu senči tādus ir izdomājuši un ielaiduši latviešu valodā?). Iespējams, ka blogā vajag ieviest kaķi, jo cilvēki grāmatas komplektā ar kaķiem mīl vairāk nekā grāmatas bez tiem, kaķis ir minēts bloga sauklī, un man ir pat vairāki kandidāti bloga kaķa štata vietai.

Tomēr šobrīd modīgā tekstu primitivizēšana un obligātā pavēles formas lietošana ierakstos manī nekad nav radījusi vēlmi kaut ko pēc šiem principiem veidotu izlasīt vai komentēt. Tieši pretēji, tāda stila blogus uzreiz taisu ciet un reti atveru. Es apzinos, ka lielākā daļa cilvēku ir tik aprobežotas personas, ka uz viņiem tas patiešām darbojas, bet mana bloga lasītāji, visticamāk, tādi nav. Ja jūs šo lasāt, tad esat starp tiem retajiem izredzētajiem, kas spēj noturēt uzmanību uz veselu lappusi tekstu. Apsveicu!

Sekoja diskusijas par izmaiņām lasītāju paradumos. Iepriecinošā nav daudz, bibliotēkas slēdz ciet, cilvēki latviešu valodā lasa aizvien mazāk, toties pēdējos gados vairāk pieprasa latviešu literatūru. Jaunieši lielākoties lasa angļu valodā. Pirms pieciem gadiem Karīnai Gleitnerei ar erotiskajiem romāniem esot izdevies piesaistīt grāmatām kādu daļu sieviešu auditorijas, kas pirms tam nav lasījusi vispār, bet viņas arī tagad neko citu nelasot kā tikai šo žanru. Skaidrs, ka pēc “Saplēstajām mežģīnēm”  neviens pie Prusta neķersies.

Blogeri lasītāju izvēli ietekmē maz, tā apgalvo grāmatu pārdevēji, un es viņiem ticu. Vispār grāmatu blogeri ir tik šaurs un mazpazīstams burbulis, ka viņu skandāli ir tik necili, ka tos nepamana pat citi grāmatu blogeri.  Toties radio ir spējīgs ne tikai izraisīt asiņaino genocīdu Ruandā, bet arī motivēt Latvijas cilvēkus iegādāties kādu jaunu romānu. Pēc “Radio mazās lasītavas” raidījumiem allaž vairāki pircēji ienākot grāmatnīcā, lai iepirktu tur reklamēto literatūru. Lasīju psiholoģisku pamatojumu šim fenomenam, ka tādām bezķermeniskām balsīm, kas mums skan galvā, ir nepatīkami tiešs iespaids uz mūsu rīcību. Par to der padomāt. Mierinājumam jāpiebilst, ka grāmatu blogeru ierakstus rūpīgi studē grāmatu pārdevēji, jo saprotamu iemeslu dēl viņi visas veikalā atrodamās grāmatas izlasīt nespēj.

Sekoja aizraujoši instagramā mītošu blogeru stāsti par pieredzi šajā portālā. Atzīstos, ka maz ko tur lasu, jo parasti ātri apnīk tur valdošā izmisīgā, uzmanību alkstošā kņada. Pagaidām esmu tikai ievērojusi, ka tur ir divu veidu grāmatu bildes – vienās tās ir taisnas, bet otrās novietotas slīpi. Stāsti par grāmatu fotografēšanas aizkulisēm bija forši, skaidrs, ka cilvēki to darot, ir labi pavadījuši laiku, tomēr ir sajūta, ka aiz burvīgajām kleitām, smukajiem aksesuāriem un pareizajiem foniņiem instagramā ir pazudis pats būtiskākais – grāmatas.

Labas ziņas ir arī visiem Latvijas grafomāniem. Izrādās, ka ir tādi beta lasītāji, kas gatavi upurēties, lai padarītu šo pasauli par labāku vietu –  konkrēti tādu, kurā ir mazāk nekvalitatīvu pašizdotu grāmatu – un sola izlasīt un izlabot nepilnības tekstos. Lai viņiem visiem veicas!

Noslēgumā Aija mūs laipni izvadāja ekskursijā pa Ogres bibliotēku, bet tas būs atsevišķs stāsts. Pasākums bija patiesi iedvesmojošs – redziet, pat atvēru veco blogu, jo pēkšņi sagribējās kaut ko uzrakstīt. Milzīgs paldies foruma organizatoriem, atbalstītājiem un pārējiem dalībniekiem! Bija prieks satikt tik daudz grāmatmīļu vienā telpā un vienā laikā. Cerams, ka būs arī citi šādi forumi.

*Nekad nemēģiniet to atkārtot savās mājās. Spiest uz aizdomīgām saitēm internetā var tikai īpaši zinošas personas kontrolētos apstākļos.

Ko lasīt 2024. gadā?

   Jaunais gads ir sācies ar domu atgriezties pie bloga. Turklāt pie klasiskā, vecmodīgā wordpress bloga, kādus daži vēl raksta, un negaidīti daudzi tomēr lasa. Pēdējos gados ir piedzīvots tik daudz – pandēmija, krievu agresija Ukrainā un draņķīgas lietas arī citur pasaulē, tāpēc gribas kaut ko pazīstamu un stabilu no laikiem, kad dzīve vēl bija rāma un rimta.  Iesākumam sakrāvu kaudzītē pēdējos gados savāktos papīra formāta literāros labumus, kurus esmu ieguvusi dažādos interesantos veidos, un ielikusi plauktā ar domu, ka kādreiz tak derētu izlasīt. Un klusi nopriecājos, jo sanāca nevis kaudzīte, bet, ziniet, kārtīga grēda. Tā, kas redzama bildītē.

   Patiesībā nekā daudz tur nav, gada laikā to visu varētu mierīgi izlasīt. Pie tādas kaudzes droši vien tiek jebkurš normāls grāmatu daudzlasītājs, jo, kas mūs visvairāk biedē? Pareizi – doma, ka gribēšu kaut ko paņemt palasīt, bet visas grāmatas mājās būs izlasītas. Tas būtu šausmīgi, vai ne? Starp citu, kādu pusi no bildē redzamajām grāmatām nemaz neesmu pirkusi, bet tās pie manis ir atnākušas pa dažādiem, tikai katrai grāmatai lemtiem un dažreiz pat aprakstīšanas vērtiem ceļiem. Vienīgais, ko neizmantoju grāmatu ieguvei, ir sadarbība ar izdevniecībām, jo blogi, kas to dara, ātri vien paliek stipri vienveidīgi un garlaicīgi. Šo blogu rakstu tikai savai izklaidei un priekam, un pilnībā izbaudu savu brīvību izteikties par visu, ko vien vēlos.

   Vai es visu šo kaudzi šogad izlasīšu? Protams, ka nē. Kāpēc gan lai es to darītu? Galu galā mani vienkārši priecē tās esamība.  Dažas grāmatas gan tiks lasītas kaut vai, lai atdotu tās likumīgajiem īpašniekiem, un atbrīvotu vietu jaunām.

  Šogad gribu uzrakstīt par dažām labām grāmatām, un ir sakrājies daudz ideju, no kurām, pārceļot tās uz blogu, ceru atbrīvot smadzenes, lai vietā varētu ieperināties  citas tikpat spalvainas domas. Gan pasaule kopumā, gan arī mazliet kompaktākā un noslēgtākā grāmatu pasaule vēl joprojām ir nebeidzamu atklājumu un pārsteigumu pilnas. Plānoju pastāstīt arī par dažiem netradicionāliem grāmatu ieguves veidiem, dažu izdevniecību  produktu īpatnībām, apmeklēt ar literatūru saistītus pasākumus (diemžēl šogad nebūs tradicionālās Grāmatu izstādes Ķīpsalā), kā arī nedaudz atgriezties pie interesantiem vēsturiskiem izdevumiem un parakāties pa savu mūžam mainīgo grāmatu plauktu, kas nekad nebūs pilnībā nokomplektēts, jo citādi nogrims tuvējā upītē. Tomēr neko daudz nesolu. Kas to lai zina, ko šis gads mums atnesīs.

Vai mākslīgais intelekts spēj uzrakstīt blogu mūsu vietā?

Tāpat kā miljons citu interneta lietotāju vienu vakaru paniekojos čatojot ar mākslīgo intelektu (MI) ChatGPT saitē. Pirmie iespaidi bija diezgan pārsteidzoši. Vispirms jau mākslīgais intelekts diezgan labi māk sazināties latviešu valodā. Protams, ir kur vēl augt, ir dažādas gramatiskas kļūdas un ne vienmēr MI lieto pareizus locījumus, bet godīgi jāatzīst, ka kopumā tas raksta labāk par vidusmēra latviešvalodīgo interneta lietotāju. Angļu valodu saziņā vēl neizmantoju, bet pieļauju, ka tajā MI rakstīs vēl labāk. Tomēr jāpiemin, ka mākslīgajam internetam ir zināmas grūtības atbildēt uz konkrētiem jautājumiem. Piemēram, tas uzskata, ka govis var būt arī zaļā krāsā, kas no MI viedokļa ir pavisam loģiski, jo internetā netrūkst ne zaļu, ne rozā govju bilžu, taču pieļauju, ka MI ir spējīgs ātri mācīties un šīs lietas apgūt, un tas ir tikai laika jautājums. Dažos jautājumos mākslīgais intelekts uzreiz atzinās, ka tam nav pietiekami daudz zināšanu, lai uz tiem atbildētu. Un brīžiem uzkārās pavisam, jo bija saradies pārāk daudz gribētāju ar to sazināties.

Toties attiecībā uz visādām filozofiskām tēmām mākslīgais intelekts izrādījās neparasti spējīgs – nu īsts humanitārais daiļdirsējs – un ātri un veikli cepa augšā esejas par jebkuru abstraktu tēmu, ko palūdzu (brīvību, laimi, u.c.). Turklāt dažādos stilos. Nudien es nekad nevarētu uzrakstīt tik gludus un tik labi strukturētus tekstus kā MI. Sarakstīties ar programmu bija valdzinoši un vienlaikus arī biedējoši, un man radās daudz jautājumu, kurus tagad gribētos papētīt dziļāk. Skaidrs, ka MI ir tikai spogulis, kurš savāc, analizē un pēc tam mums parāda tikai to, ko mēs paši internetā esam ielikuši. Vai arī tāds liels, gudrs papagailis, kurš veikli atlasa un atstāsta dzirdēto. Protams, uzreiz atmiņā sāk nākt visādi daiļdarbi, kuros MI ir uzvedies briesmīgi draudīgi, nešķīsti un cilvēkiem naidīgi. Tomēr skaidrs, ka mākslīgais intelekts ir mūsu pašu atspulgs, un varbūt tāpēc no tā ir mazliet bail.

Skatoties, cik veikli MI margo dažādus tekstus, uzreiz radās jautājums, vai tas varētu rakstīt blogus cilvēku vietā. Te programmas dotā atbilde. Saprotams, ka var.

Apzinoties mašīnu spējas apkopot dažādu informāciju, nākas aizdomāties, ka tām kā kolektīvās informācijas pārzinātājām nudien ir lielāks potenciāls radīt unikālu saturu nekā viena atsevišķa cilvēka smadzenēm. Jāatceras gan, ka tās pašas pagaidām neko jaunu neizdomās, tikai analizēs un apkopos, ko uzrakstījuši cilvēki. Tomēr pēc MI atbildes mazliet aizdomājos, kas ir tas īpašais personiskais un emocionālais saturs, kuru es varu dot savam blogam, lai tas ar kaut ko atšķirtos no MI rakstītā. Un domāju vēl joprojām, jo, godīgi sakot, MI nebūtu ne mazākās piepūles atdarināt mani un manus tekstus. Ja man tagad būtu uzdots kā skolā rakstīt visādas bezjēdzīgas esejas, es bez sirdsapziņas pārmetumiem izmantotu MI palīdzību. Turklāt tā radītais nav plaģiāts, bet oriģināls saturs.

Ai, iespējams jau tagad zināmu daļu tekstu rada izpalīdzīgais mākslīgais intelekts. Palūdzu tam uzrakstīt tekstu par rakstīšanu un, lūdzu! Te tas būs. Un es droši vien tā nevarētu uzrakstīt, vai vismaz tas man prasītu krietni vairāk laika.

Nobeigumā palūdzu MI uzrakstīt erotisku stāstu un dabūju šo. Un piedevām atklāju, ka tam nav svešā arī zināma cenzūra. Tagad gan ir skaidrs, ka visus tos neskaitāmos un vienveidīgos erotiskos romānus patiešām raksta roboti.

Plašāk par čatošanu ar mākslīgo intelektu var palasīt Kursora rakstā “Mākslīgais intelekts pavisam nopietni sāk pretendēt uz cilvēku darba aizstāšanu. Kas ir “ChatGPT” un ko tas piedāvā?”.

Bloga desmitā dzimšanas diena

Šodien paiet tieši desmit gadi, kopš publicēju pirmo ierakstu šajā blogā. Desmit gadi, jā. Un kādi vēl gadi! Pandēmija. Karš, kas vēl joprojām turpinās, un Ukraina mums visiem saviem spēkiem būs jāatbalsta vēl ilgi. Laikā, kad sāku rakstīt blogu, pasaulē lielāko satraukumu radīja zirga gaļa burgeros. Tagad ir skaidrs, ka pasaule ir neatgriezeniski mainījusies, un mūs gaida realitāte ar idiotisku nosaukumu – jaunais normālais, kas nepavisam nav tik normāls, kā izliekas.

Gadi ir bijuši dažādi, brīžiem rakstīju vairāk, brīžiem nerakstīju nemaz, tomēr kopā šajā laikā blogā ir publicēti vairāk nekā 300 ieraksti un vēl vismaz tikpat daudz rakstu klusi dzīvo galvā nepierakstīti, līdz kāds no tiem sāk lauzties brīvībā un paliek pavisam neciešams. Tad tas top pierakstīts, publicēts un laimīgi aizmirsts.

Nedaudz statistikas – šo desmit gadu laikā esmu izlasījusi vairāk nekā 800 grāmatu trīs dažādās valodās, bet lielākoties, protams, latviešu (tas nemaz nav daudz, bet bez lasīšanas ir vairāki citi hobiji, kas tāpat prasa laiku). Vairāk kā pusi no tām esmu ņēmusi lasīšanai no bibliotēkām. Iegādājos e-grāmatu lasītāju un kādas simts grāmatas izlasīju e-formātā, un atklāju, ka tās lieliski paplašina lasīšanas pieredzi, un ļauj uzzināt par tekstu papildu nianses, kuras dažreiz ar papīru ir mēģināts slēpt. Izmēģināju audiogrāmatas, un arī tās atklājās, kā ļoti ērts un patīkams grāmatu lasīšanas veids – stāstītāja balss ir vissenākā grāmatu eksistences forma, kura pastāvēja ilgi pirms parādījās pirmās māla plāksnītes un papirusi. Esmu apmeklējusi sešas lielās grāmatu izstādes Ķīpsalā un vienus Rīgas grāmatu svētkus Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Regulāri apmeklēju četras dažādas bibliotēkas un divus grāmatu klubus. Viena no labākajām grāmatu bloga blaknēm ir iespēja iepazīties ar brīnišķīgiem un interesantiem cilvēkiem, kurus citādi vispār nesatiktu – tādiem pašiem pozitīvi trakiem lasītājiem, grāmatu blogeriem, grāmatu klubu biedriem, tulkotājiem, bibliotekāriem, grāmatu pārdevējiem, un gadās pat pa kādam autoram un izdevējam.

Rakstīt par grāmatām – tas ir nebeidzamais stāsts. Vienmēr būs tēmas, ko pārdomāt un aprakstīt, jo grāmatas bieži vien ir lielisks un koncentrēts realitātes atspulgs un dažreiz pat pravietisks vēstījums par nākotni. Desmit gadi ar blogu ir noveduši pie tā, ka pēdējā laikā kļūstu nostalģiska un lielākoties rakstu sentimentālus tekstus par vecām grāmatām un, visticamāk, līdz gada beigām turpināšu to darīt. Citu plānu saistībā ar blogu pagaidām nav.

Paldies visiem lasītājiem! Laipni aicināti paviesoties šeit arī turpmāk.

Bloga astotā dzimšanas diena

Šķiet, ir pagājusi vesela mūžība, kopš iepriekšējās bloga dzimšanas dienas, un šis ir bijis viens ellīgi sarežģīts gads. Kas to būtu domājis, ka tiks slēgtas bibliotēkas? Un, lai saņemtu grāmatas, būs jādodas uz randiņu ar bibliotekāri laukā uz soliņa, kur tās izsniegs speciāli iepakotas, bet atnestās grāmatas tiks turētas karantīnā. Nudien neticētu, ja kāds man ko tādu, pirms tam gribētu iestāstīt. Tomēr dzīve turpinās. Grāmatas lasu, tāpat kā līdz šim. Galu galā e-grāmatas ir nopērkamas visu laiku, arī e-bibliotēka darbojas visai ņipri, un izrādījās, ka grāmatu klubiņš gluži labi var sanākt kopā arī attālināti.

Arī blogu turpinu rakstīt. Tiesa gan, pavasarī un vasarā paņēmu pauzi, bet rudenī sapratu, ka blogošana varētu būt viens no tiem kaitīgajiem ieradumiem, kurus nevar atmest tik vienkārši kā smēķēšanu. Ja reiz ir pamēģināts, grūti pārtraukt pavisam. Blogošana esamības haosā ienes nelielu strukturētību (protams, pilnīgi iluzoru, bet viss jau ir tikai ilūzija). Šobrīd daudz uzskatāmāk nekā līdz šim ir skaidrs, ka nākotne nav prognozējama, tāpēc nekādu ilgtermiņa plānu blogam nav.

Šajā mūžīgi mainīgajā pasaulē astoņi gadi tomēr ir ilgs laiks tādam netveramam virtuālajam veidojumam kā grāmatu blogs. Paldies visiem lasītājiem, kas te ienāk vienkārši apskatīties, palasīt par grāmatām, vai uzrakstīt kādu komentāru! Lai jums visiem ir laba veselība, tad tiksim galā ar visām pārējām lietām arī.

Bloga septītā dzimšanas diena

Šodien varu sev uzmundrinoši paklapēt pa plecu un ar prieku un nelielu, bet patiesu lepnumu paziņot, ka ar grāmatu blogu esmu pavadījusi jau veselus septiņus gadus, un ir pienācis laiks jubilejas kūciņai ar svecīti. Un, ha, blogot vēl joprojām man patīk. Sākot blogu, nepavisam nebiju pārliecināta, ka būšu spējīga to rakstīt tik ilgi, bet, jā, ir izdevies. Pēdējos gados gan esmu rakstījusi mazāk, bet arī lasījusi esmu mazāk un iespējams, patiešām palieku izvēlīgāka un prātīgāk atlasu grāmatas. Grāmatu blogs galu galā ir tikai viens no maniem hobijiem, ir jau arī citi.

Šo septiņu gadu laikā esmu izlasījusi aptuveni 560 grāmatu un ir tapuši tieši 290 bloga ieraksti. Tas nav ļoti daudz, bet tas ir pilnīgi piedienīgs apjoms nelielam hobijam. Statistikai varu piebilst, ka šobrīd blogā ir apraksti par 220 grāmatām un visvairāk esmu pievērsusies Terija Pračeta daiļradei (veseli 6 ieraksti ir tikai par viņa grāmatām vien). Interesanti, bet grāmatu blogi vēl joprojām tiek lasīti un lapas apmeklētāju skaits pēdējos gados ir stabils un pat pieaug.

Lai gan neesmu pārāk čakla rakstītāja, grāmatas un blogošana man šajos gados ir sagādājušas daudz prieka un patikšanas. Rakstot vai pat tikai kusli mēģinot kaut ko aprakstīt, vienmēr sanāk par grāmatām un to autoriem uzzināt daudz vairāk saistošu faktu nekā senajos pirmsblogošanas laikos. Un daudz vairāk arī domāt par izlasīto. Ai, un man tagad smadzenēs glabājas milzīga mape ar iedomātiem, bet neuzrakstītiem grāmatu aprakstiem. Daļa no tiem tur lai arī labāk paliek. Pa šo laiku ir iepazīti daudzi līdz tam nelasītu rakstnieku darbi, iemīļoti jauni grāmatu varoņi, iesāktas neskaitāmas grāmatu sērijas, neklātienē apceļotas reālas un fantastiskas pasaules un izjustas visas iespējamās emocijas.

Tuvākajā nākotnē attiecībā uz blogu un grāmatu lasīšanu neplānoju neko būtiski mainīt. Tradicionāli novembrī lielāku uzmanību pievērsīšu latviešu literatūrai. Vēl plānos ir apgūt audiogrāmatas, patestēt e-grāmatu bibliotēku un turpināt apmeklēt grāmatu klubiņu.
Droši vien jāpiemin arī tas, ka pēdējos gados cenšos mazāk pirkt papīra grāmatas (un samazināt jebkuru savu papīra patēriņu vispār). To ražošanā ir jāpatērē ellīgi daudz resursu, un papīra grāmatas ir ļoti nedraudzīgas videi (jā, jā, katru reizi, kad nopērc papīra grāmatu, Dievs kaut kur nogalina mazu putna bērnu). Tāda diemžēl ir skarbā patiesība. Tāpēc, ja vien iespējams, grāmatas ņemu bibliotēkā, meklēju grāmatu glābējus, vai brutāli rakājos pa makulatūru.

Paldies, mīļie bloga lasītāji! Ir liels prieks un arī neliels mulsums dažus no jums satikt dzīvē! Sveicieni arī citiem vēl rakstošajiem vai nedaudz pieklusušajiem grāmatu blogeriem! Jūs visi esat īsti jaukumiņi! Dzīve ar grāmatu blogiem vienkārši ir foršāka nekā bez tiem.

Lasītāju problēmas – reālās un izdomātās

Pēdējā laikā maz sanāk rakstīt blogā, tāpēc, lai atsāktu to darīt, atbildēju uz šīs stafetes jautājumiem. Pēc būtības jau stafetē minētās nav nekādas reālas lasītāju problēmas, bet gan garlaicības mākta sociālo tīklu lietotāja vaimanas. Jautājumi sākotnēji ir ņemti no šī te vloga, bet aiz slinkuma to pa grāmatu blogiem klejojošo latvisko tulkojumu atstāju nemainītu.

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu (oriģinālajā avotā minēti 20 000). Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Man nav tāda saraksta. Neticēsiet, bet tas nekad nav traucējis izvēlēties, ko lasīt nākamo.

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Lai saprastu, ka grāmata nepatīk, vai vienkārši tajā brīdī nav piemērota lasīšanai, parasti pietiek izlasīt 20 līdz 50 lappuses, dažreiz  arī 100. Tajā brīdī arī metu to malā. Dažām grāmatām pēc laika dodu otru iespēju.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Vēl joprojām neesmu izpratusi Goodreads izaicinājuma jēgu. Ja kādam, lai lasītu grāmatas ir nepieciešams izaicinājums, tad viņam labāk nelasīt vispār. Lasīšanai ir jāsagādā prieks, bauda un izklaide, nevis jābūt formālai sociālo tīklu ķeksīša izpildei.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Em, tik maznozīmīgas lietas vienkārši nepamanu.

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Šo jautājumu nesapratu. Turklāt nekad nav gadījies redzēt grāmatu, par kuru ir sajūsmā visa pasaule. Ja kāds tādu zina, tad lūgums padalīties bloga komentāros.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Man ir auksta sirds un, lasot grāmatas, vairs neraudu. Dažreiz gan ķiķinu sabiedriskajā transportā, ja trāpījies kāds smieklīgs lasāmgabals.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Jā, nu, noteikti briesmīgi raudāšu. Ko gan citu tik šausmīgā situācijā var darīt?

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Parasti grāmatas aizdodu ar lielu prieku. Man tāpat to ir pārāk daudz. Ja patiešām ir kaut kas dikti mīļš vai ikdienā nepieciešams no profesionālās literatūras, ko nevaru dot prom, tad gluži vienkārši atveru muti un laipni paskaidroju, ka grāmatu neaizdošu.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Ja kādu laiku negribas lasīt, tad vienkārši nelasu. Dzīvē ir bezgala daudz citu interesantu lietu arī bez lasīšanas. Vēlme lasīt pēc laika atgriežas pati.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Iespējams, ka nevienu. Kam tad ir domātas bibliotēkas? Bieži vien kādu grāmatu nopērku pēc izlasīšanas, jo tad patiešām skaidri zinu, vai to gribēšu paturēt īpašumā un lasīt vēl kādu reizi.

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Ka nu kura. Gadās, ka izlasu pirkumu jau pirmajā vakarā. Bet tikpat labi var gadīties, ka tikai pēc 10 gadiem.
Katrai lietai ir savs nolikts laiks. Savs laiks grāmatas lasīt, un savs laiks tās nelasīt.

Diemžēl manas reālas grāmatu lasīšanas problēmas ir krietni praktiskākas. Kā nesāpīgi atbrīvoties no vēl kādām 1000 grāmatām?  Kā izvietot grāmatu plauktus, lai tie ikdienā netraucētu un neaizņemtu pārlieku daudz vietas? Kā sakārtot grāmatas, lai tās varētu ērti atrast, nevis samurdzīt plauktos vairākās rindās?  Kā samierināties ar apziņu, ka nekad dzīvē neizlasīsi visas grāmatas, kuras vajadzētu? Kā uzlabot lasīšanas prasmes un ātrumu svešvalodās? Kā beigt besīties par draņķīgiem tulkojumiem?  Apmēram tā.