Tag Archives: latviešu autori

Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”

Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1991

Rakstnieka, žurnālista un gleznotāja Anšlava Eglīša atmiņu romānam “Pansija pilī” es pievērsos, lai nedaudz aizpildītu savus dziļos robus latviešu trimdas literatūrā. Tikt pie grāmatas šoreiz nebija sarežģīti. Vajadzēja tikai aiziet līdz grāmatplauktam un to paņemt. “Pansija pilī” tur rāmi tupēja jau no tālā 1991. gada, kad to beidzot pārizdeva pie mums – autora dzimtenē. Pirms tam romānu Bruklinā 1962. gadā bija izdevis “Grāmatu Draugs”. Jāatzīstas, ka biju jau pāris reizes “Pansiju pilī” mēģinājusi lasīt arī jaunībā, bet nekad nebiju tikusi tālāk par pirmajām divdesmit lappusēm, jo tā šķita diezgan garlaicīga. Vispār arī tagad grāmata nebija kļuvusi daudz aizraujošāka, bet gadu gaitā manas lasīšanas iemaņas ir krietni uzlabojušās un tādas mazas grāmatiņas nieks vien ir, ko var izraut cauri pāris vakaros. Bet par visu pēc kārtas – gan par to, kas patika un kas ne tik ļoti.
Romāns ir autobiogrāfisks. Anšlavs Eglītis to ir sarakstījis dzīvojot ASV, atceroties Latvijas brīvvalsts laikus, kad, īstenojot agrārreformu, viņa tēvam tika piešķirta jaunsaimniecība, kas sastāvēja no Inciema muižas centra un trīspadsmit ar pusi hektāriem zemes. Pati muiža ir bijusi brīnišķīga, bet juku laikos stipri izpostīta koka ēka. Ar lauksaimniecību Eglīšiem ne visai veicās. Grāmatā ir stāsti par mēģinājumiem piena lopkopībā, vīna darīšanā, kāpostu skābēšanā, cigoriņu un sparģeļu audzēšanā, kas dažādu iemeslu dēļ izgāzās, tāpēc vienu brīdi tika nolemts muižā ierīkot pansiju, lai no tās būtu vismaz kaut kāds finansiāls ieguvums. Laikam lieki teikt, ka Eglīšiem neveicās arī pansijas bizness, jo Inciems bija pārāk nomaļa un neinteresanta vieta, lai viesi turp plūstu straumēm. Turklāt autoram par pārsteigumu izrādījās, ka ar tiem apmeklētājiem, kas kaut kādas nejaušības dēļ tomēr pansijā ir ieradušies, ir pārāk liela noņemšanās. Autoram vairs nebija brīva laika, lai aizietu pamakšķerēt, un tāda pansiju būšana jau vairs nekam neder. Ik pa laikam Eglīši kaļ grandiozus plānus Inciema muižas atjaunošanai, vai tieši otrādi – iemainīšanai pret kādu mazāku īpašumu tuvāk Rīgai, bet neko no tiem nerealizē. Tā arī pienāk padomju okupācija, tad karš un 1944. gadā autors emigrē uz Vāciju, bet Inciema muiža paliek savam liktenim.
“Pansiju pilī” ir interesanti lasīt kā vēsturisku atmiņu stāstu. Grāmatā ir portretēti vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki – noslēgtais un atturīgais gleznotājs Konrāds Ubāns, erudītais dzīves baudītājs Valdemārs Tone (pats autors savulaik ir mācījies pie viņa gleznošanas studijā), mūžīgi kustīgais, komunikablais un brāzmainais mākslinieks Romans Suta, augumā mazais, bet harizmātiskais un aizrautīgais dzejnieks Edvards Virza un vairāki citi, kas jau piemirsušies.
Lai gan romāns laikam ir domāts kā jautrs un asprātīgs, diemžēl lasot tas nevienu brīdi tāds nešķita. Autors kā jau smalks pilsētnieks gari, mazliet kariķēti un smīnīgi apraksta visus tos dieva dotos ļautiņus, kuri palika viņiem mantojumā no muižas kā īrnieki. Protams, ka arī pansijas apmeklētāji autora skatījumā ir vieni vienīgi tirliņi. Bet dīvainās Eglīšu kalpones laikam vispār ir ieradušās no citas dimensijas. Patiesības labad jāpiebilst, ka autors tāpat apraksta arī savus centienus sportā un saimnieciskajā darbībā, tomēr kopumā tas viss vairāk atstāja nomācošu iespaidu nekā uzjautrinošu. Taču iespējams, ka man vienkārši nepiemīt latviskā humora izjūta, kuras augstākā virsotne ir pasmiešanās par ļaužu dīvainībām. Turklāt autora rakstības stils ir diezgan savdabīgs. Viņš cenšas izteikties smalki un gari, bet lasot tas likās kaut kā manierīgi un neveikli, tomēr pie vainas varētu būt arī viņa dzīve trimdā, kas droši vien ir atstājusi iespaidu uz viņa valodas lietojuma īpatnībām. Skaidrs, ka arī citas Anšlava Eglīša grāmatas visticamāk tomēr nebūs manā gaumē, tāpēc tagad ar pavisam mierīgu sirdi varu beigt iepazīšanos ar viņa darbiem, bet grāmatu plauktu no tiem pilnībā atbrīvot. Nobeigumā jāpiebilst, ka autors pats ir grāmatu ilustrējis ar vienkāršiem, grafiskiem zīmējumiem.

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Viedokļu dažādībai ar citu blogeru rakstiem par grāmatu var iepazīties – Nila bibliotēkā, un Stacijā.

Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”

Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2018

Piedzīvojumu grāmatas bērniem ir ļoti laba un vajadzīga literatūra, tāpēc bibliotēkā, ieraugot pavisam svaigu latviešu bērnu grāmatu, ķēru to ciet un tajā pašā dienā izlasīju. Izrādījās, ka tā ir jau autora divpadsmitā grāmata, tomēr līdz šim neko no viņa sarakstītā nebija sanācis izlasīt – tā nu man šī bija pirmā iepazīšanās ar Dzintara Tilaka daiļradi.
Labo blēņu vasaraDomāju, ka ir ļoti svarīgi, lai arī tagad Latvijas bērniem būtu foršas un aizraujošas piedzīvojumu grāmatas, kuru darbība risinās viņiem pazīstamā laikā un vidē. Vai vismaz tādas, kā mums bija “Veco vraku noslēpums”, “Tā tik bija vasara”, “Uno un trīs musketieri” un dažas citas.  Tāpēc autora centieni darboties šajā žanrā ir visnotaļ cienījami un apsveicami. Atbilstoši nosaukumam “Labo blēņu vasara” ir lielākoties pozitīva grāmata un tajā ir dažas patiešām labas epizodes. Trīspadsmitgadīgais pilsētnieks Aivis vasaras brīvlaikā tiek aizsūtīts uz laukiem un tur sadraudzējas ar vietējo iemītnieku Renāru. Tā kā rakstīt par divu zēnu draudzību autoram laikam nav šķitis piedienīgi, viņiem pievienojas arī kauslīgā karatiste Edīte. Kopā bērni organizē baumu apvīto Rukša iznācienu ezerā, izplāno un realizē sarežģītu operāciju nelietīgo kapu zagļu notveršanai un pārmāca ļauno traktoristu Šubu. Kā jau bērnu grāmatā, tad ļaunie tēli ir neticami stulbi, policisti lohi, bet galvenie varoņi jauki, apķērīgi un apzinīgi. Nudien brīnišķīgi bērni – datorspēļu un filmu vietā viņi dod priekšroku grāmatu lasīšanai un čakli palīdz radiniekiem darbos. Vispār “Labo blēņu vasara” stipri atgādināja plaģiātisku kompilāciju no bērnības grāmatām, jo daudzas epizodes uzreiz atsauca atmiņā kaut ko līdzīgu no lasītajām grāmatām – bērns detektīvs – “Meistardetektīvs Blumkvists”, aira pazaudēšana ezerā – “Alfons Trīcvaidziņš”, mežacūku uzbrukums – “Jautrās nedienas”, u.c. Būtībā jau tas nav slikti, jo bērni, kuri varētu būt šīs grāmatas potenciālie lasītāji, diez vai ir lasījuši kaut nelielu daļu, no tā visa un galu galā rakstniekam ir ellīgi grūti izdomāt kaut ko jaunu, jo principā viss tak jau kaut kad un kaut kur ir uzrakstīts.
Tas, kas man ne visai patika (ļoti subjektīvi, protams) ir grāmatas senīlums un tāda kā naftalīna piesmaciņa. Pierasts jau, ka labākās mūsdienu bērnu grāmatas parasti ir spraigas un dinamiskas, vai traki asprātīgas un smieklīgas, vai ļoti sirsnīgas. “Labo blēņu vasara” pēc tempa ir diezgan gaudena (piemēram, galvenais varonis ilgi un apnicīgi pēta stāstam maznozīmīgus iemeslus, kāpēc kāda šķūnīša jumtā ir radies caurums), tā ir rakstīta gandrīz vai socreālisma stilā un joki laikam ir no Latvijas Radio 2 repertuāra. Īsti nespēju noticēt galvenajiem tēliem, kas visu laiku sarunājas apmēram kā divi opji. Nē nu, var jau būt, ka mūsdienu tīņi nonākot divatā rāmi pārspriež pēcnāves dzīves iespējamības, miršanu un tamlīdzīgas padsmitniekiem dikti aktuālas lietas.  Turklāt kaut kādā vecu onkuļu žargonā. Pats trakākais vārds, ko spēj izteikt galvenais varonis ir “dritvaikociņ”. Em, nopietni, vai tiešām padsmitnieki tagad izsakās tikai tā? Kas diez ir tie pusaugu radījumi, kurus satieku ikdienā? Laikam kaut kādi citplanētieši.
Jāpiezīmē, ka autora radīto rurālo teritoriju apdzīvo praktiski tikai pensionāri un urlas – tādi kā brāļi Spalvaiņi un mītiskais ļaunuma iemiesojums traktorists Šuba, kurš savā traktorā kā rēgs klīst pa lauku ceļiem meklēdams, ko atkal nelietīgu pastrādāt. Savukārt epizode, kurā zēni ar nolūku samaitāt sev nepiederošu īpašumu slīcina upē Šubas traktoru, no morāli ētiskā viedokļa novelk viņus to pašu urlisko brāļu Spalvaiņu līmenī un principā pēc būtības urlisms vinnē. Šķiet, ka autora izpratnē vienīgā uzņēmējdarbība laukos ir kandžas dzīšana un zagšana, bet centrālais pagasta objekts ir kapi, briesmīgākais noziegums ir nospert kapu žodziņu, savukārt vasaras lielākais pasākums ir kapusvētki. Un skaidrs, ka neviena latviešu bērna bērnība nebūs bijusi pilnvērtīga bez obligātajām brīvdienām laukos.
Man grāmatā ļoti pietrūka mūsdienīguma un patiešām žēl, ka šobrīd nebija iespējas to notestēt uz kādu reālu trīspadsmitgadnieku, jo varbūt tomēr “Labo blēņu vasara” ir tieši tas, kas bērniem tagad vajadzīgs un ieinteresēs viņus uz lasīšanu. Katrā ziņā grāmatu varu droši ieteikt lasīt bērniem vecumā līdz trīspadsmit gadiem, jo tur ir pietiekami interesantas lietas, ko pēc tam var kopīgi pārrunāt, un tā tomēr ir piedzīvojumu grāmata, kas rakstīta tieši Latvijas bērniem. Un pieļauju, ka “Labo blēņu vasara” tīri labi patiks arī omēm.

Vērtējums – 2,5 no 5 zvaigznēm.

Inese Zandere “Kuģa žurnāls”

Inese Zandere “Kuģa žurnāls. Piezīmes, raksti, fragmenti, vēstules, sarunas 1994-2007”, izdevniecība “Neputns”, Rīga: 2016

Ineses Zanderes “Kuģa žurnāls” sākotnēji nemaz nebija manu interešu lokā. Neesmu “Rīgas Laika” mērķauditorija, no augstajām matērijām neko daudz nejēdzu un lasu visu, kas pagadās pa rokai. Tomēr grāmatu saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Ms Marii, un grāmatu blogeru dāvanas, ziniet, ir svēta lieta, tāpēc “Kuģa žurnālu” iekļāvu šī gada lasīšanas listē un pie pirmās izdevības ķēros tam klāt. Sākumā patiešām šķita, ka autore dzīvo kaut kādā brīnišķīgā burbulī, kas atrodas daudzu gaismas gadu attālumā no manas realitātes, līdz pēkšņi tas izzuda un Zanderes samezglotie teksti pamazām tapa atpazīstami un uzrunājoši. Un tikai tad pār mani nāca apjausma, cik ļoti šajā nelielajā laika nogrieznī ir izmainījusies mana dzīve. Galu galā grāmatu lasīju lēnām un ar patiesu labpatiku izbaudīju autores domu negaidītos līkločus un netveramās, vieglās skumjas, kuras vienmēr ierodas kopā ar stāstiem par aizgājušo laiku. Mēs esam tikai tas, ko mēs domājam, nekas cits.

Es taču reiz ielīdu skapī pie savas auduma “Lukss” skolas formas un noskūpstīju emaljētā bleķa zvaigznīti, kurā bija attēlots mumificētais Leņins sprogaina Jēzus bērniņa veidolā! Lūk, ir sajūta, ka te kaut kur slēpjas stāsts, bet tam ir tik grūti tikt klāt – traucē bažas, ka izstāstīts tas izrādīsies tikai novecojoša cilvēka skumjas, traucē pavisam nevajadzīgā vēlme tikt skaidrībā, vai es joprojām esmu tā pati persona, kam toreiz bija bizes un no lietotām drēbēm pāršūta lieliska gaiši brūna kleita ar daudzām apvilktām podziņām auduma cilpiņās. Es netieku tam stāstam klāt caur sevi, es traucēju sev domāt.

Kuģa žurnāls“Kuģa žurnāla” saturs aptver laika periodu no 1994. līdz 2007. gadam un ir raibs, haotisks un ļoti personisks. Tur ir “Rīgas Laika” raksti, intervijas, vēstules, piezīmes par visdažādākajām lietām – grāmatām, filmām, mūziku, izrādēm un sen aizmirstām politiskām aktualitātēm, un kaut kādi ne pārāk sakarīgi stāstiņi. Te ir atrodama Aspazijas garderobes analīze, Kosovas vēsture un piezīmes, apcerējums par Vili Lāci un viņa tik strīdīgo personību, stāsts par fotogrāfu Augustu Zanderu, intervijas ar Jānu krosu un Zigurdu Elsbergu un ir pat apstāstīts, kā vairākiem dižiem latviešu aizgājējiem ir sanācis nomirt Somijā.
“Kuģa žurnāls” ļoti patīkami izcēlās starp pēdējā laikā lasītajām latviešu grāmatām. Mani ārkārtīgi valdzināja autores erudīcija, apskaužamā prasme izteikt savas domas, nebeidzamā sevis un visa cita izzināšana un, protams, brīvība. Brīvība domāt, rakstīt un just.

Starp citu, vēl pavisam nesen bija tāda sajūta, it kā kaut kur kokā sēdētu snaiperis, kuram uzdots mani nošaut, ja es kaut ko pateikšu nepareizi, bet tagad vai nu viņš ir no turienes noņemts, vai arī man kabatā parādījusies pistole, ar kuru es aizstāvu atlikušās dzīves tiesības runāt un apklust pēc savas izvēles.

Grāmatas vērtējums – 4,5 no 5 zvaigznēm.

Māra Zālīte “Paradīzes putni”

Māra Zālīte “Paradīzes putni”, izdevniecība “Dienas Grāmata”, Rīga: 2018

“Paradīzes putni” ir Māras Zālītes autobiogrāfiskā romāna “Pieci pirksti” sen gaidītais turpinājums. Tas daudz neatšķiras no pirmās daļas, kas patiesībā droši vien ir labi, jo, ja jums patika “Pieci pirksti”, tad, visticamāk, patiks arī “Paradīzes putni”.

Paradīzes putniRomāna darbība risinās sešdesmito gadu sākumā, Hruščova laikos. Tāpat kā iepriekšējā daļā notikumi tiek aplūkoti no bērna skatījuma. Vienīgi galvenā varone Laura ir kļuvusi mazliet vecāka un nopietnāka – viņai jau ir desmit gadi. Bet Lauras pasaule nav palikusi vienkāršāka, drīzāk otrādi. Laura ir apķērīga un zinātkāra meitene, bet ne vienmēr pieaugušie var viņai visu izskaidrot. Laura tagad ir pioniere, kas vienmēr gatava cīņai par Komunistiskās partijas lietu. Ei nu sazini, kas tā par lietu vispār ir, bet, ja vajadzēs, Laura cīnīsies. Viņas klusā simpātija ir jaukais, mīlīgais puisītis no portreta pie klases sienas Pavļiks (tas, kas Morozovs – zēns, kurš pāris graudu maišeļu zādzības dēļ ir padomju varai nodevis nošaušanai savu tēvu). Jaunā pioniere piedzīvo nepatikšanas uz skolu aizstieptā buržuāziskā fetiša dēļ (kožamā gumija, kuru uz maiņām draudzīgi košļā visa klase). Vairākas nodaļas stāsta par Lauras piedzīvojumiem sovhoza putnu fabrikas bērnu brigādē, kur viņa apgūst sociālisma ekonomikas īpatnības (pilnīgs bardaks un visi zog visu, kas nav piesiets, maiteklis: dažas vistas tomēr izdzīvo). Kopā ar tēvu Laura apmeklē biedru tiesu cerībā, ka tur būs cirks (cirks patiešām tur ir, bet ne tāds, kādu viņa ir gaidījusi).  Dzīvē kā jau dzīvē – priecīgi notikumi mijas ar sērīgiem. No Sibīrijas atgriežas vecmāmiņa, bet kādam pienāk laiks arī aiziet. Citādi Lauras dzīvē nekas īpašs nenotiek, bet, jā, bērnība notiek. Visam pa vidu klīst dīvaini tēli – Latvju Strēlnieks ar rūķi katliņā, Rudens Lapu dzejnieks un Lamē kritušā Padomju Savienības Varoņa māte Dada, ar kuru neviens nesaprot, ko iesākt, jo jukusī dievticīgā tantiņa nudien neatbilst pareizam padomju varoņa mātes formātam.

“Paradīzes putni” ir poētiska, spilgta un dzīvīga grāmata. Māra Zālīte ir no kaut kurienes ir izvilkusi reālo padomju bērnības sarunvalodu, kas ir pilna ar tik brīnišķīgām pērlēm kā pioniera dievagodavārds, rupju žargonu un ikdienas rusicismiem. Grāmatas centrālā vīzija– liegie un fantastiskie paradīzes putni ir tikai attēli krāsojamā bilžu grāmatiņā, kuru Laura ir dabūjusi pie fermas mākslinieka – noformētāja. Ikdienā Laurai ir tikai vistas – mazās, jaukās mājas vistiņas raibītes un ārprātīgie, agresīvie vai pat mirstošie fermas putni. Arī uz grāmatas vāka ir bilde ar meiteni un vistām. Brīžiem ir mazliet skumīgi lasīt par padomju laika bērnību – uzspiesto ideoloģiju, divkosīgo morāli, kas maitāja ļaužu attiecības, izplatīto alkoholismu, bailēm no padomju represijām, kas sešdesmitajos gados vēl bija ļoti spēcīgas un saēda cilvēku dvēseles un dzīves. Tāds nu ir Lauras laiks, kurā viņai jādzīvo. Bet cita laika un citas bērnības Laurai nav un nebūs.

Iespējams, ka subjektīvu iemeslu dēļ, otrā daļa man patika pat mazliet labāk par pirmo. Tā vienkārši bija tuvāka maniem bērnības piedzīvojumiem. Pavļika Morozova kults, vasaras darbs sovhoza putnu fermā, atrakcijas ar kožamajām gumijām, un daudzas citas lietas ietilpst arī manā bērnības atmiņu komplektā. Un, lai gan es to visu pieredzēju gandrīz divdesmit gadus vēlāk, nekas nebija mainījies, pat vistu ferma bija tikpat nejēdzīga kā Zālītes grāmatā.

Mazliet nostalģiskie un poētiskie “Paradīzes putni” ir gaiša un viegli izlasāma bērnības atmiņu grāmata, kura labi iederēsies blakus citiem latviešu autoru atmiņu stāstiem kā Belševicas “Billei” un Jaunsudrabiņa “Baltajai grāmatai”. Nekādu ļoti traku blēņu vai briesmīgu nedarbu te nav, Laura ir kārtīga latviešu meitene un apzinīga pioniere. Bet grāmatu noteikti var ieteikt izlasīt visiem, kas grib vairāk uzzināt par sešdesmito gadu bērnu dzīvi laukos. Šķiet, ka Lauras piedzīvojumiem vajadzētu būt arī vēl kādam turpinājumam.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Alberts Bels “Izmeklētājs”

Alberts Bels “Izmeklētājs”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1967

Grāmatu saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Fleda, tāpēc turpinu atsvaidzināt atmiņā Alberta Bela daiļradi. Intervijās autors skaido, ka Bels esot saīsinājums no “baigi ellīgi labs stāstnieks”. Tā piezīmēs uz Bela darbu malas esot uzrakstījusi viņa literārā konsultante Mirdza Ķempe. Interesanti, ka ir vēl viens slavens rakstnieks uzvārdā Bels, tikai viņš ir vācietis un Heinrihs, citādi jau pseidonīmam Bels nav ne vainas.

alberts bels izmeklētājs.jpg“Izmeklētājs” ir Alberta Bela debija romāna žanrā. Pirms tam autors rakstīja tikai stāstus. Nedaudz iepazinies ar literatūras vēsturi, Bels esot nolēmis tomēr uzrakstīt romānu, bet tikai īsu, jo sapratis, ka nav ko mocīt savus lasītājus ar bieziem ķieģeļiem (nudien ļoti prātīgs lēmums). Un tā latviešu literatūra ir tikusi pie tāda maza, jauka un ātri izlasāma romāniņa. Kaut gan “Izmeklētājs” ir jau pusgadsimtu vecs, tam piemīt žirgts jauneklīgums un neliela naivitāte. Autors, to rakstot, ir bijis jauns un ir gribējis pateikt visu, ko domā par cilvēkiem, sabiedrību, dzīvi un laiku. Cik nu vispār tajā laikā varēja atļauties publiski pateikt.

“Izmeklētāja” galvenais varonis ir jauns tēlnieks Juris Rigers. Viņa vectēvs ir bijis sarkanais strēlnieks, kas nošauts Staļina represiju laikā. Toties tēvs ir glums jurists, kurš pamanās izdzīvot pie visām varām. Vecākais brālis ir kritis vācu leģionā, otrs brālis cīnījies Sarkanās Armijas rindās. Tāda redz, ģimenes vēsture. Kādu dienu Rigera darbnīcā ir ielauzies zaglis, izvilcis visas viņa skulptūras un tās sadauzījis ar trulu priekšmetu. Tāpēc pie tēlnieka ierodas Izmeklētājs un sāk uzdot jautājumus par iepriekšējās dienas un rīta notikumiem. Rigers lēnām sāk savu stāstu un pamazām aizvien vairāk gremdējas atmiņās un sevī. Romāna noslēgums, protams, visu eleganti apvērš otrādi.

Šķiet, ka “Izmeklētājs” sava jauneklīguma dēļ varētu būt piemērotāka lasāmviela skolās nekā “Būris”, kas ir abstraktāks un filozofiskāks romāns. “Izmeklētājā” autors uzdot daudzus retoriskus jautājumus un īpaši pievēršas laika tēmai. Vai cilvēks var piedzimt nepareizā laikā – par agru vai par vēlu? Kāds ir modernais cilvēks (saprotams, ka pirms pusgadsimta modernais)? Romānā ir arī dota īsa ļaužu klasifikācija – ir cilvēki, kas vienmēr skrien, cilvēki, kas vienmēr runā (oh, šie nudien ir briesmīgi nepatīkami), cilvēki, kuri nepārtraukti kalpo, cilvēki, kurus nepārtraukti grūsta.

Lai gan mūsdienās “Izmeklētājs” vairs īpaši neizceļas ar oriģinalitāti, tomēr jāatceras, ka romāns ir sarakstīts laikā, kad latviešu literatūrā vēl bija aktuāli monumentālā socreālisma ideāli, kuru uzskatāms paraugs ir Upīša “Zaļā zeme”, tāpēc savai desmitgadei tas ir moderns un drosmīgs darbs. Protams, romānā ir pietiekami daudz nodevu padomju sistēmai – saulaina sadzīve un komunisma slavinājumi, ai, kur nu bez tā visa, tomēr autors ir pieminējis arī represijas un izsūtīšanas, ko tad reti kurš atļāvās darīt, jo tas bieži nolēma sarakstīto atvilktnei, bet pats rakstītājs varēja izpelnīties aizliegumu publicēties. Un, pat ar visu vietām jūtamo teksta kokainību un komunistisko patosu, “Izmeklētājs” ir labs un cienījams debijas romāns.

Vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm. Paldies Fledim par iespēju apgūt latviešu literatūras vēsturi!

Alberts Bels “Būris”

Alberts Bels “Būris”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1972

Senākos laikos esmu lasījusi vairākus no Alberta Bela romāniem. Daži no tiem bija labi (“Bezmiegs”, “Cilvēki laivās”), daži atmiņā palikuši mazāk, bet “Būris” bija palicis neiepazīts. Lai aizlāpītu šo caurumu latviešu literatūras izzināšanā, grāmatu paņēmu vietējā bibliotēkā. Tur bija pieejami pat vairāki “Būra” izdevumi, un no tiem izvēlējos nobružāto 1972. gada pirmizdevumu ar stilizētajām restēm uz vāka. Mazo grāmatiņu laikam bija rūpīgi lasījušas vairākas skolēnu paaudzes, jo tā bija apzinīgi izķidāta un visi domrakstiem nepieciešamie citāti kārtīgi pasvītroti, bet lappušu malās sarakstītas paskaidrojošas piezīmes, kāda doma tajos ir pausta. Bet tas viss piederas pie bibliotēkas grāmatu īpašā šarma.

Bels būris“Būris” ir interesanta parādība latviešu padomju laika literatūrā. Laikā, kad modē bija reālisma stilā rakstīti ražošanas romāni par strādnieku šķiras sasniegumiem, zvejnieku sūro ikdienu vai romantiskām teļkopēm, autors bija uzrakstījis filozofisku romānu ar spēcīgu noslieci uz eksistenciālismu. Vispār “Būrī” zināma nozīme ir arī kriminālajai intrigai, bet iespējams, ka tā vairāk ir iepīta, lai romānu varētu dabūt cauri padomju cenzūrai. Tā nu grāmatai ir samērā gara un lēnīga ievaddaļa, kurā mēs uzzinām, ka ir pazudis arhitekts Bērzs. Ar viņa meklēšanu nodarbojas izmeklētājs Strūga. Padomju literatūrā miličiem bija obligāts pienākums būt par paraugcilvēkiem. Strūga tieši tāds arī ir, cilvēciskākām iezīmēm autors viņu ir apveltījis ar podagru. Lai arī sākumā Strūgam šķiet, ka Bērza meklēšana būs rutīnas darbs, izmeklēšanas laikā diezgan vienkāršajai krimināllietai atklājas dažas interesantas nianses. Garais ievads par izmeklēšanu autoram ir bijis nepieciešams, lai mūs tuvāk iepazīstinātu ar Bērzu un viņam pietuvinātajiem cilvēkam. Godīgi sakot, Bērzs nav simpātisks tēls. Viņš ir tipiska viduvējība, sīkumains, paskops un ar nelāgu raksturu. Labs speciālists savā nozarē, kas apveltīts ar izcilām savu projektu izsišanas spējām padomju birokrātijā, bet citādi viņš nav ne ar ko sevišķu izcēlies, un ir bijis tāds pats kā visi. Vēl atklājas, ka arī viņš ir cietis no podagras.

Viņi skatījās vienas un tās pašas filmas, lasīja vienas un tās pašas grāmatas, klausījās vienu un to pašu mūziku, vienādi sprieda par progresu un ekonomiku, stāstīja vienas un tās pašas anekdotes, vairākas reizes apceļoja ārzemes ar tūrisma grupas ceļazīmēm, viņu humora izpratne bija vienāda un sāpju slieksnis vidēji augsts, viņi bieži slimoja ar hipertoniju un vēdera aizcietējumiem, nervu slimībām un podagru, viņi mocījās ar galvassāpēm un bija jūtīgi pret saaukstēšanos, bet tomēr viņiem bija apskaužama veselība, sīksta dzīvotgriba un sakari sabiedrībā.
Sakari bija galvenais.

Tāpēc ir mazliet negaidīti, ka pazudušais Bērzs visu meklēšanas laiku atrodas mežā, kur viņu kāds ir ieslēdzis pamatīgā metāla būrī kādas gravas dibenā. Beigās atklājas, ka tādu mistisku būri mežā ir ierīkojuši un atstājuši fašisti, kas gan cits? Bet šis nudien nav sadzīves, bet gan ideju romāns, tāpēc nevajag tā detaļas uztvert kā absolūto realitāti. Autors savu daļu uzmanības ir pievērsis arī romāna galvenajam ļaundarim un viņa motivācijai, kādu iespundēt krātiņā (greizsirdība un atriebība), bet neapšaubāmi interesantākā un spēcīgākā grāmatas daļa ir Bērza pārdzīvojumi būrī. Sākumā viņš ir cerību pilns, ka viņu drīz atradīs un mēģina savu iespēju robežās apdzīvot būri, kaut kā iekārtoties tajā, nodrošināties ar ūdeni un sameklēt kaut ko ēdamu. Romāna darbība notiek rudenī, tāpēc Bērzam izdodas tikt pie riekstiem, sēnēm un zaķkāpostiem. Turklāt izrādās, ka sintētiskās vīriešu zeķes tīri labi noder baložu ķeršanai.

Tomēr pamazām cerības uz izglābšanos zūd. Laika gan Bērzam būrī ir daudz, un viņš var mierīgos apstākļos un ciešā tuvībā ar dabu izvērtēt savu dzīvi un tās jēgu, pats sevi un savas vērtības. Nu ja, būris pilnībā maina visu lietu nozīmi. Būrī Bērzs pat tiek vaļā no liekajiem kilogramiem un podagras, bet toties iedzīvojas reimatismā (jā, katrā zaudējumā vienmēr slēpjas kāds ieguvums).

Viņš atklāja – ja nav cita darba, arī dzīvot ir darbs. Svarīgākais un neatliekamākais darbs patlaban ir dzīvot. Kad viņš to saprata, tad atkal pamodās jau izdzist gatavā enerģija, radās drosme un optimisms, cik nu tas bija iespējams būra apstākļos, un viņš stingri nolēma turēties līdz galam.

Autoram būris ir spēcīga un lieliski izdevusies metafora, šķiet, ka pat viena no izcilākajā latviešu literatūrā radītajām, un ir gandrīz vai neticami, ka romāns ir ticis cauri padomju cenzūrai. Bet būris, protams romānā ir daudz plašāks jēdziens nekā tikai padomju sistēma. Sava veida būrī mūs ieslēdz arī pašu egoisms, gļēvulība un aprobežotība.  Arī Bērza attiecības ar būri pamazām mainās no naida uz ironizēšanu, ignorēšanu, izmisumu un samierināšanos. Bet būrim kā jau būrim, par visu to ir pilnīgi vienalga.

Kas ir stiprs, salauž stieņus. Kam nav spēka, tas ironizē par stieņiem. Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju.

Romāns ir uzrakstīts mazliet shematiski un pasausā valodā, jo autoram svarīgākais ir bijis izklāstīt savu ideju. Tomēr grāmatu izlasīt ir viegli un tā ir pavisam neliela. Autors pats stāsta, ka romānu esot uzrakstījis trīs mēnešos. Ar “Būri” noteikti vajadzētu iepazīties visiem, kam interesē latviešu literatūra. Interesanti, ka “Būri” jau 1976. gadā pārtulkoja un izdeva Somijā. Pēc romāna motīviem 1993. gadā ir uzņemta arī filma.

 Vērtējums – kārtīgas 4 zvaigznes no 5.

Irma Grebze “Tikai meitene”

Irma Grebze “Tikai meitene”, “Grāmatu draugs”, 1969

Vēl joprojām ir novembris un turpinu lasīt latviešu literatūru. Irmas Grebzdes grāmatu “Tikai meitene” saņēmu Ziemassvētku dāvanā no MS Marii, tāpēc varēju apvienot novembra lasīšanas akciju ar blogeru dāvanu apgūšanu. Vispār jau latviešu literatūra grāmatu blogeru aprindās nav starp iecienītākajām dāvanām, vismaz man šī ir bijusi vienīgā latviešu daiļliteratūra, kas līdz šim ir uzdāvināta. Varbūt arī labi, ka tā.

Tikai meiteneVispirms biju cieši pārliecināta, ka “Tikai meiteni” esmu jau lasījusi, bet bibliotēkā, klimstot gar latviešu plauktiem, pār mani nāca pēkšņa apskaidrība, ka jaunībā lasītais ir bijis pavisam cits Irmas Grebzdes romāns. Bet nebrīnos, ka grāmatas sajaucu. Tās sižetiski un saturiski ir neticami līdzīgas. Acīmredzot autore savus romānus ir štancējusi pēc vienas piegrieztnes lielā vairumā un diez vai ir vērts izlasīt vairāk par vienu. Un iespējams, ka arī tas būtu par daudz. Irmu Grebzdi laikam regulāri ir piemeklējušas spalvas caurejas lēkmes, kad teksts nāk laukā kā mīkstas, gludas, bet bezveidīgas spiriņas. Nedaudz dzīvīguma grāmatai piedod vienīgi mīkstinātais r, farmas, bēzbols, fans, spoilētie boni, garumzīmju ekonomēšana un arhaiskās vārdu locījumu formas. Lasīt romānu ir viegli, bet nekas daudz no tā atmiņā neaizķeras.

Grāmatas galvenajai varonei Aijai Grīviņai ir divpadsmit gadi. Viņa ir bārene, kurai kara laikā ir pazudusi visa ģimene, un pēc vecmāmiņas nāves Vācijā viņu ir uz mieru pie sevis paņemt vientuļa radiniece Kanādā. Grāmatā stāstīt kā Aija pamazām iedzīvojas jaunajos apstākļos, iegūst draugus un iepazīst savu mītnes zemi. No šī aspekta “Tikai meitene” ir tipisks bēgļu romāns. Galvenā varone, protams, ir pareiza bēgle – kārtīga, čakla, labsirdīga un ar baltu ādas krāsu, Kanādai nudien īsts ieguvums. Skaidrs arī, ka Eiropa nav nekas labs, tur ir posts, sabrukums un pagrimums. Savukārt Kanāda gan ir brīnišķīga zeme (ja kādreiz sanāks emigrēt, tad tikai uz turieni, tas bez jokiem). Lielākās problēmas, ar kurām jāsaskaras Aijai, ir pāris slikti audzināti zēni, piespiedu nolaišanās ar lidmašīnu mežā, kurā dzīvo lāči, un, kam tiks nejauši atrasts kaķēns (izrādās, ka Kanādā klaiņojoši kaķēni ir milzīgs deficīts). Ko nu par kaķēniem. Pat lāči Kanādā ir mīlīgi un pūkaini. Satiekot tādu mūžamežā, tas tikai pamāj ar ķepiņu un aizlāčo savās lāču gaitās. Kanādā no lāčiem baidās tikai histēriķi un gļēvuļi.

Iztikšana Aija sākumā ir ļoti trūcīga, bet mēs visi zinām, ja tev ir paveicies būt par sirdsšķīstu bāreni, tad pat pragmatiskie kanādieši tevi drīz vien apmētās ar naudu no visām pusēm. Tādā ziņā “Tikai meitene” ir tipisks veco laiku bāreņu romāns. Aija, protams, ir pareiza bārene, kurai nepiemīt nekādas mūsdienu literatūrā apcerētas bāreņu traumas vai problēmas. Viņa par tādiem niekiem kā zaudēto māmiņu, tēvu, mazo brālīti un vecmāmiņu daudz nepārdzīvo. Interesanti, ka grāmatā vispār neviens karu un bēgļu gaitas nepiemin. Iespējams, ka tā ir bijusi trimdas literatūras tabu tēma, jo daudzi trimdinieki bija sašutuši par Nesaules “Sievieti dzintarā”, jo rakstīt par pieredzētajām izvarošanām, vardarbību un badu kara laikā Vācijā, neesot piedienīgi un smuki.

Galu galā“Tikai meitene” ir jaunatnes romāns – piemīlīgs, vecmodīgs, tikumīgs un didaktisks. Bet es noteikti neesmu tā mērķauditorija, jo mana jaunība tomēr ir beigusies, un jau sen garlaiko divpadsmitgadnieču romantiskās jūsmas. Turklāt Aija ir līdz riebumam pozitīvs tēls, kādi laikam ir sastopami tikai audzinošos jaunatnes romānos. Viņas vienīgais trūkums, kuru skumji nopūšoties šad un tad piemin citi romāna personāži, ir būt par meiteni. Acīmredzot Kanādā tas ir kaut kas līdzvērtīgs kādai smagai iedzimtai anomālijai (iespējams, ka tā nav nejaušība, ka kanādiete sarakstīja “Kalpones stāstu”). Meitenes tur nez kāpēc nevar ne avīzes iznēsāt, ne darīt ko citu jēdzīgu. Tomēr Aijai ir cerības Ja vien viņa būs pietiekami tikla, tekla un izdarīga, varbūt ar laiku arī pat meiteni var atzīt par normālu cilvēku.

“Tikai meitene” ir pavājš romāna izstrādājums, kurš galīgi nebija manā gaumē. Nepārliecināja ne sižets, ne grāmatas tēli. Bet varbūt to patiešām vajag lasīt jauniešiem un kādam tas palīdz kļūt labākam un apzinīgākām (man nudien tam jau ir stipri par vēlu). Jāpiebilst, ka man līdz šim ir ļoti maza pieredze ar trimdas literatūru un Grebzdes romāni noteikti nav tie, pēc kuriem spriest par tās līmeni. Varbūt kāds no bloga lasītājiem var ieteikt, ko no trimdas autoriem būtu vērts izlasīt.

Grāmatas vērtējums – 2 no 5 zvaigznēm.