Edvarts Virza “Straumēni”

Edvarts Virza “Straumēni. Vecā Zemgales māja gada gaitās”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1989.

Šodien ir Latvijas dzimšanas diena, un Edvarta Virzas poēma par veco Zemgales māju ir grāmata ar tikpat sarežģītu likteni, kāds ir bijis mūsu valstij. Autora ilgi izauklēta un lēnām tapusi jau no Pirmā pasaules kara laikiem, tā piedzīvoja pirmpublicējumu 1933. gadā, un uzreiz kļuva ļoti populāra, tika lasītāju mīlēta un kritiķu slavēta, bet pēc Padomju Savienības okupācijas tika aizliegta, un to nedrīkstēja  nemaz pieminēt. Tas lielā mērā noteica arī manas attiecības ar Virzas grāmatu. Bērnībā daudz laika pavadīju senču mājās, kuras sauca par “Straumēniem” un, protams, biju dzirdējusi, ka ir arī tāda grāmata, bet aizliegta un bibliotēkā nedabūjama. Kad astoņdesmito gadu  beigās beidzot “Straumēnus” atkal izdeva Latvijā, dzīvē bija citas aktualitātes un grāmata palika plauktā nelasīta, un varbūt labi, ka tā. Lai pilnībā izbaudītu Virzas poēmu prozā, nedaudz dzīves pieredzes un daži gadu desmiti lasītājam nāk tikai par labu.   

Grāmatas ievada daļā ir brīnišķīgs veco “Straumēnu” māju apraksts. Tālāk secīgi četrās nodaļās ir aprakstīta saimes dzīve visos četros gadalaikos – pavasarī, vasarā, rudenī un ziemā – tā izejot pilnu gada ciklu skaistā noslēgtā kompozīcijā, kas nolemta mūžīgi atkārtoties, un brīžiem nesaproti vai tā ir domāta paradīze, vai kāda īpaši izsmalcināta elle.

Lai nu kā, “Straumēni” nudien ir viena no poētiskākajām grāmatām latviešu literatūrā, un lasot to varēja pilnībā izbaudīt. Te ir bezgala skaista valoda, episki dabas, darbu un svētku apraksti, mūžīgais dzīves cikls, esamības stabilitāte, rimtums un viedums. Grāmata ir ļoti daudzslāņaina, tur var atrast atsauces uz antīko kultūru, pagānismu un autoritārismu.  Jebkuru “Straumēnu” rindkopu var izmantot kā skaistu citātu. Mani visvairāk pārsteidza Virzas meistarīgi aprakstītais “Straumēnu” pasaules skanīgums, jo gandrīz vai katra aina galvā uzbūra skaņu pavadījumu, kas lasot patīkami papildināja tēlojumus. Upei, vējiem, kokiem, cilvēkiem un mājai – katram poēmā ir sava balss.

Grāmatā praktiski nav sižeta, tā vairāk ir kāda mītiska un cikliska procesa apraksts. Arī saimes ļaudis ir tikai idealizēti tēli, un lielākajai daļai no viņiem mēs tā arī neuzzinām vārdus. Pieļauju, ka saimnieku sauc par Jāni tikai tādēļ, lai autors varētu tekstā ievīt krāšņu Jāņu svinību aprakstu.

Protams, lasot “Straumēnus” ar šī brīža izpratni, ir redzams , cik ļoti šī saime dzīvo pēc kādas utopiskas sektas, kādas dikti mīl šausmu filmu režisori, likumiem. Pēc iespējas lielāka noslēgtība no pasaules. Gandrīz nekāda ārēja izglītība, izņemot saimnieka dēlu, pārējie bērni netiek laisti nekādās skolās, jo tikai mājās var viņiem iemācīt pareizās zināšanas. Nekāda medicīna, tikai saimnieces zāļu tējas. Izteikts patriarhālisms un aizbildnieciskas saimnieku un kalpu attiecibas. Galvenais ir nepieļaut nekādas izmaiņas, nekādu attīstību, neko jaunu. Var saprast, kāpēc autors ir izveidojis tādu neeksistējošu autoritāru ideālo pasauli, bet tā ir tik ļoti atrauta no realitātes, ka brīžiem kļūst biedējoša, un sāk atsaukt atmiņā, piemēram, lielisko Ari Astera šausmu filmu “Midsommar” (“Saulgriežu kults”), kas gluži labi varētu norisināties mūsdienu “Straumēnos”.

Atmiņa arī nav vairāk nekas cits kā pagājušās dzīves atspīdums mūsu prātā. Tāpēc iešana pa atmiņu pēdām ir iešana pa miroņu valstību.

Vispār jau “Straumēnu” ietekme uz latviešu literatūru ir bijusi nozīmīga. Nu un ne tikai literatūru, ja reiz ir bijuši cilvēki, kas poēmai par godu ir nosaukuši savas mājas. Tā ir viena no poētiskākajām grāmatām, kas iznākusi mūsu valsts pastāvēšanas laikā, un nudien nav pelnījusi, ka ar tās bezgala garajiem un gleznainajiem aprakstiem spīdzina skolas vecuma jauniešus, kuriem lielākoties pietrūks pieredzes tās izbaudīšanai.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Nobeigumā par “Straumēniem”, kas šobrīd atrodas manā grāmatu plauktā. Šī poēma ir piedzīvojusi vismaz septiņpadsmit dažādus izdevumus un ir viena no visvairāk izdotajām latviešu literatūras grāmatām. Es lasīju laikam visbiežāk sastopamo “Straumēnu” izdevumu – “Liesmas” 1989. gadā izdoto sējumiņu askētiski noformētos tumši zaļos vākos ar Imanta Ziedoņa priekšvārdu un Viestura Vecgrāvja pēcvārdu, kas iznāca 90 000 eksemplāru un maksāja veselus 3 rubļus. Šķiet, ka šis izdevums tolaik kopā ar Sprīdīša bibliotēku bija katras grāmatas lasošas latviešu ģimenes lakotajā sekcijā.

Laika gaitā man ir pieklīduši vēl divi “Straumēnu” izdevumi no perioda, kad grāmata bija aizliegta, to izmeta no bibliotēkām un iznīcināja. Tāpēc tām piemīt savdabīgs valdzinājums, un, šos sējumiņus paņemot rokās, dažreiz aizdomājos, kā mazās, trauslās grāmatiņas ir izdzīvojušas līdz šim brīdim. Viens no tiem ir poēmas sākotnējā izdevēja “Valtera un Rapas” 1938. gadā izlaistais piektais iespiedums glītos audekla vākos ar atturīgi cēlu un elegantu noformējumu.

Pēc dzejnieka nāves viņa atraitnei Elzai Stērstei radās kaut kādas domstarpības ar “Valteru un Rapu”, jo 1940. gadā daļa no izdevuma tirāžas pēc Latvijas okupācijas tika iznīcināta. Tāpēc kara laikā “Straumēnus” turpināja izdot izdevniecība “Zelta ābele”. Attēlā ir redzams 1942. gadā iznākušais Virzas poēmas 9. izdevums ar Oskara Norīša ilustrācijām un zīmīgajiem zirgiem uz vāka, kas maksājis 3,40 reihsmarkas un izdots 5000 eksemplāros. Un acīmredzami ir daudz ko pieredzējis.

Atgriešanās Brīnumzemē

Kad uzrakstīju par “Sprīdīša bibliotēku”, bija tikai loģiski turpināt stāstu ar nākamo grāmatu plauktu, kuru apdzīvo “Brīnumzemes” izdevumi. Šo pasaku grāmatu sēriju bērniem sāka izdot pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā un turpināja līdz deviņdesmito gadu vidum, kad daudz kas no līdzīgiem sērijveida izdevumiem diemžēl nomira dabīgā nāvē. Kopā “Brīnumzemes” sērijā (1971.-1994.) tika izdotas 43 grāmatas, un to pilns saraksts ir atrodams saitē. Ak, kas tās bija par brīnumainām grāmatām! Ar spožiem, krāsainiem un ļoti daiļiem apvākiem, ar teiksmainiem stāstiem par eksotiskām vietām un dīvaini senatnīgu valodu. Kad iemācījos lasīt, Brīnumzeme bija viena no pirmajām sērijām, ar kuru uzsāku savas garās, piedzīvojumiem bagātās un līkumainās lasītājas gaitas.

Jāpiezīmē, ka Brīnumzemes grāmatas nemaz tik viegli nebija nopirkt. Tās izdeva 30 līdz 50 tūkstošu eksemplāru lielās tirāžās, bet grāmatnīcu plauktos tās neiegūlās. Bieži vien no rīta pārdošanā izliktās  grāmatas pēcpusdienā bija jau izpirktas. Tāpēc strādājoši cilvēki tās bieži vien nemaz normāli nopirkt nevarēja, un grāmatu iegādei bija nepieciešams blats, kas ir diezgan stulba padarīšana. Vidēji Brīnumzemes grāmatas maksāja septiņdesmit līdz deviņdesmit kapeikas, vienīgi izdevumi ar krāsainajām bildēm bija dārgāki – tie maksāja veselu rubli un dažreiz pat vairāk. Ja kādam šīs cenas šķiet dikti zemas, gribētu atgādināt, ka manas vecāsmātes pensija tajos gados bija akurāt 29 rubļi, un kopumā iedzīvotāju pirktspēja nebija augsta. Vienkārši tolaik nebija pieejams plašs izklaižu piedāvājums un grāmatas bija viena no retajām iespējām piedzīvot, ko īpašu un skaistu. Lai nu kā, vecāki bija parūpējušies, lai manā rīcībā būtu lielākā daļa no pirmajām desmit Brīnumzemes grāmatām, un tās visas tika aizrautīgi izlasītas. Patiesībā pat pārāk aizrautīgi, jo lielākajai daļai no tām skaistie apvāki, sirsnīgi lasot, vienkārši izšķīda. Dažas no zemāk attēlā redzamajām grāmatām ir nomainītas pret svaigākiem eksemplāriem, kuri iepriekšējiem īpašniekiem vairs nav bijuši vajadzīgi un tāpēc atnesti uz bibliotēku, kur tās var ņemt visi, kas vēlas.

Brīnumzemes grāmatas bija paredzētas lasīšanai jaunākā skolas vecuma bērniem (mazākajiem izdeva brīnišķīgu bilžu grāmatu sēriju “Pasaku kamolītis”), tāpēc sērijā iekļautās pasakas ir šim vecumam piemēroti glīti pasaku pārstāsti un literārās apdares, no kurām izņemtas ārā skarbākās un šausminošākās vietas. Tās ir pilnas ar trakiem karaļiem, brīnumdaiļām princesēm, trešajiem tēva dēliem,  viltniekiem, raganām, cēliem un ne tik cēliem varoņiem un visiem pārējiem pasaku elementiem, kas man ļoti agri lika saprast, ka literāro sižetu skaits šajā pasaulē ir ierobežots, un visi stāstnieki vienmēr ir nolemti mūžīgi atkārtoties un atkal un atkal stāstīt vienus un tos pašus stāstus. Tāpēc tālāk par piecpadsmito sērijas sējumu Brīnumzemes lasīšanā netiku, tomēr šo to no pārējiem esmu palasījusi izlases veidā.

Starp citu, Brīnumzemes pasakas nepavisam nebija tikai stāsti par daiļajām princesēm, drosmīgajiem varoņiem un pūķiem. Bieži vien to personāži risināja attiecības ar nāvi, turklāt visai interesantos veidos. Izlasiet, piemēram, ukraiņu pasaku par kazakiem un nāvi no krājuma “Burvju vijole”. Vai arī padomājiet, kādas ziepes pasaulē sākās, kad čehu Honza to bija uz laiku atbrīvojis no nāves. Man viens no mīļākajiem bija indiešu pasaku krājums “Gudrais papagailis”, no kura uzzināju vairākas noderīgas lietas par pūļa psiholoģiju un cilvēka dabu. Turklāt dažas indiešu pasakas ļoti jauki un saistoši – izmantojot pērlēm un tirkīziem rotātus ziloņus –  pastāstīja šo to noderīgu par fizikas likumiem un matemātiku. Bērnībā stilīgs škita arī čehu pasaku krājums “Honza” ar klasiskajām Jozefa Ladas ilustrācijām, jo tur visi varoņi bija Honzas un viņiem bieži vien bija laba humora izjūta (ļoti iespējams, ka Honzam ir kaut kāda saistība ar Šveika izcelsmi). Droši vien tieši ar “Honzu” sākās mana čehu literatūras mīlestība.  Pa vidu klasiskajām eiropeiskajam pasakām bija arī dīvaini stāsti no tālām, nezināmām zemēm – stāsti par atriebīgiem dieviem, sagrautām pilsētām, lidojošiem dēmoniem, pasaulēm, kurās valda ļauni gari, bet cilvēki viegli pārtop par savvaļas zvēriem.

Vēl gribētos pieminēt, ka, lai gan liela daļa Brīnumzemes pasaku ir tulkotas, izmantojot starpniekvalodu, jo diez vai Latvijā ir bijis daudz karačaju, nivhu vai svahili valodu zinātāju, sērijas grāmatu tulkošanā ir piedalījušies daudzi lieliski latviešu tulkotāji, rakstnieki un dzejnieki. Piemēram, Knuts Skujenieks ir tulkojis slovāku un ukraiņu pasakas no abām šīm valodām, čigānu pasakas no vācu un krievu valodām ir tulkojusi Silvija Brice, bet “Burvju kimono” no japāņu valodas iztulkojusi Ingūna Beķere. Daudz pasaku ir tulkojusi Dagnija Dreika. Savukārt, “Zelta rozi un sudraba rozi” no angļu valodas un “Honzu” no čehu valodas tulkojusi kādreiz labi zināmā tulkotāja Anna Bauga, baltkrievu pasakas no baltkrievu valodas pārcēlis rakstnieks Jūlijs Vanags, poļu pasakas dzejnieks Jāzeps Osmanis, moldāvu pasakas dzejnieks Leons Briedis. “Draudzības noslēpumu” no azerbaidžāņu valodas tulkojis Pēters Brūveris, “Pelnrušķi un trolli” no norvēģu un jaunnorvēģu valodas tulkojusi Solveiga Elsberga. Igauņu pasakas ir tulkojusi Džuljeta Plakidis, kurai pateicoties mēs bērnībā varējām lasīt daudz jauku igauņu bērnu grāmatu kā, piemēram, “Pēdējo baltspalvi”. Jāpiebilst, ka lielāko daļu Brīnumzemes pasaku no krievu valodas ir tulkojušas Emīlija Marjutina un Ausma Sprīvule. Lai gan pasakas skaitās bērnu literatūra, pieļauju, ka to tulkošana nav nemaz tik vienkārša to senatnīgās valodas un svešāduma dēļ.

Sākot ar “Trīs patiesībām” sērijas grāmatām ir arī nelieli priekšvārdi, kurus lielākoties ir sarakstījuši to tulkotāji, un, kas vienkāršā valodā pastāsta par pasaku izcelsmes valsts vēsturi, dabu un ģeogrāfiju. Saprotamu iemeslu dēļ Brīnumzemes sērijā lielākoties ir pārstāvētas Eiropas tautu, kā arī Padomju savienības teritorijā dzīvojošo tautu pasakas. Visai plašajai Amerikai ir veltīta tikai viena maza grāmatiņa. Āfrikai paveicies vairāk, un pāris cilvēkēdāju valstij Krievijai draudzīgi cilvēkēdāju režīmi kā Gvineja-Bisava un Angola ir tikuši pie saviem pasaku krājumiem. Vēl dažas grāmatas ir nopelnījusi Āzija, jo būtu grūti to pilnībā ignorēt, bet Okeānijas un Austrālijas pasakas te nav atrodamas nemaz.

Visiem zināms, ka pasakas ir briesmīgi stāsti, kas bērnus pamazām sagatavo ziņu lasīšanai un saskarsmei ar realitāti. Tomēr pastāv viedoklis, ka bērnībā mums ir vajadzīgas visas šīs pasakas par briesmoņiem, pūķiem un varoņiem, jo tā mēs iemācāmies, ka ar tiem var un vajag cīnīties. Pasakās jau lielākoties uzvar labais, bet bieži vien tam nākas pārvarēt visādas grūtības, veikt labus darbus un galu galā ciest arī kaut kādus zaudējumus. Mūsdienu bērniem Brīnumzemes pasakas varētu būt pārāk arhaiskas un vietām grūti saprotamas, toties tagad ir izdots daudz brīnišķīgu fantāzijas grāmatu un literāro pasaku, kas savā būtībā stāsta tos pašus stāstus tikai modernākā un vieglāk uztveramā formā. Un galu galā pasakas patiesībā sākotnēji bija domāts pieaugušajiem.

Sērija “Brīnumzeme”

Turpinot pārskatīt gramatu plauktus, nākamajā atrodas “Brīnumzemes” pasaku grāmatu sērija. Kopā tajā no 1971. līdz 1994. gadam ir iznākušas 43 grāmatas. Saraksts ir sastādīts atbilstoši publicēšanas secībai, kura ir atrodama uz šīs sērijas izdevumu iekšējiem vākiem. Izdošanas gadi ir ņemti no Latvijas Nacionālās bibliotēkas kataloga informācijas.

1. MELNĀ PĒRLE – Āfrikas tautu pasakas, 1971.
2. TRĪS APELSĪNI – itāliešu tautu pasakas, 1971.
3. HONZA – čehu tautu pasakas par jaunāk brāli, 1972.
4. ZEMENĪTES SNIEGĀ – Japānas salu pasakas, 1972.
5. SAULES MEITA – gruzīnu tautas pasakas, 1972.
6. RĪTA ZVAIGZNES DĒLS – Jaunās pasaules indiāņu pasakas, 1974.
7. GUDRAIS PAPAGAILIS – Indijas pasakas, 1973.
8. TRĪS LABAS LIETAS – latviešu tautas pasakas, 1974.
9. PATIESĪBAS PUTNS – spāņu un portugāļu pasakas, 1974.
10. ZELTA ROZE UN SUDRABA ROZE – angļu tautas pasakas, 1974.
11. BRĪNUMJAUKĀ DAIĻAVA – krievu brīnumu pasakas, 1974.
12. SKAISTĀKĀS 1001 NAKTS PASAKAS – arābu pasakas, 1975.
13. DZĒRVES SPALVA – Ziemeļu tautu pasakas, 1975.
14. STIPRINIEKS AGERANS – rumāņu tautas pasakas, 1976.
15. TEIKSMAINAIS DĀRZS – kazahu tautas pasakas, 1976.
16. AIJS UN ZELTA TABAKDOZE – baltkrievu tautas pasakas, 1977.
17. SAULES ZIRGS – slovaku tautas pasakas, 1978.
18. PIE ZELTAVOTA – poļu pasakas, 1978.
19. LIELĪBNIEKS UN MILŽI – balkāru un karačaju pasakas, 1979.
20. CIRCENIS PELNOS – franču tautu pasakas, 1979.
21. BRĪNUMĀZIS – vjetnamiešu tautu pasakas, 1979.
22. GULBJU KARALIENE – lietuviešu tautas pasakas, 1980.
23. AKMENS LAUVA  – tibetiešu tautas pasakas, 1980.
24. MEITENE AR ZELTA MATIEM – armēņu tautas pasakas, 1981.
25. ZELTA VĒRPĒJAS – igauņu tautas pasakas, 1981.
26. PIPARIŅŠ – Dienvidslāvijas tautu pasakas, 1982.
27. PADIŠAHS UN PAPAGAILIS – uzbeku tautas pasakas, 1983.
28. TRĪS PATIESĪBAS – Gvinejas-Bisavas pasakas, 1983.
29. ARATS UN LAUVA – mongoļu pasakas, 1983.
30. PIECI LABI DRAUGI – Birmas tautu pasakas, 1984.
31. SESTDIENAS ŪDENS – moldāvu tautas pasakas, 1985.
32. ZAĶIS UN LEOPARDS – Angolas tautu pasakas, 1986.
33. BURVJU VIJOLE – ukraiņu tautas pasakas, 1986.
34. MŪŽĪBAS KALNI – ķīniešu tautas pasakas, 1987.
35. PELNRUŠĶIS UN TROLLIS – norvēģu tautas pasakas, 1987.
36. SĒRDIENE-ZELTAINE – bulgāru tautas pasakas, 1988.
37. TĒVA PADOMS – tadžiku tautas pasakas, 1988.
38. DRAUDZĪBAS NOSLĒPUMS – azerbaidžāņu tautas pasakas, 1989.
39. TRĪS NAUDIŅAS – abhāzu tautas pasakas, 1991.
40. LAIMES PUĶE – čigānu tautas pasakas, 1992.
41. PRINCESE KOKĀ – vācu tautas pasakas, 1994.
42. LAIMES LUTEKLIS – albāņu tautas pasakas, 1994.
43. BURVJU KIMONO – japāņu tautas pasakas, 1994.

Sprīdīša bibliotēka

Uzlūkojot savus grāmatu plauktus, radās doma uzrakstīt dažas subjektīvas piezīmes par “Sprīdīša bibliotēku”. Tā nenoliedzami ir interesanta parādība latviešu grāmatniecībā, un pieļauju, ka līdz šim nav pietiekami novērtēta, jo noteikti ir lielā mērā ietekmējusi savu jauno lasītāju apziņas un gaumes veidošanos deviņdesmitajos gados. Pavisam “Sprīdīša bibliotēkā” ir iznākuši 25 sējumi un tajos ir iekļautas vairāk kā 50 bērnu grāmatām. Starp tām ir gan pasakas, gan latviešu  bērnu literatūras klasika, gan brīnišķīgi Astrīdas Lindgrēnes, Tuves Jansones, Džanni Rodāri un citu bērnu literatūras autoru darbi, gan mazāk zināmas somu, spāņu un nīderlandiešu bērnu grāmatas. Nav aizmirsti arī tādi autori kā Žils Verns, Marks Tvens un Tomass Main-Rīds. “Sprīdīša bibliotēkas” izdevumiem  ir plaši un izglītojoši pēcvārdi par grāmatu autoriem, ievietoto darbu tapšanas laiku un apstākļiem, kā arī katras grāmatas beigās ir pievienoti skaidrojumi lietām un jēdzieniem, ko jaunie lasītāji varētu nezināt.  Šīs sērijas izdevumi ir ilustrēti, iesieti  kārtīgos, cietos,  glancētos  vākos, un katra no grāmatām ir 400 līdz 500 lappušu bieza. “Sprīdīša bibliotēka” padomju standarta lakotajā sekcijā izskatījās glīti un atturīgi cēli, tā izcēlās ar interesanto sējumu numuru izvietojumu uz grāmatu muguriņām, un uzreiz kļuva par latviešu inteliģences privāto bibliotēku neatņemamu sastāvdaļu līdzīgi “Apvāršņa”sērijai un Raiņa kopotajiem rakstiem. Bet, kad nesen aizgāju uz vietējo bibliotēku ar domu nofotografēt pilnu “Sprīdīša bibliotēkas” izdevumu, to vairs plauktos neatradu. Izrādījās, ka vidusmēra  mūsdienu bērns ieraugot pustūkstoti lappušu biezu, turklāt tik sīkiem burtiņiem nodrukātu grāmatu, bļaudams aizskrien prom, jo tādu grāmatu lasīšanu uzskata par kaut kādu īpaši izsmalcinātu spīdzināšanas veidu, un, iespējams, ka viņam patiešām tas varētu samaitāt smadzenes. Tā kā vairākus gadus neviens neko no šīs sērijas nebija ņēmis lasīšanai, grāmatas ir tikušas pārceltas uz bibliotēkas fondiem un iebāztas dziļi jo dziļi slēgtos, stumdāmos bleķa skapjos.  Iespējams, pat kopā ar tādu literatūru, ko godīga lauku bibliotēka nemaz publiski pieejamajos plauktos neliek  kā, piemēram, skandalozo “SP”. Tomēr nudien jāpriecājas, ka šīs grāmatas nav norakstītas un vajadzības gadījumā ir lasītājiem pieejamas.

Jā, nu kāpēc tie Sprīdīša burti ir tik sīki, un kā vispār varēja izdot bērniem tik nedraudzīga formāta grāmatas? Te ir jāatceras netālā pagātne. Pārlapojot Periodikā atrodamos materiālus, varam uzzināt, ka iecere izdot “Sprīdīša bibliotēku”25 sējumos radās pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, un tās mērķis bija iepazīstināt lasītājus ar pasaules bērnu literatūras klasiku un veicināt humanitāro izglītību sabiedrībā, kas izklausās patiešām jauki. Tālajā 1986. gadā tika uzsākta parakstīšanās uz šīs sērijas iegādi. Tas nozīmē, ka grāmatas pēc izdošanas varēja iegādāties tikai tie pilsoņi, kas grāmatnīcā bija parakstījušies, ka sēriju pirks un saņēmuši šo faktu apliecinošo kvīti. Tādiem pilsoņiem, kas nebija parakstījušies, nemaz šitādas grāmatas sākumā nepārdeva. Parakstoties vajadzēja iemaksāt veselu rubli, kuru solīja atskaitīt no pēdējās grāmatas vērtības (maiteklis, nevienam šo rubli pēc tam nekur neatskaitīja). Tagad šķiet neticami, bet cilvēki patiešām stāvēja garās rindās pie parakstāmās literatūras grāmatnīcām, lai tikai pieteiktos uz iespēju nopirkt “Sprīdīša bibliotēkas” grāmatas. Pieteicās vairāk nekā 100 000 gribētāju. Tāds ieinteresētu pircēju skaits, kas pusi no grāmatas vērtības jau ir iemaksājuši avansā, varētu būt jebkura mūsdienu latviešu grāmatu izdevēja slapjais sapnis. Pirmie sējumi tika  izdoti 135 000 eksemplāru lielā tirāžā. Tomēr tas bija Padomju Savienības sabrukšanas laiks un gandrīz viss bija deficīts. Papīrs jau nu noteikti. Pat tualetes papīrs nebija brīvi nopērkams, nemaz nerunājot par grāmatu drukāšanai piemērotu materiālu. Lielākā daļa tā laika izdevumu ir ļoti sliktas kvalitātes. Arī tipogrāfiju iekārtas bija morāli un fiziski novecojušas. Tā nu “Sprīdīša bibliotēkas” izdošana tolaik bija ļoti apjomīgs un poligrāfiski sarežģīts pasākums. Vispirms jau viena sējuma pilnas tirāžas nodrukāšanai bija nepieciešamas aptuveni 100 tonnas papīra, ko veda no Kaļiņingradas apgabala Sovetskas (kādreizējās Tilzītes). Teksta drukāšana norisinājās Vienības gatvē. Tālāk visas 100 tonnas tika pārvestas uz Kartogrāfijas fabriku, lai tur tās salocītu loksnēs, kas beigās tika aizvestas iesiešanai uz vēl divām citām Rīgas sietuvēm. Starp citu, piekto sējumu drukāja Možaiskā, jo izdevējs kaut kādu iemeslu dēļ nebija varējis vienoties ar tuvākām tipogrāfijām. Nu, lūk – visa šī deficīta un sarežģītās politiskās un ekonomiskās situācijas dēļ, saprotams, ka papīrs tika taupīts un maksimāli blīvi apdrukāts, un patiesībā jau visi teksti tolaik tika drukāti ar ļoti sīkiem burtiem. Pietiek paskatīties tā laika žurnālus kā “Avots”. Tomēr jāpiebilst, ka sākot ar 13. sējumu burtu izmērs palielinās tiktāl, ka to var droši lasīt arī mūsdienu lasītāji. Tas gan uzreiz samazināja šo izdevumu satura apjomu un pēdējos sējumos ir iekļauts mazāk grāmatu nekā pirmajos.

Jāatceras arī, ka sērijas sagatavošanā ar tā laika visai ierobežotajām tehniskajām iespējām bija jāiegulda liels darbs. Piemēram, 3. sējumu izdošanai gatavoja veselus divus gadus. Līdz ar to “Sprīdīša bibliotēkas” izdošana ļoti iekavējās. Sēriju bija paredzēts pabeigt līdz 1994. gadam, bet saprotamu iemeslu dēļ pēdējais sējums iznāca tikai 2002. gadā. Iespējams, ka gausā sējumu iznākšana vai sērijas 2. un 3. sējuma ne pārāk aizraujošais saturs, bet vairāk jau pārmaiņas ekonomikā un cilvēku neuzticamā daba bija pie vainas, ka tālākos sējumus pircēji vairs tik knaši neizņēma. Jau 1990. gadā grāmatnīcu vadītāji dažādos preses izdevumos izmisīgi sauca pie disciplīnas neapzinīgos pircējus, jo “Sprīdīša bibliotēkas” pirmie četri sējumi skumji apputot noliktavās. Pamazām kritās sērijas grāmatu tirāža, un 1995. gadā tās izdevējs skumji paziņoja, ka 12. sējums tika izdots tikai 65 000 eksemplāru (pieļauju, ka tāds vienas grāmatas tirāžas apjoms vēl joprojām varētu būt latviešu izdevniecību slapjais sapnis). Nepalīdzēja arī tas, ka pircēji, kas bija iegādājušies visus šos izdevumus, varēja piedalīties izlozē, kuras galvenā balva bija ceļojums uz Angliju. Laika gaitā mainās arī izdevniecības. Sēriju sāka izdot Liesma, 1989. gadā no tās atdalījās apgāds Sprīdītis, kas specializējās tieši bērnu literatūras izdošanā, bet pēdējās grāmatas izdod apgāds Rasa.

Lai gan neesmu cēlusies no inteliģentas latviešu ģimenes, tomēr arī mēs bijām parakstījušies uz “Sprīdīša bibliotēku” un apzinīgi pirkām pirmos sējumus. Pirmā grāmata “Pasaku pasaulē” bija pasakaini jauka. Otrais sējums jau bija vilšanās, jo tajā iekļautās latviešu klasiķu bērnības atmiņas mums sen jau bija plauktā un sen arī bija izlasītas. Trešais sējums ar krievu klasiķiem bija vēl lielāka vilšanās, jo man pat bērnībā nebija intereses ne par krievu muižnieku, ne proletariāta atmiņām. Tālākie izdevumi kļuva interesantāki, bet galvenā problēma nekur nepazuda – mūsu neinteliģentajai ģimenei gandrīz visas šīs grāmatas jau sen bija mājās atsevišķos izdevumos un ne visai gribējās piebāzt plauktus ar to dublikātiem, jo vieta tur diemžēl bija un vēl joprojām ir ierobežota. Patīkams izņēmums bija septītais sējums ar līdz tam laikam nepublicētiem Lindgēnes un Jansones darbiem. Turklāt, lai pasteidzinātu 8. sējuma iznākšanu  1992. gadā sērijas pircējiem bija jāiemaksā jau 65 rubļus un jāpārreģistrē abonementu. Vispār tolaik ikdienā aktuālas bija dažādas citas problēmas – vai vispār būs apkure, un, vai kāds tevi nenodurs, iznākot pa durvīm, kā kaimiņienes draugu. Un tā mēs nolēmām nepasteidzināt 8. sējuma iznākšanu. Patiesībā arī bērnība sen bija pagājusi un pēdējos sējumus pat nepaņēmu lasīšanai no bibliotēkas, un tikai tagad sāku skatīties, ka dažas Sprīdīša grāmatas tomēr vēl varētu izlasīt.

Par “Sprīdīša bibliotēku” ir dzirdēti dažādi viedokļi  – gan, ka tā ir pelēka un ilustrācijas nav bijušas tik krāsainas un izteiksmīgas, kā gribētos, gan jau minētais burtu mazais izmērs un apgrūtinājumi lasīšanai, gan daudzu veco grāmatu pārpublicēšana un dublēšana, gan grāmatu dīvainais formāts – bērniem domātas grāmatas, kas nez kāpēc izskatās pēc pieaugušo literatūras izdevumiem. Tomēr ar visiem trūkumiem “Sprīdīša bibliotēka” ir īpaša ar plašo bērnu literatūras klasikas apkopojumu, komentāriem, izzinošo vērtību, savam laikam kvalitatīvo poligrāfiju un tās tapšanā ir ieguldīts milzīgs daudzu cilvēku darbs, kas paveikts no visas sirds, neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem tajā laikā. Daudzi deviņdesmito gadu bērni atceras, kā ar šo sēriju ir sākusies viņu mīlestība uz grāmatām. Nu, un vienkārši šajā sērijā ir iekļauts ļoti daudz lieliskas literatūras. Tomēr, kopš mūsdienu pasaulē mājās grāmatas vairs nav pieņemts turēt, neskaitāmi “Sprīdīša bibliotēkas” sējumi ir izmesti makulatūrā un devušies nebūtībā. Saprotams, ka ne visiem pašreizējiem sērijas īpašniekiem būs interese paturēt šīs grāmatas, un tas ir tikai normāli. Tomēr būtu jauki, ja tās neizmestu atkritumu konteinerā, bet vismaz aiznestu uz kādu grāmatu maiņas punktu vai mēģinātu atdot FB grāmatu maiņas grupās. Skaidrs, ka pieprasīti un meklēti tur lielākoties ir pēdējie sērijas sējumi, bet varbūt atradīsies kāds gribētājs arī pirmajiem. Jaunas grāmatas tagad ir ļoti dārgas, bet vecās ar tieši tādu pašu saturu mēs bieži vien varam dabūt par brīvu, un vienmēr ir labi dot iespēju grāmatai turpināt savu dzīvi un iepriecināt jaunus lasītājus.

Visu “Sprīdīša bibliotēkas” sērijas grāmatu sarakstu var atrast šeit.

Sprīdīša bibliotēka, grāmatu saraksts

Bērnu literatūras klasikas sērijā “Sprīdīša bibliotēka” izdoto grāmatu saraksts. Izmantota informācija no Latvijas Nacionālās bibliotēkas kataloga, jo ne visi sējumi ir atrodami manā plauktā.

1. Sējums. “Pasaku pasaulē” Šarls Pero, Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis, Hans Kristiāns Andersens, Jākobs un Vilhelms Grimmi, u.c. Rīga: Liesma, 1986.
2. Sējums. “Mans dzīves rīts: atmiņas iz bērnu dienām” Doku Atis. “Anneles stāsti” Anna Brigadere. Rīga: Liesma, 1987.
3. Sējums. “Bērnība” Ļevs Tolstojs, “Bērnība” Maksims Gorkijs “Ņikitas bērnība” Aleksejs Tolstojs. Rīga: Liesma, 1988.
4. Sējums. “Bez ģimenes” Hektors Malo. Rīga: Liesma, 1989.
5. Sējums. “Pinokio piedzīvojumi: stāsts par koka lelli” Karlo Kollodi, “Sīpoliņa piedzīvojumi”, “Dželsomīno Melu zemē” Džanni Rodāri. Rīga: Sprīdītis, 1990.
6. Sējums. “Alises piedzīvojumi Brīnumzemē” Lūiss Kerols. “Pīters un Vendija” Džeimss Metjū Berijs. “Stāsts par doktoru Dūlitlu” Hjū Loftings, “Vinnijs Pūks un viņa draugi” Alans Aleksandrs Milns. Rīga : Sprīdītis, 1990.
7. Sējums “Rūķītis Nilss Karlsons”, “Mio, manu Mio!”  Astrida Lindgrēne, māksl. Ilona Vīklande. “Burvja cepure”, “Bīstamā vasara”, “Trollīša ziema” Tūve Jānsone. Rīga: Sprīdītis, 1991.
8. Sējums. “Staburaga bērni” Valdis. “Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas” Vilis Plūdonis. “Kalpa zēna vasara” Jānis Akuraters. Rīga: Sprīdītis, 1992.
9. Sējums. “Toma Sojera piedzīvojumi”, “Haklberija Fina piedzīvojumi” Marks Tvens. Rīga: Sprīdītis, 1993.
10. Sējums. “Sirds” Edmondo de Amičiss. “Džeremijs” Hjū Volpols. Rīga: Sprīdītis, 1994.
11. Sējums. “Brīnumainais burvis no Oza zemes”, “Brīnumainā Oza zeme”, “Ozma no Oza zemes”, “Dorotija un burvis Oza zemē” Laimens Frenks Baums. Rīga: Sprīdītis, 1994.
12. Sējums “Pasakas” Jākobs un Vilhelms Grimmi. Rīga: Sprīdītis, 1995.
13. Sējums. “Pieci bērni un kaut kas”, “Apburtā pils” Edīte Nesbita. Rīga: Sprīdītis, 1996.
14. Sējums. “Šveices Robinsonu ģimene” Johans Dāvids Vīss. “Jūras Vilcēns” Tomass Mains Rīds. Rīga: Sprīdītis, 1996.
15. Sējums. “Ceļojums uz Zemes centru” Žils Verns. “Knauķis” Alfonss Dodē. Rīga: Sprīdītis, 1997.
16. Sējums. “Melnais Skaistulis” Anna Sjūela. “Noslēpumainais dārzs” Frānsisa Hodžsone Bērneta. Rīga: Sprīdītis, 1998.
17. Sējums. “Rudmatainā Zora un viņas draugi” Kurts Helds. Rīga: Sprīdītis, 1998.
18. Sējums. “Apmaiņas bērns” Kristīne Nestlingere. “Mani sauc Eižens” Klauss Šēdelins. “Kalnu kristāls”, “Kaķu sudrabs”, “Granīts” Adalberts Štifters. Rīga: Sprīdītis, 1999.
19. Sējums. “Kumuriņš un Kamoliņš” Meja Gibsa. “Es protu lēkt pāri peļķēm” Alans Māršals. “Vētras zēns” Kolins Tīlijs. Rīga: Sprīdītis, 1999.
20. Sējums. “Džungļu grāmata” Radjeds Kiplings. Rīga: Sprīdītis, 2000.
21. Sējums. “Kauja pie Knipskas”, “Romas atjaunotāji” Jānis Poruks. “Dullais Dauka”, “Laimzemes skola” Sudrabu Edžus. “Vārnu ielas republika” Jānis Grīziņš. Rīga: Rasa, 2000.
22. Sējums. “Sēlija saka tā” Elēna Fortūna. “Teresita – mazā raganiņa” Džozefs Gregorijs. “Sarkangalvīte Manhetenā” Karmena Martina Gaite. Rīga: Rasa, 2001
23. Sējums. “Tims Tālers, jeb, Pārdotie smiekli” Džeimss Kriss, “Momo” Mihaels Ende. Rīga: Rasa, 2001.
24. Sējums. “Niks no Naģeņnama”, “Otīte”, “Minuce” Annija M.H. Šmite. Rīga: Rasa, 2002.
25. Sējums. “Izmirkušais lācēns”, Elina Karjalainena. “A-ū kungs” Hannu Mekele. “Liesmas kupenas septiņi tēvoči” Juka Parkinens. Rīga: Rasa, 2002.

Sprīdīša bibliotēka, 1.-12. sējums

Spŗīdīša bibliotēka, 13.-18. un 20. -25. sējums

Herlufs Bidstrups „Karikatūras”

Manā sūrajā bezkomiksu bērnībā tomēr bija viena forša grāmata ar bildēm, kura tika skatīta un pārskatīta neskaitāmas reizes – Herlufa Bidstrupa „Karikatūras” 1972. gada izdevumā. Brīnos, kā šī grāmata vēl turas kopā, bet tolaik tās taisīja izturīgas. Nobružājums un nolasījums, protams, ir pamanāmi ar neapbruņotu aci.

Herlufs Bidstrups ir pagājušajā gadsimtā dzīvojis dāņu karikatūrists. Padomju Savienībā viņa darbus izdeva pateicoties viņa orientācijai (komunistiskajai) un tie šeit atšķirībā no pārējās pasaules ātri vien kļuva ārkārtīgi populāri. Man grūti iedomāties kādu savu vienaudzi, kurš nebūtu redzējis Bidstrupa bildes un neatpazītu viņa zīmējumu stilu. Starp citu, Zvaigzne ABC pirms dažiem gadiem pārizdeva vienu no Bidstrupa karikatūru albumiem, bet diez vai tagad kāds vairs īpaši aizraujas ar viņa darbiem.

Skaidrs, ka Bidstrups pie mums kļuva populārs ne jau tikai savas politiskās pārliecības dēļ. Bez aktuālajām, politiskajām karikatūrām viņš daudz zīmēja mazas, asprātīgas sadzīves ainiņas. Smieklīgas, katram atpazīstamas, ļoti cilvēcīgas, dažreiz traģikomiskas un būtībā skumjas, un bieži vien ar daudz dziļāku jēgu, nekā pirmajā brīdī var likties. Bidstrupa zīmējumi bija dinamiski, spraigi un ļoti izteiksmīgi. Šī bija grāmata, kurā viss bija saprotams bez vārdiem un, pateicoties kurai es iemīlēju arī zīmētos stāstus.

Ieskatam pāris nodzeltējušas un pleķainas, bet reālas bildes no Bidstrupa grāmatas. Ja ir interese, tad tās visas ir atrodamas interneta dzīlēs.

Grāmatplaukti. Bērnu grāmatas

Mazliet novēloti pievienojos grāmatplauktu atrādīšanas akcijai. Paldies Ms Marii par uzaicinājumu! Vispār jau grāmatplauktu saturs ir tādā diezgan personiska un intīma padarīšana. Turklāt grāmatu ir sakrājies pārlieku daudz, tās atrodas mērenā haosā un nepārtrauktā Brauna kustībā. Pieļauju, ka dažas no tām ir atklājušas iespēju pavairoties daloties. Neapšaubāmi grāmatplauktos kaut kas nav īsti kārtībā ar laiktelpu, jo grāmatas reizēm mēdz patvaļīgi pazust un pēc tam mistiski uzrasties no nekurienes. Arī Nolana jaunākajā filmā Interstellar, kad galvenais varonis iemaucās melnajā caurumā, viņš, protams, nokļuva kaut kādā bezgalīgā grāmatplauktā (nu, kas gan cits tajos melnajos caurumos var būt, ja ne vieni vienīgi grāmatplaukti?). Tiesa gan, tajās Holivudas filmās, kuras nepretendē uz intelektuālismu, grāmatu plauktos parasti slēpj narkotikas, jo tā ir viena no drošākajām vietām, kurā ar garantiju neviens savu degunu iekšā nebāzīs.

Plaukti man ir veci un nav smuki, grāmatas pārsvarā arī ir vecas, nolasītas un noplukušas, gaume prasta un banāla, brīvo laiku tā visa sakārtošanai veltīt arī ir žēl. Vārdu sakot, viss ir slikti, tāpēc atrādīšu tikai plauktus ar bērnu grāmatām un arī tikai daļēji.

Lielākā daļa no bērnu grāmatām ir izvietota atsevišķā grāmatu skapī. Ikdienā tas neizskatās tik kārtīgs kā bildē, jo visas brīvās vietas ir nokrautas ar gliemežvākiem, čiekuriem, Lego veidojumiem dažādās stadijās, jocīgiem akmeņiem, kosmiskiem putekļiem un skumjiem zirnekļiem.

Augšējā plauktā dzīvo nemirstīgā Harija Potera sērija un lieliskā Bartimaja triloģija. Tām līdzās atrodas dāņu rakstnieces Lēnes Koberbēlas grāmatu cikls, kura galvenā varone bija apveltīta ar spēju līdzcilvēkos iedvest nomācošu vainas sajūtu. Vispār tai vajadzēja būt tetraloģijai, bet ceturto grāmatu pārdošanā neesmu manījusi, tā arī nezinu kā tur viss beidzās. Atlikušo plaukta daļu aizņem vecu grāmatu sērija Pasaules bērni. Tie ir dažādu autoru stāstu ikgadēji apkopojumi, kuri tika izdoti laikā no 1964. līdz 1988. Ne visi no šiem stāstiem man bērnībā patika. Nezinu, kas tos sastādīja, daži bija aizraujoši, daži ļoti eksotiski, bet daži vienkārši bija garlaicīgi, un daudzos bija uzsvars uz šķiru cīņu un briesmīgo bērnību kapitālistiskajās valstīs. Tomēr tagad, papētot sīkāk, izrādījās, ka tā nav bijusi slikta literatūra – Oskars Vailds, Dorisa Lesinga, Viljams Folkners, Nataniels Hotorns, Johaness Helgi, Herberts Velss, pat Artūrs Klarks un Rejs Bredberijs. Nu un vēl lērums visādu man nezināmu ķīniešu, japāņu, latīņamerikāņu un tamlīdzīgu tālu zemju autoru.

Tālāk ir pasaku plauktiņš, kurā grāmatas ir saglabājušās negaidīti labi un tikai dažām ir no lasīšanas sašķīduši apvāciņi. Droši vien tāpēc, ka pasakas man nekad nav lāgā patikušas, jo pēc sižetiem un struktūras tās bieži vien bija pārāk līdzīgas. Bērnībā biju pārliecināta, ka pasaku sacerētājiem ir totāli pietrūcis fantāzijas un tāpēc viņi tās ir vienkārši nošpikojuši viens no otra. Varbūt tāpēc man tagad labāk patīk fantāzijas literatūra, kura ar klasiskajām pasakām apietas ļoti brīvi un radoši. Spriežot pēc nobružātības pakāpes tīri labas ir bijušas čehu pasakas, kurās visās galvenais varonis bija Honza, indiešu pasakas (tur bija daudz interesantas līdzības) un japāņu pasakas. Brauna kustības rezultātā kaut kur noklīdušas ir Madagaskaras un Centrālindijas pasakas. Plaukta stūrī ir kaudze ar mazāka formāta grāmatiņām. Tur ir „Čitas burtnīca”, „Trīs šķūnīši”, „Veco vraku noslēpums”, „Garkājtētiņš”, „Timurs un viņa komanda”, un citas mazas mīļas grāmatiņas. Augšējā grāmata, kura acīmredzot nevienam nav gājusi pie sirds un tāpēc ir tik svaiga pēc skata, ir „Anna no „Zaļajiem jumtiem””.

Diemžēl laiks pret papīra grāmatām ir ļoti nežēlīgs, papīrs ir trausla matērija, tas lēnām un nenovēršami sairst. Arī skarbais lasīšanas process un kontakts ar lasītāju nesaudzīgajiem pirkstiem grāmatām par labu nenāk. Tāpēc veco, iemīļoto grāmatu plaukts ir tāds nedaudz skumjš un ļoti pelēks. Turklāt patiesībā jau tās grāmatas nemaz tik vecas nav. Pašas senākās („Punktiņa un Antons” un „Priekšpilsētas noslēpums”) ir iznākušas pagājuša gadsimta trīsdesmitajos gados. Te ir vecās Zentas Ērgles grāmatas, Volkova sērija par Smaragda pilsētu, Astrīdas Lindgrēnas „Sālsvārnas salas vasarnieki” un „Brāļi Lauvassirdis”. Kestnera „Emīls un Berlīnes zēni” un „Mazais cilvēks”, Monteru Lobatu „Dzeltenā dzeņa ordenis”, Marka Tvena „Toma Sojera piedzīvojumi”, kā arī citas mīļas un līdz bezsamaņai nolasītas grāmatas „Vinnijs Pūks’, „Alfons Trīcvaidziņš”, „Sudraba slidas”, „Stāsts par doktoru Dūlitlu”, „Robinsona Kukuruzo piedzīvojumi”, „Komēta nāk”, „Blēņu stāsti maziem bērniem”, Kapteiņa Gudrimeļa piedzīvojumi”, „Skudras nepadodas”, „Līdzeklis pret Alkibiadu”, „Atomino”, „Momo” u.c. Dažām iemīļotām grāmatām nācās nopirkt jaunos izdevumus, jo vecie no lasīšanas sašķīda galīgi nelietojamās frakcijās (kaut kad astoņdesmitajos gados izdevēji dikti ekonomēja uz iesienamajiem materiāliem un izdeva ļoti šķīstošas grāmatas). Tomēr, ja iespējams, es saglabāju vecās grāmatas aiz samērā muļķīgiem, nostalģiskiem iemesliem (galu galā tās ir piederējušas maniem vecākiem un dažas pat vecvecākiem).

No jaunāko laiku pirkumiem ļoti jaukas bija grāmatas par Emīliju Dīvaini, Geimena „Koralīna” un „Kapsētas stāsti”, Lūisa Sahara „Bedres” un Ulfa Starka „Aušas un nirlas”. Otrajā rindā atrodas pāršķirojamās un ārā metamās grāmatas (tak ne jau visas kādreiz izdotās bērnu grāmatas bija interesantas un labas).

Ir jau plauktos arī nodevas jaunāko laiku modei – Grega dienasgrāmatas, Negantā Nika sērija, grāmatas par suņiem un ponijiem, kā arī visādas ilustrētas enciklopēdijas.

Uh, vismaz ar daļu no bērnu grāmatām būšu tikusi galā. Daudzas ir aizrāpojušas uz nepareizajiem plauktiem, piemēram, Sprīdīša bibliotēka vai kaut kur slapstās, bet tās šoreiz neķerstīšu un aprakstā nepieminēšu. Galu galā blogā ir atsevišķa sadaļa “Ieskats plauktā”, kurā šad tad uzrakstu par savām grāmatām.
Šķiet, ka visi, kas gribēja atrādīt savus jaukos grāmatplauktus, to ir izdarījuši. Ja nu vēl neviens nav paprasījis to izdarīt Baltajam Runcim, tad nododu stafeti viņam. Gribas tak redzēt kādi izskatās zvērināta nobelistu lasītāja plaukti.  🙂