Mūsu grāmatu likteņi

Feisbuka grāmatu pārdošanas grupās dažkārt parādās sludinājumi, no kuriem var saprast, ka tiek pārdota kāda miruša tuvinieka visa mūža laikā rūpīgi vāktā bibliotēka ar vairāk nekā tūkstoš grāmatām, un ir ļoti saistoši aplūkot šos grāmatu krājumus, kas parasti atklāj veselu pasauli un aizraujošu dzīvi. Bieži vien pēc tiem var noprast, kāda ir bijusi šī mirušā cilvēka profesija, aizraušanās, intereses un varbūtējie sapņi. Bieži vien šajās bibliotēkās var atrast kādu sen meklētu un grūti nopērkamu grāmatu. Tā nesen tiku pie Žorža Pereka (tā paša, kas ir sarakstījis apjomīgo “Dzīve lietošanas pamācība”) miniatūrās grāmatiņas “Lietas”. Pereka stāstu saņēmu glīti iesaiņotā paciņā, pārsietu ar bantīti un klāt pievienotu ar roku rakstītu laipnu vēstulīti ar norādi, kas bijis tās iepriekšējais īpašnieks. Atzīšos, ka tas ļoti aizkustināja pat manu cinisko sirdi (grāmatas tika pārdotas ar mērķi labiekārtot to mirušā īpašnieka kapavietu).

Lai arī man nav nekādu plānu tuvākajā laikā kaut kur doties, tomēr aizdomājos, kas pēc manas nāves notiks ar manām grāmatām. Īpašu ilūziju man par to nav, jo, protams, notiks tas, kas notiks. Lai pārāk neapgrūtinātu cilvēkus, kam būs aiz manis jāsakopj, lielu daļu savu grāmatu jau esmu aiznesusi labdarībai uz “Otro elpu” vai bibliotēkas publisko plauktu, kurā lasītāji var atstāt vairs nevajadzīgās grāmatas, bet šis tas ir nonācis makulatūrā. Tomēr vēl joprojām man ir palicis daudz mīļu grāmatu, no kurām dzīves laikā negribētos šķirties, jo tās vēl joprojām mani priecē, bet diez vai cilvēki, kas lasa maz, tās gribēs paturēt savos modernajos mājokļos.

Droši vien lielākajai daļai no mūsu patērētāju sabiedrības nebūs saprotama vēlme parūpēties ne tikai par saviem nekustamajiem vai kustamajiem īpašumiem, bet arī par grāmatām, jo nav ko tur daudz ņemties, ja tās var aiznest uz atkritumu konteineru un problēma būs ātri atrisināta. Tomēr grāmatas man ir sagādājušas daudz brīnišķīgu brīžu un elpu aizraujošu piedzīvojumu. Tās vienmēr ir bijušas uzticams emocionālais atbalsts smagās dzīves situācijās un palīdzējušas saglabāt veselo saprātu un kritisko domāšanu. Tāpēc jūtu vajadzību mazliet parūpēties par savām grāmatām, un, ja iespējams tad nedaudz paildzināt to mūžu, kas papīra grāmatām diemžēl ir ļoti īss. Tā kā man nav nekādu īpaši retu grāmatu, ko atdāvināt muzejiem vai speciālām bibliotēkām, tad droši vien vēlētos, lai manu krājumu lasāmāko daļu par nelielām naudiņām pārdod kādā portālā vai sociālajā tīklā, kas nu ar to kādreiz nodarbosies (un, ja tā nenotiks, baidos, ka manas dvēseles spoks nepabeigto šīszemes lietu dēļ būs spiests palicējiem naktīs nelāgi gaudot aiz loga). Kāpēc pārdot, nevis izdalīt velti? Nu tāpēc, ka, ja kāds ir tik aptracis, ka mūsdienās vēl pērk grāmatas par naudu, tad parasti tās viņam patiešām ir nepieciešamas un ir neliela cerība, ka netiks uzreiz izmestas atkritumos. Lietas, ko cilvēki saņem par velti, viņi automātiski uzskata par bezvērtīgām. Saprotams, ka visas grāmatas pārdot nebūs iespējams, tāpēc būtu jauki atlikušās atdot kādām Springšļu dzirnavām, vai tamlīdzīgai vietai, kas nodarbojas ar nenovērtēto lietu glābšanu.

Tās grāmatas, ko neviens negribēs, būtu labi atdot makulatūrā. Tas nav jauks grāmatu dzīves noslēgums, jo pārstrādāto papīru izmanto lielākoties iepakojumam vai tualetes papīram (jaunas grāmatas reti drukā uz šādiem materiāliem), bet agrāk vai vēlāk papīra dzirnavās neizbēgami nonāks lielākā daļa grāmatu, un tas ir videi draudzīgāks risinājums nekā tās vienkārši izmest nešķirotajos atkritumos. Negribētos gan, lai manas grāmatas izmatotu visādām instalācijām un dekoratīviem ķiņķēziņiem, kas tagad skaitās stilīgi. Tas ir ļoti necienīgi pret grāmatām. Un grāmatas noteikti nevajadzētu sadedzināt – tas būtu videi nedraudzīgi, jo palielinātu gaisa piesārņojumu un oglekļa emisijas.

Tā nu tas ir. Papīrs ir trausls materiāls, un grāmatu mūžs ir ļoti īss. Mūsu grāmatas nekad nenonāks debesīs, diemžēl tikai tualetes podā. Tāpēc lasīsim grāmatas un no sirds priecāsimies par tām, kamēr vien tās ir kopā ar mums.

Pandēmijas Pirmais gads

Laikam tomēr jāvelta daži vārdi sen pagājušajam 2020. gadam. Jā, zinu, ka ir marts, bet vai tad mūsu dzīve būtiski atšķiras no janvāra? Bieži ir jāpadomā, kas šodien īsti ir par dienu. Vai mēnesi. Kāda tam nozīme, un 2021. gads man nudien riebjas daudz vairāk nekā tā slavenais priekšgājējs. Bet sākās viss tik jauki un mierīgi. Dažādu apstākļu sakritības dēļ 2020. gadu sagaidīju rāmi un patīkami. Brīvprātīgi pieteicos iemītnieku prombūtnes laikā uz veselu nedēļu pieskatīt lielu ar malku apkurināmu māju, trīs kaķus un suni, un šīs lieliskās brīvdienas pavadīju, dodoties garās pastaigās pa purvaino apkārtni, kurinot omulīgi sprēgājošās krāsnis un bezrūpīgi notriecot laiku Netflix seriālos. Biju svaigi izlasījusi “Vienpadsmito staciju” un gremdējos apcerīgās pārdomās, vai atrodoties šādā pašizolācijā kādas nāvējošas gripas pandēmijas laikā ar pieliekamajā atrodamajiem krājumiem varētu pietikt līdz jauno kartupeļu ražai, kurus es teorētiski varētu izaudzēt, ja savāktu un izdiedzētu atrasto tupeņu mizas, un uzplēstu ap māju augošo bezgaumīgo mauriņu. Bet šo ideju ātri atmetu, jo man nav īpašu izdzīvošanas iemaņu, turklāt manā rīcībā nebija neviena šaujamieroča. Ziņās kaut ko stāstīja par jaunu, bīstamu vīrusu kaut kur Uhaņā, bet tas taču bija tik tālu. Vecgada vakarā mēs ar suni pa logu aizrautīgi skatījāmies, cik jauks un silti blāzmains šogad ir salūts (no rīta izrādījās, ka kvartālu tālāk ir nodegusi kāda neapdzīvota ēka).

Tā sākās Covid-19 Pandēmijas Pirmais gads.

Turpinājumu jūs visi pieredzējāt paši.
Pirms gada februāra beigās notika Latvijas Grāmatu izstāde 2020 Ķīpsalā. Jā, tagad zinu, ka tas bija pēdējais lielais publiskais pasākums manā līdzšinējā dzīvē. Nu jau šķiet, ka izstāde norisinājās kādā citā realitātē – tās bija brīnišķīgas un sirsnīgas dzīvās tikšanās ar autoriem, izdevējiem, tulkotājiem, grāmatu blogeriem un vienkārši grāmatniekiem, kurām tagadnes neiespējamības dēļ atmiņa ir piešķīrusi īpašu pievilcību un starojumu. Nezinu, kad atkal varēsim piedzīvot ko līdzīgu. Varbūt kādreiz.

Manus grāmatu lasīšanas paradumus pandēmija gan daudz nemainīja. Pagājušajā gadā izlasīju 80 grāmatas, kas ir tāds normāls lasīšanas apjoms. Diezgan daudz lasīju tieši latviešu autoru darbus (kopumā 23 grāmatas). Vismaz līdz brīdim, kad sākās savādas sakritības – kā izlasīju kādu latviešu grāmatu, tā pēc dažām dienām parādījās ziņa, ka tās autors ir nomiris (Briedis, Bankovskis, nudien skumīgi). Sakritība? Var jau būt. Tomēr uz gada beigām ar vietējiem rakstniekiem mazliet piebremzēju (nav jau mums viņu nemaz tik daudz) un lasīšanai izvēlējos jau mirušu autoru darbus vai lūkojos pēc kādiem jaunākiem un veselīgāka paskata rakstītājiem (Kuzmins, Kasims, Kalnozols).
Tā tapa mans ļoti subjektīvais 2020. gadā lasītās jaunākās latviešu literatūras topa piecinieks, kurā neiekļuva visiem zināmais Kalendārs, jo diemžēl nepaspēju pie tā pieķerties decembrī.
1. Svens Kuzmins “Hohma”
2. Vilis Kasims “Lizergīnblūzs”
3. Jana Egle “Dzimšanas diena”
4. Andris Kuprišs “Berlīne”
5. Jānis Joņevs “Tīģeris”

Visbūtiskāk pagājušajā gadā manus lasīšanas paradumus tomēr ietekmēja dalība Grāmatu klubā, kurā katru mēnesi tiek izvēlēta visiem kopīga lasīšanas tēma. Pateicoties klubam, atkal atgriezos pie Latīņamerikas literatūras maģiskā ārprāta, daudz lasīju krievu literatūru, Baltijas valstu autorus, kulta romānus un, pat sev visai negaidīti, pievērsos true crime žanram. Grāmatu kluba sanāksmes gan pēdējā laikā notiek attālināti, bet galvenais jau, ka tās notiek. Pastāvēs, kas pārvērtīsies, un arī attālinātajam formātam ir savas labās puses.

Vīrusa dēļ nācās mainīt arī grāmatu iegādes paradumus. Kopumā pagājušajā gadā nopirku 35 grāmatas, bet no tām izlasīju 20 (nu jā, tāda tā patiesā pirkšanas un lasīšanas attiecība ir, ceru, ka esat saprotoši). No visiem pirkumiem 17 bija oldskūlīgi papīra izstrādājumi, bet 18 digitāli datu apkopojumi.  Būtiskākās izmaiņas manā uzvedībā ir tās, ka no visām grāmatām 23 nopirku attālināti – dažādos veidos pasūtot internetā – gan no dažādiem portāliem, gan izdevniecībām, gan autoriem, gan vienkāršiem grāmatu pārdevējiem Facebook. Nācās secināt, ka tas ir daudz ērtāk, patīkamāk un pat lētāk nekā iepirkties grāmatnīcās. Bet šī tēma varētu būt pelnījusi atsevišķu ierakstu.

Lai kaut kā saglabātu Visuma līdzsvaru, jo, kā zinām no Pračeta darbiem, lieli grāmatu sakopojumi vienā telpā var ierosināt neparedzamas maģiskas izmaiņas savā tuvumā, pārdevu piecpadsmit no savām grāmatām. Tas šķita labs risinājums, jo rezultātā plauktā uzkrāju tikai divas jaunas drukātas vienības. Tomēr kaut ko es droši vien nebiju izdarījusi pareizi, jo gada beigās Visuma Pavēlnieki man pavisam negaidīti atsūtīja milzīgu daudzumu ar lieliskām grāmatām, kuras aizpildīja pēdējo brīvo telpu plauktos, bet liekajiem eksemplāriem pamazām būs atrastas mājas ar cerību, ka tās tur mīlēs. Tas mazliet atgādina pamestu kaķīšu glābšanu, bet citādi šoreiz nevarēju.

Gada beigas atkal pavadīju ierastajā pašizolācijā, visus svētkus svinēju Zoom un daudz staigāju pa apkārtnes sniegotajiem mežiem. Tad pienāca šī gada 01. janvāris. Diena kā jau diena, bez jebkādām sliktām priekšnojautām. Tikai kafija smaržoja pēc veca kartona, un vakarā sajutos ļoti, ļoti nogurusi. Izmērīju temperatūru, termometra stabiņš rādīja 38.5 grādus.

Un tā sākās Covid-19 Pandēmijas Otrais gads.

Kā tika noķerts Angarskas maniaks

Саша Сулим, “Безлюдное место. Как ловят маньяков в России”, 2020.

True crime žanra grāmatas par maniakiem nav mana iecienītākā lasāmviela, bet Sašas Suļimas jaunā grāmata par asiņaināko sērijveida slepkavu mūsdienu Krievijas vēsturē, kurš laika posmā no 1994. līdz 2012. gadam Angarskas pilsētas apkārtnē ir nogalinājis vairāk nekā astoņdesmit sievietes un pa vidu nožmiedzis arī vienu savu vīriešu dzimuma kolēģi, izskatījās interesanta. Grāmata ir žurnālistikas pētījums, uzrakstīta lietišķā valodā un bez jūtelības, tajā ir daudz faktu, informācijas un vardarbības. Autore ir žurnāliste, kas sākotnēji par šīm sērijveida slepkavībām sagatavoja vairākus rakstus portālam Meduza, bet pēc tam uz tiem pamatojoties uzrakstīja arī grāmatu.

Grāmatas sākumā īsi izklāstīta Angarskas vēsture. Pilsētu sāka būvēt tikai pēc Otrā pasaules kara, lai tur izvietotu naftas pārstrādes kombinātu, kas bija aprīkots ar Vācijā savāktām iekārtām. Būvēja lielākoties ieslodzītie, un kriminālistu nometnes pilsētas tuvumā bija vēl ilgi. Līdz ar to Angarskā vienmēr bija ļoti augsts noziedzības līmenis, un sevišķi zvērīgas slepkavības nebija nekāds retums. Deviņdesmitajos gados sava neizmērojamā tizluma nomāktā padomju rūpniecība sabruka, daudzi cilvēki palika bez darba, toties uzplauka noziedzība. Cauri Angarskai sākās Vidusāzijas narkotiku tranzīts, un iedzīvotāju vidū īpaši populāra kļuva hanka, kuru lietoja pat skolēni. Neizbēgami sākās ietekmes sfēru sadale starp dažādiem kriminālajiem grupējumiem un slepkavības kļuva par ikdienu. Tāpēc nav brīnums, ka uz visa šī fona pārdesmit izvarotas un pēc tam nežēlīgi nogalinātas sievietes bija tīrais sīkums, kuram neviens nevēlējās tērēt izmeklēšanas resursus. Par vairākiem gadījumiem nemaz netika ierosinātas krimināllietas, lai nemaitātu atklāto noziegumu statistiku.

Šīm slepkavībām uzmanību sāka pievērst deviņdesmito gadu beigās, bet tikai 2002. gadā tika izveidota speciāla grupa Angarskas maniaka noziegumu izmeklēšanai. Pat tad bija nepieciešami vēl desmit gadi, lai izdotos aizturēt slepkavu, jo grupa savā darbībā saskārās ar daudziem šķēršļiem – noziegumi nebija dokumentēti, pierādījumi pazuduši, lietvedībā valdīja pilnīgs bardaks, priekšniecība nesadarbojās, bet jaukie un sirsnīgie kolēģi uzskatīja, ka tāda grupa nodarbojas ar bezjēdzīgām lietām, kas jau sen notikušas un pasīvi agresīvā veidā rieba, kur vien varēja, jo tāda maniaka taču nemaz nav. Bet sievietes pa to laiku tika slepkavotas atkal un atkal.
Autore grāmatā diezgan daudz uzmanības velta cilvēkiem, kas strādāja pie šīs lietas izmeklēšanas (īpaši Artjomam Dubiņinam, kas ir bijis viņas galvenais informācijas avots), un dažādiem dīvainiem pavērsieniem tās gaitā. Kopumā viņai ir izdevies izveidot diezgan cilvēcīgus izmeklētāju portretus, parādot gan viņu misijas apziņu un ideālismu, gan vājības un kļūdas. Tāpat viņa raksta arī par vairākiem slepkavas upuriem, pamatojoties uz intervijām ar viņu radiniekiem, tā piešķirot šīm sievietēm sejas, balsis un personības.

Kā jau šādās grāmatās pienākas, ir arī nodaļas par sērijveida slepkavu psiholoģiju un nedaudz pastāstīts par citiem zināmākajiem Krievijas maniakiem. Autore intervēja arī pašu Angarskas slepkavu un pēc tam noformulēja savas sajūtas: vislielākās šausmas rada tas, ka visasiņainākais un cietsirdīgākais slepkava mūsdienu Krievijas vēsturē izskatās kā parasts cilvēks. Ja viņš izskatītos kaut kādā veidā biedējošs, būtu vieglāk samierināties ar tādu cilvēku esamību. Arī kaimiņi un paziņas Angāras maniaku raksturoja kā rūpīgu un priekšzīmīgu ģimenes cilvēku, kas ne ar ko īpašu neizceļas. Nu bija tāds gnīdiski skops un pedantiski akurāts un tīrīgs, bet mēs visi lielākoties pazīstam pa kādam tamlīdzīgam tipam, tas nav nekas sevišķs. Autore analizē varbūtējos slepkavas rīcības motīvus un psiholoģiju – nesodāmības apziņu, kuru veicināja slepkavības lietu ignorēšana varas struktūrās, pilnīgo empātijas trūkumu un naidu pret sievietēm. Angarskas maniaks izrādījās kvēls tradicionālo vērtību aizstāvis un uzskatīja, ka sievietēm pienākas sēdēt mājā, bet tās, kuras vienas iziet uz ielas, ir sliktas un grēcīgas, tāpēc vien ir pelnījušas nāvi un viņas vajag sist nost. Vārdu sakot, kā to bieži popularizē patriarhālisma fani mūsu sabiedrībā, upuri paši vienmēr vainīgi un sievietei ir jāzina sava vieta – tā, kuru viņai noteicis vīrietis.

Kopumā Sašas Suļimas grāmata ir labs un ļoti skarbs mūsdienu Krievijas portrets, kas parāda, cik ērta vieta tā ir sērijveida slepkavām, jo vispārējās vienaldzības, cietsirdības un bardaka dēļ nevienu neinteresē viņu meklēšana. Palasot, cik necilvēcīga ir attieksme pret seksuālo maniaku izvarošanas upuriem, jo vienmēr un visur tiek vainotas pašas sievietes, un no viņām policijā bieži netiek pieņemti iesniegumi, ir jābrīnās, ka vispār kāds no noziedzniekiem tiek apcietināts. Grāmatu iesaku visiem true crime žanra cienītājiem. Man vienīgi būtu gribējies vairāk palasīt par pašām izmeklēšanas metodēm, vietām informācija bija tāda dzeltenīga, un dažas vietās tā atkārtojās.

Tūve Jānsone “Vēlu novembrī”

Tūve Jānsone “Vēlu novembrī”, no zviedru val. tulkojusi Mudīte Treimane, Zvaigzne ABC, 2020. (Tove Jansson, Sent i November, 1970)

Kad gan vēl lasīt grāmatu “Vēlu novembrĪ”, ja ne brīdī, kad baltā ziema vēl nav sākusies, bet krāsainais rudens jau ir beidzies, un apkārt viss ir pelēks, tumšs un dubļains. Tāpēc diezgan spontāni pārlasīju pēdējo no Tūves Jānsones trollīšu Muminu sērijas grāmatām. Patiesībā sērijas galvenie personāži Mumini tajā nemaz neparādās, jo ir aizceļojuši, savā mājā atstājot tikai kādu noslēpumainu podiņu krāsnī dzīvojošu senci.

Arī Muminielejā ir sācies pelēks, drūms rudens, bet tur dažādu iemeslu dēļ salasās diezgan raiba kompānija ar maziem nīgriem zvēriņiem. Atgriežas vientuļnieks Susuriņš pēc savām pazaudētajām mūzikas taktīm. Ierodas jokainā Svilpaste, kura no kaut kā ļoti baidās, bet visticamāk jau pati no sevis. Atnāk Murmulis, kurš grib būt jauks un labs, un visiem patikt, bet šo ideju realizē visnejēdzīgākajā veidā – pēc savas saprašanas kārtojot citu lietas, jo Nav jau daudz tādu, kas zina, kā viņiem jādzīvo, un kas vieni paši prot tikt galā. Uz šejieni dodas arī mazais cirslītis Tofts, kurš savā prātā ir iztēlojies ideālo Muminieleju ar ideālo Muminu māmiņu, un sapņo, cik labi būtu, ja par viņu kāds rūpētos.  Vēl te ierodas pašapzinīgā un egoistiskā Bumbulīte, kura neizceļas ar pārlieku jūtelību, un mūžsenais Ņurdzeklis.

Šo vientuļo dzīvnieciņu kompānija apdzīvo Muminu māju, burkšķ viens uz otru un kašķējas savā starpā. Tā kā Muminu šeit nav, dažreiz zvēriņi mēģina aizpildīt viņu prombūtnes radīto tukšumu, kādam mēģinot iejusties Muminu ģimenes locekļu lomās, bet ne visai veiksmīgi. Galu galā viņiem nākas pašiem risināt savas problēmas bet ir tik grūti būt tādam, kāds esi patiesībā, jo tāds jau tu lielākoties nevienam nepatīc, un šajā atklātībā ir kaut kas apkaunojošs. Un, jā, atklājas, ka aiz Muminu mājas atrodas neglītais mežs, uz kuru pastaigāties trollīši dodas, kad jūtas dusmīgi, bēdīgi, nesaprasti vai vienkārši noguruši viens no otra, jo arī viņiem brīžiem gadās tā sajusties. Bet cirslītis atrod kādu dīvainu biezu foliantu, kurā izlasa par numulītiem, savdabīgu Protozoju grupas pasugu, kura mitinās jūras dzelmē, un viņa iztēlē šis radījums sāk dzīvot un augt aizvien lielāks, līdz tiek pat pie zobiem.

“Vēlu novembrī” ir brīnišķīga, melanholiska un eksistenciāla grāmata. Ļoti vienkārša un tajā pašā laikā negaidīti dziļdomīga un simboliska. Rudens patiešām ir mazā nāve, miera un pārdomu laiks. Tomēr grūti to uztvert kā bērnu literatūru, lai gan droši vien kaut kur ir tādi nostalģijas un esības skumju pārņemti bērni, kam tā varētu patikt. Varu godīgi atzīties, ka bērnībā man Tuves Jansones grāmatas lāgā negāja pie sirds, un to burvību atklāju, tikai paaugoties un pieņemoties prātā. Tā kā šī ir trollīšu Muminu cikla pēdējā grāmata (turklāt bez Muminiem), ar to nevajadzētu sākt iepazīšanos ar Tūves Jānsones daiļradi, bet tie, kas būs lasījuši pārējās sērijas grāmatas, jau zinās, ko no tās var sagaidīt. Dažreiz vienīgi ir žēl, ka mēs nevaram pārlaist ziemu dziļā, rāmā miegā kā grāmatas varoņi, un atmosties, kad tkal būs pavasaris.

Beidzot viņš zināja, ko darīs, – tas bija pavisam vienkārši! Viņš izlaidīs visu ziemu un, sperot vienu vienīgu garu soli, ielēks aprīlī! Nebija par ko raizēties, absolūti nekā! Atliek tikai iztaisīt patīkamu guļambedrīti un ļaut, lai pasaule iet savu gaitu. Un, kad viņš pamodīsies, viss būs tā kā tam jābūt.

Rudens mierīgā gaita uz ziemu nav nekāds sliktais laiks. Tas ir laiks, kad uzglabāt, nodrošināt un uzkrāt pēc iespējas lielākus krājumus. Ir jauki sev piederošo savākt cik vien iespējams tuvu – savākt savu siltumu un savas domas un pašā dziļumā izrakt drošu alu: drošības kodolu, kur tu aizsargā to, kas ir svarīgs, dārgs un pieder vienīgi tev. Pēc tam uz nebēdu var nākt aukstums, vētras un tumsa. Tie taustīsies gar sienām un meklēs ieeju, bet to atrast nebūs iespējams, – viss būs noslēgts, un tur iekšā savā siltumā un vientulībā sēdēs un smiesies tas, kurš būs bijis tālredzīgs.

Ir tādi, kas paliek mājās, un tādi, kas dodas prom, – tā tas aizvien ir bijis. Ikviens var pats izvēlēties, bet viņam ir jāizvēlas, kamēr vēl ir laiks, un nekad nedrīkst padoties.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm

Metjū Volkers “Kāpēc mēs guļam?”

Metjū Volkers “Kāpēc mēs guļam? Atklājot miega un sapņu noslēpumus”, no angļu val. tulkojusi Krista Strode, apgāds Helios Kirjastus OU, 2020. (Matthew Walker, Why we sleep: Unlocking the Power of Sleep and Dreams, 2017)

Par Metjū Volkera grāmatu “Kāpēc mēs guļam?” jau bija lasītas labas atsauksmes, tāpēc uzreiz pieteicos uz to bibliotēkas rindā. Gaidīt nācās diezgan ilgi, jo iepriekšējais lasītājs grāmatu nemaz nesteidzās nest atpakaļ. Tagad pēc izlasīšanas varu to saprast, jo Volkera grāmata izrādījās ļoti piesātināta ar informāciju, un līdz ar to mazliet iemidzinoša, un, ko tur slēpt – arī man tās lasīšana ievilkās ilgāk, nekā biju plānojusi. Pats autors iemigšanu viņa grāmatas lasīšanas laikā uzskata par komplimentu, jo miegs ir patiesi lieliska lieta. Interesanti, ka grāmatu latviešu valodā ir izdevusi igauņu izdevniecība, kura, kā saprotu, darbojas visās Baltijas valstīs.

Grāmatas autors Metjū Volkers ir miega jautājumos ļoti zinošs neiroloģijas un psiholoģijas doktors. Par miegu viņš, protams, raksta ļoti jūsmīgā amerikāniskā stilā, un, izlasot grāmatu, ir skaidrs, ka patiesībā mēs dzīvojam tikai tāpēc, lai gulētu. Brīžiem pat paliek žēl, ka mums tik daudz laika jāpavada nomodā, jo gulēšana ir neticami vērtīga nodarbe.  Katrā ziņā mūsu smadzeņu īstā dzīve notiek tajā laikā, kamēr atrodamies miegā. Gan jau evolūcija tāpēc arī ir radījusi miegu, lai smadzenes varētu apziņas un ķermeņa netraucētas padarboties savā nodabā, izmest visus dienas laikā pieredzētos štruntus un liekās emocijas, sakārtoties, pastrādāt pie problēmām un varbūt arī slepeni izklaidēties.

Grāmata patiešām ir saturiski ļoti laba, lai gan lasīju to ik pa brīdim sāpīgi iešņukstoties draņķīgā tulkojuma un laba redaktora trūkuma dēļ. Uz beigām jau vienkārši aizžmiedzu acis, lai teksts ir mazāk redzamas, un rāvu cauri galopā, lai lasīt nebūtu tik sāpīgi un nekomfortabli. 

Autors savā grāmatā secīgi izstāsta, kas un kā guļ (maiteklis: guļ pilnīgi visi dzīvie organismi, sākot ar cērmēm un beidzot ar zilajiem vaļiem). Kas ir NREM un REM miegs. Skarbākā grāmatas daļa ir par to, kāpēc cilvēkam būtu jāguļ tās ieteicamās 7-9 stundas dienā. Šīs nodaļas cilvēkiem ar vājiem nerviem un neregulāru miega režīmu labāk nelasīt. Izrādās, ka miega trūkums mums visiem draud ar priekšlaicīgu vecuma demenci, diabētu, vēzi, sirds slimībām un gan jau arī ar ūdeni ceļgalā. Skaidrs, ka no savas vecuma demences neizbēgt, bet miega ietekme uz atmiņu ir vērā ņemama, ja kaut ko jāiemācās no galvas. Ļoti bēdīgs fakts – pa nedēļu neizgulēto miegu nav iespējams atgūt brīvdienās paguļot ilgāk. Tas tā nestrādā.

Grāmatā ir ļoti daudz interesantas informācijas par miegu. Piemēram, nākamajā dienā pēc pārejas uz vasaras laiku, kad pulkstenis tiek pagriezts vienu stundu uz priekšu, stipri palielinās sirdslēkmju skaits – tik ļoti jūtami cilvēkus ietekmē vienas vērtīgās miega stundas zaudējums. Kafija un LED ekrāni nudien ir Sātana izgudrojums, lai garā vājos kārdinātu ar ilgāku palikšanu nomodā. Diemžēl nav vēl atklātas tādas miega zāles, kas cilvēkus reāli iemidzinātu, jo esošās vienkārši atslēdz smadzenes un sekas pēc tam var būt ļoti sliktas. Izrādās, ka arī alkohola ietekme uz miegu ir ļoti negatīva (vispār autors lietot alkoholu neiesaka, bet, ja nu tomēr gadās, tad labāk to darīt no rīta, lai līdz gulētiešanas laikam tas paspētu izvadīties no asinsrites). Neliels snaudieniņš pusdienlaikā cilvēkam parasti nāk par labu un palielina darbaspējas. Savukārt pusaudžiem ir pavisam cits miega grafiks kā pieaugušajiem, un viņiem labāk iet gulēt vēlāk un vēlāk arī mosties, jo rīta miega laikā labāk attīstoties viņu smadzenes (nu vismaz tiem, kuriem tādas ir). Visbēdīgāk ir ar veciem cilvēkiem, jo viņiem miegs ir tikpat vajadzīgs kā jauniešiem, bet dažādu fizioloģisku iemeslu dēļ viņiem nesanāk izgulēties pietiekami ilgi.

Autors visus savus apgalvojumus pamato ar konkrētiem pētījumiem un eksperimentiem (kuru daudzie un sīkie apraksti, tad arī ir grāmatas iemidzinošākā daļa). Bet viņš nav arī ļoti kategorisks savos apgalvojumos, jo attiecībā uz miegu daudz kas vēl nav līdz galam izpētīts, un mūs droši vien gaida visādi jauni atklājumi. Principā ir diezgan lielas iespējas jau tagad nolasīt guļošo cilvēku sapņus (neesmu pārliecināta, ka man šī ideja patīk).

Cerams sapratāt grāmatas svarīgāko vēstījumu – miegs ir ļoti vērtīgs un vajadzīgs, jo ik pa brīdim nākas dzirdēt apgalvojumus, ka nav, ko gulēt – dzīve paiešot garām, utt. Īstenībā cilvēki, kuri ir pietiekami ilgi izgulējušies, ir darbaspējīgāki, efektīvāki un pieļauj mazāk kļūdu un avāriju, nekā hroniski negulētāji. Jā, gulētāji pat esot godīgāki un atbildīgāki pret līdzcilvēkiem. Ja autors zinātu mūsu ticējumus, viņš droši vien visiem ieteiktu gulēt Jāņu naktī, jo cilvēks, kas visu vasaru naktīs labi gulēs, visticamāk arī padarīs daudz vairāk par negulētājiem. Ja gribēsiet kaut ko vairāk uzzināt par miegu, tad Metjū Volkera grāmata “Kāpēc mēs guļam?” būs vislabākā izvēle.

Grāmatas vērtējums – par saturu 5 no 5 zvaigznēm. Par tulkojumu nemaz negribas neko vairāk komentēt.

Ene Mihkelsone “Mēra kaps”

Ene Mihkelsone “Mēra kaps”, no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, apgāds Mansards, Rīga: 2014. (Ene Mikhelson, Katkuhaud, 2007)

Turpināju lasīt Baltijas burbuļa literatūru un tiku līdz Enes Mihkelsones romānam ar ne visai optimistisko nosaukumu “Mēra kaps”. Autore grāmatā raksta: Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tik mazai zemei, kāda ir Igaunija, vēstures ir par daudz. Patiesībā jau viņas apgalvojumu var attiecināt arī uz Latvijas vēsturi, jo visu Baltijas valstu pagātne ir ļoti līdzīga.

Grāmatas galvenās varones vecāki pēc kara ir bijuši mežabrāļi, viņas tēvs nezināmos apstākļos ir nošauts, bet māte Sanna vēl ir dzīva. Meiteni, kas visu bērnību ir domājusi, ka viņas vecāki ir miruši, pie sevis uz kādu laiku ir paņēmusi mātes māsa Kata, bet pēc tam aizsūtījusi uz internātskolu. Pieaugusi viņa kādā brīdī mēģina tikt skaidrībā par notikumiem pēc kara, bet atmiņas ir neuzticamas, patiesība izrādās dikti staipāms jēdziens un atklātās lietas ir neglītas un nepatīkamas. Brīvi citējot romānu, tiem, kas urķējas pa vēsturi, pirms tam labāk laicīgi izdurt sev acis.

“Mēra kaps” patīk kritiķiem, kuri to dēvē par eksistenciālu, metafizisku, dziļi psiholoģisku, arī arhetipisku, vēsturiski filozofisku romānu (tas no grāmatas aizmugurējā vāciņa, un šoreiz tur rakstītais patiešām atbilst tās saturam). Lasītāji, spriežot pēc atsauksmēm, gan romānu nav iemīļojuši, lai gan stāsts ir ļoti labs. Tas gan ir saprotams, jo romāns ir rakstīts kā apziņas plūsma, viss pirmajā personā, nenodalot, kas ir runātājs, vai kurā laikā risinās notikumi. Kad pie rakstīšanas ķeras igauņi, Kabrē ar savu “Es atzīstos” var iet maliņā uzpīpēt. Lai gan parasti lasīt tādus tekstus un mēģināt salikt kopā autora izveidoto puzli ir interesanti, šoreiz man bija ļoti grūti noturēt uzmanību un sekot lasītajam. Autores apziņas plūsma katrā otrajā rindkopā aiztraucās lidināties pa augstajām matērijām, kamēr manējā smagi noplekšķēja tepat atpakaļ uz zemes un prātoja, ka būtu labi kādā stūrītī nosnausties.

Romāns aptver ļoti plašu laika posmu, jo galvenā varone, mēģinot noskaidrot savu izcelsmi, rokas pa 19. gadsimta arhīviem un sarežģītajām igauņu un baltvāciešu attiecībām. Bet tagadnē notiek Igaunijas okupantu kašķis par Bronzas kareivja pieminekli Tenismē un karš Irākā. Tomēr romānā visvairāk uzmanības tiek veltīts pēckara laikam, mežabrāļiem, NKVD akcijām un nodevībām. Versijas par pēckara notikumiem ir daudz, patiesība katram ir sava, un tēva kaps tā arī netiek atrasts. Šajā stāstā nav nekā cēla un aizkustinoša. Neviens te nekļūst par nodevēju tāpēc, ka viņam taisās uzmaukt uz galvas krātiņu ar izsalkušām žurkām, vai nogalināt bērnus. Par nodevējiem šie cilvēki kļūst vienkārši tāpēc, ka savā būtībā ir sīkas, mizerablas dirsas. Ļaunums ir banāls.  Nav arī tā, ka, sākot nojaust, patiesību, romāna stāstītāja nonāk pie emocionālas katarses un dvēseles dziedināšanas. Drīzāk jau nē, un viņai tālāk būs jāsadzīvo ar aptumsumu sevī.

Kurš to atceras, tas mokās līdz mūža galam. Kurš spēj aizmirst, ir bez atmiņas.

Vispār romāna darbība gluži labi varētu norisināties arī Latvijā, tomēr “Mēra kapu” varu ieteikt tikai drosmīgiem lasītājiem, kurus nebaida literāri izaicinājumi, un, kuriem patīk gremdēties drūmās, depresīvās pārdomās par cilvēka dabu un mūsu vēsturi.

Vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Jurga Vile, Line Itagaki “Sibīrijas haiku”

Jurga Vile (teksts), Line Itagaki (ilustrācijas) “Sibīrijas haiku”, no lietuviešu val. tulkojusi Dace Meiere, izdevniecība “Liels un mazs”, Rīga: 2020. (Jurga Vile, Lina Itagaki, Sibirio haiku, 2017)

Novembrī vēl mazliet par Baltijas burbuļa literatūru. Jurgas Viles un Lines Itagaki grafiskais stāsts (tā laikam oficiāli sauc komiksus) “Sibīrijas haiku” ir viena no savdabīgākajām pēdējā laikā izdotajām bērnu grāmatām. Vēlme izstāstīt savas ģimenes pieredzēto izsūtījumā uz Sibīriju autorei esot bijusi jau sen. Sākotnēji viņa par to gribējusi veidot filmu, bet gala rezultātā ir tapis komikss. Tā ir bijusi veiksmīga ideja, jo grafiskā forma autorei ir devusi lielāku izteiksmes brīvību. Jāpiebilst, ka “Sibīrijas haiku” sižets neatšķiras no līdzīgiem stāstiem par deportācijām un nepastāsta neko jaunu; pat mazāk nekā bērnībā dzirdēts no radiniekiem, un patiesībā tas ir arī diezgan vienpusīgs un plakans, tomēr Jurga Vile, sapludinot realitāti ar fantāzijām un papildinot ar mākslinieces zīmējumiem, stāstu ir padarījusi maģiskāku un teiksmaināku.

“Sibīrijas haiku” ir rakstīta no bērna skata punkta. Mazais Aļģis Bite ar māsu Daļu 1946. gadā bāreņu vilcienā atgriežas no Sibīrijas, atceras jauko dzīvi Radziņu ciemā, traģisko izsūtījumu un tālumā piedzīvoto, un atceļā viņus pavada mirušo dvēselītes kā viegls vējiņš. Jā, Sibīrijā neaug āboli, un arī bitēm vajag īpašu pieeju, lai tās šeit izdzīvotu. Apkārt valda bads, aukstums un beztiesība, bet cilvēki ir cilvēki, arī izsūtījumā viņi cenšas atrast prieku ikdienišķās lietās, izveido kori “Āboli”, iemīlas, apprecas un rada bērnus. Tomēr, neskatoties uz bērnišķīgumu, lakoniskumu un vizuālo stilīgumu, grāmata ir ļoti skumja un traģiska.

Kopumā “Sibīrijas haiku” man patika, autorei ir savs redzējums uz vienu no smagākajām traumām, kuru pārdzīvoja Baltijas tautas padomju okupācijas laikā. Pati autore to nav pieredzējusi, tāpēc viņai noteikti ir vieglāk šo stāstu izstāstīt, ieviešot tajā maģiskā reālisma elementus un padarot to nedaudz anahronisku. Pamazām attālinoties laikā no traģiskajiem notikumiem un zaudējumiem, mūsu uztvere mainās, šie notikumu sabiedrības apziņā mīkstinās, un tas pieder pie traumu sadziedēšanas procesa. Tomēr dažas lasītāju atsauksmes, kurās “Sibīrijas haiku” tika aprakstīta kā grāmata, kuru beidzot var normāli lasīt par Sibīriju, lika padomāt, ka kaut kas ar dažu cilvēku uztveri nav gluži labi. Ja, lai lasītu par izsūtījumā pārdzīvotajām sāpēm un zaudējumiem, tām ir jābūt skaisti noformētām un daiļi apcakinātām, nevis aprakstītām, kādas tās patiesībā bija – smagas, nogurdinošas, vienmuļas un neērtas, tad šie lasītāji savā egoismā ir zaudējuši spēju just līdzi patiesām ciešanām. Nu, bet pašreizējā pandēmija jau arī cilvēkos atklāj tieši to pašu.  “Sibīrijas haiku” ir laba grāmata, kas par deportācijām un zaudējumiem stāsta mazliet bērnišķīgi, bet iejūtīgi un vizuāli izteiksmīgi. Un komikss ir tikai viens no veidiem, kā izstāstīt šo stāstu. Ļoti jauks veids, bet ne labāks vai sliktāks par citiem.

Vērtējums 4 no 5 zvaizgznēm.