Edvarts Virza “Straumēni”

Edvarts Virza “Straumēni. Vecā Zemgales māja gada gaitās”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1989.

Šodien ir Latvijas dzimšanas diena, un Edvarta Virzas poēma par veco Zemgales māju ir grāmata ar tikpat sarežģītu likteni, kāds ir bijis mūsu valstij. Autora ilgi izauklēta un lēnām tapusi jau no Pirmā pasaules kara laikiem, tā piedzīvoja pirmpublicējumu 1933. gadā, un uzreiz kļuva ļoti populāra, tika lasītāju mīlēta un kritiķu slavēta, bet pēc Padomju Savienības okupācijas tika aizliegta, un to nedrīkstēja  nemaz pieminēt. Tas lielā mērā noteica arī manas attiecības ar Virzas grāmatu. Bērnībā daudz laika pavadīju senču mājās, kuras sauca par “Straumēniem” un, protams, biju dzirdējusi, ka ir arī tāda grāmata, bet aizliegta un bibliotēkā nedabūjama. Kad astoņdesmito gadu  beigās beidzot “Straumēnus” atkal izdeva Latvijā, dzīvē bija citas aktualitātes un grāmata palika plauktā nelasīta, un varbūt labi, ka tā. Lai pilnībā izbaudītu Virzas poēmu prozā, nedaudz dzīves pieredzes un daži gadu desmiti lasītājam nāk tikai par labu.   

Grāmatas ievada daļā ir brīnišķīgs veco “Straumēnu” māju apraksts. Tālāk secīgi četrās nodaļās ir aprakstīta saimes dzīve visos četros gadalaikos – pavasarī, vasarā, rudenī un ziemā – tā izejot pilnu gada ciklu skaistā noslēgtā kompozīcijā, kas nolemta mūžīgi atkārtoties, un brīžiem nesaproti vai tā ir domāta paradīze, vai kāda īpaši izsmalcināta elle.

Lai nu kā, “Straumēni” nudien ir viena no poētiskākajām grāmatām latviešu literatūrā, un lasot to varēja pilnībā izbaudīt. Te ir bezgala skaista valoda, episki dabas, darbu un svētku apraksti, mūžīgais dzīves cikls, esamības stabilitāte, rimtums un viedums. Grāmata ir ļoti daudzslāņaina, tur var atrast atsauces uz antīko kultūru, pagānismu un autoritārismu.  Jebkuru “Straumēnu” rindkopu var izmantot kā skaistu citātu. Mani visvairāk pārsteidza Virzas meistarīgi aprakstītais “Straumēnu” pasaules skanīgums, jo gandrīz vai katra aina galvā uzbūra skaņu pavadījumu, kas lasot patīkami papildināja tēlojumus. Upei, vējiem, kokiem, cilvēkiem un mājai – katram poēmā ir sava balss.

Grāmatā praktiski nav sižeta, tā vairāk ir kāda mītiska un cikliska procesa apraksts. Arī saimes ļaudis ir tikai idealizēti tēli, un lielākajai daļai no viņiem mēs tā arī neuzzinām vārdus. Pieļauju, ka saimnieku sauc par Jāni tikai tādēļ, lai autors varētu tekstā ievīt krāšņu Jāņu svinību aprakstu.

Protams, lasot “Straumēnus” ar šī brīža izpratni, ir redzams , cik ļoti šī saime dzīvo pēc kādas utopiskas sektas, kādas dikti mīl šausmu filmu režisori, likumiem. Pēc iespējas lielāka noslēgtība no pasaules. Gandrīz nekāda ārēja izglītība, izņemot saimnieka dēlu, pārējie bērni netiek laisti nekādās skolās, jo tikai mājās var viņiem iemācīt pareizās zināšanas. Nekāda medicīna, tikai saimnieces zāļu tējas. Izteikts patriarhālisms un aizbildnieciskas saimnieku un kalpu attiecibas. Galvenais ir nepieļaut nekādas izmaiņas, nekādu attīstību, neko jaunu. Var saprast, kāpēc autors ir izveidojis tādu neeksistējošu autoritāru ideālo pasauli, bet tā ir tik ļoti atrauta no realitātes, ka brīžiem kļūst biedējoša, un sāk atsaukt atmiņā, piemēram, lielisko Ari Astera šausmu filmu “Midsommar” (“Saulgriežu kults”), kas gluži labi varētu norisināties mūsdienu “Straumēnos”.

Atmiņa arī nav vairāk nekas cits kā pagājušās dzīves atspīdums mūsu prātā. Tāpēc iešana pa atmiņu pēdām ir iešana pa miroņu valstību.

Vispār jau “Straumēnu” ietekme uz latviešu literatūru ir bijusi nozīmīga. Nu un ne tikai literatūru, ja reiz ir bijuši cilvēki, kas poēmai par godu ir nosaukuši savas mājas. Tā ir viena no poētiskākajām grāmatām, kas iznākusi mūsu valsts pastāvēšanas laikā, un nudien nav pelnījusi, ka ar tās bezgala garajiem un gleznainajiem aprakstiem spīdzina skolas vecuma jauniešus, kuriem lielākoties pietrūks pieredzes tās izbaudīšanai.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Nobeigumā par “Straumēniem”, kas šobrīd atrodas manā grāmatu plauktā. Šī poēma ir piedzīvojusi vismaz septiņpadsmit dažādus izdevumus un ir viena no visvairāk izdotajām latviešu literatūras grāmatām. Es lasīju laikam visbiežāk sastopamo “Straumēnu” izdevumu – “Liesmas” 1989. gadā izdoto sējumiņu askētiski noformētos tumši zaļos vākos ar Imanta Ziedoņa priekšvārdu un Viestura Vecgrāvja pēcvārdu, kas iznāca 90 000 eksemplāru un maksāja veselus 3 rubļus. Šķiet, ka šis izdevums tolaik kopā ar Sprīdīša bibliotēku bija katras grāmatas lasošas latviešu ģimenes lakotajā sekcijā.

Laika gaitā man ir pieklīduši vēl divi “Straumēnu” izdevumi no perioda, kad grāmata bija aizliegta, to izmeta no bibliotēkām un iznīcināja. Tāpēc tām piemīt savdabīgs valdzinājums, un, šos sējumiņus paņemot rokās, dažreiz aizdomājos, kā mazās, trauslās grāmatiņas ir izdzīvojušas līdz šim brīdim. Viens no tiem ir poēmas sākotnējā izdevēja “Valtera un Rapas” 1938. gadā izlaistais piektais iespiedums glītos audekla vākos ar atturīgi cēlu un elegantu noformējumu.

Pēc dzejnieka nāves viņa atraitnei Elzai Stērstei radās kaut kādas domstarpības ar “Valteru un Rapu”, jo 1940. gadā daļa no izdevuma tirāžas pēc Latvijas okupācijas tika iznīcināta. Tāpēc kara laikā “Straumēnus” turpināja izdot izdevniecība “Zelta ābele”. Attēlā ir redzams 1942. gadā iznākušais Virzas poēmas 9. izdevums ar Oskara Norīša ilustrācijām un zīmīgajiem zirgiem uz vāka, kas maksājis 3,40 reihsmarkas un izdots 5000 eksemplāros. Un acīmredzami ir daudz ko pieredzējis.

Jānis Joņevs “Decembris”

Jānis Joņevs “Decembris”, biedrība “Ascendum”, Rīga: 2022.

Novembrī ierasts lasīt latviešus vairāk nekā citos mēnešos, lai gan tāpat tos lasu regulāri arī pārējos mēnešos bez īpaša iemesla, ja vien kas labs ir izdots. Un tātad ir mums tāds populārs un atzīts rakstnieks – Jānis Joņevs. Viņa “Jelgava 94” bija negaidīti laba grāmata par deviņdesmito gadu metālistiem, un pēc tās motīviem pat tika uzņemta filma (diemžēl ne tik laba). Savukārt Joņeva stāstu krājums “Tīģeris” pirms pāris gadiem saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs. Tādēļ, kad Rīgas Grāmatu svētkos ieraudzīju autora jaunāko grāmatu  – dokumentālo detektīvromānu “Decembris” par krietni simpātiskāku cenu nekā grāmatnīcās, daudz nedomājot to uzreiz nopirku.

Pēc skata “Decembris” ir maza, plāna grāmatiņa, kuru ieraugot, visi parasti sāk aizrautīgi apspriest, kur palikusi Valsts kultūrkapitāla fonda nauda, kura esot dāsni piešķirta šim izdevumam, un kāpēc tā fiziskais veidols ir tik necils, fonti sīki, vāki mīksti un neizteiksmīgi, u.c. Man subjektīvi tas netraucē un grāmatas mazais izmērs tikai priecē, jo līdz ar to šis izdevums fiziski aizņem mazāk tik deficītās vietas grāmatu plauktā. Galu galā papīrs un tipogrāfiju pakalpojumi tagad ir kļuvuši dikti dārgi, un arī autoram un grāmatas veidotājiem no kaut kā tak ir jādzīvo. Un gribas domāt, ka “Decembris” atbilstoši savam saturam ir vizuāls mēģinājums atdarināt deviņdesmito gadu krimināllubeņes, lai tā lasītājs varētu labāk izjust aprakstīto laiku un tā atmosfēru. Attēlā zemāk var salīdzināt Joņeva romāna un Fantomasa izdevumus. Ieliekot plauktā blakus tie nudien izskatās līdzīgi.

Par ko šī grāmata vispār ir? Ar šo jautājumu autors pats mokās, kad mēģina sava darba jēgu vienā teikumā noformulēt VKKF (Valsts kultūrkapitāla fonds, tas tagad ir tik trendīgs, ka nudien būtu nepiedienīgi to nepieminēt grāmatu blogā) priekšā. Pirmkārt, jāpiemin, ka romāns ir rakstīts true crime žanrā, kas latviešu literatūrā nemaz tik plaši pārstāvēts nav. Otrkārt, tas ir par maniakiem. Tie jau arī mūsu literatūrā netiek bieži apdzejoti. Ātrumā prātā nāk tikai Grūtups, Berelis un Kellijas Klānas “Baltā odze” (neko no visa minētā neesmu lasījusi), bet varbūt latviešu maniaki mitinās Vakara romānos un citās man nezināmās margināli literārajās teritorijās.

Tātad, meklējot urbānos mītus, Joņevs ir uzdūries baisam stāstam par maniaku, kas saviem upuriem ir izgriezis sirdis. Tas izklausās pēc patiesi labas pilsētas leģendas, bet nekā nebija. Izrādās – vistīrākā patiesība. 1997. gada decembrī nedēļas laikā patiešām ir notikušas vairākas šādas slepkavības. Tā nu autors lēnām mēģina noskaidrot, kas tur noticis. Grāmatas pirmajā daļā  viņš klejo pa 1997. gada preses izdevumu dzeltenajām un ne tik dzeltenajām lapām un mēģina salikt kopā asiņaino puzli. Tas ir jauks kaleidoskops, kas atsauc atmiņā deviņdesmito gadu vājprātu, vispārējo haosu, neziņu un nestabilitāti. Autors raksta patīkamā, asprātīgā stilā, viņam ir laba humora izjūta un ļoti personīga attieksme pret faktiem un prese ziņām. Tiek pieminētas pat “Vakar ziņu” vakara meitenes, ne tikai dažādas izmeklēšanas detaļas. Grāmatas otrajā daļā Joņevs tiekas ar izmeklētājiem, kas mēģina atcerēties tālā 1997. gada decembra notikumus, kā arī turpina pārdomas par dīvainām sakritībām, un kas tur vispār notika, un ko slepkava darīja ar izgrieztajām sirdīm.

Atzīstos, ka Joņeva “Decembris” man patiešām patika. Uz šī brīža latviešu literatūras kopējā fona, kuru veido sakarīgo rakstnieku diezgan garlaicīgie pasūtījuma darbi par citiem sakarīgajiem, bet jau mirušajiem rakstniekiem, un vēl garlaicīgākie pēc publikas pasūtījuma sarakstītie vienveidīgie it kā erotiskie romāni, “Decembris” bija savdabīgs, oriģināls un atšķirīgs detektīvromāns. Tas ļāva uz brīdi aizceļot laikā uz skarbajiem deviņdesmitajiem gadiem, atcerēties pagātni, un saprast, cik tālu esam tikuši no turienes prom. Interesanti, ka atcerējos grāmatā pieminētās Ineses Misānes nedienas, kapsētas slepkavu un pat Liepājas sātanistus, bet maniaku, kas cilvēkiem izgrieza sirdis nezinu kāpēc, bet neatceros nemaz. Tādas ir mūsu atmiņas īpatnības. Katrā ziņā ar interesi gaidīšu, ko autors uzrakstīs turpmāk.

Mēs, lasītāji, esam garlaicīgi nūģi un ar slepkavībām nenodarbojamies. Mums ļoti patīk lasīt un spriest – par slepkavībām, ārprātu, cietumu. Mums pašiem nekas interesants nenotiek, tad nu lasām un spriežam, vai tā varēja būt un kāda tam jēga. Mēs gribam saprast.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Nobeigumā ar Joņeva romānu nesaistīts fakts. Atbilstoši nejaušām sakritībām nesen tiku pie Latvijas Policijas akadēmijas tieši 1997. gadā izdotās “Kriminālista rokasgrāmatas” par objektu aprakstiem. Tā ir burvīga grāmata ar detalizētām ilustrācijām, no kuras var saprast, ka izmeklētājiem tobrīd ir bijis aktuāli smalki pārzināt ne tikai visas buldozera detaļas un videokasešu uzbūvi, bet arī atpazīt nikerbokerus. Turklāt no zemāk ievietotās bildes varam uzzināt, ka tajā laikā par cilvēkiem tiek uzskatītas tikai personas ar dzimumlocekļiem.

Rīgas Grāmatu svētki 2022

Parasti regulāri apmeklēju lielās Latvijas grāmatu izstādes Ķīpsalā, tomēr šajā nedēļas nogalē pirmo reizi biju arī mazāka mēroga pasākumā – Rīgas Grāmatu svētkos. Jāpiezīmē, ka varēju tajos pabūt tikai stundu piektdienas pēcpusdienā, bet daži subjektīvi iespaidi abu pasākumu salīdzināšanai radās. Un skaidrs, ka visas nelaimes pasaulē rodas no salīdzināšanas. Pasākumi Ķīpsalā, protams, ir plašāki un telpas laikam tehniski ir piemērotākas izstādes stendu izvietošanai, visu vajadzīgo tehnisko pieslēgumu izveidošanai un pietiek vietas vairākām skatuvēm. Tomēr Ķīpsalas halles savā būtībā ir tādas mazliet bomzīgas. Tur vienmēr paralēli grāmatu pasākumiem tiek ceptas kaut kādas desas, darbinieku attieksme ir rūpīgi saglabāta vēl no deviņdesmitajiem gadiem, un pilns ar visādiem jokainiem reliģisku un tamlīdzīgu dīvainu grāmatu piedāvājumiem. Ķīpsalā parasti paralēli grāmatu izstādei notiek izglītībai veltītais pasākums “Skola” un līdz ar to tur valda paliela un brīžiem tomēr traucējoša kņada, kuru papildina trokšņu fons, ko rada vairāki paralēli pasākumi (vienreiz pat veseli pieci), kas pilnā skaļumā notiek dažādās telpas vietās. Piedevām Ķīpsalā apmeklētājiem jāpērk ieejas biļetes.

Savukārt Rīgas Grāmatu svētkos ieeja apmeklētājiem bija par velti. Pasākums norisinājās mūsu Gaismas pils pirmajā stāvā, un tas vien jau ieejot telpā radīja – droši vien izklausās smieklīgi un naivi –  gaišu un patīkamu svētku noskaņu. Jāatzīstas, ka Nacionālajā bibliotēkā bija sanācis būt tikai vienu reizi, kad tur notika Sējēja konkursa noslēgums, un ikdienā to neapmeklēju. Tomēr pati telpa ir brīnišķīga – plaša, gaiša. Pāri visam majestātiski slejas Tautas grāmatu plaukts. Apkārt ir grāmatu veikaliņi, tematiskas izstādes un kafejnīcas. Iespējams, ka noskaņu ietekmēja arī izstādes apmeklētājiem neredzamo bibliotēkas krājumu klusā klātbūtne, bet bija sajūta, ka šī ir, lai arī neliela, tomēr ļoti piemērota vieta grāmatu svētkiem.

Par pasākuma dalībniekiem – izdevniecībām – to, šķiet, bija pat vairāk nekā Latvijas grāmatu izstādē pavasarī, un kā jau minēju, nemaz netraucēja Ķīpsalā ierasto turku grāmatu, dianētikas adeptu vai astroloģijas stūrīšu trūkums. Ierasto steliņģu vietā gan bija grāmatu letes, un ne visās vietās varēja uzreiz saprast, kas tā par izdevniecību, tomēr tas netraucēja, jo parasti vairāk pētu pašas grāmatas nekā to, kas atrodas aiz tām.  

Arī grāmatu apmaiņas punkts darbojās tieši tā kā parasti. To apzinīgi pieskatīja Rīgas centrālās bibliotēkas darbinieces un ap tā plauktiem visu laiku pulcējās cilvēki. Jārēķinās, ka labākās grāmatas tur, protams, pazūd ātri, un jau no rīta tur esot grozījušies cilvēki ar lieliem maisiem, kas mēdzot aši savākt labākās grāmatas, tomēr man izdevās atrast ķīniešu literatūras klasiku – Lao Še “Rikšas” 1963. gada izdevumu ar glītā rokrakstā ar neticami sarežģītiem ķīniešu hieroglifiem aprakstītu pirmo lapu (salasāms bija tikai viens vārds – Ilga).

Kultūras programmas pasākumi notika 1. stāva ātrijā – principā tas ir turpat blakus izdevniecību stendiem, kur bija iekārtota neliela skatuve un sēdvietas klausītājiem. Atšķirībā no Ķīpsalas te visi pasākumi notika pēc kārtas, nevis vairāki vienlaikus, un to norise tika translēta pa skaļruņiem, un bija pietiekami saprotami dzirdama visā izstādes teritorijā, kamēr staigāju iepērkot grāmatas, satiekot pazīstamus grāmatu cilvēkus un izbaudot atmosfēru. Tā izdevās apvienot patīkamo ar lietderīgo un daļēji noklausīties sarunu ar Zani Daudziņu par grāmatām, rakstīšanu, elpošanu un uzstāšanos. Pēc tam sākās saruna ar rakstnieku Oskaru Vizbuli, kas, teiksim tā, nebija kupli apmeklēta, bet izklausījās interesanta un izjusta (par visu mūsu vientulību un tamlīdzīgi), diemžēl man bija jau jādodas prom, tomēr mazāk pazīstamiem autoriem nudien vajadzētu krietni vairāk reklāmas.

Grāmatu pirkšana man nav galvenais Grāmatu svētku apmeklējuma mērķis, bet dažas saprotams iegādājos, jo šādos pasākumos ir patīkami plašs grāmatu piedāvājums, kāda nekur citur nav. Dažām izdevniecībām bija patiešām labi piedāvājumi par saprātīgām cenām. Piemēram, pasakaini skaistās ilustrētās Harija Potera pirmās grāmatas  te varēja nopirkt par krietni zemāku cenu nekā veikalā. Kā var redzēt attēlā, šoreiz vairāk iepirku latviešu autorus ar domu, ka tos vismaz jānopērk (zinām jau, ka grāmatu pirkšana un lasīšana ir divas ļoti dažādas lietas). Protams, esot bijusi arī persona, kas paziņojusi, ka te jau visi atnesuši to, ko neviens nepērk, bet tā gluži neizskatījās. Nez kāpēc daudzi kaut ko pirka, lai gan bija piektdiena un liela daļa apmeklētāju izskatījās sasnieguši dzīves lapkriti, vai varbūt pat jau sērsnu, tātad visticamāk jau kļuvuši par pensionāriem ar ierobežotu budžetu. Skaisto Harija Potera izdevumu kaudzīte strauji ruka un “Lasīšanas pandēmijai” nopirku pēdējo eksemplāru.

Droši vien jau sapratāt, ka Rīgas Grāmatu svētki Nacionālajā bibliotēkā man patiešām patika. Daudz grāmatu, lieliska noskaņa, patīkama atmosfēra, mazāk bezjēdzīgas kņadas, bezmaksas ieeja apmeklētājiem un nudien nepietrūka desu, dianētikas fanu, astrologu stūrīšu un nīgro darbinieku, kas allaž uzrodas Ķīpsalā. Liels paldies organizatoriem, dalībniekiem un visiem tiem jaukajiem, bet man nezināmajiem cilvēkiem, kas mums grāmatmīļiem tādus bija sarīkojuši. Nudien labprāt grāmatu svētkus bibliotēkā apmeklētu arī nākamajos gados.

Bloga desmitā dzimšanas diena

Šodien paiet tieši desmit gadi, kopš publicēju pirmo ierakstu šajā blogā. Desmit gadi, jā. Un kādi vēl gadi! Pandēmija. Karš, kas vēl joprojām turpinās, un Ukraina mums visiem saviem spēkiem būs jāatbalsta vēl ilgi. Laikā, kad sāku rakstīt blogu, pasaulē lielāko satraukumu radīja zirga gaļa burgeros. Tagad ir skaidrs, ka pasaule ir neatgriezeniski mainījusies, un mūs gaida realitāte ar idiotisku nosaukumu – jaunais normālais, kas nepavisam nav tik normāls, kā izliekas.

Gadi ir bijuši dažādi, brīžiem rakstīju vairāk, brīžiem nerakstīju nemaz, tomēr kopā šajā laikā blogā ir publicēti vairāk nekā 300 ieraksti un vēl vismaz tikpat daudz rakstu klusi dzīvo galvā nepierakstīti, līdz kāds no tiem sāk lauzties brīvībā un paliek pavisam neciešams. Tad tas top pierakstīts, publicēts un laimīgi aizmirsts.

Nedaudz statistikas – šo desmit gadu laikā esmu izlasījusi vairāk nekā 800 grāmatu trīs dažādās valodās, bet lielākoties, protams, latviešu (tas nemaz nav daudz, bet bez lasīšanas ir vairāki citi hobiji, kas tāpat prasa laiku). Vairāk kā pusi no tām esmu ņēmusi lasīšanai no bibliotēkām. Iegādājos e-grāmatu lasītāju un kādas simts grāmatas izlasīju e-formātā, un atklāju, ka tās lieliski paplašina lasīšanas pieredzi, un ļauj uzzināt par tekstu papildu nianses, kuras dažreiz ar papīru ir mēģināts slēpt. Izmēģināju audiogrāmatas, un arī tās atklājās, kā ļoti ērts un patīkams grāmatu lasīšanas veids – stāstītāja balss ir vissenākā grāmatu eksistences forma, kura pastāvēja ilgi pirms parādījās pirmās māla plāksnītes un papirusi. Esmu apmeklējusi sešas lielās grāmatu izstādes Ķīpsalā un vienus Rīgas grāmatu svētkus Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Regulāri apmeklēju četras dažādas bibliotēkas un divus grāmatu klubus. Viena no labākajām grāmatu bloga blaknēm ir iespēja iepazīties ar brīnišķīgiem un interesantiem cilvēkiem, kurus citādi vispār nesatiktu – tādiem pašiem pozitīvi trakiem lasītājiem, grāmatu blogeriem, grāmatu klubu biedriem, tulkotājiem, bibliotekāriem, grāmatu pārdevējiem, un gadās pat pa kādam autoram un izdevējam.

Rakstīt par grāmatām – tas ir nebeidzamais stāsts. Vienmēr būs tēmas, ko pārdomāt un aprakstīt, jo grāmatas bieži vien ir lielisks un koncentrēts realitātes atspulgs un dažreiz pat pravietisks vēstījums par nākotni. Desmit gadi ar blogu ir noveduši pie tā, ka pēdējā laikā kļūstu nostalģiska un lielākoties rakstu sentimentālus tekstus par vecām grāmatām un, visticamāk, līdz gada beigām turpināšu to darīt. Citu plānu saistībā ar blogu pagaidām nav.

Paldies visiem lasītājiem! Laipni aicināti paviesoties šeit arī turpmāk.

Atgriešanās Brīnumzemē

Kad uzrakstīju par “Sprīdīša bibliotēku”, bija tikai loģiski turpināt stāstu ar nākamo grāmatu plauktu, kuru apdzīvo “Brīnumzemes” izdevumi. Šo pasaku grāmatu sēriju bērniem sāka izdot pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā un turpināja līdz deviņdesmito gadu vidum, kad daudz kas no līdzīgiem sērijveida izdevumiem diemžēl nomira dabīgā nāvē. Kopā “Brīnumzemes” sērijā (1971.-1994.) tika izdotas 43 grāmatas, un to pilns saraksts ir atrodams saitē. Ak, kas tās bija par brīnumainām grāmatām! Ar spožiem, krāsainiem un ļoti daiļiem apvākiem, ar teiksmainiem stāstiem par eksotiskām vietām un dīvaini senatnīgu valodu. Kad iemācījos lasīt, Brīnumzeme bija viena no pirmajām sērijām, ar kuru uzsāku savas garās, piedzīvojumiem bagātās un līkumainās lasītājas gaitas.

Jāpiezīmē, ka Brīnumzemes grāmatas nemaz tik viegli nebija nopirkt. Tās izdeva 30 līdz 50 tūkstošu eksemplāru lielās tirāžās, bet grāmatnīcu plauktos tās neiegūlās. Bieži vien no rīta pārdošanā izliktās  grāmatas pēcpusdienā bija jau izpirktas. Tāpēc strādājoši cilvēki tās bieži vien nemaz normāli nopirkt nevarēja, un grāmatu iegādei bija nepieciešams blats, kas ir diezgan stulba padarīšana. Vidēji Brīnumzemes grāmatas maksāja septiņdesmit līdz deviņdesmit kapeikas, vienīgi izdevumi ar krāsainajām bildēm bija dārgāki – tie maksāja veselu rubli un dažreiz pat vairāk. Ja kādam šīs cenas šķiet dikti zemas, gribētu atgādināt, ka manas vecāsmātes pensija tajos gados bija akurāt 29 rubļi, un kopumā iedzīvotāju pirktspēja nebija augsta. Vienkārši tolaik nebija pieejams plašs izklaižu piedāvājums un grāmatas bija viena no retajām iespējām piedzīvot, ko īpašu un skaistu. Lai nu kā, vecāki bija parūpējušies, lai manā rīcībā būtu lielākā daļa no pirmajām desmit Brīnumzemes grāmatām, un tās visas tika aizrautīgi izlasītas. Patiesībā pat pārāk aizrautīgi, jo lielākajai daļai no tām skaistie apvāki, sirsnīgi lasot, vienkārši izšķīda. Dažas no zemāk attēlā redzamajām grāmatām ir nomainītas pret svaigākiem eksemplāriem, kuri iepriekšējiem īpašniekiem vairs nav bijuši vajadzīgi un tāpēc atnesti uz bibliotēku, kur tās var ņemt visi, kas vēlas.

Brīnumzemes grāmatas bija paredzētas lasīšanai jaunākā skolas vecuma bērniem (mazākajiem izdeva brīnišķīgu bilžu grāmatu sēriju “Pasaku kamolītis”), tāpēc sērijā iekļautās pasakas ir šim vecumam piemēroti glīti pasaku pārstāsti un literārās apdares, no kurām izņemtas ārā skarbākās un šausminošākās vietas. Tās ir pilnas ar trakiem karaļiem, brīnumdaiļām princesēm, trešajiem tēva dēliem,  viltniekiem, raganām, cēliem un ne tik cēliem varoņiem un visiem pārējiem pasaku elementiem, kas man ļoti agri lika saprast, ka literāro sižetu skaits šajā pasaulē ir ierobežots, un visi stāstnieki vienmēr ir nolemti mūžīgi atkārtoties un atkal un atkal stāstīt vienus un tos pašus stāstus. Tāpēc tālāk par piecpadsmito sērijas sējumu Brīnumzemes lasīšanā netiku, tomēr šo to no pārējiem esmu palasījusi izlases veidā.

Starp citu, Brīnumzemes pasakas nepavisam nebija tikai stāsti par daiļajām princesēm, drosmīgajiem varoņiem un pūķiem. Bieži vien to personāži risināja attiecības ar nāvi, turklāt visai interesantos veidos. Izlasiet, piemēram, ukraiņu pasaku par kazakiem un nāvi no krājuma “Burvju vijole”. Vai arī padomājiet, kādas ziepes pasaulē sākās, kad čehu Honza to bija uz laiku atbrīvojis no nāves. Man viens no mīļākajiem bija indiešu pasaku krājums “Gudrais papagailis”, no kura uzzināju vairākas noderīgas lietas par pūļa psiholoģiju un cilvēka dabu. Turklāt dažas indiešu pasakas ļoti jauki un saistoši – izmantojot pērlēm un tirkīziem rotātus ziloņus –  pastāstīja šo to noderīgu par fizikas likumiem un matemātiku. Bērnībā stilīgs škita arī čehu pasaku krājums “Honza” ar klasiskajām Jozefa Ladas ilustrācijām, jo tur visi varoņi bija Honzas un viņiem bieži vien bija laba humora izjūta (ļoti iespējams, ka Honzam ir kaut kāda saistība ar Šveika izcelsmi). Droši vien tieši ar “Honzu” sākās mana čehu literatūras mīlestība.  Pa vidu klasiskajām eiropeiskajam pasakām bija arī dīvaini stāsti no tālām, nezināmām zemēm – stāsti par atriebīgiem dieviem, sagrautām pilsētām, lidojošiem dēmoniem, pasaulēm, kurās valda ļauni gari, bet cilvēki viegli pārtop par savvaļas zvēriem.

Vēl gribētos pieminēt, ka, lai gan liela daļa Brīnumzemes pasaku ir tulkotas, izmantojot starpniekvalodu, jo diez vai Latvijā ir bijis daudz karačaju, nivhu vai svahili valodu zinātāju, sērijas grāmatu tulkošanā ir piedalījušies daudzi lieliski latviešu tulkotāji, rakstnieki un dzejnieki. Piemēram, Knuts Skujenieks ir tulkojis slovāku un ukraiņu pasakas no abām šīm valodām, čigānu pasakas no vācu un krievu valodām ir tulkojusi Silvija Brice, bet “Burvju kimono” no japāņu valodas iztulkojusi Ingūna Beķere. Daudz pasaku ir tulkojusi Dagnija Dreika. Savukārt, “Zelta rozi un sudraba rozi” no angļu valodas un “Honzu” no čehu valodas tulkojusi kādreiz labi zināmā tulkotāja Anna Bauga, baltkrievu pasakas no baltkrievu valodas pārcēlis rakstnieks Jūlijs Vanags, poļu pasakas dzejnieks Jāzeps Osmanis, moldāvu pasakas dzejnieks Leons Briedis. “Draudzības noslēpumu” no azerbaidžāņu valodas tulkojis Pēters Brūveris, “Pelnrušķi un trolli” no norvēģu un jaunnorvēģu valodas tulkojusi Solveiga Elsberga. Igauņu pasakas ir tulkojusi Džuljeta Plakidis, kurai pateicoties mēs bērnībā varējām lasīt daudz jauku igauņu bērnu grāmatu kā, piemēram, “Pēdējo baltspalvi”. Jāpiebilst, ka lielāko daļu Brīnumzemes pasaku no krievu valodas ir tulkojušas Emīlija Marjutina un Ausma Sprīvule. Lai gan pasakas skaitās bērnu literatūra, pieļauju, ka to tulkošana nav nemaz tik vienkārša to senatnīgās valodas un svešāduma dēļ.

Sākot ar “Trīs patiesībām” sērijas grāmatām ir arī nelieli priekšvārdi, kurus lielākoties ir sarakstījuši to tulkotāji, un, kas vienkāršā valodā pastāsta par pasaku izcelsmes valsts vēsturi, dabu un ģeogrāfiju. Saprotamu iemeslu dēļ Brīnumzemes sērijā lielākoties ir pārstāvētas Eiropas tautu, kā arī Padomju savienības teritorijā dzīvojošo tautu pasakas. Visai plašajai Amerikai ir veltīta tikai viena maza grāmatiņa. Āfrikai paveicies vairāk, un pāris cilvēkēdāju valstij Krievijai draudzīgi cilvēkēdāju režīmi kā Gvineja-Bisava un Angola ir tikuši pie saviem pasaku krājumiem. Vēl dažas grāmatas ir nopelnījusi Āzija, jo būtu grūti to pilnībā ignorēt, bet Okeānijas un Austrālijas pasakas te nav atrodamas nemaz.

Visiem zināms, ka pasakas ir briesmīgi stāsti, kas bērnus pamazām sagatavo ziņu lasīšanai un saskarsmei ar realitāti. Tomēr pastāv viedoklis, ka bērnībā mums ir vajadzīgas visas šīs pasakas par briesmoņiem, pūķiem un varoņiem, jo tā mēs iemācāmies, ka ar tiem var un vajag cīnīties. Pasakās jau lielākoties uzvar labais, bet bieži vien tam nākas pārvarēt visādas grūtības, veikt labus darbus un galu galā ciest arī kaut kādus zaudējumus. Mūsdienu bērniem Brīnumzemes pasakas varētu būt pārāk arhaiskas un vietām grūti saprotamas, toties tagad ir izdots daudz brīnišķīgu fantāzijas grāmatu un literāro pasaku, kas savā būtībā stāsta tos pašus stāstus tikai modernākā un vieglāk uztveramā formā. Un galu galā pasakas patiesībā sākotnēji bija domāts pieaugušajiem.

Sērija “Brīnumzeme”

Turpinot pārskatīt gramatu plauktus, nākamajā atrodas “Brīnumzemes” pasaku grāmatu sērija. Kopā tajā no 1971. līdz 1994. gadam ir iznākušas 43 grāmatas. Saraksts ir sastādīts atbilstoši publicēšanas secībai, kura ir atrodama uz šīs sērijas izdevumu iekšējiem vākiem. Izdošanas gadi ir ņemti no Latvijas Nacionālās bibliotēkas kataloga informācijas.

  1. MELNĀ PĒRLE – Āfrikas tautu pasakas, 1971.
  2. TRĪS APELSĪNI – itāliešu tautu pasakas, 1971.
  3. HONZA – čehu tautu pasakas par jaunāk brāli, 1972.
  4. ZEMENĪTES SNIEGĀ – Japānas salu pasakas, 1972.
  5. SAULES MEITA – gruzīnu tautas pasakas, 1972.
  6. RĪTA ZVAIGZNES DĒLS – Jaunās pasaules indiāņu pasakas, 1974.
  7. GUDRAIS PAPAGAILIS – Indijas pasakas, 1973.
  8. TRĪS LABAS LIETAS – latviešu tautas pasakas, 1974.
  9. PATIESĪBAS PUTNS – spāņu un portugāļu pasakas, 1974.
  10. ZELTA ROZE UN SUDRABA ROZE – angļu tautas pasakas, 1974.
  11. BRĪNUMJAUKĀ DAIĻAVA – krievu brīnumu pasakas, 1974.
  12. SKAISTĀKĀS 1001 NAKTS PASAKAS – arābu pasakas, 1975.
  13. DZĒRVES SPALVA – Ziemeļu tautu pasakas, 1975.
  14. STIPRINIEKS AGERANS – rumāņu tautas pasakas, 1976.
  15. TEIKSMAINAIS DĀRZS – kazahu tautas pasakas, 1976.
  16. AIJS UN ZELTA TABAKDOZE – baltkrievu tautas pasakas, 1977.
  17. SAULES ZIRGS – slovaku tautas pasakas, 1978.
  18. PIE ZELTAVOTA – poļu pasakas, 1978.
  19. LIELĪBNIEKS UN MILŽI – balkāru un karačaju pasakas, 1979.
  20. CIRCENIS PELNOS – franču tautu pasakas, 1979.
  21. BRĪNUMĀZIS – vjetnamiešu tautu pasakas, 1979.
  22. GULBJU KARALIENE – lietuviešu tautas pasakas, 1980.
  23. AKMENS LAUVA  – tibetiešu tautas pasakas, 1980.
  24. MEITENE AR ZELTA MATIEM – armēņu tautas pasakas, 1981.
  25. ZELTA VĒRPĒJAS – igauņu tautas pasakas, 1981.
  26. PIPARIŅŠ – Dienvidslāvijas tautu pasakas, 1982.
  27. PADIŠAHS UN PAPAGAILIS – uzbeku tautas pasakas, 1983.
  28. TRĪS PATIESĪBAS – Gvinejas-Bisavas pasakas, 1983.
  29. ARATS UN LAUVA – mongoļu pasakas, 1983.
  30. PIECI LABI DRAUGI – Birmas tautu pasakas, 1984.
  31. SESTDIENAS ŪDENS – moldāvu tautas pasakas, 1985.
  32. ZAĶIS UN LEOPARDS – Angolas tautu pasakas, 1986.
  33. BURVJU VIJOLE – ukraiņu tautas pasakas, 1986.
  34. MŪŽĪBAS KALNI – ķīniešu tautas pasakas, 1987.
  35. PELNRUŠĶIS UN TROLLIS – norvēģu tautas pasakas, 1987.
  36. SĒRDIENE-ZELTAINE – bulgāru tautas pasakas, 1988.
  37. TĒVA PADOMS – tadžiku tautas pasakas, 1988.
  38. DRAUDZĪBAS NOSLĒPUMS – azerbaidžāņu tautas pasakas, 1989.
  39. TRĪS NAUDIŅAS – abhāzu tautas pasakas, 1991.
  40. LAIMES PUĶE – čigānu tautas pasakas, 1992.
  41. PRINCESE KOKĀ – vācu tautas pasakas, 1994.
  42. LAIMES LUTEKLIS – albāņu tautas pasakas, 1994.
  43. BURVJU KIMONO – japāņu tautas pasakas, 1994.

Sprīdīša bibliotēka

Uzlūkojot savus grāmatu plauktus, radās doma uzrakstīt dažas subjektīvas piezīmes par “Sprīdīša bibliotēku”. Tā nenoliedzami ir interesanta parādība latviešu grāmatniecībā, un pieļauju, ka līdz šim nav pietiekami novērtēta, jo noteikti ir lielā mērā ietekmējusi savu jauno lasītāju apziņas un gaumes veidošanos deviņdesmitajos gados. Pavisam “Sprīdīša bibliotēkā” ir iznākuši 25 sējumi un tajos ir iekļautas vairāk kā 50 bērnu grāmatām. Starp tām ir gan pasakas, gan latviešu  bērnu literatūras klasika, gan brīnišķīgi Astrīdas Lindgrēnes, Tuves Jansones, Džanni Rodāri un citu bērnu literatūras autoru darbi, gan mazāk zināmas somu, spāņu un nīderlandiešu bērnu grāmatas. Nav aizmirsti arī tādi autori kā Žils Verns, Marks Tvens un Tomass Main-Rīds. “Sprīdīša bibliotēkas” izdevumiem  ir plaši un izglītojoši pēcvārdi par grāmatu autoriem, ievietoto darbu tapšanas laiku un apstākļiem, kā arī katras grāmatas beigās ir pievienoti skaidrojumi lietām un jēdzieniem, ko jaunie lasītāji varētu nezināt.  Šīs sērijas izdevumi ir ilustrēti, iesieti  kārtīgos, cietos,  glancētos  vākos, un katra no grāmatām ir 400 līdz 500 lappušu bieza. “Sprīdīša bibliotēka” padomju standarta lakotajā sekcijā izskatījās glīti un atturīgi cēli, tā izcēlās ar interesanto sējumu numuru izvietojumu uz grāmatu muguriņām, un uzreiz kļuva par latviešu inteliģences privāto bibliotēku neatņemamu sastāvdaļu līdzīgi “Apvāršņa”sērijai un Raiņa kopotajiem rakstiem. Bet, kad nesen aizgāju uz vietējo bibliotēku ar domu nofotografēt pilnu “Sprīdīša bibliotēkas” izdevumu, to vairs plauktos neatradu. Izrādījās, ka vidusmēra  mūsdienu bērns ieraugot pustūkstoti lappušu biezu, turklāt tik sīkiem burtiņiem nodrukātu grāmatu, bļaudams aizskrien prom, jo tādu grāmatu lasīšanu uzskata par kaut kādu īpaši izsmalcinātu spīdzināšanas veidu, un, iespējams, ka viņam patiešām tas varētu samaitāt smadzenes. Tā kā vairākus gadus neviens neko no šīs sērijas nebija ņēmis lasīšanai, grāmatas ir tikušas pārceltas uz bibliotēkas fondiem un iebāztas dziļi jo dziļi slēgtos, stumdāmos bleķa skapjos.  Iespējams, pat kopā ar tādu literatūru, ko godīga lauku bibliotēka nemaz publiski pieejamajos plauktos neliek  kā, piemēram, skandalozo “SP”. Tomēr nudien jāpriecājas, ka šīs grāmatas nav norakstītas un vajadzības gadījumā ir lasītājiem pieejamas.

Jā, nu kāpēc tie Sprīdīša burti ir tik sīki, un kā vispār varēja izdot bērniem tik nedraudzīga formāta grāmatas? Te ir jāatceras netālā pagātne. Pārlapojot Periodikā atrodamos materiālus, varam uzzināt, ka iecere izdot “Sprīdīša bibliotēku”25 sējumos radās pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, un tās mērķis bija iepazīstināt lasītājus ar pasaules bērnu literatūras klasiku un veicināt humanitāro izglītību sabiedrībā, kas izklausās patiešām jauki. Tālajā 1986. gadā tika uzsākta parakstīšanās uz šīs sērijas iegādi. Tas nozīmē, ka grāmatas pēc izdošanas varēja iegādāties tikai tie pilsoņi, kas grāmatnīcā bija parakstījušies, ka sēriju pirks un saņēmuši šo faktu apliecinošo kvīti. Tādiem pilsoņiem, kas nebija parakstījušies, nemaz šitādas grāmatas sākumā nepārdeva. Parakstoties vajadzēja iemaksāt veselu rubli, kuru solīja atskaitīt no pēdējās grāmatas vērtības (maiteklis, nevienam šo rubli pēc tam nekur neatskaitīja). Tagad šķiet neticami, bet cilvēki patiešām stāvēja garās rindās pie parakstāmās literatūras grāmatnīcām, lai tikai pieteiktos uz iespēju nopirkt “Sprīdīša bibliotēkas” grāmatas. Pieteicās vairāk nekā 100 000 gribētāju. Tāds ieinteresētu pircēju skaits, kas pusi no grāmatas vērtības jau ir iemaksājuši avansā, varētu būt jebkura mūsdienu latviešu grāmatu izdevēja slapjais sapnis. Pirmie sējumi tika  izdoti 135 000 eksemplāru lielā tirāžā. Tomēr tas bija Padomju Savienības sabrukšanas laiks un gandrīz viss bija deficīts. Papīrs jau nu noteikti. Pat tualetes papīrs nebija brīvi nopērkams, nemaz nerunājot par grāmatu drukāšanai piemērotu materiālu. Lielākā daļa tā laika izdevumu ir ļoti sliktas kvalitātes. Arī tipogrāfiju iekārtas bija morāli un fiziski novecojušas. Tā nu “Sprīdīša bibliotēkas” izdošana tolaik bija ļoti apjomīgs un poligrāfiski sarežģīts pasākums. Vispirms jau viena sējuma pilnas tirāžas nodrukāšanai bija nepieciešamas aptuveni 100 tonnas papīra, ko veda no Kaļiņingradas apgabala Sovetskas (kādreizējās Tilzītes). Teksta drukāšana norisinājās Vienības gatvē. Tālāk visas 100 tonnas tika pārvestas uz Kartogrāfijas fabriku, lai tur tās salocītu loksnēs, kas beigās tika aizvestas iesiešanai uz vēl divām citām Rīgas sietuvēm. Starp citu, piekto sējumu drukāja Možaiskā, jo izdevējs kaut kādu iemeslu dēļ nebija varējis vienoties ar tuvākām tipogrāfijām. Nu, lūk – visa šī deficīta un sarežģītās politiskās un ekonomiskās situācijas dēļ, saprotams, ka papīrs tika taupīts un maksimāli blīvi apdrukāts, un patiesībā jau visi teksti tolaik tika drukāti ar ļoti sīkiem burtiem. Pietiek paskatīties tā laika žurnālus kā “Avots”. Tomēr jāpiebilst, ka sākot ar 13. sējumu burtu izmērs palielinās tiktāl, ka to var droši lasīt arī mūsdienu lasītāji. Tas gan uzreiz samazināja šo izdevumu satura apjomu un pēdējos sējumos ir iekļauts mazāk grāmatu nekā pirmajos.

Jāatceras arī, ka sērijas sagatavošanā ar tā laika visai ierobežotajām tehniskajām iespējām bija jāiegulda liels darbs. Piemēram, 3. sējumu izdošanai gatavoja veselus divus gadus. Līdz ar to “Sprīdīša bibliotēkas” izdošana ļoti iekavējās. Sēriju bija paredzēts pabeigt līdz 1994. gadam, bet saprotamu iemeslu dēļ pēdējais sējums iznāca tikai 2002. gadā. Iespējams, ka gausā sējumu iznākšana vai sērijas 2. un 3. sējuma ne pārāk aizraujošais saturs, bet vairāk jau pārmaiņas ekonomikā un cilvēku neuzticamā daba bija pie vainas, ka tālākos sējumus pircēji vairs tik knaši neizņēma. Jau 1990. gadā grāmatnīcu vadītāji dažādos preses izdevumos izmisīgi sauca pie disciplīnas neapzinīgos pircējus, jo “Sprīdīša bibliotēkas” pirmie četri sējumi skumji apputot noliktavās. Pamazām kritās sērijas grāmatu tirāža, un 1995. gadā tās izdevējs skumji paziņoja, ka 12. sējums tika izdots tikai 65 000 eksemplāru (pieļauju, ka tāds vienas grāmatas tirāžas apjoms vēl joprojām varētu būt latviešu izdevniecību slapjais sapnis). Nepalīdzēja arī tas, ka pircēji, kas bija iegādājušies visus šos izdevumus, varēja piedalīties izlozē, kuras galvenā balva bija ceļojums uz Angliju. Laika gaitā mainās arī izdevniecības. Sēriju sāka izdot Liesma, 1989. gadā no tās atdalījās apgāds Sprīdītis, kas specializējās tieši bērnu literatūras izdošanā, bet pēdējās grāmatas izdod apgāds Rasa.

Lai gan neesmu cēlusies no inteliģentas latviešu ģimenes, tomēr arī mēs bijām parakstījušies uz “Sprīdīša bibliotēku” un apzinīgi pirkām pirmos sējumus. Pirmā grāmata “Pasaku pasaulē” bija pasakaini jauka. Otrais sējums jau bija vilšanās, jo tajā iekļautās latviešu klasiķu bērnības atmiņas mums sen jau bija plauktā un sen arī bija izlasītas. Trešais sējums ar krievu klasiķiem bija vēl lielāka vilšanās, jo man pat bērnībā nebija intereses ne par krievu muižnieku, ne proletariāta atmiņām. Tālākie izdevumi kļuva interesantāki, bet galvenā problēma nekur nepazuda – mūsu neinteliģentajai ģimenei gandrīz visas šīs grāmatas jau sen bija mājās atsevišķos izdevumos un ne visai gribējās piebāzt plauktus ar to dublikātiem, jo vieta tur diemžēl bija un vēl joprojām ir ierobežota. Patīkams izņēmums bija septītais sējums ar līdz tam laikam nepublicētiem Lindgēnes un Jansones darbiem. Turklāt, lai pasteidzinātu 8. sējuma iznākšanu  1992. gadā sērijas pircējiem bija jāiemaksā jau 65 rubļus un jāpārreģistrē abonementu. Vispār tolaik ikdienā aktuālas bija dažādas citas problēmas – vai vispār būs apkure, un, vai kāds tevi nenodurs, iznākot pa durvīm, kā kaimiņienes draugu. Un tā mēs nolēmām nepasteidzināt 8. sējuma iznākšanu. Patiesībā arī bērnība sen bija pagājusi un pēdējos sējumus pat nepaņēmu lasīšanai no bibliotēkas, un tikai tagad sāku skatīties, ka dažas Sprīdīša grāmatas tomēr vēl varētu izlasīt.

Par “Sprīdīša bibliotēku” ir dzirdēti dažādi viedokļi  – gan, ka tā ir pelēka un ilustrācijas nav bijušas tik krāsainas un izteiksmīgas, kā gribētos, gan jau minētais burtu mazais izmērs un apgrūtinājumi lasīšanai, gan daudzu veco grāmatu pārpublicēšana un dublēšana, gan grāmatu dīvainais formāts – bērniem domātas grāmatas, kas nez kāpēc izskatās pēc pieaugušo literatūras izdevumiem. Tomēr ar visiem trūkumiem “Sprīdīša bibliotēka” ir īpaša ar plašo bērnu literatūras klasikas apkopojumu, komentāriem, izzinošo vērtību, savam laikam kvalitatīvo poligrāfiju un tās tapšanā ir ieguldīts milzīgs daudzu cilvēku darbs, kas paveikts no visas sirds, neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem tajā laikā. Daudzi deviņdesmito gadu bērni atceras, kā ar šo sēriju ir sākusies viņu mīlestība uz grāmatām. Nu, un vienkārši šajā sērijā ir iekļauts ļoti daudz lieliskas literatūras. Tomēr, kopš mūsdienu pasaulē mājās grāmatas vairs nav pieņemts turēt, neskaitāmi “Sprīdīša bibliotēkas” sējumi ir izmesti makulatūrā un devušies nebūtībā. Saprotams, ka ne visiem pašreizējiem sērijas īpašniekiem būs interese paturēt šīs grāmatas, un tas ir tikai normāli. Tomēr būtu jauki, ja tās neizmestu atkritumu konteinerā, bet vismaz aiznestu uz kādu grāmatu maiņas punktu vai mēģinātu atdot FB grāmatu maiņas grupās. Skaidrs, ka pieprasīti un meklēti tur lielākoties ir pēdējie sērijas sējumi, bet varbūt atradīsies kāds gribētājs arī pirmajiem. Jaunas grāmatas tagad ir ļoti dārgas, bet vecās ar tieši tādu pašu saturu mēs bieži vien varam dabūt par brīvu, un vienmēr ir labi dot iespēju grāmatai turpināt savu dzīvi un iepriecināt jaunus lasītājus.

Visu “Sprīdīša bibliotēkas” sērijas grāmatu sarakstu var atrast šeit.