Džūlija Endersa ”Par zarnu šarmu”

Džūlija Endersa ”Par zarnu šarmu”, no vācu valodas tulkojušas Anne Sauka, Meldra Āboliņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Giulia Enders Darm mit Charme: Alles über ein unterschätztes Organ, 2014)

Visiem zināms, ka skaistums nāk no iekšām, tāpēc ar interesi ķēros klāt grāmatai, kura pilnībā ir veltīta mūsu lielākajai iekšējai dailei – zarnām. “Par zarnu šarmu” ir pasaulē dikti populārs dižpārdoklis, kuru ir sarakstījusi kāda uz ķišķām specializējusies jūtūbere.

Par zarnu šarmuJa jums šķiet, ka tas neizklausās pārāk labi, tad patiešām tā arī ir. Jau grāmatas sākumā ir maziem burtiņiem nodrukāts brīdinājums, ka ne autore, ne izdevniecība neuzņemas atbildību par grāmatas saturu. To nudien der likt aiz auss jebkuram lasītājam, bet viņi mūs vismaz ir godīgi brīdinājuši, ka saturs patiešām vietām ir kaka. Piedevām tīri subjektīvi man ne visai patika autores rakstības stils. Tas ir izteikti bēbisks, uķi – uķi garā, un liek domāt, ka autore savus lasītājus uzskata par klīniskiem idiotiem. Bet to var saprast, jo acīmredzot jūtūberu auditorija tieši tāda laikam ir, un vispār, rakstot normāli, mūsdienās jau nekādu dižpārdokli nesaražosi. Tas vēl būtu pieciešams, bet autore tik dikti aizraujas ar tēmu, un laikam jau tās pašas popularitātes dēļ vietām mēdz uzdot vēlamo par esošo (tikai uz kāmjiem veiktos pētījumus nebūtu labi uzreiz attiecināt uz cilvēkiem), tāpēc daži viņas apgalvojumi nepavisam nebija pārliecinoši.

Tomēr, ņemot vērā, esošo situāciju, kad sociālajos tīklos par uzturu klīst milzums mītu un ēdiens ir kļuvis par mūsdienu reliģiju un vispārēju apsēstību, grāmatu kopumā vērtēju pozitīvi, jo tajā ir vienkāršā veidā izskaidrotas tās lietas, ko mums kādreiz mācīja anatomijas stundās, bet kas tagad acīmredzot ir izmestas no mācību programmas. Grāmatas pirmajā daļā ir izskaidrota kakāšanas norise un tai piemērotākās pozas (šajā delikātajā brīdī glīti sēdēt uz poda diemžēl nav labākā izvēle), aprakstīta gremošanas sistēmas uzbūve, īsi pastāstīts par uztura sastāvdaļām, nedaudz arī par celiakiju un glutēna sensitivitāti, kā arī laktozes un fruktozes intoleranci. Patiešām mīlīgs bija mazais pielikums par izkārnījumiem ar to klasifikācijas skalu. Ja kādam patīk visu salikt pa plauktiņiem, tad ir noderīgi zināt, ka kakas var būt gan kā saplaisājušas desiņas, gan kā mīkstas atsevišķas pļekas.

Grāmatās otrā daļa ir par zarnu nervu sistēmu. Tajā stāstīts par ēdiena pārvērtībām tā garajā un smagajā ceļā no šķīvja līdz kanalizācijas sistēmai. Mazliet apskatīta vemšana, aizcietējumi un īsi par zarnu un smadzeņu saistību (par pēdējo gan gribējās palasīt vairāk).

Trešā daļa par mūsu iekšējās pasaules zvērudārzu bija visinteresantākā un vismazāk pārliecinošākā. Skaidrs, ka mūsdienu lielākā problēma ir, ka mēs ar savām akmens laikmeta zarnām dzīvojam tādā rafinētu ēdamlietu pārpilnībā, kādu mums evolūcija nudien nav paredzējusi. Tā dēļ arī rodas lielākās problēmas ar mūsu iekšējo zvērudārzu. Ja kādam šķiet, ka viņa vēderā mitinās tauriņi, diemžēl būs jāviļas, jo labākajā gadījumā viņa iekšas var aplaimot velteniskie tārpi (diemžēl autore nemaz nepiemin manus mīļotos plakantārpus). Toties baktērijas gan ir mūsu mūžsenās pavadones. Ja kādam ir laba oža, var mēģināt noteikt to enterotipisko piederību pēc izkārnījumu smakas. Baktērijas tāpat kā policisti mēdz būt gan labās, gan sliktās, un tomēr labāk ir rokas mazgāt nevis nemazgāt. Vispār tādas īstas skaidrības par baktēriju nozīmi cilvēka fizioloģijā ir maz, jo pētījumi vēl turpinās. Ir teorijas, ka patiesībā baktērijas daudz vairāk ietekmē mūsu smadzeņu darbību, nekā mums gribētos. Savā ziņā tas būtu jauki, jo var no sevis noņemt atbildību, jo, rau, to jauko rabarberu maizīti pusdienās taču neizvēlējos un neapēdu es, bet manu zarnu mikrofloras draudzīgais kolektīvs. Ja kāds ir pārliecināts, ka apzināti mācījies un veidojis savu karjeru, tad iespējams, ka patiesībā viņš visu laiku ir tirinājies apkārt tikai, lai garšīgi un sātīgi pabarotu savu iekšējo zvērudārzu. Galu galā varbūt arī baktērijas ir tās, kas raksta šo blogu. Tā aizdomājoties, ak, nē, ziniet! Labāk jāliek šim aprakstam punkts.

Leonards Mlodinovs “Zemapziņas spēks”

Leonards Mlodinovs “Zemapziņas spēks. Kā subliminālie stimuli ietekmē mūsu uzvedību”, no angļu valodas tulkojusi Dace Vanaga, Rīga: apgāds Lietusdārzs, 2017., (Leonard Mlodinow, SUBLIMINAL. Hou Your Unconscious Mind Rules Your Behavior, 2012)

Mlodinovs zemapziņas spēksGrāmata ar nosaukumu “Zemapziņas spēks” noteikti nepiesaistītu manu uzmanību, ja jau iepriekš nebūtu lasījusi Leonarda Mlodinova darbu par nejaušību ietekmi uz mūsu dzīvi, kurš man ļoti patika. Papētot tuvāk, izrādījās, ka šī grāmata patiesībā ir par subliminālo stimulu ietekmi uz mūsu uzvedību (skaidrs, kāpēc izdevēji ir ielikuši tik triviālu nosaukumu, jo tipiskais latviešu lasītājs diez vai pirktu kaut ko, kas sauktos tik dīvaini), un sapratu, ka man to noteikti vajag. Grāmatu izlasīju pāris dienās, un man tā patiešām labi gāja pie sirds un smadzenēm. Uzreiz gan jābrīdina, ka cilvēks, kurš seko līdzi jaunākajiem pētījumiem par smadzeņu darbību, no tās neuzzinās pārlieku daudz ko jaunu. Tomēr autors, kurš vispār ir kvantu fiziķis, sev raksturīgajā stilā ir apkopojis un pārskatāmi sakārtojis šobrīd zināmo informāciju par smadzeņu uzbūvi, darbību un sociālo neirobioloģiju. Turklāt ir skaidrs, ka šajā jomā vēl ir daudz neatklātā, jo tikai samērā nesen kļuva iespējams pētniecībā izmantot funkcionālo magnētisko rezonansi, lai beidzot varētu palūrēt, kas īsti mūsu galvās darās. Grāmatā ir aprakstīti daudzi praktiski eksperimenti, no kuriem daži nudien ir bijuši ļoti neētiski, īsi pastāstīts par smadzeņu pētniecības vēsturi, dažādiem pavērsieniem pētījumos un nozīmīgākajiem zinātniekiem, kas darbojušies šajā jomā. Katrai rindkopai ir pievienota norāde uz avotu, no kura ir ņemta informācija. Kopumā grāmata atstāj ļoti labu un patīkamu iespaidu. To noteikti var ieteikt visiem, kam interesē, kā darbojas mūsu prāts. Un vispār jau labas populārzinātniskās grāmatas pie mums nemaz tik daudz neiznāk, lai tās palaistu garām neizlasītas.

Grāmatai ir divas daļas. Pirmā “Divlīmeņu smadzenes” vairāk pastāsta par to kā darbojas tas, kas mums atrodas starp ausīm. Otrā “Sociālā zemapziņa” ir par to, kā neapzinātais mums palīdz izdzīvot ikdienā. Ja kāds ir iedomājies, ka zemapziņa ir pilna ar neķītrām seksuālām vēlmēm, nobēdzinātām bērnības traumām, vai ko līdzīgu, tad grāmata viņam sagādās vilšanos. Patiesībā mūsu smadzeņu neapzinātā daļa, kura ir daudz, daudz lielāka par apzināto, ir tā, kas ikdienā smagi strādā, lai nodrošinātu mūsu izdzīvošanu. Ko lai dara, ja mēs ar savām akmens laikmeta smadzenēm, kuras labākajā gadījumā bija paredzētas mamutu medībām nelielā kompānijā, pēkšņi esam nokļuvuši mūsdienās, kad ļoti īsā laika posmā cilvēku dzīvesveids, sabiedrība un tehnoloģijas ir pilnībā mainījušies. Labā ziņa ir, ka tām piemīt patiesi fantastiskas pielāgošanās spējas.

Lai gan mums šķiet, ka mēs labi apzināmies pasauli un paši apzināti kontrolējam savu rīcību, tad bēdīgā ziņa ir, ka bieži vien tā nav. Normālam cilvēkam to ir grūti un visdrīzāk arī neiespējami pieņemt. Tomēr eksperimentos ir pierādīts, ka mēs īstenībā nemaz neredzam to, ko mums rāda acis. Īstais attēls ir ar kājām gaisā, tajā ir aklie laukumi, tas ir drebelīgs un pārsvarā neskaidrs, taču smadzenes no šī haosa pamanās izveidot gluži pieklājīgu un skaidru apkārtnes bildi. Tas pats ir ar dzirdi. Smadzenes viegli aizstāj nesaklausītās skaņas vai vārdus ar, viņuprāt, piemērotiem. Ar atmiņu vispār ir galīgas auzas. Nav tā, ka mums smadzenēs glabātos smuki rullīši ar pagātnes ierakstiem, kurus pēc nepieciešamības izvilkt un pārskatīt. Diemžēl tur ir tikai fragmentāras, miglainas norādes, kuras vajadzības gadījumā bezapziņa ļoti veikli un izpalīdzīgi apaudzē ar patvaļīgi izvēlētu papildu informāciju, vai vispār pilnībā koriģē, lai mums apziņā nonāktu smuks un sakarīgs stāsts. Pat to var viegli pārliecināties jebkurš, kas regulāri ir veicis piezīmes dienasgrāmatā un pēc dažiem gadiem ir iedomājies tās pārlasīt. Patiesībā ir vēl trakāk, jo lielai daļai cilvēku pavisam vienkārši var iedvest tādas atmiņas, kādas viņiem vispār nekad reāli nav bijušas (to var lieliski izmantot, lai nedaudz ietaupītu naudu, piemēram, iestāstot bērniem, ka viņi ir bijuši Disnejlendā vai lidojuši ar gaisa balonu). Tam visam ir ļoti racionāls pamatojums. Ja mūsu smadzenes patiešām atcerētos visu, ko pieredzējušas, tās ātri vien uzkārtos. Cilvēkiem, kuri spēj atcerēties ļoti daudz, ar laiku rodas nepatīkamas problēmas tieši dēļ nespējas tikt vaļā no liekās informācijas.

Diemžēl arī mūsu sociālajā dzīvē smadzenes neuzvedas labāk. Tās īsti nespēj atšķirt emocijas un vienā mierā var sajaukt iekāri ar bailēm. Mūsu bezapziņa ir pārliecināta rasiste, lai gan apzināti varbūt domājam, ka mums nav muļķīgu aizspriedumu. Ikdienā mūsu smadzeņu slēptā daļa nepārtraukti šķiro visus cilvēkus dažādās kategorijās, izmantojot visbanālākos stereotipus, turklāt vienlaikus pamanās iestāstīt apziņai, ka tā nemaz nav. Izlasot nodaļu par caurmēra cilvēku uzvedību, balsojot vēlēšanās, atliek vienīgi iet un sist galvu pret sienu.

Tomēr, pateicoties bezapziņai, mūsu smadzenes lielākoties arī mūs pašus novērtē kā lieliskus, spējīgus un krietni labākus cilvēkus, nekā reāli esam. Turklāt mūsu naivi optimistiskā zemapziņa lielākajā daļā gadījumu arī pasauli redz kā daudz jaukāku vietu nekā tā reāli ir vai vismaz veicamajiem darbiem ieplāno mazāk laika. Patiesībā šī šķietami nejēdzīgā smadzeņu īpatnība ir brīnišķīga dabas dāvana, bez kuras cilvēks kā suga neko nebūtu sasniedzis. Senatnē tie īpatņi, kuru smadzenes pasauli atainoja precīzi un adekvāti, no šausmām ielīda atpakaļ savās alās, kur kamoliņā saritinājušies ieslīga depresijā un klusi šņukstot nomira. Savukārt optimistiskie idioti nešaubīdamies devās iekarot visu pasauli, un ļoti veiksmīgi to arī izdarīja (iespējams, ka pat pārāk veiksmīgi).

Evolūcija jau nav veidojusi cilvēka smadzenes ar mērķi precīzi izprast sevi, bet gan lai tās palīdzētu mums izdzīvot. Mēs, protams, varam pacensties sevi izzināt dziļāk, bet nekad mums nebūs pieejama visa smadzenēs esošā informācija. Un jāņem vērā, ka, ja prāta dabiskais pasaules redzējums nav objektīvs, tam ir savs pamatots un racionāls iemesls.

Leonarda Mlodinova grāmata par subliminālo mūsu smadzenēs ir ļoti saistoša, viegli lasāma un labi saprotama. Tomēr man visaizraujošākā šķiet tās dotā iespēja pārskatīt savus priekšstatus par sevi un pasauli. Un varbūt pat mazliet pārskatīt realitāti.

Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”

Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”, no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, (Haruki Murakami, Fushigi na toshokan, 2005)

Murakami nav no maniem iemīļotākajiem autoriem (viņa grāmatas lielākoties ir tādas ļenganas un padevīgas liktenim), bet man patika viņa personiskākie darbi kā “Norvēģu koks” un dokumentālais stāsts par skriešanu. Tomēr autors ir populārs un laikam arī pie mums labi pirkts, jo tiek izdots samērā bieži. Tāpēc kaut kā nemanot esmu izlasījusi jau desmit viņa grāmatas un šī bija vienpadsmitā.

savada biblioteka“Savādā bibliotēka” atšķirībā no pārējām Murakami grāmatām ir pasaka bērniem. Tā ir ļoti īsa, tajā nav seksa un kaķu, toties ir daudz krāsainu bilžu. Grāmatu paņēmu bibliotēkā un man to iedeva par spīti brīdinošajam uzrakstam uz vākiem, ka grāmatu aizliegts izsniegt uz mājām. Var jau būt, ka bibliotekāres to nemaz nebija pamanījušas.

Laikam jau vienas no lielākajām cilvēku bailēm ir bailes no bibliotēkām. Kā gan izskaidrot faktu, ka ļaudis tik maz apmeklē šo brīnišķīgo iestādi vienmēr atrunājoties ar stingrajiem grāmatu nodošanas termiņiem un tamlīdzīgām blēņām. Bailes no bibliotēkām ir apspēlējis jau Kings savā “Bibliotēkas policistā”, bet Murakami tas ir sanācis pat vēl labāk. Vai gan bibliotēkas vienmēr tikai laipni un nesavtīgi dalās ar zināšanām neko neprasot pretī? Varbūt mēs tikai vienkārši neesam ievērojuši slepenos pagrabus, kuros pēc tam tiek izsūktas lasītāju smadzenes. Ja nu jums pēkšņi sagribas kaut ko uzzināt par nodokļu iekasēšanas sistēmu Osmaņu-turku impērijā, tad labāk meklējiet informāciju internetā. Lai gan arī attiecībā uz tīmekli nevaram būt droši, kā tur ir ar to smadzeņu izsūkšanu.

Zēns, kas ir pasakas galvenais varonis, nonāk gūstā slepenā labirintā zem bibliotēkas, kur viņu piebaro ar zināšanām un dažādiem garšīgiem un detalizēti aprakstītiem ēdieniem, lai smadzenes kļūtu piemērotas apēšanai (visas jau nemaz nav tā uzreiz ēdamas). Te viņš satiek Aituvīru, kādu meiteni, kura sazinās tikai ar žestiem, un piedzīvo dažādu realitāšu pārklāšanos. Kā jau visi Murakami varoņi, zēns ir ļoti pasīvs un bez ierunām pakļaujas savam liktenim, bet par laimi grāmata ir ļoti īsa un tas nepaspēj apnikt.

Pasakas nobeigums ir atvērts, simbolisks un ļoti skumjš. “Savādā bibliotēka” ir skaists, alegorisks stāsts par cilvēka mūžīgo eksistenciālo vientulību un sev tuvu cilvēku zaudēšanu, kas ir viena no iemīļotākajām Murakami darbu tēmām. Grāmatu var droši lasīt visu vecumu lasītāji, pat ja bērni ne visu tajā spēs saprast.

Terijs Prečets „Pēdējais varonis”

Terry Pratchett, The Last Hero, 2001

Kā ir lasīt jau četrdesmit piekto (ja var ticēt gudrīdiem) sava iemīļotākā autora grāmatu? Ziniet, brīnišķīgi tas ir, brīnišķīgi. Tā ir ārkārtīgi patīkama atgriešanās Plakanajā pasaulē un satikšanās ar iemīļotiem un labi pazīstamiem varoņiem. Pieļauju, ka, lasot šo grāmatu, manu seju visu laiku rotāja absolūti muļķīgs un līdz ausīm plats smaids.

The Last Hero 1Bet par visu pēc kārtas – „Last Hero” ir divdesmit septītais romāns Discworld sērijā un septītais Rincewind ciklā. Rincewind ir visgļēvulīgākais un neprasmīgākais burvis Diskpasaulē un viņam nepārtraukti nākas nodarboties ar pasaules glābšanu. Šoreiz gan ne ar zeķē iesietu pusķieģeli, bet mazliet sarežģītākā veidā, jo atkal ir pasliktinājušās attiecības starp Dieviem un varoņiem. Kā zināms, tad pirmais varonis Dieviem nozaga uguni un par sodu uz mūžīgiem tika piekalts pie klints, kur neskaidras sugas plēšputns tam katru dienu izrij iekšas, kas pa nakti ataug atpakaļ. Ko tad atliek paveikt pēdējam varonim? Pareizi, atdot uguni Dieviem atpakaļ. Turklāt ar visiem procentiem. Tā, lai tie maitas to atcerētos uz visiem laikiem. Jo viņi nu reiz ir ļāvuši varoņiem novecot un kļūt par sagrabējušiem večukiem ar protēzēm, kruķiem, sāpošām locītavām un pasliktinātu dzirdi. Varoņu dreskodā īsti labi neiederas arī siltā apakšveļa un elastīgās saites. Tā nu pēdējais varonis Koens Barbars ar savu večuku bandu Sudraba Ordu, paķerot līdzi kārtīgu sprāgstvielu porciju skaistai uguņošanai, dodas savā pēdējā ceļojumā uz Dievu mitekli Cori Celesti kalnā. Pa ceļam viņiem pievienojas novecojusi sieviešu dzimuma varone Vena un klasisks sliktais tēls Ļaunais Harijs, jo bez tumšajiem tēliem tak nevar iztikt neviens patiešām pareizs varoņstāsts.

Grāmatā Prečets savā manierē risina jautājumu, kas vispār ir varonis. Nedaudz iedziļinoties tēmā ir skaidrs, ka pasaules vēsturē varoņi lielākoties ir bijuši socioptātiski tipi, kuri bez jebkādiem kompleksiem ir pievākuši sev visu, ko iegribējies – tempļu dārgumus, jaunavas, veselas impērijas un tamlīdzīgus labumus, un nogalinājuši visus, kam pret to ir bijuši jel mazākie iebildumi. Vissvarīgākais varoņdarbā ir laba publicitāte. Vari nožmiegt veselu baru ar pūķiem, bet, ja šī akcija nebūs apdziedāta visos vietējos tirgus laukumos (un vēlams jambos), nekāds varonis nebūsi. Nu Koena banda šajā jomā ir profesionāļi, tāpēc pa ceļam ir nolaupījuši un uz Dievu mitekli stiepj līdzi ar ceļojošu dziesminieku. Ai, šajā grāmatā autors vispār ļoti daudz ironizē par varoņu uzvedības noteikumiem un izplatītākajām klišejām varoņstāstos. Un dažreiz vislielākais varoņdarbs ir atbrīvot pasauli pašiem no sevis.

Lai gan Diskpasaulē neviens pārlieku nebēdājas par iespēju palikt bez Dieviem, kuri būdami īstas cūkas sarainās dikti mīl kāpināt savus popularitātes reitingus ar pēc iespējas lielāku aizliegumu skaita uzlikšanu saviem sekotājiem, tomēr ne pārāk intelektuālā Koena banda nav padomājusi par savas akcijas sekām, kas novedīs pie tūlītējas Diskpasaules bojāejas. Tāpēc Ank-Morporkā tiek organizēta glābšanas ekspedīcija, kurai jānokļust Cora Celesti pēc iespējas ātrāk un neizmantojot maģiju. Tajā iesaistās vietējais mākslinieks un izgudrotājs Leonards. Ļoti talantīga personība, bet ārkārtīgi bīstama. Teiksim, palūgsi viņam uzkonstruēt tosteri brokastu maizītēm, bet viņam iespējams iznāks masu iznīcināšanas ierocis ar precīzu izgatavošanas instrukciju un ekonomiskās efektivitātes aprēķiniem. Vēl ekspedīcijai pievienojas Rincewind, jo ir labi pazīstams ar Koenu  no senākiem piedzīvojumiem, bezgala lieliskais Dzelzsbetona Burkāns un simpātiskai Bibliotekārs – tas, kurš orangutāns. Vispār jau pasaules glābšana no neizbēgamas bojāejas ir ļoti nepateicīga nodarbošanās. Īpaši tad, ja ir izdevies to izglābt – jo tad jau tā bojāeja nemaz tik neizbēgama nav bijusi, vai ne?

Un visiem pa vidu Nāve risina Šrēdingera kaķēna problēmu no sava skatu punktā.

Vārdu sakot, šī ir lieliska, smieklīga un asprātīga grāmata, tāpat kā vairums no pārējām Prečeta sarakstītajām. Jāpiebilst, ka šis ir viens no īsākajiem sērijas romāniem un atšķirībā no citiem ir ļoti skaisti ilustrēts.

“It sucks all the life right out of you, civilisation.”
“It killed Old Vincent the Ripper,” said Boy Willie. “He choked to death on a concubine.”
There was no sound but the hiss of snow in the fire and a number of people thinking fast.
“I think you mean cucumber,” said the bard.
“That’s right, cucumber,” said Boy Willie. “I’ve never been good at them long words.”
“Very important difference in a salad situation.” said Cohen.

 

Rosa Navaro Durana, „Dons Kihots. Stāsti bērniem”

Rosa Navaro Durana, „Dons Kihots. Stāsti bērniem”, no spāņu val. tulk. Marta Kaulakāne, Madara Loce, Kristīne Ločmele, Linda Mičule, Linda Reinsone, Kristīne Treija, Rīga: Mansards, 2016. (Rosa Navarro Durán, El Quijote contado a los niños,2005)

Dons kihotsDona Kihota pārstāstu mazgadīgām personām saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Lasītājas, un šī grāmata bija viens no maniem grāmatu izstādes pirkumiem. Esmu diezgan skeptiska pret pasaulslavenu romānu īsajiem pārstāstiem, bet gan jau Lasītājai bija savi apsvērumi tādus uzdāvināt (blogeru dāvanās foršākais ir to neparedzamība un iespēja izlasīt ko tādu, kam citādi nekādi nepievērstos). Un nav jau arī ko slēpt – pašu nemirstīgo šedevru diemžēl lasījusi neesmu (un par to esmu mazliet nokaunējusies), bet tāds jau ir to liktenis – gozēties topos 10 grāmatas, ar kuru neizlasīšanu īpaši lepojos un tamlīdzīgos.

Nav jau arī tā, ka Servantesa diženais gara darbs man būtu pilnībā svešs. Bērnībā man bija brīvi pieejams episkais Dona Kihota 1956. gada izdevums divos nenormāli smagos liela formāta sējumos Mirdzas Ķempes tulkojumā ar fantastiskām Gistava Dorē grafikām, tāpēc dažreiz gadījās tos pašķirstīt. Uh, kas tās bija par ilustrācijām – tumšas, gotiskas, biedējošas, neizprotamas un iztēli rosinošas. Tomēr, palasot tekstu, tas izrādījās pirmsskolas vecuma bērnam pārlieku garlaicīgs un grūti izprotams. Tā kā vienmēr pa rokai bija interesantākas grāmatas, Dons Kihots tā arī palika neizlasīts. Nu tik daudz jau es bērnībā biju apguvusi, ka Dons Kihots ir dīvains onkulis, kurš gribēja sadot pa seju vējdzirnavām un mīlēja mest kūleņus ar pliku dibenu (visi šie skati grāmatā bija uzskatāmi ilustrēti). Man bija arī zināms, kā cienījamais idalgo līdz tam nonāca – skaidrs, ka triviālliteratūra jau 16. gadsimtā bija kļuvusi par īstu sodību. Tikko bija pieejamas drukātās grāmatas, daži cilvēki uzreiz tā salasījās bruņinieku romānus, ka viņiem izkalta smadzenes, smagi sašķobījās prāts un pilnībā sajuka iztēle ar realitāti.

Dons Kihots

Gistava Dorē ilustrācija Donam Kihotam, attēls no Vikipēdijas

Jaunā Dona Kihota bērnu versija ir Rosas Navaro Duranas pārstāsts, kuru latviešu valodā nez kāpēc ir tulkojusi vesela tulkotāju banda (acīmredzot tas ir bijis kaut kāds LKA kursa kopprojekts). No diviem pamatīgajiem Servantesa sējumiem pāri ir palikusi mazītiņa grāmatiņa ar daudzām bildēm. Ilustrācijas ir ārkārtīgi mīlīgas un jaukas. Un man tās šausmīgi nepatika – tajās mazais sārtvaidzis onkulītis, kas patiešām ir diezgan līdzīgs cienījamajam profesoram Danilānam, izskatās pēc vienkārša pajoliņa un nepavisam nelīdzinās traģiski smieklīgajam Skumjā Izskata bruņiniekam biedējoši valdzinošajās Dorē bildēs. Ir jau saprotams, kāpēc tādas grāmatiņas izdod – lai bērniem būtu elementārs priekšstats par klasiskās literatūras saturu un viņi vēlāk neizgāztos saviesīgās sarunās vai TV viktorīnās, apgalvojot, ka Dona Kihota zirgu sauca Motocikls (nopietni, pati reiz tādu gadījumu redzēju). Un droši vien tāpēc, lai pieaugot viņi nekādā gadījumā nelasītu pilno Servantesa romāna tekstu, jo saturs tak zināms. Ko tur vairs lasīt un lieki tērēt laiku, ja viss ir sen nomaitekļots (vējdzirnavas vinnēja). Bet tā jau pie grāmatiņas ir piestrādāts. Tai ir paša Spānijas vēstnieka Latvijā Pedro Himenesa Načera priekšvārds, kurā labākajās tradīcijās ir izskaidrots šī izdevuma milzīgais kulturālais nozīmīgums. Un veseli divi pēcvārdi, kuros jauniešiem saprotamā veidā izskaidrotas Dona Kihota galvenās idejas (cīņa starp ideālismu un reālismu, starp garīgo un materiālo, un vispār – justies brīvam nozīmē būt ārprātīgam).

Starp citu, saturiski bērnu izdevums ir ļoti tikls. Piemēram, divas staigules, kuras Dons Kihots grāmatas sākumā satiek iebraucamajā vietā, šajā pārstāstā ir kļuvušas par jaunavām. Pat nezinu, vai tiešām bērnu dēļ vajadzēja tik ļoti pūlēties izkastrēt pamattekstu. Es pirmsskolas vecumā dzīvoju jaukā pārliecībā, ka staigules ir tantes, kuras daudz staigā, nu apmēram tādas kā klaidones. Bet var jau būt, ka mūsdienu bērni patiešām ir tik dikti samaitāti, ka viņiem nevar dot lasīt kārtīgi neizcenzētu Donu Kihotu.

Lai nu kā, grāmata iedvesmoja izvilkt no saviem krājumiem Servantesa Donu Kihotu (kā maniakālai grāmatu atkarīgajai man jau sen bija sarūpēti veseli divi dažādi šī šedevra latviešu izdevumi) un nolikt lasāmajā kaudzītē pie gultas. Skaidrs, ka Dona Kihota izlasīšana būs ilgtermiņa projekts, bet pēc pieredzes klasiku labāk lasīt lēni, mierīgi un nekur nesteidzoties.

 

Hanss Hennijs Jāns „Svina nakts”

Hanss Hennijs Jāns „Svina nakts”, no vācu val. tulk. Dens Dimiņš, Rīga: SIA „J.L.V.”, 2015. (Hans Henny Jahnn, Die Nacht Aus Blei, 1956)

„Svina nakts” ir maza, pelēka un ārēji neuzkrītoša grāmatiņa, kurai diez vai pievērstu uzmanību, ja nebūtu to saņēmusi Ziemassvētku dāvanā no Viļa.Kasima. Viņam ir laba un izkopta literārā gaume, tāpēc, pateicoties Viļa dāvanām, brīžiem palasu arī kaut ko vairāk par ierasto triviālliteratūru 🙂 (tagad beidzot ķēros arī pie Amosa Oza). Izdevuma necilais izskats izrādījās maldinošs, un Dena Dimiņa tulkotā „Svina nakts” ar Neles Zirnītes spocīgi dziļdomīgajām grafikām ir viena no dīvainākajām šogad lasītajām grāmatām. Tās autors ir bijis kaut kāds ķerts tips, kurš dzīvojis Vācijā pagājušā gadsimta sākumā, būvējis ērģeles un rakstījis savādas, ar domuzīmēm pārpludinātas grāmatas.

Svina naktsNeņemos apgalvot, ka līdz galam izpratu autora ieceri ar visiem tiem dubultniekiem, eņģeļiem un neskaitāmajiem simboliem, un patiesībā man pat īsti negribas zināt, kas ir darījies viņa galvā, rakstot šo grāmatu, bet „Svina nakts” neapšaubāmi ir drūmākā, bezcerīgākā un klaustrofobiskākā grāmata kādu ir nācies lasīt pēdējo gadu laikā. Labi kā tā ir tik īsa, citādi pēc vēl kādām simts lappusēm mani būtu piemeklējusi akūtas depresijas lēkme.

Jāpiezīmē, ka „Svina nakts” sākotnēji bija iecerēta kā atsevišķa nodaļa romānā ar nosaukumu „Tas pienāk katram” kā tā galvenā varoņa Matjē sapnis (lasīšanu tas, ziniet, nepavisam nepadara vieglāku), bet beigās autors nolēma to publicēt atsevišķā grāmatā. Kā jau sapnis, tā ir sirreāla, pilna ar absurdām situācijām un nepakļaujas nekādai loģikai. Viss notiek ārpus laika, ir tikai bezgalīga nakts, neizprotama pilsēta, sāpīga vientulība, neizbēgama nolemtība un tumsa. Un mēs visi mirsim. Jā, visi. Bez izņēmuma.

„Svina nakts” nebūs tā grāmata, kuru var droši ieteikt lasīt citiem. Tā tomēr prasa mazliet iziet ārpus no ierastās lasīšanas komforta zonas. Bet tā ir meistarīgi un ļoti savdabīgi uzrakstīta, un arī tulkojums ir ļoti labs. Riskējiet paši.

Elīna Kolāte, Elīna Kursīte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”

Elīna Kolāte, Elīna Kursīte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, SIA Rundas, 2016

Žļābji, Blusova, Ķepova, Pirdova, Lotuši, Kozusola, Ubagova, Latišonoki un Skobulīna ir tikai daži no 66 pierobežas ciemu nosaukumiem, par kuriem stāstīts „Latvijas pierobežas pēdējos mohikāņos”. Grāmata ir tapusi ar Valsts pētījuma programmas “Letonika – Latvijas vēsture, valodas, kultūra, vērtība” projekta atbalstu, bet par abu Elīnu pierobežas ceļojumiem un raibajiem piedzīvojumiem tās tapšanas laikā var palasīt tāda paša nosaukuma feisbuka lapā. Turpat ir arī daudz bilžu un stāstu. Grāmatas ideja ir bijusi pastāstīt par mazajiem ciemiem, kas atrodas ne tālāk par 2 km no Latvijas robežas ar kaimiņvalstīm vai jūras, un kuros dzīvo ne vairāk par 10 iedzīvotājiem. Šādu ciemu skaits strauji samazinās, tāpēc savāktais un apkopotais materiāls paliek kā nozīmīga liecība par šīm izzūdošajām vietām un cilvēkiem.

Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņiVispār jau grāmatas nosaukums man nešķiet īsti precīzs. Ilgus gadus ir nācies dzīvot pierobežā (dažu minūšu gājiena attālumā no jūras) un es nemaz nesajutos vientulīgi, jo turpat dzīvoja (un dzīvo arī tagad) vēl daži desmiti tūkstošu citu cilvēku. Lai arī pierobeža ir mazāk apdzīvotā Latvijas teritorijas daļa, tomēr vietām tur cilvēku vēl joprojām ir traki daudz un nav jau tā, ka tur būtu palikuši tikai daži pēdējie mohikāņi. Galu galā arī Rīga nedaudz atrodas pierobežā. Bet, nu, skaidrs, ka dzīvei pie robežas ir savas īpatnības. It īpaši pie jūras, jo tur vislabāk var izjust, kā viss beidzas – ceļi, pilsēta, zeme, un sākas brīnišķīgā bezgalība.

Grāmata ir veidota kā no maziem gabaliņiem salikta haotiska mozaīka. Par lielāko daļu no ciemiem ir mazi stāstiņi, kuriem pievienotas viena vai vairākas fotogrāfijas. Stāsti varētu būt arī garāki (man vienmēr paticis tādus lasīt), bet bildes ir ļoti izteiksmīgas un dažreiz pasaka vairāk nekā rakstītais. Cilvēku sejas, stāja, apģērbs, fotogrāfijas fons – viņu mājas, dārzi, pagalmi, tāpat arī viņu suņi, kaķi, mazbērni, traktori, velosipēdi, piena kannas un malkas kaudzes runā paši par sevi.

Kopumā jau pēdējie mazo ciemu iedzīvotāji ar savu dzīvi ir apmierināti. Tas arī saprotams, jo neapmierinātie no šejienes pie pirmās iespējas ir aizbraukuši un grāmatā mēs viņus praktiski neredzam. Taču skaidrs, ka neapmierināto ir bijis daudz, daudz vairāk, jo citādi jau šie ciemi neizmirtu. Interesanti, ka feisbuka komentāros daži uzskata, ka grāmatā aprakstītajiem cilvēkiem ir īstāka dzīve nekā citiem. Vai tad ir kaut kādi noteikti kritēriji cilvēka dzīves īstumam vai neīstumam?

Lai nu kā, grāmata ir laba un saistoša lasāmviela visiem, kas grib iepazīt mazāk zināmos un nomaļākos Latvijas nostūrus un tajos mītošos cilvēkus. Vienīgais, kas man lasot pietrūka, ir maza, shematiska Latvijas karte ar tajā atzīmētām aprakstīto ciemu atrašanās vietām. Vēl jāpiebilst, ka pēdējo mohikāņu meklēšanai un dokumentēšanai ir paredzēts turpinājums – šoreiz Latgalē, jo tur atrodas visvairāk izzūdošo ciemu un esot visgaršīgākais speķis.