Vizma Belševica „Lauztā sirds uz goda dēļa”

Vizma Belševica „Lauztā sirds uz goda dēļa”, Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.

Šovasar pārlasīju šo to no senāk rakstītiem latviešu autoru darbiem, tostarp arī Vizmas Belševicas stāstu krājumu „Lauztā sirds uz goda dēļa”. Tajā ir apkopoti daži no „Ķikuraga stāstiem” (1965.), visi seši stāsti no „Nelaime mājās” (1979.) un vēl daži vēlākā laikā sarakstīti darbi. Grāmatā pavisam kopā ir iekļauti piecpadsmit stāsti. Interesanti, ka veseli četri no tiem ir par miršanu, bērēm un kapiem – „Kapracis Enga”, „Burbeķīša”, visiem zināmais „Tās dullās Paulīnes dēļ” un „Tik skaista, zila ola” (jauks stāsts ar nelielu raiņaspazijas piesitienu par latviešu un cittautiešu mūžam nesamierināmajām pretrunām svētajā kapu kultūras lauciņā). Piedevām vēl viens ir par pēcnāves dzīvi plazmas (pareizāk gan esot teikt ektoplazmas) matrices veidolā. – „Baltā sieva”. Acīmredzot kapiņi un miršana allažiņ ir bijusi pateicīga tēma latviešu literatūrā.

Lauztā sirds uz goda dēļaGodīgi jāatzīstas, ka savulaik Belševicas stāsti man ne visai patika, bet tagad pārlasot kaut kādā veidā bija pamanījušies kļūt interesantāki. Krājumā iekļautie stāsti ir sarakstīti ļoti dažādos laika periodos un kopumā tas atstāj neviendabīgu iespaidu. Daži ir smieklīgi un jau folklorizējušies kā gadījums ar dullo Paulīni, daži ir tikai viegli ieskicētas sadzīves ainiņas, bet„Ķīvīte” vispār ir nezinu no kurienes iemaldījusies didaktiska fabula. Tiesa gan, daži stāstu sižeti tagad šķiet neveikli un rodas iespaids, ka autore nav vienkārši spējusi izdomāt sakarīgus nobeigumus.Arī tēli lielākoties ir ļoti klišejiski, plakani un atgādina ķēmīgas karikatūras. Nevienam no stāstu varoņiem negribas just līdzi, ne tirlīgajiem vīriem, ne viņu mantrausīgajām un zāģējošajām sievām, ne frīkainajām vecmeitām. Toties autores valoda ir fantastiska – vecmodīga, arhaiska, pilna ar ģermānismiem, bet dzīva, trāpīga un tieša. Tāpēc brīžiem nudien bija vienalga, par ko tur īsti Belševica raksta, lai tikai raksta, un, juksā, mazas bebuliņas!

Interesanti, ka stāstus pārlasot, daži no tiem tagad izskatās pēc neticami absurdas satīras par sociālisma jaukumiem. Piemēram, „Nelaime mājās” par kolhoza priekšsēdētāja cīņu ar enerģisko pensionāri Martu, kura bija īstens pretpadomju elements, un, vai vispār varat iedomāties, cik drausmīgs bija Martas noziegums? Diez vai. Padomājiet tikai – viņa gribēja apsaimniekot veselus divus piemājas pushektārus oficiāli atļautā viena vietā. Starp citu, Marta tos apsaimniekoja ekonomiski daudz efektīvāk nekā kolhozs, ražoja tikai pircēju pieprasītu produkciju, un šai varonei piemita ļoti uzteicamas mārketinga prasmes. Skaidrs, ka šādiem noziedzīgiem elementiem nav vieta brīnišķīgajā attīstīta sociālisma sistēmā, un autore Martu parāda  kā īsteni bezsirdīgu mantrausi. Zināma taisnība jau Belševicai ir, jo sociālismā bija ierobežotas iespējas nopelnīto iztērēt, un tas Martas pūliņiem piešķir tādu skumīgu eksistenciālu bezjēdzīgumu. Tomēr aizdomājos, ka latviešu literatūrā ir tipiski, ka čakli, uzņēmīgi un apsviedīgi cilvēki bieži vien ir attēloti kā mantkārīgi un nejauki ļaudis, bet slinkie, neuzņēmīgie un izšķērdīgie tipi noteikti ir garīgi īpaši bagātas un dvēseliskas būtnes.

Salīdzinot ar autores slavenāko prozas darbu „Bille”, stāsti lielākoties ir vājāki, tomēr tos ir vērts lasīt, ja ir vēlme izbaudīt vecmodīgu, bet stilīgu un krāšņu latviešu valodu.

Nikos Kazantzakis “Kristus pēdējais kārdinājums”

Nikos Kazantzakis “Kristus pēdējais kārdinājums”, teksts latviešu valodā Pēteris Bolšaitis, Rīga: SIA Vesta-LK, 2016, (Νίκος Καζαντζάκης, «Ο Τελευταίος Πειρασμός», 1955)

Ar lasīšanu man pēdējā laikā ir veicies labi, bet ar rakstīšanu tomēr ne visai, kas arī varbūt ir labi. Tātad, kā gadījās, ka būdama bez jebkādām reliģiskām nosliecēm, tomēr izlasīju tik apjomīgu reliģiska satura grāmatu kā „Kristus pēdējais kārdinājums”. Man ir nelielas aizdomas, ka pie tā ir vainīga vilcienu satiksme, kuras neticamā ietekme uz izlasīto grāmatu apjomu diez vai ir pietiekami novērtēta (domāju, ka britu zinātniekiem derētu papētīt šo jautājumu). Pricipā iesēžoties vilcienā un aizbraucot, teiksim, līdz Liepājai var mierīgi izlasīt vienu nelielu grāmatu. Ja līdzi ir e-lasītājs, tad vispār nav problēmu un mierīgi varētu braukt arī tālāk, ja vien Liepājā neizbeigtos dzelzceļa sliedes. Reiz pa ceļam uz staciju iegāju bibliotēkā un paņēmu veselas trīs grāmatas (jāatzīstas, ka nelielas, bet taču trīs) un, bāc, kamēr aizbraucu līdz Liepājai, visas izlasīju, nu kaut kāds trakums ar to lasīšanu vilcienā. Tā nu nācās tur iet uz bibliotēku un no jaunumiem paņemt biezāko grāmatu ar tādu aprēķinu, lai pietiktu lasīšanai braucienā turp un atpakaļ.

Kristus pēdējais kārdinājumsBiezākā grāmata izrādījās Nikosa Kazantzakisa „Kristus pēdējais kārdinājums.” Tāds patiesi pamatīgs sējums, drukāts uz ļoti kvalitatīva papīra, iesiets audekla vākos, turklāt tai ir gan šķirlente, gan vēl arī ļoti smalks papīra apvāks (stilizēts kā čūskāda). Grāmatā ir pat krāsainas ilustrācijas (piemīlīgas 19. gadsimta litogrāfijas un oforti ar romānā aprakstīto vietu skatiem no tulkotāja personīgās kolekcijas), kas nudien pēdējā laikā izdotajos romānos nav manītas īpaši bieži.

Romānam ir veseli trīs priekšvārdi. Pirmajā, kuru sarakstījusi autora mazmeita Niki Stavrou ir īsi izklāstīta autora biogrāfija. Nikos Kazantzakis (citos avotos viņu latvisko arī kā Niku Kazandzaki un man nav ne jausmas, kurš variants varētu būt pareizāks) ir dzimis Krētā (1883), studējis jurisprudenci Atēnās un filozofiju Parīzē. Daudz ceļojis un ļoti daudz arī rakstījis romānus un visādus citus tekstus. Viņš ilgu laiku ir bijis pārliecināts komunists un acīmredzot dikti mīlējis ar saviem darbiem kaitināt grieķu pareizticīgo baznīcu.

Tālāk seko tulkotāja ievads, kurā Pēteris Bolšaitis izklāsta kā nonācis līdz romāna tulkošanai. Ir bijusi tikai viena neliela problēma – viņš nepārvalda grieķu valodu, un Latvijā vispār ir ļoti maz cilvēku, kuri to prot, un grieķu tulkojumu mums ir ļoti maz, tāpēc romāns ir, hmm, vienkārši pārstāstīts no vācu, spāņu un angļu valodām – jā, visām trīs. Tomēr, lai nebūtu pārpratumu un neatbilstību oriģinālam, romāna latviešu tekstu beigās ir pārskatījis vienīgais atrastais grieķu valodas pratējs (Dens Dimiņš, protams). Jāpiebilst, ka Kazantzakis romānā ir plaši lietojis Krētas laucinieku izteicienus, pārsvarā izmantojot grieķu valodas demotisko (tautas valodas jeb dialekta) leksiku. Tāpēc romāna latviskotājs uzskata, ka latviešu valoda ir tuvāka un atbilstošāka Krētas zemnieku valodai nekā rietumu valodas.

Romāna ideja patiesībā ir simpātiska. Autors apraksta Kristu kā vienkāršu cilvēku, kurš patiešām reāli ir piedzimis Nācaretē galdnieka ģimenē un pelna iztiku gatavojot romiešiem krustus, kuros sist ebreju pretestības kustības dalībniekus. Viņam ir tēvocis rabīns un visu laiku dēlu zāģējoša māte (par to, ka nejēdz apprecēties). Marija Magdalēna romānā ir Jēzus bērnības draudzene, kura viņa atraidījuma dēļ ir noklīdusi no taisnā ceļa. Jūda ir karstgalvīgs dumpinieks, kurš cīnās pret romiešu okupāciju, un problēmas risina traucējošajām personām nogriežot galvas. Vārdu sakot, tipisks Tuvo Austrumu terorists. Tad vienā brīdi pār Jēzu nāk apskaidrība un viņš saprot, ka ir jāpamet sava dzimtā māja un jādodas Dieva meklējumos. Viņš savāc sev mācekļus, satiek Jāni Kristītāju, klīst pa tuksnesi un pieredz vīzijas, ciemojas pie Martas un Marijas, debatē ar Pilātu un beigās tiek sists krustā. Savukārt Kristus dievišķā izcelsme un viņam piedēvētie brīnumi ir plikas fantāzijas, kuras ir sacerējis Matejs, kas acīmredzot ir sapīpējies kaut ko nelāgu, jo regulāri dzird balsis, kuras viņam iestāsta, ka šitādas blēņas vajag sarakstīt tāpēc, lai Kristus vēstij būtu pēc iespējas lielāka publicitāte.

Romāns ir stāsts par Kristus dzīvi, kā nepārtrauktu cīņu ar sevi, lai beigās saplūstu ar Dievu. Autors ir pārliecināts duālists, un galvenā cīņa noris starp miesu un garu. Miesa jau it kā ir vājākā un nīkulīgākā cilvēka daļa, bet kaut kā lielākoties tai izdodas vinnēt garu un novest cilvēkus pazušanā. Romānā Kristum šī cīņa nebeidzas pat pie krusta. Tur viņu gaida vēl viena kārdināšana, ierodas Nelabais (melnādaina jaunekļa paskatā) un piedāvā pārgulēt ar Mariju Magdalēnu un pēc tam pievērsties sadzīvē noderīgu koka priekšmetu izgatavošanai, kā arī nodoties rāmai un piepildītai ģimenes dzīvei, apprecot Martu un Mariju.  Bet nu pēdējā brīdī Jēzus atjēdzas pie krusta un saprot, ka viss ir kārtībā – viņš mirs piepildot Dieva uzticēto uzdevumu. Tas nudien nav maiteklis, jo visu šo stāstu autors (droši vien baidoties, ka daudzi lasītāji līdz romāna beigām nemaz netiks) izklāsta jau grāmatas priekšvārdā. Galu galā ir taču arī Mārtina Skorsēzes pēc šī romāna veidotā  filma, kas ir patiešām laba (sarp citu, Pilāts tajā ir pats Deivids Bovijs).

Lai arī romāna idejai nebija ne vainas, tomēr uzrakstīts tas ir ļoti patētiskā stilā, kurš man nekad nav paticis. Turklāt Kristus kārdināšana ar parastu ģimenes dzīvi šķita ne visai pārliecinoša, jo jau romāna sākumā ir skaidrs, ka viņam tāda galīgi neinteresē. Kārdinājumam nudien derēja būt daudz izsmalcinātākam un viltīgākam, lai tam vispār varētu noticēt. Tomēr grieķu literatūru latviski izdod reti, tāpēc bija interesanti iepazīties ar šo pasaulslaveno un pretrunīgi novērtēto darbu.

Kabīrs Segals “Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi”

Kabīrs Segals “Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi”, no angļu valodas tulkojis Zigmunds Šteins Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2016., (Kabir Sehgal, Coined: The Rich Life of Money and How Its History Has Shaped Us, 2015)

Pēdējā laikā vairāk pievērsos latviešu valodā izdotajām populārzinātniskajām grāmatām. Par spīti nosaukumam šis žanrs starp latviešu lasītājiem tomēr nav īpaši populārs, tāpēc šķiet lietderīgi par tām uzrakstīt blogā. Sākumā lasīt grāmatu par naudu man nemaz tik ļoti negribējās, jo par monetāro politiku un naudas funkcijām gana daudz ir apgūts studiju laikos, tomēr Ints par to bija uzrakstījis labu atsauksmi, tāpēc nolēmu dot grāmatai iespēju. Galu galā naudai patiešām ir nozīmīga loma cilvēka dzīvē. Pretējo mēdz apgalvot tikai ļaudis, kas ērti iekārtojušies uz kāda cita rēķina, tipi, kas mēģina tev notirgot kādas absolūti nelietderīgas figņas vai ievilkt sektā, un tava priekšniecība, kad tiek risināti jautājumi par darbinieku motivāciju.

Grāmata izrādījās viegli lasāma un saistoša. Autors ir gribējis parādīt naudas nozīmi cilvēces attīstībā un, lai to izdarītu, ir pamatīgi izpētījis tās vēsturi un saistību ar bioloģiju, psiholoģiju, antropoloģiju, reliģiju un mākslu.

NaudaGrāmatai ir trīs daļas. Pirmajā “Prāts” ir apskatīta tēma, kā vispār cilvēce ir nonākusi pie lieliskās idejas par naudu. Lai gan pirmā nodaļa par evolūciju un enerģijas apmaiņu ar naudas palīdzību nudien bija tēmai pievilkta aiz ausīm, tomēr autors raksta patiešām saistoši. Otrā nodaļa par naudas psiholoģiju stāsta par jaunākajiem smadzeņu darbības pētījumiem un neiroekonomiku. Lai gan līdz šim klasiskajā ekonomikā bija pieņemts, ka darījumos ar naudu cilvēki lielākoties uzvedas saprātīgi, patiesībā tā nav. Attiecībā uz naudu cilvēki ir diezgan iracionāli un smadzenes uz to reaģē tāpat kā uz kokaīnu. Ja šobrīd pētījumi pagaidām vairāk ir vērsti, lai noskaidrotu kā mūsu smadzenes reaģē, tad daudz interesantāk būtu izstrādāt metodes, lai panāktu vajadzīgo reakciju konkrētās situācijās. Trešā nodaļa ir par antropoloģiju un sīkāk stāsta par dažādās kultūras piekoptajām dāvanu ekonomikas formām. Ļoti ticams, ka sākotnēji nauda radās tāpēc, lai būtu iespējams nosegt parādus. Jā, lai cik tas nebūtu skumji, tomēr parādi ir eksistējuši jau ļoti, ļoti sen pirms cilvēce izgudroja naudu.

Otrajā daļā “Miesa” ir sīki aprakstītas naudas materiālās formas un pastāstīts, kā mēs no gaumīgām zelta monētām esam nonākuši līdz neglītiem plastikāta gabaliem un reāli neeksistējošai naudai. Tomēr ir saprotams, kāpēc tā notika, jo, apmeklējot lielveikalu, kā maksāšanas līdzekli izmantot, teiksim, trīs kazas nudien nebūtu ērti. Bet reāli neaptaustāmai naudai bankas kontā ir savas sliktās puses, jo to iztērēt ir daudz vieglāk nekā skaidro naudu (daži interneta veikali patiešām ir īsta sodība manām finansēm). Vispār par naudas būtību pastāv divas teorijas – metāla (nauda ir prece, kas ir vērtīga) un hartas (nauda ir nosacīts vērtības mērs, kas pati par sevi nav vērtīga), un autors apraksta naudas vēsturi no šiem abiem skata punktiem. Šajā daļā viņš neizbēgami nonāk arī līdz monetārās politikas vēsturei un banku darbībai, bet uzrakstīts ir patiešām lasāmi. Galu galā sarakstīt šo grāmatu viņu ir iedvesmojusi 2008. gada finanšu krīze.

Interesanta bija nodaļa par naudas nākotnes attīstības scenārijiem. Piemēram, kādi sarežģījumi relativitātes dēļ varētu rasties ar naudas norēķiniem kosmosā, vai, kā pēc mikroshēmu iemontēšanas smadzenēs mēs varētu tirgoties ar savām atmiņām vai valodu zināšanām (ak, kā es gribētu tās no kāda nopirkt).

Trešā daļa “Dvēsele” ir veltīta naudai kā vērību simbolam. Pati par sevi nauda nav ne ļauna, ne laba, tā vienkārši ir. Visas problēmas rada cilvēku attieksme. Tāpēc pirmajā nodaļā ir izklāstīti dažādās reliģijās deklarētie uzskati par naudu. Vispār visa veida svētajos rakstos nauda ir pieminēta tik bieži, ka rodas iespaids, ka cilvēki tikai tāpēc ir izdomājuši reliģijas, lai sakārtotu savas attiecības ar to. Pēdējā nodaļa ir veltīta naudai kā mākslas objektam. Nevajag to novērtēt par zemu arī no šāda aspekta. Ļoti daudziem cilvēkiem nauda ir vienīgais mākslas darbs, kuru viņiem savā dzīvē vispār ir gadījies aplūkot. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai nauda būtu arī skaista. Tā nav tikai maksāšanas līdzeklis, bet tai ir jāizsaka arī cilvēku ideāli un cerības. Nusmimātika ir nopietna lieta, un, izsekojot naudas vēsturei kādā valstī, mēs patiesībā uzzināsim visu, kas tajā noticis.

Neapšaubāmi Kabīra Segala grāmata par naudas vēsturi ir laba, saturīga un interesanta. Par naudu der palasīt arī tad, ja lasītājam tās nav pārāk daudz. Nauda vienmēr ir mainīga, jo mainās cilvēku vajadzības, un bieži vien tā ir ietekmējusi mūsu vēsturi vairāk, nekā mums gribētos domāt.

(Maza piebilde tulkotājam – nē, roņiem un bruņrupučiem nav spuru, nu nav un viss, lai kā gribētos tiem tādas piedzejot.)

Lienīte Medne, Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš “Odu laiks”

Lienīte Medne, Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš “Odu laiks”, apgāds “Artava”, Rīga: 1994

Tuvojoties Latvijas simtgadei vienīgā kaut cik piedienīgā aktivitāte, uz kuru es jūtos spējīga, ir mēģināt aizķepēt lielos caurumus līdz šim mazāk lasītajā latviešu literatūrā. Tāpēc ciema bibliotēkā sameklēju tālajos deviņdesmitajos gados izdoto romānu “Odu laiks”. Tā izrādījās neliela grāmatiņa, kurai uz vāka ir attēloti trīs rakstnieki un govs (Latvijs Brūnā, starp citu).  Šķiet, ka tolaik ir bijis stilīgi uz grāmatas vāka norādīt kaut ko tādu kā datoroperatora vārdu un uzvārdu. Grāmatas sākumā bija minēts, ka tas ir patiess stāsts par laikabiedru dzīvi, autoru fantāzijas un melotkāres izkropļots līdz nepazīšanai. Tas izklausījās forši un daudzsološi. Mazliet pabrīnījos, kā gan es kaut ko tādu būtu palaidusi garām, sāku lasīt un dikti sabēdājos. Skaidrs, ka “Odu laiku” biju lasījusi, turklāt ne pārāk sen. Tak ne senāk kā pirms kādiem nepilniem trīsdesmit gadiem, kad tas turpinājumos tika publicēts žurnālā “Avots”, tikai biju šo faktu pilnīgi aizmirsusi. Mana atmiņa nudien ir īsta Amālija Pakaļa, neuzticama un melīga maita. Man pat negribas domāt, cik daudz grāmatu šo gadu laikā esmu izlasījusi un pilnībā aizmirsusi (ak, šīs muļķīgās daudzlasītāju problēmas).

Odu laiksLai gan sasodītā atmiņa mierā nelikās, visu lasīšanas laiku lūrēja pār plecu, neķītri smīkņāja un izpalīdzīgi suflēja priekšā nākamajā lapā sekojošos sižeta pavērsienus – tūlīt, tūlīt viņš ieklopsēs sev matos sūdus, vai tagad no zārka izlēks cilvēks strīpainās drānās un aizdiebs prom pa kāpostu lauku, romānu izlasīju un tas man sagādāja gana daudz jauku brīžu. Par laimi, romānam ir arī otrā daļa, kura diemžēl bibliotēkā nebija, un to es noteikti vēl neesmu lasījusi.

“Odu laiks” ir interesanta parādība latviešu literatūrā ar to, ka romānam ir veseli trīs autori, kas patiešām negadās bieži, un tikai viņi paši zina, kā ir tikuši galā ar rakstīšanu tādā barā. Turklāt tas ir sarakstīts dīvainā un trakā laikā – astoņdesmito gadu beigās. Varbūt arī tāpēc “Odu laiks” ir tik ironisks, neparedzams un vietām absurdi traks. Romānā ir brīnišķīgi, asprātīgi dialogi, milzums atsauču uz literatūru un vēsturi, iespraudumi no Latviešu Konversācijas vārdnīcas un izteiksmīga valoda. Ieskatam mazs fragments par vārdiem.

Vāls pēc vāla, izkapts steberēja pa purveļa ciņiem, un grīslis, vaivariņu ceri un kalmju zobeni, rāvas dzidrināti un mošķu loloti, ūpju un lēļu brēcienu žūžināti, dūņu un pūstošu maitu piesūkušies vārdi… vārdi – rupji un izvelbtām acīm, ar lietuvēna sēklu asiņu duļķēs sālīta speķa vecīgā nespēkā, ar noliktavā piemirsta sapuvuša gurķa viedību – trekni un taukaini lēca gaisā, tizli apmeta kūleni, noplakšķēja kā spļāvieni uz grīdas, dibenus gorīdami, aizvilkās garām šveicaram, pie telefona, aparātiem brīdi irgodamies ieklausījās sarunās, tad ausis kā slapjas avīžlapas nokāruši, sviedrainiem pirkstiem gar bikšu priekšām grābstoties, iesteberēja tualetē, ieklunkuroja kabīnē un līdzīgi dēlēm piezīdās sienām kā liecība līdz nākamajam remontam.

Romāna sižets ir pavisam vienkāršs. Bārā ienāk Vladis, Juris un Lienīte – un jūs neticēsiet, kas notika pēc tam. Pieļauju, ka jaunākiem lasītājiem tagad ne viss no romānā aprakstītā būs saprotams, bet man “Odu laiks” uzjundīja dažas jokainas atmiņas par skarbo jaunību, kad, vai varat to vispār iedomāties, nebija jauniešu literatūras, “Cosmopolitan” vietā nācās lasīt “Avotus”, bet šņabi sāka tirgot tikai no 14.00. Bet tad es izlasīju, ka “Odu laika” pirmā daļa bez otrās nemaz neesot saprotama, sapratu, ka pati neko nesaprotu, atslābu un nolēmu pie pirmās iespējas sameklēt turpinājumu kādā citā ar grāmatām labāk apgādātā bibliotēkā, bet blogā uzrakstīt īsu atskaiti par pirmās daļas izlasīšanas faktu, lai pasūtītu ellē ratā neuzticamo atmiņu un vēlreiz tik muļķīgi neaplauztos.

Džūlija Endersa ”Par zarnu šarmu”

Džūlija Endersa ”Par zarnu šarmu”, no vācu valodas tulkojušas Anne Sauka, Meldra Āboliņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Giulia Enders Darm mit Charme: Alles über ein unterschätztes Organ, 2014)

Visiem zināms, ka skaistums nāk no iekšām, tāpēc ar interesi ķēros klāt grāmatai, kura pilnībā ir veltīta mūsu lielākajai iekšējai dailei – zarnām. “Par zarnu šarmu” ir pasaulē dikti populārs dižpārdoklis, kuru ir sarakstījusi kāda uz ķišķām specializējusies jūtūbere.

Par zarnu šarmuJa jums šķiet, ka tas neizklausās pārāk labi, tad patiešām tā arī ir. Jau grāmatas sākumā ir maziem burtiņiem nodrukāts brīdinājums, ka ne autore, ne izdevniecība neuzņemas atbildību par grāmatas saturu. To nudien der likt aiz auss jebkuram lasītājam, bet viņi mūs vismaz ir godīgi brīdinājuši, ka saturs patiešām vietām ir kaka. Piedevām tīri subjektīvi man ne visai patika autores rakstības stils. Tas ir izteikti bēbisks, uķi – uķi garā, un liek domāt, ka autore savus lasītājus uzskata par klīniskiem idiotiem. Bet to var saprast, jo acīmredzot jūtūberu auditorija tieši tāda laikam ir, un vispār, rakstot normāli, mūsdienās jau nekādu dižpārdokli nesaražosi. Tas vēl būtu pieciešams, bet autore tik dikti aizraujas ar tēmu, un laikam jau tās pašas popularitātes dēļ vietām mēdz uzdot vēlamo par esošo (tikai uz kāmjiem veiktos pētījumus nebūtu labi uzreiz attiecināt uz cilvēkiem), tāpēc daži viņas apgalvojumi nepavisam nebija pārliecinoši.

Tomēr, ņemot vērā, esošo situāciju, kad sociālajos tīklos par uzturu klīst milzums mītu un ēdiens ir kļuvis par mūsdienu reliģiju un vispārēju apsēstību, grāmatu kopumā vērtēju pozitīvi, jo tajā ir vienkāršā veidā izskaidrotas tās lietas, ko mums kādreiz mācīja anatomijas stundās, bet kas tagad acīmredzot ir izmestas no mācību programmas. Grāmatas pirmajā daļā ir izskaidrota kakāšanas norise un tai piemērotākās pozas (šajā delikātajā brīdī glīti sēdēt uz poda diemžēl nav labākā izvēle), aprakstīta gremošanas sistēmas uzbūve, īsi pastāstīts par uztura sastāvdaļām, nedaudz arī par celiakiju un glutēna sensitivitāti, kā arī laktozes un fruktozes intoleranci. Patiešām mīlīgs bija mazais pielikums par izkārnījumiem ar to klasifikācijas skalu. Ja kādam patīk visu salikt pa plauktiņiem, tad ir noderīgi zināt, ka kakas var būt gan kā saplaisājušas desiņas, gan kā mīkstas atsevišķas pļekas.

Grāmatās otrā daļa ir par zarnu nervu sistēmu. Tajā stāstīts par ēdiena pārvērtībām tā garajā un smagajā ceļā no šķīvja līdz kanalizācijas sistēmai. Mazliet apskatīta vemšana, aizcietējumi un īsi par zarnu un smadzeņu saistību (par pēdējo gan gribējās palasīt vairāk).

Trešā daļa par mūsu iekšējās pasaules zvērudārzu bija visinteresantākā un vismazāk pārliecinošākā. Skaidrs, ka mūsdienu lielākā problēma ir, ka mēs ar savām akmens laikmeta zarnām dzīvojam tādā rafinētu ēdamlietu pārpilnībā, kādu mums evolūcija nudien nav paredzējusi. Tā dēļ arī rodas lielākās problēmas ar mūsu iekšējo zvērudārzu. Ja kādam šķiet, ka viņa vēderā mitinās tauriņi, diemžēl būs jāviļas, jo labākajā gadījumā viņa iekšas var aplaimot velteniskie tārpi (diemžēl autore nemaz nepiemin manus mīļotos plakantārpus). Toties baktērijas gan ir mūsu mūžsenās pavadones. Ja kādam ir laba oža, var mēģināt noteikt to enterotipisko piederību pēc izkārnījumu smakas. Baktērijas tāpat kā policisti mēdz būt gan labās, gan sliktās, un tomēr labāk ir rokas mazgāt nevis nemazgāt. Vispār tādas īstas skaidrības par baktēriju nozīmi cilvēka fizioloģijā ir maz, jo pētījumi vēl turpinās. Ir teorijas, ka patiesībā baktērijas daudz vairāk ietekmē mūsu smadzeņu darbību, nekā mums gribētos. Savā ziņā tas būtu jauki, jo var no sevis noņemt atbildību, jo, rau, to jauko rabarberu maizīti pusdienās taču neizvēlējos un neapēdu es, bet manu zarnu mikrofloras draudzīgais kolektīvs. Ja kāds ir pārliecināts, ka apzināti mācījies un veidojis savu karjeru, tad iespējams, ka patiesībā viņš visu laiku ir tirinājies apkārt tikai, lai garšīgi un sātīgi pabarotu savu iekšējo zvērudārzu. Galu galā varbūt arī baktērijas ir tās, kas raksta šo blogu. Tā aizdomājoties, ak, nē, ziniet! Labāk jāliek šim aprakstam punkts.

Leonards Mlodinovs “Zemapziņas spēks”

Leonards Mlodinovs “Zemapziņas spēks. Kā subliminālie stimuli ietekmē mūsu uzvedību”, no angļu valodas tulkojusi Dace Vanaga, Rīga: apgāds Lietusdārzs, 2017., (Leonard Mlodinow, SUBLIMINAL. Hou Your Unconscious Mind Rules Your Behavior, 2012)

Mlodinovs zemapziņas spēksGrāmata ar nosaukumu “Zemapziņas spēks” noteikti nepiesaistītu manu uzmanību, ja jau iepriekš nebūtu lasījusi Leonarda Mlodinova darbu par nejaušību ietekmi uz mūsu dzīvi, kurš man ļoti patika. Papētot tuvāk, izrādījās, ka šī grāmata patiesībā ir par subliminālo stimulu ietekmi uz mūsu uzvedību (skaidrs, kāpēc izdevēji ir ielikuši tik triviālu nosaukumu, jo tipiskais latviešu lasītājs diez vai pirktu kaut ko, kas sauktos tik dīvaini), un sapratu, ka man to noteikti vajag. Grāmatu izlasīju pāris dienās, un man tā patiešām labi gāja pie sirds un smadzenēm. Uzreiz gan jābrīdina, ka cilvēks, kurš seko līdzi jaunākajiem pētījumiem par smadzeņu darbību, no tās neuzzinās pārlieku daudz ko jaunu. Tomēr autors, kurš vispār ir kvantu fiziķis, sev raksturīgajā stilā ir apkopojis un pārskatāmi sakārtojis šobrīd zināmo informāciju par smadzeņu uzbūvi, darbību un sociālo neirobioloģiju. Turklāt ir skaidrs, ka šajā jomā vēl ir daudz neatklātā, jo tikai samērā nesen kļuva iespējams pētniecībā izmantot funkcionālo magnētisko rezonansi, lai beidzot varētu palūrēt, kas īsti mūsu galvās darās. Grāmatā ir aprakstīti daudzi praktiski eksperimenti, no kuriem daži nudien ir bijuši ļoti neētiski, īsi pastāstīts par smadzeņu pētniecības vēsturi, dažādiem pavērsieniem pētījumos un nozīmīgākajiem zinātniekiem, kas darbojušies šajā jomā. Katrai rindkopai ir pievienota norāde uz avotu, no kura ir ņemta informācija. Kopumā grāmata atstāj ļoti labu un patīkamu iespaidu. To noteikti var ieteikt visiem, kam interesē, kā darbojas mūsu prāts. Un vispār jau labas populārzinātniskās grāmatas pie mums nemaz tik daudz neiznāk, lai tās palaistu garām neizlasītas.

Grāmatai ir divas daļas. Pirmā “Divlīmeņu smadzenes” vairāk pastāsta par to kā darbojas tas, kas mums atrodas starp ausīm. Otrā “Sociālā zemapziņa” ir par to, kā neapzinātais mums palīdz izdzīvot ikdienā. Ja kāds ir iedomājies, ka zemapziņa ir pilna ar neķītrām seksuālām vēlmēm, nobēdzinātām bērnības traumām, vai ko līdzīgu, tad grāmata viņam sagādās vilšanos. Patiesībā mūsu smadzeņu neapzinātā daļa, kura ir daudz, daudz lielāka par apzināto, ir tā, kas ikdienā smagi strādā, lai nodrošinātu mūsu izdzīvošanu. Ko lai dara, ja mēs ar savām akmens laikmeta smadzenēm, kuras labākajā gadījumā bija paredzētas mamutu medībām nelielā kompānijā, pēkšņi esam nokļuvuši mūsdienās, kad ļoti īsā laika posmā cilvēku dzīvesveids, sabiedrība un tehnoloģijas ir pilnībā mainījušies. Labā ziņa ir, ka tām piemīt patiesi fantastiskas pielāgošanās spējas.

Lai gan mums šķiet, ka mēs labi apzināmies pasauli un paši apzināti kontrolējam savu rīcību, tad bēdīgā ziņa ir, ka bieži vien tā nav. Normālam cilvēkam to ir grūti un visdrīzāk arī neiespējami pieņemt. Tomēr eksperimentos ir pierādīts, ka mēs īstenībā nemaz neredzam to, ko mums rāda acis. Īstais attēls ir ar kājām gaisā, tajā ir aklie laukumi, tas ir drebelīgs un pārsvarā neskaidrs, taču smadzenes no šī haosa pamanās izveidot gluži pieklājīgu un skaidru apkārtnes bildi. Tas pats ir ar dzirdi. Smadzenes viegli aizstāj nesaklausītās skaņas vai vārdus ar, viņuprāt, piemērotiem. Ar atmiņu vispār ir galīgas auzas. Nav tā, ka mums smadzenēs glabātos smuki rullīši ar pagātnes ierakstiem, kurus pēc nepieciešamības izvilkt un pārskatīt. Diemžēl tur ir tikai fragmentāras, miglainas norādes, kuras vajadzības gadījumā bezapziņa ļoti veikli un izpalīdzīgi apaudzē ar patvaļīgi izvēlētu papildu informāciju, vai vispār pilnībā koriģē, lai mums apziņā nonāktu smuks un sakarīgs stāsts. Pat to var viegli pārliecināties jebkurš, kas regulāri ir veicis piezīmes dienasgrāmatā un pēc dažiem gadiem ir iedomājies tās pārlasīt. Patiesībā ir vēl trakāk, jo lielai daļai cilvēku pavisam vienkārši var iedvest tādas atmiņas, kādas viņiem vispār nekad reāli nav bijušas (to var lieliski izmantot, lai nedaudz ietaupītu naudu, piemēram, iestāstot bērniem, ka viņi ir bijuši Disnejlendā vai lidojuši ar gaisa balonu). Tam visam ir ļoti racionāls pamatojums. Ja mūsu smadzenes patiešām atcerētos visu, ko pieredzējušas, tās ātri vien uzkārtos. Cilvēkiem, kuri spēj atcerēties ļoti daudz, ar laiku rodas nepatīkamas problēmas tieši dēļ nespējas tikt vaļā no liekās informācijas.

Diemžēl arī mūsu sociālajā dzīvē smadzenes neuzvedas labāk. Tās īsti nespēj atšķirt emocijas un vienā mierā var sajaukt iekāri ar bailēm. Mūsu bezapziņa ir pārliecināta rasiste, lai gan apzināti varbūt domājam, ka mums nav muļķīgu aizspriedumu. Ikdienā mūsu smadzeņu slēptā daļa nepārtraukti šķiro visus cilvēkus dažādās kategorijās, izmantojot visbanālākos stereotipus, turklāt vienlaikus pamanās iestāstīt apziņai, ka tā nemaz nav. Izlasot nodaļu par caurmēra cilvēku uzvedību, balsojot vēlēšanās, atliek vienīgi iet un sist galvu pret sienu.

Tomēr, pateicoties bezapziņai, mūsu smadzenes lielākoties arī mūs pašus novērtē kā lieliskus, spējīgus un krietni labākus cilvēkus, nekā reāli esam. Turklāt mūsu naivi optimistiskā zemapziņa lielākajā daļā gadījumu arī pasauli redz kā daudz jaukāku vietu nekā tā reāli ir vai vismaz veicamajiem darbiem ieplāno mazāk laika. Patiesībā šī šķietami nejēdzīgā smadzeņu īpatnība ir brīnišķīga dabas dāvana, bez kuras cilvēks kā suga neko nebūtu sasniedzis. Senatnē tie īpatņi, kuru smadzenes pasauli atainoja precīzi un adekvāti, no šausmām ielīda atpakaļ savās alās, kur kamoliņā saritinājušies ieslīga depresijā un klusi šņukstot nomira. Savukārt optimistiskie idioti nešaubīdamies devās iekarot visu pasauli, un ļoti veiksmīgi to arī izdarīja (iespējams, ka pat pārāk veiksmīgi).

Evolūcija jau nav veidojusi cilvēka smadzenes ar mērķi precīzi izprast sevi, bet gan lai tās palīdzētu mums izdzīvot. Mēs, protams, varam pacensties sevi izzināt dziļāk, bet nekad mums nebūs pieejama visa smadzenēs esošā informācija. Un jāņem vērā, ka, ja prāta dabiskais pasaules redzējums nav objektīvs, tam ir savs pamatots un racionāls iemesls.

Leonarda Mlodinova grāmata par subliminālo mūsu smadzenēs ir ļoti saistoša, viegli lasāma un labi saprotama. Tomēr man visaizraujošākā šķiet tās dotā iespēja pārskatīt savus priekšstatus par sevi un pasauli. Un varbūt pat mazliet pārskatīt realitāti.

Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”

Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”, no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, (Haruki Murakami, Fushigi na toshokan, 2005)

Murakami nav no maniem iemīļotākajiem autoriem (viņa grāmatas lielākoties ir tādas ļenganas un padevīgas liktenim), bet man patika viņa personiskākie darbi kā “Norvēģu koks” un dokumentālais stāsts par skriešanu. Tomēr autors ir populārs un laikam arī pie mums labi pirkts, jo tiek izdots samērā bieži. Tāpēc kaut kā nemanot esmu izlasījusi jau desmit viņa grāmatas un šī bija vienpadsmitā.

savada biblioteka“Savādā bibliotēka” atšķirībā no pārējām Murakami grāmatām ir pasaka bērniem. Tā ir ļoti īsa, tajā nav seksa un kaķu, toties ir daudz krāsainu bilžu. Grāmatu paņēmu bibliotēkā un man to iedeva par spīti brīdinošajam uzrakstam uz vākiem, ka grāmatu aizliegts izsniegt uz mājām. Var jau būt, ka bibliotekāres to nemaz nebija pamanījušas.

Laikam jau vienas no lielākajām cilvēku bailēm ir bailes no bibliotēkām. Kā gan izskaidrot faktu, ka ļaudis tik maz apmeklē šo brīnišķīgo iestādi vienmēr atrunājoties ar stingrajiem grāmatu nodošanas termiņiem un tamlīdzīgām blēņām. Bailes no bibliotēkām ir apspēlējis jau Kings savā “Bibliotēkas policistā”, bet Murakami tas ir sanācis pat vēl labāk. Vai gan bibliotēkas vienmēr tikai laipni un nesavtīgi dalās ar zināšanām neko neprasot pretī? Varbūt mēs tikai vienkārši neesam ievērojuši slepenos pagrabus, kuros pēc tam tiek izsūktas lasītāju smadzenes. Ja nu jums pēkšņi sagribas kaut ko uzzināt par nodokļu iekasēšanas sistēmu Osmaņu-turku impērijā, tad labāk meklējiet informāciju internetā. Lai gan arī attiecībā uz tīmekli nevaram būt droši, kā tur ir ar to smadzeņu izsūkšanu.

Zēns, kas ir pasakas galvenais varonis, nonāk gūstā slepenā labirintā zem bibliotēkas, kur viņu piebaro ar zināšanām un dažādiem garšīgiem un detalizēti aprakstītiem ēdieniem, lai smadzenes kļūtu piemērotas apēšanai (visas jau nemaz nav tā uzreiz ēdamas). Te viņš satiek Aituvīru, kādu meiteni, kura sazinās tikai ar žestiem, un piedzīvo dažādu realitāšu pārklāšanos. Kā jau visi Murakami varoņi, zēns ir ļoti pasīvs un bez ierunām pakļaujas savam liktenim, bet par laimi grāmata ir ļoti īsa un tas nepaspēj apnikt.

Pasakas nobeigums ir atvērts, simbolisks un ļoti skumjš. “Savādā bibliotēka” ir skaists, alegorisks stāsts par cilvēka mūžīgo eksistenciālo vientulību un sev tuvu cilvēku zaudēšanu, kas ir viena no iemīļotākajām Murakami darbu tēmām. Grāmatu var droši lasīt visu vecumu lasītāji, pat ja bērni ne visu tajā spēs saprast.