Tag Archives: latviešu autori

Jana Egle “Dzimšanas diena”

Jana Egle “Dzimšanas diena”, izdevniecība “Latvijas Mediji”, Rīga: 2020.

Nesen iznākusī “Dzimšanas diena” ir rakstnieces un dzejnieces Janas Egles trešā stāstu grāmata. Tā kā biju lasījusi abas autores iepriekšējās grāmatas, bibliotēkā paņēmu arī šo.  Vispār salīdzinājumā ar abiem pārējiem Janas Egles stāstu krājumiem “Dzimšanas diena” ir nedaudz mīlīgāka un nav tik bezcerīgi tumša. Dažos stāstos var pat noticēt, ka varbūt viss tomēr beigsies labi vai vismaz ne tik slikti, kā varētu būt. Arī “Dzimšanas dienā” galvenās varones stāstos ir sievietes. Vīrieši paliek otrajā plānā, bet tipiski autores daiļradei viņi atkal bieži vien ir nepatīkami agresīvi tipi, kas pat sešu gadu vecumā piekakās konfekšu bundžiņu kā Dačuka stāstā, vai muļķīgi tirinās apkārt kā Sergejs “Dzimšanas dienā”, vai ne vienmēr apdomīgi izrunājas ar grūtnieci kā “Parādā”, vai pazūd bez pēdām kā Dāvids, vai gluži vienkārši, bāc, ņem un nomirst kā Karels. Vārdu sakot, uzvedas kā jau vīrieši.

Šajā krājumā pavisam ir iekļauti astoņi stāsti, un tie nav saistīti savā starpā kā Janas Egles iepriekšējā grāmatā “Svešie”, bet hronoloģiski tie ir sakārtoti, sākot ar mazas meitenes bērnības atmiņām, un tad pamazām izlīkumo cauri dažādām dramatiskām situācijām visdažādāko sieviešu dzīvēs, līdz noslēdzas ar mulsinošo un skumjo apziņas haosu, kas mūs var piemeklēt dziļā vecumā.

“Dačuks un dvīņi” – bērnības atmiņu stāsts, jauks un dzīvīgs. Līdzīgas atmiņas varētu būt daudzām autores paaudzes lasītājām – sapņu lelle, ļergas dzīšana, ne pārāk labi audzināti kaimiņu bērni, piškas, brīvība un blēņas.
“Parāds” – stāsts par sāpīgu zaudējumu, kuram tikt pāri ir vieglāk, ja atļauj kādam arī palīdzēt.
“Aleksandra ir skaista” – par dzīvi ratiņkrēslā, kad diemžēl ir grūti, patiesībā, neiespējami saglabāt neatkarību un pašcieņu.
“Pīle” – stāsts, par to, kā sieviete lēnām nonāk attiecībās ar sociopātu, diezgan biedējošs, vietām pat baiss. Stāstu internetā var izlasīt Satori.
“Labākais laiks tavā dzīvē” – asi un spilgti aprakstītas sajūtas garīgas saslimšanas gadījumā. Principā bezizeja.
“Ranaway train” – ja zināsiet nosaukumā minēto Soul Asylum dziesmu, tad sižets aptuveni būs skaidrs. Iespējams, nomācošākais stāsts krājumā, jo mierinājuma nevienam iesaistītajam nebūs vairs nekad.
“Dzimšanas diena” – ne vienmēr ir vērts reanimēt jaunības mīlestību, bet nelieli piedzīvojumi, pat ja tiem nav nekāda saldā nobeiguma, padara dzīvi krāsaināku un palīdz stāsta varonei saprast, ko viņai patiešām dzīvē gribas.
“Balta māja kalna galā” – vecums ir draņķīga padarīšana, ko tur vēl piebilst.

Lai gan stāsti šķita mazāk nostrādāti nekā abās iepriekšējās Janas Egles grāmatās, tīri subjektīvi “Dzimšanas diena” man patika labāk. Autorei ir laba valoda, viņas personāži runā kā normāli cilvēki (lai arī ne vienmēr normāli uzvedas), un lietas sauc pareizajos vārdos – te ir ļerga, merģeles un cūkrāceņi. Autores aprakstītais universs ir tik ļoti pazīstams, un arī situācijām stāstos var tīri labi noticēt pat tad, ja nekas tāds nav piedzīvots. Jā, “Dzimšanas diena” nav skaista un rožaina grāmata, bet tā ir laba, godīga un tieša lasāmviela tiem, kas nevairās no dzīves, kura visiem kādā brīdī mēdz būt arī sāpīga un neērta.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm.

Dace Rukšāne “Krieva āda”

Dace Rukšāne “Krieva āda”, Rīga: Dienas grāmata, [2020]

Kā janvārī iesāku lasīt latviešu prozu, tā vēl joprojām turpinu un izlasīju arī Daces Rukšānes “Krieva ādu”, kas reklāmā sola stāstīt par lielajiem jautājumiem, kas paslēpušies mazajos un nepiedienīgu mīlestību. Vispār “Krieva āda” sākotnēji esot tikusi rakstīta vēstures romānu sērijai “Mēs. Latvija, XX gadsimts” un grāmatas darbība notiek pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados bet tad laikam kaut kas ir nojucis, un beigās mēs sērijā šī romāna vietā dabūjām brīnišķīgo un smeldzīgo Akmentiņa grāmatiņu “Skolotāji”. Vispār labi, ka tā, lai gan vēstures daļa man Rukšānes romānā patiešām patika.

“Krieva ādā” ir divas stāstītājas – Emīlija un viņas meita Meldra. Emīlija bijusī lauciniece, kura ir studējusi Rīgā un gribējusi kļūt par parfimēri, bet karš ir visu nojaucis, vīrs pazudis, un viņa ar bērnu ir bijusi spiesta atgriezties riebīgajos laukos. Lai no turienes tiktu prom, Emīlija aiz aprēķina apprecas ar nemīlamu vīrieti, kas viņai dod iespēju pārcelties uz pilsētu (Liepāju), bet, lai nopelnītu naudu un varētu cilvēcīgi izdzīvot, Emīlija apgūst kūku cepšanu un darbojas sabiedriskajā ēdināšanā. Meldrai šajā stāstā ir pakārtota loma, un jāiztiek ar to, ko dzīve piespēlējusi. Romānā ir labi iezīmēts darbības laika vēsturiskais fons, turklāt tā neuzbāzīgi, kā notikumi tālākā plānā, bet, lasot uzreiz ir skaidrs, kādā laika nogrieznī atrodamies – Staļina nāve, naudas reforma, Gagarins kosmosā, utt. Autorei ir izdevušies simpātiski viesību ēdienu apraksti, un liela uzmanība tiek veltīta varoņu apģērbam līdz pat sīkām tā laika modes detaļām. Vēl stāstā liela nozīme ir smalkām franču smaržām – grāmatas nosaukums ir leģendāra Chanel aromāta Cuir de Russie latviskojums. Spriežot pēc izjustā apraksta, šīs smaržas tāpat kā lielākā daļa dārgo aromātu ir bijušas diezgan pretīgas, bet tām ir slavena vēsture un vērā ņemama reputācija.
“Krieva ādu” noteikti ir vērts izlasīt, ja interesē padomju laiks, tā sadzīve un morāle. Kad Emīlija sāk strādāt sabiedriskajā ēdināšanā, tad sākumā viņa vēl nedaudz kautrējas, bet drīz vien jau katru dienu kaut ko “atnes no darba” jeb, saucot lietas to īstajā vārdā, vienkārši zog. Tas bija laiks, kad, lai veikalā nopirktu kaut ko vairāk par makaroniem un zivju konserviem, nācās izmantot blatu – īstenībā korumpēt pārdevēju vai daudz labāk – veikala vadītāju. Iedomājieties sistēmu, kurā jums vajag korumpēt bezmaz vai apkopēju, lai varētu tikt pie ikdienā nepieciešamajām lietām, vai stāvēt milzīgās rindās, vai palikt bešā. Tāda bija Padomju Savienības ikdiena, un mēs diemžēl pārāk daudz no tā visa vēl joprojām stiepjam sev līdzi. Un, protams, meli – gan melīgā ideoloģija, gan ikdiena, kurā tika slēpts un slepenots itin viss.

Brīdinu, ka tālāk būs daži maitekļi. Par romāna sižetu jāpiebilst, ka izslavētā nepiedienīgā mīla izrādījās, daži visnotaļ banāli garlaikotās Emīlijas ārpuslaulības kniebieni ar precētu komunistu partijas čiekuru Vitāliju. Rodas iespaids, ka Emīlija tvīkst pēc Vitālija, tikai tāpēc, ka nevar viņu uzreiz dabūt, jo vīrietis ir precējies ar citu. Savukārt Emīlijas iekāres objekts pārlieku neraujas afišēt savu nelielo sānsoli. Viņš ar Emīliju tiekas tikai slepeni, visu laiku kabina viņai uz ausīm klasiskos precētu vīriešu makaronus, mierīgi aizvācas uz Maskavu un tā. Emīlija, protams, šausmīgi cieš. Un skaidrs, kas pie tā vainīgi – aizspriedumainie latvieši, kas nez kāpēc nemīl jaukos komunistus, kas ir izsūtījuši viņu tuviniekus, tāpēc neizrāda vajadzīgo sajūsmu par Emīlijas cēlo sānsoli. Autore ir no pirksta izzīdusi kaut kādu mistiku aizliegto mīlestību starp latviešiem un krieviem. Tāda aizlieguma nekad nav bijis. Patiesībā pat otrādi, lai veicinātu pārkrievošanos, laulības starp latviešiem un krieviem oficiālajā padomju propagandā tika atbalstītas un nebija nekas neparasts. Taču saprotamu iemeslu dēļ pēc visām vēsturiskajām peripetijām gan latvieši, gan krievi šajā ziņā lielākoties bija abpusēji atturīgi. Laulības pārkāpšana gan PSRS netika oficiāli atbalstīta, īpaši jau attiecībā uz partijas biedriem, kuriem ārēji vajadzēja būt šķīstiem kā stikliņiem, bet tur sagrēkojušo personu tautībai nudien nebija nozīmes. Bet brīžos, kad dažādu neloģismu rezultātā “Krieva ādas” sižets ieiet strupceļā, tas tiek atrisināts, no krūmiem izstumjot vecās, labās klavieres, kas ar smuku klakšķi norij traucējošos personāžus.

Romānā mani nepārliecināja arī tas, ka krievi te ir attēloti kā kaut kādi āpši, kas izlīduši no Urāliem. Viņiem pašiem nav nekādas kultūras, grāmatas viņi nelasa un pat televizoru neskatās. Tā nu vienīgais, ko ar viņiem var pasākt ir kniebties un makšķerēt. Tikpat dīvaina ir romānā ar holokaustu netieši saistītajā epizodē paustā pārliecība, vācu nacisti ir briesmoņi, bet krievu komunisti dikti foršiņi, jo ir tik ļoti seksīgi. Tiesa gan vienā romāna epizodē krievi izdara kaut ko patiešām šausmīgu – uzvelk kopā strīpainu ar rūtainu. Šajā brīdī pat bezaizspriedumainā Emīlija salūzt un grib savu vienīgo draudzeni Valentīnu steidzīgi pāraudzināt.
Dīvaina bija arī pedofilijas epizode, kad Meldrai uzmācas viņas patēvs – alkoholiķis un deģenerāts. Viss ir pasniegta apmēram tā, ka bezmaz ir jauki, ka meitene savu pirmo seksuālo pieredzi gūst ģimenes lokā. Tas taču nav nekas slikts un upuri no tā nemaz necieš, vai ne?

Vēl piebilde par mātes un meitas attiecībām romānā.  Iespējams, Emīlija nespēj izjust ikdienišķas emocijas. Lai kaut ko vispār sajustu, viņai visu laiku ir nepieciešamas drāmas, pazemojumi, histērijas, pašnāvības mēģinājums, kas rezultējas depresijā. Šķiet, ka viņa nedzīvo pa īstam, bet tikai spēlē savas iedomātās lomas, un tas lielā mērā izskaidro šī tēla izvēles romānā. Bērniem Emīlija pievēršas epizodiski, ikdienā viņus parasti kādam nogrūž, un pievēršas tikai brīžos, kad kāds saslimst, jo tad var spēlēt diženās mātes cietējas lomu. Tā nu Meldrai pašai nākas tikt galā ar pedofīlisko patēvu, vākt un audzināt Emīlijas mazākos bērnus, palaižot garām iespēju studēt Rīgā, pārdzīvot nervu sabrukumu un citas vēl smagākas lietas. Turklāt Emīlija meitai ir gadiem melojusi par visai būtiskiem jautājumiem un pēc visa tā pat neuzskata par vajadzīgu ar meitu parunāties un viņu uzklausīt. Nav nekāds pārsteigums, ka beigās mātes un meitas attiecības nav īpaši labas. Tā diemžēl dzīvē notiek daudz biežāk nekā gribētos. Un, kas pie tā vainīgs? Protams, meita, jo ir aprobežota latviešu nacionāliste, kura pēc visa piedzīvota neapjūsmo Emīlijas rīcību. Vispār arī nacionālistu aktivitātes sešdesmitajos gados romānā ir pārspīlētas. Epizode teātrī nudien šķiet izfantazēta. Saprotams, ka nacionālisti patiešām bija, bet tolaik viņi ar ļoti retiem izņēmumiem bija apbrīnojami klusiņi, mierīgi un ar nolaistām austiņām un kājstarpē ierautām astītēm tupēja savās šķirbiņās, no kurām pēkšņi masveidā izlīda astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad viņi visi pēkšņi apgalvoja, kādi drosmīgi pretpadomju cīnītāji ir bijuši, lai gan realitātē varbūt vienīgi atļāvās dzērumā izstāstīt kādu nepiedienīgu anekdoti vai pasūkstīties par nedabūtu desu.

Lai nu paliek sižets, jo tas vietām bija diezgan amizants un tieši rakstnieku izfantazētās vai pārspīlētās lietas parasti ir tās, kas vēstures romāniem piedod šarmu. Tomēr romānu visvairāk traucēja lasīt valoda. Salīdzinājumā ar pārējo šogad lasīto literatūru (Leonu Briedi un Gunaru Janovski) “Krieva āda” bija stipri zemākā līmenī. Tā ir rakstīta ļoti pareizā un pastīvā valodā, kādā manas bērnības Liepājā ar visām tai raksturīgajām kursiskajām un zemgaliskajām izloksnēm un visādām mīlīgām dīvainībām un nepareizībām, neviens nerunāja. Nu varbūt vienīgi izņemot vīzdegunīgus rīdziniekus, kuri uzskatīja, ka tikai viņiem ir tiesības uz vienīgo un pareizo latviešu valodu, bet viss atšķirīgais tajā ir lieks un iznīdējams. Vēl nez kāpēc viens no romāna personāžiem runā tādā kā tāmnieku izloksnē, kas Liepājai vispār nav raksturīga. Nepārprotiet, šis ir literārs darbs, un autoram ir tiesības rakstīt to tik pareizā un vietai un laikam neatbilstošā valodā, kādā vien viņš vēlas, bet tas stipri nokāva romāna lasīšanas prieku un vērtējumu.
“Krieva ādā” ir labi aprakstīta padomju sadzīve, ēdieni, apģērbi un lietas pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, diezgan plakani parādītas latviešu un krievu attiecības un atkal kārtējo reizi iztirzātas māšu un meitu būšanas, par kurām gan laikam var runāt bezgalīgi.

Grāmatas vērtējums 2 no 5 zvaigznēm

Gunars Janovskis “Pilsēta pie upes”

Gunars Janovskis “Pilsēta pie upes”, Rīga: Jumava, [2020]

Janvārī turpināju lasīt latviešu literatūru un atkal atgriezos pie Gunara Janovska romāniem. Šoreiz bibliotēkā paņēmu vienu no viņa pēdējiem darbiem “Pilsēta pie upes”, kas atsevišķā grāmatā pirmo reizi iznāca 1992. gadā. Šo romānu diez vai būtu pamanījusi, bet, tā kā tieši tagad iznāca Viestura Kairiša filma “Piļsāta pi upis”, kas sociālajos tīklos ir izraisījusi dažas interesantas diskusijas, sapratu, ka derētu iepazīties ar pirmavotu. Arī šis Janovska romāns izrādījās vienkāršs un klasisks, bet patīkami lasāms. “Pilsētas pie upes” pamatā ir autora atmiņas par pieredzēto Jēkabpilī Otrā pasaules kara laikā, kad viņš tur apriņķa  valdē ir strādājis par tulku.

Romāna darbība notiek kādā pilsētā pie upes, kura ir nosaukta par Katrīnpili, (jo pieredze māca, ka nekad, neko un nevienu nedrīkst saukt īstā vārdā), bet pēc aprakstiem tā pati Jēkabpils vien ir. Grāmatas galvenais stāstnieks ir Ansis Klētnieks. Viņš ir septiņdesmit sešus gadus vecs nevienam nevajadzīgs vīrs, kurš, kā pats skumīgi visu laiku atgādina, vairs nav nekas, un dzīvo veco ļaužu mītnē, kura tagad ir viņa pēdējā pieturas vieta pirms nāves. Viņa dienas ir garas un vienmuļas, un paliek daudz laika, lai kavētos atmiņās, tāpēc Ansis no rītiem sāk pierakstīt dzīvē pieredzēto, lai gan atmiņa ir kļuvusi caura kā siets. Ansis ir bijis daiļkrāsotājs, un tas ir bijis labs amats laikos, kad varas un valdības Latvijā mainījās četras reizes desmit gadu laikā. Vispirms viņam visi uzraksti pilsētas valdē ir jāpārkrāso no ziliem uz zaļiem, pēc tam no zaļiem uz sarkaniem, tad atkal no sarkaniem uz brūniem. Mainās ielu, kuģu un kabinetu nosaukumi, un vienīgā stabilā vērtība pie visām varām ir tikai uzraksts “Uz grīdas nespļaut” pilsētas valdes telpās. Bērnībā Ansim patīk ebreju meitene Roza, bet pēc tam kaimiņos apmetas simpātiskā Naiga. Šī meitene ir maza mantkārīga blēde un pirmklasīga manipulatore, kura Ansi tin ap pirkstu pēc sirds patikas. Tomēr labsirdīgajam, strādīgajam un mazliet vientiesīgajam Ansim tas tīri labi patīk, un viņi abi dzīvē ir saderīgs pāris. Dažreiz Naiga Ansim pat ļauj pakasīt viņas muguriņu, lai ko tas arī nozīmētu. Jāatzīst, ka arī mani samulsināja Naigas gaidāmā bērna mistiskā pazušana. Tā varētu būt viena no latviešu literatūras mistērijām – vai Janovskim bērna zaudēšana šķita pavisam nebūtiska epizode, ko romānā nav vērts pieminēt, vai arī viņš to vienkārši aizmirsa. Bet pats stāstītājs sākumā piemin savu slikto atmiņu, varbūt demences skartais Ansis pansionāta ir aizmirsis, ka viņam kaut kur ir bērns. Dzīvē tā gadās.

Daiļkrāsotājs ir interesants amats, jo savā būtībā tas ir kaut kas nedaudz līdzīgs ķīniešu kaligrāfijai, kurā cilvēkam ir īpašas attiecības ar otiņu, tinti un papīru, kuras prasa garīgo disciplīnu, meditāciju, un pilnīgu saskaņu galvai ar roku. Vienīgi dīvaini, ka Ansis neizmanto burtu šablonus, bet drīzāk jau izmanto, vienkārši aizmirsis to pieminēt. Un, lai gan Ansis ir tikai daiļkrāsotājs, viņš tomēr sapņo kļūt par gleznotāju un mācās pie vietējā zīmēšanas skolotāja. Par gleznotāju Ansis nekļūst, bet toties var piepelnīties, mālējot bildes ar glītām puķītēm, pēc kurām juku laikos ir liels pieprasījums, jo kaut ko citu jēdzīgu dāvināšanai ir grūti nopirkt. Un, tā kā Katrīnpils ir pilsēta pie upes, tad Ansis daudz zīmē zivis un beigās pat uzglezno vienu vecu ebreju.

Romāna sižets ir precīzs Latvijas vēstures pārstāsts, jo visi grāmatas notikumi un varoņu likteņa pavērsieni ir tai pakārtoti – Ulmaņa apvērsums, padomju okupācija, represijas, izsūtīšana, vāciešu ienākšana, ebreju apšaušana, beigās došanās trimdā. Turklāt lasītājs to zina, bet romāna varoņi nē, viņi nespēj noticēt, ka kaut kas tāds vispār var notikt, un tas visam notiekošajam piešķir skumju nolemtību. “Pilsēta pie upes” ir sarakstīta brīnišķīgā, vecmodīgā valodā, kas grāmatai dod atmosfēriskumu un labāk var izjust tajā aprakstīto laiku noskaņu. Nu, bet autors pats to visu ir pieredzējis, tāpēc arī ir spējis atainot vēsturiskos notikumus bez lieliem pārspīlējumiem un dramatizējumiem – apmēram tā, kā tas viss varēja izskatīties no parastā cilvēka skatījuma. Savukārt, spriežot pēc kompetentu skatītāju atsauksmēm un komentāriem, Kairiša filma tomēr ir iebraukusi vēstures izdaiļošanas un falsifikācijas grāvī, tāpēc nav nekādas intereses to skatīties.

Es esmu bijis daiļkrāsotājs. Nevis tiesnesis vai vēsturnieks, kuriem pierādījums ir svarīgāks par patiesību.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm

Leons Briedis “Vilcene un atraitnis”

Leons Briedis “Vilcene un atraitnis”, Rīga: Dienas Grāmata, [2019]

Šogad pavisam nejauši janvārī sanāca izlasīt vairākas latviešu autoru grāmatas, un starp tām bija arī Leona Brieža romāns “Vilcene un atraitnis”. Leons Briedis plašāk ir pazīstams kā dzejnieks, un šī ir viņa pirmā un vienīgā prozas grāmata. Romānam ir ļoti elegants vāciņš ar vientuļu kāda nagaina dzīvnieka ķepas nospiedumu uz sarkana fona. Grāmatu paņēmu bibliotēkā un, lai gan tā ir iznākusi ne pārāk sen, kāds aptracis lasītājs jau bija tajā paspējis cītīgi atķeksēt visus vārdus un formulējumus, kas viņam acīmredzot nav patikuši. Turklāt visas atzīmētās lappuses viņš grāmatas beigās bija rūpīgi pierakstījis. Par laimi, viņš bija metis mieru pie četrdesmitās lappuses, jo, iespējams, dzejnieks ar savu interesanto izteiksmes stilu bija nokāvis viņa valodas tīrības uzturēšanas entuziasmu.

“Vilcene un atraitnis” ir viena no tām grāmatām, kuras patīkami atšķiras no vidusmēra latviešu literatūras, lai gan tā galvenā tēma ir sēras. Nevis tās latviskās mūžbēdas, ka viss vienmēr ir slikti, bet reālās skumjas, kuras jāizdzīvo pēc mīļoto zaudēšanas, jāsamierinās un jādodas tālāk. Grāmatas varonis ir atraitnis, kurš pēc sievas nāves īsti nevar saprast, kur likties, un nejauši Jāņu laikā nonāk Rumānijas kalnos, kur trīs dienas klīst apkārt, vēro dabu un pārdomā dzīvi. Klejojumos vīrietim ir piebiedrojusies jauna, aizdomīgi draudzīga vilcene, kuru viņš ir iesaucis par mežalaņķīti. Vispār romāna varonis ir tipisks vīrietis. Citējot Andri Kuprišu, – tāds, kas īgns klīst pa pasauli, par daudz dzer, visi viņam nodarījuši pāri, bet viņš vienīgais zina, kā pasaule iekārtota. Viņš nekad nav gribējis uzklausīt savus tuviniekus, jo ir tak vīrietis, tāpēc ar bērniem nav izveidojušās nekādas attiecības, bet sieva ir mirusi. Biznesā viņam arī nav pārlieku veicies, un pat draugs viņu ir uzmetis.

Romāns pēc tempa ir lēnīgs, bet tas ir sarakstīts savdabīgā un izteiksmīgā valodā. Lasītājiem noteikti nāk par labu tas, ka dzejnieki dažreiz izdomā rakstīt prozu. Grāmatā ir veiksmīgi savītas kopā gan diezgan autobiogrāfiskas autora atmiņas par vecākiem, kas bija mūžīgi pārstrādājušies un aizņemti lauku skolotāji, visu augu zinātāju tēvamāsu Karlīni, padomju represijām un studiju gadiem, gan arī fantāzijas, sapņi un romānā ir ļoti daudz tēlainu floras un faunas aprakstu, galu galā visa darbība notiek mītiskajos vasaras saulgriežos. Tiesa gan, Latvijā nekad vienlaicīgi neziedētu kastaņas, dižzirdzenes un vēlās, dzeltenās madaras, bet tā kā romāns ir dzejiska literārā fantāzija ar vilkiem, kura darbība notiek Rumānijas kalnos, lai nu tā būtu. Man tie poētiskie augu apraksti sākumā patika, bet uz beigām sāka atgādināt pārāk vienkāršotu kompilāciju no ārstniecības augu rokasgrāmatām un “Latviešu valodas augu nosaukumiem”. Bet tas droši vien tāpēc, ka par daudz lasu tāda veida literatūru. Vēl ik pa laikam galvenā varoņa atmiņās pavīd kāds viedais džeks, kurš sāk klāstīt visādas pseidofilozofiskas banalitātes, kādas zināma populācijas daļa kādreiz mīlēja krustdūrienā izšūt uz dvielīšiem, bet mūsdienās masveidā ar tām dalās feisbukā. Nu kaut kas tādā garā kā Laiks mūsos nekad nenoveco, vienīgi mēs novecojam laikā, vai Kā gan nezinot, kas ir dzīve, var zināt, kas ir nāve. Dažreiz viedais džeks pirms banalitāšu klāstīšanas izģērbjas pliks. Subjektīvi skatoties, šī bija tā grāmatas daļa, bez kuras es mierīgi varētu iztikt.

Šo visu rakstot, izlasīju ziņu par autora nāvi. Tā jau dzīvē notiek, mēs visi mirsim. Bet “Vilcene un atraitnis” paliks kā skaists Leona Brieža atvadu veltījums šai pasaulei.

Romāna vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm

Andris Kuprišs “Berlīne”

Andris Kuprišs “Berlīne”, Rīga: Orbīta, [2019]

Ja nebūtu labo atsauksmju internetā, tad diez vai vispār pamanītu mazo grāmatiņu, kuras vāka noformējums ir vēl neuzkrītošāks nekā ganāmpulka atražošanas rādītāju uzlabošanas rokasgrāmatai, bet, tām pateicoties, paņēmu “Berlīni” lasīšanai no bibliotēkas. “Berlīne” patiešām ir patīkami atšķirīga no vidusmēra latviešu literatūras. Tas ir stāstu krājums, kurā ir iekļauts 21 neliels stāsts, no kuriem daži ir tikai vienas rindkopas garumā, kā arī titulstāsts, kas aizņem apmēram pusi no visas grāmatas.

Autoram ir savdabīgs stāstījuma stils, tāds mazliet iemidzinošs, te par šo, te par to un it kā neko. Bet nu sarakstīt labi lasāmu grāmatu gandrīz par neko nudien ir jāmāk. Izņemot “Berlīni”, kurā stāstīts par kāda A garajiem klejojumiem pa šo pilsētu, visi pārējie stāsti ir nelielas sadzīves epizodes bez sākuma un nobeiguma, ar kuru personāžiem lasītājs nemaz netiek tā īsti iepazīstināts, bet šo to var tikai nojaust. Te ir stāsts par maza puikas bailēm no telefona (parastā, ne mobilā), atmiņas par vecas kaķenes stiepšanu pie vetārsta, pārdomas par to, kas notiktu, ja katru dienu pamostos ātrāk par 9 minūtēm, erotiskas izjūtas, kuras izraisa mīļotās smarža uz pirkstiem, tētis, kurš kļūdaini sabļauj uz dēlu, bet pēc tam atvainojas, kabatā var atrasties trīs cimdi, bet mamma pazust uz ielas. Tie ir tādi melanholiski un mazliet skumīgi, bet vietām arī absurdi stāsti.

Kupriša teksti ir tik brīnišķīgi izplūduši kā Lielupe pavasarī, kad tai ir iespēja aiztecēt arī kur citur, ne tikai uz jūru kā pienākas rīkoties kārtīgai upei, tāpēc tie ir lieliski piemēroti visādām kritiķu analīzēm, jo tajos iespējams saskatīt visu, ko vien katrs vēlas. Protams, atbilstoši savai samaitātības pakāpei. Tomēr lasītājs parastais var atļauties tādu izpriecu, kā grāmatu vienkārši lasīt un brīvi tai ļauties, izjūtot vieglu nostalģiju un rezignāciju.

“Berlīne” būs patīkama, rāma un nepretencioza lasāmviela, ja ir vēlme pēc kaut kā atšķirīga un savdabīga. Un paldies autoram par citātu, kurš labi raksturo žanru, kuru varētu nosaukt par dusmīgo vīriešu grāmatām.

Jā, dusmīgo vīriešu. Grāmata. Tāda, kurā galvenais varonis īgns klīst pa pasauli, par daudz dzer, visi viņam nodarījuši pāri, bet viņš vienīgais zina, kā pasaule iekārtota.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm

Gunars Janovskis “Sōla”

Gunars Janovskis “Sōla”, Rīga: Liesma, [1991]

Trimdas literatūra man ir maz zināms lauciņš, tāpēc redzesloka paplašināšanai nolēmu palasīt kaut ko nopietnu – Gunara Janovska “Sōlu”. Piedevām nesen šis romāns bija iejaukts skandālā saistībā ar naida kurināšanu skolā ar krievu valodas novirzienu. Grāmatu lasīšanai paņēmu bibliotēkā, un man trāpījās brīnumjauks eksemplārs, kurā kāds ļoti rūpīgi bija atzīmējis zīmīgākos citātus, pasvītrojis visu svarīgāko, salicis izsaukuma zīmes un pat pierakstījis komentārus uz lappušu malām, kādas romāna varoņu īpašības un domas šie citāti raksturo. Man šķiet, ka tas bibliotēkas grāmatām piešķir savdabīgu individualitāti un šarmu, kāda nekad nepiemīt svaigiem izdevumiem grāmatnīcās.
“Sōla” ir Gunara Janovska pirmais romāns un arī viens no pazīstamākajiem viņa darbiem. Pirmo reizi “Sōla” tika izdota Ņujorkā 1963. gadā. Tas ir pirmais romāns ciklā par Arturu Skuju, tā turpinājumi ir “Pār Trentu kāpj migla” (1966) un “Balsis aiz tumsas” (1972).

“Sōla” izrādījās vecmodīgs, bet labi uzrakstīts romāns par skarbajiem džekiem, kas pēc dzimtenes zaudēšanas, vientuļi klīst pa nemīlīgo pasauli, daudz strādā, daudz dzer, un varbūt tikai nakts melnumā notrauš kādu skopu asaru spilvenā. Galvenais varonis Arturs Skuja ir latviešu trimdinieks. Pirms kara viņš ir bijis zvejnieks, kara laika kādu laiku leģionārs, pēc tam nokļuvis Lielbritānijā, kur strādā vienkāršus darbus lauksaimniecībā, bet gadās arī nolaisties līdz vistu pieskatīšanai un tualešu tīrīšanai, kas viņam liek gremdēties sērīgās, eksistenciālās pārdomās un ielaisties pārrunās ar darba devēju mājdzīvniekiem. Viņš ir vientuļnieks, mīl savrupību, iespējams, tāpēc arī piesakās darbā uz nelielas salas Sōlas ar simts iedzīvotājiem. Te atrodas viesnīca, kas lielākoties darbojas sezonāli, bet jau pavasarī uz salas mitinās raiba sabiedrība – vēl viens skarbais trimdinieks igaunis Juhans, skaistā Norma, ķertā Žanete, piemīlīgā Estere, viesnīcas īpašnieka Vainraita ģimene, Lens Lendijs, kurš ir tāda kā popzvaigzne, četras precēties kāras jaunuves un neiztrūkstošais angļu pulkvedis. Vispār kompānija ir kā radīta jaukam angļu detektīvromānam Kristi stilā, visu laiku cerēju, ka pēkšņi atradīsies kāds līķis vistu kūtī, bet “Sōla” ir gruntīgs latviešu romāns, un nekas tāds te nenotiek. Romāna personāži izspēlē dažas klusas, atturīgas psiholoģiskās drāmas, kamēr Arturs tajās galvenokārt ir vērotājs, kas joprojām sēro par zaudēto dzimteni, un nespēj atrast sevi svešajā zemē. Nu, vietējie viņa skatījumā jau arī ir tādi aprobežoti un snobiski ļautiņi, kas visus trimdiniekus uzskata par poļiem, un ļoti cenšas nepārstrādāties, jo tā ir noteikusi arodbiedrība, bet savu brīvību sen vairs nespēj novērtēt. Visu romānu caurvij Artura skumjas, atsvešinātības izjūta, vientulība un nespēja samierināties ar likteni – Kur iet man nebija, ko darīt man nebija. Es atgūlos gultā un jutos briesmīgi viens.

Jāpiebilst, ka romānā izteiktais autora viedoklis par krieviem un Krievijas imperiālistiskajām nosliecēm patiešām ir neganti ass, bet jāatzīst, ka pamatots un reāli atbilstošs gan vēsturei, gan mūsdienu situācijai. Tomēr “Sōlas” iekļaušana bilingviālo skolu literatūras programmā nudien nekādi neveicina sabiedrības integritāti Latvijā.

Gunara Janovska “Sōla” patīkami atšķīrās no tā trimdas literatūras mazumiņa, kuru ir sanācis lasīt. Tas ir labi uzrakstīts, te nav muļķīga nepamatota optimisma par dzīvi trimdā un psihodrāmas nav pārspīlētas. Valoda ar visiem trimdas autoriem raksturīgajiem anglicismiem un arhaismiem, protams, ir savdabīga, bet atstāj dabisku iespaidu. Pieļauju, ka kādreiz izlasīšu arī vēl kādu no Gunara Janovska darbiem. Priecājos, ka autors nodzīvoja līdz brīdim, kad Latvija ieguva neatkarību un viņa pelni ir pavisam legāli apglabāti Rīgas Raiņa kapos, tāpēc citāts no “Sōlas” par brīvību, jo ikdienā bieži piemirstas, ka tās mums tik ilgi nebija.

Šeit rietumos ir brīvība, bet reti kāds te izprot tās nozīmi un vērtību. Brīvība šeit ir pati par sevi saprotama, gluži dabiska lieta, to neviens neapdraud, neviens to nedomā otram laupīt, un tā šī brīvība kā viss, kas ikdienišķs un pierasts, ir pamazām zaudējusi savu vērtību. Citi ideāli ir stājušies tās vietā, proti, kāre pēc ērtībām un labklājības. Tās ir vienīgās lietas, pēc kurām tiecas modernais rietumu cilvēks. Ideāli? Rietumu pasaulē tādus sen vairs nepazīst. Ka par brīvību būtu arī jācīnās, ka tā būtu jānes tiem, kam tās nav, tas šeit nevienam pat neienāk prātā. Pat kristīgās baznīcas priecasvārds še kļuvis par senu, mīļu pasaciņu. Še nav prasības pēc evaņģēlija un atpestīšanas. Labklājība to visu ir darījusi lieku.

Un  nobeigumā vēl viens citāts – asmēlīgā un tiešā igauņa Juhana viedoklis par latviešiem. Vienkārši pārdomām.

Nu tur jau, lūk ir tā nelaime, kāpēc jūs man nepatīkat. Jūsos nav dziļuma, nav naida, ne spīts, ne dusmu. Jūs visi vai arī laba daļa esat tādi mīksti vārguļi. Paraugskolnieki. Tādi jūs esat. Par jums runā, ka jūs esot vislabākie amerikāņi, vislabākie angļi, vislabākie vācieši, jā – pat vislabākie krievi. Kur jūsos vēl kas no latviskā var aizķerties, to grūti saprast.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm

Māris Bērziņš “Aizliegtais pianīns”

Māris Bērziņš “Aizliegtais pianīns”, Rīga: Dienas Grāmata, [2019]

Attīstītā sociālisma laikos, kad darbojās lieliskā plānveida ekonomika, nereti gadījās situācijas, kad kāda prece veikalos pēkšņi bija jāmeklē gandrīz vai ar uguni, piemēram, zobu pasta, bet kāda cita lielās grēdās krājās noliktavās. Un, lūk, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, pamatojoties uz kaut kādiem mistiskiem plānveida aprēķiniem, Latvijā tika saražots milzīgs daudzums pianīnu “Rīga”. Ar šiem instrumentiem tika piebāztas visas mūzikas skolas, pārplūdināti kolhozu kultūras nami, iestāžu aktu zāles un tas bija obligāts mājas aksesuārs visās labākajās Latvijas ģimenēs, kurās kāds nodarbojās ar mūziku, bet rocība bija par īsu, lai tiktu pie normālām klavierēm. Tik tālu viss ir ļoti skaisti, bet kā jau padomju rūpniecības ražojums pianīns “Rīga” nav pārāk uzticams instruments. Tas ir taisīts no līmētām detaļām un internetā var atrast dažādus šausmu stāstus par šo pianīnu nodevīgo uzvedību, pēkšņu pašsadalīšanos un zemisku sabrukšanu. Turklāt pirms trīs gadiem notika kāds patiesi traģisks atgadījums Ikšķilē, kad, uzkrītot pianīnam, no gūtajām traumām nomira mazs bērniņš.

Visu šo garo ievadu Jums nācās lasīt tikai tādēļ, ka gribēju izskaidrot, kāpēc uzrakstīt grāmatu, kurā būtisku lomu spēlē pianīns “Rīga”, manuprāt, ir laba ideja. Protams, galvenā romāna tēma ir birokrātija un tās nepanesamais esības vieglums mūsu ikdienā, bet sižeta  pamatā ir kāds reāls notikums ar pianīna līdzdalību. Romānā šis leģendārais padomju laika hlams ir Cibānu ģimenes īpašums kā jauka piemiņa no vīratēva, bet patiesībā tikai maisās pa kājām un lieki aizņem vietu. Sieva Linda Cibāne loģiski un saprātīgi izdomā ka no pianīna varētu ērti tikt vaļā, uzdāvinot to dārziņam “Puķu lodziņš”, kuru apmeklē viņu dēls. Nu, kas gan varētu noiet greizi tik vienkāršā procedūrā? Ja kaut kas ir saistīts ar Rīgas pirmskolas izglītības iestādēm, tad, protams, viss. Pirmkārt, jau Linda Cibāne ir deputāte no kārtējās trīsburtu partijas, tāpēc uzreiz tiek meklēti zemūdens akmeņi un atrasts slavenais interešu konflikts. Kam un ar ko – nav pat svarīgi, bet tas ir tikai sākums kārtējai birokrātiskajai jezgai. Starp citu, pianīna neesamība var būt traumējošāka nekā tā esamība.

Uzrakstīt romānu par birokrātiju ir sarežģīts uzdevums, jo Kafku jau tāpat diez vai izdosies kādreiz pārspēt, bet Mārim Bērziņam ir sanācis visnotaļ saistošs lasāmgabals. Autors romānā daudz izmanto birokrātisko institūciju samudžināto un neko jēdzīgu nepasakošo valodu, kas brīžiem garlaiko, bet ir saprotams, kāpēc tas bija nepieciešams. Grāmatas beigās ir jebkuram normālam cilvēkam šermuļus uzdzenošs pielikums ar dokumentiem, kuri ir romānā izmantoto tekstu avoti. Ticiet man, tas ir baigs. Atbilstoši romāna stilam tā tēli – vecāki, bērni, deputāti, policijas un visādu mistisku departamentu ierēdņi, izņemot vienīgi bērnudārza darbiniekus, lielākoties ir kariķēti. Ar bērnudārziem man sen nav bijusi darīšana, un jāatzīstas, ka šis personības attīstībai ārkārtīgi nozīmīgais pirmskolas izglītības iestādes apmeklējums man ir gājis secen, jo visu bērnību pavadīju mājās, un nenožēloju ne mirkli no tā laika, kuru laimīgi noslaistījos ar grāmatām, kamēr čaklie bērni socializējās un mācījās pantiņus par Iļjiču, vai ko nu viņi tur tajos dārziņos darīja.

Vispār “Aizliegtais pianīns” par birokrātiju tikai dzēlīgi paironizē, bet tas arī viss, autors neko vairāk nepasaka. Bet birokrātija jau nerodas pati no sevis, to diezgan apzināti reproducējam mēs paši. Birokrātijai pilnīgi noteikti ir tieša saistība ar vēlmi izvairīties no atbildības un ar elementāru stulbumu. Jo stulbāka ir persona, kas atbildīga par dokumentiem, jo nejēdzīgākas būs prasības to aizpildīšanai, tāpēc nepārsteidz, ka tieši izglītības jomā birokrātija ir tik zvērīga, lai gan arī citās nozarēs mums grēks būtu sūdzēties par tās apjomiem.
Romānam ir simpātisks vāks – simboliski klavieru taustiņi, zem kuriem ir vecā, labā spēle “Cirks”. Vēl jāpiebilst, ka “Aizliegtajā pianīnā” minētie KNAB telefona numuri esot īsti (bet nudien nemēģināju uz kādu no tiem zvanīt), grāmata ir veltīta vienai no tās varonēm – Elitai, un tāds gadījums ar pianīnu patiešām esot bijis.
Nevaru teikt, ka man patika grāmatas tēma, jo man riebjas birokrātija, un neko tur nevaru darīt, bet tā ir labi uzrakstīta un viegli lasāma. Tiem, kam patīk izpildīt metodiskos norādījumu un darboties visādās komisijās, “Aizliegtais pianīns” varētu būt īsts saldais ēdiens.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm.