Pauls Bankovskis „Padomju Latvijas sieviete”

Pauls Bankovskis „Padomju Latvijas sieviete”, Rīga: Enigma, 2000.

Novembrī turpinu lasīt latviešu autoru darbus. Citi grāmatu blogeri arī, tāpēc pavisam nejauši ir sagadījies, ka šodien Asmo un Andris jau ir izteikušies par Paula Bankovska romānu „18”. Arī es pirms nedēļas bibliotēkā gremdējos pārdomās pie latviešu literatūras plauktiem, kuru no Bankovska darbiem izvēlēties lasīšanai. Gandrīz jau paņēmu to pašu nelaimīgo „18”, tomēr beigās paliku pie „Padomju Latvijas sievietes”, kas acīmredzot bija mazliet labāka izvēle..

Padomju Latvijas sievieteAr Paula Bankovska darbiem man ir ilglaicīgas attiecības, sākot jau ar „Svētā Bokasīna koku” tālajā 1996. gadā. Kopā pa šo laiku esmu izlasījusi vairāk nekā 10 no viņa grāmatām. Dažas no tām man ir patikušas vairāk, dažas mazāk, tā nu tas ir. Bankovska grāmatās man bieži vien ir šķitušas interesantas autora idejas, bet lielākoties traucējis to izpildījums, dažreiz neveiklie sižeti un viņa teksti arī ne vienmēr ir bijuši tie literāri spožākie. Tāpēc parasti ar lielāku interesi izlasu Paula Bankovska rakstus par dažādām tēmām Satori vai kur citur, nekā pievēršos viņa romāniem. Vēl joprojām domāju, ka eksistē kāda paralēlā realitāte, kurā Pauls Bankovskis raksta foršas populārzinātniskās grāmatas un visi tās pērk un lasa kā traki.

Ilglaicīgas lasītāja attiecības ar kāda rakstnieka darbiem ir jauka padarīšana, bet pēc desmitās grāmatas tajās neizbēgami sāk iezagties dažas problēmas. Vispirms rodas sajūta, ka autora rakstītais kaut kur jau ir lasīts, mjā. Un, ja trāpās ne tas veiksmīgākais autora darbs kā, piemēram, „Padomju Latvijas sieviete”, tad nākas atkārtot to pašu, ko pirms manis jau teikuši citi – es zinu, ka viņš var daudz labāk.

Ja vien Bankovskis „Padomju Latvijas sievieti” nebūtu sarakstījis stipri par ātru, grāmata gluži labi varētu iederēties tagad modīgajā Latvijas vēstures romānu sērijā un aizpildīt pagaidām vēl pašķidri aprakstītos pagājušā gadsimta piecdesmitos un sešdesmitos gadus. Tas ir laiks, ko autors pats nav piedzīvojis, līdz ar to grāmatā ir pārstāvēts tagad modernais, distancētais skats uz vēsturi no attāluma.

Nelielai atkāpei gribu piebilst, ka manu vecāku atmiņās šis laiks ir palicis kā gaišs, dzīvespriecīgs un jaunības romantikas apdvests, daudz jaukāks par staignajiem septiņdesmitajiem un trakajiem astoņdesmitajiem. To arī var saprast, jo galu galā tā bija viņu bērnība un jaunība, un tad jau vienmēr saule šķiet spožāka. Visi atguvās pēc kara, un tas bija arī izaugsmes, jauncelsmes un nākotnes cerību laiks (galu galā manai paaudzei tak bija paredzēts dzīvot komunismā, hah). Tomēr, skaidrs, ka realitāte bija krietni skarbāka.

Pauls Bankovskis savu romānu tad arī uzbūvē uz šiem pretstatiem starp oficiālo propagandu un realitāti, iekļaujot diezgan padrūmajā stāstā lērumu līksmu citātu no dažādiem tā laika preses izdevumiem un grāmatām. Lai gan grāmata nemaz neesot par sievietēm, tomēr stāstījums ir risināts no sievietes skatu punkta. Galvenā varone Aina Sakne ir apkopēja rūpnīcā, kurai, ak, kāds pārsteigums latviešu literatūrā, dzīvē viss ir slikti. Vīrs neganti dzer un nositas, dēls arī tiek nosists, nāks dzīvot komunālajā dzīvoklī, un viņas vienīgais dzīves prieks ir garām braucot noraudzīties smukajā milicī, kurš regulē satiksmi kādā no krustojumiem (bet pat tas romāna beigās ir modernizēts par luksoforu). Galu galā viņa nonāk cietumā par slepkavību ar āmuru (tas laikam ir iemīļotākais latviešu sieviešu ierocis jaunāko laiku literatūrā, arī Ikstenai bija varone, kas skraidīja apkārt ar āmuru aizrautīgi dauzīdama cilvēkus). Dažādībai Padomju Latvijas sievietes romānā pārstāv arī Ņina Mihailovna – tās pašas rūpnīcas direktora sieva, iebraucēja no Krievijas ar visām savām imigrantu dzīves problēmām. Pati romāna ideja nav slikta un vietām lasot bija tīri interesanti, tomēr kopumā grāmata tā arī palika viduvējas melnās „bitovuhas” līmenī, kur visi viens otru dauza un slepkavo. Tomēr ieskatam laikmetā lasītājiem, kuriem mūsdienas vairs nav nekādas nojausmas par padomju sadzīvi un nenormāli augsto noziedzības līmeni, romāns varētu būt noderīgs.

Grāmatas nosaukumam ir izmantots tolaik populārā sieviešu žurnāla vārds, kurā blakus stāstiem par lieliskajām teļkopēm – pirmrindniecēm varēja atrast arī mājkopībā noderīgus padomus, receptes un piegrieztnes. Tomēr arī mūsdienās glancēto sieviešu žurnālu stāsti stipri vien atšķiras no realitātes un šajā ziņā dzīve nav daudz mainījusies. Nobeigumā patosa pilns citāts no grāmatas.

Divdesmit Padomju Latvijas sievietes. Vai mums kas kopīgs? Varbūt tas ir izdomāts ideāls? Pasaku tēls? Vai varbūt tādas sievietes mēdz parādīties tikai žurnālu lappusēs? Līdzās mājturības, bērnu audzināšanas un dārzkopības padomiem. … Viņas smaidīdamas sēž pie traktoru, smago mašīnu un autoceltņu stūres, viņas bez baiļu dodas iekarot stepi un taigu, viņas būvē dzelzceļus, magņitkas un hesus. Ar 115 procentiem no paredzētās normas viņām ir par maz. Viņām ir vesels pulks bērnu un brīnišķīgi vīri, kas paspēj gan mīlēt, gan ievilkt elektrību nomaļās lauku sētās, apūdeņot neauglīgas zemes, būvēt skaistus un ērtus mājokļus un piedalīties pašdarbības teātra kolektīvos. Ko tikai visu cilvēki nedara. Un ir laimīgi.

Jana Egle “Gaismā”

Jana Egle “Gaismā”, izdevniecība “Lauku Avīze”, Rīga: 2016

Novembris grāmatu blogos tradicionāli ir latviešu literatūras lasīšanas un popularizēšanas mēnesis. Tāpēc turpinu ar Janas Egles stāstu krājumu “Gaismā”, kurš plašāku ievērību ieguva, saņemot Latvijas literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs 2016. gadā. Godīgi sakot, autori līdz tam nemaz nebiju ievērojusi.

Jana Egle GaismāŠajā krājumā ir apkopoti astoņi stāsti, bet tie ir ļoti īsi, un izlasīt grāmatu var ļoti ātri. Autore rakstot gumiju nestiepj, stāstu sižeti ir saistoši un interesanti, viss notiek ļoti raiti. Ļoti patīkama bija arī autores valoda – laba, tieša un bez liekvārdības. Stāstos aprakstītās situācijas ir ļoti ikdienišķas un piezemētas, un tām var viegli noticēt. Jāatzīst gan, ka stāstu varoņiem dzīvē ne pārāk veicas, un, lai būtu saprotamāk, ko ar to domāju, īsi apkopoju stāstos skartās problēmas.

Judīte – klasesbiedru mobings, pedofilija un Stokholmas sindroms.

Tāds rudens – bezgalīga miršana un emocionāla vardarbība pret tuviniekiem, atšķirībā no pārējiem stāstiem šis bija tāds jauks un skumji komisks.

Bedre – daži bērni nudien ir sociopāti jau no dzimšanas.

Aiziet jūriņā – krājuma mīlīgākais stāsts, kurā tiek risināta problēma, kā apģērbt transdzimtes personu pēc nāves. Lai gan mirušajiem patiesībā tas ir vienalga.

Durvis – alkoholisms un izvarošana.

Lūdzu, lūdzu, lūdzu – smagas bērnības traumas, bet, ko lai dara, ja vecāki ir gadījušies Darvina balvas kandidāti.

Laiks mosties – destruktīvas attiecības ar psihopātu.

Gaismā – sadzīves vardarbība pret grūtnieci.

Vārdu sakot, viss ir slikti. Jāpiezīmē, ka viss minētais ir neticami veiksmīgi ietilpināts kādās simts lappusēs, tāpēc pieļauju, ka “Gaismā” varētu piederēt rekords kā darbam ar visaugstāko sadzīves nelaimju koncentrācija uz lappusi visā latviešu literatūras vēsturē. Tomēr, neskatoties uz saturu, stāsti nepavisam nav gaudulīgi vai žēlabaini, tie vairāk ir aprakstoši un neitrāli. Lasot atsevišķi, katrs no stāstiem šķiet tīri labs, tomēr visi kopā radīja īpatnēju kumulatīvu efektu, un ļoti subjektīvu iespaidu, ka visas sliktās lietas grāmatā ir aprakstītas ar tādu kā, hm, zināmu patiku. Šo iespaidu pastiprināja arī grāmatas pieteikums, ka nu tik beidzot tiks vilktas ārā viss neglītais un skandalozais mūsu dzīvēs, par ko neviens nerunājot, un, acīmredzot bez gaismu nesošās autores neviens lasītājs nebūs spējīgs saprast, kādas briesmīgas nelaimes vispār dzīvē var gadīties. Tāpēc arī stāstu krājums ir ticis pie nosaukuma “Gaismā”. Nē, nu ir jau gadījies satikt cilvēkus, kas allažiņ ar patiesu prieku un aizrautību stāsta, ka viss ir slikti, un kā tur kuram neiet, un uzskata tevi par neiejūtīgu maitu, ja nedalies ar viņiem šajā priekā. Domāju, ka sapratāt, ka “Gaismā” vienkārši nav tāda grāmata, kas būtu manā gaumē.

Bet nu skaidrs, ka daudziem cilvēkiem varētu gribēties lasīt par to, kā citiem neiet, un varbūt viņiem patiešām ir vajadzīgs tāds autors, kas viņus kaut kā īpaši apgaismo. Un pieļauju, ka šāda veida literatūra dažiem lasītājiem var palīdzēt pēc tam sajusties labāk, tāpēc arī tai ir sava vieta, nozīme un sūtība šajā pasaulē.

Laima Kota „Istaba”

Laima Kota „Istaba”, Rīga: Dienas Grāmata, 2016., Latvijas vēstures romānu sērija „MĒS. Latvija, XX gadsimts”

Pēc senas grāmatu blogeru tradīcijas* novembris ir latviešu literatūras mēnesis. Tradīcijas, ka zināms, ir svēta lieta, tomēr to eksistencei ir nepieciešama regulāra kopšana. Tāpēc šomēness latviešu grāmatām blogā pievērsīšos vairāk nekā pārējā laikā.

Laima Kota Istaba„Istaba” ir viena no grāmatām, kas iznākusi Latvijas vēstures romānu sērijā „MĒS. Latvija, XX gadsimts”, un tajā stāstīts par perestroiku astoņdesmito gadu vidū. Tas ir laika periods, kas daudziem (arī man tajā skaitā) vēl joprojām ir labā atmiņā, un daudz kas no aprakstītā ir reāli piedzīvots, izdzīvots un laimīgi pārdzīvots. Uzreiz gribu piezīmēt, ka man ļoti simpatizēja autores attieksme pret tēmu – šis mūsu vēstures periods nudien bija neaprakstāmi stulbs un nejēdzīgs, bet grāmatā nav nekādas grūšas, skumjas vaimanāšanas un nožēlas par savu depresīvo dzīvi. Romāna darbība notiek Rīgas centra komunālajā dzīvoklī ar etniski raibu iedzīvotāju sastāvu – padomju tautu draudzība kā nekā. Personāži ir mazliet plakani, bet latviešu literatūrai netipiski darbīgi, dzīvelīgi un lielākoties pozitīvi un optimistiski noskaņoti. Vismaz sievietes – jaunā māksliniece Margarita, Lielā Tēvijas kara veterāna atraitne, kas pat aci nepamirkšķinot pēc fotogrāfijas var noviltot Velaskēzu un pāris gadu laikā iemācās izcept gandrīz vai ēdamus pīrādziņus, saimnieciskā TamarGrigorjevna, inteliģentā Roza Borisovna, talantīgā šuvēja Malvīne, kāršu triku meistare Zlata un pat fonā kaislīgi vaidošā Sirēna. Ar vīriešiem gan romānā nez kāpēc notiek visādas nelāgas lietas – Afganistāna, Černobiļa, Ķegums, un it kā ar to būtu par maz, pa kādam arī arestē vai noslepkavo. Un kā neliels bonuss visam pārējam, dzīvoklī ir arī mistisks portāls uz citām dimensijām, diemžēl tam nav nekādas nozīmes sižeta attīstībā.

Lasīšanas laikā „Istaba” uzjundīja negaidīti daudz atmiņu. Tā jau arī bija, kandžu dzinām, rudeņos piespiedu kārtā devāmies uz laukiem cīnīties par ražu, pārtikas programmu pildījām, zeķubikses krāsojām un lāpījām, tagad pat nesaprotu, no kā mēs pārtikām (laikam lielākoties no siermaizēm un kartupeļiem), sadzīve bija pretīga un cilvēku savstarpējās attiecības naidīgas un pazemojumu pilnas. Līdzīgi stāsti ir katram, kurš apzinātā vecumā ir padzīvojis astoņdesmitajos. Un ir ļoti labi, ka tie tagad ir apkopoti arī vēsturiskā romānā, jo pārlieku daudz kas ikdienā piemirstas.

Romāns man patiešām patika kā iespēja atsvaidzināt atmiņā neseno pagātni, tāpēc patiešām žēl, ka literārajā ziņā grāmata nav īpaši izdevusies. Tā šķiet pārlieku sasteigta. Sižets ir gandrīz nekāds, precīzāk, ļoti formāls, samākslots un nepārliecinoši naivs (visi tie bezgalīgie uzmetieni ar dzīvokļu pirkšanu nekādi nav saliekami kopā ar apsviedīgajiem un izdarīgajiem personāžiem). Vietām rodas iespaids, ka autore ir vienkārši gribējusi sabāzt romānā pēc iespējas vairāk atmiņu stāstus un rezultātā ir ar tiem pārforsējusi, un līdz ar to teksts paliek apnicīgs. Savukārt atmiņu haotiskums un nelielais notikumu anahronisms lasot pārlieku netraucēja, jo tieši tādas jau mūs atmiņas ir – neskaidras, saraustītas, un visi laiki parasti ir sabiruši pilnīgā juceklī.

Lai arī „Istaba” ir rakstīta ar lasot gandrīz vai taustāmi sajūtamu autores aizrautību, tomēr salīdzinājumā ar Ikstenas „Mātes pienu” romāns lielākā mērā atstāj pasūtījuma darba iespaidu. Grāmatu aizverot, ir neliela nepabeigtības sajūta, jo gan par personāžiem, gan par šo laiku rakstīt un stāstīt vēl būtu daudz ko, bet, vai nu termiņi ir dikti spieduši, vai iedvesma beigusies, nezinu, bet romāns vienā brīdī vienkārši beidzas.

Katrā ziņā „Istabu” varu droši ieteikt lasīt visiem, kam interesē Latvijas neseno laiku vēsture, un ir vēlme izbaudīt attīstītā sociālisma sirreālās noskaņas.

Gaitenī iestājās klusuma sekundes kā pirms spožas perfomances galā. Varēja dzirdēt, kā no Sirēnas telefona klausules gaitenī izlaužas gari stiepts, baudas un apmieras piepildījumu guvis klienta vaids. Viss dzīvoklī notiekošais pēkšņi šķita kā absurds kino: te, šajā Rīgas pelēkā nama būcenī, Eiropas klasiķus kopē pelēka deividbovijiska būtne, kam acis kā Vanas ezera kaķim – divas zilas, otras zaļas, viena skatoties redz to, kas slēpts, otra – redz pasauli ārpus, pie gaiteņa sienas četrdesmitvatīgas spuldzītes gaismā, mirdzošos sadāvinātos ordeņus zibinādams, neizdibināmā tālē skatās uz naglas pakārtais maršals, sakrautās un ar veļas striķi apsietās žurnāla „Zvaigzne” ķīpas lēnām pārklājas ar laika putekļiem, virtuvē uz gāzes plīts nebeidzamu baudu garantē kandžu pilinošs aparāts, bet kaudzē uz plaukta, iepretī vaidošajai un vilinošu balsi dvesošajai Sirēnai, rindojas Marksa kopotie raksti. Ar krīta krāsu nopindzelētās gaiteņa sienas, kas ornamentētas ar gumijas rullīša nospiedumiem, ikvienu ienācēju iekrāso heaptītslimnieciski dzeltenīgā tonī. Uz gara pakaramā izkarinātas, gaitenī iestumtas, tepat dzīvoklī sašūtas melnas ādas jakas ar pasaulē atpazīstamu zīmolu uzšuvēm, astoņi skaitītāji pie sienas un pāri visam – aicinošs plakāts ar saukli: „Zupa, kotletes un mušas – atsevišķi!” Visā dzīvoklī ož pēc trekniem cūku taukiem.

* Šo tradīciju uzsāka Spīgana pirms nu jau veseliem četriem gadiem. Te saite uz latviešu grāmatu lasīšanas uzsaukumu viņas blogā.

Vizma Belševica „Lauztā sirds uz goda dēļa”

Vizma Belševica „Lauztā sirds uz goda dēļa”, Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.

Šovasar pārlasīju šo to no senāk rakstītiem latviešu autoru darbiem, tostarp arī Vizmas Belševicas stāstu krājumu „Lauztā sirds uz goda dēļa”. Tajā ir apkopoti daži no „Ķikuraga stāstiem” (1965.), visi seši stāsti no „Nelaime mājās” (1979.) un vēl daži vēlākā laikā sarakstīti darbi. Grāmatā pavisam kopā ir iekļauti piecpadsmit stāsti. Interesanti, ka veseli četri no tiem ir par miršanu, bērēm un kapiem – „Kapracis Enga”, „Burbeķīša”, visiem zināmais „Tās dullās Paulīnes dēļ” un „Tik skaista, zila ola” (jauks stāsts ar nelielu raiņaspazijas piesitienu par latviešu un cittautiešu mūžam nesamierināmajām pretrunām svētajā kapu kultūras lauciņā). Piedevām vēl viens ir par pēcnāves dzīvi plazmas (pareizāk gan esot teikt ektoplazmas) matrices veidolā. – „Baltā sieva”. Acīmredzot kapiņi un miršana allažiņ ir bijusi pateicīga tēma latviešu literatūrā.

Lauztā sirds uz goda dēļaGodīgi jāatzīstas, ka savulaik Belševicas stāsti man ne visai patika, bet tagad pārlasot kaut kādā veidā bija pamanījušies kļūt interesantāki. Krājumā iekļautie stāsti ir sarakstīti ļoti dažādos laika periodos un kopumā tas atstāj neviendabīgu iespaidu. Daži ir smieklīgi un jau folklorizējušies kā gadījums ar dullo Paulīni, daži ir tikai viegli ieskicētas sadzīves ainiņas, bet„Ķīvīte” vispār ir nezinu no kurienes iemaldījusies didaktiska fabula. Tiesa gan, daži stāstu sižeti tagad šķiet neveikli un rodas iespaids, ka autore nav vienkārši spējusi izdomāt sakarīgus nobeigumus.Arī tēli lielākoties ir ļoti klišejiski, plakani un atgādina ķēmīgas karikatūras. Nevienam no stāstu varoņiem negribas just līdzi, ne tirlīgajiem vīriem, ne viņu mantrausīgajām un zāģējošajām sievām, ne frīkainajām vecmeitām. Toties autores valoda ir fantastiska – vecmodīga, arhaiska, pilna ar ģermānismiem, bet dzīva, trāpīga un tieša. Tāpēc brīžiem nudien bija vienalga, par ko tur īsti Belševica raksta, lai tikai raksta, un, juksā, mazas bebuliņas!

Interesanti, ka stāstus pārlasot, daži no tiem tagad izskatās pēc neticami absurdas satīras par sociālisma jaukumiem. Piemēram, „Nelaime mājās” par kolhoza priekšsēdētāja cīņu ar enerģisko pensionāri Martu, kura bija īstens pretpadomju elements, un, vai vispār varat iedomāties, cik drausmīgs bija Martas noziegums? Diez vai. Padomājiet tikai – viņa gribēja apsaimniekot veselus divus piemājas pushektārus oficiāli atļautā viena vietā. Starp citu, Marta tos apsaimniekoja ekonomiski daudz efektīvāk nekā kolhozs, ražoja tikai pircēju pieprasītu produkciju, un šai varonei piemita ļoti uzteicamas mārketinga prasmes. Skaidrs, ka šādiem noziedzīgiem elementiem nav vieta brīnišķīgajā attīstīta sociālisma sistēmā, un autore Martu parāda  kā īsteni bezsirdīgu mantrausi. Zināma taisnība jau Belševicai ir, jo sociālismā bija ierobežotas iespējas nopelnīto iztērēt, un tas Martas pūliņiem piešķir tādu skumīgu eksistenciālu bezjēdzīgumu. Tomēr aizdomājos, ka latviešu literatūrā ir tipiski, ka čakli, uzņēmīgi un apsviedīgi cilvēki bieži vien ir attēloti kā mantkārīgi un nejauki ļaudis, bet slinkie, neuzņēmīgie un izšķērdīgie tipi noteikti ir garīgi īpaši bagātas un dvēseliskas būtnes.

Salīdzinot ar autores slavenāko prozas darbu „Bille”, stāsti lielākoties ir vājāki, tomēr tos ir vērts lasīt, ja ir vēlme izbaudīt vecmodīgu, bet stilīgu un krāšņu latviešu valodu.

Nikos Kazantzakis “Kristus pēdējais kārdinājums”

Nikos Kazantzakis “Kristus pēdējais kārdinājums”, teksts latviešu valodā Pēteris Bolšaitis, Rīga: SIA Vesta-LK, 2016, (Νίκος Καζαντζάκης, «Ο Τελευταίος Πειρασμός», 1955)

Ar lasīšanu man pēdējā laikā ir veicies labi, bet ar rakstīšanu tomēr ne visai, kas arī varbūt ir labi. Tātad, kā gadījās, ka būdama bez jebkādām reliģiskām nosliecēm, tomēr izlasīju tik apjomīgu reliģiska satura grāmatu kā „Kristus pēdējais kārdinājums”. Man ir nelielas aizdomas, ka pie tā ir vainīga vilcienu satiksme, kuras neticamā ietekme uz izlasīto grāmatu apjomu diez vai ir pietiekami novērtēta (domāju, ka britu zinātniekiem derētu papētīt šo jautājumu). Pricipā iesēžoties vilcienā un aizbraucot, teiksim, līdz Liepājai var mierīgi izlasīt vienu nelielu grāmatu. Ja līdzi ir e-lasītājs, tad vispār nav problēmu un mierīgi varētu braukt arī tālāk, ja vien Liepājā neizbeigtos dzelzceļa sliedes. Reiz pa ceļam uz staciju iegāju bibliotēkā un paņēmu veselas trīs grāmatas (jāatzīstas, ka nelielas, bet taču trīs) un, bāc, kamēr aizbraucu līdz Liepājai, visas izlasīju, nu kaut kāds trakums ar to lasīšanu vilcienā. Tā nu nācās tur iet uz bibliotēku un no jaunumiem paņemt biezāko grāmatu ar tādu aprēķinu, lai pietiktu lasīšanai braucienā turp un atpakaļ.

Kristus pēdējais kārdinājumsBiezākā grāmata izrādījās Nikosa Kazantzakisa „Kristus pēdējais kārdinājums.” Tāds patiesi pamatīgs sējums, drukāts uz ļoti kvalitatīva papīra, iesiets audekla vākos, turklāt tai ir gan šķirlente, gan vēl arī ļoti smalks papīra apvāks (stilizēts kā čūskāda). Grāmatā ir pat krāsainas ilustrācijas (piemīlīgas 19. gadsimta litogrāfijas un oforti ar romānā aprakstīto vietu skatiem no tulkotāja personīgās kolekcijas), kas nudien pēdējā laikā izdotajos romānos nav manītas īpaši bieži.

Romānam ir veseli trīs priekšvārdi. Pirmajā, kuru sarakstījusi autora mazmeita Niki Stavrou ir īsi izklāstīta autora biogrāfija. Nikos Kazantzakis (citos avotos viņu latvisko arī kā Niku Kazandzaki un man nav ne jausmas, kurš variants varētu būt pareizāks) ir dzimis Krētā (1883), studējis jurisprudenci Atēnās un filozofiju Parīzē. Daudz ceļojis un ļoti daudz arī rakstījis romānus un visādus citus tekstus. Viņš ilgu laiku ir bijis pārliecināts komunists un acīmredzot dikti mīlējis ar saviem darbiem kaitināt grieķu pareizticīgo baznīcu.

Tālāk seko tulkotāja ievads, kurā Pēteris Bolšaitis izklāsta kā nonācis līdz romāna tulkošanai. Ir bijusi tikai viena neliela problēma – viņš nepārvalda grieķu valodu, un Latvijā vispār ir ļoti maz cilvēku, kuri to prot, un grieķu tulkojumu mums ir ļoti maz, tāpēc romāns ir, hmm, vienkārši pārstāstīts no vācu, spāņu un angļu valodām – jā, visām trīs. Tomēr, lai nebūtu pārpratumu un neatbilstību oriģinālam, romāna latviešu tekstu beigās ir pārskatījis vienīgais atrastais grieķu valodas pratējs (Dens Dimiņš, protams). Jāpiebilst, ka Kazantzakis romānā ir plaši lietojis Krētas laucinieku izteicienus, pārsvarā izmantojot grieķu valodas demotisko (tautas valodas jeb dialekta) leksiku. Tāpēc romāna latviskotājs uzskata, ka latviešu valoda ir tuvāka un atbilstošāka Krētas zemnieku valodai nekā rietumu valodas.

Romāna ideja patiesībā ir simpātiska. Autors apraksta Kristu kā vienkāršu cilvēku, kurš patiešām reāli ir piedzimis Nācaretē galdnieka ģimenē un pelna iztiku gatavojot romiešiem krustus, kuros sist ebreju pretestības kustības dalībniekus. Viņam ir tēvocis rabīns un visu laiku dēlu zāģējoša māte (par to, ka nejēdz apprecēties). Marija Magdalēna romānā ir Jēzus bērnības draudzene, kura viņa atraidījuma dēļ ir noklīdusi no taisnā ceļa. Jūda ir karstgalvīgs dumpinieks, kurš cīnās pret romiešu okupāciju, un problēmas risina traucējošajām personām nogriežot galvas. Vārdu sakot, tipisks Tuvo Austrumu terorists. Tad vienā brīdi pār Jēzu nāk apskaidrība un viņš saprot, ka ir jāpamet sava dzimtā māja un jādodas Dieva meklējumos. Viņš savāc sev mācekļus, satiek Jāni Kristītāju, klīst pa tuksnesi un pieredz vīzijas, ciemojas pie Martas un Marijas, debatē ar Pilātu un beigās tiek sists krustā. Savukārt Kristus dievišķā izcelsme un viņam piedēvētie brīnumi ir plikas fantāzijas, kuras ir sacerējis Matejs, kas acīmredzot ir sapīpējies kaut ko nelāgu, jo regulāri dzird balsis, kuras viņam iestāsta, ka šitādas blēņas vajag sarakstīt tāpēc, lai Kristus vēstij būtu pēc iespējas lielāka publicitāte.

Romāns ir stāsts par Kristus dzīvi, kā nepārtrauktu cīņu ar sevi, lai beigās saplūstu ar Dievu. Autors ir pārliecināts duālists, un galvenā cīņa noris starp miesu un garu. Miesa jau it kā ir vājākā un nīkulīgākā cilvēka daļa, bet kaut kā lielākoties tai izdodas vinnēt garu un novest cilvēkus pazušanā. Romānā Kristum šī cīņa nebeidzas pat pie krusta. Tur viņu gaida vēl viena kārdināšana, ierodas Nelabais (melnādaina jaunekļa paskatā) un piedāvā pārgulēt ar Mariju Magdalēnu un pēc tam pievērsties sadzīvē noderīgu koka priekšmetu izgatavošanai, kā arī nodoties rāmai un piepildītai ģimenes dzīvei, apprecot Martu un Mariju.  Bet nu pēdējā brīdī Jēzus atjēdzas pie krusta un saprot, ka viss ir kārtībā – viņš mirs piepildot Dieva uzticēto uzdevumu. Tas nudien nav maiteklis, jo visu šo stāstu autors (droši vien baidoties, ka daudzi lasītāji līdz romāna beigām nemaz netiks) izklāsta jau grāmatas priekšvārdā. Galu galā ir taču arī Mārtina Skorsēzes pēc šī romāna veidotā  filma, kas ir patiešām laba (sarp citu, Pilāts tajā ir pats Deivids Bovijs).

Lai arī romāna idejai nebija ne vainas, tomēr uzrakstīts tas ir ļoti patētiskā stilā, kurš man nekad nav paticis. Turklāt Kristus kārdināšana ar parastu ģimenes dzīvi šķita ne visai pārliecinoša, jo jau romāna sākumā ir skaidrs, ka viņam tāda galīgi neinteresē. Kārdinājumam nudien derēja būt daudz izsmalcinātākam un viltīgākam, lai tam vispār varētu noticēt. Tomēr grieķu literatūru latviski izdod reti, tāpēc bija interesanti iepazīties ar šo pasaulslaveno un pretrunīgi novērtēto darbu.

Kabīrs Segals “Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi”

Kabīrs Segals “Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi”, no angļu valodas tulkojis Zigmunds Šteins Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2016., (Kabir Sehgal, Coined: The Rich Life of Money and How Its History Has Shaped Us, 2015)

Pēdējā laikā vairāk pievērsos latviešu valodā izdotajām populārzinātniskajām grāmatām. Par spīti nosaukumam šis žanrs starp latviešu lasītājiem tomēr nav īpaši populārs, tāpēc šķiet lietderīgi par tām uzrakstīt blogā. Sākumā lasīt grāmatu par naudu man nemaz tik ļoti negribējās, jo par monetāro politiku un naudas funkcijām gana daudz ir apgūts studiju laikos, tomēr Ints par to bija uzrakstījis labu atsauksmi, tāpēc nolēmu dot grāmatai iespēju. Galu galā naudai patiešām ir nozīmīga loma cilvēka dzīvē. Pretējo mēdz apgalvot tikai ļaudis, kas ērti iekārtojušies uz kāda cita rēķina, tipi, kas mēģina tev notirgot kādas absolūti nelietderīgas figņas vai ievilkt sektā, un tava priekšniecība, kad tiek risināti jautājumi par darbinieku motivāciju.

Grāmata izrādījās viegli lasāma un saistoša. Autors ir gribējis parādīt naudas nozīmi cilvēces attīstībā un, lai to izdarītu, ir pamatīgi izpētījis tās vēsturi un saistību ar bioloģiju, psiholoģiju, antropoloģiju, reliģiju un mākslu.

NaudaGrāmatai ir trīs daļas. Pirmajā “Prāts” ir apskatīta tēma, kā vispār cilvēce ir nonākusi pie lieliskās idejas par naudu. Lai gan pirmā nodaļa par evolūciju un enerģijas apmaiņu ar naudas palīdzību nudien bija tēmai pievilkta aiz ausīm, tomēr autors raksta patiešām saistoši. Otrā nodaļa par naudas psiholoģiju stāsta par jaunākajiem smadzeņu darbības pētījumiem un neiroekonomiku. Lai gan līdz šim klasiskajā ekonomikā bija pieņemts, ka darījumos ar naudu cilvēki lielākoties uzvedas saprātīgi, patiesībā tā nav. Attiecībā uz naudu cilvēki ir diezgan iracionāli un smadzenes uz to reaģē tāpat kā uz kokaīnu. Ja šobrīd pētījumi pagaidām vairāk ir vērsti, lai noskaidrotu kā mūsu smadzenes reaģē, tad daudz interesantāk būtu izstrādāt metodes, lai panāktu vajadzīgo reakciju konkrētās situācijās. Trešā nodaļa ir par antropoloģiju un sīkāk stāsta par dažādās kultūras piekoptajām dāvanu ekonomikas formām. Ļoti ticams, ka sākotnēji nauda radās tāpēc, lai būtu iespējams nosegt parādus. Jā, lai cik tas nebūtu skumji, tomēr parādi ir eksistējuši jau ļoti, ļoti sen pirms cilvēce izgudroja naudu.

Otrajā daļā “Miesa” ir sīki aprakstītas naudas materiālās formas un pastāstīts, kā mēs no gaumīgām zelta monētām esam nonākuši līdz neglītiem plastikāta gabaliem un reāli neeksistējošai naudai. Tomēr ir saprotams, kāpēc tā notika, jo, apmeklējot lielveikalu, kā maksāšanas līdzekli izmantot, teiksim, trīs kazas nudien nebūtu ērti. Bet reāli neaptaustāmai naudai bankas kontā ir savas sliktās puses, jo to iztērēt ir daudz vieglāk nekā skaidro naudu (daži interneta veikali patiešām ir īsta sodība manām finansēm). Vispār par naudas būtību pastāv divas teorijas – metāla (nauda ir prece, kas ir vērtīga) un hartas (nauda ir nosacīts vērtības mērs, kas pati par sevi nav vērtīga), un autors apraksta naudas vēsturi no šiem abiem skata punktiem. Šajā daļā viņš neizbēgami nonāk arī līdz monetārās politikas vēsturei un banku darbībai, bet uzrakstīts ir patiešām lasāmi. Galu galā sarakstīt šo grāmatu viņu ir iedvesmojusi 2008. gada finanšu krīze.

Interesanta bija nodaļa par naudas nākotnes attīstības scenārijiem. Piemēram, kādi sarežģījumi relativitātes dēļ varētu rasties ar naudas norēķiniem kosmosā, vai, kā pēc mikroshēmu iemontēšanas smadzenēs mēs varētu tirgoties ar savām atmiņām vai valodu zināšanām (ak, kā es gribētu tās no kāda nopirkt).

Trešā daļa “Dvēsele” ir veltīta naudai kā vērību simbolam. Pati par sevi nauda nav ne ļauna, ne laba, tā vienkārši ir. Visas problēmas rada cilvēku attieksme. Tāpēc pirmajā nodaļā ir izklāstīti dažādās reliģijās deklarētie uzskati par naudu. Vispār visa veida svētajos rakstos nauda ir pieminēta tik bieži, ka rodas iespaids, ka cilvēki tikai tāpēc ir izdomājuši reliģijas, lai sakārtotu savas attiecības ar to. Pēdējā nodaļa ir veltīta naudai kā mākslas objektam. Nevajag to novērtēt par zemu arī no šāda aspekta. Ļoti daudziem cilvēkiem nauda ir vienīgais mākslas darbs, kuru viņiem savā dzīvē vispār ir gadījies aplūkot. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai nauda būtu arī skaista. Tā nav tikai maksāšanas līdzeklis, bet tai ir jāizsaka arī cilvēku ideāli un cerības. Nusmimātika ir nopietna lieta, un, izsekojot naudas vēsturei kādā valstī, mēs patiesībā uzzināsim visu, kas tajā noticis.

Neapšaubāmi Kabīra Segala grāmata par naudas vēsturi ir laba, saturīga un interesanta. Par naudu der palasīt arī tad, ja lasītājam tās nav pārāk daudz. Nauda vienmēr ir mainīga, jo mainās cilvēku vajadzības, un bieži vien tā ir ietekmējusi mūsu vēsturi vairāk, nekā mums gribētos domāt.

(Maza piebilde tulkotājam – nē, roņiem un bruņrupučiem nav spuru, nu nav un viss, lai kā gribētos tiem tādas piedzejot.)

Lienīte Medne, Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš “Odu laiks”

Lienīte Medne, Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš “Odu laiks”, apgāds “Artava”, Rīga: 1994

Tuvojoties Latvijas simtgadei vienīgā kaut cik piedienīgā aktivitāte, uz kuru es jūtos spējīga, ir mēģināt aizķepēt lielos caurumus līdz šim mazāk lasītajā latviešu literatūrā. Tāpēc ciema bibliotēkā sameklēju tālajos deviņdesmitajos gados izdoto romānu “Odu laiks”. Tā izrādījās neliela grāmatiņa, kurai uz vāka ir attēloti trīs rakstnieki un govs (Latvijs Brūnā, starp citu).  Šķiet, ka tolaik ir bijis stilīgi uz grāmatas vāka norādīt kaut ko tādu kā datoroperatora vārdu un uzvārdu. Grāmatas sākumā bija minēts, ka tas ir patiess stāsts par laikabiedru dzīvi, autoru fantāzijas un melotkāres izkropļots līdz nepazīšanai. Tas izklausījās forši un daudzsološi. Mazliet pabrīnījos, kā gan es kaut ko tādu būtu palaidusi garām, sāku lasīt un dikti sabēdājos. Skaidrs, ka “Odu laiku” biju lasījusi, turklāt ne pārāk sen. Tak ne senāk kā pirms kādiem nepilniem trīsdesmit gadiem, kad tas turpinājumos tika publicēts žurnālā “Avots”, tikai biju šo faktu pilnīgi aizmirsusi. Mana atmiņa nudien ir īsta Amālija Pakaļa, neuzticama un melīga maita. Man pat negribas domāt, cik daudz grāmatu šo gadu laikā esmu izlasījusi un pilnībā aizmirsusi (ak, šīs muļķīgās daudzlasītāju problēmas).

Odu laiksLai gan sasodītā atmiņa mierā nelikās, visu lasīšanas laiku lūrēja pār plecu, neķītri smīkņāja un izpalīdzīgi suflēja priekšā nākamajā lapā sekojošos sižeta pavērsienus – tūlīt, tūlīt viņš ieklopsēs sev matos sūdus, vai tagad no zārka izlēks cilvēks strīpainās drānās un aizdiebs prom pa kāpostu lauku, romānu izlasīju un tas man sagādāja gana daudz jauku brīžu. Par laimi, romānam ir arī otrā daļa, kura diemžēl bibliotēkā nebija, un to es noteikti vēl neesmu lasījusi.

“Odu laiks” ir interesanta parādība latviešu literatūrā ar to, ka romānam ir veseli trīs autori, kas patiešām negadās bieži, un tikai viņi paši zina, kā ir tikuši galā ar rakstīšanu tādā barā. Turklāt tas ir sarakstīts dīvainā un trakā laikā – astoņdesmito gadu beigās. Varbūt arī tāpēc “Odu laiks” ir tik ironisks, neparedzams un vietām absurdi traks. Romānā ir brīnišķīgi, asprātīgi dialogi, milzums atsauču uz literatūru un vēsturi, iespraudumi no Latviešu Konversācijas vārdnīcas un izteiksmīga valoda. Ieskatam mazs fragments par vārdiem.

Vāls pēc vāla, izkapts steberēja pa purveļa ciņiem, un grīslis, vaivariņu ceri un kalmju zobeni, rāvas dzidrināti un mošķu loloti, ūpju un lēļu brēcienu žūžināti, dūņu un pūstošu maitu piesūkušies vārdi… vārdi – rupji un izvelbtām acīm, ar lietuvēna sēklu asiņu duļķēs sālīta speķa vecīgā nespēkā, ar noliktavā piemirsta sapuvuša gurķa viedību – trekni un taukaini lēca gaisā, tizli apmeta kūleni, noplakšķēja kā spļāvieni uz grīdas, dibenus gorīdami, aizvilkās garām šveicaram, pie telefona, aparātiem brīdi irgodamies ieklausījās sarunās, tad ausis kā slapjas avīžlapas nokāruši, sviedrainiem pirkstiem gar bikšu priekšām grābstoties, iesteberēja tualetē, ieklunkuroja kabīnē un līdzīgi dēlēm piezīdās sienām kā liecība līdz nākamajam remontam.

Romāna sižets ir pavisam vienkāršs. Bārā ienāk Vladis, Juris un Lienīte – un jūs neticēsiet, kas notika pēc tam. Pieļauju, ka jaunākiem lasītājiem tagad ne viss no romānā aprakstītā būs saprotams, bet man “Odu laiks” uzjundīja dažas jokainas atmiņas par skarbo jaunību, kad, vai varat to vispār iedomāties, nebija jauniešu literatūras, “Cosmopolitan” vietā nācās lasīt “Avotus”, bet šņabi sāka tirgot tikai no 14.00. Bet tad es izlasīju, ka “Odu laika” pirmā daļa bez otrās nemaz neesot saprotama, sapratu, ka pati neko nesaprotu, atslābu un nolēmu pie pirmās iespējas sameklēt turpinājumu kādā citā ar grāmatām labāk apgādātā bibliotēkā, bet blogā uzrakstīt īsu atskaiti par pirmās daļas izlasīšanas faktu, lai pasūtītu ellē ratā neuzticamo atmiņu un vēlreiz tik muļķīgi neaplauztos.