Daniels Kēlmans “Tils”

Daniels Kēlmans “Tils”, no vācu val. tulkojis Zigurds Skābardis, izdevniecība Dienas Grāmata, Rīga: 2019 (Daniel Kehlmann, Tyll, 2017)

Vācu rakstnieka Daniels Kēlmana grāmatas man iepatikās jau pirms gadiem desmit, kad izlasīju viņa “Pasaules mērīšanu” un “Vistālāko vietu”, tāpēc nudien nopriecājos Grāmatu izstādē, uzzinot, ka drīzumā iznāks arī viņa romāns par Tilu Pūcesspieģeli.

Pēc izlasīšanas varu teikt, ka Daniela Kēlmana “Tils” ir tieši tāda grāmata, kādas man patīk. Tā ir uzrakstīta šķietami viegli un draiskulīgi, bet autors tajā ir pamanījies parādīt 17. gadsimta sākuma Eiropu visā tās spožumā un postā. Te ir Trīsdesmitgadu karš, mēris, sūdi, nebeidzamas bērnu nāves, burvju un raganu prāvas, benžu psihoproblēmas, dīvainās idejas, kurām tolaik ticēja mācītie vīri, atsauces uz visiem populārākajiem Šekspīra sižetiem, Ziemas karaliene un Ziemas karalis, Gustavs Ādolfs, runājošs ēzelis un pat viens pūķis.

Latvijā plašāk pazīstama ir Šarla de Kostēra romantiskā versija stāstam par Tilu Pūcesspieģeli kā flāmu tautas varoni. Patiesībā Tils ir daudz senākas izcelsmes personāžs no 14. gadsimta sākuma Vācijas teritorijas – bezkaunīgs, negants un nekrietns. Stāstam par Tilu Pūcesspieģeli ir neskaitāmas versijas un vienu tādu pat ir sacerējusi Aspazija. Pūcesspieģelis, iespējams, ir bijis arī runča Begemota prototips Bulgakova “Meistarā un Margaritā”. Daniels Kēlmans savu Tilu ir pārcēlis uz 17. gadsimtu un iemetis Trīsdesmitgadu kara haosā.  Tils šajā romānā nav nekāds jaukais tēls. Viņš ir gluži kā spogulis, kas cilvēkiem parāda viņu patieso būtību, provocē un izaicina. Tils žonglēdams dejo uz virves virs pūļa, it kā uz viņu neattiektos nekas no tā, kas skar citus. Un neapšaubāmi Tils kā tēls ir nemirstīgs.

Pēc savas struktūras Kēlmana romāns nav lineārs. Autors mums pastāsta te šo, un tad atkal to, ļoti fragmentāri un jauktā secībā, un lasītājam tiek tas prieks visu mēģināt salikt kopā pašam.  Grāmatā ir vairāki stāstītāji, bet viņi visi lielākoties ir neuzticami, tāpēc vienus un tos pašus notikumus traktē dažādi. Bet visneuzticamākais no visiem ir pats autors. Man, ar savām trūcīgajām šī perioda vēstures zināšanām, lasot nācās izmantot Vikipēdijas palīdzību itin bieži, lai uzzinātu vairāk par visām tām negaidīti interesantajām lietām, kuras savā romānā ir pieminējis Kēlmans. Lai gan, kas to zina, cik uzticama stāstītāja ir pati Vikipēdija? Tā kā man ļoti patika Kēlmana grāmata par Gausu un Humboltu “Pasaules mērīšana”, pieļauju, ka arī es šajā aprakstā neesmu uzticama stāstītāja.

Daniela Kēlmana “Tils” ir brīnišķīga grāmata, kas ir lieliski uzrakstīta un vienlaikus spēj būt gan viegla, gan nopietna. Tā ir spēle ar vēsturi, kas atraisa lasītāja iztēli un pamudina iedzimto zinātkāri ilgi rakties pa Eiropas pagātni, lai mēģinātu saprast, kas tas vispār bija. Vārdu sakot, tā ir pārāk laba grāmata, lai to varētu ieteikt visiem.

“Vai tad viņš ir redzēts, šis pūķis?”
“Protams, ka nē. Pūķis, kas ticis redzēts, būtu pūķis, kam trūkst svarīgākās pūķa īpašības – proti, spējas padarīt sevi nemanāmu. Tieši šī iemesla dēļ pret visu to cilvēku liecībām, kuri apgalvo, ka ir redzējuši pūķi, jāizturas ar vislielāko neticību, jo pūķis, kurš ļautu sevi redzēt, jau a priori būtu atpazīstams kā pūķis, kurš nav īsts pūķis.”

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Par grāmatu ir rakstījusi arī Lili.

Viktors Peļevins “Kukaiņu dzīve”

Viktors Peļevins “Kukaiņu dzīve”, no krievu valodas tulkojusi Maija Kudapa, izdevniecība Jumava, Rīga: 2018 (Виктор Пелевин, Жизнь насекомых, 1993)

Nesen klausījos podkāstu, kurā krievu literatūras kritiķe Gaļina Juzefoviča stāstīja, ka viņas tagadējie deviņpadsmitgadīgie studenti, kuriem studiju programmā ir jālasa un jāanalizē Peļevina “Generation P”, divas trešdaļas no šī romāna teksta vienkārši nespēj uztvert, un tāpēc nesaprot. Turklāt viņi paši ir pārliecināti, ka saprot pilnīgi visu. Pēc Juzefovičas domām, iespējams, ir pienācis laiks Peļevinu Krievijā izdot ar smalkiem un izsmeļošiem komentāriem, jo citādi jaunie lasītāji ne vella nesapratīs no viņa agrīnajām deviņdesmito gadu grāmatām. Ar šādu mazliet nomācošu apziņu ķēros klāt “Kukaiņu dzīvei”. Un patiešām ir jāatzīst, ka es noteikti nesapratu daudz ko no Peļevina smalkajām atsaucēm un grāmatas kultūrvēsturiskajām niansēm, un, protams, trakākais, ka pati nemaz neapzinos, ko tieši es nesapratu. Tāds jau tas Peļevins ir. Tomēr “Kukaiņu dzīve” lieliski atsauca atmiņā agrīno deviņdesmito gadu dīvaino noskaņu, mežonīgā kapitālisma veidošanos, nereālos sapņus par skaistu dzīvi, nožēlojamo ikdienu, vispārējo apjukumu un mulsumu par nākotni.  Lasot ar šī brīža skatu un laika distanci, grāmata nudien ir labs, ironisks un trāpīgs sava laikmeta portretējums.

Pēc kritiķu vērtējuma “Kukaiņu dzīve” esot pēcpadomju sirreālisms un mazliet arī maģiskais reālisms. Romāns ir sarakstīts 1993. gadā – pēc “Omon Ra”, bet pirms slavenākajiem Peļevina darbiem – “Čapajevs un Tukšums” un “Generation P”. Grāmata nav gara, to veido vairāki nelieli interesantos veidos savā starpā saistīti stāsti, kuru varoņi ir antropomorfizēti kukaiņi. Te ir odi, kas ieradušies sūkt krievu asinis, filosofiskas mēslu vaboles, kurām visa pasaule ir mēslu bumba, skudru mātīte ar instinktu obligāti pavairoties, apcerīgi naktstauriņi, blaktis – narkomāni, liderīgā muša Nataša un mūžīgai rakšanai nolemtais prusaks Serjoža. Romāna darbība notiek kādā mazā kūrortpilsētiņā pie jūras, bet īpaša sižeta grāmatā nav, visi vienkārši kukaiņojas. Pa vidu šai jezgai autors sev raksturīgā stilā ir iepinis atsauces uz budismu, Marku Aurēliju, Kastaņedu, Mišimu un Gaidara apmātību ar bērniem – slepkavām (tie, kas izauguši ar Gaidara “Skolu” un “Bundzinieka likteni” sapratīs). Vispār “Kukaiņu dzīvi” biju senāk izlasījusi arī krieviski, bet tas patiešām bija sen, tāpēc bija interesanti grāmatu pārlasīt latviski (tulkojums ir labs).

Starp citu, Peļevina lasīšanai atklājās interesanti blakusefekti. Tā kā “Kukaiņu dzīvi” bija paķērusi līdzi ceļojumā, tad klusi sēdēju autobusa stūrītī, nevienu neaiztiku, mierīgi lasīju, bet ar visu to atradās cilvēki, kas uzskatīja par savu pienākumu komentēt manu lasāmvielas izvēli un pat klāstīt, ka Peļevins rakstot baigos murgus, kas mani mazliet mulsināja, jo paši lasīja kaut kādas ezotēriskas brošūras, horoskopus, un tamlīdzīgas lietas.  Bet, nekā personīga, tas tikai novērojums par Peļevina lasīšanas ietekmi uz līdzcilvēkiem. Ar citām grāmatām man šitā vēl nekad nebija gadījies. Ceļojumos nudien labāk ņemt līdzi e-grāmatu. Tām ir brīnišķīga priekšrocība – neviens no malas neredz, ko tu lasi.

Bet atgriežoties pie Peļevina un “Kukaiņu dzīves”, tad, jā, man patika. Romāns ir asprātīgs, grotesks un spilgts. Peļevins ir labi uzķēris cilvēku un kukaiņu dzīves zīmīgākās paralēles. Lasītājus, kuri neirotiski baidās no kukaiņiem dažas epizodes droši vien iedzīs šausmās un riebumā. Un, mīļumiņi, kas neesat apzinātā vecumā piedzīvojuši deviņdesmito gadu sākumu – ne vella jūs nesapratīsiet no Peļevina.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

Māris Rungulis, Kristians Brekte “Trīs Nāves Mārtiņdienā”

Māris Rungulis, Kristians Brekte (mākslinieks) “Trīs Nāves Mārtiņdienā. Pārupes spoku stāstu 2. grāmata”, izdevniecība “liels un mazs”, Rīga: 2018

Spoku stāsti ir šausmīgi sarežģīts žanrs, jo tiem vispiemērotākā forma ir mutvārdu pārstāsti klusinātā balsī sveču gaismā vētrainā naktī kādā ļoti, ļoti nomaļā vietā. Ja vēl stāstītājs ir ar talantu improvizēt un stāstā iepīt atsauces uz apkārt notiekošām reālām lietām, tad viņš savu auditoriju ātri novedīs līdz mērenai panikai ar histērijas elementiem. Un, ja vēl nejauši nodzisīs gaisma… Uh! Vārdu sakot, šausmu stāstos daudz labāk nostrādā skaidri nepateiktais un neatklātais, jo tas ierosina klausītāju fantāziju, un vislabāk nobiedēt mēs katrs sevi mākam pats.

“Trīs Nāves Mārtiņdienā”, kas izrādījās turpinājums 2016. gadā iznākušajai “Pastaigai mirušo pilsētā”, es paņēmu bibliotēkā ar domu piedāvāt palasīt bērniem, tomēr ātri vien sapratu, ka pusaudžiem tā būs daudz par garlaicīgu, bet vecuma grupai līdz 10 gadiem grāmata varētu derēt tīri labi. Lai arī “Trīs Nāves Mārtiņdienā” formāli skaitās turpinājums, to var droši lasīt arī nepārzinot pirmās daļas saturu. Grāmatas sižets ir gaužām vienkāršs. Pārupes skolā kādu dienu parādās afiša, ka 10. novembrī skolas zālē par spokiem stāstīs trīs nāves – Baltā nāve, Melnā nāve un Nāve ar izkapti. Līdzi katram klausītājam ir jāpaņem svece un spilvens. Kad nāves parādās, izkapts vietā tām līdzi ir paķerts sirpis, un viņas viena pēc otras sāk stāstīt dažādus diezgan klasiskus spoku stāstus, kuru sižeti nav nekāds pārsteigums, bet šajā žanrā jau saturs nav galvenais, jo daudz efektīgāk klausītājus var pārbiedēt ar dažādiem it kā nejaušiem blakus efektiem. Grāmatā tas nāvēm izdodas diezgan labi, bet diemžēl drukātā tekstā pārvērsti un glīti apdarināti šausmu stāsti zaudē lielāko daļu no sava baisuma un uz lasītāju vairs neiedarbojas tik biedējoši. Tur nu neko daudz nevar darīt.

Tomēr spoku grāmatā ir patiešām daudz, jo autors ir pacenties savākt un jauki aprakstīt gana raibu un daudzveidīgu kompāniju. Te ir zirgu staļļa spoks Žanis, mirušās vecmāmiņas telefona spoks, baroneses spoks, nakts viesi – vesela spoku ģimene, līgavas spoks, Āboltante, Mēra pļaviņas šaušalas, glezna ar briesmīgajām acīm, pamestās mājas spoks, komunikablie Jaundūkuru kapu spoki, Dūmu sieviņa un daži citi, kuri mazāk palikuši atmiņā. Grāmatas beigās ir iekļauti daži jautrāki pastāstiņi par spokiem, kas nemaz nav bijuši spoki, bet cilvēkus gan ir pamatīgi nobaidījuši. Pareizajā vietā un laikā jau arī vienkāršs un pavisam nevainīgs dadžu krūms var cilvēkam izraisīt neadekvātu reakciju. Lasot “Trīs Nāves Mārtiņdienā” atcerējos, ka Māris Rungulis šo to no trīsdesmit gadu laikā savāktajiem spoku stāstiem ir izmantojis arī citās savās grāmatās, piemēram, “Sāļajās pankūkās”, kur mistikas elementi nostrādāja labāk.

Noteikti jāpiebilst, ka “Trīs Nāves Mārtiņdienā” ir trakoti stilīgi noformēta grāmata, kuru nevar nepamanīt. Tai ir koši sarkana auduma vāciņi ar trīs ņirdzīgām skeletgalvām, kuras tumsā ellīgi forši spīd. Nudien kādu varētu arī nobiedēt naktī klusi, pielavoties un parādot vien grāmatas vāciņu. Tās pievienotā vērtība ir arī Kristiāna Brektes spocīgās, groteskās ilustrācijas, kuras gan ir vairāk smieklīgas nekā šausmīgas.

Man pieminēšanas vērts škiet arī tas, ka grāmatas drukāšanai ir izmantots FSC mix sertificēts papīrs (tas mazliet mazina milzīgo vainas sajūtu attiecībā pret vides sagandēšanu, kuru manī neizbēgami izraisa papīra grāmatu lasīšana). Šobrīd Latvijā esmu maz manījusi, ka izdevniecības izmantotu papīru, kas iegūts no atbildīgi apsaimniekotiem mežiem, tāpēc “liels un mazs” to droši varētu minēt kā vienu no savu izdoto grāmatu plusiem.

“Trīs Nāvju Mārtiņdienā” fragmentus ar ilustrācijām var apskatīties izdevniecības mājas lapā. Tā ir nominēta arī Latvijas Literatūras gada balvai (LALIGABA) kā viena no labākajām 2018. gadā izdotajām bērnu grāmatām.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Reinholds Mesners “Antarktīda”

Reinholds Mesners “Antarktīda. Paradīze un pekle”, no vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš, Izdevniecība AGB, Rīga: 2004 (Reinhold Messner, Antarktis. Himmel und Hölle Zugleich, 2002)

Apbrīnojami, cik ļoti tomēr cilvēkus ir iedvesmojušas Šekltona, Skota un Amundsena ekspedīcijas uz Antarktīdu. Un iedvesmo vēl joprojām. Turpinot lasīt par Antarktīdas tēmu, ķēros pie Reinholda Mesnera grāmatas “Antarktīda”. Reinholds Mesners ir leģendāra personība. Dzimis Itālijā, Dienvidtirolē, pamanījies uzkāpt jebkurā vērā ņemamā pasaules virsotnē, sarakstījis vairāk nekā 35 grāmatas un pabijis arī par Eiroparlamenta deputātu. Pēc tam, kad Mesners jau bija beidzis nodarboties ar aktīvo alpīnismu un apmeties omulīgā mājvietā Juvalā, viņam vienalga nebija miera, tāpēc viņš nolēma, ka beidzot kādam vajadzētu paveikt Šekltona ieplānoto, bet nerealizēto ceļojumu un šķērsot Antarktīdu ar kājām. Tehniski tāds ceļojums jau bija veikts pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās, bet tajā tika izmantoti motorizēti kāpurķēžu visurgājēji, un tas nav gluži tas pats, kas noiet šo maršrutu tikai ar pašu spēkiem, visu nepieciešamo pārtiku un mantas velkot sev līdzi ragavās.

Domāts, darīts. Daži gadi pagāja, organizējot tik vērienīgu ekspedīciju, un 1989. gada beigās Mesners ar savu ceļabiedru Arvedu Fuksu ieradās Antarktīdā. Dažādu iemeslu dēļ Mesnera Antarktīdas ceļojums gandrīz nojuka un viņiem nācās koriģēt maršrutu, tomēr beigās viņi to paveica un 92 dienās ar kājām nogāja 2800 kilometrus no vienas Antarktīdas malas līdz otrai – pa sniegu, pa nebeidzamiem ledājiem, pa apnicīgajām zastrugām (tās ir tādi pretīgi, līdz metru augsti sasaluša sniega blāķi, kas ļoti apgrūtina pārvietošanos) skarbajā Antarktīdas vasarā, kad saule nekad nenoriet aiz apvāršņa, bet visu laiku nebeidzami riņķo virs galvas, kamēr temperatūra var nokristies līdz mīnus 40 oC. Un tomēr Antarktīdas pievilcība ir neatvairāma. Tā ir pēdējā vieta uz mūsu planētas, kas vēl nav cilvēku pilnībā izkropļota. Vienīgā zeme, kur vēl joprojām var iet bez robežām. Antarktīda ir lielākais tuksnesis pasaulē. Baltā bezgalība.

Pirmā Mesnera grāmatas trešdaļa bija veltīta ceļojuma organizēšanas aprakstam, bet atlikums gājienam, un no tās var uzzināt dažas dzīvē noderīgas lietas. Piemēram, uz Antarktīdu nekad nevajag ņemt līdzi baltu termosu, jo ellīgi daudz laika būs jāpavada katru reizi to meklējot tajā baltajā bezgalībā, ja tas būs nolikts sniegā. Savukārt, ja ir nejauši gadījies amputēt visus kāju pirkstus, tas garos pārgājienos dod zināmas priekšrocības, jo būtiski samazina tulznu uzberšanas laukumu. Mesners ir vides aizsardzības aktīvists, tāpēc gājiena laikā viņi rūpīgi savāca un vilka līdzi visus savus atkritumus. Nu gandrīz visus, jo, ja Antarktīdā vējainā laikā gadās izlaist no rokām kādu pavieglāku hlamu, tad to noķert ir bezcerīgi un atliek tikai skumji noraudzīties, kā tas virpuļodams nozūd aiz apvāršņa.

Patiesības labad jāpiebilst, ka nebija jau tā, ka Mesnera ceļojums būtu bijis tikpat autentisks kā Šekltona vai Skota ekspedīcijas. Viņiem līdzi bija GPS navigācijas iekārta un divās vietās viņi uzpildīja savus krājumus, kurus tur nogādāja palīgi ar lidmašīnu. Pa ceļam viņi iegriezās arī Dienvidpolā un tur pat tika uzaicināti uz Jaungada ballīti. Bet Mesneram Dienvidpols nepatika, tas bija pārāk apdzīvots, jo pilns ar visādiem pētniekiem un viņu palīgpersonālu. Nu pētnieki arī nebija sajūsmā par tādiem klaidoņiem kā Mesners un viņa ceļabiedrs, kas bezjēgā vazājas pa Antarktīdu, tomēr atļāva viņiem pārgulēt savā bāzē un ieiet dušā, kas ir saprotams, jo abi ceļotāji tak pusotru mēnesi nebija mazgājušies, un droši vien tas bija labi sajūtams visā bāzes teritorijā.

Pats Mesners pēc dabas ir diezgan liels vientuļnieks, bet, negribot riskēt, viņš tomēr uz Antarktīdu paņēma līdzi ceļabiedru Arvedu Fuksu, kurš tajā pašā gadā jau bija aizslēpojis līdz Ziemeļpolam. Tomēr ātri vien izrādījās, ka Fukss ir mazāk izturīgs un nespēj tikt līdzi Mesnera trakajam gājiena tempam (iespējams, viņam traucēja neamputētie kāju pirksti). Tā nu Mesners visu ceļojuma laiku šķendējās, ka viņam jādzenā mūždien kaut kur atpalikušais Fukss, tomēr grāmatā viņš atzina, ka kopumā tas ekspedīcijai ir nācis par labu, jo gala rezultātā viņu pārvietošanās temps ir bijis optimāls. Savukārt Fuksam droši vien bija pamatīgi piegriezies visu laiku vilkties Mesneram tālu nopakaļ, un pēc atgriešanās no Antarktīdas viņi diezgan muļķīgi sakašķējās, un žurnālisti, protams, no tā visa izpūta jauku pīli, kas mazliet aizēnoja pašu ekspedīciju. Tā gadās.

Mesnera grāmata “Antarktīda” ir labs un autentisks, lai gan diezgan tipisks, ekstrēmā ceļojuma apraksts. Gājiens pāri Antarktīdai nebija viegls, brīžiem tas bija ļoti nogurdinošs un apnicīgs, bet autors godīgi atzīst, ka tas viņam sagādāja daudz prieka, jo mierīga dzīve mājas apstākļos nav domāta viņam, jo tā ir pārlieku nomācoša.

Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

10 grāmatas lasīšanai skolēnu brīvlaikā

Baltais Runcis man piespēlēja nopietnu izaicinājumu – uzrakstīt par 10 grāmatām, ko bērns ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā. Tas mani iedzen grīdā, jo tā nelielā pieredze, kuru esmu ieguvusi reāli, pievēršot bērnus lasīšanai, ir diezgan sūra. Problēma jau, ka lasīšanai kā prieka avotam mūsdienās ir daudz citu konkurējošu nodarbju, kas atšķirībā no lasīšanas lielākoties neprasa nekādu garīgu piepūli. Kaķu video, piemēram. Nē, nu lasīt jau tie bērni lasa, bet grāmatas nudien nav tas, kas viņus ļoti iepriecina, lai arī cik interesantas un saistošas tās viņiem nepiemeklētu.
Bet jautājums par aizraujošām bērnu grāmatām ir gana svarīgs un aktuāls. Tāpēc dažas piebildes no savas pieredzes. Visiem tiem, kas iesaka lasīšanai savas bērnības grāmatas, es ieteiktu būt mazliet kritiskākiem, reālākiem un vispār nolaisties uz zemes. Laiki ir mainījušies, un mūsdienu bērniem tāda Žila Verna “Noslēpumu sala” vai Valža “Staburaga bērni” šķiet garlaicības kalngals. Starp citu, arī Harijs Poters viņus bieži vien garlaiko, jo patiesībā tā ir stipri viduvēja un nejēdzīgi izstiepta grāmata. Vienkārši jāpieņem fakts, ka ne visas mūsu bērnības grāmatas ir spējušas izturēt laika pārbaudi.
Otra piebilde ir par to, ka bērni pēc savām interesēm ir ļoti dažādi. Viens, piemēram, ar lielu interesi lasa tikai grāmatas par suņiem, bet otrs gribēs piedzīvojumus kosmosā. Tāpēc ir muļķīgi gribēt, lai šādi saraksti derētu visiem bērniem. Mazliet jau tie konkrētie bērni ir jāpazīst, lai viņiem varētu ieteikt ko piemērotu. Tas pats ir ar lasītāju vecumu. Ja viens bērns ar grūtībām desmit gadu vecumā boksterēs cauri “Grega dienasgrāmatas”, tad cits tikpat vecs varbūt bez problēmām izlasīs “Karu un mieru”. Vārdu sakot, nav tādu standarta sarakstu, kuri derētu visiem.
Tāpēc šis būs apkopojums par tām grāmatām, kuras esmu lasījusi kopā ar bērniem, un kuras tieši no viņu puses ir atzītas par tīri labām un lasāmām (izņēmums ir vienīgi pēdējās divas, kuras mums pagaidām ir tikai lasīšanas plānos).

6-9 gadi
Eduards Uspenskis “Tēvocis Fjodors, suns un kaķis”
Brīnišķīga grāmata par bērnu, kurš viens pats dzīvo laukos ar suni un kaķi slavenajā Skābpiena ciemā. Asprātīgi dialogi un jautri piedzīvojumi. Pēc lasīšanas var noskatīties pēc grāmatas motīviem uzņemtās multiplikācijas filmiņas

Astrida Lindgrēne “Emīls un Īda no Lennebergas”
Jā, tas ir tas pats Emīls, par kura nedarbiem, cerams, ir vismaz redzēta filma. Protams, labāk būtu vispirms izlasīt visu triloģiju par Emīlu, bet, ja negribas lasīt kaut ko tik garu, tad derēs arī šī nelielā grāmatiņa ar triloģijā neiekļautajiem stāstiem.

Marija Parra “Vafeļu sirdis”
Neesmu par to vēl blogā uzrakstījusi, jo šajās brīvdienās tiek lasīts tās turpinājums “Vārtsargs un jūra”. Ļoti sirsnīga, smieklīga un vietām arī aizkustinoša grāmata par Trilles un Lēnas draudzību un dažiem trakiem nedarbiem.

10-12 gadi

Ingvars Ambjērnsens “Samsons un Roberto”
Ļoti prātīga un asprātīga grāmata par kaķi un suni, kuri mēģina attīstīt mazo biznesu lauku teritorijā – viņiem pieder pansija. Aizraujoša grāmata par mūsdienu sabiedrības dīvainībām, kura turklāt pamanās ļoti saprotami izskaidrot tik sarežģītas lietas, kā, piemēram, kāpēc būtu jāmaksā nodokļi.

Gerhards Holcs-Baumerts “Alfons Trīcvaidziņš”
Alfons ir neveiksminieks un mazliet ambālis. Un ar šodienas domāšanu man šķiet, ka viņa tēvs vai arī varbūt pats grāmatas autors ir bijis Hitlerjūgendā. Tomēr bērniem grāmata patika tīri labi, lai gan lasīšanas laikā ļoti daudz ko nācās paskaidrot. Viens no grāmatas plusiem ir īsie stāsti, bet tā vēl joprojām dažas vietās bija ļoti smieklīga un brīžiem ir ļoti viegli just līdzi Alfonam viņa likstās.

Robs Regers un Džesika Grunere “Emīlija Dīvaine”
Par Emīliju Dīvaini ir sarakstītas veselas četras grāmatas. Emīlija ir pusaudžu individuālisma iemiesojums pārākajā pakāpē. Viņa nekad nebaidās būt pati, lai cik nervozi uz to reaģētu apkārtējie. Bet Emīlija ir ļoti radoša, zinātkāra, apķērīga un pašpietiekama būtne. Un vēl viņai ir veseli četri kaķi un savs personīgais golems. Emīlijas grāmatas ir ļoti smieklīgas un uzrakstītas neierasti dzīvīgā un tiešā valodā.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”
Labs, ļoti aizraujošs piedzīvojumu gabals ar briesmoņiem, noslēpumiem un paralēlo pasauli. Grāmatā ir gana daudz humora, bet vietām tā ir diezgan tumša, kas patiesībā ir labi, jo arī dzīvē viss nav tikai jauki. Jāpiebilst, ka šī ir tikai pirmā daļa grāmatu sērijā, no kuras latviešu valodā ir izdoti vēl divi tikpat labi un spraigi turpinājumi.

13-14 gadi

Lūiss Sahars “Bedres”
„Bedres” ir piedzīvojumu grāmata ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnās maģijas piedevu. Autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances. Kopā ir sanākusi patiešām aizraujoša un interesanta grāmata pusaudžiem.

Volfgangs Herndorfs “Čiks”
Sapņaina, savāda un smieklīga grāmata par divu autsaiderīgu pusaudžu ceļojumu uz Valahiju ar zagtu automašīnu “Ņiva”. Notikumi grāmatā ir smieklīgi un asprātīgi, tomēr būtībā tas ir ļoti skumjš un vietām smeldzīgs stāsts par pieaugšanu, draudzību un dzīves vērtībām.

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš”
Aberkrombija tumšo fantāziju bērnu versija, ar kuru būtu lietderīgi jau pusaudžiem sākt iepazīties ar viņa tumšajām pasaulēm. Grāmata ir labs pieaugšanas stāsts, tā ir arī klasisks atriebības gabals, un Aberkrombijs vispār ir brīnišķīgs stāstnieks. Tiesa gan, latviešu tulkojumā ir pazudusi krietna daļa no grāmatas pievilcības, bet mūsdienu bērni bieži vien tīri labi lasa angliski. “Pusķēniņš” ir pirmā daļa “Sašķeltās jūras” triloģijā.

Stafeti tālāk nododu Lili, kurai droši vien būs, ko piebilst par tēmu, un Andrim, kurš arī dažreiz lasa kopā ar bērniem.

Latvijas Grāmatu izstāde 2019

Lielās Latvijas Grāmatu izstādes Ķīpsalā apmeklēšana jau nedaudz kļuvusi par rutīnu, tāpēc pārmaiņas pēc šogad uz to devos piektdienā, nevis brīvdienās, kā iepriekšējās reizēs. Apmeklētāju patiešām bija mazāk kā sestdienās, kad parasti ir diezgan liela burzma un kņada. Apkārt klīda arī nelieli no otras izstāžu halles aizmaldījušies skolēnu pulciņi, bet tie nebija traucējoši. Laiks man šoreiz bija ierobežots, tāpēc Grāmatu izstādes pasākumus apmeklēt nesanāca, tikai vieglā galopā apstaigāt grāmatu stendus. Tomēr piektdienai ir arī savas pozitīvās puses, jo izdevniecību darbinieki un pārdevēji nebija tik aizņemti kā sestdienās, un ar dažiem varēju pat nedaudz papļāpāt par mani interesējošām grāmatām.
Man bija prieks beidzot skatīt vaigā tulkotāju Jāni Krastiņu, pateicoties kuram mēs varam latviešu valodā lasīt Škvorecki un Vīvegu. Nejauši uzskrēju viņam virsū pēc tikšanās ar Bjanku Bellovu (romāna “Ezers” autori) beigām. Sliktā ziņa bija, ka čehi esot samazinājuši finansējumu saviem tulkojumiem, tāpēc iespējams, ka nekā daudz jauna mums no čehu literatūras vairs nebūs. Labojums! Būs mums trīs jauni čehu literatūras tulkojumi. 🙂


Diemžēl par daudz ko man teica, ka nebūs. Un kopumā nekas jau nav mainījies. Lielo izdevniecību piedāvājums ir ļoti vienveidīgs, lai neteiktu trūcīgs – gandrīz vai tikai viduvēja komercliteratūra. Nu, nepārprotiet, tāda arī mums ir vajadzīga. Bet vai tikai tāda vien, kā tas ir tagad? Kaut ko interesantu un savdabīgu var atrast tikai pie mazajām izdevniecībām. Nu ja, nebija arī nevienas jaunas, labas populārzinātniskās grāmatas latviešu valodā. Ja kāds tādu pamanīja, tad droši ierakstiet komentāros. (“Sapiensi” neskaitās, tā nudien nav grāmata domājošiem cilvēkiem.)
Bet, lai nu kā, Grāmatu izstāde ir svētki, un vienmēr ir patīkami redzēt tik daudz grāmatu mīļotājus un viņu iemīļotos objektus vienuviet. Un šo to labu šogad tomēr izdos – varbūt pat dažus no maniem iemīļotajiem autoriem kā Aberkrombiju, Kēlmanu un Dovlatovu. Varbūt arī vēl kaut ko.
Zvaigznes stenda stūrī varēja papļāpāt arī par 3td e-grāmatu bibliotēkas iespējām. Tā ir patiešām laba lieta, ar kuras palīdzību tikt pie samērā jaunu grāmatu lasīšanas e-ierīcēs tiešsaistē, kuru gribētos tuvākajā nākotnē noteikti izmēģināt. Mani šobrīd attur vienīgi ne pārāk interesantais lasāmvielas piedāvājums un doma, ka atšķirībā no parastās bibliotēkas, šeit nevar pagarināt grāmatu lasīšanas termiņus. Toties grāmatu var paņemt lasīšanai vēlreiz, bet jārēķinās, ka to vienam lasītājam izsniedz ne vairāk kā divas reizes. Bet nu skaidrs, ka arī virtuālā bibliotēkā kārtībai ir jābūt.


Grāmatu maiņas punkts šogad bija apmēram tāds pats kā parasti. Varbūt vienīgi mazliet haotiskāks, bet var gadīties, ka pienācu brīdī, kad uz vietas nebija cilvēka, kas tur visu nepārtraukti kārto. Jā, un maiņas punkta piedāvājums visu laiku ir mainīgs. Šoreiz laika trūkuma dēļ to pārlieku nepētīju, bet, pat ja tā vidējais svērtais piedāvājums nav pārāk iedvesmojošs, jo galu galā tauta uz turieni nes tās grāmatas, no kurām vēlas tikt vaļā, tur var izrakt arī ļoti labas lietas, tikai tad visu laiku jādežūrē tā tuvumā.


Tradicionāli par Grāmatu izstādi nemaz nedrīkst rakstīt, nepieminot savus pirkumus. Lai gan grāmatu cenas izstādē neatšķiras no to cenām izdevniecībās, un nepavisam nav īpaši zemas, es tomēr tur dažas nopērku. Redziet, dzīvojot laukos, grāmatnīcas ir diezgan liela ekstra. Tādu vienkārši tur nav, un nekad nebūs. Lai apmeklētu reālu, nevirtuālu grāmatnīcu, man uz to ir speciāli jābrauc tāpat kā uz izstādi, tikai izstādē vienmēr ir plašāks grāmatu piedāvājums.
Tā kā uz grāmatu maiņas punktu biju atnesusi trīs grāmatas, tad ar mierīgu sirdi nolēmu, ka varu atļauties vietā nopirkt četras. Trīs no tām bija jau iepriekš ieplānotas, bet spontānais pirkums šoreiz bija “Dieva delūzija”, kuru nejauši pamanīju “Jumavas” stendā un nevarēju taču nenopirkt vienīgo latviski izdoto Dokinsa grāmatu. Šeina Hegartija “Tumšmutes” trešā daļa no “Prometeja” bija ieplānota jau sen, tikai nebiju tikusi līdz kādai grāmatnīcai. Tāpat gribēju savā īpašumā iegūt Marijas Parras “Vafeļu siržu” turpinājumu “Vārtsargs un jūra” no izdevniecības “liels un mazs”. Jāpiebilst, ka turpinājumam “Vārtsargs un jūra” ir brīnišķīgs Reiņa Pētersona zīmēts vāks (tieši tādu es iedomājos Satriekto Matildi) un manu sirdi sildīja arī fakts, ka grāmatai ir izmantots atbilstoši FSC prasībām sertificēts papīrs (koksne tā ražošanai ir iegūta no ilgtspējīgi, videi draudzīgi un sociāli atbildīgi apsaimniekota meža). Šķiet, ka Latvijā reti kurš izdevējs tagad izmanto FSC sertificēto papīru. Pereka grāmatu arī gribēju nopirkt jau sen, un to arī iegādājos “Mansarda” stendā, lai gan laipnais pārdevējs man nez kāpēc vairāk gribēja notirgot grāmatiņu par kaķīti Brencīti. Mjā, es laikam vairāk izskatos pēc Brencīša nekā Pereka mērķauditorijas.
Kā jau sākumā rakstīju, tad izstādes pasākumus iznāca dzirdēt ļoti maz, bet laikam piektdienā arī neliek tos labākos. Vismaz, kad ejot garām Rakstnieku viesistabai noklausījos, kā viens onkulis pavisam nopietni skaidro, ka depresiju varot lieliski izārstēt ar asinszāļu tēju, kamēr kaut kur fonā līksmi bļaustījās Rucavas garamantas, nospriedu, ka labi vien ir, ka nav laika klausīties visādus sviestus.
Īsumā par izstādi tas arī viss. Ja kāds grāmatmīlis nav paspējis tur pabūt, to vēl var izdarīt rīt.

Jaroslavs Rudišs “Grandhotel”. Romāns virs mākoņiem

Jaroslavs Rudišs “Grandhotel”. Romāns virs mākoņiem, no čehu valodas tulkojusi Sandra Nikuļceva, apgāds “Jumava”, Rīga: 2018 (Jaroslav Rudiš, Grandhotel, 2006)

Vairs neatceros, kā tas sākās, bet mēs ar Fledi Ziemsvētkos esam pasākuši viens otram dāvināt dīvainas čehu grāmatas. Šogad es viņam uzdāvināju “Gaismas vēsturi”, kas nemaz tik dīvaina nebija, bet viņš man Jaroslava Rudiša “Grandhotel”, kas tāda bija gan. Bet tikpat labi varēja būt pavisam otrādi. Trešo pagājušā gada dīvaino čehu grāmatu “Ezers” mēs viens otram nedāvinājām, jo sen jau savā čehofīlismā to abi bijām izlasījuši. Trakākais, ka Fledis savu dāvanu jau ir apguvis, tāpēc nevarēju no viņa atpalikt un tipināju vien uz tuvējo bibliotēku pakaļ Rudiša “Grandhotel”.
Un, jā, “Romāns virs mākoņiem” patiešām ir cienīgs atrasties čehu dīvainās literatūras plauktos. Grāmatas galvenais varonis ir trīsdesmitgadīgs vientuļnieks, kurš sevi sauc tikai uzvārdā – par Fleišmani. Viņam piemīt kaut kādi vieglas formas autiskā spektra traucējumi. Fleišmaņa lielākā kaislība ir laika apstākļi, un viņš jau divdesmit gadus katru dienu cītīgi savā istabā uz sienas pieraksta visu informāciju par tiem – temperatūru, gaisa spiedienu, vēja virzienu, u.c. Šie pieraksti ir visa viņa dzīves jēga un sūtība, un, pamatojoties uz tiem, Fleišmanis ik pa laikam izdomā dažādas teorijas cilvēku rīcības izskaidrošanai pēc tā, vai ir bijusi siltā, vai aukstā gaisa fronte un tamlīdzīgi.
Protams, Fleišmanim ir bijusi traumatiska pagātne. Vectēvu ir sabraucis krievu tanks, bet ar vecākiem viņa bērnībā ir noticis kaut kas tik nelāgs, ka Fleišmanis vairs nespēj nekādā veidā tikt prom no savas dzimtās Liberecas. Viņam vienmēr uz pilsētas robežas uznāk šausmīgas panikas lēkmes. Tas arī ir centrālais grāmatas vadmotīvs – kā Fleišmanim tikt prom no sasodītās Liberecas. Bet Liberecai (kādreizējai Raihenbergai), ir pašai savs stāsts – tā ir bijusi vācu pilsēta, no kuras visi vācieši pēc Otrā pasaules kara ir deportēti. Autors romānā nedaudz pieskaras laikam jau diezgan sarežģītajām čehu un vāciešu attiecībām, kuras vairāk atklāj Francis – vecs vācietis, kas atgriezies nomirt savā dzimtajā pilsētā un paķēris līdzi pārīti savu mirušo draugu, glīti sabērtus kafijas bundžās ar pupainu meiču bildēm virsū. Tomēr dažreiz atgriezties savās dzimtajās mājās pat pelnu formā ir sarežģīti. Īpaši, ja piedzimšanas vietā tagad uzbliezts lielveikals (tas Franci nekādi nekavē no savu nodomu īstenošanas).
Bet Fleišmani no bērnu nama ir izķeksējis viņa brālēns Vinetū (padomājiet, tik, kas par vārdu čeham) Jēgrs. Brālēns ir diezgan amorāls tips. Savulaik bijis čehu čekas aģents ar segvārdiem Augļi un dārzeņi, Antena un Ješteds, bet deviņdesmitajos gados prihvatizējis savdabīgu viesnīcu kalnā virs Liberecas. Romānu lasot, nācās pavandīties pa tīmekli un izrādījās, ka tāda viesnīca Ješteda kalnā patiešām eksistē – pilnīgi apaļa un komplektā ar televīzijas torni. Čehu sociālisma laiku arhitektūras šedevrs, ja kas. Fleišmanis par vēdera tiesu piestrādā pie brālēna, bet brīvajā laikā izklaidējas izspiegojot viesus, kas draiskojas viesnīcas numuriņos, un, tēlaini izsakoties, pulējot savu zibensnovedēju. Un dažreiz Fleišmanis satiek mirušus cilvēkus.
Vārdu sakot, romāns ir diezgan savdabīgs. Bet tas nav garš un ir viegli izlasāms. Tomēr, iespējams, pie vainas ir pēdējā laika mode, kad visi cenšas izdot grāmatas par cilvēkiem ar kaut kādām alternatīvām garīgajām spējām, tāpēc, lasot “Grandhotel”, bieži bija sajūta, ka tas viss jau ir kaut kur redzēts un atkārtojas. Tas droši vien nav taisnīgi attiecībā pret romānu, kurš ir sarakstīts jau šīs tūkstošgades sākumā. Tomēr grāmata nešķita tik laba kā citi čehu literatūras jaukumi, teiksim, “Jūrascūciņas” vai “Mīlestības vēstule ķīļu rakstā” (kā zināms, visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas). Citādi jau romāns ir tīri baudāms gan kā vēlīnas pieaugšanas stāsts, gan ar laika apstākļu simbolismu piebāzts Čehijas pavisam nesenās vēstures pārskats. Mani priecēja arī atsauces uz no bērnības pazīstamām čehu multenītēm un estrādi. (Vai kāds vēl atceras Karelu Gotu, ikdienā sauktu par Kārli Gotiņu?) “Granhotel” var droši lasīt, ja patīk daudzslāņaini stāsti. Te daudz kas nav tāds, kā sākumā izskatās. Zem Liberecas atklājas Raihenberga, zem bailēm sāpes un bēdas, zem Fleišmaņa Vlastimils, zem mākoņiem cilvēki.
Un tikai romāns ir virs mākoņiem.

Kad kāds nomirst, tad saka, ka viņš izlaidis garu. Izelpojis pēdējo reizi. Un es domāju, ka tieši par to ir runa, ka katram no mums mutē ir mazs taurenītis, kurš ar pēdējo izelpu izlido ārā un saceļ nelielu vējiņu, kas pieņemas spēkā, līdz pārvēršas orkānā un aiznes to prom. Taureni un cilvēku.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.