Alfreds Lānsings “Izturība”

Alfreds Lānsings “Izturība. Ernesta Šekltona Antarktīdas ekspedīcija, kas atklāja, ka cilvēku gara un fiziskā izturība ir bezgalīga”, no angļu val. tulkojusi Antra Damberga, izdevniecība AGB, Rīga: 2001 (Alfred Lansing, Endurance, 1959)

Alfreda Lānsinga grāmatai “Izturība” uzdūros pavisam nejauši, kad meklēju Jaungada dāvanu Baltajam Runcim, un sev par pārsteigumu atklāju, ka, re kā, arī latviešu valodā ir izdota tāda ļoti laba dokumentālā piedzīvojumu grāmata par ekspedīciju uz Antarktīdu.
Ernesta Šekltona vadītā ekspedīcija ar kuģi Endurance devās no Anglijas uz Antarktīdu 1914. gada augustā, kad jau bija sācies Pirmais pasaules karš. Vispār seram Ernestam Šekltonam bija tiem laikiem ārkārtīgi ambiciozs mērķis – šķērsot Antarktīdu no vienas malas līdz otrai ar kājām un suņu pajūgiem. Patiesībā kaut ko tik sarežģītu cilvēkiem pirmo reizi izdevās paveikt krietni vēlāk – tikai 1958. gadā, turklāt izmantojot tādus tehnikas sasniegumus kā motorizētus kāpurķēžu vilcējus, nevis vecmodīgus suņu pajūgus. Jau pašā sākumā Šekltona ekspedīcija šausmīgi nepaveicās, jo Endurance iestrēga ledū tikai vienas dienas brauciena attālumā no sava mērķa, un drīz vien kļuva skaidrs, ka šī iestrēgšana būs uz ilgāku laiku. Tad arī sākās gandrīz divus gadus ilgā 27 cilvēku cīņa par izdzīvošanu vienā no skarbākajām un nomaļākajām zemeslodes vietām. Ledū iesalušais kuģis apmēram desmit mēnešus dreifēja uz ziemeļrietumiem, līdz ledus to saspieda un Endurance nogrima. Ekspedīcijas dalībnieki palika uz pamazām zem viņiem gabalos lūstoša, peldoša un ļoti nedroša ledus labi apzinoties, ka neviens no ārpasaules viņus neizglābs, un varbūt nekad pat neuzzinās, kas ar viņiem noticis. Starp citu, radiosakaru viņiem nebija, jo tolaik radio vēl neviens neuztvēra kā nopietnu saziņas līdzekli. Tālākais bija ilga, nogurdinoša un dramatiska cīņa par izdzīvošanu. Jāatzīst, ka ekspedīcijas dalībniekiem vairākas reizes neticami paveicās, jo beigās izglabās visi, pat ja ne gluži pilnā komplektācijā – pa kādai kājai tomēr nācās zaudēt.
Alfreds Lānsings nudien ir sarakstījis vienu no labākajām dokumentālajām piedzīvojumu grāmatām, kādu man ir nācies lasīt. Grāmatas rakstīšanas laikā vēl bija dzīvi vairāki ekspedīcijas dalībnieki, kas viņam laipni atļāva izmantot savas atmiņas, piezīmes un dienasgrāmatas. Brīnumainā kārtā bija saglabājies arī ekspedīcijas fotoarhīvs. Izmantojot pieejamos materiālus, autoram ir izdevies negaidīti aizraujošs, ļoti dzīvs un ticams stāsts par to, kā Endurances komanda izdzīvoja tik ekstrēmos apstākļos. Pat zinot to, ka visi izglābsies (šis fakts ir izpalīdzīgi norādīts uz grāmatas vāka, tāpēc neuzskatu to par šausmīgu maitekli), bija ļoti interesanti sekot līdzi notikumiem. Kā viņi iekārtojās uz ledus, kā pārdzīvoja polāro nakti, kā izklaidējās, kad apkārt ir tikai ledus tuksnesis, kā mēnešiem pārtika lielākoties no roņiem un pingvīniem un kā apēda savus suņus, kas pēc apnicīgās roņu-pingvīnu diētas garšojuši kā izcila delikatese. Un vispār, kā jutās cilvēki pilnībā atrauti no civilizācijas, kad eksistences vienmuļība sasniegusi galējību. Par ko viņi domāja, un par ko sapņoja (maiteklis – lielākoties par ēdienu, kas nav pagatavots no pingvīniem).
Parasti lielākās problēmas tādās ekspedīcijās ir saistītas ar iespējamu komandas dumpošanos, savstarpēju kašķēšanos un šķelšanos. Lai gan Šekltons savas ekspedīcijas sastāvu bija nokomplektējis ar diezgan vieglprātīgu pieeju, kopumā komanda noturējās ļoti labi. Protams, ik pa laikam kādam uznāca melnie, vai kāds arī sadumpojās, bet bez nopietnām sekām. Jāpiezīmē, ka potenciāli bīstamākās personas Šekltons uzraudzīja īpaši rūpīgi un centās turēt savā tuvumā. Šad un tad viņam nācās pieņemt ļoti nepopulārus lēmumus, kā, piemēram, samazināt pārtikas devas vai pavēlēt nošaut kuģa kaķi Čipijas kundzi (kas īstenībā bija runcis, kas ticis pie šāda vārda neliela pārpratuma dēļ), bet polārā ekspedīcija nav nekāds skautu pikniks zaļumos. Tā tās lietas tur notiek. Patiesībā, ja kāds arī gribētu atšķelties no ekspedīcijas, viņu gaidītu droša bojāeja, jo šajos apstākļos vienatnē izdzīvot nebūtu iespējams. Galu galā dzīvot gribēja visi, tāpēc arī komanda bija diezgan saliedēta. Nenoliedzami viņiem paveicās, ka kapteinis Frenks Vērzlijs bija ģeniāls navigators, kurš neskatoties uz pastāvīgajām vētrām spēja aizvadīt laivu precīzi līdz niecīgajai saliņai vairāku simtu jūdžu attālumā milzīgā okeāna vidū laikā, kad, ziniet, nekādu GPS sistēmu nebija. Kuģa pavārs arī ir bijis fenomenāls, jo spēja pagatavot siltu ēdienu visneiedomājamākajos apstākļos. Bet, nu, tas ir labs stāsts, kuru vērts izlasīt pašiem.
Alfreda Lānsinga “Izturība” ir klasisks dokumentālais piedzīvojumu romāns, kas vēsta par vienu no pēdējiem ceļojumiem, kas noslēdza lielo atklājumu laiku. Brīnišķīga grāmata – gandrīz vai neticams stāsts par cilvēku izturību drosmi un fenomenālu dzīvotgribu ekstremālos un bezcerīgos apstākļos. Noteikti iesaku visiem, kam patīk ceļojumu un piedzīvojumu stāsti.

Visā pasaulē nekas cits neliek izjust tādu pamestību kā polārā nakts. Tā ir atgriešanās ledus laikmetā – nav ne siltuma, ne dzīvības, ne kustības. Tikai tie, kas to piedzīvojuši, spēj pilnībā saprast, ko nozīmē dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas dzīvot bez saules.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”

Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1991

Rakstnieka, žurnālista un gleznotāja Anšlava Eglīša atmiņu romānam “Pansija pilī” es pievērsos, lai nedaudz aizpildītu savus dziļos robus latviešu trimdas literatūrā. Tikt pie grāmatas šoreiz nebija sarežģīti. Vajadzēja tikai aiziet līdz grāmatplauktam un to paņemt. “Pansija pilī” tur rāmi tupēja jau no tālā 1991. gada, kad to beidzot pārizdeva pie mums – autora dzimtenē. Pirms tam romānu Bruklinā 1962. gadā bija izdevis “Grāmatu Draugs”. Jāatzīstas, ka biju jau pāris reizes “Pansiju pilī” mēģinājusi lasīt arī jaunībā, bet nekad nebiju tikusi tālāk par pirmajām divdesmit lappusēm, jo tā šķita diezgan garlaicīga. Vispār arī tagad grāmata nebija kļuvusi daudz aizraujošāka, bet gadu gaitā manas lasīšanas iemaņas ir krietni uzlabojušās un tādas mazas grāmatiņas nieks vien ir, ko var izraut cauri pāris vakaros. Bet par visu pēc kārtas – gan par to, kas patika un kas ne tik ļoti.
Romāns ir autobiogrāfisks. Anšlavs Eglītis to ir sarakstījis dzīvojot ASV, atceroties Latvijas brīvvalsts laikus, kad, īstenojot agrārreformu, viņa tēvam tika piešķirta jaunsaimniecība, kas sastāvēja no Inciema muižas centra un trīspadsmit ar pusi hektāriem zemes. Pati muiža ir bijusi brīnišķīga, bet juku laikos stipri izpostīta koka ēka. Ar lauksaimniecību Eglīšiem ne visai veicās. Grāmatā ir stāsti par mēģinājumiem piena lopkopībā, vīna darīšanā, kāpostu skābēšanā, cigoriņu un sparģeļu audzēšanā, kas dažādu iemeslu dēļ izgāzās, tāpēc vienu brīdi tika nolemts muižā ierīkot pansiju, lai no tās būtu vismaz kaut kāds finansiāls ieguvums. Laikam lieki teikt, ka Eglīšiem neveicās arī pansijas bizness, jo Inciems bija pārāk nomaļa un neinteresanta vieta, lai viesi turp plūstu straumēm. Turklāt autoram par pārsteigumu izrādījās, ka ar tiem apmeklētājiem, kas kaut kādas nejaušības dēļ tomēr pansijā ir ieradušies, ir pārāk liela noņemšanās. Autoram vairs nebija brīva laika, lai aizietu pamakšķerēt, un tāda pansiju būšana jau vairs nekam neder. Ik pa laikam Eglīši kaļ grandiozus plānus Inciema muižas atjaunošanai, vai tieši otrādi – iemainīšanai pret kādu mazāku īpašumu tuvāk Rīgai, bet neko no tiem nerealizē. Tā arī pienāk padomju okupācija, tad karš un 1944. gadā autors emigrē uz Vāciju, bet Inciema muiža paliek savam liktenim.
“Pansiju pilī” ir interesanti lasīt kā vēsturisku atmiņu stāstu. Grāmatā ir portretēti vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki – noslēgtais un atturīgais gleznotājs Konrāds Ubāns, erudītais dzīves baudītājs Valdemārs Tone (pats autors savulaik ir mācījies pie viņa gleznošanas studijā), mūžīgi kustīgais, komunikablais un brāzmainais mākslinieks Romans Suta, augumā mazais, bet harizmātiskais un aizrautīgais dzejnieks Edvards Virza un vairāki citi, kas jau piemirsušies.
Lai gan romāns laikam ir domāts kā jautrs un asprātīgs, diemžēl lasot tas nevienu brīdi tāds nešķita. Autors kā jau smalks pilsētnieks gari, mazliet kariķēti un smīnīgi apraksta visus tos dieva dotos ļautiņus, kuri palika viņiem mantojumā no muižas kā īrnieki. Protams, ka arī pansijas apmeklētāji autora skatījumā ir vieni vienīgi tirliņi. Bet dīvainās Eglīšu kalpones laikam vispār ir ieradušās no citas dimensijas. Patiesības labad jāpiebilst, ka autors tāpat apraksta arī savus centienus sportā un saimnieciskajā darbībā, tomēr kopumā tas viss vairāk atstāja nomācošu iespaidu nekā uzjautrinošu. Taču iespējams, ka man vienkārši nepiemīt latviskā humora izjūta, kuras augstākā virsotne ir pasmiešanās par ļaužu dīvainībām. Turklāt autora rakstības stils ir diezgan savdabīgs. Viņš cenšas izteikties smalki un gari, bet lasot tas likās kaut kā manierīgi un neveikli, tomēr pie vainas varētu būt arī viņa dzīve trimdā, kas droši vien ir atstājusi iespaidu uz viņa valodas lietojuma īpatnībām. Skaidrs, ka arī citas Anšlava Eglīša grāmatas visticamāk tomēr nebūs manā gaumē, tāpēc tagad ar pavisam mierīgu sirdi varu beigt iepazīšanos ar viņa darbiem, bet grāmatu plauktu no tiem pilnībā atbrīvot. Nobeigumā jāpiebilst, ka autors pats ir grāmatu ilustrējis ar vienkāršiem, grafiskiem zīmējumiem.

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Viedokļu dažādībai ar citu blogeru rakstiem par grāmatu var iepazīties – Nila bibliotēkā, un Stacijā.

Vladimirs Nabokovs Camera obscura

Vladimirs Nabokovs Camera obscura, no krievu valodas tulkojis Jānis Hvoinskis, Rīga: SIA “Dienas Grāmata”, 2018 (Влади́мир Набо́ков, Ка́мера обску́ра, 1932)

Vladimirs Nabokovs ir plašāk pazīstams ar romānu “Lolita”, kurš man vienmēr ir ļoti paticis, tāpēc nopriecājos, pamanot, ka latviski ir iznācis vēl viens šī autora darbs Camera obscura. Nabokovs ir dzimis 1899. gadā toreizējā Sanktpēterburgā, Krievijas. Viņam ir bijusi patiesi brīnišķīga un bezrūpīga bērnība mums grūti iedomājamā aristokrātiskā vidē un laikā, kas sen jau pazudis nebūtībā. Nabokovam bērnībā bija mīloša, ļoti turīga, aristokrātiskas izcelsmes ģimene, viņš ieguva lielisku izglītību un dzīvoja neticami skaistā un izsmalcinātā mājā. Taču viņam ļoti agri, astoņpadsmit gadu vecumā, uzreiz pēc Oktobra revolūcijas Krievijā nācās zaudēt pilnīgi visu, pamest dzimteni un izbraukt uz ārzemēm. Visu atlikušo dzīvi Nabokovs pavadīja emigrācijā. Un iespējams tieši tādēļ viņš tik labi kā neviens cits rakstnieks savos darbos ir spējis attēlot zaudējuma sajūtu – tās cilvēcisko sāpju dzīles, kas robežojas ar nebūtību. Šķiet, ka šī bezgalīgā, traģiskā zaudējuma izjūta ik pa laikam parādās daudzos viņa darbos. Nu, vismaz tajos, ko sanācis lasīt.
Camera obscura ir viens no pirmajiem Nabokova romāniem. Tas ir sarakstīts Berlīnē tolaik, kad Nabokovs vēl rakstīja krievu valodā. Kad rakstniekam 1937. gadā nācās pārcelties uz ASV, viņš turpmāk rakstīja tikai anglu valodā, kuru jau no bērnības viņš pārvaldīja ļoti labi. Romāna galvenais varonis Bruno Krečmars ir trīsdesmitgadnieks, kuram būtībā dzīvē nekā netrūkst. Viņam ir jauka ģimene, pietiekoši lieli mantojumā saņemti līdzekļi iztikai, ne pārāk nopietns, bet gana smalks darbs (viņš ir glezniecības eksperts) un piedevām arī grezns divpadsmit istabu dzīvoklis Berlīnē. Izklausās pēc lieliskas dzīves, bet tā nešķiet pašam Krečmaram, kurš ir dikti nelaimīgs, jo, redz, sieva, kuru pats ir apprecējis, viņam ir gadījusies tāda ne visai izcila, nu galīgi bezkrāsaina. Vārdu sakot, Krečmeram šķiet, ka vajadzētu padarīt dzīvi krāsaināku, un viņš ielaižas sakaros ar patiešām daiļu, bet pēc rakstura maitisku padsmitgadīgu jaunuvi Magdu. Jā, nu krāsiņas viņš pēc tam savā dzīvē dabū papilnam – īpaši melno. Bet melnā jau arī ir krāsa, vai ne?
Tiem, kas uztraucas par pusaudžu klātbūtni Nabokova prozā, gribu piebilst, ka autors šādas attiecības izķidā kā slimīgu apsēstību, nevis normu. Un vismaz tajās viņa grāmatās, kuras ir sanācis izlasīt, šādai apmātībai bieži vien seko ļoti skarbs un neizbēgams sods, kas piemeklē personāžus, kas ir iekārojuši šīs nepilngadīgās jaunuves. Lai nu kā, ar Krečmara un Magdas satikšanos stāsts tikai sākas un tas pamazām, bet ar dažiem negaidītiem pagriezieniem, aizved mūs aizvien tālāk cilvēku dvēseles tumšajās pusēs.
Es vienmēr apbrīnoju, cik brīnišķīga ir Nabokova valoda. Cilvēcīga un inteliģenta, bet bez liekvārdības. Eleganta un izteiksmīga erotiskajās ainās, kuras viņš spēj uzburt bez jebkādas vulgaritātes vai rupjībām. Eh, mūsdienās neviens tā rakstīt laikam vairs nemāk.
Divdesmito gadu beigu Berlīne ir labs fons romāna notikumiem. Mazliet uzzinām par tā laika mēmo kinofilmu tapšanu, kā arī kādu ļoti slavenu jūrascūciņu vārdā Čipija. Īpaši jaukas ir lappuses, kurās Nabokovs parodē Prustu – romānā ir personāžs Zēgelkrancs, kurš sarakstījis 300 lappušu garu opusu par gājienu pie zobārsta, ar kura fragmentiem mums ir izdevība iepazīties, jo Zēgelkranca nejēdzīgā garadarba priekšlasījumam ir būtiska nozīme romāna sižeta attīstībā. Rakstniekam vienkārši un mehāniski aprakstīt visu, ko redzi nav laba ideja, jo … dzīve atriebjas tam, kurš kaut uz mirkli cenšas to attēlot, tā apstājas, vulgāri salikusi sānos rokas, kā sakot: “Lūdzu, priecājieties, tāda es esmu, nevainojiet mani, ja tas ir sāpīgi un pretīgi.”

Lai gan Camera obscura ir viens no pirmajiem Nabokova romāniem, tomēr tā ir ļoti laba proza – eleganta, ironiska un skaista, kuru noteikti ir vērts izlasīt.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.

Čaina Mjēvils “Pilsēta un pilsēta”

Čaina Mjēvils “Pilsēta un pilsēta”, no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims, Rīga: izdevniecība Prometejs, 2018 (China Miéville, The City & the City, 2009)

Viens no patīkamākajiem šī gada literārajiem pārsteigumiem ir, pateicoties izdevniecības “Prometejs” aktivitātēm, latviešu valodā izdotā Čainas Mjēvila grāmata “Pilsēta un pilsēta”. Šī romāna lasīšana nudien bija valdzinošs prāta piedzīvojums, un autors, kuru vecāki, laikam pat aci nepamirkšķinot, ir vienā mierā nosaukuši par Ķīnu, uzreiz iekļuva manu iemīļotāko rakstnieku pulkā.
Čaina Mjēvils ir angļu rakstnieks, akadēmiķis un politiskais aktīvists, starp citu, pēc pārliecības marksists un trockists. Viņš raksta grāmatas new weird žanrā un viņa darbi patiešām ir ļoti dīvaini. Romānā “Pilsēta un pilsēta” Čaina Mjēvils ir iedvesmojies no sašķeltajām pilsētām (ha, mums, kā reiz viena tāda pat ir – Valka/Valga) un izmantojis labi zināmo faktu, ka cilvēka smadzenes nespēj uztvert reālo pasauli tādu, kāda tā patiesībā ir. Novedot šo ideju līdz galējībai, autors ir radījis šo bezgala dīvaino pilsētu Bešelu, kas atrodas kaut kādā nevienam nevajadzīgā un neinteresantā Austrumeiropas nomalē. Vispār nekā ievērības cienīga Bešelā nemaz nav, izņemot to, ka šeit viena ielas puse var atrasties šajā pilsētā, bet otra jau pavisam citā – Ulkomā. Tikpat labi uz vienas ielas atsevišķas mājas ir Bešelā, bet citas tām pa vidu var būt otrā pilsētā. Interesantākais jau ir tas, ka robeža starp šīm pilsētām ir stingri nodalīta, bet tā eksistē tikai cilvēku smadzenēs. Tomēr tā ir tik strikta, ka bešelieši drīkst redzēt, dzirdēt un sajust tikai Bešelu un tās iedzīvotājus, bet ulkomieši tikai Ulkomu. Abu pilsētu iedzīvotāji jau no bērnības iemācās otru pilsētu atmanīt – tas ir atredzēt, atdzirdēt un atjust. Lielākais noziegums abās pilsētās ir pamanīt otru pilsētu. Tā ir robežlaušana un tad spēlē iesaistās Lauzums. Nekā briesmīgāka par to nav. Tāpat nav zināms, kas notiek ar robežlauzējiem, jo viņus neviens pēc tam vairs nekad nav redzējis. Katrā pilsētā iedzīvotājiem ir sava valoda, savas apģērbā izmantotās krāsas un pilnīgi atšķirīga izturēšanās uz ielas (es pat pieļauju, ka Bešelā un Ulkomā Jauno gadu sagaida atšķirīgos laikos). Bešelietim, lai legāli nokļūtu uz kādu vietu Ulkomā, kas juridiski skaitās ārzemes, bet faktiski atrodas uz tās pašas ielas, ir jāveic diezgan sarežģīta procedūra un jāšķērso robeža vienīgajā pārejas punktā Kopulzālē. Un, nokļūstot Ulkomā viņam, ir pilnībā jāatmana Bešela.  Autors mums mazliet ieskicē noslēpumainības apvīto abu pilsētu vēsturi, bet ļoti maz, atstājot ellīgi daudz vietas lasītāja iztēlei. Abām pilsētām ir sava folklora un nostāsti, bet Ulkomā lielā vairumā ir atrodami ļoti neparasti arheoloģiski artefakti, kuru eksistenci neviens nespēj izskaidrot.
Nu, lūk, un šajā pašā par sevi smadzenes iznesošajā pasaulē autors risina klasisku nuāra detektīvu. Bešelas izmeklētājam Tjadoram Borlū ir jānodarbojas ar sākotnēji šķietami vienkāršu slepkavības lietu. Viņa pilsētā ir atrasts kādas jaunas sievietes līķis ar vardarbības pazīmēm, bet izmeklēšanas gaitā atklājas, ka viņa ir no Ulkomas, kas šajā gadījumā ir kaut kas ārkārtējs. Stāsta gaitā mēs pamazām uzzinām arī citas interesantas lietas par pilsētu un pilsētu. Un iespējams, ka pastāv arī kāda mistiska trešā pilsēta Orsinija, kas sensenis slepeni eksistē starp abām pārējām prātam neaptveramajām pilsētām.
Grāmata man ļoti patika. Tā ir tik ļoti savāda un iztēli ierosinoša. Skaidrs, ka detektīvintriga te nav galvenā, lai gan ar to romānā viss ir kārtībā. Tā ir loģiska, ar negaidītu atrisinājumu un nodrošina raitu sižeta virzību. Romāna galvenās varones ir abas pilsētas, kuras pastāv viena otrā, bet nekur nesaskaras un nekad neredz viena otru. Čainas Mjēvila fantāzija, radot šo bezgala savdabīgo pasauli, nudien ir brīnumaina. Romānam ir patīkami drūma un atmosfēriska noskaņa, tajā ir daudz politikas un slēptu, bet vietām arī pavisam neslēptu, politisku zemtekstu. Tajā ir izmantota dīvaini svešāda valoda, jo citādi droši vien nemaz nebūtu iespējams aprakstīt tik neiespējamu pasauli ar tās ārprātā samežģītajiem noteikumiem. Jāpiebilst, ka Viļa Kasima tulkojums ir labs, lai gan vietām aiz tīras ziņkārības gribējās paskatīties, kā viens otrs jancīgs vārds ir bijis droši vien tikpat dīvainajā autora angļu valodā.
“Pilsēta un pilsēta” noteikti ir viena no labākajām pagājušajā gadā lasītajām grāmatām. Valdzinoši tumša, atmosfēriska, ļoti politiska, savdabīgi uzrakstīta un ārkārtīgi savāda grāmata, par kuru jādomā vēl ilgi pēc izlasīšanas. Tomēr brīdinu – lai to pilnībā izbaudītu, ir nepieciešama laba iztēle un smadzenes, kurām patīk domāt, un, kurām nav baiļu domājot dažreiz arī mazliet samežģīties.

Un pamēģiniet, kādreiz, ejot pa sev ierastu ielu, atmanīt tās pretējā pusē esošā mājas. Vai divas mājas redzēt, bet nākamo atmanīt. Paturpiniet to darīt kādu nedēļu. Un paskatieties, kas pēc tam notiks.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.
Ar grāmatas fragmentu var iepazīties izdevniecības mājas lapā.

Dāvanas grāmatu blogeriem 2018. gads

Gads tuvojas beigām, bet šodien sapratu, ka kaut kas tomēr pietrūkst. Nu, dāvanas taču! Bez tām blogošana tomēr nav gluži tas. Šoreiz pavisam īsi. Mīļie grāmatu blogeri, te būs maza virtuālā paciņa jums!

Asmo ir dikti grūti apdāvināt. Viņš vienmēr visu uzdāvināto ļoti apzinīgi izlasa. Pilnīgi trakums kaut kāds! Tāpēc viņa apdāvināšanai ir jāpieiet īpaši atbildīgi, bet man gandrīz visas labās grāmatas ir kādam jau atdāvinātas. Tad nu plauktā vēl ir palikušas Gintera Grasa “Skārda bungas”. Ļoti nopietna un dikti dīvaina grāmata, par kuru autors ir saņēmis Nobela prēmiju. Un liels paldies Asmo par dāvanu, kuru visai negaidīti saņēmu jau pirms svētkiem ļoti taustāmā formā pateicoties pārsteidzošai Latvijas Pasta operativitātei!

Lasītāja – mūsu dāvināšanas tradīcijas aizsācēja, droši vien tagad lasa skaistas grāmatas daiļskanīgā spāņu valodā (un man mazliet skauž, ka es tā nekad nespēšu), bet dāvanā kaut kas vienkāršāks un piezemētāks –  Alekseja Saļņikova “Петровы в гриппе и вокруг него”. Īsti nezinu, kas tas ir, bet, spriežot pēc apraksta, kaut kas dīvains.

Doronikei A.S. Baietas “Possesion”. Man visu laiku gribas šo grāmatu izlasīt, bet kaut kā nesanāk. Varbūt citiem veiksies labāk.

Ms Marii šoreiz stāsts par 19. gadsimtu, interesantām sievietēm un laikam jau par akušieru būšanām – Kate Manning “My Notorious Life”. Arī pati neesmu lasījusi.

Fledim dāvanā čehu literatūra, jo tradīcijas taču nevar tā pēkšņi mainīt. Šoreiz Jana Ņemeca “Gaismas vēsture”. Mani mazliet aizdomīgu dara tas, ka romāns ir saņēmis veselu lērumu dažādu balvu. Bet dažreiz jau tās balvas piešķir arī visnotaļ sakarīgai literatūrai.

Baltajam Runcim, lai būtu, ko ierakstīt garajā nākamā gada lasāmo grāmatu sarakstā, labs un  klasisks piedzīvojumu romāns Alfrēda Lānsinga “Izturība”.

Lili, kas ir jaunpienācēja blogeru saimē, Sergeja Dovlatova “Компромисс”. Zinu, ka Lili ir detektīvu mīļotāja, bet šogad man nav patrāpījušies labi šī žanra pārstāvji, tāpēc dāvanā mana iemīļotā rakstnieka grāmata, kurš pie mums diemžēl nav daudz zināms, bet gribas viņu nedaudz papopularizēt. “Kompromiss” ir stāstu krājums par pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem Tallinā. Tādi vienkārši un lakoniski, bet labi stāsti, kuros visi traki daudz dzer.

Laimīgu un veiksmīgu Jauno gadu visiem! Protams, arī daudz foršu grāmatu, aizrautīgu lasītprieku un vēlmi padalīties ar citiem ar iespaidiem par izlasīto!

Epu Nuotio “Indīgais velnarutks”

Epu Nuotio “Indīgais velnarutks”, no somu valodas tulkojusi Anete Kona, Rīga: izdevniecība “Pētergailis”, 2018 (Eppu Nuotio, Myrkkykeiso, 2017)

Lai gan vairāki grāmatu blogeri ir atzinušies, ka viņus šogad ir piemeklējusi grāmatu mazlasīšanas krīze, man tomēr ar lasīšanu sokas tīri labi. Ar grāmatu aprakstīšanu gan ne visai. Bet kaut ko lietas labā ir jādara, vai, precīzāk, vienkārši jāsāk rakstīt, tāpēc šoreiz par mazu un piemīlīgu somu krimiķīti “Indīgais velnarutks”. Ziemeļnieku kriminālromānu reputācija ir labi zināma – atriebīgi maniaki, kas ieradīsies pie tevis ar elektrisko zāģi un sāks dzīvu sadalīt gabalos tāpēc vien, ka pirms trīsdesmit septiņiem gadiem esi pabraucis garām ar velosipēdu brīdī, ka viņam ir bijis slikts noskaņojums (vai vienkārši esi līdzīgs viņa mātei), neaprakstāmi zvērīgas slepkavības, baisas bērnības traumas, skarbi izmeklētāji alkoholiķi ar neizdevušos ģimenes dzīvi – un tas viss uz drūmu, klinšainu ainavu fona. Nu, lūk, “Indīgais velnarutks” ir patīkams izņēmums šajā drūmajā kompānijā. Tas drīzāk ir jauks, maigs ziediņš, kas nejauši izplaucis ledainajā ziemeļu vējā.
Romāna galvenā varone ir pensionēta kartogrāfe Elēna Lehde, atraitne, kuras vaļasprieks ir apceļot skaistākos pasaules dārzus. Un, jā, mani uzreiz piemeklēja balta skaudība par Somijas pensiju sistēmu, kas pieļauj šādu dzīvesveidu jau 58 gadu vecumā. Elēnai ir arī par viņu divdesmit gadus jaunāks mīļākais, bet pārējā laikā, kad viņa neceļo vai nav aizņemta ar savu mīļāko, spriganajai somu pensionārei nav īsti, ar ko nodarboties. Tāpēc viņa bieži bāž degunu kaimiņu darīšanās un darbojas kaut kādā somu sieviešu biedrībā, kas romānā ir saukta vienkārši par martām (cik sapratu, tad to misija ir palīdzēt somu sievietēm nekļūt par pilna laika moceklēm). Kad izrādās, ka ir pazudusi Elēnas auklējamā bērna māte, Elēna var saspicēt ausis un parakāties arī šajā virzienā.
Vispār es biju mazliet pikta, ka grāmata tiek reklamēta kā dārzu detektīvs, jo nekādu dārzu tajā vienkārši nav. Ar pāris Vikipēdijā sagrābstītiem faktiem par Berlīnes botānisko dārzu un vienas neziedošas pojeņu dobes aprakstu ir stipri par maz. Vārdu sakot, nav tas nekāds dārzu detektīvs, tie atkal ir kārtējie izdevēju meli. Jāatzīst, ka es uz tiem uzķēros un galvenokārt tāpēc vispār romānu paņēmu bibliotēkā. Jāpiebilst, ka romāna tekstā bija diezgan daudz dīvainu drukas kļūdu. Piemēram, mellenes tika sauktas par mElēnēm
Godīgi jāatzīst, ka “Indīgajā velnarutkā” arī no detektīvintrigas ir maz. Sižetā ir pārlieku daudz nejaušu sakritību un vainīgais kļūst skaidrs diezgan ātri. Vairāk jau te ir visādas ģimenes lietas un sadzīves būšanas. Autore arī mīl sīki aprakstīt, kas Elēnai ir mugurā, kā viņa ir uzkrāsojusies, un ko viņi tur ēd (visādus garšīgus somu un ne tikai somu ēdienus, brūkleņu uzputeni, melleņu kūku ar vaniļas mērci, u.c.)
Toties romānā ir daudz mūsdienu somu dzīves ainiņu un ar galveno sižeta līniju tiešā veidā nesaistītu personāžu. Te ir vientuļā māte Silja ar savām problēmām (laikam attiecībā uz vientuļajiem vecākiem Somijas sociālā sistēma ne tuvu nav tik labvēlīga kā pret pensionāriem). Memļacīgs pusaudzis Samuels, kurš romānā it kā pieaug (atrod ar ko kniebties), bet beigās vienkārši no mātes aprūpes pāriet draudzenes aprūpē, kas somu jaunietim acīmredzot ir ievērības vērts sasniegums. Viņa māte Irina ir krievu pianiste, ar ne visai skaidru pagātni. Romānā ir manāmas dažas atsauces uz Bergmanu, jo lielākās kaislības notiek ap Zemeņlaukiem, kas ir kādas dzimtas vasaras mājiņa pie jūras.
Grāmatas darbība lielākoties norisinās Turku pilsētā, kur dzīvo Elēna un pazudusī sieviete. Tieši šovasar sanāca tur pabūt, tāpēc, lasot romānu, bija viegli atsaukt atmiņā aprakstītās vietas – Turku pilsētu, klinšainās salas un burvīgās somu vasaras mājiņas uz tām.
Un, protams, “Indīgais velnarutks” ir romānu sērijas pirmā grāmata. Autore ir paspējusi uzrakstīt arī turpinājumu, kura nosaukumā ir pieminēta līdakaste, kas, kā bija noprotams no gugles tulkotāja, somiski tiek saukta par vīramātes zobu (tā laikam ir norāde uz nākamā romāna tēmu).
“Indīgais velnarutks” ir ļoti nepretencioza, ne pārāk gara un ne pārāk nogurdinoša grāmata, kuru ir jauki palasīt vakaros, kad negribas pievērsties nekam nopietnākam.

 

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Stefans Anhems “Izsvītrotie”

Stefans Anhems “Izsvītrotie”, no zviedru valodas tulkojusi Ieva Lešinska, Rīga: apgāds “Mansards”, 2018 (Stefan Ahnhem, Offer utan ansikte, 2014)

“Izsvītrotie” ir kārtējais skandināvu detektīvs, kuru paņēmu bibliotēkā, lai palasītu kaut ko izklaidējošu, jo nekāda lielā dažādība jaunumu plauktā nebija. Lielo izdevniecību piedāvājums tomēr ir samērā vienveidīgs un šaurs. Un, ja ir nākuši modē Ziemeļvalstu detektīvi, tad tiek izdoti pārsvarā tie. Protams, ka tā atkal izrādījās grāmatu sērija (par policijas izmeklētāju Fabiānu Risku), bet neticamā kārtā “Izsvītrotie” tajā ir pirmais romāns. Vispār jau “Izsvītrotie” īpaši neatšķiras no parasta viduvēja skandināvu detektīvromāna, Un, tā kā izlasīto Ziemeļvalstu krimiķu skaits man jau ir pārsniedzis otro desmitu, nākas secināt, ka arī saturiski tie ir ļoti vienveidīgi.
IzsvītrotieTātad romāna galvenais varonis policijas izmeklētājs Fabiāns Risks par kaut kādiem saviem pārkāpumiem (droši vien jau pietiekami nopietniem) ir atlaists no darba Stokholmā, bet tas nekas – viņu ar atplestām rokām gaida dzimtās Helsingborgas policija. Un tā arī vajag sagadīties, ka viņam atgriežoties bērnības pilsētā kaut kāds maniaks ir sācis visādos interesantos un atjautīgos veidos slepkavot tieši viņa klasesbiedrus. Jāpiebilst, ka Fabiāna klase ir bijusi maza, bet riebīga. Tā nu nekāds atvaļinājums Riskam nesanāk un viņam neizbēgami nākas izmeklēšanā iesaistīties daudz dziļāk nekā gribētos. Patīkami, ka šajā romānā Fabiāns nav kaut kāds alkoholiķis vientuļnieks. Nudien nē, viņam ir pat kaut kādas ģimenes dzīves atliekas, sieva, bērni un vāras cerības, ka varbūt jaunajā dzīves vietā izdosies ģimeni saglābt. Skaidrs, ka arī Fabiānam piemīt kādas īpašas spējas – vismaz autors ik pa laikam uzver viņa nestandarta domāšanu un spēju rīkoties ārpus rāmjiem. Jāpiebilst, ka šajā romānā tā izpaudās galvenokārt kā ļoti stulba Fabiāna uzvedība vairākos atbildīgos brīžos, kurai vienmēr bija traģiskas sekas. Piedevām viņš ir neticami nevērīgs attiecībā uz saviem bērniem un divas reizes iegāza pa galvu vienai savai kolēģei. Vispār Fabiāns laikam būs viens no tiem literārajiem varoņiem, kuriem apkārt visi agri vai vēlu tiek noslaktēti, vai ievilkti kaut kādās kriminālās aktivitātēs.
Lasot “Izsvītrotos”, ir jūtams, ka autors bijis scenārists, jo romāna temps un uzbūve ļoti atgādina seriālus. Un izmeklēšanas komanda šajā grāmatā patiešām nopietni strādā. Protams, ka romānā ir arī sliktie un nolaidīgie policisti, bet tādi pagaidām ir tikai viņiem tuvējā kaimiņvalstī Dānijā, nevis pie zviedriem.  Maniaks atkal ir īsts malacītis – superģēnijs ar prātam neaptveramiem talantiem un ļoti izdarīgs. Tomēr, dzenoties pēc īpaši aizraujošiem sižeta pagriezieniem, autors ir gandrīz pilnībā upurējis jebkādu loģiku un tas uz beigām sāka nomākt lasītprieku. Nu nenoticēju praktiski nekam, kas romānā bija aprakstīts (izņemot sliktajiem dāņu poličiem). Maniaka motivācija bija nekāda (autors nebija papūlējies viņu apveltīt pat ar psihopātisku māti). Situācijas un cilvēku rīcība romānā lielākoties ir aiz ausīm pievilkti sižeta vajadzībām. Bet beigās biju mazliet vīlusies, jo autors nomīkstojas un nepieliek šim stāstam kārtīgu, dramatisku punktu.
Tomēr romāns neapšaubāmi ir noderīgs kā smadzeņu košļene un tīri laba vasaras izklaide brīžiem, kad negribas pārlieku daudz domāt. Ja tiks izdoti sērijas turpinājumi, tad droši vien tos nelasīšu. Es romānā īsti nespēju just līdzi nevienam no personāžiem. Un autora sirsnīgajos slepkavību aprakstos bija pārlieku daudz slimīgas un paštīksminošas vardarbības, kas lielākās devās nav nekas baudāms. Turklāt, ja jau pirmajā sērijas grāmatā autors ir ķēries pie galvenā varoņa klases apslaktēšanas, tad kas paliks turpinājumiem –  Fabiāna kursa biedri? Bērnudārza grupiņa? Grāmatu klubiņš, kuru viņš nejauši ir apmeklējis? Ā, nu izmeklētāju komandu arī droši vien derētu novākt.

Vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.