Tag Archives: latviešu autori

Alberts Bels “Būris”

Alberts Bels “Būris”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1972

Senākos laikos esmu lasījusi vairākus no Alberta Bela romāniem. Daži no tiem bija labi (“Bezmiegs”, “Cilvēki laivās”), daži atmiņā palikuši mazāk, bet “Būris” bija palicis neiepazīts. Lai aizlāpītu šo caurumu latviešu literatūras izzināšanā, grāmatu paņēmu vietējā bibliotēkā. Tur bija pieejami pat vairāki “Būra” izdevumi, un no tiem izvēlējos nobružāto 1972. gada pirmizdevumu ar stilizētajām restēm uz vāka. Mazo grāmatiņu laikam bija rūpīgi lasījušas vairākas skolēnu paaudzes, jo tā bija apzinīgi izķidāta un visi domrakstiem nepieciešamie citāti kārtīgi pasvītroti, bet lappušu malās sarakstītas paskaidrojošas piezīmes, kāda doma tajos ir pausta. Bet tas viss piederas pie bibliotēkas grāmatu īpašā šarma.

Bels būris“Būris” ir interesanta parādība latviešu padomju laika literatūrā. Laikā, kad modē bija reālisma stilā rakstīti ražošanas romāni par strādnieku šķiras sasniegumiem, zvejnieku sūro ikdienu vai romantiskām teļkopēm, autors bija uzrakstījis filozofisku romānu ar spēcīgu noslieci uz eksistenciālismu. Vispār “Būrī” zināma nozīme ir arī kriminālajai intrigai, bet iespējams, ka tā vairāk ir iepīta, lai romānu varētu dabūt cauri padomju cenzūrai. Tā nu grāmatai ir samērā gara un lēnīga ievaddaļa, kurā mēs uzzinām, ka ir pazudis arhitekts Bērzs. Ar viņa meklēšanu nodarbojas izmeklētājs Strūga. Padomju literatūrā miličiem bija obligāts pienākums būt par paraugcilvēkiem. Strūga tieši tāds arī ir, cilvēciskākām iezīmēm autors viņu ir apveltījis ar podagru. Lai arī sākumā Strūgam šķiet, ka Bērza meklēšana būs rutīnas darbs, izmeklēšanas laikā diezgan vienkāršajai krimināllietai atklājas dažas interesantas nianses. Garais ievads par izmeklēšanu autoram ir bijis nepieciešams, lai mūs tuvāk iepazīstinātu ar Bērzu un viņam pietuvinātajiem cilvēkam. Godīgi sakot, Bērzs nav simpātisks tēls. Viņš ir tipiska viduvējība, sīkumains, paskops un ar nelāgu raksturu. Labs speciālists savā nozarē, kas apveltīts ar izcilām savu projektu izsišanas spējām padomju birokrātijā, bet citādi viņš nav ne ar ko sevišķu izcēlies, un ir bijis tāds pats kā visi. Vēl atklājas, ka arī viņš ir cietis no podagras.

Viņi skatījās vienas un tās pašas filmas, lasīja vienas un tās pašas grāmatas, klausījās vienu un to pašu mūziku, vienādi sprieda par progresu un ekonomiku, stāstīja vienas un tās pašas anekdotes, vairākas reizes apceļoja ārzemes ar tūrisma grupas ceļazīmēm, viņu humora izpratne bija vienāda un sāpju slieksnis vidēji augsts, viņi bieži slimoja ar hipertoniju un vēdera aizcietējumiem, nervu slimībām un podagru, viņi mocījās ar galvassāpēm un bija jūtīgi pret saaukstēšanos, bet tomēr viņiem bija apskaužama veselība, sīksta dzīvotgriba un sakari sabiedrībā.
Sakari bija galvenais.

Tāpēc ir mazliet negaidīti, ka pazudušais Bērzs visu meklēšanas laiku atrodas mežā, kur viņu kāds ir ieslēdzis pamatīgā metāla būrī kādas gravas dibenā. Beigās atklājas, ka tādu mistisku būri mežā ir ierīkojuši un atstājuši fašisti, kas gan cits? Bet šis nudien nav sadzīves, bet gan ideju romāns, tāpēc nevajag tā detaļas uztvert kā absolūto realitāti. Autors savu daļu uzmanības ir pievērsis arī romāna galvenajam ļaundarim un viņa motivācijai, kādu iespundēt krātiņā (greizsirdība un atriebība), bet neapšaubāmi interesantākā un spēcīgākā grāmatas daļa ir Bērza pārdzīvojumi būrī. Sākumā viņš ir cerību pilns, ka viņu drīz atradīs un mēģina savu iespēju robežās apdzīvot būri, kaut kā iekārtoties tajā, nodrošināties ar ūdeni un sameklēt kaut ko ēdamu. Romāna darbība notiek rudenī, tāpēc Bērzam izdodas tikt pie riekstiem, sēnēm un zaķkāpostiem. Turklāt izrādās, ka sintētiskās vīriešu zeķes tīri labi noder baložu ķeršanai.

Tomēr pamazām cerības uz izglābšanos zūd. Laika gan Bērzam būrī ir daudz, un viņš var mierīgos apstākļos un ciešā tuvībā ar dabu izvērtēt savu dzīvi un tās jēgu, pats sevi un savas vērtības. Nu ja, būris pilnībā maina visu lietu nozīmi. Būrī Bērzs pat tiek vaļā no liekajiem kilogramiem un podagras, bet toties iedzīvojas reimatismā (jā, katrā zaudējumā vienmēr slēpjas kāds ieguvums).

Viņš atklāja – ja nav cita darba, arī dzīvot ir darbs. Svarīgākais un neatliekamākais darbs patlaban ir dzīvot. Kad viņš to saprata, tad atkal pamodās jau izdzist gatavā enerģija, radās drosme un optimisms, cik nu tas bija iespējams būra apstākļos, un viņš stingri nolēma turēties līdz galam.

Autoram būris ir spēcīga un lieliski izdevusies metafora, šķiet, ka pat viena no izcilākajā latviešu literatūrā radītajām, un ir gandrīz vai neticami, ka romāns ir ticis cauri padomju cenzūrai. Bet būris, protams romānā ir daudz plašāks jēdziens nekā tikai padomju sistēma. Sava veida būrī mūs ieslēdz arī pašu egoisms, gļēvulība un aprobežotība.  Arī Bērza attiecības ar būri pamazām mainās no naida uz ironizēšanu, ignorēšanu, izmisumu un samierināšanos. Bet būrim kā jau būrim, par visu to ir pilnīgi vienalga.

Kas ir stiprs, salauž stieņus. Kam nav spēka, tas ironizē par stieņiem. Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju.

Romāns ir uzrakstīts mazliet shematiski un pasausā valodā, jo autoram svarīgākais ir bijis izklāstīt savu ideju. Tomēr grāmatu izlasīt ir viegli un tā ir pavisam neliela. Autors pats stāsta, ka romānu esot uzrakstījis trīs mēnešos. Ar “Būri” noteikti vajadzētu iepazīties visiem, kam interesē latviešu literatūra. Interesanti, ka “Būri” jau 1976. gadā pārtulkoja un izdeva Somijā. Pēc romāna motīviem 1993. gadā ir uzņemta arī filma.

 Vērtējums – kārtīgas 4 zvaigznes no 5.

Irma Grebze “Tikai meitene”

Irma Grebze “Tikai meitene”, “Grāmatu draugs”, 1969

Vēl joprojām ir novembris un turpinu lasīt latviešu literatūru. Irmas Grebzdes grāmatu “Tikai meitene” saņēmu Ziemassvētku dāvanā no MS Marii, tāpēc varēju apvienot novembra lasīšanas akciju ar blogeru dāvanu apgūšanu. Vispār jau latviešu literatūra grāmatu blogeru aprindās nav starp iecienītākajām dāvanām, vismaz man šī ir bijusi vienīgā latviešu daiļliteratūra, kas līdz šim ir uzdāvināta. Varbūt arī labi, ka tā.

Tikai meiteneVispirms biju cieši pārliecināta, ka “Tikai meiteni” esmu jau lasījusi, bet bibliotēkā, klimstot gar latviešu plauktiem, pār mani nāca pēkšņa apskaidrība, ka jaunībā lasītais ir bijis pavisam cits Irmas Grebzdes romāns. Bet nebrīnos, ka grāmatas sajaucu. Tās sižetiski un saturiski ir neticami līdzīgas. Acīmredzot autore savus romānus ir štancējusi pēc vienas piegrieztnes lielā vairumā un diez vai ir vērts izlasīt vairāk par vienu. Un iespējams, ka arī tas būtu par daudz. Irmu Grebzdi laikam regulāri ir piemeklējušas spalvas caurejas lēkmes, kad teksts nāk laukā kā mīkstas, gludas, bet bezveidīgas spiriņas. Nedaudz dzīvīguma grāmatai piedod vienīgi mīkstinātais r, farmas, bēzbols, fans, spoilētie boni, garumzīmju ekonomēšana un arhaiskās vārdu locījumu formas. Lasīt romānu ir viegli, bet nekas daudz no tā atmiņā neaizķeras.

Grāmatas galvenajai varonei Aijai Grīviņai ir divpadsmit gadi. Viņa ir bārene, kurai kara laikā ir pazudusi visa ģimene, un pēc vecmāmiņas nāves Vācijā viņu ir uz mieru pie sevis paņemt vientuļa radiniece Kanādā. Grāmatā stāstīt kā Aija pamazām iedzīvojas jaunajos apstākļos, iegūst draugus un iepazīst savu mītnes zemi. No šī aspekta “Tikai meitene” ir tipisks bēgļu romāns. Galvenā varone, protams, ir pareiza bēgle – kārtīga, čakla, labsirdīga un ar baltu ādas krāsu, Kanādai nudien īsts ieguvums. Skaidrs arī, ka Eiropa nav nekas labs, tur ir posts, sabrukums un pagrimums. Savukārt Kanāda gan ir brīnišķīga zeme (ja kādreiz sanāks emigrēt, tad tikai uz turieni, tas bez jokiem). Lielākās problēmas, ar kurām jāsaskaras Aijai, ir pāris slikti audzināti zēni, piespiedu nolaišanās ar lidmašīnu mežā, kurā dzīvo lāči, un, kam tiks nejauši atrasts kaķēns (izrādās, ka Kanādā klaiņojoši kaķēni ir milzīgs deficīts). Ko nu par kaķēniem. Pat lāči Kanādā ir mīlīgi un pūkaini. Satiekot tādu mūžamežā, tas tikai pamāj ar ķepiņu un aizlāčo savās lāču gaitās. Kanādā no lāčiem baidās tikai histēriķi un gļēvuļi.

Iztikšana Aija sākumā ir ļoti trūcīga, bet mēs visi zinām, ja tev ir paveicies būt par sirdsšķīstu bāreni, tad pat pragmatiskie kanādieši tevi drīz vien apmētās ar naudu no visām pusēm. Tādā ziņā “Tikai meitene” ir tipisks veco laiku bāreņu romāns. Aija, protams, ir pareiza bārene, kurai nepiemīt nekādas mūsdienu literatūrā apcerētas bāreņu traumas vai problēmas. Viņa par tādiem niekiem kā zaudēto māmiņu, tēvu, mazo brālīti un vecmāmiņu daudz nepārdzīvo. Interesanti, ka grāmatā vispār neviens karu un bēgļu gaitas nepiemin. Iespējams, ka tā ir bijusi trimdas literatūras tabu tēma, jo daudzi trimdinieki bija sašutuši par Nesaules “Sievieti dzintarā”, jo rakstīt par pieredzētajām izvarošanām, vardarbību un badu kara laikā Vācijā, neesot piedienīgi un smuki.

Galu galā“Tikai meitene” ir jaunatnes romāns – piemīlīgs, vecmodīgs, tikumīgs un didaktisks. Bet es noteikti neesmu tā mērķauditorija, jo mana jaunība tomēr ir beigusies, un jau sen garlaiko divpadsmitgadnieču romantiskās jūsmas. Turklāt Aija ir līdz riebumam pozitīvs tēls, kādi laikam ir sastopami tikai audzinošos jaunatnes romānos. Viņas vienīgais trūkums, kuru skumji nopūšoties šad un tad piemin citi romāna personāži, ir būt par meiteni. Acīmredzot Kanādā tas ir kaut kas līdzvērtīgs kādai smagai iedzimtai anomālijai (iespējams, ka tā nav nejaušība, ka kanādiete sarakstīja “Kalpones stāstu”). Meitenes tur nez kāpēc nevar ne avīzes iznēsāt, ne darīt ko citu jēdzīgu. Tomēr Aijai ir cerības Ja vien viņa būs pietiekami tikla, tekla un izdarīga, varbūt ar laiku arī pat meiteni var atzīt par normālu cilvēku.

“Tikai meitene” ir pavājš romāna izstrādājums, kurš galīgi nebija manā gaumē. Nepārliecināja ne sižets, ne grāmatas tēli. Bet varbūt to patiešām vajag lasīt jauniešiem un kādam tas palīdz kļūt labākam un apzinīgākām (man nudien tam jau ir stipri par vēlu). Jāpiebilst, ka man līdz šim ir ļoti maza pieredze ar trimdas literatūru un Grebzdes romāni noteikti nav tie, pēc kuriem spriest par tās līmeni. Varbūt kāds no bloga lasītājiem var ieteikt, ko no trimdas autoriem būtu vērts izlasīt.

Grāmatas vērtējums – 2 no 5 zvaigznēm.

Pauls Bankovskis „Padomju Latvijas sieviete”

Pauls Bankovskis „Padomju Latvijas sieviete”, Rīga: Enigma, 2000.

Novembrī turpinu lasīt latviešu autoru darbus. Citi grāmatu blogeri arī, tāpēc pavisam nejauši ir sagadījies, ka šodien Asmo un Andris jau ir izteikušies par Paula Bankovska romānu „18”. Arī es pirms nedēļas bibliotēkā gremdējos pārdomās pie latviešu literatūras plauktiem, kuru no Bankovska darbiem izvēlēties lasīšanai. Gandrīz jau paņēmu to pašu nelaimīgo „18”, tomēr beigās paliku pie „Padomju Latvijas sievietes”, kas acīmredzot bija mazliet labāka izvēle..

Padomju Latvijas sievieteAr Paula Bankovska darbiem man ir ilglaicīgas attiecības, sākot jau ar „Svētā Bokasīna koku” tālajā 1996. gadā. Kopā pa šo laiku esmu izlasījusi vairāk nekā 10 no viņa grāmatām. Dažas no tām man ir patikušas vairāk, dažas mazāk, tā nu tas ir. Bankovska grāmatās man bieži vien ir šķitušas interesantas autora idejas, bet lielākoties traucējis to izpildījums, dažreiz neveiklie sižeti un viņa teksti arī ne vienmēr ir bijuši tie literāri spožākie. Tāpēc parasti ar lielāku interesi izlasu Paula Bankovska rakstus par dažādām tēmām Satori vai kur citur, nekā pievēršos viņa romāniem. Vēl joprojām domāju, ka eksistē kāda paralēlā realitāte, kurā Pauls Bankovskis raksta foršas populārzinātniskās grāmatas un visi tās pērk un lasa kā traki.

Ilglaicīgas lasītāja attiecības ar kāda rakstnieka darbiem ir jauka padarīšana, bet pēc desmitās grāmatas tajās neizbēgami sāk iezagties dažas problēmas. Vispirms rodas sajūta, ka autora rakstītais kaut kur jau ir lasīts, mjā. Un, ja trāpās ne tas veiksmīgākais autora darbs kā, piemēram, „Padomju Latvijas sieviete”, tad nākas atkārtot to pašu, ko pirms manis jau teikuši citi – es zinu, ka viņš var daudz labāk.

Ja vien Bankovskis „Padomju Latvijas sievieti” nebūtu sarakstījis stipri par ātru, grāmata gluži labi varētu iederēties tagad modīgajā Latvijas vēstures romānu sērijā un aizpildīt pagaidām vēl pašķidri aprakstītos pagājušā gadsimta piecdesmitos un sešdesmitos gadus. Tas ir laiks, ko autors pats nav piedzīvojis, līdz ar to grāmatā ir pārstāvēts tagad modernais, distancētais skats uz vēsturi no attāluma.

Nelielai atkāpei gribu piebilst, ka manu vecāku atmiņās šis laiks ir palicis kā gaišs, dzīvespriecīgs un jaunības romantikas apdvests, daudz jaukāks par staignajiem septiņdesmitajiem un trakajiem astoņdesmitajiem. To arī var saprast, jo galu galā tā bija viņu bērnība un jaunība, un tad jau vienmēr saule šķiet spožāka. Visi atguvās pēc kara, un tas bija arī izaugsmes, jauncelsmes un nākotnes cerību laiks (galu galā manai paaudzei tak bija paredzēts dzīvot komunismā, hah). Tomēr, skaidrs, ka realitāte bija krietni skarbāka.

Pauls Bankovskis savu romānu tad arī uzbūvē uz šiem pretstatiem starp oficiālo propagandu un realitāti, iekļaujot diezgan padrūmajā stāstā lērumu līksmu citātu no dažādiem tā laika preses izdevumiem un grāmatām. Lai gan grāmata nemaz neesot par sievietēm, tomēr stāstījums ir risināts no sievietes skatu punkta. Galvenā varone Aina Sakne ir apkopēja rūpnīcā, kurai, ak, kāds pārsteigums latviešu literatūrā, dzīvē viss ir slikti. Vīrs neganti dzer un nositas, dēls arī tiek nosists, nāks dzīvot komunālajā dzīvoklī, un viņas vienīgais dzīves prieks ir garām braucot noraudzīties smukajā milicī, kurš regulē satiksmi kādā no krustojumiem (bet pat tas romāna beigās ir modernizēts par luksoforu). Galu galā viņa nonāk cietumā par slepkavību ar āmuru (tas laikam ir iemīļotākais latviešu sieviešu ierocis jaunāko laiku literatūrā, arī Ikstenai bija varone, kas skraidīja apkārt ar āmuru aizrautīgi dauzīdama cilvēkus). Dažādībai Padomju Latvijas sievietes romānā pārstāv arī Ņina Mihailovna – tās pašas rūpnīcas direktora sieva, iebraucēja no Krievijas ar visām savām imigrantu dzīves problēmām. Pati romāna ideja nav slikta un vietām lasot bija tīri interesanti, tomēr kopumā grāmata tā arī palika viduvējas melnās „bitovuhas” līmenī, kur visi viens otru dauza un slepkavo. Tomēr ieskatam laikmetā lasītājiem, kuriem mūsdienas vairs nav nekādas nojausmas par padomju sadzīvi un nenormāli augsto noziedzības līmeni, romāns varētu būt noderīgs.

Grāmatas nosaukumam ir izmantots tolaik populārā sieviešu žurnāla vārds, kurā blakus stāstiem par lieliskajām teļkopēm – pirmrindniecēm varēja atrast arī mājkopībā noderīgus padomus, receptes un piegrieztnes. Tomēr arī mūsdienās glancēto sieviešu žurnālu stāsti stipri vien atšķiras no realitātes un šajā ziņā dzīve nav daudz mainījusies. Nobeigumā patosa pilns citāts no grāmatas.

Divdesmit Padomju Latvijas sievietes. Vai mums kas kopīgs? Varbūt tas ir izdomāts ideāls? Pasaku tēls? Vai varbūt tādas sievietes mēdz parādīties tikai žurnālu lappusēs? Līdzās mājturības, bērnu audzināšanas un dārzkopības padomiem. … Viņas smaidīdamas sēž pie traktoru, smago mašīnu un autoceltņu stūres, viņas bez baiļu dodas iekarot stepi un taigu, viņas būvē dzelzceļus, magņitkas un hesus. Ar 115 procentiem no paredzētās normas viņām ir par maz. Viņām ir vesels pulks bērnu un brīnišķīgi vīri, kas paspēj gan mīlēt, gan ievilkt elektrību nomaļās lauku sētās, apūdeņot neauglīgas zemes, būvēt skaistus un ērtus mājokļus un piedalīties pašdarbības teātra kolektīvos. Ko tikai visu cilvēki nedara. Un ir laimīgi.

Jana Egle “Gaismā”

Jana Egle “Gaismā”, izdevniecība “Lauku Avīze”, Rīga: 2016

Novembris grāmatu blogos tradicionāli ir latviešu literatūras lasīšanas un popularizēšanas mēnesis. Tāpēc turpinu ar Janas Egles stāstu krājumu “Gaismā”, kurš plašāku ievērību ieguva, saņemot Latvijas literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs 2016. gadā. Godīgi sakot, autori līdz tam nemaz nebiju ievērojusi.

Jana Egle GaismāŠajā krājumā ir apkopoti astoņi stāsti, bet tie ir ļoti īsi, un izlasīt grāmatu var ļoti ātri. Autore rakstot gumiju nestiepj, stāstu sižeti ir saistoši un interesanti, viss notiek ļoti raiti. Ļoti patīkama bija arī autores valoda – laba, tieša un bez liekvārdības. Stāstos aprakstītās situācijas ir ļoti ikdienišķas un piezemētas, un tām var viegli noticēt. Jāatzīst gan, ka stāstu varoņiem dzīvē ne pārāk veicas, un, lai būtu saprotamāk, ko ar to domāju, īsi apkopoju stāstos skartās problēmas.

Judīte – klasesbiedru mobings, pedofilija un Stokholmas sindroms.

Tāds rudens – bezgalīga miršana un emocionāla vardarbība pret tuviniekiem, atšķirībā no pārējiem stāstiem šis bija tāds jauks un skumji komisks.

Bedre – daži bērni nudien ir sociopāti jau no dzimšanas.

Aiziet jūriņā – krājuma mīlīgākais stāsts, kurā tiek risināta problēma, kā apģērbt transdzimtes personu pēc nāves. Lai gan mirušajiem patiesībā tas ir vienalga.

Durvis – alkoholisms un izvarošana.

Lūdzu, lūdzu, lūdzu – smagas bērnības traumas, bet, ko lai dara, ja vecāki ir gadījušies Darvina balvas kandidāti.

Laiks mosties – destruktīvas attiecības ar psihopātu.

Gaismā – sadzīves vardarbība pret grūtnieci.

Vārdu sakot, viss ir slikti. Jāpiezīmē, ka viss minētais ir neticami veiksmīgi ietilpināts kādās simts lappusēs, tāpēc pieļauju, ka “Gaismā” varētu piederēt rekords kā darbam ar visaugstāko sadzīves nelaimju koncentrācija uz lappusi visā latviešu literatūras vēsturē. Tomēr, neskatoties uz saturu, stāsti nepavisam nav gaudulīgi vai žēlabaini, tie vairāk ir aprakstoši un neitrāli. Lasot atsevišķi, katrs no stāstiem šķiet tīri labs, tomēr visi kopā radīja īpatnēju kumulatīvu efektu, un ļoti subjektīvu iespaidu, ka visas sliktās lietas grāmatā ir aprakstītas ar tādu kā, hm, zināmu patiku. Šo iespaidu pastiprināja arī grāmatas pieteikums, ka nu tik beidzot tiks vilktas ārā viss neglītais un skandalozais mūsu dzīvēs, par ko neviens nerunājot, un, acīmredzot bez gaismu nesošās autores neviens lasītājs nebūs spējīgs saprast, kādas briesmīgas nelaimes vispār dzīvē var gadīties. Tāpēc arī stāstu krājums ir ticis pie nosaukuma “Gaismā”. Nē, nu ir jau gadījies satikt cilvēkus, kas allažiņ ar patiesu prieku un aizrautību stāsta, ka viss ir slikti, un kā tur kuram neiet, un uzskata tevi par neiejūtīgu maitu, ja nedalies ar viņiem šajā priekā. Domāju, ka sapratāt, ka “Gaismā” vienkārši nav tāda grāmata, kas būtu manā gaumē.

Bet nu skaidrs, ka daudziem cilvēkiem varētu gribēties lasīt par to, kā citiem neiet, un varbūt viņiem patiešām ir vajadzīgs tāds autors, kas viņus kaut kā īpaši apgaismo. Un pieļauju, ka šāda veida literatūra dažiem lasītājiem var palīdzēt pēc tam sajusties labāk, tāpēc arī tai ir sava vieta, nozīme un sūtība šajā pasaulē.

Laima Kota „Istaba”

Laima Kota „Istaba”, Rīga: Dienas Grāmata, 2016., Latvijas vēstures romānu sērija „MĒS. Latvija, XX gadsimts”

Pēc senas grāmatu blogeru tradīcijas* novembris ir latviešu literatūras mēnesis. Tradīcijas, ka zināms, ir svēta lieta, tomēr to eksistencei ir nepieciešama regulāra kopšana. Tāpēc šomēness latviešu grāmatām blogā pievērsīšos vairāk nekā pārējā laikā.

Laima Kota Istaba„Istaba” ir viena no grāmatām, kas iznākusi Latvijas vēstures romānu sērijā „MĒS. Latvija, XX gadsimts”, un tajā stāstīts par perestroiku astoņdesmito gadu vidū. Tas ir laika periods, kas daudziem (arī man tajā skaitā) vēl joprojām ir labā atmiņā, un daudz kas no aprakstītā ir reāli piedzīvots, izdzīvots un laimīgi pārdzīvots. Uzreiz gribu piezīmēt, ka man ļoti simpatizēja autores attieksme pret tēmu – šis mūsu vēstures periods nudien bija neaprakstāmi stulbs un nejēdzīgs, bet grāmatā nav nekādas grūšas, skumjas vaimanāšanas un nožēlas par savu depresīvo dzīvi. Romāna darbība notiek Rīgas centra komunālajā dzīvoklī ar etniski raibu iedzīvotāju sastāvu – padomju tautu draudzība kā nekā. Personāži ir mazliet plakani, bet latviešu literatūrai netipiski darbīgi, dzīvelīgi un lielākoties pozitīvi un optimistiski noskaņoti. Vismaz sievietes – jaunā māksliniece Margarita, Lielā Tēvijas kara veterāna atraitne, kas pat aci nepamirkšķinot pēc fotogrāfijas var noviltot Velaskēzu un pāris gadu laikā iemācās izcept gandrīz vai ēdamus pīrādziņus, saimnieciskā TamarGrigorjevna, inteliģentā Roza Borisovna, talantīgā šuvēja Malvīne, kāršu triku meistare Zlata un pat fonā kaislīgi vaidošā Sirēna. Ar vīriešiem gan romānā nez kāpēc notiek visādas nelāgas lietas – Afganistāna, Černobiļa, Ķegums, un it kā ar to būtu par maz, pa kādam arī arestē vai noslepkavo. Un kā neliels bonuss visam pārējam, dzīvoklī ir arī mistisks portāls uz citām dimensijām, diemžēl tam nav nekādas nozīmes sižeta attīstībā.

Lasīšanas laikā „Istaba” uzjundīja negaidīti daudz atmiņu. Tā jau arī bija, kandžu dzinām, rudeņos piespiedu kārtā devāmies uz laukiem cīnīties par ražu, pārtikas programmu pildījām, zeķubikses krāsojām un lāpījām, tagad pat nesaprotu, no kā mēs pārtikām (laikam lielākoties no siermaizēm un kartupeļiem), sadzīve bija pretīga un cilvēku savstarpējās attiecības naidīgas un pazemojumu pilnas. Līdzīgi stāsti ir katram, kurš apzinātā vecumā ir padzīvojis astoņdesmitajos. Un ir ļoti labi, ka tie tagad ir apkopoti arī vēsturiskā romānā, jo pārlieku daudz kas ikdienā piemirstas.

Romāns man patiešām patika kā iespēja atsvaidzināt atmiņā neseno pagātni, tāpēc patiešām žēl, ka literārajā ziņā grāmata nav īpaši izdevusies. Tā šķiet pārlieku sasteigta. Sižets ir gandrīz nekāds, precīzāk, ļoti formāls, samākslots un nepārliecinoši naivs (visi tie bezgalīgie uzmetieni ar dzīvokļu pirkšanu nekādi nav saliekami kopā ar apsviedīgajiem un izdarīgajiem personāžiem). Vietām rodas iespaids, ka autore ir vienkārši gribējusi sabāzt romānā pēc iespējas vairāk atmiņu stāstus un rezultātā ir ar tiem pārforsējusi, un līdz ar to teksts paliek apnicīgs. Savukārt atmiņu haotiskums un nelielais notikumu anahronisms lasot pārlieku netraucēja, jo tieši tādas jau mūs atmiņas ir – neskaidras, saraustītas, un visi laiki parasti ir sabiruši pilnīgā juceklī.

Lai arī „Istaba” ir rakstīta ar lasot gandrīz vai taustāmi sajūtamu autores aizrautību, tomēr salīdzinājumā ar Ikstenas „Mātes pienu” romāns lielākā mērā atstāj pasūtījuma darba iespaidu. Grāmatu aizverot, ir neliela nepabeigtības sajūta, jo gan par personāžiem, gan par šo laiku rakstīt un stāstīt vēl būtu daudz ko, bet, vai nu termiņi ir dikti spieduši, vai iedvesma beigusies, nezinu, bet romāns vienā brīdī vienkārši beidzas.

Katrā ziņā „Istabu” varu droši ieteikt lasīt visiem, kam interesē Latvijas neseno laiku vēsture, un ir vēlme izbaudīt attīstītā sociālisma sirreālās noskaņas.

Gaitenī iestājās klusuma sekundes kā pirms spožas perfomances galā. Varēja dzirdēt, kā no Sirēnas telefona klausules gaitenī izlaužas gari stiepts, baudas un apmieras piepildījumu guvis klienta vaids. Viss dzīvoklī notiekošais pēkšņi šķita kā absurds kino: te, šajā Rīgas pelēkā nama būcenī, Eiropas klasiķus kopē pelēka deividbovijiska būtne, kam acis kā Vanas ezera kaķim – divas zilas, otras zaļas, viena skatoties redz to, kas slēpts, otra – redz pasauli ārpus, pie gaiteņa sienas četrdesmitvatīgas spuldzītes gaismā, mirdzošos sadāvinātos ordeņus zibinādams, neizdibināmā tālē skatās uz naglas pakārtais maršals, sakrautās un ar veļas striķi apsietās žurnāla „Zvaigzne” ķīpas lēnām pārklājas ar laika putekļiem, virtuvē uz gāzes plīts nebeidzamu baudu garantē kandžu pilinošs aparāts, bet kaudzē uz plaukta, iepretī vaidošajai un vilinošu balsi dvesošajai Sirēnai, rindojas Marksa kopotie raksti. Ar krīta krāsu nopindzelētās gaiteņa sienas, kas ornamentētas ar gumijas rullīša nospiedumiem, ikvienu ienācēju iekrāso heaptītslimnieciski dzeltenīgā tonī. Uz gara pakaramā izkarinātas, gaitenī iestumtas, tepat dzīvoklī sašūtas melnas ādas jakas ar pasaulē atpazīstamu zīmolu uzšuvēm, astoņi skaitītāji pie sienas un pāri visam – aicinošs plakāts ar saukli: „Zupa, kotletes un mušas – atsevišķi!” Visā dzīvoklī ož pēc trekniem cūku taukiem.

* Šo tradīciju uzsāka Spīgana pirms nu jau veseliem četriem gadiem. Te saite uz latviešu grāmatu lasīšanas uzsaukumu viņas blogā.

Vizma Belševica „Lauztā sirds uz goda dēļa”

Vizma Belševica „Lauztā sirds uz goda dēļa”, Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.

Šovasar pārlasīju šo to no senāk rakstītiem latviešu autoru darbiem, tostarp arī Vizmas Belševicas stāstu krājumu „Lauztā sirds uz goda dēļa”. Tajā ir apkopoti daži no „Ķikuraga stāstiem” (1965.), visi seši stāsti no „Nelaime mājās” (1979.) un vēl daži vēlākā laikā sarakstīti darbi. Grāmatā pavisam kopā ir iekļauti piecpadsmit stāsti. Interesanti, ka veseli četri no tiem ir par miršanu, bērēm un kapiem – „Kapracis Enga”, „Burbeķīša”, visiem zināmais „Tās dullās Paulīnes dēļ” un „Tik skaista, zila ola” (jauks stāsts ar nelielu raiņaspazijas piesitienu par latviešu un cittautiešu mūžam nesamierināmajām pretrunām svētajā kapu kultūras lauciņā). Piedevām vēl viens ir par pēcnāves dzīvi plazmas (pareizāk gan esot teikt ektoplazmas) matrices veidolā. – „Baltā sieva”. Acīmredzot kapiņi un miršana allažiņ ir bijusi pateicīga tēma latviešu literatūrā.

Lauztā sirds uz goda dēļaGodīgi jāatzīstas, ka savulaik Belševicas stāsti man ne visai patika, bet tagad pārlasot kaut kādā veidā bija pamanījušies kļūt interesantāki. Krājumā iekļautie stāsti ir sarakstīti ļoti dažādos laika periodos un kopumā tas atstāj neviendabīgu iespaidu. Daži ir smieklīgi un jau folklorizējušies kā gadījums ar dullo Paulīni, daži ir tikai viegli ieskicētas sadzīves ainiņas, bet„Ķīvīte” vispār ir nezinu no kurienes iemaldījusies didaktiska fabula. Tiesa gan, daži stāstu sižeti tagad šķiet neveikli un rodas iespaids, ka autore nav vienkārši spējusi izdomāt sakarīgus nobeigumus.Arī tēli lielākoties ir ļoti klišejiski, plakani un atgādina ķēmīgas karikatūras. Nevienam no stāstu varoņiem negribas just līdzi, ne tirlīgajiem vīriem, ne viņu mantrausīgajām un zāģējošajām sievām, ne frīkainajām vecmeitām. Toties autores valoda ir fantastiska – vecmodīga, arhaiska, pilna ar ģermānismiem, bet dzīva, trāpīga un tieša. Tāpēc brīžiem nudien bija vienalga, par ko tur īsti Belševica raksta, lai tikai raksta, un, juksā, mazas bebuliņas!

Interesanti, ka stāstus pārlasot, daži no tiem tagad izskatās pēc neticami absurdas satīras par sociālisma jaukumiem. Piemēram, „Nelaime mājās” par kolhoza priekšsēdētāja cīņu ar enerģisko pensionāri Martu, kura bija īstens pretpadomju elements, un, vai vispār varat iedomāties, cik drausmīgs bija Martas noziegums? Diez vai. Padomājiet tikai – viņa gribēja apsaimniekot veselus divus piemājas pushektārus oficiāli atļautā viena vietā. Starp citu, Marta tos apsaimniekoja ekonomiski daudz efektīvāk nekā kolhozs, ražoja tikai pircēju pieprasītu produkciju, un šai varonei piemita ļoti uzteicamas mārketinga prasmes. Skaidrs, ka šādiem noziedzīgiem elementiem nav vieta brīnišķīgajā attīstīta sociālisma sistēmā, un autore Martu parāda  kā īsteni bezsirdīgu mantrausi. Zināma taisnība jau Belševicai ir, jo sociālismā bija ierobežotas iespējas nopelnīto iztērēt, un tas Martas pūliņiem piešķir tādu skumīgu eksistenciālu bezjēdzīgumu. Tomēr aizdomājos, ka latviešu literatūrā ir tipiski, ka čakli, uzņēmīgi un apsviedīgi cilvēki bieži vien ir attēloti kā mantkārīgi un nejauki ļaudis, bet slinkie, neuzņēmīgie un izšķērdīgie tipi noteikti ir garīgi īpaši bagātas un dvēseliskas būtnes.

Salīdzinot ar autores slavenāko prozas darbu „Bille”, stāsti lielākoties ir vājāki, tomēr tos ir vērts lasīt, ja ir vēlme izbaudīt vecmodīgu, bet stilīgu un krāšņu latviešu valodu.

Lienīte Medne, Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš “Odu laiks”

Lienīte Medne, Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš “Odu laiks”, apgāds “Artava”, Rīga: 1994

Tuvojoties Latvijas simtgadei vienīgā kaut cik piedienīgā aktivitāte, uz kuru es jūtos spējīga, ir mēģināt aizķepēt lielos caurumus līdz šim mazāk lasītajā latviešu literatūrā. Tāpēc ciema bibliotēkā sameklēju tālajos deviņdesmitajos gados izdoto romānu “Odu laiks”. Tā izrādījās neliela grāmatiņa, kurai uz vāka ir attēloti trīs rakstnieki un govs (Latvijs Brūnā, starp citu).  Šķiet, ka tolaik ir bijis stilīgi uz grāmatas vāka norādīt kaut ko tādu kā datoroperatora vārdu un uzvārdu. Grāmatas sākumā bija minēts, ka tas ir patiess stāsts par laikabiedru dzīvi, autoru fantāzijas un melotkāres izkropļots līdz nepazīšanai. Tas izklausījās forši un daudzsološi. Mazliet pabrīnījos, kā gan es kaut ko tādu būtu palaidusi garām, sāku lasīt un dikti sabēdājos. Skaidrs, ka “Odu laiku” biju lasījusi, turklāt ne pārāk sen. Tak ne senāk kā pirms kādiem nepilniem trīsdesmit gadiem, kad tas turpinājumos tika publicēts žurnālā “Avots”, tikai biju šo faktu pilnīgi aizmirsusi. Mana atmiņa nudien ir īsta Amālija Pakaļa, neuzticama un melīga maita. Man pat negribas domāt, cik daudz grāmatu šo gadu laikā esmu izlasījusi un pilnībā aizmirsusi (ak, šīs muļķīgās daudzlasītāju problēmas).

Odu laiksLai gan sasodītā atmiņa mierā nelikās, visu lasīšanas laiku lūrēja pār plecu, neķītri smīkņāja un izpalīdzīgi suflēja priekšā nākamajā lapā sekojošos sižeta pavērsienus – tūlīt, tūlīt viņš ieklopsēs sev matos sūdus, vai tagad no zārka izlēks cilvēks strīpainās drānās un aizdiebs prom pa kāpostu lauku, romānu izlasīju un tas man sagādāja gana daudz jauku brīžu. Par laimi, romānam ir arī otrā daļa, kura diemžēl bibliotēkā nebija, un to es noteikti vēl neesmu lasījusi.

“Odu laiks” ir interesanta parādība latviešu literatūrā ar to, ka romānam ir veseli trīs autori, kas patiešām negadās bieži, un tikai viņi paši zina, kā ir tikuši galā ar rakstīšanu tādā barā. Turklāt tas ir sarakstīts dīvainā un trakā laikā – astoņdesmito gadu beigās. Varbūt arī tāpēc “Odu laiks” ir tik ironisks, neparedzams un vietām absurdi traks. Romānā ir brīnišķīgi, asprātīgi dialogi, milzums atsauču uz literatūru un vēsturi, iespraudumi no Latviešu Konversācijas vārdnīcas un izteiksmīga valoda. Ieskatam mazs fragments par vārdiem.

Vāls pēc vāla, izkapts steberēja pa purveļa ciņiem, un grīslis, vaivariņu ceri un kalmju zobeni, rāvas dzidrināti un mošķu loloti, ūpju un lēļu brēcienu žūžināti, dūņu un pūstošu maitu piesūkušies vārdi… vārdi – rupji un izvelbtām acīm, ar lietuvēna sēklu asiņu duļķēs sālīta speķa vecīgā nespēkā, ar noliktavā piemirsta sapuvuša gurķa viedību – trekni un taukaini lēca gaisā, tizli apmeta kūleni, noplakšķēja kā spļāvieni uz grīdas, dibenus gorīdami, aizvilkās garām šveicaram, pie telefona, aparātiem brīdi irgodamies ieklausījās sarunās, tad ausis kā slapjas avīžlapas nokāruši, sviedrainiem pirkstiem gar bikšu priekšām grābstoties, iesteberēja tualetē, ieklunkuroja kabīnē un līdzīgi dēlēm piezīdās sienām kā liecība līdz nākamajam remontam.

Romāna sižets ir pavisam vienkāršs. Bārā ienāk Vladis, Juris un Lienīte – un jūs neticēsiet, kas notika pēc tam. Pieļauju, ka jaunākiem lasītājiem tagad ne viss no romānā aprakstītā būs saprotams, bet man “Odu laiks” uzjundīja dažas jokainas atmiņas par skarbo jaunību, kad, vai varat to vispār iedomāties, nebija jauniešu literatūras, “Cosmopolitan” vietā nācās lasīt “Avotus”, bet šņabi sāka tirgot tikai no 14.00. Bet tad es izlasīju, ka “Odu laika” pirmā daļa bez otrās nemaz neesot saprotama, sapratu, ka pati neko nesaprotu, atslābu un nolēmu pie pirmās iespējas sameklēt turpinājumu kādā citā ar grāmatām labāk apgādātā bibliotēkā, bet blogā uzrakstīt īsu atskaiti par pirmās daļas izlasīšanas faktu, lai pasūtītu ellē ratā neuzticamo atmiņu un vēlreiz tik muļķīgi neaplauztos.