Andris Kuprišs "Berlīne"

Andris Kuprišs “Berlīne”, Rīga: Orbīta, [2019]

Ja nebūtu labo atsauksmju internetā, tad diez vai vispār pamanītu mazo grāmatiņu, kuras vāka noformējums ir vēl neuzkrītošāks nekā ganāmpulka atražošanas rādītāju uzlabošanas rokasgrāmatai, bet, tām pateicoties, paņēmu “Berlīni” lasīšanai no bibliotēkas. “Berlīne” patiešām ir patīkami atšķirīga no vidusmēra latviešu literatūras. Tas ir stāstu krājums, kurā ir iekļauts 21 neliels stāsts, no kuriem daži ir tikai vienas rindkopas garumā, kā arī titulstāsts, kas aizņem apmēram pusi no visas grāmatas.

Autoram ir savdabīgs stāstījuma stils, tāds mazliet iemidzinošs, te par šo, te par to un it kā neko. Bet nu sarakstīt labi lasāmu grāmatu gandrīz par neko nudien ir jāmāk. Izņemot “Berlīni”, kurā stāstīts par kāda A garajiem klejojumiem pa šo pilsētu, visi pārējie stāsti ir nelielas sadzīves epizodes bez sākuma un nobeiguma, ar kuru personāžiem lasītājs nemaz netiek tā īsti iepazīstināts, bet šo to var tikai nojaust. Te ir stāsts par maza puikas bailēm no telefona (parastā, ne mobilā), atmiņas par vecas kaķenes stiepšanu pie vetārsta, pārdomas par to, kas notiktu, ja katru dienu pamostos ātrāk par 9 minūtēm, erotiskas izjūtas, kuras izraisa mīļotās smarža uz pirkstiem, tētis, kurš kļūdaini sabļauj uz dēlu, bet pēc tam atvainojas, kabatā var atrasties trīs cimdi, bet mamma pazust uz ielas. Tie ir tādi melanholiski un mazliet skumīgi, bet vietām arī absurdi stāsti.

Kupriša teksti ir tik brīnišķīgi izplūduši kā Lielupe pavasarī, kad tai ir iespēja aiztecēt arī kur citur, ne tikai uz jūru kā pienākas rīkoties kārtīgai upei, tāpēc tie ir lieliski piemēroti visādām kritiķu analīzēm, jo tajos iespējams saskatīt visu, ko vien katrs vēlas. Protams, atbilstoši savai samaitātības pakāpei. Tomēr lasītājs parastais var atļauties tādu izpriecu, kā grāmatu vienkārši lasīt un brīvi tai ļauties, izjūtot vieglu nostalģiju un rezignāciju.

“Berlīne” būs patīkama, rāma un nepretencioza lasāmviela, ja ir vēlme pēc kaut kā atšķirīga un savdabīga. Un paldies autoram par citātu, kurš labi raksturo žanru, kuru varētu nosaukt par dusmīgo vīriešu grāmatām.

Jā, dusmīgo vīriešu. Grāmata. Tāda, kurā galvenais varonis īgns klīst pa pasauli, par daudz dzer, visi viņam nodarījuši pāri, bet viņš vienīgais zina, kā pasaule iekārtota.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm

Gunars Janovskis “Sōla”

Gunars Janovskis “Sōla”, Rīga: Liesma, [1991]

Trimdas literatūra man ir maz zināms lauciņš, tāpēc redzesloka paplašināšanai nolēmu palasīt kaut ko nopietnu – Gunara Janovska “Sōlu”. Piedevām nesen šis romāns bija iejaukts skandālā saistībā ar naida kurināšanu skolā ar krievu valodas novirzienu. Grāmatu lasīšanai paņēmu bibliotēkā, un man trāpījās brīnumjauks eksemplārs, kurā kāds ļoti rūpīgi bija atzīmējis zīmīgākos citātus, pasvītrojis visu svarīgāko, salicis izsaukuma zīmes un pat pierakstījis komentārus uz lappušu malām, kādas romāna varoņu īpašības un domas šie citāti raksturo. Man šķiet, ka tas bibliotēkas grāmatām piešķir savdabīgu individualitāti un šarmu, kāda nekad nepiemīt svaigiem izdevumiem grāmatnīcās.
“Sōla” ir Gunara Janovska pirmais romāns un arī viens no pazīstamākajiem viņa darbiem. Pirmo reizi “Sōla” tika izdota Ņujorkā 1963. gadā. Tas ir pirmais romāns ciklā par Arturu Skuju, tā turpinājumi ir “Pār Trentu kāpj migla” (1966) un “Balsis aiz tumsas” (1972).

“Sōla” izrādījās vecmodīgs, bet labi uzrakstīts romāns par skarbajiem džekiem, kas pēc dzimtenes zaudēšanas, vientuļi klīst pa nemīlīgo pasauli, daudz strādā, daudz dzer, un varbūt tikai nakts melnumā notrauš kādu skopu asaru spilvenā. Galvenais varonis Arturs Skuja ir latviešu trimdinieks. Pirms kara viņš ir bijis zvejnieks, kara laika kādu laiku leģionārs, pēc tam nokļuvis Lielbritānijā, kur strādā vienkāršus darbus lauksaimniecībā, bet gadās arī nolaisties līdz vistu pieskatīšanai un tualešu tīrīšanai, kas viņam liek gremdēties sērīgās, eksistenciālās pārdomās un ielaisties pārrunās ar darba devēju mājdzīvniekiem. Viņš ir vientuļnieks, mīl savrupību, iespējams, tāpēc arī piesakās darbā uz nelielas salas Sōlas ar simts iedzīvotājiem. Te atrodas viesnīca, kas lielākoties darbojas sezonāli, bet jau pavasarī uz salas mitinās raiba sabiedrība – vēl viens skarbais trimdinieks igaunis Juhans, skaistā Norma, ķertā Žanete, piemīlīgā Estere, viesnīcas īpašnieka Vainraita ģimene, Lens Lendijs, kurš ir tāda kā popzvaigzne, četras precēties kāras jaunuves un neiztrūkstošais angļu pulkvedis. Vispār kompānija ir kā radīta jaukam angļu detektīvromānam Kristi stilā, visu laiku cerēju, ka pēkšņi atradīsies kāds līķis vistu kūtī, bet “Sōla” ir gruntīgs latviešu romāns, un nekas tāds te nenotiek. Romāna personāži izspēlē dažas klusas, atturīgas psiholoģiskās drāmas, kamēr Arturs tajās galvenokārt ir vērotājs, kas joprojām sēro par zaudēto dzimteni, un nespēj atrast sevi svešajā zemē. Nu, vietējie viņa skatījumā jau arī ir tādi aprobežoti un snobiski ļautiņi, kas visus trimdiniekus uzskata par poļiem, un ļoti cenšas nepārstrādāties, jo tā ir noteikusi arodbiedrība, bet savu brīvību sen vairs nespēj novērtēt. Visu romānu caurvij Artura skumjas, atsvešinātības izjūta, vientulība un nespēja samierināties ar likteni – Kur iet man nebija, ko darīt man nebija. Es atgūlos gultā un jutos briesmīgi viens.

Jāpiebilst, ka romānā izteiktais autora viedoklis par krieviem un Krievijas imperiālistiskajām nosliecēm patiešām ir neganti ass, bet jāatzīst, ka pamatots un reāli atbilstošs gan vēsturei, gan mūsdienu situācijai. Tomēr “Sōlas” iekļaušana bilingviālo skolu literatūras programmā nudien nekādi neveicina sabiedrības integritāti Latvijā.

Gunara Janovska “Sōla” patīkami atšķīrās no tā trimdas literatūras mazumiņa, kuru ir sanācis lasīt. Tas ir labi uzrakstīts, te nav muļķīga nepamatota optimisma par dzīvi trimdā un psihodrāmas nav pārspīlētas. Valoda ar visiem trimdas autoriem raksturīgajiem anglicismiem un arhaismiem, protams, ir savdabīga, bet atstāj dabisku iespaidu. Pieļauju, ka kādreiz izlasīšu arī vēl kādu no Gunara Janovska darbiem. Priecājos, ka autors nodzīvoja līdz brīdim, kad Latvija ieguva neatkarību un viņa pelni ir pavisam legāli apglabāti Rīgas Raiņa kapos, tāpēc nobeigumā citāts no “Sōlas” par brīvību, jo ikdienā bieži piemirstas, ka tās mums tik ilgi nebija.

Šeit rietumos ir brīvība, bet reti kāds te izprot tās nozīmi un vērtību. Brīvība šeit ir pati par sevi saprotama, gluži dabiska lieta, to neviens neapdraud, neviens to nedomā otram laupīt, un tā šī brīvība kā viss, kas ikdienišķs un pierasts, ir pamazām zaudējusi savu vērtību. Citi ideāli ir stājušies tās vietā, proti, kāre pēc ērtībām un labklājības. Tās ir vienīgās lietas, pēc kurām tiecas modernais rietumu cilvēks. Ideāli? Rietumu pasaulē tādus sen vairs nepazīst. Ka par brīvību būtu arī jācīnās, ka tā būtu jānes tiem, kam tās nav, tas šeit nevienam pat neienāk prātā. Pat kristīgās baznīcas priecasvārds še kļuvis par senu, mīļu pasaciņu. Še nav prasības pēc evaņģēlija un atpestīšanas. Labklājība to visu ir darījusi lieku.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm

Māris Bērziņš "Aizliegtais pianīns"

Māris Bērziņš “Aizliegtais pianīns”, Rīga: Dienas Grāmata, [2019]

Attīstītā sociālisma laikos, kad darbojās lieliskā plānveida ekonomika, nereti gadījās situācijas, kad kāda prece veikalos pēkšņi bija jāmeklē gandrīz vai ar uguni, piemēram, zobu pasta, bet kāda cita lielās grēdās krājās noliktavās. Un, lūk, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, pamatojoties uz kaut kādiem mistiskiem plānveida aprēķiniem, Latvijā tika saražots milzīgs daudzums pianīnu “Rīga”. Ar šiem instrumentiem tika piebāztas visas mūzikas skolas, pārplūdināti kolhozu kultūras nami, iestāžu aktu zāles un tas bija obligāts mājas aksesuārs visās labākajās Latvijas ģimenēs, kurās kāds nodarbojās ar mūziku, bet rocība bija par īsu, lai tiktu pie normālām klavierēm. Tik tālu viss ir ļoti skaisti, bet kā jau padomju rūpniecības ražojums pianīns “Rīga” nav pārāk uzticams instruments. Tas ir taisīts no līmētām detaļām un internetā var atrast dažādus šausmu stāstus par šo pianīnu nodevīgo uzvedību, pēkšņu pašsadalīšanos un zemisku sabrukšanu. Turklāt pirms trīs gadiem notika kāds patiesi traģisks atgadījums Ikšķilē, kad, uzkrītot pianīnam, no gūtajām traumām nomira mazs bērniņš.

Visu šo garo ievadu Jums nācās lasīt tikai tādēļ, ka gribēju izskaidrot, kāpēc uzrakstīt grāmatu, kurā būtisku lomu spēlē pianīns “Rīga”, manuprāt, ir laba ideja. Protams, galvenā romāna tēma ir birokrātija un tās nepanesamais esības vieglums mūsu ikdienā, bet sižeta  pamatā ir kāds reāls notikums ar pianīna līdzdalību. Romānā šis leģendārais padomju laika hlams ir Cibānu ģimenes īpašums kā jauka piemiņa no vīratēva, bet patiesībā tikai maisās pa kājām un lieki aizņem vietu. Sieva Linda Cibāne loģiski un saprātīgi izdomā ka no pianīna varētu ērti tikt vaļā, uzdāvinot to dārziņam “Puķu lodziņš”, kuru apmeklē viņu dēls. Nu, kas gan varētu noiet greizi tik vienkāršā procedūrā? Ja kaut kas ir saistīts ar Rīgas pirmskolas izglītības iestādēm, tad, protams, viss. Pirmkārt, jau Linda Cibāne ir deputāte no kārtējās trīsburtu partijas, tāpēc uzreiz tiek meklēti zemūdens akmeņi un atrasts slavenais interešu konflikts. Kam un ar ko – nav pat svarīgi, bet tas ir tikai sākums kārtējai birokrātiskajai jezgai. Starp citu, pianīna neesamība var būt traumējošāka nekā tā esamība.

Uzrakstīt romānu par birokrātiju ir sarežģīts uzdevums, jo Kafku jau tāpat diez vai izdosies kādreiz pārspēt, bet Mārim Bērziņam ir sanācis visnotaļ saistošs lasāmgabals. Autors romānā daudz izmanto birokrātisko institūciju samudžināto un neko jēdzīgu nepasakošo valodu, kas brīžiem garlaiko, bet ir saprotams, kāpēc tas bija nepieciešams. Grāmatas beigās ir jebkuram normālam cilvēkam šermuļus uzdzenošs pielikums ar dokumentiem, kuri ir romānā izmantoto tekstu avoti. Ticiet man, tas ir baigs. Atbilstoši romāna stilam tā tēli – vecāki, bērni, deputāti, policijas un visādu mistisku departamentu ierēdņi, izņemot vienīgi bērnudārza darbiniekus, lielākoties ir kariķēti. Ar bērnudārziem man sen nav bijusi darīšana, un jāatzīstas, ka šis personības attīstībai ārkārtīgi nozīmīgais pirmskolas izglītības iestādes apmeklējums man ir gājis secen, jo visu bērnību pavadīju mājās, un nenožēloju ne mirkli no tā laika, kuru laimīgi noslaistījos ar grāmatām, kamēr čaklie bērni socializējās un mācījās pantiņus par Iļjiču, vai ko nu viņi tur tajos dārziņos darīja.

Vispār “Aizliegtais pianīns” par birokrātiju tikai dzēlīgi paironizē, bet tas arī viss, autors neko vairāk nepasaka. Bet birokrātija jau nerodas pati no sevis, to diezgan apzināti reproducējam mēs paši. Birokrātijai pilnīgi noteikti ir tieša saistība ar vēlmi izvairīties no atbildības un ar elementāru stulbumu. Jo stulbāka ir persona, kas atbildīga par dokumentiem, jo nejēdzīgākas būs prasības to aizpildīšanai, tāpēc nepārsteidz, ka tieši izglītības jomā birokrātija ir tik zvērīga, lai gan arī citās nozarēs mums grēks būtu sūdzēties par tās apjomiem.
Romānam ir simpātisks vāks – simboliski klavieru taustiņi, zem kuriem ir vecā, labā spēle “Cirks”. Vēl jāpiebilst, ka “Aizliegtajā pianīnā” minētie KNAB telefona numuri esot īsti (bet nudien nemēģināju uz kādu no tiem zvanīt), grāmata ir veltīta vienai no tās varonēm – Elitai, un tāds gadījums ar pianīnu patiešām esot bijis.
Nevaru teikt, ka man patika grāmatas tēma, jo man riebjas birokrātija, un neko tur nevaru darīt, bet tā ir labi uzrakstīta un viegli lasāma. Tiem, kam patīk izpildīt metodiskos norādījumu un darboties visādās komisijās, “Aizliegtais pianīns” varētu būt īsts saldais ēdiens.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm.

Miķelis Paulockis “Profesora Sūnas brīnišķīgais eliksīrs”

Miķelis Paulockis “Profesora Sūnas brīnišķīgais eliksīrs”, Rīga: Senātne, [1938].

Grāmatu kluba apmeklējumi patiešām paplašina lasāmvielas izvēli. Tieši klubiņa pasākumā tiku pie šī brīnišķīgā Ulmaņlaiku fantastikas romāna lasīšanas. Kā zināms, tad latviešu rakstnieki gan starpkaru periodā, gan arī padomju okupācijas laikā sacerēt zinātnisko fantastiku nezinu kāpēc ir dikti baidījušies, tāpēc tik senas latviešu grāmatas šajā žanrā ir retums. Diemžēl par romāna autoru Miķeli Paulocki internetā nekas daudz nebija atrodams. Tik vien, ka viņš ir bijis ražīgs piedzīvojumu romānu rakstnieks pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kā arī no vācu valodas tulkojis Džeka Londona, Žila Verna, Aksela Muntes, Marka Tvena u.c. autoru darbus. Pēc romāna izlasīšanas radās iespaids, ka Paulockis ir diezgan labs stāstnieks, lai gan mīl melodramatiskus sižeta pagriezienus un labprāt lieto klišejiskus un patētiskus izteicienus.

Vispār romānu “Profesors Sūnas brīnišķīgais eliksīrs” lasīt bija interesantāk, nekā biju gaidījusi. Tas, protams, ir sava laika produkts, bet tieši tāpēc arī saistošs. Fantastikas žanram piederīgais profesora Sūnas izstrādātais brīnumains eliksīrs, kas tā lietotājam spēj piešķirt otru jaunību, vārdu sakot, padarīt nemirstīgu, ir tipisks klasiskas pasakas elements. Un līdzīgi kā pasakās, šai nemirstībai komplektā nāk daži ne visai patīkami blakusefekti. Sižets ir ļoti vienkāršs. Profesors Sūna kopā ar savu palīgu doktoru Grunti divdesmit gadus galvu nepacēluši strādā savā Mežaparka laboratorijā, nozūmē veselu kaudzi jūrascūciņu, un rezultātā iegūst brīnumlīdzekli, kurš pilnībā atjaunina lietotāja organismu. Ar klīniskajiem izmēģinājumiem abi pētnieki īpaši neniekojas, bet uzreiz to sāk pielietot uz cilvēkiem. Droši vien tāpēc, lai romānā būtu arī kādi nebūt sižeta pavērsieni.

Saprotams, ka šajā grāmatā visinteresantāk bija lasīt trīsdesmito gadu rakstnieka vīzijas par nākotni. Starp citu, Paulocka varoņiem jau bija pieejami mazi mobili telefoni, ar kuriem ērti fotografēt un ierakstīt skaņu, un elektrovāģi. Tomēr piecdesmit piecus gadus vecs cilvēks autora izpratnē ir vecs grausts, kuru nomoka išiass, bet sešdesmitgadnieki jau bezmaz guļ uz nāves gultas (no vecuma). Iespējams, ka autors, šo visu rakstot, vēl ir bijis ļoti jauns. Droši vien Ulmaņlaikiem tipiska nianse, bet romānā nemirstība ir paredzēta tikai un vienīgi vīriešiem, sievietēm nē. Tas lika aizdomāties, kāda tad beigās ir izveidojusies demogrāfiskā struktūra Latvijā (romāns aptver divdesmit gadus ilgu nemirstības eliksīra lietošanas praksi), ja visu šo laiku sievietes ir nomirušas nelaimīgajā piecdesmit gadu vecumā, bet vīrieši atjaunināti. Autors gan par tādu disproporciju starp dzimumiem nesatraucas, galu galā abi viņi galvenie varoņi ir gadu desmitiem dzīvojuši divatā vienā istabā, un laikam arī gulējuši kopā. Kam gan viņiem sievietes, ja ir pieejama nemirstība. Lai nu kā, romāna beigās arī bez sievietēm Latvija ir kļuvusi pārapdzīvota un valsti ir piemeklējušas dažas ekoloģiska rakstura problēmas, kuras autors atrisina vienkārši un eleganti – visiem Latvijas iedzīvotājiem jāpārceļas uz Rīgu, kur sabūvē debesskrāpjus, bet tādas nevērtas pilsēteles kā Cēsis un Kuldīgu nolīdzina līdz ar zemi, un vietu, kur tās bijušas apsēj ar zaļbarību. Kā romānā ļoti prātīgi norāda autors, tas dod lielu ietaupījumu Latvijas pašvaldību budžetos. Tāda, lūk, lieliska nākotnes vīzija.

Romāna eksemplārs, kuru lasīju, bija burvīgi sens, sadzeltējis un aizkustinoši trausls. Iesiets plānos papīra vāciņos un daļēji sācis sadalīties pa lapām, tāpēc ar to nācās apieties ļoti rūpīgi. Tāds kluss atgādinājums par to, ka papīra grāmatas patiesībā ir ļoti īsmūžīgas un iznīcīgas.

“Profesora Sūnas brīnišķīgais eliksīrs” ir viens no retajiem starpkaru zinātniskās fantastikas žanra paraugiem latviešu literatūrā, un grāmata droši vien būtu ieteicama lielākoties cilvēkiem, kuri nopietni interesējas par literatūras vēsturi, bet to var droši lasīt arī kā amizantu piedzīvojumu stāstu, kas risinās it kā pazīstamā, bet vienlaicīgi ļoti svešādā vidē.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Ļaunie mūdži

„Wicked Bugs. The Louse That Conquered Napoleon’s Army & Other Diabolic Insects” by Amy Stewart, Algonquin Books of Chapel Hill, 2011.

Grāmatiņu, kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā “Ļaunie mūdži”, jo tajā aprakstīti ne tikai nejauki insekti, bet arī daudzi citi posmkāji, tārpi un gliemji – principā visi iespējamie sīkie bezmugurkaulnieki, kas mēdz kaitēt cilvēkiem ļoti riebīgos veidos, saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Asmo. Man patīk šāda tipa lasāmviela, un pirms tam jau biju lasījusi šīs pašas autores sarakstīto grāmatu par ļaunajiem augiem (“Wicked plants”), kuru arī, protams, man lasīšanai bija laipni aizdevis Asmo. Pēc savas struktūras un stila grāmatiņa par ļaunajiem mūdžiem ir ļoti līdzīga grāmatai par ļaunajiem lakstiem. Tajā ir brīnišķīgi, detalizēti šo mūdžu zīmējumi un nelieli apraksti ar autores atlasītiem faktiem par to kaitniecisko darbību. Tomēr, arī rakstot par cilvēku un kukaiņu attiecību tumšajām pusēm, autore uzsver, cik apbrīnojami un cieņas vērti radījumi tie patiesībā ir. Jāpiebilst arī, ka grāmata ir tapusi laikā, kad kukaiņu izmiršana vēl nebija sasniegusi tādus apmērus, kā ir atklāts jaunākajos pētījumos, un tās sekas var būt daudz ļaunākas, nekā mēs šobrīd spējam iedomāties.

Cilvēku un kukaiņu attiecību vēsture ir gara, sarežģīta un dažādu nepatīkamu starpgadījumu pilna. Šajā grāmatā ir minēti pieci izplatītākie veidi, kā cilvēki reaģē uz kukaiņiem, sastopot tos dabiskajā vidē.
1. Kukaiņu nogalināšanas sindroms – ir ļaudis, kam dzīvē galvenais ir censties nosist jebkuru kukaini, jo labs kukainis ir tikai miris kukainis.
2. Ideālo lapu maniaki – tie, kas krīt panikā, ieraugot jebkuru mazliet apgrauztu lapu.
3. Entomofobija – dažiem cilvēkiem ir iracionālas bailes no visiem kukaiņiem, kuru dēļ viņi var izvairīties staigāt pat pa līdz zemei nocirptu mauriņu. Dažreiz šīs bailes ir specifiskas – ir cilvēki, kas paniski baidās no utīm, tarakāniem vai bitēm, bet ir arī tādi, kuriem ir šausmīgi bail no tauriņiem (to sauc par lepidopterafobiju).
4.Mierīga līdzāspastāvēšana – ir arī tādi cilvēki, kas saprot, ka kukaiņi ir daļa no apkārtējās vides un ar tiem ir jāsadzīvo.
5. Atbildība par apkārtējo vidi – tas ir apzināti nelietot insekticīdus, censties saglabāt kukaiņus un to dzīvotnes.
Vispazīstamākais no minētajiem reakcijas veidiem ir entomofobija, tās dēļ cilvēki bieži vien mēdz pilnīgi nevajadzīgi lietot insekticīdus, kas patiesībā viņiem nodara daudz lielāku lielāku kaitējumu nekā kukaiņi. Mūsdienās tieši insekticīdu nepārdomāta lietošana izraisa audzējus un dažādas nervu sistēmas slimības.

Grāmatas iesākumā autore pastāsta interesantus faktus par dažu insektu dīvaino seksuālo dzīvi, kurus normālam cilvēkam varbūt labāk nemaz nezināt, bet tālāk apraksta visdažādākos mūdžus, ar kuriem ir krustojušies cilvēces ceļi. Mums ir paveicies, ka pagaidām vēl mūsu platuma grādos nemājo pārlieku daudz nešpetnu un kodīgu radību.
Savulaik cilvēki kukaiņus ir izmantojuši kā ieročus – apmētājuši pretinieka pozīcijas ar bišu stropiem vai iebarojuši indīgu medu no rododendriem. Otrā pasaules kara laikā japāņi pavisam nopietni un diezgan sekmīgi eksperimentēja ar blusām kā mēra ierosinātāju pārnēsātājām.
Lauksaimniekiem dzīve ir visīstākā bēdu leja, jo miljardiem kaitēkļu to tikai gaida, kā apēst visu viņu sūrajā darbā izaudzēto ražu. Kolorado vaboles, laputis, baltblusiņas, pūcīšu kāpuri, lapgrauži, kodes, tripši, spīļastes u.c. – ļauno mūdžu saraksts ir ellīgi garš.
Vesela nodaļa ir veltīta grāmatu tārpiem, par kuriem kaut ko ļoti līdzīgu reiz rakstīju blogā. Patiesībā jau tādu grāmatu tārpu nemaz nav, bet grāmatu īpašniekiem der atcerēties, ka no kukaiņu viedokļa tās ir ļoti garšīgas.

What a glorious buffet a book can be! Consider all the natural ingredients used to print and bind a book: paper made of cotton, rice, hemp, or pulped wood; covers of animal skin, wood, and silk fabric; bindings of paste and glue and thread. Rare old volumes printed on vellum — a kind of parchment made from animal skin — are particularly tempting to necrophagous, or corpse-eating, insects.

Grāmatās dzīvo grāmatutis, ādgrauži, zvīņenes, ķirmji un grāmatu skorpoioni, bet ne visi no šiem mūdžiem grāmatas ēd. Toties ar tiem, kas tās ir iecienījuši uzturā, cilvēkiem, kas uzrauga grāmatu krātuves, allaž ir nācies smagi cīnīties, nesmādējot pat cianīdi gāzi.
Tomēr, lai cik nepatīkami ir daži kodīgie insekti, cilvēkiem visbīstamākais kukainis varētu būt malārijas ods, no kura pārnēsātās infekcijas vēl joprojām ir ļoti augsta mirstība.
Arī daudz slavinātās sliekas ne vienmēr ir dārznieku draudzenes. Nemaz nezināju, ka kopš deviņdesmitajiem  gadiem Eiropas naktstāŗpu invāzija Ziemeļamerikā draud iznīcināt vairākas augu sugas, kuras ir jutīgas pret radījumiem, kuri rušinās pa saknēm un izmaina augsnes struktūru.
19. gadsimtā lenteņi un citi iekšējie parazīti nervozēja dāmas apakšsvārkos, jo tie vai to fragmenti mēdza visai nepiemērotos brīžos viņām izkrist no savas dabiskās dzīvotnes un neglīti noplekšķēt uz zemes. Un, kur nu vēl brīnišķīgie cūku lenteņi smadzenēs, cērmes un Gvinejas tārpi.
Savukārt Napoleonu pašu personīgi bija apsēdušās kašķa ērces, bet viņa armiju Krievijā novājināja tur plaši izplatītās drēbju utis. Nudien sen nebija gadījies lasīt grāmatu, kurā būtu citēts mūžam dzīvais Ļeņins. Nezinu gan vai viņš patiešām tā ir teicis, bet – vai nu sociālisms pieveiks utis, vai utis pieveiks sociālismu. No visām utu sugām cilvēci ir aplaimojušas trīs. No tām galvas utis cilvēkiem ir kopīgas ar šimpanzēm, toties kaunuma utis ir cēlušas no gorillu utīm un acīmredzot ir radušās pateicoties kādiem seniem intīmiem kontaktiem starp abām primātu sugām. Cilvēcei vajadzēja ilgu laiku, lai izprastu utu bioloģiju, nopietnāk attiektos pret personīgo higiēnu un atteiktos no uzskata, ka tās ir no augšas atsūtīta sodība par grēkiem.
Blusas pašas par sevi cilvēkiem nav bīstamas, bet tās izpalīdzīgi pārnēsā mēra baciļus, kurus burtiski ievemj savu kodumu vietās. Stāsti par spāņu mušu kā afrodiziaku ir mīts, to apēdot visdrīzāk iedzīvosieties nieru bojājumos. Un tā kā šis kukainis mitinās uz lucernas, tad ir ļoti bīstams zirgiem. Bet indīgie zirnekļi – melnās atraitnes patiešām ir mīlējušas mitināties lauka tualetēs un kost to apmeklētājiem jutīgās vietās. Par laimi attīstoties civilizācijai ūdensklozetos tās vairs nedzīvo.
Te ieskatam minētie ir tikai daži no daudzajiem saistošajiem un interesantajiem faktiem, kas atrodami “Wicked Bugs”. Grāmatā ir neliela, to var ātri izlasīt. Tā, protams, nav dziļa un nopietna lasāmviela, bet noderēs visiem, kam interesē sīkie bezmugurkaulnieki un patīk viegla un vienkārša pasauli izzinoša lasāmviela.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Atskats uz 2019. gadu

Vēl viens gads ir laimīgi aizvadīts. Patiesībā tas bija jauks un sasodīti labs gads, un, nedaudz padomājot, ir jāatzīst, ka visa pēdējā desmitgade ir bijusi daudz lieliskāka, nekā es jebkad pirms tam būtu uzdrošinājusies cerēt.

Šajā gadā izlasīju 61 grāmatu. Tas nav daudz, bet ir atbilstošs skaits šī brīža iespējām. Blogā rakstīju apmēram tikpat daudz kā pagājušajā gadā (tas ir maz). Parasti apzināti nelasu grāmatas par vienu noteiktu tēmu, bet šogad pavisam nejauši izlasīju vairākus stāstus par ļoti aukstām vietām – Arktiku un Antarktīdu –, kādas tās ir bijušas pirms klimata izmaiņām, un laikam jau tā vairs nebūs nekad.
Starp citu, atklāju, ka ir cilvēki, kuru aicinājums ir glābt grāmatas. Vienu tādu satiku un tiku pie kaudzītes vecu, bet labu grāmatu. Piemēram, savulaik Bukera balvai nominētā Barbaras Pimas romāna “Rudens kvartets”, kas man bija negaidīti jauks pārsteigums.

Šogad sagribējās vairāk parunāties ar dzīviem, reāliem lasītājiem, tāpēc sāku apmeklēt grāmatu klubiņu un domāju turpināt to darīt arī nākamgad. Saprotams, ja atkal kādā brīdī nenomīkstošos (jā, savā būtībā esmu introverta radība). Tur ir simpātiska un daudzveidīga kompānija, interesantas sarunas, garšīgi cepumiņi un man patīk.
Tieši šogad izmēģināju arī daudzu noniecinātās audiogrāmatas, kas, ziniet, nemaz neesot īstas grāmatas. Man gan šķiet, ka mutvārdu stāsti ir daudz senāki un tieši papīra grāmatas ir ļoti īslaicīga parādība. Cik tad sen tās vispār drukā? Katrā ziņā arī audiogrāmatas izrādījās ļoti patīkama pieredze. Skaidrs, ka nepāriešu tikai uz tām, bet to klausīšanās lieliski papildina drukāto grāmatu lasīšanu. Un, jā, audiogrāmatas ierunātāja balsij ir nozīme.
Izmēģināju e-bibliotēku, kuras nosaukumu nekad īsti nespēju atcerēties. Tas arī ir labs projekts, jo padara grāmatas pieejamas tiem lasītājiem, kuriem ir grūtāk apmeklēt reālās grāmatnīcas un bibliotēkas. Labprāt turpinātu to izmantot, ja vien tur piedāvājumā būtu interesantākas grāmatas. Dažas labas grāmatas tur ir atrodamas, bet tās jau sen ir izlasītas.

Žēl, bet tikai vienu reizi šogad gadījās braukt īpašajā vilcienā ar lasītavu (toties parasto nesen taranēja alnis, par laimi arī tikai vienu reizi). Neko darīt. Acīmredzot brīnišķīgais lasītāju vilciens klīst pa kādiem citiem sliežu ceļiem, bet ceru, ka reiz atkal satiksimies (man tur palika viena līdz galam neizlasīta grāmata).

Tiek testēts jaunais grāmatu skapis

Un, heisā! Šogad esmu tikusi pie jauna grāmatu skapja. Tas gan jau tagad ir nešķīsti piebāzts, turklāt ar sen manā īpašumā esošajām grāmatām. Bet, ja Jaunajā gadā saņemšos uz varoņdarbiem, tās sašķirošu un sakārtošu vismaz tik pārskatāmi, lai grāmatu plauktus beidzot varētu atrādīt arī citiem lasītājiem. Citu plānu man šobrīd nemaz nav.

Laimīgu un veiksmīgu Jauno gadu! Novēlu bloga lasītājiem nākamgad atrast pietiekami daudz laika lasīšanai, kā arī visām citām tīkamām, bet konstruktīvām un legālām nodarbēm.

Vladzimirs Karatkēvičs “Karaļa Staha baismā karadraudze”

Vladzimirs Karatkēvičs “Karaļa Staha baismā karadraudze”, no baltkrievu val. tulkojis Talrids Rullis, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1985 (Уладзімір Караткевіч, La Дзікае паляванне караля Стаха, 1964)

Turpinot sadarbību ar grāmatu glābēju, savā īpašumā ieguvu vēl vienu astoņdesmito gadu izdevumu plānajos vāciņos – Vladzimira Karatkēviča “Karaļa Staha baismo karadraudzi”. Tās autors ir pazīstams baltkrievu rakstnieks un dzejnieks, un pār mani nāca atklāsme, ka, lai gan Baltkrievija atrodas pavisam netālu, es gandrīz neko no baltkrievu literatūras neesmu lasījusi (nu vienīgi Nobela laureāti Svetlanu Aļeksijeviču). Patiesība ir vēl ļaunāka, sapratu, ka arī par netālās Baltkrievijas vēsturi man ir samērā miglaini priekšstati. Tāpēc palasīt vēsturisku šausmeni (tiesa gan, ar marksisma – ļeņinisma elementiem), kuras darbība norisinās tagadējās Baltkrievijas teritorijā, bija ļoti noderīgi.

Grāmatas notikumi risinās 19. gadsimta beigās – nolādētajos astoņdesmitajos gados. Ļoti nomaļā Poļesjes novada daļā, kuram apkārt ir vieni vienīgi purvi un dūkstāji, ierodas jauns zinātnieks, etnogrāfs Andrejs Belareckis, lai, tautas atmodas iedvesmots, vāktu senas baltkrievu leģendas un teiksmas, kas citādi pazustu nebūtībā. Pa ceļam pats gandrīz pazūdot nebūtībā kādā purva pūņā, Andrejs nonāk milzīgā, bet galīgi nolaistā pilī – Dzūksta Eglēs, kurā mitinās vientuļa un stipri ķerta jaunuve Nadzeja Janouska, senas 13. gadsimta izcelsmes muižnieku dzimtas pēdējā dzīvā atvase un Dzūksta Egļu muižas vienīgā mantiniece. Sākumā Andrejam jaunuve šķiet galīga nīkule, neglītene un vispār dzīva mirone, bet uzzinot vairāk par situāciju un baismajām šausmām, kas valda apkārt, viņā pamostas bruņnieciskas jūtas un romantiskais jauneklis nolemj jaunavu izglābt no viņas šķietami neizbēgamā ļaunā likteņa.

Autors ir pacenties un Dzūksta Egļu pils ir apsēsta ar visiem iespējamajiem rēgiem. Naktīs pa tukšajām telpām klīst un ļauni smejas Mazais Cilvēks, kas vienmēr vēsta par kāda Janouska nāvi. Pilnmēness laikā parādās Zilā Sieviete, bet naktīs ap pili vientulīgajā tīrelī siro spokaini jātnieki cietsirdīgā karaļa Staha vadībā. Sena leģenda vēsta, ka viens no Janouskiem 1602. gadā ir brutāli un nodevīgi noslepkavojis karali Stahu un viņa divdesmit vīrus pēc veiksmīgām purva lūša medībām. Tak Staha rēgs ir ātri vien augšāmcelies un nozvērējies atriebties visiem neģēlīgā Ramana Janouska pēctečiem līdz divdesmitajam augumam, un kopš tā laika mēdzot draudīgi klīst pa purvājiem un biedēt Janouskus, kas, ieraugot baiso karadraudzi, bieži mēdz uzreiz aiziet ar sirdi. Un, kāda sakritība! Nadzeja ir tieši divdesmitās Janousku paaudzes pārstāve. Andrejs ir racionāli domājošs, saprātīgs cilvēks, kurš to visu novērtē kā pilnīgu sviestu un interesantu papildinājumu savam leģendu krājumam. Bet tad viņam pašam kādā naktī vientulīgajos dumbrājos gadās satikties ar baismajiem jātniekiem…

Stāsts “Karaļa Staha baismā karadraudze” ir sarakstīts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, bet tagad ir kļuvis par baltkrievu literatūras klasiku un baltkrievu bērneļiem to jālasa literatūras stundās, tāpat kā mums “ Straumēni”. Grāmata ir dinamiska un ļoti atmosfēriska. Tajā ir brīnišķīgi aprakstīts drūmais rudens, tumsa, baisā apkārtne, depresija un nolemtība. Tā ir ļoti piemērota lasāmviela tādiem tumšiem rudens vakariem kā tagad. Mazliet traucēja tas, ka autors nešķīsti daudz sava sižeta elementu ir aizņēmies no 19. gadsimta klasiķu darbiem – īpaši Konana-Doila “Bāskervilu suņa”, Ērvinga “Klusās ielejas” un Gogoļa “Briesmīgās atriebības”. Arī leģenda par baismo karadraudzi Eiropā ir plaši sastopama un, iespējams, ka cēlusies no skandināvu mīta par Odinu un viņa bandu, kas naktīs siro savākdama noklīdušas dvēseles. Jāņem vērā arī grāmatas sarakstīšanas laiks, tāpēc tajā liela uzmanība ir pievērsta tieši šķiru cīņai un nelaimīgās baltkrievu tautas apspiestībai un smagajam stāvoklim. Tāpēc stāstā visi šļahtiči ir kariķēti deģenerāti, bet zemnieki ir forši džeki, un pa vidu gadās arī pa kādam revolucionāram ideālistam. Turklāt ik pa brīdim autors izplūst patētiskās vaimanās par savu nabaga baltkrievu tautu un tās šaušalīgi traģisko likteni (es uzreiz pat nespēju atcerēties kaut ko šīm vaimanām analoģisku latviešu literatūrā, bet gan jau ir).

Karaļa Staha mežonīgās medības

Tomēr kopumā grāmata man patika. “Karaļa Staha baismā karadraudze” ir romantiski gotisks vēsturiskais detektīvs ar nacionālisma un marksisma-ļeņinisma elementiem, kas pati par sevi ir graujoša kombinācija. Autors grāmatā ir iekļāvis arī informāciju par baltkrievu tautas senajām paražām, ēdieniem, dzērieniem un šo to arī par vēsturi. Un tas zvērīgais slaktiņš nobeigumā bija labs. Protams, autors daudz ko ir safantazējis, bet šo stāstu tas padarīja tikai daiļāku un poētiskāku. Piemēram, teiksmainie, sen jau izmirušie Poļesjes lāsumainie zirgi driganti, kas spēj auļot pāri dūksnājiem un akačiem (nē, tādas zirgu šķirnes nekad nav bijis). Un vēl tie purva leopardi, kas ķersta un ēd vientuļus garāmgājējus (ai, es taču gandrīz jau sāku guglēt Baltkrievijas purva leopardus). Un, apžēliņ, medības ar gepardiem!

Nobeigumā jāpiebilst, ka pēc grāmatas motīviem bija uzņemta savulaik populāra padomju šausmu filma “Karaļa Staha mežonīgās medības” (“Дикая охота короля Стаха”, 1979). Tā bija viena no tik retajām padomju šausmenēm, kuru laikā varēja jauki padrebuļoties kinozālē, un noskatoties filmu tagad, jāatzīst, ka, uzņemot kino, ar tik ierobežotiem tehniskajiem līdzekļiem, tā ir izdevusies negaidīti laba un atbilstoša grāmatas noskaņai.

Bet pēc tam parādījās jātnieku neskaidrās ēnas. Vējā plīvoja zirgu krēpes, no saitēm vaļā palaistie gepardi skrēja pa priekšu baismajai karadraudzei. Un viņi traucās pa viršiem un pāri dumbrājam bez trokšņa. Arī jātnieki kusēja, bet no pretējās puses atlidoja medību trokšņi. Un visiem pa priekšu, mēness apspīdēts, joņoja kā dūmakā tītais milzenīgais karalis Stahs. Un acis zalgoja gan zirgiem, gan cilvēkiem, gan gepardiem.

Baismā karadraudze joņo pa viršiem, pa bīstamo dūkstāju un joņos tik ilgi, kamēr pastāvēs pasaule. Šī karadraudze ir mūsu zeme, kuru mēs nemīlam un kura ir briesmīga. Ak, dievs, apžēlojies par mums!

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.