Ketrina Eljota „Vēlos būt tev līdzās”

Ketrina Eljota „Vēlos būt tev līdzās”, no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa, Rīga: Kontinents, 2016. (Catherine Alliott, Wish You Were Here, 2016)

Ziema, ai, nu, kāda tur ziema – tumsa un slapjdraņķis, ir laiks, kad smadzenes pārliecinoši apgalvo, ka derētu tak pārmaiņas pēc palasīt kādu jauku, sentimentālu lubeni. Un vēlams ar lavandām uz vāka. Ķeza vienīgi, ka atrast labu un manai gaumei atbilstošu lubeni, kas spētu piesaistīt uzmanību tālāk par pirmajām desmit lappusēm, ir krietni grūtāk nekā, teiksim, sameklēt labu populārzinātnisko grāmatu vai kādu intelektuālu apcerējumu. Tāpēc īpaši neiespringu, bet ķēros pie pārbaudītas vērtības – Ketrinas Eljotas jaunākā romāna – jau iepriekš labi zinot, ko tas man piedāvās. Eljotas grāmatas nav rakstītas jauniešiem, tās ir samērā smieklīgas un ironiskas, viņas varones allaž sastrādā kaut kādas neiedomājamas muļķības, un tajās bieži vien ir iekļauta kāda neliela, krimināla intriga.

velos-but-tev-lidzas-ketrina-eljotaTā arī bija. Galvenā varone Flora ir sieviete mazliet pēc četrdesmit. Viņas dzīve ir jauka un sakārtota, meitas jau paaugušās, laulība ir ilga un saskanīga, pat ja mazliet apnicīga, darbs ir normāli atalgots un prestižs. It kā viss ir skaisti, bet sirds dziļumos jau mazliet kaut kas Floru kremt. Pusaudzes meitas mēdz būt neiecietīgas un kašķīgas, bet māte ir galīgi traka. Vīrs, kas kādreiz ir bijis daudzsološs medicīnas students, ir kļuvis par vienkāršu podologu (padomājiet, taču, kura gan normāla sieviete sapņo būt precēta ar podologu). Pati Flora šoreiz nav kaut kāda suņu psiholoģe vai nerealizējusies māksliniece Anglijas Mazpisānos, kā dažas citas Eljotas varones, bet gan restorānu kritiķe nopietnā izdevumā. Izrādās, ka tas nu gan ir viens smags un briesmīgs darbs – regulāri jāapmeklē restorāni, jāēd, ziniet, un vēl viss jāapraksta – trakāk nekā būt par smadzeņu ķirurgu. Cilvēks šajā profesijā izdeg kā tāda svecīte, pašam nemaz nemanot. Bet tad nāk talkā brīnumaina nejaušība un pēc kāda atgadījuma lidmašīnā Florai vai, precīzāk sakot, viņas vīram tiek dota iespēja pavadīt mēnesi lielā mājā (drīzāk jau nelielā pilī) Francijas dienvidos pie visa brīva. Un, ta-dam, viņi jau ir saulainajā Provansā. Skaidrs, ka tādu iespēju nevar neizmantot, un ciemos ātri vien ierodas draugi, paziņas un visi iespējamie radinieki no aukstās un miglainās salas, kuri pa ceļam ir iedomājušies paķert līdzi visnegaidītākās personas, un īstie notikumi var sākties.

Protams, ka šajā grāmatā viss ir kā tipiskos Eljotas romānos. Notiek lērums pārpratumu. Gan Florai, gan viņas vīram katram skapī ir sava skeletu kolekcija, kas gadiem ilgi ir rūpīgi slēpta, un tagad nudien ir īstais brīdis tos izvilkt un atrādīt. Domāju, ka beigas ir visiem skaidras, jau romāna sākumā (viņi nolemj pārcelties uz Provansu un tur atvērt restorānu, salīdzinot ar podoloģiju un ēdienu apskatu rakstīšanu, vadīt restorānu svešā valstī jau ir tīrais sīkums). Bet pa vidu Florai nākas daudz ko pārdomāt, pārvērtēt un nonākt pie dažām viedām atziņām (es tak brīdināju, ka šī ir lubene vulgaris).

Kā jauku romāna akcentu droši vien ir jāpiemin brīnišķīgās Provansas ainavas, varoņu klejojumi pa mazām pilsētiņām, garšīgie ēdieni un iepirkšanās krāmu tirdziņos – patiesībā jau tas viss ir aprakstīts tieši tik banāli, kā jūs to droši vien iedomājāties, bet dažreiz ir jauki palasīt arī ko tādu. Kopumā romāns savam žanram ir labs, es to izlasīju samērā veikli un bez aizķeršanās, pat ja tīri subjektīvi jāatzīst, ka man tomēr labāk patika tās Eljotas grāmatas, kuru darbība notiek Anglijas lauku teritorijās, kuras autore neapšaubāmi pazīst daudz labāk, un acīmredzot tur arī jūtas drošāk, tāpēc atļauj savām varonēm sastrādāt vairāk dikti smieklīgu muļķību lapsu medībās, putnkopībā, draudzes pasākumos vai vietējā keramikas pulciņa sanāksmē. Jā, šajā romānā nebija nevienas labas vistu epizodes un to man tik tiešām pietrūka. Citādi jau „Vēlos būt tev līdzās” ir jauka, nekaitīga izklaide, kas piemērota tumšiem ziemas vakariem.

Šeit apraksts par Ketrinas Eljotas romānu “Zāles pret vientulību”.

Saraksts lasīšanai 2017. gadā

Vakar Goodreads notika kaut kādas šausmas un šī lapa vairāk bija uzkārusies nekā darbojās normāli. Acīmredzot kārtīgam šīs vietnes lietotājam ir svēts pienākums ienākt tur reizi gadā un atzīmēt savu īpašo Lasīšanas Izaicinājumu un, skaidrs, ka šajos laikos Goodreads neatzīmētas grāmatas nemaz neskaitās izlasīts un ir jāpārlasa no jauna. Nekad neesmu sapratusi koncepciju, pēc kuras tik normāla nodarbe kā lasīšana ir jāpārvērš par izaicinājumu. Lasīšana tak ir tikpat dabiska nodarbe kā elpošana, bet, ja kādam elpošanai ir nepieciešams izaicinājums, tad ar viņu kaut kas galīgi nav labi.
Tomēr arī man ir viens tradicionāls gada sākuma grāmatu saraksts. Lai gan ne vienmēr izdodas izlasīt visu sarakstā minēto, tomēr es cenšos, es patiešām cenšos. Turklāt šī gada saraksts ir sanācis dikti foršs un interesants – gan žanri daudzveidīgi, gan tēmas dažādas, gan būs iespēja palasīt visās valodās, kuras mazliet pārzinu. Paldies visiem grāmatu dāvinātājiem!

saraksts-2017

No Asmo grāmata, kura, ja arī nepatiks pēc satura, tad vismaz pēc formas gan spēs priecēt lasītāja aknas – The Book by Keith Houston.
No Lasītājas veselas divas grāmatas – The Seed Collectors by Scarlett Thomas un Rosas Navaro Duranas Dons Kihots – stāsti bērniem. Nu vismaz ar vienu, cerams, galā tikšu.
No Ms Marii romāns, kur gandrīz vairāk par sižetu jāsajūsminās par to, cik gudri autors visu izdomājis, un cik lieliski uzrakstījis – K. J. Parker “The Folding Knife”.
No Spīganas dāvana, kas varētu uzlabot manas attiecības ar antropoloģiju Philippe Bourgois „In Search of Respect”.
No Doronikes pēdējā laika populārākā grāmata krievu literatūrā, kura dabūjusi visādas prēmijas, jau teatralizēta un, par kuru nav dzirdētas sliktas atsauksmes, lai arī grāmata ir par smagu tēmu – Гузель Яхина “Зулейха открывает глаза”.
No Austras lieliskais Brian K. Vaughan un Fiona Staples komikss “Saga”, kurš ir priecējis gan viņu, gan tūkstošus citu lasītāju.
No Viļa šogad mazāk pamanīts Dena Dimiņa tulkojums Hansa Hennija Jāna “Svina nakts”.
No Fleda veseli trīs Jaromīras Kolārovas romāni vienā sējumā, tai skaitā pat čehu horrors „Vai vīrieši nodzīvos līdz 2000. gadam?”

Šogad turpināšu cīnīties ar tām divdesmit lasīt iesāktajām grāmatu sērijām (izskatās, ka reālas cerības pabeigt ir tikai Sašķelto jūru) un droši vien atkal pavisam nejauši iesākšu vēl kādas septiņas jaunas.
Un saistībā ar simtgades straujo tuvošanos vajadzētu mazliet sakopt latviešu autoru stūrīti, nu vismaz uzrakstīt aprakstus visām latviešu grāmatām, kuras izlasu. Arī tas būtu labi.
Vēl derētu rakstīt mazliet vairāk nekā pagājušajā gadā, bet ar to tad šoreiz pietiks apņemties darīt lietas, kuras ne vienmēr izdodas izpildīt.

2016. grāmatu gada pārskats

Hops, un atkal nemanot ir pielavījušās gada beigas. Šogad lasīju mazāk, bet, tā kā Goodread vēl joprojām ir tehniski nejēdzīgs sociālais tīkls, izlasīto tur atzīmēju tikai tad, kad nu nekādi nevaru izdomāt, ko citu labāku darīt, tāpēc būs vien jums jātic, ka šajā gadā izlasīju 60 grāmatu, kas nepavisam nav daudz. Līdz ar to arī blogā rakstīju mazāk nekā iepriekšējos gados, bet, kā zināms, tad tas esot saistīts ar saules aktivitātes ciklu, un tur neko nevar darīt (varbūt vienīgi apņemties izlasīt visu PFC sēriju). Toties šogad pirmo reizi dzīvē apmeklēju visu grāmatmīļu Meku – Ķīpsalas izstādi, kas izrādījās diezgan interesants, lai gan finansiāli ietilpīgs pasākums (dikti jau daudz kārdinājumu vājam grāmatatkarīgam raksturam). Un pirmo reizi dzīvē runāju radio (Spīganas raidījumā). Atzīstos, ka man ir šausmīgi bail no runāšanas radio, bet beigās nebija tik briesmīgi, kā sākumā šķita. Vēl blogam apritēja četri gadi un tas veiksmīgi sagaidīja jau savus piektos Ziemassvētku, ar ko mazliet lepojos, jo ne visiem blogiem tas ir izdevies.

Lasītāji

Bloga statistika dzīvo kaut kādu savu ne vienmēr izprotamu dzīvi (iespējams arī saistītu ar saules aktivitātes ciklu, kā gan citādi), un šajā gadā skatījumu skaits ir palielinājies gandrīz pusotru reizi, ko es nespēju loģiski izskaidrot, jo rakstīju mazāk, bet lai nu tā būtu. Visvairāk apmeklētāju blogā nonāk pateicoties meklētājprogrammām, mazliet atnāk arī no sejasgrāmatas un čivekļa. No citiem blogiem visvairāk apmeklētāju ir no Doronikes, Spīganas un Asmo tīmekļa žurnāliem. Arī policija manu blogu regulāri pieskata, bet acīmredzot viss ir kārtībā.

No rakstiem šajā gadā vispopulārākie bija stāsts par grāmatu izstādes apmeklējumu, “Grega dienasgrāmatas: Vecā skola” apraksts, kas nudien nav nekāds pārsteigums, un “Ella un draugi”, kas laikam ir iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas lasāmajā sarakstā un tāpēc tikusi pie skatījumiem. Vismazākā lasītāju interese ir bijusi par Sergeja Dovlatova un Freda Adras darbiem, kas arī nav nekāds pārsteigums. Žēl. protams, ka tā, bet man šie autori patīk un droši vien turpināšu lasīt un aprakstīt viņu grāmatas.

No komentētājiem aktīvākie ir bijuši MsMarii, Andris, Doronike, Asmo un Fledis. Bet paldies visiem, kas ienāk blogā un izsaka savu viedokli!

2016-gada-lasitais

Grāmatas

Šogad cīnījos ar grāmatu sērijām, bet ne visai veiksmīgi. Sērijas vinnēja. Turklāt ar graujošu pārsvaru. Esmu iesākusi lasīt veselas septiņas jaunas sērijas, bet pabeigusi, mū-ha-hā, tikai vienu (Sarkanās sacelšanās triloģiju). Jā, par dažām grāmatām, sākot lasīt, es nemaz nezināju, ka tām ir turpinājumi. Tomēr to, kāpēc man pēkšņi savajadzējās ķerties pie tā apmetņu fetišista Laika Rata vai Malazāņiem nezinu cik sējumos, es diez vai varēšu izskaidrot. Vienkārši tobrīd tā vajadzēja un viss. Un negribas nemaz skaitīt, cik sēriju ir iesāktas iepriekšējos gados, bet skaidrs, ka krietnu daļu no tām es nepabeigšu nekad. Dažas, protams, nav vērts turpināt lasīt, bet īpaši riebīgas ir tās, kuru autori visu laiku cep augšā nebeidzamus turpinājums, vai tieši otrādi – spītīgi neraksta nākamās grāmatas ne sitami.

Par jaukākām lietām ir jāpiebilst, ka šogad atklāju tādus sev tīkamus rakstniekus kā Sergeju Dovlatovu, Fredu Adru un Džo Aberkrombiju, nedaudz pievērsos antīkajai literatūrai (ak, Apulējs) un veselas četras grāmatas varonīgi noklausījos kā man tās tiek nolasītas priekšā. Starp citu, viena no tām bija Harijs Poters un filozofu akmens, nebija slikti, bet diez vai būšu spējīga tuvākajā laikā noklausīties arī visas sešas atlikušās daļas.

Latviešu autorus diemžēl lasīju ļoti maz, bet no tiem dažiem (Spāre, Bankovskis, Rukšāne, Kuzmins, Melgalve) subjektīvi vislabāk man patika Vlada Spāres “Tu nevari dabūt visu, ko gribi”. Tas bija negaidīti, asprātīgi aizrautīgi un absurdi.

Trīs foršākie no šogad lasītajiem tulkojumiem bija Dena Dimiņa “Ceļojums līdz nakts galam” (Selīns), Daces Meieres “Mežonīgie detektīvi” (Bolanjo) un Māras Poļakovas “Džezs pār Donbasu” (Žadans). Turklāt pēdējā grāmata man sižetiski nemaz nepatika, es to izlasīju tikai patīkamā tulkojuma dēļ.

Sliktākā tulkojuma balva aiziet (nē, nepavisam ne “Pusķēniņam”, lai kā visi par to blogos vaimanāja), bet gan “Maivaboles dara to visilgāk”. Nezinu, kas tur bija vainīgs, varbūt arī oriģināls ir nebaudāms, bet grāmata briesmīgi kokainā un grūti uztveramā teksta dēļ bija lasāma tikai ar lielu piespiešanos.

Labākā populārzinātniskā grāmata bija Bena Goldeikra “Sliktā zinātne”. Ļoti retais gadījums, kad grāmatu gribas ieteikt izlasīt visiem. Tomēr jāpiebilst, ka ļoti daudz prieka man sagādāja arī plakantārpi no Hendersona Bestiārija.

Visiemidzinošākā grāmata, kurai varu pateikties par neticami ātru iemigšanu vismaz pāris nedēļas, bija Ēriksena “Mazas vietas – lieli jautājumi”.

Un nu jau tradicionālā balva par sliktāko seksa ainu šogad aiziet Deiva Egersa “Sfērai”.

Laimīgu Jauno gadu bloga lasītāji! Paldies, ka šeit ieskatieties! Un, lai nākotnē piepildās viss, ko jūs patiesi vēlaties.

Dāvanas grāmatu blogeriem 2016. gads

Dārgie grāmatu blogeri, virtuālās dāvanas ir klāt! Šogad pasākums notiek jau piekto reizi, un es teiktu, ka pamazām kļūst par ilggadīgu vietējo grāmatu blogu tradīciju. Ja nu kāds no lasītājiem vēl nezina, tad īsi atgādinu – tiek dāvinātas tikai virtuālas grāmatas (vārdu sakot, tiek dāvināta pati ideja par grāmatas lasīšanu), parasti katrs apdāvinām tos blogerus, par kuru interesēm un gaumi mums ir vismaz aptuvena nojausma (tas nekas, ka bieži vien tās izrādās tikai maldīgas iedomas), uzdāvinātās grāmatas nepavisam nav obligāti jāizlasa (to es tikai tā – vairāk sev mierinājumam, jo šobrīd ir iekrājusies vesela kaudze neizlasīto dāvanu no iepriekšējiem gadiem). Foršākais jau visā tajā padarīšanā ir dāvanu domāšana citiem, saņemto dāvanu izsaiņošana un mazi, jauki pārsteigumi. 🙂

hazaru-vardnicaAsmo ir dikti sarežģīts gadījums, jo visu uzdāvināto, lai cik biezi ķieģeļi tie arī nebūtu, vienmēr cītīgi izlasa un pēc tam arī apraksta. Nu, pilnīgi trakums kaut kāds, jo tie sasodītie rakstnieki tak nespēj tik ātri uzrakstīt kaut ko patiesi labu, kas ielīksmotu aknas, kā Asmo spēj izlasīt. Tāpēc šoreiz normāla izmēra, bet toties autora viltīgi sastādīta grāmata – Milorada Paviča “Hazāru vārdnīca” – 100 000 vārdu leksikons par mīklainajiem hazāriem, kuru var lasīt kā labāk tīk – no sakuma līdz beigām, pa diagonāli, vai vispār kā pagadās (ievadā autors laipni apsola, ka lasītājs palikšot dzīvs jebkurā gadījumā). Turklāt grāmatai ir sievišķā un vīrišķā versija un es nemaz nezinu, vai maz drīkst lasīt savam dzimumam neatbilstošo variantu (bet man ir tikai meitenītēm domātā).

Andrim absurda literatūras klasika Džozefa Helera “Āķis 22”. Ceru, ka vēl nav lasīta.

moving-picturesSkaidrs, ka Austrai labi piestāvētu grāmata par kino.  Tāpēc Terija Prečeta “Moving Pictures”. Tā ir viena no Plakanās pasaules sērijas grāmatām, kuru mierīgi var lasīt atsevišķi no citām. Kino maģija patiešām ir īpaša un atšķirīga no vienkāršākiem maģijas veidiem. Grāmatā ir daudz atsauču un joku par kinoindustrijas vēsturi un vecajām, klasiskajām filmām.

Dainim man allaž gribas uzdāvināt kaut ko par rakstnieku iesācēju skarbajiem likteņiem, tāpēc lai tad arī būtu Džeka Londona “Mārtins Īdens”. Nav nekā jauna šajā pasaulē, viss, kas notiek ar tevi, kādreiz jau ir noticis ar kādu citu. Un grāmata Zvaigznē ir atrodama par nieka 0,99 EUR.

Doronikei blogā ir iesākts lielisks projekts “Grāmatu gadsimts” un, šķiet, ka tajā akurāt pretī 1977. gadam dikti labi iederētos Regīnas Ezeras “Zemdegas”. Bet, ja nav plānots lasīt tieši šo romānu, tad derēs arī kāds cits sirdij tuvāks šīs autores darbs.

lieta-ir-slegtaAr Fledi mūs vieno interese par mūždien visādiem pārsteigumiem pilno čehu literatūru. Tā kā Josefa Škvorecka “Lieliskā sezona” noteikti ir jau izlasīta, tad dāvanā Patrika Ouržednīka “Lieta ir slēgta”. Pēc apraksta izskatās, ka tas atkal ir kaut kas čehiski dīvains, bet labprāt izlasītu Fleda viedokli par grāmatu, kurā ir apgalvots – Nekrītiet izmisumā: kāds te ir stulbs – vai nu autors, vai arī jūs. Iespējas ir līdzīgas

Lasītājai kaut kas tāds, par ko man patiesībā ir maz nojēgas – Italo Kalvino “Neredzamās pilsētas”. Nav arī nekāda pamatojuma, vienkārši dāvana. Latviski to laikam tiek plānots izdot nākošgad.

MsMarii arī piedalās “Latviešu grāmatu gadsimta” projektā, tāpēc viņas blogā pretī 1984. gadam noteikti labi izskatītos Zigmunda Skujiņa “Gulta ar zelta kāju” – episka latviešu dzimtas sāga.

mana-darga-dzozefineNu jau gandrīz gadu sekoju līdzi Spīganas suņu stāstu blogam Mio, manu Mio!. Ārkārtīgi aizraujoša lasāmviela par dzīvi ar suni, un, ko cilvēks var iemācīties no tādas vienas mazas, baltas raķetes. Turklāt teksts ir papildināts ar brīnišķīgām fotogrāfijām, uzskatāmiem adžilitī videoierakstiem un praktiskiem, dzīvē pārbaudītiem padomiem suņkopībā. Pārcilāju atmiņā visas zināmās suņu grāmatas, bet par Raseliem vai Saluki laikam nevienu neesmu lasījusi (vienīgi Rukšānes mīlas stāstos bija viens Rasels, bet ļoti epizodiski), tāpēc dāvanā Jacqueline Susann “Every Night, Josephine!”, kas latviski netā ir atrodama ar nosaukumu “Mana dārgā Džozefine”. Nekāda smalkā literatūra tā, protams, nav, bet tas ir sirsnīgs un amizants stāsts par izcilu sunisku personību Džozefini – pūdeli, kas sevi uzskatīja par cilvēku, un viņas piedzīvojumiem piecdesmito gadu Ņujorkas smalkajās aprindās. Diezgan smieklīgi, pat ja nekad nav bijušas darīšanas ar tik cacīgu suni.

selinsVilim šoreiz kaut kas no augstajām matērijām – Selīna (vai Selīnes) “Ceļojums līdz nakts galam”. Tulkojums ir makten interesants un dikti gribētos redzēt, kā šo romānu kāds apraksta divās rindkopās.

Pavels Kohouts „Diplomēta bende”

Pavels Kohouts „Diplomēta bende”, no čehu val. tulk. Sandra Nikuļceva, Rīga: SIA „J.L.V.”, 2016., (Pavel Kohout, Katyně, 1978)

Čehu rakstnieka Pavela Kohouta romāns „Diplomēta bende” ir visdīvainākā no šogad lasītajām grāmatām, un atrodas kaut kur tālu ārpus tādām banālām kategorijām kā patīk vai nepatīk, gaumīgs vai bezgaumīgs, izklaidējošs vai nē. Īsumā par autoru – viņš savā dzīvē ir paspējis kādu laiku būt par pārliecinātu staļinistu, pēc tam par aizrautīgu komunistu, tad par disidentu un galu galā kļuva par no dzimtās zemes izraidītu emigrantu. Romānu „Diplomēta bende” Kohouts ir sarakstījis pēc Prāgas pavasara sagrāves, bet pirmo reizi publicēts tas tika tikai 1978. gadā un, protams, ne jau toreizējā Čehoslovākijā.

“Diplomētas bendes” darbība norisinās pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās kādā vārdā nenosauktā totalitāri sociālistiskā Centrāleiropas valstī. Piemīlīgā pusaudze Līziņa Taheci nelaimīgā kārtā izgāžas iestājeksāmenos gan konservatorijā, gan klasiskajā ģimnāzijā. Lai meitai nebūtu nākotnē jāmācās par kaut ko ārkārtīgi nepiemērotu, piemēram, cūkkopi, vecāki piekrīt Līziņas uzņemšanai īpašā eksperimentālā mācību iestādē PEZAVS (Profesionālā eksekūcijas zinātņu arodvidusskola). Tā ir dikti mīlīga skoliņa, kuru ir izauklējuši savas profesijas fanātiķi profesors Vilks un docents Šimsa, lai nodotu savu smalko mākslu un bagātīgo pieredzi jauniešiem, apmācot tos par mūsdienīgiem un augsti profesionāliem bendēm, kas pārzina un spēj izpildīt dažādus nāvessodus un spīdzināšanas paņēmienus.

… pakārt kādu aiz kakla labāk vai sliktāk spēj gandrīz ikviens, varbūt izņemot pāris mīkstčaulīgu intelektuāļu, taču māksla ir viņu pakārt tā, lai tajā atspoguļotos visa cilvēces kultūras vēsture līdz pat zinātniski tehniskajai revolūcijai, citādi klients ar pilnām tiesībām varētu vaicāt, kāpēc par sodu viņu uzreiz neuzcep un neapēd.

diplometa-bendeIestāšanās pārbaudījumi nav sarežģīti, ir tikai jānokauj vista un jānosit karpa (bet var arī nodīrāt dzīvu suni). Līziņa ar to tiek galā brīnišķīgi. Tālāk seko skolas audzēkņu piedzīvojumi mācību gada laikā, apgūstot profesiju, kā arī dažas atkāpes pasniedzēju pagātnē (jā, nu, kā nu kurš kļūst par bendi).

Romāna centrālais tēls – eņģeliskā paskata jaunava Līziņa, ap kuru risinās visi galvenie notikumi, pati ir inerta un pasīva būtne, kurai piemīt obsesīvi kompulsīvie traucējumi ar noslieci nepārtraukti skaitīt visu, kas apkārt redzams. Toties viņa ir apveltīta ar neatvairāmu seksuālo pievilcību, kuras dēļ zaudē galvas (un ne tikai galvas) visi satiktie vīrieši. Pa visu romānu Līziņa, skolas noslēguma eksāmenā perfekti pakarot vienu no saviem pielūdzējiem, pasaka tikai vienu teikumu, kas šim stāstam pieliek treknu punktu – viņš man pat nenopirdās.

Pēc būtības „Diplomēta bende” ir viens no ciniskākajiem, skarbākajiem un satīriskākajiem stāstiem par mūsu, tas ir, Austrum- un Centrāleiropas vēsturi. Neskaitāmas nodevības, bezjēdzīga vardarbība un grūti noticams ikdienas absurds. Vispār romāns ir kaut kāds dīvains Kafkas un Hašeka mikslis, kādu, šķiet, iespējams sarakstīt tikai dzīvojot Čehijā. Tas ir absurds, vietām slimīgi pretīgs, vietām smieklīgs un kopumā ļoti intelektuāls, alegorisks un pilns ar simboliem. Autors ir savācis patiešām enciklopēdiska apjoma materiālu par tēmu un mūs ļoti sīki iepazīstina ar bendes profesijas vēsturi, ikdienas problēmām un jaukumiem (šajā aspektā tas ir īsts ražošanas romāns, ne sliktāks kā Heilija darbi), nāvessodu un spīdzināšanas paņēmienu veidiem un attīstību no antīkās pagātnes līdz mūsdienām. Romānā ir daudz atsauču uz zināmām un mazāk zināmām literārām epizodēm ar bendēm un nāvessodiem. Vēl tajā ir ļoti daudz primitīva un dikti absurda seksa.

Jāpiebilst, ka Kohoutam šajā romānā ir ļoti īpatnējs paradums dažreiz saplosīt teikumus pavisam negaidītās daļās. Turklāt, sākot lasīt teikumu, brīžiem nevari zināt, uz kurieni tas tevi beigās aizvedīs, jo iespējams, ka tā nobeigums atrodas kādā pārdesmit gadus senā pagātnē un attiecas jau uz pavisam citu epizodi. Šī neierastā romāna struktūra ar saraustītiem notikumiem un nepārtrauktu lēkāšanu starp dažādiem laikiem brīžiem tomēr mazliet iznes smadzenes, nu, vismaz prasa no lasītāja lielāku uzmanību, lai izsekotu līdzi notiekošajam, un pieļauju, ka var kādu arī pamatīgi sakaitināt. Arī romāna valoda ir īpatnējs sajaukums, kurā autors izmanto daudz svešvārdus un latīņu valodu, bet papildus tam ir benžu profesionālais žargons, kurš ir izteikti prasts (notaisīt klientu, pemiesis, izpildnieks) un autora izveidotā parodija par sociālisma birokrātijai raksturīgajiem saīsinājumiem (klaskabs, capēde, capkurītis, romānā ir iekļauta šo jaundarinājumu skaidrojošā vārdnīca).Šī grāmata pavisam negaidīti nedaudz paplašināja manu vārdu krājumu ar tādiem terminiem kā kafilērija un strangulācija.

Skaidrs, ka uzdāvināt kādam „Diplomēto bendi” Ziemassvētkos (jo grāmata tak allažiņ esot vislabākā dāvana) visdrīzāk nebūs laba ideja. Tomēr romānu noteikti ir vērts izlasīt, ja patiešām interesē vēsture. Tādu patiesi pretīgu epizožu grāmatā nemaz nav daudz, tāpēc sadistiskas literatūras fani var pārāk nesacerēties, bet romāna varoņu izklaides ar suņu kāršanu tomēr pat man lika mazliet saviebties, dzīvnieku mīļotājiem šo noteikti neiesaku.

Nobeigumā iedvesmojošs fragments no PEZAVA mācību plāna, kas ir iekļauts grāmatas sadaļā „Dokumenti”.

diplometa-bende-macibu-plansPapildināts – Satori ir publicēts plašāks tulkotājas Sandras Nikuļcevas raksts par Pavelu Kohoutu.

Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”

 

Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”, no angļu val. tulk. Silvija Brice, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Margaret Atwood, The Heart Goes Last, 2015)

Mārgareta Atvuda jau vismaz divdesmit gadus ir viena no manām iemīļotākajām autorēm, tāpēc patiešām priecājos, ka latviešu valodā ir iznākusi vēl viena viņas grāmata. „Sirds mirst pēdējā” ir antiutopija, kuras darbība notiek netālā nākotnē. Pēc kārtējās finanšu krīzes Amerika ir uz sabrukuma robežas. Plašās teritorijās valda vispārējs bezdarbs un noziedzība. Jauns precēts pāris Stens un Šarmeina pēc mājas zaudēšanas mitinās automašīnā un nepārtraukti bēguļo no apkārt klejojošajām marodieru bandām līdz uzzina par brīnišķīgu piedāvājumu. Kādā sociālajā eksperimentā ar optimistisku nosaukumu Pozitrona projekts viņiem tiks nodrošināts stabils darbs un jauka māja Saderības pilsētā. Ir tikai viens āķis – apmaiņā pret iztiku un pajumti ir jādod sava brīvība un katru otro mēnesi ir jāpavada vietējā cietumā (mājā pa to laiku mitināsies viņu dublieri). Un vēl tāds sīkums, ka līgums par dalību projektā ir jānoslēdz uz visu atlikušo mūžu (kas varbūt nemaz nebūs tik ilgs laiks, kā sākumā varētu likties).

sirds-mirst-pedejaLai gan romāna tēma ir ļoti nopietna (brīvība un brīvā griba), uzreiz gribu brīdināt, ka grāmata atšķirībā no dažām citām Atvudas distopijām ir ironiska un zobgalīga satīra. Jā, nu, pret ko mēs būtu gatavi iemainīt savu brīvību? Patiesībā jau skaidrs, ka lielākā daļa ļaužu to, i aci nepamirkšķinot, atdotu pret baltiem, pūkainiem dvielīšiem, siltu vannu, mīkstu gultu, regulārām ēdienreizēm un seksu. Un brīvā griba jau arī vairāk tāds filozofijas jēdziens vien ir. Lielākoties cilvēki taču tieši pēc savas brīvās gribas pieņem visai dumjus un nejēdzīgus lēmumus.

Sākotnēji Stena un Šarmeinas dzīve Saderības pilsētā ir lieliska. Šeit valda drošība un stabilitāte. Daži agresīvie cietumnieki klusi un neuzkrītoši pazūd. Pilnīgi visiem ir nodrošinātas darba vietas, pat ja tās pēc būtības ir tikai formālas un mākslīgi radītas. Visur valda mīlīga un ģimeniska piecdesmito gadu atmosfēra, skan tikai jauka, dzīvespriecīga mūzika, un vietējā TV rāda tikai vecas, sirsnīgas vai smieklīgas filmas un viņiem ir jauka māja un smuka gultasveļa. Darbs varbūt ir nedaudz dīvains, bet kaulus nelauž. Stens pieskata kopienas vistas, kuras ātri aug, apzinīgi izpilda visus dējības plānus un ir patīkami tuklas un gardas, bet Šarmeina izsniedz medikamentus. Vārdu sakot, paradīze, bet, kā zināms, no kāda ļoti veca stāsta, tad katrā paradīzē agrāk vai vēlāk parādās čūska, kārdinājumi un grēkā krišana ar visām ar to saistītajām sekām. Sīkāk par tālākajiem notikumiem pirms grāmatas lasīšanas labāk neko nezināt, bet, skaidrs, ka uzņēmīgu un apķērīgu cilvēku rokās cietums viegli var kļūt par labu ienākumu avotu. Notikumi risinās ļoti strauji, grāmatas sižetā ir daudz negaidītu pavērsienu, un to gribas izlasīt vienā vakarā. Starp citu, romānā ir daudz seksa, bet tas vairāk šķiet autores ironizēšana par mūsdienu lasītāju apsēstību ar erotisko literatūru. Un gluži tāpat kā rakstnieki seksu izmanto manipulēšanai ar lasītājiem, grāmatas sižetā sekss bieži tiek izmantots manipulēšanai ar tās varoņiem. Vēl te ir bioroboti un to izveides un drošas ekspluatācijas problēmas, ļoti daudzi un dažādi orientēti Elvisi, sieviete – bende, pazaudētas sejas, kā arī reti pretīga rotaļu lācīšu izmantošana (man šī rotaļlieta ir dziļi riebusies jau no bērnības).

Subjektīvi šķiet, ka šajā romānā ideja par cietumu kā paradīzi ir alegorija par totalitārismu un mūsdienu sabiedrības vērtībām, kad iespējams daudzi ir ar apskaužamu vieglumu gatavi iemainīt savu brīvību pret lētiem mājokļiem un lielisko iespēju pašiem neuzņemties atbildību par savu dzīvi.

„Sirds mirst pēdējā” nav no Atvudas izcilākajiem darbiem, tomēr romānu izlasīju ir ārkārtīgi lielu patiku. Tas ir asprātīgs, sarkastisks un ironisks. Un vienlaicīgi gan nopietns, gan izklaidējošs.

Kaspars Hendersons „Grāmata par pilnīgi neiedomājamiem radījumiem. 21. gadsimta bestiārijs”

Caspar Henderson, The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary , 2012

Neiedomājamo radījumu bestiāriju saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Inta, par ko viņam liels paldies, jo tā es tiku pie ļoti jauka papīra grāmatas eksemplāra, kas šajā globalizācijas laikmetā iespējams ir pamanījies paceļot pa pasauli vairāk nekā es, jo Bestiārijs ir izdots Londonā, pirkts, Dubaijas japāņu grāmatnīcā (Kinokuņijā), bet tagad nonācis Latvijas laukos. Pati grāmata vizuāli ir eleganta, stilīga un savdabīga. Tai ir ar smalkiem, apzeltītiem zīmējumiem rotāts vāciņš un katras nodaļas ievadā ir viduslaiku stilā veidotas ilustrācijas un amizanti izzīmēti lielie sākuma burti. Savukārt lappusēm ir atstātas ļoti platas malas, uz kurām ir izvietotas dažādi teksta papildinājumi, atsauces un paskaidrojumi.
Doma uzrakstīt šo grāmatu tās autoram žurnālistam Kasparam Hendersonam esot radusies, lasot Borhesa stāstus par izdomātiem dzīvniekiem. Kādā brīdī viņš saprata, ka reālās dzīvās būtnes, kas apdzīvo mūsu planētu ir daudz interesantākas un grūtāk iztēlojamas nekā cilvēku fantāzijas radītās, (patiesībā par lielākās to daļas eksistenci mēs nemaz nespējam iedomāties) un būtu labi par tām savākt informāciju un uzrakstīt grāmatu.

bestiarijsVispār jau šī grāmata ir tieši tāda, kādas man patīk. Bērnībā es to noteikti būtu dievinājusi, bet arī tagad izlasīju ar lielu patiku, un droši vien noteikti pārlasīšu vēl kādu reizi. Neiedomājamo radījumu bestiārijā ir apkopoti stāsti par 27 savādām un unikālām dzīvības formām, kas ir sakārtoti alfabētiskā kārtībā (katram angļu alfabēta burtam atbilst viena dzīvnieku suga). Un viens no šiem īpaši dīvainajiem radījumiem ir cilvēks. Šī nav gluži bioloģijas grāmata. Par katru no šiem radījumiem autors, protams, pastāsta interesantākās lietas par to dzīvesveidu, sugas atklāšanu, nākotnes perspektīvām, kas dažreiz ir ļoti bēdīgas, un ar tiem saistītajiem mītiem, tomēr papildus tam Bestiārijs gluži tāpat kā tā viduslaiku priekšteči, skaidro pasaules uzbūvi, dzīvības izcelšanos, evolūciju, vides aizsardzības jautājumus un cilvēka vietu pasaulē. Tas viss tiek izklāstīts brīvā formā un gana vienkāršā valodā ar plašām atsaucēm uz filozofiju, antropoloģiju, literatūru, kino, popkultūru, u.c., pa vidu iestarpinot arī autora personīgo pieredzi un atmiņas no ceļojumiem. Brīžiem tas šķiet diezgan negaidīti vai haotiski – tā stāstot par zušiem autors var pēkšņi pievērsties Melvila „Mobija Dika” analīzei un no tās tikpat mierīgi pāriet pie atomkatastrofas draudiem un cilvēku zemapziņā mītošo briesmoņu apcerēšanas, vai arī nodaļā par galvkājiem nautilus sākt stāstīt par fotogrāfijas pirmsākumiem un tehnoloģisko attīstību.  Lai gan pāris dzīvnieki grāmatas formai šķiet mazliet pievilkti aiz ausīm, kā mazais pūčuks no Andu kalniem, tomēr lielākoties tie visi patiešām ir neiedomājami un par dažiem no tiem vispār lasīju pirmo reizi – gan par jetiju krabi, gan par murēnas neticamo divu žokļu pāru komplektu, gan par jokaino radību, kurai ir septiņi dažādi dzimumi, kuri visi var mierīgi pāroties savā starpā jebkurā no iespējamajām kombinācijām (kopskaitā 21).

Atceros, kad agrā bērnībā kādā no populārzinātniskajām grāmatām pirmo reizi izlasīju par plakantārpiem, es biju patiesā sajūsmā, ka pasaulē eksistē tāda no mums būtiski atšķirīga dzīvības forma. Tieši šie ne visai simpātiskie radījumi man pirmo reizi dzīvē tik spilgti ļāva apzināties, cik brīnumainā pasaulē mēs dzīvojam, tāpēc lielā aizrautībā par tiem stāstīju visiem, ko vien piedabūju klausīties. Lieki teikt, ka lielākoties tas visiem šķita pretīgi vai garlaicīgi. Un, lūk, Hendersons plakantārpiem savā Bestiārijā ir veltījis veselu nodaļu saistībā ar dzīvības un nāves mistēriju. Šie radījumi ir ārkārtīgi dažādi, tiem nav iekšējo orgānu, dažas no to attīstības stadijām mums varētu rādīties murgos, bet to vairošanās ir pasākums, kas atrodas ļoti tālu ārpus labas gaumes robežām. Dažas plakantārpu sugas spēj pilnībā reģenerēties no vienas izdzīvojušas šūnas (padomājiet par to). Un, jā, daudzi no tiem ir parazīti, bet, starp citu, iespējams, ka tikai pateicoties parazītiem daba dzīvās būtnes ir apveltījusi ar seksu. Vārdu sakot, šī ir aizraujoša grāmata tiem, kas spēj izprast plakantārpu valdzinājumu.

Nobeigumā jāpiebilst, ka īpaši riebīgi bija tīmeklī izlasīt, ka igauņi jau ir paspējuši Hendersona grāmatu iztulkot un izdot igauniski. Interesanti, kāpēc viņu izdevējiem tas izdodas, jo lasītāju un pircēju skaits viņiem nevarētu būt daudz lielāks, bet mūsu izdevniecībām nē, un jau gadiem latviski tikai retumis tiek izdota kāda laba populārzinātniskā grāmata.

Par grāmatu ir rakstījis arī Asmo.