Ketlina Kaldmā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi”

Ketlina Kaldmā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi”, ilustrējis Jāns Rēmuss, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: liels un mazs, 2019 (Kätlin Kaldmaa, Halb tüdruk on jumala hea olla, 2016)

Ketlina Kaldmā ir igauņu rakstniece un dzejniece, un viņas sarakstītā bērnu grāmata “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” šogad iznākusi arī latviešu valodā. Tā ir maza, plāna un mīlīga grāmatiņa, kura mani aizveda atpakaļ laikā, kuru ne vienmēr gribas atcerēties. Tātad atkal ir pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākums, nemīlīga un pelēka pasaule, lauki, smagi, sliktas kvalitātes gumijas zābaki un šaušalīgi nesmukas frizūras (jāstaigā vai nu kā pūdelim vai ar mūžīgo sasonu uz galvas, jo neko citu frizieres nogriezt nemācēja). Bērniem ir ļoti daudz brīvības, bet ne pārāk daudz iespēju to aizraujoši realizēt.
Grāmatas galvenā varone ir 11 gadus veca meitene Lī. Viņai ir maziņš brālītis Saska ar divām nelāgām apsēstībām (ūdeņiem un aukstajiem ieročiem), kuras brīžiem tīri labi noder sižeta virzīšanai, un neticama stipra jaunākā māsa Lota. Dažreiz šai kompānijai pievienojas arī kaimiņu bērni. Blēņas, kuras viņi sastrādā ir visnotaļ reālas, dabiskas un diezgan dumjas. Nu tur apmētā kaimiņu sienu ar vecām olām un tamlīdzīgi izdarās. Savā ziņā man tas šķita viens no grāmatas plusiem, jo bērnībā rakstnieku izfantazētie, ļoti gaumīgie un asprātīgie nedarbi mani brīžiem dzina kompleksos, jo manā dzīvē nekad tādi negadījās. Nē, Kaldamā grāmatiņā darbojas ļoti ticami un reāli bērni. Viņi nepalīdz nevienam vecam cilvēkam, nerisina nekādas aizraujošas detektīvintrigas un pat nepiedalās nekādās valstiski nozīmīgās pionieru pulciņu makulatūras vākšanas sacensībās. Viņi vienkārši dzīvo pavisam parastu lauku bērnu ikdienas dzīvi. Lasot gaidīju, kad tad Lī paliks par grāmatas virsrakstā pieminēto slikto meiteni. Maiteklis – tā arī nesagaidīju. Lī nepavisam nav slikta meitene. Viņas nedarbi nav ļauni, bet lielākoties tikai dumji. Tādi, kādus mēs bērnībā sadarījām, kad īsti nebija, ko darīt. Patiesībā grāmata jau sākas ar ļoti vaļsirdīgu Lī atzīšanos – Bērnībā es biju liela muļķe. Bet patiešām. Es jums izstāstīšu apkaunojošu stāstu par to, kāds muļķis var būt viens cilvēks. (Tomēr jāatzīstas, ka tagad zinu, ka vecums arī diemžēl nenāk komplektā ar baigo viedumu.) Bet, kurš gan gribētu lasīt grāmatu ar nosaukumu “Būt dumjai meitenei ir dievīgi”, tāpēc labāk lai viss paliek, kā ir.
Grāmata ir īsiņa, un, to aizverot, ir sajūta, ka beigās sasteigta un līdz galam nenobeigta. Labi, Lī paliek 12 gadi, bet tas arī viss. Iespējams, ka plānots arī turpinājums un vēl kādas piecas daļas, kā tas tagad ir pieņemts, un galu galā Lī patiešām paliek ļoti slikta meitene. Nu, tā pa īstam slikta, saprotiet. Bet tā laikam vairs nebūs bērnu grāmata.
Pie grāmatas plusiem noteikti ir jāpiemin ļoti reālās Jāna Rēmusa ilustrācijas, kurās ir atdzīvināti daži bērnības murgi, kā jau pieminētais sasons, baisās Tjumeņas medicīniskā aprīkojuma rūpnīcā ražotās adatas un daudzreiz lietojamās stikla šļirces. Bildēs ir redzamas arī dažas piemirstas sadzīves lietiņas, kā pulveris BioEst un veļasmašīna Rīga ar visiem gumijas ruļļiem, kā pienākas. Ar labu vārdu gribu pieminēt arī to, ka grāmata ir drukāta uz FSC MIX papīra.
Ketlinas Kaldamā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” ir maza, jauka un nepretencioza grāmatiņa, kura pieļauju, ka labāk tomēr patiks nostalģiski noskaņotiem vecākiem nekā bērniem.

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Grāmata inkognito

Vietējā bibliotēkā šobrīd notiek ļoti jauka akcija “Grāmata inkognito”. Uz atsevišķa galda ir saliktas avīzēs glīti iepakotas grāmatiņas, kuras paņemot bibliotēkas apmeklētājs nezinās, ko dabūjis līdz izpakošanai brīdim mājās, vai kur citur.

Skaidrs, ka es uz šo triku uzreiz uzķēros. Citādi nemaz nevarēja būt. Tas taču nekas, ka turpat bibliotēkā ir pilni plaukti ar simtiem labi redzamu un atklāti aplūkojamu grāmatu. Man, protams, savajadzējās kādu no noslēpumaini iepakotajām. Kad trešo reizi dīdījos apkārt galdiņam, lai izvēlētos kādu no inkognito grāmatām, bibliotekāre laipni paskaidroja, ka tās visas varot ņemt droši, jo starp tām neesot neviena līķiem piesātināta skandināvu detektīva vai puņķaini erotiskas lubenes. Tā esot bibliotēkas akcija, lai mudinātu lasītājus paņemt tās grāmatas, kuras parasti nekad neviens neņemot. Hmm, labi. Vienu tad arī paņēmu, lai noriskētu izlasīt.


Un izpakojot tā izrādījās, ta-dam!, šī:

Ričards Karlsons “Neuztraucieties par nebūtiskām lietām!… Kā dzīvot mierpilnu dzīvi un neļauties stresam”, no angļu val. tulkojusi Maija Treilona, Zvaigzne ABC, Rīga: 2007 (Richard Carlson, Don’t Sweet the Small Stuff… and it’s All Small Stuff, 1992)

Taisnība jau tai bibliotekārei ir – parasti es šāda veida pašpalīdzības grāmatas patiešām sen vairs nelasu. Bet spēle ir spēle. Ja iesāku, tā nu reiz ir jāizspēlē līdz galam, tāpēc izvilkto sējumiņu apzinīgi izlasīju. Galu galā grāmata bija ļoti plāniņa un lasīšana nepatērēja daudz laika. Turklāt, ja bibliotēkā būs dabūjama vēl kāda inkognito grāmata, gan jau atkal tādu paņemšu.

Par pašu grāmatu nav daudz ko piebilst. Tā ir tipiska pašpalīdzības literatūra, kas uzrakstīta ļoti primitīvā stilā un pat nezinu, kam tā varētu palīdzēt. Ja nu vienīgi izdevniecībām iekasēt vairāk naudas par kārtējo bezsaturu. Tajā ir simts lieliski ieteikumi, kā nesatraukties par sīkumiem, kas noformulēti kā uzmundrinoši, bet neko daudz neizsakoši saukļi. Piemēram, “Neuztraucieties par sīkumiem!”, “Kļūstiet pacietīgāks!”, “Nomieriniet prātu!”, “Uztveriet dzīvi vienkāršāk!”, “Mainiet attieksmi pret savām problēmām!” “Atslābinieties!” un tādā garā. Principa jau nekas slikts grāmatā nav, tomēr pamēģiniet kādreiz nomierināt prātu kādā sarežģītā un saspringtā situācijā. Nav redzēts, ka praksē šie jaukie uzsaukumi patiešām strādātu.

Pa vidu ūdensgabaliem bija arī daži labi padomi par nodarbošanos ar jogu vai istabas augu ieviešanu, bet tas, ka lielisko ieteikumu bija tik daudz – veseli simts, padarīja grāmatu saskaldītu, grūti uztveramu un ļoti virspusēju. Pēc pieredzes, ja ir vēlme vai skarba nepieciešamība kaut ko mainīt savā ikdienā, nav vērts sākt ar vairāk kā divām lietām. Un tikai tad, ja tās izdodas, pēc dažiem mēnešiem var pamēģināt tām uzmanīgi pievienot klāt vēl kādas pāris. Vismaz man lielāka jēga varētu būt no kādiem pārdesmit, bet rūpīgāk izstrādātiem, dziļāk izpētītiem un praksē pārbaudītiem stresa samazināšanas ieteikumiem, tomēr autors grāmatā vairāk spiež uz kvantitāti nekā kvalitāti. Bet arī bez pašpalīdzības literatūras man sen jau ir skaidrs, ka nav ko būt tik sīkumainai, un galīgi nav vērts uztraukties par tik nebūtiskām lietām kā šī grāmata. Arī izdevniecības darbinieki nav bijuši sīkumaini un uz pēdējā vāka apgalvo, ka grāmatā esot iekļautas veselas 136 spožas esejas, lai gan patiesībā to Zvaigznes ABC izdevumā ir tikai simts.

Nobeigumā ir jāpiebilst amizants fakts. Pats autors ir tik veiksmīgi menedžējis stresu un tā pārstājis uztraukties par sīkumiem, ka nomiris jau 45 gadu vecumā no plaušu embolijas. Bet galu galā, kur gan ir vēl mierpilnāka dzīve kā guļot kapiņos? Tāpēc pieņemu, ka viņš ir pilnībā sasniedzis savu mērķi un samazinājis stresu līdz nullei. Lai tikpat labi veicas arī citiem pareizas dzīvošanas padomu grāmatu rakstītājiem un publicētājiem!

Daniels Kēlmans “Tils”

Daniels Kēlmans “Tils”, no vācu val. tulkojis Zigurds Skābardis, izdevniecība Dienas Grāmata, Rīga: 2019 (Daniel Kehlmann, Tyll, 2017)

Vācu rakstnieka Daniels Kēlmana grāmatas man iepatikās jau pirms gadiem desmit, kad izlasīju viņa “Pasaules mērīšanu” un “Vistālāko vietu”, tāpēc nudien nopriecājos Grāmatu izstādē, uzzinot, ka drīzumā iznāks arī viņa romāns par Tilu Pūcesspieģeli.

Pēc izlasīšanas varu teikt, ka Daniela Kēlmana “Tils” ir tieši tāda grāmata, kādas man patīk. Tā ir uzrakstīta šķietami viegli un draiskulīgi, bet autors tajā ir pamanījies parādīt 17. gadsimta sākuma Eiropu visā tās spožumā un postā. Te ir Trīsdesmitgadu karš, mēris, sūdi, nebeidzamas bērnu nāves, burvju un raganu prāvas, benžu psihoproblēmas, dīvainās idejas, kurām tolaik ticēja mācītie vīri, atsauces uz visiem populārākajiem Šekspīra sižetiem, Ziemas karaliene un Ziemas karalis, Gustavs Ādolfs, runājošs ēzelis un pat viens pūķis.

Latvijā plašāk pazīstama ir Šarla de Kostēra romantiskā versija stāstam par Tilu Pūcesspieģeli kā flāmu tautas varoni. Patiesībā Tils ir daudz senākas izcelsmes personāžs no 14. gadsimta sākuma Vācijas teritorijas – bezkaunīgs, negants un nekrietns. Stāstam par Tilu Pūcesspieģeli ir neskaitāmas versijas un vienu tādu pat ir sacerējusi Aspazija. Pūcesspieģelis, iespējams, ir bijis arī runča Begemota prototips Bulgakova “Meistarā un Margaritā”. Daniels Kēlmans savu Tilu ir pārcēlis uz 17. gadsimtu un iemetis Trīsdesmitgadu kara haosā.  Tils šajā romānā nav nekāds jaukais tēls. Viņš ir gluži kā spogulis, kas cilvēkiem parāda viņu patieso būtību, provocē un izaicina. Tils žonglēdams dejo uz virves virs pūļa, it kā uz viņu neattiektos nekas no tā, kas skar citus. Un neapšaubāmi Tils kā tēls ir nemirstīgs.

Pēc savas struktūras Kēlmana romāns nav lineārs. Autors mums pastāsta te šo, un tad atkal to, ļoti fragmentāri un jauktā secībā, un lasītājam tiek tas prieks visu mēģināt salikt kopā pašam.  Grāmatā ir vairāki stāstītāji, bet viņi visi lielākoties ir neuzticami, tāpēc vienus un tos pašus notikumus traktē dažādi. Bet visneuzticamākais no visiem ir pats autors. Man, ar savām trūcīgajām šī perioda vēstures zināšanām, lasot nācās izmantot Vikipēdijas palīdzību itin bieži, lai uzzinātu vairāk par visām tām negaidīti interesantajām lietām, kuras savā romānā ir pieminējis Kēlmans. Lai gan, kas to zina, cik uzticama stāstītāja ir pati Vikipēdija? Tā kā man ļoti patika Kēlmana grāmata par Gausu un Humboltu “Pasaules mērīšana”, pieļauju, ka arī es šajā aprakstā neesmu uzticama stāstītāja.

Daniela Kēlmana “Tils” ir brīnišķīga grāmata, kas ir lieliski uzrakstīta un vienlaikus spēj būt gan viegla, gan nopietna. Tā ir spēle ar vēsturi, kas atraisa lasītāja iztēli un pamudina iedzimto zinātkāri ilgi rakties pa Eiropas pagātni, lai mēģinātu saprast, kas tas vispār bija. Vārdu sakot, tā ir pārāk laba grāmata, lai to varētu ieteikt visiem.

“Vai tad viņš ir redzēts, šis pūķis?”
“Protams, ka nē. Pūķis, kas ticis redzēts, būtu pūķis, kam trūkst svarīgākās pūķa īpašības – proti, spējas padarīt sevi nemanāmu. Tieši šī iemesla dēļ pret visu to cilvēku liecībām, kuri apgalvo, ka ir redzējuši pūķi, jāizturas ar vislielāko neticību, jo pūķis, kurš ļautu sevi redzēt, jau a priori būtu atpazīstams kā pūķis, kurš nav īsts pūķis.”

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Par grāmatu ir rakstījusi arī Lili.

Viktors Peļevins “Kukaiņu dzīve”

Viktors Peļevins “Kukaiņu dzīve”, no krievu valodas tulkojusi Maija Kudapa, izdevniecība Jumava, Rīga: 2018 (Виктор Пелевин, Жизнь насекомых, 1993)

Nesen klausījos podkāstu, kurā krievu literatūras kritiķe Gaļina Juzefoviča stāstīja, ka viņas tagadējie deviņpadsmitgadīgie studenti, kuriem studiju programmā ir jālasa un jāanalizē Peļevina “Generation P”, divas trešdaļas no šī romāna teksta vienkārši nespēj uztvert, un tāpēc nesaprot. Turklāt viņi paši ir pārliecināti, ka saprot pilnīgi visu. Pēc Juzefovičas domām, iespējams, ir pienācis laiks Peļevinu Krievijā izdot ar smalkiem un izsmeļošiem komentāriem, jo citādi jaunie lasītāji ne vella nesapratīs no viņa agrīnajām deviņdesmito gadu grāmatām. Ar šādu mazliet nomācošu apziņu ķēros klāt “Kukaiņu dzīvei”. Un patiešām ir jāatzīst, ka es noteikti nesapratu daudz ko no Peļevina smalkajām atsaucēm un grāmatas kultūrvēsturiskajām niansēm, un, protams, trakākais, ka pati nemaz neapzinos, ko tieši es nesapratu. Tāds jau tas Peļevins ir. Tomēr “Kukaiņu dzīve” lieliski atsauca atmiņā agrīno deviņdesmito gadu dīvaino noskaņu, mežonīgā kapitālisma veidošanos, nereālos sapņus par skaistu dzīvi, nožēlojamo ikdienu, vispārējo apjukumu un mulsumu par nākotni.  Lasot ar šī brīža skatu un laika distanci, grāmata nudien ir labs, ironisks un trāpīgs sava laikmeta portretējums.

Pēc kritiķu vērtējuma “Kukaiņu dzīve” esot pēcpadomju sirreālisms un mazliet arī maģiskais reālisms. Romāns ir sarakstīts 1993. gadā – pēc “Omon Ra”, bet pirms slavenākajiem Peļevina darbiem – “Čapajevs un Tukšums” un “Generation P”. Grāmata nav gara, to veido vairāki nelieli interesantos veidos savā starpā saistīti stāsti, kuru varoņi ir antropomorfizēti kukaiņi. Te ir odi, kas ieradušies sūkt krievu asinis, filosofiskas mēslu vaboles, kurām visa pasaule ir mēslu bumba, skudru mātīte ar instinktu obligāti pavairoties, apcerīgi naktstauriņi, blaktis – narkomāni, liderīgā muša Nataša un mūžīgai rakšanai nolemtais prusaks Serjoža. Romāna darbība notiek kādā mazā kūrortpilsētiņā pie jūras, bet īpaša sižeta grāmatā nav, visi vienkārši kukaiņojas. Pa vidu šai jezgai autors sev raksturīgā stilā ir iepinis atsauces uz budismu, Marku Aurēliju, Kastaņedu, Mišimu un Gaidara apmātību ar bērniem – slepkavām (tie, kas izauguši ar Gaidara “Skolu” un “Bundzinieka likteni” sapratīs). Vispār “Kukaiņu dzīvi” biju senāk izlasījusi arī krieviski, bet tas patiešām bija sen, tāpēc bija interesanti grāmatu pārlasīt latviski (tulkojums ir labs).

Starp citu, Peļevina lasīšanai atklājās interesanti blakusefekti. Tā kā “Kukaiņu dzīvi” bija paķērusi līdzi ceļojumā, tad klusi sēdēju autobusa stūrītī, nevienu neaiztiku, mierīgi lasīju, bet ar visu to atradās cilvēki, kas uzskatīja par savu pienākumu komentēt manu lasāmvielas izvēli un pat klāstīt, ka Peļevins rakstot baigos murgus, kas mani mazliet mulsināja, jo paši lasīja kaut kādas ezotēriskas brošūras, horoskopus, un tamlīdzīgas lietas.  Bet, nekā personīga, tas tikai novērojums par Peļevina lasīšanas ietekmi uz līdzcilvēkiem. Ar citām grāmatām man šitā vēl nekad nebija gadījies. Ceļojumos nudien labāk ņemt līdzi e-grāmatu. Tām ir brīnišķīga priekšrocība – neviens no malas neredz, ko tu lasi.

Bet atgriežoties pie Peļevina un “Kukaiņu dzīves”, tad, jā, man patika. Romāns ir asprātīgs, grotesks un spilgts. Peļevins ir labi uzķēris cilvēku un kukaiņu dzīves zīmīgākās paralēles. Lasītājus, kuri neirotiski baidās no kukaiņiem dažas epizodes droši vien iedzīs šausmās un riebumā. Un, mīļumiņi, kas neesat apzinātā vecumā piedzīvojuši deviņdesmito gadu sākumu – ne vella jūs nesapratīsiet no Peļevina.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

Māris Rungulis, Kristians Brekte “Trīs Nāves Mārtiņdienā”

Māris Rungulis, Kristians Brekte (mākslinieks) “Trīs Nāves Mārtiņdienā. Pārupes spoku stāstu 2. grāmata”, izdevniecība “liels un mazs”, Rīga: 2018

Spoku stāsti ir šausmīgi sarežģīts žanrs, jo tiem vispiemērotākā forma ir mutvārdu pārstāsti klusinātā balsī sveču gaismā vētrainā naktī kādā ļoti, ļoti nomaļā vietā. Ja vēl stāstītājs ir ar talantu improvizēt un stāstā iepīt atsauces uz apkārt notiekošām reālām lietām, tad viņš savu auditoriju ātri novedīs līdz mērenai panikai ar histērijas elementiem. Un, ja vēl nejauši nodzisīs gaisma… Uh! Vārdu sakot, šausmu stāstos daudz labāk nostrādā skaidri nepateiktais un neatklātais, jo tas ierosina klausītāju fantāziju, un vislabāk nobiedēt mēs katrs sevi mākam pats.

“Trīs Nāves Mārtiņdienā”, kas izrādījās turpinājums 2016. gadā iznākušajai “Pastaigai mirušo pilsētā”, es paņēmu bibliotēkā ar domu piedāvāt palasīt bērniem, tomēr ātri vien sapratu, ka pusaudžiem tā būs daudz par garlaicīgu, bet vecuma grupai līdz 10 gadiem grāmata varētu derēt tīri labi. Lai arī “Trīs Nāves Mārtiņdienā” formāli skaitās turpinājums, to var droši lasīt arī nepārzinot pirmās daļas saturu. Grāmatas sižets ir gaužām vienkāršs. Pārupes skolā kādu dienu parādās afiša, ka 10. novembrī skolas zālē par spokiem stāstīs trīs nāves – Baltā nāve, Melnā nāve un Nāve ar izkapti. Līdzi katram klausītājam ir jāpaņem svece un spilvens. Kad nāves parādās, izkapts vietā tām līdzi ir paķerts sirpis, un viņas viena pēc otras sāk stāstīt dažādus diezgan klasiskus spoku stāstus, kuru sižeti nav nekāds pārsteigums, bet šajā žanrā jau saturs nav galvenais, jo daudz efektīgāk klausītājus var pārbiedēt ar dažādiem it kā nejaušiem blakus efektiem. Grāmatā tas nāvēm izdodas diezgan labi, bet diemžēl drukātā tekstā pārvērsti un glīti apdarināti šausmu stāsti zaudē lielāko daļu no sava baisuma un uz lasītāju vairs neiedarbojas tik biedējoši. Tur nu neko daudz nevar darīt.

Tomēr spoku grāmatā ir patiešām daudz, jo autors ir pacenties savākt un jauki aprakstīt gana raibu un daudzveidīgu kompāniju. Te ir zirgu staļļa spoks Žanis, mirušās vecmāmiņas telefona spoks, baroneses spoks, nakts viesi – vesela spoku ģimene, līgavas spoks, Āboltante, Mēra pļaviņas šaušalas, glezna ar briesmīgajām acīm, pamestās mājas spoks, komunikablie Jaundūkuru kapu spoki, Dūmu sieviņa un daži citi, kuri mazāk palikuši atmiņā. Grāmatas beigās ir iekļauti daži jautrāki pastāstiņi par spokiem, kas nemaz nav bijuši spoki, bet cilvēkus gan ir pamatīgi nobaidījuši. Pareizajā vietā un laikā jau arī vienkāršs un pavisam nevainīgs dadžu krūms var cilvēkam izraisīt neadekvātu reakciju. Lasot “Trīs Nāves Mārtiņdienā” atcerējos, ka Māris Rungulis šo to no trīsdesmit gadu laikā savāktajiem spoku stāstiem ir izmantojis arī citās savās grāmatās, piemēram, “Sāļajās pankūkās”, kur mistikas elementi nostrādāja labāk.

Noteikti jāpiebilst, ka “Trīs Nāves Mārtiņdienā” ir trakoti stilīgi noformēta grāmata, kuru nevar nepamanīt. Tai ir koši sarkana auduma vāciņi ar trīs ņirdzīgām skeletgalvām, kuras tumsā ellīgi forši spīd. Nudien kādu varētu arī nobiedēt naktī klusi, pielavoties un parādot vien grāmatas vāciņu. Tās pievienotā vērtība ir arī Kristiāna Brektes spocīgās, groteskās ilustrācijas, kuras gan ir vairāk smieklīgas nekā šausmīgas.

Man pieminēšanas vērts škiet arī tas, ka grāmatas drukāšanai ir izmantots FSC mix sertificēts papīrs (tas mazliet mazina milzīgo vainas sajūtu attiecībā pret vides sagandēšanu, kuru manī neizbēgami izraisa papīra grāmatu lasīšana). Šobrīd Latvijā esmu maz manījusi, ka izdevniecības izmantotu papīru, kas iegūts no atbildīgi apsaimniekotiem mežiem, tāpēc “liels un mazs” to droši varētu minēt kā vienu no savu izdoto grāmatu plusiem.

“Trīs Nāvju Mārtiņdienā” fragmentus ar ilustrācijām var apskatīties izdevniecības mājas lapā. Tā ir nominēta arī Latvijas Literatūras gada balvai (LALIGABA) kā viena no labākajām 2018. gadā izdotajām bērnu grāmatām.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Reinholds Mesners “Antarktīda”

Reinholds Mesners “Antarktīda. Paradīze un pekle”, no vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš, Izdevniecība AGB, Rīga: 2004 (Reinhold Messner, Antarktis. Himmel und Hölle Zugleich, 2002)

Apbrīnojami, cik ļoti tomēr cilvēkus ir iedvesmojušas Šekltona, Skota un Amundsena ekspedīcijas uz Antarktīdu. Un iedvesmo vēl joprojām. Turpinot lasīt par Antarktīdas tēmu, ķēros pie Reinholda Mesnera grāmatas “Antarktīda”. Reinholds Mesners ir leģendāra personība. Dzimis Itālijā, Dienvidtirolē, pamanījies uzkāpt jebkurā vērā ņemamā pasaules virsotnē, sarakstījis vairāk nekā 35 grāmatas un pabijis arī par Eiroparlamenta deputātu. Pēc tam, kad Mesners jau bija beidzis nodarboties ar aktīvo alpīnismu un apmeties omulīgā mājvietā Juvalā, viņam vienalga nebija miera, tāpēc viņš nolēma, ka beidzot kādam vajadzētu paveikt Šekltona ieplānoto, bet nerealizēto ceļojumu un šķērsot Antarktīdu ar kājām. Tehniski tāds ceļojums jau bija veikts pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās, bet tajā tika izmantoti motorizēti kāpurķēžu visurgājēji, un tas nav gluži tas pats, kas noiet šo maršrutu tikai ar pašu spēkiem, visu nepieciešamo pārtiku un mantas velkot sev līdzi ragavās.

Domāts, darīts. Daži gadi pagāja, organizējot tik vērienīgu ekspedīciju, un 1989. gada beigās Mesners ar savu ceļabiedru Arvedu Fuksu ieradās Antarktīdā. Dažādu iemeslu dēļ Mesnera Antarktīdas ceļojums gandrīz nojuka un viņiem nācās koriģēt maršrutu, tomēr beigās viņi to paveica un 92 dienās ar kājām nogāja 2800 kilometrus no vienas Antarktīdas malas līdz otrai – pa sniegu, pa nebeidzamiem ledājiem, pa apnicīgajām zastrugām (tās ir tādi pretīgi, līdz metru augsti sasaluša sniega blāķi, kas ļoti apgrūtina pārvietošanos) skarbajā Antarktīdas vasarā, kad saule nekad nenoriet aiz apvāršņa, bet visu laiku nebeidzami riņķo virs galvas, kamēr temperatūra var nokristies līdz mīnus 40 oC. Un tomēr Antarktīdas pievilcība ir neatvairāma. Tā ir pēdējā vieta uz mūsu planētas, kas vēl nav cilvēku pilnībā izkropļota. Vienīgā zeme, kur vēl joprojām var iet bez robežām. Antarktīda ir lielākais tuksnesis pasaulē. Baltā bezgalība.

Pirmā Mesnera grāmatas trešdaļa bija veltīta ceļojuma organizēšanas aprakstam, bet atlikums gājienam, un no tās var uzzināt dažas dzīvē noderīgas lietas. Piemēram, uz Antarktīdu nekad nevajag ņemt līdzi baltu termosu, jo ellīgi daudz laika būs jāpavada katru reizi to meklējot tajā baltajā bezgalībā, ja tas būs nolikts sniegā. Savukārt, ja ir nejauši gadījies amputēt visus kāju pirkstus, tas garos pārgājienos dod zināmas priekšrocības, jo būtiski samazina tulznu uzberšanas laukumu. Mesners ir vides aizsardzības aktīvists, tāpēc gājiena laikā viņi rūpīgi savāca un vilka līdzi visus savus atkritumus. Nu gandrīz visus, jo, ja Antarktīdā vējainā laikā gadās izlaist no rokām kādu pavieglāku hlamu, tad to noķert ir bezcerīgi un atliek tikai skumji noraudzīties, kā tas virpuļodams nozūd aiz apvāršņa.

Patiesības labad jāpiebilst, ka nebija jau tā, ka Mesnera ceļojums būtu bijis tikpat autentisks kā Šekltona vai Skota ekspedīcijas. Viņiem līdzi bija GPS navigācijas iekārta un divās vietās viņi uzpildīja savus krājumus, kurus tur nogādāja palīgi ar lidmašīnu. Pa ceļam viņi iegriezās arī Dienvidpolā un tur pat tika uzaicināti uz Jaungada ballīti. Bet Mesneram Dienvidpols nepatika, tas bija pārāk apdzīvots, jo pilns ar visādiem pētniekiem un viņu palīgpersonālu. Nu pētnieki arī nebija sajūsmā par tādiem klaidoņiem kā Mesners un viņa ceļabiedrs, kas bezjēgā vazājas pa Antarktīdu, tomēr atļāva viņiem pārgulēt savā bāzē un ieiet dušā, kas ir saprotams, jo abi ceļotāji tak pusotru mēnesi nebija mazgājušies, un droši vien tas bija labi sajūtams visā bāzes teritorijā.

Pats Mesners pēc dabas ir diezgan liels vientuļnieks, bet, negribot riskēt, viņš tomēr uz Antarktīdu paņēma līdzi ceļabiedru Arvedu Fuksu, kurš tajā pašā gadā jau bija aizslēpojis līdz Ziemeļpolam. Tomēr ātri vien izrādījās, ka Fukss ir mazāk izturīgs un nespēj tikt līdzi Mesnera trakajam gājiena tempam (iespējams, viņam traucēja neamputētie kāju pirksti). Tā nu Mesners visu ceļojuma laiku šķendējās, ka viņam jādzenā mūždien kaut kur atpalikušais Fukss, tomēr grāmatā viņš atzina, ka kopumā tas ekspedīcijai ir nācis par labu, jo gala rezultātā viņu pārvietošanās temps ir bijis optimāls. Savukārt Fuksam droši vien bija pamatīgi piegriezies visu laiku vilkties Mesneram tālu nopakaļ, un pēc atgriešanās no Antarktīdas viņi diezgan muļķīgi sakašķējās, un žurnālisti, protams, no tā visa izpūta jauku pīli, kas mazliet aizēnoja pašu ekspedīciju. Tā gadās.

Mesnera grāmata “Antarktīda” ir labs un autentisks, lai gan diezgan tipisks, ekstrēmā ceļojuma apraksts. Gājiens pāri Antarktīdai nebija viegls, brīžiem tas bija ļoti nogurdinošs un apnicīgs, bet autors godīgi atzīst, ka tas viņam sagādāja daudz prieka, jo mierīga dzīve mājas apstākļos nav domāta viņam, jo tā ir pārlieku nomācoša.

Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

10 grāmatas lasīšanai skolēnu brīvlaikā

Baltais Runcis man piespēlēja nopietnu izaicinājumu – uzrakstīt par 10 grāmatām, ko bērns ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā. Tas mani iedzen grīdā, jo tā nelielā pieredze, kuru esmu ieguvusi reāli, pievēršot bērnus lasīšanai, ir diezgan sūra. Problēma jau, ka lasīšanai kā prieka avotam mūsdienās ir daudz citu konkurējošu nodarbju, kas atšķirībā no lasīšanas lielākoties neprasa nekādu garīgu piepūli. Kaķu video, piemēram. Nē, nu lasīt jau tie bērni lasa, bet grāmatas nudien nav tas, kas viņus ļoti iepriecina, lai arī cik interesantas un saistošas tās viņiem nepiemeklētu.
Bet jautājums par aizraujošām bērnu grāmatām ir gana svarīgs un aktuāls. Tāpēc dažas piebildes no savas pieredzes. Visiem tiem, kas iesaka lasīšanai savas bērnības grāmatas, es ieteiktu būt mazliet kritiskākiem, reālākiem un vispār nolaisties uz zemes. Laiki ir mainījušies, un mūsdienu bērniem tāda Žila Verna “Noslēpumu sala” vai Valža “Staburaga bērni” šķiet garlaicības kalngals. Starp citu, arī Harijs Poters viņus bieži vien garlaiko, jo patiesībā tā ir stipri viduvēja un nejēdzīgi izstiepta grāmata. Vienkārši jāpieņem fakts, ka ne visas mūsu bērnības grāmatas ir spējušas izturēt laika pārbaudi.
Otra piebilde ir par to, ka bērni pēc savām interesēm ir ļoti dažādi. Viens, piemēram, ar lielu interesi lasa tikai grāmatas par suņiem, bet otrs gribēs piedzīvojumus kosmosā. Tāpēc ir muļķīgi gribēt, lai šādi saraksti derētu visiem bērniem. Mazliet jau tie konkrētie bērni ir jāpazīst, lai viņiem varētu ieteikt ko piemērotu. Tas pats ir ar lasītāju vecumu. Ja viens bērns ar grūtībām desmit gadu vecumā boksterēs cauri “Grega dienasgrāmatas”, tad cits tikpat vecs varbūt bez problēmām izlasīs “Karu un mieru”. Vārdu sakot, nav tādu standarta sarakstu, kuri derētu visiem.
Tāpēc šis būs apkopojums par tām grāmatām, kuras esmu lasījusi kopā ar bērniem, un kuras tieši no viņu puses ir atzītas par tīri labām un lasāmām (izņēmums ir vienīgi pēdējās divas, kuras mums pagaidām ir tikai lasīšanas plānos).

6-9 gadi
Eduards Uspenskis “Tēvocis Fjodors, suns un kaķis”
Brīnišķīga grāmata par bērnu, kurš viens pats dzīvo laukos ar suni un kaķi slavenajā Skābpiena ciemā. Asprātīgi dialogi un jautri piedzīvojumi. Pēc lasīšanas var noskatīties pēc grāmatas motīviem uzņemtās multiplikācijas filmiņas

Astrida Lindgrēne “Emīls un Īda no Lennebergas”
Jā, tas ir tas pats Emīls, par kura nedarbiem, cerams, ir vismaz redzēta filma. Protams, labāk būtu vispirms izlasīt visu triloģiju par Emīlu, bet, ja negribas lasīt kaut ko tik garu, tad derēs arī šī nelielā grāmatiņa ar triloģijā neiekļautajiem stāstiem.

Marija Parra “Vafeļu sirdis”
Neesmu par to vēl blogā uzrakstījusi, jo šajās brīvdienās tiek lasīts tās turpinājums “Vārtsargs un jūra”. Ļoti sirsnīga, smieklīga un vietām arī aizkustinoša grāmata par Trilles un Lēnas draudzību un dažiem trakiem nedarbiem.

10-12 gadi

Ingvars Ambjērnsens “Samsons un Roberto”
Ļoti prātīga un asprātīga grāmata par kaķi un suni, kuri mēģina attīstīt mazo biznesu lauku teritorijā – viņiem pieder pansija. Aizraujoša grāmata par mūsdienu sabiedrības dīvainībām, kura turklāt pamanās ļoti saprotami izskaidrot tik sarežģītas lietas, kā, piemēram, kāpēc būtu jāmaksā nodokļi.

Gerhards Holcs-Baumerts “Alfons Trīcvaidziņš”
Alfons ir neveiksminieks un mazliet ambālis. Un ar šodienas domāšanu man šķiet, ka viņa tēvs vai arī varbūt pats grāmatas autors ir bijis Hitlerjūgendā. Tomēr bērniem grāmata patika tīri labi, lai gan lasīšanas laikā ļoti daudz ko nācās paskaidrot. Viens no grāmatas plusiem ir īsie stāsti, bet tā vēl joprojām dažas vietās bija ļoti smieklīga un brīžiem ir ļoti viegli just līdzi Alfonam viņa likstās.

Robs Regers un Džesika Grunere “Emīlija Dīvaine”
Par Emīliju Dīvaini ir sarakstītas veselas četras grāmatas. Emīlija ir pusaudžu individuālisma iemiesojums pārākajā pakāpē. Viņa nekad nebaidās būt pati, lai cik nervozi uz to reaģētu apkārtējie. Bet Emīlija ir ļoti radoša, zinātkāra, apķērīga un pašpietiekama būtne. Un vēl viņai ir veseli četri kaķi un savs personīgais golems. Emīlijas grāmatas ir ļoti smieklīgas un uzrakstītas neierasti dzīvīgā un tiešā valodā.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”
Labs, ļoti aizraujošs piedzīvojumu gabals ar briesmoņiem, noslēpumiem un paralēlo pasauli. Grāmatā ir gana daudz humora, bet vietām tā ir diezgan tumša, kas patiesībā ir labi, jo arī dzīvē viss nav tikai jauki. Jāpiebilst, ka šī ir tikai pirmā daļa grāmatu sērijā, no kuras latviešu valodā ir izdoti vēl divi tikpat labi un spraigi turpinājumi.

13-14 gadi

Lūiss Sahars “Bedres”
„Bedres” ir piedzīvojumu grāmata ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnās maģijas piedevu. Autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances. Kopā ir sanākusi patiešām aizraujoša un interesanta grāmata pusaudžiem.

Volfgangs Herndorfs “Čiks”
Sapņaina, savāda un smieklīga grāmata par divu autsaiderīgu pusaudžu ceļojumu uz Valahiju ar zagtu automašīnu “Ņiva”. Notikumi grāmatā ir smieklīgi un asprātīgi, tomēr būtībā tas ir ļoti skumjš un vietām smeldzīgs stāsts par pieaugšanu, draudzību un dzīves vērtībām.

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš”
Aberkrombija tumšo fantāziju bērnu versija, ar kuru būtu lietderīgi jau pusaudžiem sākt iepazīties ar viņa tumšajām pasaulēm. Grāmata ir labs pieaugšanas stāsts, tā ir arī klasisks atriebības gabals, un Aberkrombijs vispār ir brīnišķīgs stāstnieks. Tiesa gan, latviešu tulkojumā ir pazudusi krietna daļa no grāmatas pievilcības, bet mūsdienu bērni bieži vien tīri labi lasa angliski. “Pusķēniņš” ir pirmā daļa “Sašķeltās jūras” triloģijā.

Stafeti tālāk nododu Lili, kurai droši vien būs, ko piebilst par tēmu, un Andrim, kurš arī dažreiz lasa kopā ar bērniem.