Selja Ahava “Lietas, kas krīt no debesīm”

Selja Ahava “Lietas, kas krīt no debesīm”, no somu val. tulkojusi Maima Grīnberga, izdevniecība “Latvijas Mediji”, Rīga: 2020. (Selja Ahava, Taivaalta tippuvat asiat, 2015)

Man pazīstamo lasītāju burbulī Eiropas Savienības Literatūras balva lielākoties tiek uztverta kā viena no zīmēm, ka grāmatu labāk nelasīt. Ja nu kāds nav par to dzirdējis, tad šo balvu piešķir katru gadu literārajiem darbiem no 11 līdz 12 ar Eiropu saistītām valstīm, kuras tiek izvēlētas rotācijas kārtībā, un šiem darbiem ir jābūt literāri spilgtiem un Eiropas kultūras dimensijas atklājošiem. Izvēlētās grāmatas pēc tam tiek pie publicitātes un iespējas tikt tulkotām un izdotām arī ārpus savas dzimtās valsts, bet mēs pie daudzveidīgākas lasāmvielas latviešu valodā, kas, protams, ir labi. Vienīgi tā rotācija šķiet mazliet dīvains kritērijs balvas piešķiršanai, un literārais spilgtums pat kopā ar to kultūras dimensiju ne vienmēr garantē, ka grāmata būs laba un lasīšanas vērta. Tomēr, ziniet, viss nemaz nav tik slikti, dažas ES literārās balvas laureātes der izlasīt, un Seljas Ahavas romāns bija saistošs, patīkams un viegli lasāms.

Kā zināms, no debesīm var nokrist visādas substances. Parasti jau tas ir lietus un sniegs, bet arī putnu sūdi nemaz nav tāds retums. Dažreiz no debesīm ir kritušas arī zivis, krupji, golfa bumbiņas, meteorīti, zirnekļi, strazdi, tārpi un želeja, bet, kopš pa tām ir sākuši vazāties cilvēki, gadās, ka nokrīt arī visādi tehniska rakstura atkritumi kā lidmašīnu riteņi, durvis vai to tualetēs sasaluši ledus gabali. Tā notiek arī šajā romānā (jāatzīst, ka ne tikai šajā, no debesīm krītošas lietas ir daudzu rakstnieku iemīļota tēma). Romānam ir četras savā starpā saistītas daļas, kas stāsta par cilvēkiem, ar kuriem notiek dažādas neikdienišķas lietas. Kādu nosit ledus gabals, kāda loterijā vairāk kā vienu reizi vinnē Dubulto Džeka Podu, kādam piecas reizes iesper zibens. Tā gadās. Tomēr mūsu smadzenes evolūcijas ceļā ir izveidojušās ar noslieci jau automātiski visur meklēt iespējamas sakritības un izskaidrojums, turklāt bieži vien vietās, kur tādu nemaz. Tā nu grāmatas varoņi mokās un meklē atbildi uz allaž neatbildamo jautājumu, kāpēc tas viss notiek ar mani?

Kopumā jau Seljas Ahavas grāmata, lai gan viduvēja, ir tīri patīkama lasāmviela. Tulkojums ir labs, un valoda raita. Par sakritībām un likteni tā gan neko jaunu un oriģinālu nepasaka, un patiesībā to visu jau sen daudz labāk un talantīgāk ir aprakstījis vecais perdelis Kurts Vonnegūts, kurš bija viens no nedaudzajiem, kas izdzīvoja Drēzdenes bombardēšanā 1945. gadā (viņam patiešām bija, ko teikt par tēmu, tagadējie rakstnieki visi var mierīgi iet uzpīpēt maliņā). Un, lai gan autore diezgan daudz spriež par to, cik svarīgi ir forši pabeigt stāstu, tad romāna nobeigums tā arī paliek nepārliecinošs un atvērts.

Reizēm notiek kaut kas tāds – tikai vienu vienīgu reizi –, ka visu atlikušo dzīvi jādomā, kāpēc. Reizēm nenotiek nekas, un visu atlikušo dzīvi jādomā, kāpēc tad nenotika.

Vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.
Par grāmatu ir rakstījusi arī Lili, kas lasa.

Zanda Gūtmane “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”

Zanda Gūtmane “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Rīga: 2019.
Sērija: Salīdzināmā literatūra (Baltijas literatūra)

Dažreiz, lai paplašinātu redzesloku, ir noderīgi palasīt arī kādu akadēmisku monogrāfiju, tāpēc bibliotēkā ar nopietnu sejas izteiksmi no plaukta izvilku Zandas Gūtmanes “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”. Droši vien neticēsiet, bet šo sarkano ķieģeli lasīt bija negaidīti interesanti. Protams, tas ir akadēmisks izdevums ar atsaucēm, zinātniskam pētījumam atbilstošu struktūru un leksiku. Tomēr grāmata ir pietiekami subjektīva, lai to būtu saistoši lasīt, arī neko lāgā no literatūrzinātnes nejēdzot. Zanda Gūtmane savā darbā ir apkopojusi ļoti plašu informāciju par visu trīs Baltijas valstu vēsturi un literatūru, un izanalizējusi gan to kopīgās, gan atšķirīgās tendences. Pateicoties tam, grāmata ir noderīga jebkuram, kas interesējas par Baltijas burbuļa jaunāko laiku vēsturi, un tā ir unikāla tieši visu Baltijas valstu salīdzinājuma dēļ.

Vispār jau totalitāro režīmu Baltijā 20. gadsimtā nav trūcis, bet kā galvenās traumas grāmatā ir apskatītas divas – holokausts un padomju deportācijas, kuras norisinājās pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. Holokausts plašāk skāra Lietuvu, jo tajā dzīvoja vairāk vietējo ebreju, sauktu arī par litvakiem, bet izsūtījumi uz Sibīriju – Latviju un Igauniju.  Sākotnēji Baltijas literatūrā par šiem traumatiskajiem notikumiem tika klusēts, tad sešdesmitajos gados pamazām par tiem sāka rakstīt, testējot socreālisma kanonu robežas. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Baltijas literatūra veicināja nacionālās identitātes veidošanos, bet atklāti par padomju perioda noklusētajām sāpēm un traumām sāka rakstīt tikai astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmitajos, līdz 21. gadsimtā šo pārdzīvojumu pieredze pamazām pārveidojās par atmiņām par iepriekšējo paaudžu atmiņām, to pārstāstiem un pārstāstu pārstātiem. Līdzi laikam izmainījās arī veidi un attieksme, kā autori šīs traumas ir atspoguļojuši savos darbos un tagad mēs pamazām no Melānijas Vanagas “Veļupes krastā” esam nonākuši pie mīlīgiem, humoristiskiem komiksiem par deportācijām kā Viles Jurgas “Sibīrijas haiku” (Z.Gūtmanes darbā Jurgas grāmata nav minēta, tā vienkārši ir labs piemērs sabiedrības uztveres un vēsturiskās atmiņas izmaiņām).

 Autore savā pētījumā ir pieminējusi arī darbus, kas atstājuši paliekošu ietekmi uz Baltijas valstu literatūru kā, piemēram, Solžeņicina sacerējumi. Beidzot uzzināju, ka Solžeņicina stāsts “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” tomēr ir bijis ļoti operatīvi iztulkots latviešu valodā un vairākos turpinājumos publicēts Ņujorkas latviešu laikrakstā “Laiks” 1963. gadā, tomēr tulkojums laikam nav bijis, hm, īpaši baudāms. Neviens to vairs neatceras, un par tulkotāja vārdu vēsture klusē, jo tas acīmredzot aiz kautrības publikācijā nav pat pieminēts.

Grāmata ir ļoti apjomīga un ar informāciju un interesantiem faktiem bagāta, tāpēc vairāk par to nerakstīšu, jo to noteikti vislabāk izlasīt pašiem. Viena no noderīgākajām lietām, ko no pētījuma ieguvu, ir labu grāmatu saraksts, kuras palasīt par Baltijas burbuļa traumatisko pieredzi.
Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.

Latviešu valodā izdoto grāmatu saraksts, kuru pēc Z. Gūtmanes pētījuma izlasīšanas izveidoju savām vajadzībām. No 1. līdz 15. ir tās grāmatas, kuras par totalitārisma traumu tēmu jau esmu lasījusi, bet no 16. līdz 28. ir tās, kuras atzīmēju zināšanai, ka derētu izlasīt.

1.Āreleida, Kai. Pilsētu dedzināšana.
2. Bērziņš, Māris. Svina garša.
3. Egle, Jana. Svešie jeb miļenkij ti moi.
4. Freimane, Valentīna. Ardievu, Atlantīda!
5. Gavēlis, Ričards. Viļņas pokers.
6. Ikstena, Nora. Mātes piens.
7. Ivanauskaite, Jurga. Ragana un lietus.
8. Kalniete, Sandra. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos.
9. Paruļskis, Sigits. Trīs sekundes debesu.
10. Rauds, Reins. Perfektā teikuma nāve.
11. Reinsone, Sanita. Meža meitas.
12. Šepetis, Rūta. Starp pelēkiem toņiem.
13. Tungala Lēno, Biedrs bērns.
14. Vanaga, Melānija. Veļupes krastā.
15. Zālīte, Māra. Pieci pirksti.
16. Aivenss, Sidnijs. Debesis tik tumšas.
17. Bieļausks, Alfonss. Kauņas romāns.
18. Boruta, Kazis. Baltradža dzirnavas jeb Kas notika viņos laikos Piedruves novadā.
19. Kaplinskis, Jāns. Tā pati upe.
20. Kaugvers, Raimonds. Četrdesmit sveces.
21. Kross, Jāns. Lidojums uz vietas.
22. Luika, Vīvi. Septītais miera pavasaris.
23. Mihkelsone, Ene. Mēra kaps.
24. Sroga, Balis. Dievu mežs.
25. Šķēma, Antans. Baltā drāna.
26. Šķipsna, Ilze. Aiz septītā tilta.
27. Šlepiks, Alvīds. Mans vārds ir Marīte.
28. Vilks, Ēvalds. Divpadsmit kilometri.

Inga Ābele “Balta kleita”

Inga Ābele “Balta kleita”, izdevniecība Dienas Grāmata, Rīga: 2020.

Pēdējā laikā stāsti ir populārākais žanrs latviešu literatūrā, pārspējot pat pēc pasūtījuma rakstītus romānus. Dažādu autoru stāstu krājumi iznāk viens aiz otra, bet lielākoties ir vienveidīgi, un reti kurš paliek atmiņā kā kaut kas atšķirīgs. Šajā ziņā arī Ingas Ābeles “Baltā kleita” nebija izņēmums. Grāmata ir maza un plāna, un izvēlētais burtu lielums tekstam vizuāli liek izskatīties bērnišķīgam, tomēr, pateicoties abiem šiem faktoriem, krājumiņu var izlasīt ļoti ātri. Vāku rotā glīts, stilīgs šķīvītis ar divām garlaikotām sievietēm un tikpat garlaikotu baltu sunīti.  

Uzreiz gribu teikt, ka Inga Ābele raksta ļoti labi, un “Baltās kleitas” teksti ir brīnišķīgi un skaisti. Simboliskās baltās kleitas un ķirša metafora, kas vijas cauri grāmatai, ir izvēlēta veiksmīgi un stāstiem piestāv. Tomēr tagad labu brīdi sēžu un domāju, kāpēc nekas no lasītā emocionāli neuzrunāja un nelikās saistoši.  Krājumā ir iekļauti deviņi stāsti, katrs no tiem ir nosaukts kādas varones vārdā – Adele, Aiga, Alise, Donna, Linda, Malda, Margarēta, Sandra, Klinta. Un, lūk, visas šīs sievietes pēc grāmatas izlasīšanas šķiet pilnīgi vienādas, bez savas sejas un individualitātes. Pie labākās gribas nevaru atcerēties, ar ko Aiga atšķīrās no Alises, vai Alise no Donnas un Lindas. Visas viņas ir ar noslieci uz eksaltētām izpausmēm un mīl pašrocīgi veidot bezjēdzīgas drāmas, lai varētu klusi, bet cēli ciest, jo, iespējams, citos veidos nespēj izjust dziļas un patiesas emocijas. Nepārprotiet, stāsti nav drūmi, tie vienkārši ir saturiski garlaicīgi, diezgan fragmentāri un šausmīgi ātri aizmirstas, tādējādi izraisot apceri par pāragras vecuma demences iespējamību un tās nejaukajām izpausmēm.

Kopumā jau Ingas Ābeles grāmata “Balta kleita” ir uzrakstīta meistarīgi, un ieteicama lasītājiem, kuriem ir svarīgs teksta skaistums, metaforiskums un tamlīdzīgas būšanas.

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Hilarija Kērnija “Bites. Ceļvedis bišu neparastajā dzīvē”

Hilarija Kērnija “Bites. Ceļvedis bišu neparastajā dzīvē”, no angļu val. tulkojusi Ieva Zālīte, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2020.

Mazā, glītā grāmatiņa “Bites”, kā jau solīts uz tās vāka, diezgan vienkāršotā veidā izstāsta dažādus bišu dzīves aspektus – šo kukaiņu evolūciju no visēdājām lapsenēm par dūcenītēm veģetārietēm un nenovērtējamo lomu augu apputeksnēšanā. Uzzinām, ka eksistē krietni vairāk par divu veidu bitēm (tām parastajām, kas dzīvo mazās mājiņās, un tām otrām resnajām). Pasaulē ir ap 20 000 dažādu bišveidīgo kukaiņu sugu un, ak, jē, ne visas tās ir apzinīgas un cilvēkam pakalpīgas medus vācējas. Dažas, piemēram, mīl izgrauzt lapās interesantus regulāras formas caurumus, kas bieži samulsina dārzkopjus. Uzskatāmi ir izstāstīta un skaisti uzzīmēta bišu anatomija, dzīves cikls un uzvedība. Atsevišķa nodaļa ir veltīta medum, kas patiesībā ir bišu vēmekļi. Mazliet aizdomīgu grāmatu padarīja autores izvairīgums atzīt faktu, ka medus sastāv galvenokārt no cukuriem (glikozes un fruktozes), un ar tā lietošanu uzturā ir jāuzmanās tieši tāpat kā ar jebkuru citu cukurus saturošu produktu. Bija pat nodaļa par biškopību, bet to gan nevajadzētu uztvert kā reālas praktiskas pamācības darbības uzsākšanai šajā nozarē.

Bites Ceļvedis bišu neparastajā dzīvēHilarijas Kērnijas grāmatiņa neapšaubāmi interesanta un noderīga cilvēkiem, kas neko par bitēm nezina un nemīl lasīt nopietnāku literatūru. Teksti ir ļoti vienkārši un īsi, bet smuku bilžu ir patiešām daudz. Tas nudien nav slikti, varbūt pat labi laikā, kad neviens nemīl daudz iedziļināties nevienā tēmā, tomēr neko jaunu un līdz šim nezināmu par bitēm grāmatiņa man neatklāja.

Subjektīvi vislabākā šķita pēdējā nodaļa par bišu aizsardzību, lai gan autores koncepts par bitēm kā draudzenēm, šķita diezgan dīvains. Nudien nespēju izprast, kāpēc gan cilvēkiem vajadzētu draudzēties ar kukaiņiem vai jebkuriem citiem indiferentiem bioloģiskajiem organismiem, piemēram, tomātiem, nevis citiem cilvēkiem. Vienkārši bites ir būtiska apkārtējās pasaules daļa, bez tām pasaule kļūtu pavisam drūma un, iespējams, vairs neapdzīvojama, tāpēc mani ļoti skumdina straujā bišu un īpaši to savvaļas sugu izmiršana, kas ir vērojama pēdējās desmitgadēs arī pie mums. Cēlonis tai ir sistēmisko pesticīdu lietošana lauksaimniecībā (pie mums visvairāk rapša laukos), bitēm piemērotu dzīvotņu samazināšanās (histēriskā mauriņu pļaušana, neatstājot ziedaugus bišu barībai) un klimata izmaiņas, jo aukstie, vēlie pavasari ļoti novājina pārziemojušās bites. Nobeigumā autore sniedz 10 vienkāršus ieteikumus bišu dzīves atvieglošanai, no kuriem dažus bez piepūles var izpildīt jebkurš, kas apsaimnieko pat vismazāko zemes pleķīti. Piemēram, audzēt dārzā dažādus nektāraugus, nelietot pesticīdus vai iekārtot savvaļas bišu mājiņas.  Man vislabāk patika ieteikums ļaut dārzam būt nekārtīgam, kuru praksē rūpīgi esmu ievērojusi arī līdz šim, un nenoliedzami tas jūtami nāk par labu dārza audzelībai, veselībai un ražai. Ir gadījies vasarā apmeklēt brīnišķīgi ziedošu un smaržīgu, bet nedabīgi klusu dārzu un ar šausmām saprast, ka tuvumā nav nevienas bites, jo viss dzīvais tajā ir noindēts. Tāpēc arī man nepatīk perfektie smukumdārzi, jo patiesībā bieži vien tie ir tikai toksiskas balsinātas kapsētas, kuras zem virspusēja daiļuma slēpj līķus un iznīcību.

Ja Hilarijas Kērnijas grāmata motivēs vēl kādu cilvēku iestādīt dārzā vējmietiņus vai liepu, nelielu ziedoša mauriņa stūrīti nopļaut nedaudz vēlāk un bezjēdzīgi nelietot insekticīdus, tad tā būs izpildījusi misiju saglabāt kaut mazu kripatiņu no pasaulē strauji zūdošajām patiesi vērtīgajām un nozīmīgajām lietām.

Jana Egle “Dzimšanas diena”

Jana Egle “Dzimšanas diena”, izdevniecība “Latvijas Mediji”, Rīga: 2020.

Nesen iznākusī “Dzimšanas diena” ir rakstnieces un dzejnieces Janas Egles trešā stāstu grāmata. Tā kā biju lasījusi abas autores iepriekšējās grāmatas, bibliotēkā paņēmu arī šo.  Vispār salīdzinājumā ar abiem pārējiem Janas Egles stāstu krājumiem “Dzimšanas diena” ir nedaudz mīlīgāka un nav tik bezcerīgi tumša. Dažos stāstos var pat noticēt, ka varbūt viss tomēr beigsies labi vai vismaz ne tik slikti, kā varētu būt. Arī “Dzimšanas dienā” galvenās varones stāstos ir sievietes. Vīrieši paliek otrajā plānā, bet tipiski autores daiļradei viņi atkal bieži vien ir nepatīkami agresīvi tipi, kas pat sešu gadu vecumā piekakās konfekšu bundžiņu kā Dačuka stāstā, vai muļķīgi tirinās apkārt kā Sergejs “Dzimšanas dienā”, vai ne vienmēr apdomīgi izrunājas ar grūtnieci kā “Parādā”, vai pazūd bez pēdām kā Dāvids, vai gluži vienkārši, bāc, ņem un nomirst kā Karels. Vārdu sakot, uzvedas kā jau vīrieši.

Šajā krājumā pavisam ir iekļauti astoņi stāsti, un tie nav saistīti savā starpā kā Janas Egles iepriekšējā grāmatā “Svešie”, bet hronoloģiski tie ir sakārtoti, sākot ar mazas meitenes bērnības atmiņām, un tad pamazām izlīkumo cauri dažādām dramatiskām situācijām visdažādāko sieviešu dzīvēs, līdz noslēdzas ar mulsinošo un skumjo apziņas haosu, kas mūs var piemeklēt dziļā vecumā.

“Dačuks un dvīņi” – bērnības atmiņu stāsts, jauks un dzīvīgs. Līdzīgas atmiņas varētu būt daudzām autores paaudzes lasītājām – sapņu lelle, ļergas dzīšana, ne pārāk labi audzināti kaimiņu bērni, piškas, brīvība un blēņas.
“Parāds” – stāsts par sāpīgu zaudējumu, kuram tikt pāri ir vieglāk, ja atļauj kādam arī palīdzēt.
“Aleksandra ir skaista” – par dzīvi ratiņkrēslā, kad diemžēl ir grūti, patiesībā, neiespējami saglabāt neatkarību un pašcieņu.
“Pīle” – stāsts, par to, kā sieviete lēnām nonāk attiecībās ar sociopātu, diezgan biedējošs, vietām pat baiss. Stāstu internetā var izlasīt Satori.
“Labākais laiks tavā dzīvē” – asi un spilgti aprakstītas sajūtas garīgas saslimšanas gadījumā. Principā bezizeja.
“Ranaway train” – ja zināsiet nosaukumā minēto Soul Asylum dziesmu, tad sižets aptuveni būs skaidrs. Iespējams, nomācošākais stāsts krājumā, jo mierinājuma nevienam iesaistītajam nebūs vairs nekad.
“Dzimšanas diena” – ne vienmēr ir vērts reanimēt jaunības mīlestību, bet nelieli piedzīvojumi, pat ja tiem nav nekāda saldā nobeiguma, padara dzīvi krāsaināku un palīdz stāsta varonei saprast, ko viņai patiešām dzīvē gribas.
“Balta māja kalna galā” – vecums ir draņķīga padarīšana, ko tur vēl piebilst.

Lai gan stāsti šķita mazāk nostrādāti nekā abās iepriekšējās Janas Egles grāmatās, tīri subjektīvi “Dzimšanas diena” man patika labāk. Autorei ir laba valoda, viņas personāži runā kā normāli cilvēki (lai arī ne vienmēr normāli uzvedas), un lietas sauc pareizajos vārdos – te ir ļerga, merģeles un cūkrāceņi. Autores aprakstītais universs ir tik ļoti pazīstams, un arī situācijām stāstos var tīri labi noticēt pat tad, ja nekas tāds nav piedzīvots. Jā, “Dzimšanas diena” nav skaista un rožaina grāmata, bet tā ir laba, godīga un tieša lasāmviela tiem, kas nevairās no dzīves, kura visiem kādā brīdī mēdz būt arī sāpīga un neērta.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm.

Latvijas Grāmatu izstāde 2020

Šogad uz Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā devos ar domu tur ne tik daudz iepirkt grāmatas, jo man to ir jau ir ļoti daudz, bet vienkārši labi pavadīt laiku. Un, neticēsiet, bet plāns izdevās.

Tātad nopirku tikai trīs grāmatas. Vispirms jau Daniela Kēlmana “Tilu”. Izdevniecības stendā man pastāstīja, ka Netflix pēc šīs grāmatas stāsta šogad uzņemšot seriālu. Pat nezinu, ko par to domāt, jo “Tils” nav no tiem romāniem, kas ir ērti ekranizēšanai, bet lai nu viņiem veicas. Trīsdesmitgadu karš ir tik sarežģīts un grūti izprotams Eiropas vēstures periods, ka nudien vienīgais, kas mums vēl pietrūkst, ir Netflix seriāls ar Tilu, Ziemas karali un runājošu ēzeli. Un, cerams, ka viņi atstās arī pūķi. Savukārt Pīrsa Brauna “Sarkano sacelšanos” nemaz nepirku sev. Un pie orhideju smukbilžu grāmatiņas tiku Jāņa Rozes stendā, kura pārdevējas, paskatoties uz mani, jau uzreiz laikam pēc acīm nosaka, ko man vajag. Vispār grāmatas, ko vērts pirkt, šoreiz izstādē bija daudz. Vienkārši tās, kuras patiešām gribu paturēt, lielākoties nopērku uzreiz, kad tās iznāk. Un grāmatas, kuras negribēšu paturēt plauktā, nav interese pirkt arī uz svara un pa lēto, bet ļoti labi saprotu cilvēkus, kuriem grāmatu cena ir svarīga. Tas prieks trako lasītāju acīs, kas no izpārdošanas nesa milzu kaudzes ar grāmatām angļu valodā, vai no kastēm bija izzvejojuši sev noderīgas grāmatas uz svara, vai tikuši pie lieliskiem ieguvumiem no grāmatu maiņas punkta, bija tik aizkustinošs un foršs.

Grāmatu lasītāja izbāzenis vienā no izstādes stendiem

Grāmatu izstāde tomēr ir grāmatu mīļotāju lielākie svētki. Tāpēc bija ļoti patīkami vienuviet satikt tik daudzus aizrautīgākos Latvijas lasītājus. Te bija gan grāmatu blogeri, gan grāmatu klubiņa, uz kuru mēdzu piestaigāt, dalībnieki, gan FB Grāmatnieku grupas meitenes, gan Leona (citātu minēšanas spēle internetā) cīņu biedrenes un pat kādu laiku neredzēti radinieki, kuri arī, ziniet, ir lasītāji. Un, protams, rakstnieki, dzejnieki, tulkotāji, grāmatu izdevēji un tirgotāji. Satikt grāmatu cilvēkus un vienkārši parunāties ir brīnišķīgi, jo pati lasīšana ir ļoti personīgs un intīms process, kas prasa zināmu noslēgšanos sevī un labāk veicas vienatnē (bet var uztrenēties un lasīt gandrīz jebkur), tāpēc ir labi brīžiem paskatīties apkārt, un saprast, ka nepavisam neesi vienīgā trakā lasītāja šajā universā. Nedaudz maģiskuma izstādei šoreiz piešķīra tajā sastopamie daudzie Harija Potera fani plandošos apmetņos un burvju micēs ar platajām malām un smailajiem galiem, jo arī viņiem te bija noorganizēts savs pasākums.

Tagad grāmatu stendos var saņemt arī konsultācijas astroloģijā, mjā.

Izstādes pasākumu programma šogad tomēr lika mazliet vilties, jo nebija, teiksim, gluži manā gaumē. Droši vien esmu nedaudz aprobežota persona, bet mani neinteresē ne Uģi Kuģi, ne naudas enerģija, ne dziedināšanas tradīcijas, ne citas līdzīgas blēņas, kurām derētu kāds atsevišķs tematiskais simpozijs. No literārajiem pasākumiem apmeklēju tikšanos ar somu rakstnieci Katri Lipsoni, kura mīl hokeju un ir sarakstījusi romānu par NHL spēlētājiem. Latviski gan tikko ir izdota cita viņas grāmata “Saldējuma pārdevējs” Maimas Grīnbergas tulkojumā, kuru gribētos tuvākajā laikā izlasīt. Vēl aizgāju uz “Pētergaiļa” rīkoto tikšanos ar igauņu – latviešu dzejnieku Contru un igauņu bērnu rakstnieci Kairi Looku. Contra bija īsts igaunis – atraktīvs, ekspansīvs, kurš lasīja savus parupji humoristiskos dzejoļus, gan latviski, gan igauniski un beigās dziedāja tik aizrautīgi, ka arī publika pavilkās un rāva līdzi viņa dziļi izjustos pantus par žūpošanu un kniebšanos kā dzīves jēgu. Šis pasākums nudien bija izdevies. Tomēr līdzsvaram drīz vien zālē sāka skanēt bēru mūzika, jo uz Lielas skatuves notika Aivara Kļavja grāmatas “Bēres ar priekšapmaksu” atvēršanas svētki, un tad klusiņām devos prom, jo šķita, ka esmu izpildījusi vismaz divu mēnešu socializācijas normu introvertām personām. Skaidrs, ka grāmatas mierīgi var lasīt dziļā vientulībā, arī nekad nesatiekot to autorus un tulkotājus, bet šie literārie pasākumi tomēr lasīšanai dod papildu dimensijas un izjūtas.

Pārējās lietas nebija daudz mainījušās. Diemžēl atrodoties Rakstnieku viesistabā, apkārtējais troksnis bija nomācošs (ja vien neuzstājās Contra, kas pats bija spējīgs piebļaut visu telpu). Īpaši brīžos, kad blakus pasākumos skaļi spēlēja mūziku. Šķiet, ka Ķīpsalas halle nav piemērota vieta grāmatu izstādēm, jo tik daudzi runātāji un mūzika visos stūros vienlaikus ir ļoti nomācoši un nogurdinoši.

Tipisks grāmatu maiņas punkta piedāvājums

Grāmatu maiņas punkts salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu bija samērā patukšs, bet šo to labu un noderīgu tur atrast varēja. Vispār subjektīvi bija sajūta, ka apmeklētāju ir mazāk nekā iepriekšējos gados, bet to jau redzēsim pēc statistikas.

Kopumā pēc šī gada izstādes ir ļoti laba pēcsajūta. Bija daudz tikšanos, daudz foršu sarunu, daudz jaunu iespaidu, liela daļa dienas ir pavadīta vienā telpā ar lieliskām grāmatām un grāmatu daudzums mājās nav būtiski palielinājies. Paldies grāmatu izstādes organizētājiem un dalībniekiem, kuru darbam pateicoties, mums ir iespējami šie grāmatu svētki!

Grāmatas, kuras gribas paturēt plauktā

Ikgadējo Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā nudien neapmeklēju tikai tāpēc, lai iepirktu grāmatas. Tā ir lieliska iespēja satikt dzīvus grāmatu mīļotājus, rakstniekus, tulkotājus un izdevējus un uzzināt par jaunumiem, kā arī ērti tikt vaļā no vairs nevajadzīgajām grāmatām. Tomēr būtu dīvaini tur neko nenopirkt, vēl jo vairāk tāpēc, ka izstādē piedalās arī mazās izdevniecības, un kopējais grāmatu piedāvājums ir ļoti plašs.

Tāpēc šoreiz ielieku ļoti subjektīvu sarakstu ar grāmatām, kuras es noteikti nopirktu paturēšanai plauktā, ja vien tās (ar pāris izņēmumiem) jau nebūtu nopirkusi. Visas šīs grāmatas esmu izlasījusi un, lai neviens pēc tam nepārmestu maldināšanu, brīdinu, ka tās lielākoties stipri atšķiras no latviešu lasītāju iemīļotākajiem bestselleriem. Dažas no tām liek domāt, dažas ir ļoti skaistas, dažas ļoti savdabīgas, dažas liek iziet ārpus komforta zonas. Katrā ziņā ir vērts tām pievērst uzmanību.

 

Daniels Kēlmans “Tils” ir tieši tāda grāmata, kādas man patīk. Te ir spēles ar vēsturi, Trīsdesmitgadu karš, neuzticami stāstītāji, un pēc tās izlasīšanas vēl ilgi gribas rakties pa Eiropas vēstures aprakstiem, lai mēģinātu saprast, kas tajos laikos vispār ir noticis.

Žaume Kabrē “Es atzīstos” ir apbrīnojami skaista un daudzslāņaina grāmata, kurai piemīt maģiskas spējas lasītāju ievilkt citā realitātē.

Italo Kalvino “Ja reiz ziemas naktī ceļinieks” – postmodernistiska spēle ar tekstu, vārdiem un lasītāju. Iespējams, ka autors vienkārši ir gribējis savus lasītājus smalki iznest cauri, bet bija interesanti klīst pa Kalvīno smalki aprēķinātajiem labirintiem.

Heli Lāksonena “Soul. Burkans. Undens” koši, spilgti, sirsnīgi un ļoti emocionāli dzejoļi lībiskajā dialektā. Varbūt brīžiem nedaudz pārāk dīvaina valoda, bet tas nekas, beigās ir pievienota vārdnīca.

Varlams Šalamovs “Kolimas stāsti” ir nolaišanās ellē.

Primo Levi “Atelpa” ir atgriešanās no elles. Ne vienmēr tas ir vienkārši.

Sergejs Dovlatovs “Zona” – dzīve ellē. Ja pierod.

Viktors Peļevins “Kukaiņu dzīve” sirreāla alegorija par postpadomju dzīvi deviņdesmitajos gados.

Daniels Polaņskis “Pilsēta sapņo” dīvaina, sapņaina un ļoti ironiska proza, kuru ir ļoti grūti aprakstīt.

Čaina Mjevils “Pilsēta un pilsēta” ir grāmata, kura burtiski iznes smadzenes – kā kaut ko tādu iespējams izdomāt un uzrakstīt.

Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas” 1. un 2. daļa. Ļoti mīlīga un dirsīga grāmata par introvertu mākslīgo intelektu, kurš ir pasprucis brīvsolī, un labāk grib lūrēt salkanas daudzsēriju ziepenes nekā kaut ko slepkavot. Diemžēl tie muļķīgie cilvēki allaž iekuļas kaut kādās nepatikšanās un ir jāglābj. Ļoti simpātisks tulkojums.

Džo Aberkrombijs “Pats asmens” ir perfekta tumšā fantāzija – asa, nežēlīga un smieklīga ar kolorītiem varoņiem. Šī gan ir triloģijas pirmā grāmata, bet drīz būs arī nākamās, jo atšķirībā no citām populārām sērijām, tai ir uzrakstīts nobeigums. Turklāt tāds, kas salauza pat manu ledaino sirdi.