Kalendāra fenomens


Andris Kalnozols “Kalendārs mani sauc”, izdevniecība Orbīta, Rīga: 2020.

Aizdomājos par Andra Kalnozola romāna “Kalendārs mani sauc” negaidīto popularitāti. Grāmata jau vairākas nedēļas atrodas Jāņa Rozes grāmatnīcu topa pirmajā vietā. Parastie lasītāji par to raksta priekpilnas atsauksmes Goodreads. Kritiķi arī neko sliktu pagaidām nesaka, un tā pat ir izvirzīta LALIGABA 2021 nominācijai “Spilgtākā debija”. Tas viss ir samērā negaidīti, jo grāmatai nebija praktiski nekādas reklāmas. To ir izdevusi maza izdevniecība, kura specializējas ne visai populāras nišas literatūras izdošanā. Piedevām romāns iznāca laikā, kad tika slēgtas grāmatnīcas un bibliotēkas, un lielie izdevēji gauži vaimanāja, ka latviešu grāmatniecībai gals klāt.

Arī grāmatas autors Andris Kalnozols līdz šim nebija pazīstams plašākām lasītāju masām. Romāna noformējums ir absolūti necils un lakoniski vienkrāsains, nu, kur tas der? Turklāt izdevējs ir atļāvies tādu nolaidību kā plānos vākus – sen zināms, ka latviešu grāmatu pircējs nepērk neko, kas nav ķieģeļa biezumā un gruntīgi cietos, vēlams lakotos vākos ar dekoratīviem reljefiem. Ar romāna saturu ir vēl sliktāk. Vai varat vispār iedomāties – šajā grāmatā nav seksa. Nu, tā ka nemaz nav. Kalendāra galvenais varonis ir patīkami aseksuāls, un arī pārējie personāži dzīvo pilnvērtīgas dzīves bez nevajadzīgiem sarežģījumiem. Kā gan tas iespējams, ka latviešu lasītājs pērk un lasa grāmatu, kurā nav vētrainu drāzienu ar visu, kas kustas un uz jebkuras piemērotas virsmas? Mums tak izdevēji stāsta, ka citādas grāmatas lasītāji tagad nemaz nepērkot. Nav te arī nekā krimināla, ne arī kādu slavenību un skandālu.

Grāmatas darbība vispār notiek kaut kādā mazpilsētā, pat ne Rīgā, bet romāna galvenais tēls Oskars Kalendārs ir raksturots kā jauns vīrietis ar grūti definējamu garīgās veselības stāvokli, un šāds raksturojums lielākoties nepavisam nerada interesi par grāmatu. Un vēl tā valoda – tik nepareizi lietota! Piktas tantes feisbukā, pat grāmatu nelasījušas, vaimanāja, kā gan galvenais varonis var atļauties būt tāds, kāds viņš ir, un pat apgrēcināties pret pašu latviešu valodas svētāko svētumu – ģenitīvu. Tādiem nepareiziem tēliem nudien nav vietas latviešu literatūrā. Un sižeta arī šajā romānā praktiski nav. Jā, kāpēc gan kāds vispār gribētu pirkt un lasīt tādu grāmatu?

Patiesības labad jāpiebilst, ka grāmatai tomēr piemīt divas latviešu grāmatu pircējiem pievilcīgas īpašības. Pirmkārt, tās nosaukumā ir vārds “Kalendārs”. Kā zināms, jau no senlaiku klasiķu rakstiem, pati pirmā un galvenā grāmata katra lasītprotoša latvieša sētā esot bijis Kalendārs un citu nemaz neesot vajadzējis. Visi pirka tikai kalendārus, un tie bija brangs lasāmais visam gadam ar ģeldīgiem padomiem katrai dzīves dienai. Iespējams, ka tam vēl joprojām ir kaut kāda sublimināla ietekme arī uz mūsdienu lasītājiem, kuriem nostrādā latviskā dzīvesziņa, ko slepeni atmodina nosaukumā tālredzīgi lietotais vārds “kalendārs” un, hop, visi to pērk. Otrkārt, grāmata ir izdota sērijā “Orbītas bibliotēka”. Ar dažiem cilvēkiem esot tā – kā nopērk vienu sērijas grāmatu, – tā cauri ir, jānopērk visas, lai būtu pilns komplekts, un apstāties nevar. Pilnīgi trakums kaut kāds. Tāpēc izdevēji mīl veidot grāmatu sērijas.  

Vārdu sakot, kas gan Kalnozola romānā “Kalendārs mani sauc” varētu būt tik pievilcīgs, ka negaidīti daudzi lasītāji to patiešām mīl un lasa ar prieku. Pavisam vienkārši – tā ir ļoti cilvēcīga, sirsnīga un labsirdīga grāmata – tieši tāda, kādu mēs sen esam pelnījuši redzēt latviešu literatūrā. Tā ir brīnišķīga komforta literatūra, kas ļoti piemērota lasīšanai pandēmijas laikā. Tā ir lasītāju mierinoša un atsāpinoša grāmata. To var lasīt nesteidzīgi, pa maziem gabaliņiem, pēc izlasīšanas atšķirt jebkurā vietā, un sākt lasīt atkal ar platu smaidu sejā. Nudien gribas mazu brītiņu padzīvot autora radītajā pasaulē, lai gan tā, protams, vairāk atbilst fantāzijas žanram. Varētu paklusēt kopā ar Oskaru, ar Janīnu stādīt kabačus, uzmundrināt Birutiņu, padiskutēt ar Ļeņinu, uzcept reņģītes, sabužināt Mildiņu, varbūt arī kādā brīdī ielīst antresolā un piedzerties. Grāmata, saprotams, nav nekāds diženais intelektuālais šedevrs, bet tā ir ļoti patīkama, laba un kvalitatīva lasāmviela, kas savā būtībā nemaz nav ne vienkārša, ne plakana. Ja ir vēlēšanās, var parakties dziļākos teksta slāņos, bet to mierīgi var lasīt arī bez tādiem izrakumiem. Tāpat romānā netrūkst arī neveiksmju, bēdu, slimību un nāves, bet ar visu to šī ir ļoti gaiša grāmata, kas pasaulē vairo labo – to kā mums visvairāk trūkst.

Vienīgais sliktais romāna pēcefekts ir grūtības tagad sākt lasīt kaut ko citu no latviešu literatūras. Pārāk jau viss tajā šķiet samudrīts, liekvārdīgs vai saturiski tukšs.

Svarīgi ir no rīta pamosties. Svarīgi ir pateikt labrīt. Svarīgi ir pateikt paldies par brokastīm mammai un palīdzēt mājas darbos, līdz viņai apnīk. Svarīgi ir iziet ārā pastaigāties. Svarīgi ir pastaigāties ļoti ilgi, bet tad, ja dikti nelīst vai tā. Svarīgi ir vērot citus, bet neblenzt. Svarīgi ir izvairīties no ātrām mašīnām un skaļiem motocikliem, kas ir ļoti skaļi. Svarīgi ir atbildēt datumu un vārdu, ja kāds prasa, bet neko citu un iet prom. Svarīgi ir neatskatīties. Svarīgi ir neļaut par sevi ņirgāties, bet, ja tā notiek, iet prom. Svarīgi ir nenonākt klīnikā. Svarīgi ir Viņu ieraudzīt, bet, ja ieraudzīt, tas ir mīļi. Svarīgi ir iet mājās. Svarīgi ir domāt par to visu. Svarīgi ir, ja uznāk vēmiens, to nedarīt ārā pa logu, kur Krūmiņiem dzīvo Tedis. Svarīgi ir ar mammu paēst vakariņas un apēst arī to, ko pa dienu paņēmu līdzi, lai neaiziet bojā. Svarīgi ir iet gulēt un aizmigt. Svarīgi ir, ja redzi Viņu sapnī, ilgi skatīties.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.

Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.

Aija Bley “8. b klase”

Aija Bley “8. b klase”, izdevniecība On the road, Rīga: 2020.

Tajos sensenajos laikos, kuru eksistenci daudzi tagad nemaz nespēj iztēloties, tātad 1981./82. gadā es mācījos 8. b klasē. Vienā no tiem daudzajiem simtiem Latvijas 8. b klašu, kas ne ar ko īpašu neizcēlās. Un, rau, kad bibliotēkā ieraudzīju grāmatu “8. b klase”, kura veidota kā kādas skolnieces dienasgrāmata tieši par šo mācību gadu, bija skaidrs, ka to man ir jāizlasa.

Grāmatas autore Aija Bley ir kino režisore, fotogrāfe un māksliniece, bet “8. b. klasi” viņa ir sagatavojusi LMA Grafikas katedras ilustrācijas kursa ietvaros. Teksta tajā ir pavisam maz, grāmatu var izlasīt kādās 5 minūtes (ļoti noderīgs izdevums tiem, kam gada beigās ir radušās problēmas ar Goodreads lasīšanas izaicinājuma izpildīšanu). “8. b klase” gan nav kādas reālas meitenes dienasgrāmata, bet dažādu autores klasesbiedreņu stāstiņu un atmiņu apkopojums. Grāmatas saturs lielākoties atspoguļo 80. gadu sākuma pusaudžu ciešanas, kas laimīgā kārtā jau ir piemirsušās. 

Vakar notika slepenais klases vakars ar pudeles griešanu, atzīšanos un skūpstīšanos. Nebiju ielūgta, jo tur bija tikai smukās meitenes – Sanita, Daiga, Lolita un Elita.

Lai arī grāmata ir ļoti īsa, tajā ir pāris nejēdzīgas nāves tiem laikiem visnotaļ raksturīgos nelaimes gadījumos. Klase apmeklē bezgala dumjo indiešu melodrāmu “Zita un Gita”, bet ne visi tiek ielaisti kinoteātrī, jo tā ir 16+ filma, un brauc ekskursijā uz Maskavu, lai paskatītos uz dzelteno un spīdīgo Ļeņina līķīti. Noslēgumā ir astotās klases izlaidums, kurā spēlē “Pērkons” un dzied Ieva Akurātere. Tāda tipiska, neizteiksmīga un bezgala garlaicīga padomju laiku stagnācijas perioda ikdiena (bet par to nevajag bēdāties, jo pēc dažiem gadiem dzīve visiem kļuva ellīgi interesanta, nu, protams, izņemot tos, kas neizdzīvoja).

Toties grāmatas vizuālais noformējums ir patiesi lielisks. Katra lapa ir īpaši izveidota šim izdevumam. Te ir gaumīgas kolāžas no vecām ikdienišķām fotogrāfijām, kurās redzami cilvēki bezformīgās drēbēs ar pūdeļiem piedienīgām frizūrām, kas kontrastē ar izgriezumiem no dažādiem elegantiem modes žurnāliem. Fragmenti no vecām burtnīcām, dienasgrāmatām, diplomiem, piezīmēm, vēstulēm un čekas kartītēm. Pa vidu olimpiskais lācītis, bildītes un puķītes. Dažādu padomju laika artefaktu attēli – kaklauts, gāzētā ūdens automāts, telefons ar griežamo ciparnīcu, graņonka, kasešu magnetafons (VEF Sigma laikam saucās). Mana vecuma personai attēlus pētīt bija interesanti, un vispār gribējās, lai visa ir vairāk un grāmata garāka.

“8. b klase” ir jauks nieciņš, pie kura mazliet pakavēties nostalģiska noskaņojuma brīdī. Gluži kā nejauši bēniņos atrasta veca atmiņu klade, par kuras eksistenci sen aizmirsts, bet paskatoties rūpīgāk saprast, ka labi vien ir, ka tas viss ir sen pagājis, un, cik patiesībā lieliska ir tagadējā dzīve. Var apcerēt, ka viss paies (arī šī brīža jezga), viss nogrims pagātnē, un pusaudžu gadu pārdzīvojumi un emocijas patiesībā tālākajā dzīvē ir pavisam maznozīmīgas.

Grāmatas vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm.

Marčins Viha “Lietas, kuras es neizsviedu”

Marčins Viha “Lietas, kuras es neizsviedu”, no poļu val. tulkojusi Ingmāra Balode, Mansards, 2021. (Marcin Wicha, Rzeczy, których nie wyrzuciłem, 2017)

Ko darīt ar mirušo tuvinieku plašajām bibliotēkām? Vai grāmatas ir daļa no cilvēka personības? Bet varbūt tikai laikmeta atspulgs? Tādi ir jautājumi, atbildes uz kuriem poļu rakstnieks Marčins Viha ir pārvērtis brīnišķīgā eseju krājumā “Lietas, kuras es neizsviedu”. Savā grāmatā autors risina ne pārāk vienkāršās attiecības ar mirušo māti, pārskatot viņas bibliotēku, kura droši vien tāpat kā visiem austrumeiropiešiem piederošās, ir sasodīti līdzīga tiem grāmatu plauktiem, ar kuriem nākas tikt galā arī man. Viņas plauktos ir gan milzums klasikas, kuru pieņem tikai makulatūrā, gan vecas enciklopēdijas, gan Ludmilas Uļickas “Zaļā telts”, gan Jerofejeva “Maskava-Gailīši”, gan Kaningems, gan Sabo, gan Konrāds Lorencs un pat sirreālā pavārgrāmata ar Staļinu un krāsainajām ilustrācijām, kādu arī es mantoju no vecmāmiņas, jo Visiem tāda grāmata bija. Un, protams, tur ir arī kāda līdz neatpazīstamībai nolasīta grāmata, patiesībā grāmatas atliekas, no kuras nevari šķirties, jo kādam tavam tuviniekam tā ir bijusi visvairāk lasītā grāmata.

Grāmatā ir ļoti jauks Ostinas “Emmas” un Vinnija Pūka salīdzinājums, jo abas ir ļoti rimtas un nomierinošas grāmatas. Savukārt eseja par grāmatu vāciņiem un drukāšanai izmantoto papīru dažās lappusēs atklāj vesela laikmeta ekonomisko panorāmu, un sāc atcerēties, ka Polijā 1981. gadā taču bija izsludināts karastāvoklis. Toreiz tas likās tik tālu, bet poļiem tā bija skarba dzīves realitāte. Īpaši stāsti ir par autora mātes pavārgrāmatām, grāmatu izvietošanu plauktos, bērnu grāmatām un grāmatu deficītu sociālismā.

Autora māte esot sacījusi: “Dzīvē nav visu iespējams pārvērts smieklīgos pastāstiņos”, bet Martčins Viha tomēr ir mēģinājis to izdarīt. Un no pirmā acu uzmetiena šie patiešām ir tādi mazi mīlīgi, smieklīgi stāstiņi. Pļāpas par visādiem niekiem, sadzīves sīkumi. Autors ir lakonisks, neko daudz neatklāj, un tikai pamazām sāc nojaust to milzīgo traģēdiju, kas gulstas pār visu Eiropas pagājušā gadsimta vēsturi, gan arī vēl joprojām sāpīgās autora ģimenes pagātnes traumas, par kurām biežāk ir pieņemts nerunāt. Taisnība arī, ka autors daudz ko noklusē par savas dzimtas vēsturi, bet guglē var atrast pietiekami daudz, lai viņu saprastu.

Marčina Vihas grāmata “Lietas, kuras neizsviedu” ir tāda grāmata, kādas man patīk – lakoniska, smieklīga, dziļi sāpīga un laikmeta ietilpīga. Tā varētu patikt lasītājiem, kuri mīl lasīt grāmatas par grāmatām. Un visiem tiem, kas kaut reizi ir šķirojuši savu mirušo vecāku grāmatu plauktus.

Bibliotēkas ir mūsu lasīšanas sakāvju pieraksts.
Cik maz tajās ir grāmatu, kas mums patiešām patikušas. Vēl mazāk tādu, kas mums patīk, ja lasām otrreiz. Vairums grāmatu ir piemiņa no cilvēkiem, kādi mēs gribējām būt. Par ko mēs izlikāmies. Ko noturējām par sevi.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm

Ar grāmatas fragmentiem var iepazīties Punctum vietnē.

Mūsu grāmatu likteņi

Feisbuka grāmatu pārdošanas grupās dažkārt parādās sludinājumi, no kuriem var saprast, ka tiek pārdota kāda miruša tuvinieka visa mūža laikā rūpīgi vāktā bibliotēka ar vairāk nekā tūkstoš grāmatām, un ir ļoti saistoši aplūkot šos grāmatu krājumus, kas parasti atklāj veselu pasauli un aizraujošu dzīvi. Bieži vien pēc tiem var noprast, kāda ir bijusi šī mirušā cilvēka profesija, aizraušanās, intereses un varbūtējie sapņi. Bieži vien šajās bibliotēkās var atrast kādu sen meklētu un grūti nopērkamu grāmatu. Tā nesen tiku pie Žorža Pereka (tā paša, kas ir sarakstījis apjomīgo “Dzīve lietošanas pamācība”) miniatūrās grāmatiņas “Lietas”. Pereka stāstu saņēmu glīti iesaiņotā paciņā, pārsietu ar bantīti un klāt pievienotu ar roku rakstītu laipnu vēstulīti ar norādi, kas bijis tās iepriekšējais īpašnieks. Atzīšos, ka tas ļoti aizkustināja pat manu cinisko sirdi (grāmatas tika pārdotas ar mērķi labiekārtot to mirušā īpašnieka kapavietu).

Lai arī man nav nekādu plānu tuvākajā laikā kaut kur doties, tomēr aizdomājos, kas pēc manas nāves notiks ar manām grāmatām. Īpašu ilūziju man par to nav, jo, protams, notiks tas, kas notiks. Lai pārāk neapgrūtinātu cilvēkus, kam būs aiz manis jāsakopj, lielu daļu savu grāmatu jau esmu aiznesusi labdarībai uz “Otro elpu” vai bibliotēkas publisko plauktu, kurā lasītāji var atstāt vairs nevajadzīgās grāmatas, bet šis tas ir nonācis makulatūrā. Tomēr vēl joprojām man ir palicis daudz mīļu grāmatu, no kurām dzīves laikā negribētos šķirties, jo tās vēl joprojām mani priecē, bet diez vai cilvēki, kas lasa maz, tās gribēs paturēt savos modernajos mājokļos.

Droši vien lielākajai daļai no mūsu patērētāju sabiedrības nebūs saprotama vēlme parūpēties ne tikai par saviem nekustamajiem vai kustamajiem īpašumiem, bet arī par grāmatām, jo nav ko tur daudz ņemties, ja tās var aiznest uz atkritumu konteineru un problēma būs ātri atrisināta. Tomēr grāmatas man ir sagādājušas daudz brīnišķīgu brīžu un elpu aizraujošu piedzīvojumu. Tās vienmēr ir bijušas uzticams emocionālais atbalsts smagās dzīves situācijās un palīdzējušas saglabāt veselo saprātu un kritisko domāšanu. Tāpēc jūtu vajadzību mazliet parūpēties par savām grāmatām, un, ja iespējams tad nedaudz paildzināt to mūžu, kas papīra grāmatām diemžēl ir ļoti īss. Tā kā man nav nekādu īpaši retu grāmatu, ko atdāvināt muzejiem vai speciālām bibliotēkām, tad droši vien vēlētos, lai manu krājumu lasāmāko daļu par nelielām naudiņām pārdod kādā portālā vai sociālajā tīklā, kas nu ar to kādreiz nodarbosies (un, ja tā nenotiks, baidos, ka manas dvēseles spoks nepabeigto šīszemes lietu dēļ būs spiests palicējiem naktīs nelāgi gaudot aiz loga). Kāpēc pārdot, nevis izdalīt velti? Nu tāpēc, ka, ja kāds ir tik aptracis, ka mūsdienās vēl pērk grāmatas par naudu, tad parasti tās viņam patiešām ir nepieciešamas un ir neliela cerība, ka netiks uzreiz izmestas atkritumos. Lietas, ko cilvēki saņem par velti, viņi automātiski uzskata par bezvērtīgām. Saprotams, ka visas grāmatas pārdot nebūs iespējams, tāpēc būtu jauki atlikušās atdot kādām Springšļu dzirnavām, vai tamlīdzīgai vietai, kas nodarbojas ar nenovērtēto lietu glābšanu.

Tās grāmatas, ko neviens negribēs, būtu labi atdot makulatūrā. Tas nav jauks grāmatu dzīves noslēgums, jo pārstrādāto papīru izmanto lielākoties iepakojumam vai tualetes papīram (jaunas grāmatas reti drukā uz šādiem materiāliem), bet agrāk vai vēlāk papīra dzirnavās neizbēgami nonāks lielākā daļa grāmatu, un tas ir videi draudzīgāks risinājums nekā tās vienkārši izmest nešķirotajos atkritumos. Negribētos gan, lai manas grāmatas izmatotu visādām instalācijām un dekoratīviem ķiņķēziņiem, kas tagad skaitās stilīgi. Tas ir ļoti necienīgi pret grāmatām. Un grāmatas noteikti nevajadzētu sadedzināt – tas būtu videi nedraudzīgi, jo palielinātu gaisa piesārņojumu un oglekļa emisijas.

Tā nu tas ir. Papīrs ir trausls materiāls, un grāmatu mūžs ir ļoti īss. Mūsu grāmatas nekad nenonāks debesīs, diemžēl tikai tualetes podā. Tāpēc lasīsim grāmatas un no sirds priecāsimies par tām, kamēr vien tās ir kopā ar mums.

Pandēmijas Pirmais gads

Laikam tomēr jāvelta daži vārdi sen pagājušajam 2020. gadam. Jā, zinu, ka ir marts, bet vai tad mūsu dzīve būtiski atšķiras no janvāra? Bieži ir jāpadomā, kas šodien īsti ir par dienu. Vai mēnesi. Kāda tam nozīme, un 2021. gads man nudien riebjas daudz vairāk nekā tā slavenais priekšgājējs. Bet sākās viss tik jauki un mierīgi. Dažādu apstākļu sakritības dēļ 2020. gadu sagaidīju rāmi un patīkami. Brīvprātīgi pieteicos iemītnieku prombūtnes laikā uz veselu nedēļu pieskatīt lielu ar malku apkurināmu māju, trīs kaķus un suni, un šīs lieliskās brīvdienas pavadīju, dodoties garās pastaigās pa purvaino apkārtni, kurinot omulīgi sprēgājošās krāsnis un bezrūpīgi notriecot laiku Netflix seriālos. Biju svaigi izlasījusi “Vienpadsmito staciju” un gremdējos apcerīgās pārdomās, vai atrodoties šādā pašizolācijā kādas nāvējošas gripas pandēmijas laikā ar pieliekamajā atrodamajiem krājumiem varētu pietikt līdz jauno kartupeļu ražai, kurus es teorētiski varētu izaudzēt, ja savāktu un izdiedzētu atrasto tupeņu mizas, un uzplēstu ap māju augošo bezgaumīgo mauriņu. Bet šo ideju ātri atmetu, jo man nav īpašu izdzīvošanas iemaņu, turklāt manā rīcībā nebija neviena šaujamieroča. Ziņās kaut ko stāstīja par jaunu, bīstamu vīrusu kaut kur Uhaņā, bet tas taču bija tik tālu. Vecgada vakarā mēs ar suni pa logu aizrautīgi skatījāmies, cik jauks un silti blāzmains šogad ir salūts (no rīta izrādījās, ka kvartālu tālāk ir nodegusi kāda neapdzīvota ēka).

Tā sākās Covid-19 Pandēmijas Pirmais gads.

Turpinājumu jūs visi pieredzējāt paši.
Pirms gada februāra beigās notika Latvijas Grāmatu izstāde 2020 Ķīpsalā. Jā, tagad zinu, ka tas bija pēdējais lielais publiskais pasākums manā līdzšinējā dzīvē. Nu jau šķiet, ka izstāde norisinājās kādā citā realitātē – tās bija brīnišķīgas un sirsnīgas dzīvās tikšanās ar autoriem, izdevējiem, tulkotājiem, grāmatu blogeriem un vienkārši grāmatniekiem, kurām tagadnes neiespējamības dēļ atmiņa ir piešķīrusi īpašu pievilcību un starojumu. Nezinu, kad atkal varēsim piedzīvot ko līdzīgu. Varbūt kādreiz.

Manus grāmatu lasīšanas paradumus pandēmija gan daudz nemainīja. Pagājušajā gadā izlasīju 80 grāmatas, kas ir tāds normāls lasīšanas apjoms. Diezgan daudz lasīju tieši latviešu autoru darbus (kopumā 23 grāmatas). Vismaz līdz brīdim, kad sākās savādas sakritības – kā izlasīju kādu latviešu grāmatu, tā pēc dažām dienām parādījās ziņa, ka tās autors ir nomiris (Briedis, Bankovskis, nudien skumīgi). Sakritība? Var jau būt. Tomēr uz gada beigām ar vietējiem rakstniekiem mazliet piebremzēju (nav jau mums viņu nemaz tik daudz) un lasīšanai izvēlējos jau mirušu autoru darbus vai lūkojos pēc kādiem jaunākiem un veselīgāka paskata rakstītājiem (Kuzmins, Kasims, Kalnozols).
Tā tapa mans ļoti subjektīvais 2020. gadā lasītās jaunākās latviešu literatūras topa piecinieks, kurā neiekļuva visiem zināmais Kalendārs, jo diemžēl nepaspēju pie tā pieķerties decembrī.
1. Svens Kuzmins “Hohma”
2. Vilis Kasims “Lizergīnblūzs”
3. Jana Egle “Dzimšanas diena”
4. Andris Kuprišs “Berlīne”
5. Jānis Joņevs “Tīģeris”

Visbūtiskāk pagājušajā gadā manus lasīšanas paradumus tomēr ietekmēja dalība Grāmatu klubā, kurā katru mēnesi tiek izvēlēta visiem kopīga lasīšanas tēma. Pateicoties klubam, atkal atgriezos pie Latīņamerikas literatūras maģiskā ārprāta, daudz lasīju krievu literatūru, Baltijas valstu autorus, kulta romānus un, pat sev visai negaidīti, pievērsos true crime žanram. Grāmatu kluba sanāksmes gan pēdējā laikā notiek attālināti, bet galvenais jau, ka tās notiek. Pastāvēs, kas pārvērtīsies, un arī attālinātajam formātam ir savas labās puses.

Vīrusa dēļ nācās mainīt arī grāmatu iegādes paradumus. Kopumā pagājušajā gadā nopirku 35 grāmatas, bet no tām izlasīju 20 (nu jā, tāda tā patiesā pirkšanas un lasīšanas attiecība ir, ceru, ka esat saprotoši). No visiem pirkumiem 17 bija oldskūlīgi papīra izstrādājumi, bet 18 digitāli datu apkopojumi.  Būtiskākās izmaiņas manā uzvedībā ir tās, ka no visām grāmatām 23 nopirku attālināti – dažādos veidos pasūtot internetā – gan no dažādiem portāliem, gan izdevniecībām, gan autoriem, gan vienkāršiem grāmatu pārdevējiem Facebook. Nācās secināt, ka tas ir daudz ērtāk, patīkamāk un pat lētāk nekā iepirkties grāmatnīcās. Bet šī tēma varētu būt pelnījusi atsevišķu ierakstu.

Lai kaut kā saglabātu Visuma līdzsvaru, jo, kā zinām no Pračeta darbiem, lieli grāmatu sakopojumi vienā telpā var ierosināt neparedzamas maģiskas izmaiņas savā tuvumā, pārdevu piecpadsmit no savām grāmatām. Tas šķita labs risinājums, jo rezultātā plauktā uzkrāju tikai divas jaunas drukātas vienības. Tomēr kaut ko es droši vien nebiju izdarījusi pareizi, jo gada beigās Visuma Pavēlnieki man pavisam negaidīti atsūtīja milzīgu daudzumu ar lieliskām grāmatām, kuras aizpildīja pēdējo brīvo telpu plauktos, bet liekajiem eksemplāriem pamazām būs atrastas mājas ar cerību, ka tās tur mīlēs. Tas mazliet atgādina pamestu kaķīšu glābšanu, bet citādi šoreiz nevarēju.

Gada beigas atkal pavadīju ierastajā pašizolācijā, visus svētkus svinēju Zoom un daudz staigāju pa apkārtnes sniegotajiem mežiem. Tad pienāca šī gada 01. janvāris. Diena kā jau diena, bez jebkādām sliktām priekšnojautām. Tikai kafija smaržoja pēc veca kartona, un vakarā sajutos ļoti, ļoti nogurusi. Izmērīju temperatūru, termometra stabiņš rādīja 38.5 grādus.

Un tā sākās Covid-19 Pandēmijas Otrais gads.

Kā tika noķerts Angarskas maniaks

Саша Сулим, “Безлюдное место. Как ловят маньяков в России”, 2020.

True crime žanra grāmatas par maniakiem nav mana iecienītākā lasāmviela, bet Sašas Suļimas jaunā grāmata par asiņaināko sērijveida slepkavu mūsdienu Krievijas vēsturē, kurš laika posmā no 1994. līdz 2012. gadam Angarskas pilsētas apkārtnē ir nogalinājis vairāk nekā astoņdesmit sievietes un pa vidu nožmiedzis arī vienu savu vīriešu dzimuma kolēģi, izskatījās interesanta. Grāmata ir žurnālistikas pētījums, uzrakstīta lietišķā valodā un bez jūtelības, tajā ir daudz faktu, informācijas un vardarbības. Autore ir žurnāliste, kas sākotnēji par šīm sērijveida slepkavībām sagatavoja vairākus rakstus portālam Meduza, bet pēc tam uz tiem pamatojoties uzrakstīja arī grāmatu.

Grāmatas sākumā īsi izklāstīta Angarskas vēsture. Pilsētu sāka būvēt tikai pēc Otrā pasaules kara, lai tur izvietotu naftas pārstrādes kombinātu, kas bija aprīkots ar Vācijā savāktām iekārtām. Būvēja lielākoties ieslodzītie, un kriminālistu nometnes pilsētas tuvumā bija vēl ilgi. Līdz ar to Angarskā vienmēr bija ļoti augsts noziedzības līmenis, un sevišķi zvērīgas slepkavības nebija nekāds retums. Deviņdesmitajos gados sava neizmērojamā tizluma nomāktā padomju rūpniecība sabruka, daudzi cilvēki palika bez darba, toties uzplauka noziedzība. Cauri Angarskai sākās Vidusāzijas narkotiku tranzīts, un iedzīvotāju vidū īpaši populāra kļuva hanka, kuru lietoja pat skolēni. Neizbēgami sākās ietekmes sfēru sadale starp dažādiem kriminālajiem grupējumiem un slepkavības kļuva par ikdienu. Tāpēc nav brīnums, ka uz visa šī fona pārdesmit izvarotas un pēc tam nežēlīgi nogalinātas sievietes bija tīrais sīkums, kuram neviens nevēlējās tērēt izmeklēšanas resursus. Par vairākiem gadījumiem nemaz netika ierosinātas krimināllietas, lai nemaitātu atklāto noziegumu statistiku.

Šīm slepkavībām uzmanību sāka pievērst deviņdesmito gadu beigās, bet tikai 2002. gadā tika izveidota speciāla grupa Angarskas maniaka noziegumu izmeklēšanai. Pat tad bija nepieciešami vēl desmit gadi, lai izdotos aizturēt slepkavu, jo grupa savā darbībā saskārās ar daudziem šķēršļiem – noziegumi nebija dokumentēti, pierādījumi pazuduši, lietvedībā valdīja pilnīgs bardaks, priekšniecība nesadarbojās, bet jaukie un sirsnīgie kolēģi uzskatīja, ka tāda grupa nodarbojas ar bezjēdzīgām lietām, kas jau sen notikušas un pasīvi agresīvā veidā rieba, kur vien varēja, jo tāda maniaka taču nemaz nav. Bet sievietes pa to laiku tika slepkavotas atkal un atkal.
Autore grāmatā diezgan daudz uzmanības velta cilvēkiem, kas strādāja pie šīs lietas izmeklēšanas (īpaši Artjomam Dubiņinam, kas ir bijis viņas galvenais informācijas avots), un dažādiem dīvainiem pavērsieniem tās gaitā. Kopumā viņai ir izdevies izveidot diezgan cilvēcīgus izmeklētāju portretus, parādot gan viņu misijas apziņu un ideālismu, gan vājības un kļūdas. Tāpat viņa raksta arī par vairākiem slepkavas upuriem, pamatojoties uz intervijām ar viņu radiniekiem, tā piešķirot šīm sievietēm sejas, balsis un personības.

Kā jau šādās grāmatās pienākas, ir arī nodaļas par sērijveida slepkavu psiholoģiju un nedaudz pastāstīts par citiem zināmākajiem Krievijas maniakiem. Autore intervēja arī pašu Angarskas slepkavu un pēc tam noformulēja savas sajūtas: vislielākās šausmas rada tas, ka visasiņainākais un cietsirdīgākais slepkava mūsdienu Krievijas vēsturē izskatās kā parasts cilvēks. Ja viņš izskatītos kaut kādā veidā biedējošs, būtu vieglāk samierināties ar tādu cilvēku esamību. Arī kaimiņi un paziņas Angāras maniaku raksturoja kā rūpīgu un priekšzīmīgu ģimenes cilvēku, kas ne ar ko īpašu neizceļas. Nu bija tāds gnīdiski skops un pedantiski akurāts un tīrīgs, bet mēs visi lielākoties pazīstam pa kādam tamlīdzīgam tipam, tas nav nekas sevišķs. Autore analizē varbūtējos slepkavas rīcības motīvus un psiholoģiju – nesodāmības apziņu, kuru veicināja slepkavības lietu ignorēšana varas struktūrās, pilnīgo empātijas trūkumu un naidu pret sievietēm. Angarskas maniaks izrādījās kvēls tradicionālo vērtību aizstāvis un uzskatīja, ka sievietēm pienākas sēdēt mājā, bet tās, kuras vienas iziet uz ielas, ir sliktas un grēcīgas, tāpēc vien ir pelnījušas nāvi un viņas vajag sist nost. Vārdu sakot, kā to bieži popularizē patriarhālisma fani mūsu sabiedrībā, upuri paši vienmēr vainīgi un sievietei ir jāzina sava vieta – tā, kuru viņai noteicis vīrietis.

Kopumā Sašas Suļimas grāmata ir labs un ļoti skarbs mūsdienu Krievijas portrets, kas parāda, cik ērta vieta tā ir sērijveida slepkavām, jo vispārējās vienaldzības, cietsirdības un bardaka dēļ nevienu neinteresē viņu meklēšana. Palasot, cik necilvēcīga ir attieksme pret seksuālo maniaku izvarošanas upuriem, jo vienmēr un visur tiek vainotas pašas sievietes, un no viņām policijā bieži netiek pieņemti iesniegumi, ir jābrīnās, ka vispār kāds no noziedzniekiem tiek apcietināts. Grāmatu iesaku visiem true crime žanra cienītājiem. Man vienīgi būtu gribējies vairāk palasīt par pašām izmeklēšanas metodēm, vietām informācija bija tāda dzeltenīga, un dažas vietās tā atkārtojās.

Tūve Jānsone “Vēlu novembrī”

Tūve Jānsone “Vēlu novembrī”, no zviedru val. tulkojusi Mudīte Treimane, Zvaigzne ABC, 2020. (Tove Jansson, Sent i November, 1970)

Kad gan vēl lasīt grāmatu “Vēlu novembrĪ”, ja ne brīdī, kad baltā ziema vēl nav sākusies, bet krāsainais rudens jau ir beidzies, un apkārt viss ir pelēks, tumšs un dubļains. Tāpēc diezgan spontāni pārlasīju pēdējo no Tūves Jānsones trollīšu Muminu sērijas grāmatām. Patiesībā sērijas galvenie personāži Mumini tajā nemaz neparādās, jo ir aizceļojuši, savā mājā atstājot tikai kādu noslēpumainu podiņu krāsnī dzīvojošu senci.

Arī Muminielejā ir sācies pelēks, drūms rudens, bet tur dažādu iemeslu dēļ salasās diezgan raiba kompānija ar maziem nīgriem zvēriņiem. Atgriežas vientuļnieks Susuriņš pēc savām pazaudētajām mūzikas taktīm. Ierodas jokainā Svilpaste, kura no kaut kā ļoti baidās, bet visticamāk jau pati no sevis. Atnāk Murmulis, kurš grib būt jauks un labs, un visiem patikt, bet šo ideju realizē visnejēdzīgākajā veidā – pēc savas saprašanas kārtojot citu lietas, jo Nav jau daudz tādu, kas zina, kā viņiem jādzīvo, un kas vieni paši prot tikt galā. Uz šejieni dodas arī mazais cirslītis Tofts, kurš savā prātā ir iztēlojies ideālo Muminieleju ar ideālo Muminu māmiņu, un sapņo, cik labi būtu, ja par viņu kāds rūpētos.  Vēl te ierodas pašapzinīgā un egoistiskā Bumbulīte, kura neizceļas ar pārlieku jūtelību, un mūžsenais Ņurdzeklis.

Šo vientuļo dzīvnieciņu kompānija apdzīvo Muminu māju, burkšķ viens uz otru un kašķējas savā starpā. Tā kā Muminu šeit nav, dažreiz zvēriņi mēģina aizpildīt viņu prombūtnes radīto tukšumu, kādam mēģinot iejusties Muminu ģimenes locekļu lomās, bet ne visai veiksmīgi. Galu galā viņiem nākas pašiem risināt savas problēmas bet ir tik grūti būt tādam, kāds esi patiesībā, jo tāds jau tu lielākoties nevienam nepatīc, un šajā atklātībā ir kaut kas apkaunojošs. Un, jā, atklājas, ka aiz Muminu mājas atrodas neglītais mežs, uz kuru pastaigāties trollīši dodas, kad jūtas dusmīgi, bēdīgi, nesaprasti vai vienkārši noguruši viens no otra, jo arī viņiem brīžiem gadās tā sajusties. Bet cirslītis atrod kādu dīvainu biezu foliantu, kurā izlasa par numulītiem, savdabīgu Protozoju grupas pasugu, kura mitinās jūras dzelmē, un viņa iztēlē šis radījums sāk dzīvot un augt aizvien lielāks, līdz tiek pat pie zobiem.

“Vēlu novembrī” ir brīnišķīga, melanholiska un eksistenciāla grāmata. Ļoti vienkārša un tajā pašā laikā negaidīti dziļdomīga un simboliska. Rudens patiešām ir mazā nāve, miera un pārdomu laiks. Tomēr grūti to uztvert kā bērnu literatūru, lai gan droši vien kaut kur ir tādi nostalģijas un esības skumju pārņemti bērni, kam tā varētu patikt. Varu godīgi atzīties, ka bērnībā man Tuves Jansones grāmatas lāgā negāja pie sirds, un to burvību atklāju, tikai paaugoties un pieņemoties prātā. Tā kā šī ir trollīšu Muminu cikla pēdējā grāmata (turklāt bez Muminiem), ar to nevajadzētu sākt iepazīšanos ar Tūves Jānsones daiļradi, bet tie, kas būs lasījuši pārējās sērijas grāmatas, jau zinās, ko no tās var sagaidīt. Dažreiz vienīgi ir žēl, ka mēs nevaram pārlaist ziemu dziļā, rāmā miegā kā grāmatas varoņi, un atmosties, kad tkal būs pavasaris.

Beidzot viņš zināja, ko darīs, – tas bija pavisam vienkārši! Viņš izlaidīs visu ziemu un, sperot vienu vienīgu garu soli, ielēks aprīlī! Nebija par ko raizēties, absolūti nekā! Atliek tikai iztaisīt patīkamu guļambedrīti un ļaut, lai pasaule iet savu gaitu. Un, kad viņš pamodīsies, viss būs tā kā tam jābūt.

Rudens mierīgā gaita uz ziemu nav nekāds sliktais laiks. Tas ir laiks, kad uzglabāt, nodrošināt un uzkrāt pēc iespējas lielākus krājumus. Ir jauki sev piederošo savākt cik vien iespējams tuvu – savākt savu siltumu un savas domas un pašā dziļumā izrakt drošu alu: drošības kodolu, kur tu aizsargā to, kas ir svarīgs, dārgs un pieder vienīgi tev. Pēc tam uz nebēdu var nākt aukstums, vētras un tumsa. Tie taustīsies gar sienām un meklēs ieeju, bet to atrast nebūs iespējams, – viss būs noslēgts, un tur iekšā savā siltumā un vientulībā sēdēs un smiesies tas, kurš būs bijis tālredzīgs.

Ir tādi, kas paliek mājās, un tādi, kas dodas prom, – tā tas aizvien ir bijis. Ikviens var pats izvēlēties, bet viņam ir jāizvēlas, kamēr vēl ir laiks, un nekad nedrīkst padoties.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm