10 grāmatas lasīšanai skolēnu brīvlaikā

Baltais Runcis man piespēlēja nopietnu izaicinājumu – uzrakstīt par 10 grāmatām, ko bērns ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā. Tas mani iedzen grīdā, jo tā nelielā pieredze, kuru esmu ieguvusi reāli, pievēršot bērnus lasīšanai, ir diezgan sūra. Problēma jau, ka lasīšanai kā prieka avotam mūsdienās ir daudz citu konkurējošu nodarbju, kas atšķirībā no lasīšanas lielākoties neprasa nekādu garīgu piepūli. Kaķu video, piemēram. Nē, nu lasīt jau tie bērni lasa, bet grāmatas nudien nav tas, kas viņus ļoti iepriecina, lai arī cik interesantas un saistošas tās viņiem nepiemeklētu.
Bet jautājums par aizraujošām bērnu grāmatām ir gana svarīgs un aktuāls. Tāpēc dažas piebildes no savas pieredzes. Visiem tiem, kas iesaka lasīšanai savas bērnības grāmatas, es ieteiktu būt mazliet kritiskākiem, reālākiem un vispār nolaisties uz zemes. Laiki ir mainījušies, un mūsdienu bērniem tāda Žila Verna “Noslēpumu sala” vai Valža “Staburaga bērni” šķiet garlaicības kalngals. Starp citu, arī Harijs Poters viņus bieži vien garlaiko, jo patiesībā tā ir stipri viduvēja un nejēdzīgi izstiepta grāmata. Vienkārši jāpieņem fakts, ka ne visas mūsu bērnības grāmatas ir spējušas izturēt laika pārbaudi.
Otra piebilde ir par to, ka bērni pēc savām interesēm ir ļoti dažādi. Viens, piemēram, ar lielu interesi lasa tikai grāmatas par suņiem, bet otrs gribēs piedzīvojumus kosmosā. Tāpēc ir muļķīgi gribēt, lai šādi saraksti derētu visiem bērniem. Mazliet jau tie konkrētie bērni ir jāpazīst, lai viņiem varētu ieteikt ko piemērotu. Tas pats ir ar lasītāju vecumu. Ja viens bērns ar grūtībām desmit gadu vecumā boksterēs cauri “Grega dienasgrāmatas”, tad cits tikpat vecs varbūt bez problēmām izlasīs “Karu un mieru”. Vārdu sakot, nav tādu standarta sarakstu, kuri derētu visiem.
Tāpēc šis būs apkopojums par tām grāmatām, kuras esmu lasījusi kopā ar bērniem, un kuras tieši no viņu puses ir atzītas par tīri labām un lasāmām (izņēmums ir vienīgi pēdējās divas, kuras mums pagaidām ir tikai lasīšanas plānos).

6-9 gadi
Eduards Uspenskis “Tēvocis Fjodors, suns un kaķis”
Brīnišķīga grāmata par bērnu, kurš viens pats dzīvo laukos ar suni un kaķi slavenajā Skābpiena ciemā. Asprātīgi dialogi un jautri piedzīvojumi. Pēc lasīšanas var noskatīties pēc grāmatas motīviem uzņemtās multiplikācijas filmiņas

Astrida Lindgrēne “Emīls un Īda no Lennebergas”
Jā, tas ir tas pats Emīls, par kura nedarbiem, cerams, ir vismaz redzēta filma. Protams, labāk būtu vispirms izlasīt visu triloģiju par Emīlu, bet, ja negribas lasīt kaut ko tik garu, tad derēs arī šī nelielā grāmatiņa ar triloģijā neiekļautajiem stāstiem.

Marija Parra “Vafeļu sirdis”
Neesmu par to vēl blogā uzrakstījusi, jo šajās brīvdienās tiek lasīts tās turpinājums “Vārtsargs un jūra”. Ļoti sirsnīga, smieklīga un vietām arī aizkustinoša grāmata par Trilles un Lēnas draudzību un dažiem trakiem nedarbiem.

10-12 gadi

Ingvars Ambjērnsens “Samsons un Roberto”
Ļoti prātīga un asprātīga grāmata par kaķi un suni, kuri mēģina attīstīt mazo biznesu lauku teritorijā – viņiem pieder pansija. Aizraujoša grāmata par mūsdienu sabiedrības dīvainībām, kura turklāt pamanās ļoti saprotami izskaidrot tik sarežģītas lietas, kā, piemēram, kāpēc būtu jāmaksā nodokļi.

Gerhards Holcs-Baumerts “Alfons Trīcvaidziņš”
Alfons ir neveiksminieks un mazliet ambālis. Un ar šodienas domāšanu man šķiet, ka viņa tēvs vai arī varbūt pats grāmatas autors ir bijis Hitlerjūgendā. Tomēr bērniem grāmata patika tīri labi, lai gan lasīšanas laikā ļoti daudz ko nācās paskaidrot. Viens no grāmatas plusiem ir īsie stāsti, bet tā vēl joprojām dažas vietās bija ļoti smieklīga un brīžiem ir ļoti viegli just līdzi Alfonam viņa likstās.

Robs Regers un Džesika Grunere “Emīlija Dīvaine”
Par Emīliju Dīvaini ir sarakstītas veselas četras grāmatas. Emīlija ir pusaudžu individuālisma iemiesojums pārākajā pakāpē. Viņa nekad nebaidās būt pati, lai cik nervozi uz to reaģētu apkārtējie. Bet Emīlija ir ļoti radoša, zinātkāra, apķērīga un pašpietiekama būtne. Un vēl viņai ir veseli četri kaķi un savs personīgais golems. Emīlijas grāmatas ir ļoti smieklīgas un uzrakstītas neierasti dzīvīgā un tiešā valodā.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”
Labs, ļoti aizraujošs piedzīvojumu gabals ar briesmoņiem, noslēpumiem un paralēlo pasauli. Grāmatā ir gana daudz humora, bet vietām tā ir diezgan tumša, kas patiesībā ir labi, jo arī dzīvē viss nav tikai jauki. Jāpiebilst, ka šī ir tikai pirmā daļa grāmatu sērijā, no kuras latviešu valodā ir izdoti vēl divi tikpat labi un spraigi turpinājumi.

13-14 gadi

Lūiss Sahars “Bedres”
„Bedres” ir piedzīvojumu grāmata ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnās maģijas piedevu. Autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances. Kopā ir sanākusi patiešām aizraujoša un interesanta grāmata pusaudžiem.

Volfgangs Herndorfs “Čiks”
Sapņaina, savāda un smieklīga grāmata par divu autsaiderīgu pusaudžu ceļojumu uz Valahiju ar zagtu automašīnu “Ņiva”. Notikumi grāmatā ir smieklīgi un asprātīgi, tomēr būtībā tas ir ļoti skumjš un vietām smeldzīgs stāsts par pieaugšanu, draudzību un dzīves vērtībām.

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš”
Aberkrombija tumšo fantāziju bērnu versija, ar kuru būtu lietderīgi jau pusaudžiem sākt iepazīties ar viņa tumšajām pasaulēm. Grāmata ir labs pieaugšanas stāsts, tā ir arī klasisks atriebības gabals, un Aberkrombijs vispār ir brīnišķīgs stāstnieks. Tiesa gan, latviešu tulkojumā ir pazudusi krietna daļa no grāmatas pievilcības, bet mūsdienu bērni bieži vien tīri labi lasa angliski. “Pusķēniņš” ir pirmā daļa “Sašķeltās jūras” triloģijā.

Stafeti tālāk nododu Lili, kurai droši vien būs, ko piebilst par tēmu, un Andrim, kurš arī dažreiz lasa kopā ar bērniem.

Latvijas Grāmatu izstāde 2019

Lielās Latvijas Grāmatu izstādes Ķīpsalā apmeklēšana jau nedaudz kļuvusi par rutīnu, tāpēc pārmaiņas pēc šogad uz to devos piektdienā, nevis brīvdienās, kā iepriekšējās reizēs. Apmeklētāju patiešām bija mazāk kā sestdienās, kad parasti ir diezgan liela burzma un kņada. Apkārt klīda arī nelieli no otras izstāžu halles aizmaldījušies skolēnu pulciņi, bet tie nebija traucējoši. Laiks man šoreiz bija ierobežots, tāpēc Grāmatu izstādes pasākumus apmeklēt nesanāca, tikai vieglā galopā apstaigāt grāmatu stendus. Tomēr piektdienai ir arī savas pozitīvās puses, jo izdevniecību darbinieki un pārdevēji nebija tik aizņemti kā sestdienās, un ar dažiem varēju pat nedaudz papļāpāt par mani interesējošām grāmatām.
Man bija prieks beidzot skatīt vaigā tulkotāju Jāni Krastiņu, pateicoties kuram mēs varam latviešu valodā lasīt Škvorecki un Vīvegu. Nejauši uzskrēju viņam virsū pēc tikšanās ar Bjanku Bellovu (romāna “Ezers” autori) beigām. Sliktā ziņa bija, ka čehi esot samazinājuši finansējumu saviem tulkojumiem, tāpēc iespējams, ka nekā daudz jauna mums no čehu literatūras vairs nebūs. Labojums! Būs mums trīs jauni čehu literatūras tulkojumi. 🙂


Diemžēl par daudz ko man teica, ka nebūs. Un kopumā nekas jau nav mainījies. Lielo izdevniecību piedāvājums ir ļoti vienveidīgs, lai neteiktu trūcīgs – gandrīz vai tikai viduvēja komercliteratūra. Nu, nepārprotiet, tāda arī mums ir vajadzīga. Bet vai tikai tāda vien, kā tas ir tagad? Kaut ko interesantu un savdabīgu var atrast tikai pie mazajām izdevniecībām. Nu ja, nebija arī nevienas jaunas, labas populārzinātniskās grāmatas latviešu valodā. Ja kāds tādu pamanīja, tad droši ierakstiet komentāros. (“Sapiensi” neskaitās, tā nudien nav grāmata domājošiem cilvēkiem.)
Bet, lai nu kā, Grāmatu izstāde ir svētki, un vienmēr ir patīkami redzēt tik daudz grāmatu mīļotājus un viņu iemīļotos objektus vienuviet. Un šo to labu šogad tomēr izdos – varbūt pat dažus no maniem iemīļotajiem autoriem kā Aberkrombiju, Kēlmanu un Dovlatovu. Varbūt arī vēl kaut ko.
Zvaigznes stenda stūrī varēja papļāpāt arī par 3td e-grāmatu bibliotēkas iespējām. Tā ir patiešām laba lieta, ar kuras palīdzību tikt pie samērā jaunu grāmatu lasīšanas e-ierīcēs tiešsaistē, kuru gribētos tuvākajā nākotnē noteikti izmēģināt. Mani šobrīd attur vienīgi ne pārāk interesantais lasāmvielas piedāvājums un doma, ka atšķirībā no parastās bibliotēkas, šeit nevar pagarināt grāmatu lasīšanas termiņus. Toties grāmatu var paņemt lasīšanai vēlreiz, bet jārēķinās, ka to vienam lasītājam izsniedz ne vairāk kā divas reizes. Bet nu skaidrs, ka arī virtuālā bibliotēkā kārtībai ir jābūt.


Grāmatu maiņas punkts šogad bija apmēram tāds pats kā parasti. Varbūt vienīgi mazliet haotiskāks, bet var gadīties, ka pienācu brīdī, kad uz vietas nebija cilvēka, kas tur visu nepārtraukti kārto. Jā, un maiņas punkta piedāvājums visu laiku ir mainīgs. Šoreiz laika trūkuma dēļ to pārlieku nepētīju, bet, pat ja tā vidējais svērtais piedāvājums nav pārāk iedvesmojošs, jo galu galā tauta uz turieni nes tās grāmatas, no kurām vēlas tikt vaļā, tur var izrakt arī ļoti labas lietas, tikai tad visu laiku jādežūrē tā tuvumā.


Tradicionāli par Grāmatu izstādi nemaz nedrīkst rakstīt, nepieminot savus pirkumus. Lai gan grāmatu cenas izstādē neatšķiras no to cenām izdevniecībās, un nepavisam nav īpaši zemas, es tomēr tur dažas nopērku. Redziet, dzīvojot laukos, grāmatnīcas ir diezgan liela ekstra. Tādu vienkārši tur nav, un nekad nebūs. Lai apmeklētu reālu, nevirtuālu grāmatnīcu, man uz to ir speciāli jābrauc tāpat kā uz izstādi, tikai izstādē vienmēr ir plašāks grāmatu piedāvājums.
Tā kā uz grāmatu maiņas punktu biju atnesusi trīs grāmatas, tad ar mierīgu sirdi nolēmu, ka varu atļauties vietā nopirkt četras. Trīs no tām bija jau iepriekš ieplānotas, bet spontānais pirkums šoreiz bija “Dieva delūzija”, kuru nejauši pamanīju “Jumavas” stendā un nevarēju taču nenopirkt vienīgo latviski izdoto Dokinsa grāmatu. Šeina Hegartija “Tumšmutes” trešā daļa no “Prometeja” bija ieplānota jau sen, tikai nebiju tikusi līdz kādai grāmatnīcai. Tāpat gribēju savā īpašumā iegūt Marijas Parras “Vafeļu siržu” turpinājumu “Vārtsargs un jūra” no izdevniecības “liels un mazs”. Jāpiebilst, ka turpinājumam “Vārtsargs un jūra” ir brīnišķīgs Reiņa Pētersona zīmēts vāks (tieši tādu es iedomājos Satriekto Matildi) un manu sirdi sildīja arī fakts, ka grāmatai ir izmantots atbilstoši FSC prasībām sertificēts papīrs (koksne tā ražošanai ir iegūta no ilgtspējīgi, videi draudzīgi un sociāli atbildīgi apsaimniekota meža). Šķiet, ka Latvijā reti kurš izdevējs tagad izmanto FSC sertificēto papīru. Pereka grāmatu arī gribēju nopirkt jau sen, un to arī iegādājos “Mansarda” stendā, lai gan laipnais pārdevējs man nez kāpēc vairāk gribēja notirgot grāmatiņu par kaķīti Brencīti. Mjā, es laikam vairāk izskatos pēc Brencīša nekā Pereka mērķauditorijas.
Kā jau sākumā rakstīju, tad izstādes pasākumus iznāca dzirdēt ļoti maz, bet laikam piektdienā arī neliek tos labākos. Vismaz, kad ejot garām Rakstnieku viesistabai noklausījos, kā viens onkulis pavisam nopietni skaidro, ka depresiju varot lieliski izārstēt ar asinszāļu tēju, kamēr kaut kur fonā līksmi bļaustījās Rucavas garamantas, nospriedu, ka labi vien ir, ka nav laika klausīties visādus sviestus.
Īsumā par izstādi tas arī viss. Ja kāds grāmatmīlis nav paspējis tur pabūt, to vēl var izdarīt rīt.

Jaroslavs Rudišs “Grandhotel”. Romāns virs mākoņiem

Jaroslavs Rudišs “Grandhotel”. Romāns virs mākoņiem, no čehu valodas tulkojusi Sandra Nikuļceva, apgāds “Jumava”, Rīga: 2018 (Jaroslav Rudiš, Grandhotel, 2006)

Vairs neatceros, kā tas sākās, bet mēs ar Fledi Ziemsvētkos esam pasākuši viens otram dāvināt dīvainas čehu grāmatas. Šogad es viņam uzdāvināju “Gaismas vēsturi”, kas nemaz tik dīvaina nebija, bet viņš man Jaroslava Rudiša “Grandhotel”, kas tāda bija gan. Bet tikpat labi varēja būt pavisam otrādi. Trešo pagājušā gada dīvaino čehu grāmatu “Ezers” mēs viens otram nedāvinājām, jo sen jau savā čehofīlismā to abi bijām izlasījuši. Trakākais, ka Fledis savu dāvanu jau ir apguvis, tāpēc nevarēju no viņa atpalikt un tipināju vien uz tuvējo bibliotēku pakaļ Rudiša “Grandhotel”.
Un, jā, “Romāns virs mākoņiem” patiešām ir cienīgs atrasties čehu dīvainās literatūras plauktos. Grāmatas galvenais varonis ir trīsdesmitgadīgs vientuļnieks, kurš sevi sauc tikai uzvārdā – par Fleišmani. Viņam piemīt kaut kādi vieglas formas autiskā spektra traucējumi. Fleišmaņa lielākā kaislība ir laika apstākļi, un viņš jau divdesmit gadus katru dienu cītīgi savā istabā uz sienas pieraksta visu informāciju par tiem – temperatūru, gaisa spiedienu, vēja virzienu, u.c. Šie pieraksti ir visa viņa dzīves jēga un sūtība, un, pamatojoties uz tiem, Fleišmanis ik pa laikam izdomā dažādas teorijas cilvēku rīcības izskaidrošanai pēc tā, vai ir bijusi siltā, vai aukstā gaisa fronte un tamlīdzīgi.
Protams, Fleišmanim ir bijusi traumatiska pagātne. Vectēvu ir sabraucis krievu tanks, bet ar vecākiem viņa bērnībā ir noticis kaut kas tik nelāgs, ka Fleišmanis vairs nespēj nekādā veidā tikt prom no savas dzimtās Liberecas. Viņam vienmēr uz pilsētas robežas uznāk šausmīgas panikas lēkmes. Tas arī ir centrālais grāmatas vadmotīvs – kā Fleišmanim tikt prom no sasodītās Liberecas. Bet Liberecai (kādreizējai Raihenbergai), ir pašai savs stāsts – tā ir bijusi vācu pilsēta, no kuras visi vācieši pēc Otrā pasaules kara ir deportēti. Autors romānā nedaudz pieskaras laikam jau diezgan sarežģītajām čehu un vāciešu attiecībām, kuras vairāk atklāj Francis – vecs vācietis, kas atgriezies nomirt savā dzimtajā pilsētā un paķēris līdzi pārīti savu mirušo draugu, glīti sabērtus kafijas bundžās ar pupainu meiču bildēm virsū. Tomēr dažreiz atgriezties savās dzimtajās mājās pat pelnu formā ir sarežģīti. Īpaši, ja piedzimšanas vietā tagad uzbliezts lielveikals (tas Franci nekādi nekavē no savu nodomu īstenošanas).
Bet Fleišmani no bērnu nama ir izķeksējis viņa brālēns Vinetū (padomājiet, tik, kas par vārdu čeham) Jēgrs. Brālēns ir diezgan amorāls tips. Savulaik bijis čehu čekas aģents ar segvārdiem Augļi un dārzeņi, Antena un Ješteds, bet deviņdesmitajos gados prihvatizējis savdabīgu viesnīcu kalnā virs Liberecas. Romānu lasot, nācās pavandīties pa tīmekli un izrādījās, ka tāda viesnīca Ješteda kalnā patiešām eksistē – pilnīgi apaļa un komplektā ar televīzijas torni. Čehu sociālisma laiku arhitektūras šedevrs, ja kas. Fleišmanis par vēdera tiesu piestrādā pie brālēna, bet brīvajā laikā izklaidējas izspiegojot viesus, kas draiskojas viesnīcas numuriņos, un, tēlaini izsakoties, pulējot savu zibensnovedēju. Un dažreiz Fleišmanis satiek mirušus cilvēkus.
Vārdu sakot, romāns ir diezgan savdabīgs. Bet tas nav garš un ir viegli izlasāms. Tomēr, iespējams, pie vainas ir pēdējā laika mode, kad visi cenšas izdot grāmatas par cilvēkiem ar kaut kādām alternatīvām garīgajām spējām, tāpēc, lasot “Grandhotel”, bieži bija sajūta, ka tas viss jau ir kaut kur redzēts un atkārtojas. Tas droši vien nav taisnīgi attiecībā pret romānu, kurš ir sarakstīts jau šīs tūkstošgades sākumā. Tomēr grāmata nešķita tik laba kā citi čehu literatūras jaukumi, teiksim, “Jūrascūciņas” vai “Mīlestības vēstule ķīļu rakstā” (kā zināms, visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas). Citādi jau romāns ir tīri baudāms gan kā vēlīnas pieaugšanas stāsts, gan ar laika apstākļu simbolismu piebāzts Čehijas pavisam nesenās vēstures pārskats. Mani priecēja arī atsauces uz no bērnības pazīstamām čehu multenītēm un estrādi. (Vai kāds vēl atceras Karelu Gotu, ikdienā sauktu par Kārli Gotiņu?) “Granhotel” var droši lasīt, ja patīk daudzslāņaini stāsti. Te daudz kas nav tāds, kā sākumā izskatās. Zem Liberecas atklājas Raihenberga, zem bailēm sāpes un bēdas, zem Fleišmaņa Vlastimils, zem mākoņiem cilvēki.
Un tikai romāns ir virs mākoņiem.

Kad kāds nomirst, tad saka, ka viņš izlaidis garu. Izelpojis pēdējo reizi. Un es domāju, ka tieši par to ir runa, ka katram no mums mutē ir mazs taurenītis, kurš ar pēdējo izelpu izlido ārā un saceļ nelielu vējiņu, kas pieņemas spēkā, līdz pārvēršas orkānā un aiznes to prom. Taureni un cilvēku.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Lasītava vilcienā

Pirms neilga laika izlasīju interesantu ziņu, ka Imanta Ziedoņa muzeja bibliotēka ir uzsākusi brīnišķīgu projektu “Ceļā ar grāmatu”. Lai cilvēki varētu laiku vilcienā pavadīt saturīgi, vienā no dīzeļvilcieniem ir izvietoti grāmatu plaukti.  Tā kā šis vilciena sastāvs nav piesaistīts konkrētam maršrutam, grāmatu plauktus varēs sastapt, gan braucot uz Daugavpili, gan Siguldu, gan citos maršrutos, kur kursē dīzeļvilcieni. Katrā grāmatā būs īpašs atpazīšanas zīmogs. Plānots, ka grāmatu krājumi vilciena plauktos tiks papildināti un mainīti ik pēc trīs mēnešiem atbilstoši dažādām tēmām un aktualitātēm. Projekts “Ceļo ar grāmatu” tiek uzsākts ar tēmu “Ceļošana”, kas īpaši tuva bija Imantam Ziedonim. Kā zināms, tad pats dzejnieks arī bija aizrautīgs ceļotājs un bija pārliecināts, ka ceļošana cilvēkus bagātina un vienkārši padara mūsu dzīvi foršāku – pat tad, ja tas ir tikai banāls brauciens vilcienā no Rīgas uz Daugavpili.

Šī ideja man uzreiz šķita lieliska. Man ļoti patīk ceļot ar vilcieniem. Man pat patīk dažreiz no attāluma skatīties uz vilcieniem, kas piestāj mazajā stacijā ezera otrajā pusē. Un parasti ceļā allaž palasu kādu grāmatu, tāpēc ļoti priecājos, ka ir uzsākts tāds atbalsta projekts klusajiem, introvertajiem lasītajiem. Turklāt labi atceros, kā pirms kādiem desmit gadiem šajos pašos dīzeļvilcienos bija izvietoti lieli ekrāni ar skaļruņiem un tika demonstrētas ļoti draņķīgas filmas, kuras laikam tika sapirktas uz svara lielveikalu DVD plauktos. Nu, murgs kaut kāds! Katru reizi, pērkot biļeti, bija jāskaidro kasierei, ka gribu sēdvietu bez šī ārprāta, jo par laimi piedāvājumā bija arī nekomfortablais vagons bez televizoriem. Nezinu kāpēc, bet visi uzskatīja, ka šī nejēdzība – ļoti sliktu filmu skatīšanās piespiedu kārtā, ir kaut kas ļoti labs, un ka visiem tas noteikti patīk. To sauca par paaugstinātu komfortu, un par to bija pat jāpiemaksā. Es nudien būtu drīzāk piemaksājusi par braukšanu klusumā un mierā. Laimīgā kārtā tas nevilkās ilgi. Televizorus noņēma, pārvietošanās ar vilcienu uzreiz kļuva daudz komfortablāka, bet maksa par braucieniem, starp citu, lētāka.


Tāpēc vakar ietraušoties vilcienā un, pamanot, ka tas ir TAS vilciens ar lasītavu, uzreiz gāju lūkot, kas ir piedāvājumā. Pavisam atradu divus grāmatu plauktus – katru savā vilciena galā. Grāmatu piedāvājums bija maķenīt eklektisks, bet patiešām ļoti saturīgs un izglītojošs. Bija šis tas no paša Ziedoņa grāmatām, piemēram, “Mežu zemē Latvijā”, Kēlmana “Pasaules mērīšana”, Raimonda Baltakmens “Latvietis un viņa zirgs”, mazliet dzejas un diezgan negaidīti arī pāris ļoti vecas bērnu grāmatas kā Žaņa Grīvas “Bitītes Dūcenītes ceļojums” un Ņekrasova “Kapteiņa Gudrimeļa piedzīvojumi”. Bija dabūjami arī “Rīgas Laika”, “Konteksta” un “Domuzīmes” vecāku laidienu eksemplāri. Katrā ziņā man bija ko izvēlēties lasīšanai. Saprotams, ka nebūtu labi šādā vilciena lasītavā salikt kādus detektīvus vai trillerus, jo nepaspējot tos izlasīt līdz galam brauciena laikā pasažieris varētu būt dikti sarūgtināts, vai kristu kārdinājumā šo grāmatu piesavināties.

Pēc nelielām pārdomām izvēlējos Vitas Zelčes “Nezināmo” – apcerējumu par Latvijas sievietēm 19. gadsimtā, un patiešām brauciena laiku pavadīju  jauki izglītojoties par šo tēmu. “Nezināmā” ir diezgan šausminoša lasāmviela par  dzīvi samērā nesen – tikai pirms pusotra gadsimta. Ai, tolaik taču pat vidējais dzīves ilgums Latvijas teritorijā iedzīvotājiem bija tikai 40 līdz 45 gadi. Turklāt viņi tak netika indēti ar ļaunajām antibiotikām un vakcīnām, ēda tikai bioloģiski audzētu pārtiku un daudz fiziski kustējās. Mums ar savu briesmīgo jaunlaiku dzīvesveidu jau sen vajadzētu būt beigtiem. Tiku līdz nodaļai par izglītību un beidzu lasīt pie biedējošā apgalvojuma, ka izglītība sievietes padarot par netiklēm. Tādi nu tie 19. gadsimta uzskati bija. Palika neizlasītas vēl divas nodaļas par sieviešu nodarbinātību un prostitūciju. Tās kādai citai reizei. Par grāmatu vairāk var izlasīt Doronikes blogā.
Grāmatu kastei blakus nesēdēju, tāpēc grūti pateikt, cik daudzi no citiem pasažieriem izmantoja šīs ērtības, bet daži vagonā nudien kaut ko lasīja. Ļoti ceru, ka šis projekts kādu laiku noturēsies, un tauta grāmatas un pārējo lasāmvielu neizvazās. Grāmatu paņemot, nekur jāatzīmējas nebija, bet cerams, ka vilciena pavadoņi mazliet pieskata grāmatu fondu no izzušanas nebūtībā, lai gan manā vecumā vairs nav nekādu ilūziju par ļaužu paradumiem un morāli.
Nobeigumā gribu pateikt paldies projekta “Ceļā ar grāmatu” organizatoriem un realizētājiem. Patiešām jauki, ka kāds domā par mums – klusajiem grāmatu lasītājiem. Turklāt jebkura reklāma grāmatu lasīšanai mūsdienās ir ļoti apsveicama lieta.

Alfreds Lānsings “Izturība”

Alfreds Lānsings “Izturība. Ernesta Šekltona Antarktīdas ekspedīcija, kas atklāja, ka cilvēku gara un fiziskā izturība ir bezgalīga”, no angļu val. tulkojusi Antra Damberga, izdevniecība AGB, Rīga: 2001 (Alfred Lansing, Endurance, 1959)

Alfreda Lānsinga grāmatai “Izturība” uzdūros pavisam nejauši, kad meklēju Jaungada dāvanu Baltajam Runcim, un sev par pārsteigumu atklāju, ka, re kā, arī latviešu valodā ir izdota tāda ļoti laba dokumentālā piedzīvojumu grāmata par ekspedīciju uz Antarktīdu.
Ernesta Šekltona vadītā ekspedīcija ar kuģi Endurance devās no Anglijas uz Antarktīdu 1914. gada augustā, kad jau bija sācies Pirmais pasaules karš. Vispār seram Ernestam Šekltonam bija tiem laikiem ārkārtīgi ambiciozs mērķis – šķērsot Antarktīdu no vienas malas līdz otrai ar kājām un suņu pajūgiem. Patiesībā kaut ko tik sarežģītu cilvēkiem pirmo reizi izdevās paveikt krietni vēlāk – tikai 1958. gadā, turklāt izmantojot tādus tehnikas sasniegumus kā motorizētus kāpurķēžu vilcējus, nevis vecmodīgus suņu pajūgus. Jau pašā sākumā Šekltona ekspedīcija šausmīgi nepaveicās, jo Endurance iestrēga ledū tikai vienas dienas brauciena attālumā no sava mērķa, un drīz vien kļuva skaidrs, ka šī iestrēgšana būs uz ilgāku laiku. Tad arī sākās gandrīz divus gadus ilgā 27 cilvēku cīņa par izdzīvošanu vienā no skarbākajām un nomaļākajām zemeslodes vietām. Ledū iesalušais kuģis apmēram desmit mēnešus dreifēja uz ziemeļrietumiem, līdz ledus to saspieda un Endurance nogrima. Ekspedīcijas dalībnieki palika uz pamazām zem viņiem gabalos lūstoša, peldoša un ļoti nedroša ledus labi apzinoties, ka neviens no ārpasaules viņus neizglābs, un varbūt nekad pat neuzzinās, kas ar viņiem noticis. Starp citu, radiosakaru viņiem nebija, jo tolaik radio vēl neviens neuztvēra kā nopietnu saziņas līdzekli. Tālākais bija ilga, nogurdinoša un dramatiska cīņa par izdzīvošanu. Jāatzīst, ka ekspedīcijas dalībniekiem vairākas reizes neticami paveicās, jo beigās izglabās visi, pat ja ne gluži pilnā komplektācijā – pa kādai kājai tomēr nācās zaudēt.
Alfreds Lānsings nudien ir sarakstījis vienu no labākajām dokumentālajām piedzīvojumu grāmatām, kādu man ir nācies lasīt. Grāmatas rakstīšanas laikā vēl bija dzīvi vairāki ekspedīcijas dalībnieki, kas viņam laipni atļāva izmantot savas atmiņas, piezīmes un dienasgrāmatas. Brīnumainā kārtā bija saglabājies arī ekspedīcijas fotoarhīvs. Izmantojot pieejamos materiālus, autoram ir izdevies negaidīti aizraujošs, ļoti dzīvs un ticams stāsts par to, kā Endurances komanda izdzīvoja tik ekstrēmos apstākļos. Pat zinot to, ka visi izglābsies (šis fakts ir izpalīdzīgi norādīts uz grāmatas vāka, tāpēc neuzskatu to par šausmīgu maitekli), bija ļoti interesanti sekot līdzi notikumiem. Kā viņi iekārtojās uz ledus, kā pārdzīvoja polāro nakti, kā izklaidējās, kad apkārt ir tikai ledus tuksnesis, kā mēnešiem pārtika lielākoties no roņiem un pingvīniem un kā apēda savus suņus, kas pēc apnicīgās roņu-pingvīnu diētas garšojuši kā izcila delikatese. Un vispār, kā jutās cilvēki pilnībā atrauti no civilizācijas, kad eksistences vienmuļība sasniegusi galējību. Par ko viņi domāja, un par ko sapņoja (maiteklis – lielākoties par ēdienu, kas nav pagatavots no pingvīniem).
Parasti lielākās problēmas tādās ekspedīcijās ir saistītas ar iespējamu komandas dumpošanos, savstarpēju kašķēšanos un šķelšanos. Lai gan Šekltons savas ekspedīcijas sastāvu bija nokomplektējis ar diezgan vieglprātīgu pieeju, kopumā komanda noturējās ļoti labi. Protams, ik pa laikam kādam uznāca melnie, vai kāds arī sadumpojās, bet bez nopietnām sekām. Jāpiezīmē, ka potenciāli bīstamākās personas Šekltons uzraudzīja īpaši rūpīgi un centās turēt savā tuvumā. Šad un tad viņam nācās pieņemt ļoti nepopulārus lēmumus, kā, piemēram, samazināt pārtikas devas vai pavēlēt nošaut kuģa kaķi Čipijas kundzi (kas īstenībā bija runcis, kas ticis pie šāda vārda neliela pārpratuma dēļ), bet polārā ekspedīcija nav nekāds skautu pikniks zaļumos. Tā tās lietas tur notiek. Patiesībā, ja kāds arī gribētu atšķelties no ekspedīcijas, viņu gaidītu droša bojāeja, jo šajos apstākļos vienatnē izdzīvot nebūtu iespējams. Galu galā dzīvot gribēja visi, tāpēc arī komanda bija diezgan saliedēta. Nenoliedzami viņiem paveicās, ka kapteinis Frenks Vērzlijs bija ģeniāls navigators, kurš neskatoties uz pastāvīgajām vētrām spēja aizvadīt laivu precīzi līdz niecīgajai saliņai vairāku simtu jūdžu attālumā milzīgā okeāna vidū laikā, kad, ziniet, nekādu GPS sistēmu nebija. Kuģa pavārs arī ir bijis fenomenāls, jo spēja pagatavot siltu ēdienu visneiedomājamākajos apstākļos. Bet, nu, tas ir labs stāsts, kuru vērts izlasīt pašiem.
Alfreda Lānsinga “Izturība” ir klasisks dokumentālais piedzīvojumu romāns, kas vēsta par vienu no pēdējiem ceļojumiem, kas noslēdza lielo atklājumu laiku. Brīnišķīga grāmata – gandrīz vai neticams stāsts par cilvēku izturību drosmi un fenomenālu dzīvotgribu ekstremālos un bezcerīgos apstākļos. Noteikti iesaku visiem, kam patīk ceļojumu un piedzīvojumu stāsti
Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.

Visā pasaulē nekas cits neliek izjust tādu pamestību kā polārā nakts. Tā ir atgriešanās ledus laikmetā – nav ne siltuma, ne dzīvības, ne kustības. Tikai tie, kas to piedzīvojuši, spēj pilnībā saprast, ko nozīmē dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas dzīvot bez saules.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”

Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1991

Rakstnieka, žurnālista un gleznotāja Anšlava Eglīša atmiņu romānam “Pansija pilī” es pievērsos, lai nedaudz aizpildītu savus dziļos robus latviešu trimdas literatūrā. Tikt pie grāmatas šoreiz nebija sarežģīti. Vajadzēja tikai aiziet līdz grāmatplauktam un to paņemt. “Pansija pilī” tur rāmi tupēja jau no tālā 1991. gada, kad to beidzot pārizdeva pie mums – autora dzimtenē. Pirms tam romānu Bruklinā 1962. gadā bija izdevis “Grāmatu Draugs”. Jāatzīstas, ka biju jau pāris reizes “Pansiju pilī” mēģinājusi lasīt arī jaunībā, bet nekad nebiju tikusi tālāk par pirmajām divdesmit lappusēm, jo tā šķita diezgan garlaicīga. Vispār arī tagad grāmata nebija kļuvusi daudz aizraujošāka, bet gadu gaitā manas lasīšanas iemaņas ir krietni uzlabojušās un tādas mazas grāmatiņas nieks vien ir, ko var izraut cauri pāris vakaros. Bet par visu pēc kārtas – gan par to, kas patika un kas ne tik ļoti.
Romāns ir autobiogrāfisks. Anšlavs Eglītis to ir sarakstījis dzīvojot ASV, atceroties Latvijas brīvvalsts laikus, kad, īstenojot agrārreformu, viņa tēvam tika piešķirta jaunsaimniecība, kas sastāvēja no Inciema muižas centra un trīspadsmit ar pusi hektāriem zemes. Pati muiža ir bijusi brīnišķīga, bet juku laikos stipri izpostīta koka ēka. Ar lauksaimniecību Eglīšiem ne visai veicās. Grāmatā ir stāsti par mēģinājumiem piena lopkopībā, vīna darīšanā, kāpostu skābēšanā, cigoriņu un sparģeļu audzēšanā, kas dažādu iemeslu dēļ izgāzās, tāpēc vienu brīdi tika nolemts muižā ierīkot pansiju, lai no tās būtu vismaz kaut kāds finansiāls ieguvums. Laikam lieki teikt, ka Eglīšiem neveicās arī pansijas bizness, jo Inciems bija pārāk nomaļa un neinteresanta vieta, lai viesi turp plūstu straumēm. Turklāt autoram par pārsteigumu izrādījās, ka ar tiem apmeklētājiem, kas kaut kādas nejaušības dēļ tomēr pansijā ir ieradušies, ir pārāk liela noņemšanās. Autoram vairs nebija brīva laika, lai aizietu pamakšķerēt, un tāda pansiju būšana jau vairs nekam neder. Ik pa laikam Eglīši kaļ grandiozus plānus Inciema muižas atjaunošanai, vai tieši otrādi – iemainīšanai pret kādu mazāku īpašumu tuvāk Rīgai, bet neko no tiem nerealizē. Tā arī pienāk padomju okupācija, tad karš un 1944. gadā autors emigrē uz Vāciju, bet Inciema muiža paliek savam liktenim.
“Pansiju pilī” ir interesanti lasīt kā vēsturisku atmiņu stāstu. Grāmatā ir portretēti vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki – noslēgtais un atturīgais gleznotājs Konrāds Ubāns, erudītais dzīves baudītājs Valdemārs Tone (pats autors savulaik ir mācījies pie viņa gleznošanas studijā), mūžīgi kustīgais, komunikablais un brāzmainais mākslinieks Romans Suta, augumā mazais, bet harizmātiskais un aizrautīgais dzejnieks Edvards Virza un vairāki citi, kas jau piemirsušies.
Lai gan romāns laikam ir domāts kā jautrs un asprātīgs, diemžēl lasot tas nevienu brīdi tāds nešķita. Autors kā jau smalks pilsētnieks gari, mazliet kariķēti un smīnīgi apraksta visus tos dieva dotos ļautiņus, kuri palika viņiem mantojumā no muižas kā īrnieki. Protams, ka arī pansijas apmeklētāji autora skatījumā ir vieni vienīgi tirliņi. Bet dīvainās Eglīšu kalpones laikam vispār ir ieradušās no citas dimensijas. Patiesības labad jāpiebilst, ka autors tāpat apraksta arī savus centienus sportā un saimnieciskajā darbībā, tomēr kopumā tas viss vairāk atstāja nomācošu iespaidu nekā uzjautrinošu. Taču iespējams, ka man vienkārši nepiemīt latviskā humora izjūta, kuras augstākā virsotne ir pasmiešanās par ļaužu dīvainībām. Turklāt autora rakstības stils ir diezgan savdabīgs. Viņš cenšas izteikties smalki un gari, bet lasot tas likās kaut kā manierīgi un neveikli, tomēr pie vainas varētu būt arī viņa dzīve trimdā, kas droši vien ir atstājusi iespaidu uz viņa valodas lietojuma īpatnībām. Skaidrs, ka arī citas Anšlava Eglīša grāmatas visticamāk tomēr nebūs manā gaumē, tāpēc tagad ar pavisam mierīgu sirdi varu beigt iepazīšanos ar viņa darbiem, bet grāmatu plauktu no tiem pilnībā atbrīvot. Nobeigumā jāpiebilst, ka autors pats ir grāmatu ilustrējis ar vienkāršiem, grafiskiem zīmējumiem.

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Viedokļu dažādībai ar citu blogeru rakstiem par grāmatu var iepazīties – Nila bibliotēkā, un Stacijā.

Vladimirs Nabokovs Camera obscura

Vladimirs Nabokovs Camera obscura, no krievu valodas tulkojis Jānis Hvoinskis, Rīga: SIA “Dienas Grāmata”, 2018 (Влади́мир Набо́ков, Ка́мера обску́ра, 1932)

Vladimirs Nabokovs ir plašāk pazīstams ar romānu “Lolita”, kurš man vienmēr ir ļoti paticis, tāpēc nopriecājos, pamanot, ka latviski ir iznācis vēl viens šī autora darbs Camera obscura. Nabokovs ir dzimis 1899. gadā toreizējā Sanktpēterburgā, Krievijas. Viņam ir bijusi patiesi brīnišķīga un bezrūpīga bērnība mums grūti iedomājamā aristokrātiskā vidē un laikā, kas sen jau pazudis nebūtībā. Nabokovam bērnībā bija mīloša, ļoti turīga, aristokrātiskas izcelsmes ģimene, viņš ieguva lielisku izglītību un dzīvoja neticami skaistā un izsmalcinātā mājā. Taču viņam ļoti agri, astoņpadsmit gadu vecumā, uzreiz pēc Oktobra revolūcijas Krievijā nācās zaudēt pilnīgi visu, pamest dzimteni un izbraukt uz ārzemēm. Visu atlikušo dzīvi Nabokovs pavadīja emigrācijā. Un iespējams tieši tādēļ viņš tik labi kā neviens cits rakstnieks savos darbos ir spējis attēlot zaudējuma sajūtu – tās cilvēcisko sāpju dzīles, kas robežojas ar nebūtību. Šķiet, ka šī bezgalīgā, traģiskā zaudējuma izjūta ik pa laikam parādās daudzos viņa darbos. Nu, vismaz tajos, ko sanācis lasīt.
Camera obscura ir viens no pirmajiem Nabokova romāniem. Tas ir sarakstīts Berlīnē tolaik, kad Nabokovs vēl rakstīja krievu valodā. Kad rakstniekam 1937. gadā nācās pārcelties uz ASV, viņš turpmāk rakstīja tikai anglu valodā, kuru jau no bērnības viņš pārvaldīja ļoti labi. Romāna galvenais varonis Bruno Krečmars ir trīsdesmitgadnieks, kuram būtībā dzīvē nekā netrūkst. Viņam ir jauka ģimene, pietiekoši lieli mantojumā saņemti līdzekļi iztikai, ne pārāk nopietns, bet gana smalks darbs (viņš ir glezniecības eksperts) un piedevām arī grezns divpadsmit istabu dzīvoklis Berlīnē. Izklausās pēc lieliskas dzīves, bet tā nešķiet pašam Krečmaram, kurš ir dikti nelaimīgs, jo, redz, sieva, kuru pats ir apprecējis, viņam ir gadījusies tāda ne visai izcila, nu galīgi bezkrāsaina. Vārdu sakot, Krečmeram šķiet, ka vajadzētu padarīt dzīvi krāsaināku, un viņš ielaižas sakaros ar patiešām daiļu, bet pēc rakstura maitisku padsmitgadīgu jaunuvi Magdu. Jā, nu krāsiņas viņš pēc tam savā dzīvē dabū papilnam – īpaši melno. Bet melnā jau arī ir krāsa, vai ne?
Tiem, kas uztraucas par pusaudžu klātbūtni Nabokova prozā, gribu piebilst, ka autors šādas attiecības izķidā kā slimīgu apsēstību, nevis normu. Un vismaz tajās viņa grāmatās, kuras ir sanācis izlasīt, šādai apmātībai bieži vien seko ļoti skarbs un neizbēgams sods, kas piemeklē personāžus, kas ir iekārojuši šīs nepilngadīgās jaunuves. Lai nu kā, ar Krečmara un Magdas satikšanos stāsts tikai sākas un tas pamazām, bet ar dažiem negaidītiem pagriezieniem, aizved mūs aizvien tālāk cilvēku dvēseles tumšajās pusēs.
Es vienmēr apbrīnoju, cik brīnišķīga ir Nabokova valoda. Cilvēcīga un inteliģenta, bet bez liekvārdības. Eleganta un izteiksmīga erotiskajās ainās, kuras viņš spēj uzburt bez jebkādas vulgaritātes vai rupjībām. Eh, mūsdienās neviens tā rakstīt laikam vairs nemāk.
Divdesmito gadu beigu Berlīne ir labs fons romāna notikumiem. Mazliet uzzinām par tā laika mēmo kinofilmu tapšanu, kā arī kādu ļoti slavenu jūrascūciņu vārdā Čipija. Īpaši jaukas ir lappuses, kurās Nabokovs parodē Prustu – romānā ir personāžs Zēgelkrancs, kurš sarakstījis 300 lappušu garu opusu par gājienu pie zobārsta, ar kura fragmentiem mums ir izdevība iepazīties, jo Zēgelkranca nejēdzīgā garadarba priekšlasījumam ir būtiska nozīme romāna sižeta attīstībā. Rakstniekam vienkārši un mehāniski aprakstīt visu, ko redzi nav laba ideja, jo … dzīve atriebjas tam, kurš kaut uz mirkli cenšas to attēlot, tā apstājas, vulgāri salikusi sānos rokas, kā sakot: “Lūdzu, priecājieties, tāda es esmu, nevainojiet mani, ja tas ir sāpīgi un pretīgi.”

Lai gan Camera obscura ir viens no pirmajiem Nabokova romāniem, tomēr tā ir ļoti laba proza – eleganta, ironiska un skaista, kuru noteikti ir vērts izlasīt.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.