Herlufs Bidstrups „Karikatūras”

Manā sūrajā bezkomiksu bērnībā tomēr bija viena forša grāmata ar bildēm, kura tika skatīta un pārskatīta neskaitāmas reizes – Herlufa Bidstrupa „Karikatūras” 1972. gada izdevumā. Brīnos, kā šī grāmata vēl turas kopā, bet tolaik tās taisīja izturīgas. Nobružājums un nolasījums, protams, ir pamanāmi ar neapbruņotu aci.

Herlufs Bidstrups ir pagājušajā gadsimtā dzīvojis dāņu karikatūrists. Padomju Savienībā viņa darbus izdeva pateicoties viņa orientācijai (komunistiskajai) un tie šeit atšķirībā no pārējās pasaules ātri vien kļuva ārkārtīgi populāri. Man grūti iedomāties kādu savu vienaudzi, kurš nebūtu redzējis Bidstrupa bildes un neatpazītu viņa zīmējumu stilu. Starp citu, Zvaigzne ABC pirms dažiem gadiem pārizdeva vienu no Bidstrupa karikatūru albumiem, bet diez vai tagad kāds vairs īpaši aizraujas ar viņa darbiem.

Skaidrs, ka Bidstrups pie mums kļuva populārs ne jau tikai savas politiskās pārliecības dēļ. Bez aktuālajām, politiskajām karikatūrām viņš daudz zīmēja mazas, asprātīgas sadzīves ainiņas. Smieklīgas, katram atpazīstamas, ļoti cilvēcīgas, dažreiz traģikomiskas un būtībā skumjas, un bieži vien ar daudz dziļāku jēgu, nekā pirmajā brīdī var likties. Bidstrupa zīmējumi bija dinamiski, spraigi un ļoti izteiksmīgi. Šī bija grāmata, kurā viss bija saprotams bez vārdiem un, pateicoties kurai es iemīlēju arī zīmētos stāstus.

Ieskatam pāris nodzeltējušas un pleķainas, bet reālas bildes no Bidstrupa grāmatas. Ja ir interese, tad tās visas ir atrodamas interneta dzīlēs.

Grāmatplaukti. Bērnu grāmatas

Mazliet novēloti pievienojos grāmatplauktu atrādīšanas akcijai. Paldies Ms Marii par uzaicinājumu! Vispār jau grāmatplauktu saturs ir tādā diezgan personiska un intīma padarīšana. Turklāt grāmatu ir sakrājies pārlieku daudz, tās atrodas mērenā haosā un nepārtrauktā Brauna kustībā. Pieļauju, ka dažas no tām ir atklājušas iespēju pavairoties daloties. Neapšaubāmi grāmatplauktos kaut kas nav īsti kārtībā ar laiktelpu, jo grāmatas reizēm mēdz patvaļīgi pazust un pēc tam mistiski uzrasties no nekurienes. Arī Nolana jaunākajā filmā Interstellar, kad galvenais varonis iemaucās melnajā caurumā, viņš, protams, nokļuva kaut kādā bezgalīgā grāmatplauktā (nu, kas gan cits tajos melnajos caurumos var būt, ja ne vieni vienīgi grāmatplaukti?). Tiesa gan, tajās Holivudas filmās, kuras nepretendē uz intelektuālismu, grāmatu plauktos parasti slēpj narkotikas, jo tā ir viena no drošākajām vietām, kurā ar garantiju neviens savu degunu iekšā nebāzīs.

Plaukti man ir veci un nav smuki, grāmatas pārsvarā arī ir vecas, nolasītas un noplukušas, gaume prasta un banāla, brīvo laiku tā visa sakārtošanai veltīt arī ir žēl. Vārdu sakot, viss ir slikti, tāpēc atrādīšu tikai plauktus ar bērnu grāmatām un arī tikai daļēji.

Lielākā daļa no bērnu grāmatām ir izvietota atsevišķā grāmatu skapī. Ikdienā tas neizskatās tik kārtīgs kā bildē, jo visas brīvās vietas ir nokrautas ar gliemežvākiem, čiekuriem, Lego veidojumiem dažādās stadijās, jocīgiem akmeņiem, kosmiskiem putekļiem un skumjiem zirnekļiem.

Augšējā plauktā dzīvo nemirstīgā Harija Potera sērija un lieliskā Bartimaja triloģija. Tām līdzās atrodas dāņu rakstnieces Lēnes Koberbēlas grāmatu cikls, kura galvenā varone bija apveltīta ar spēju līdzcilvēkos iedvest nomācošu vainas sajūtu. Vispār tai vajadzēja būt tetraloģijai, bet ceturto grāmatu pārdošanā neesmu manījusi, tā arī nezinu kā tur viss beidzās. Atlikušo plaukta daļu aizņem vecu grāmatu sērija Pasaules bērni. Tie ir dažādu autoru stāstu ikgadēji apkopojumi, kuri tika izdoti laikā no 1964. līdz 1988. Ne visi no šiem stāstiem man bērnībā patika. Nezinu, kas tos sastādīja, daži bija aizraujoši, daži ļoti eksotiski, bet daži vienkārši bija garlaicīgi, un daudzos bija uzsvars uz šķiru cīņu un briesmīgo bērnību kapitālistiskajās valstīs. Tomēr tagad, papētot sīkāk, izrādījās, ka tā nav bijusi slikta literatūra – Oskars Vailds, Dorisa Lesinga, Viljams Folkners, Nataniels Hotorns, Johaness Helgi, Herberts Velss, pat Artūrs Klarks un Rejs Bredberijs. Nu un vēl lērums visādu man nezināmu ķīniešu, japāņu, latīņamerikāņu un tamlīdzīgu tālu zemju autoru.

Tālāk ir pasaku plauktiņš, kurā grāmatas ir saglabājušās negaidīti labi un tikai dažām ir no lasīšanas sašķīduši apvāciņi. Droši vien tāpēc, ka pasakas man nekad nav lāgā patikušas, jo pēc sižetiem un struktūras tās bieži vien bija pārāk līdzīgas. Bērnībā biju pārliecināta, ka pasaku sacerētājiem ir totāli pietrūcis fantāzijas un tāpēc viņi tās ir vienkārši nošpikojuši viens no otra. Varbūt tāpēc man tagad labāk patīk fantāzijas literatūra, kura ar klasiskajām pasakām apietas ļoti brīvi un radoši. Spriežot pēc nobružātības pakāpes tīri labas ir bijušas čehu pasakas, kurās visās galvenais varonis bija Honza, indiešu pasakas (tur bija daudz interesantas līdzības) un japāņu pasakas. Brauna kustības rezultātā kaut kur noklīdušas ir Madagaskaras un Centrālindijas pasakas. Plaukta stūrī ir kaudze ar mazāka formāta grāmatiņām. Tur ir „Čitas burtnīca”, „Trīs šķūnīši”, „Veco vraku noslēpums”, „Garkājtētiņš”, „Timurs un viņa komanda”, un citas mazas mīļas grāmatiņas. Augšējā grāmata, kura acīmredzot nevienam nav gājusi pie sirds un tāpēc ir tik svaiga pēc skata, ir „Anna no „Zaļajiem jumtiem””.

Diemžēl laiks pret papīra grāmatām ir ļoti nežēlīgs, papīrs ir trausla matērija, tas lēnām un nenovēršami sairst. Arī skarbais lasīšanas process un kontakts ar lasītāju nesaudzīgajiem pirkstiem grāmatām par labu nenāk. Tāpēc veco, iemīļoto grāmatu plaukts ir tāds nedaudz skumjš un ļoti pelēks. Turklāt patiesībā jau tās grāmatas nemaz tik vecas nav. Pašas senākās („Punktiņa un Antons” un „Priekšpilsētas noslēpums”) ir iznākušas pagājuša gadsimta trīsdesmitajos gados. Te ir vecās Zentas Ērgles grāmatas, Volkova sērija par Smaragda pilsētu, Astrīdas Lindgrēnas „Sālsvārnas salas vasarnieki” un „Brāļi Lauvassirdis”. Kestnera „Emīls un Berlīnes zēni” un „Mazais cilvēks”, Monteru Lobatu „Dzeltenā dzeņa ordenis”, Marka Tvena „Toma Sojera piedzīvojumi”, kā arī citas mīļas un līdz bezsamaņai nolasītas grāmatas „Vinnijs Pūks’, „Alfons Trīcvaidziņš”, „Sudraba slidas”, „Stāsts par doktoru Dūlitlu”, „Robinsona Kukuruzo piedzīvojumi”, „Komēta nāk”, „Blēņu stāsti maziem bērniem”, Kapteiņa Gudrimeļa piedzīvojumi”, „Skudras nepadodas”, „Līdzeklis pret Alkibiadu”, „Atomino”, „Momo” u.c. Dažām iemīļotām grāmatām nācās nopirkt jaunos izdevumus, jo vecie no lasīšanas sašķīda galīgi nelietojamās frakcijās (kaut kad astoņdesmitajos gados izdevēji dikti ekonomēja uz iesienamajiem materiāliem un izdeva ļoti šķīstošas grāmatas). Tomēr, ja iespējams, es saglabāju vecās grāmatas aiz samērā muļķīgiem, nostalģiskiem iemesliem (galu galā tās ir piederējušas maniem vecākiem un dažas pat vecvecākiem).

No jaunāko laiku pirkumiem ļoti jaukas bija grāmatas par Emīliju Dīvaini, Geimena „Koralīna” un „Kapsētas stāsti”, Lūisa Sahara „Bedres” un Ulfa Starka „Aušas un nirlas”. Otrajā rindā atrodas pāršķirojamās un ārā metamās grāmatas (tak ne jau visas kādreiz izdotās bērnu grāmatas bija interesantas un labas).

Ir jau plauktos arī nodevas jaunāko laiku modei – Grega dienasgrāmatas, Negantā Nika sērija, grāmatas par suņiem un ponijiem, kā arī visādas ilustrētas enciklopēdijas.

Uh, vismaz ar daļu no bērnu grāmatām būšu tikusi galā. Daudzas ir aizrāpojušas uz nepareizajiem plauktiem, piemēram, Sprīdīša bibliotēka vai kaut kur slapstās, bet tās šoreiz neķerstīšu un aprakstā nepieminēšu. Galu galā blogā ir atsevišķa sadaļa “Ieskats plauktā”, kurā šad tad uzrakstu par savām grāmatām.
Šķiet, ka visi, kas gribēja atrādīt savus jaukos grāmatplauktus, to ir izdarījuši. Ja nu vēl neviens nav paprasījis to izdarīt Baltajam Runcim, tad nododu stafeti viņam. Gribas tak redzēt kādi izskatās zvērināta nobelistu lasītāja plaukti.  🙂

Slepenās grāmatu kolekcijas. Orhidejas

Patiesībā jau nekas īpaši slepens tas nav, tomēr plauktā ir stūrītis ar grāmatām, kuras kaislīgi pērku, bet blogā gandrīz nekad nepieminu (tikai vienreiz gadījās, jo bija reāla sāpe, ka latviski par šo tēmu izdod tikai baigos mēslus), jo normālus cilvēkus šāda veida literatūra nevarētu interesēt. Attēlā ir redzama tikai daļa no kolekcijas (bet ticiet, man ir vēl).

Kāpēc vajag tik daudz grāmatu par vienu augu dzimtu? Nu, šī ir viena no lielākajām dzimtām (apmēram 25 000 sugu un laikam 100 000 hibrīdu, nevienā no grāmatām nav iespējams uzrakstīt par tām visām). Tās ir skaistas, tās ir neticami dažādas, tām ir nenormāli interesanta personīgā dzīve un ļoti dīvainas attiecības ar pollinatoriem.

Tā kā tēma ir ļoti specifiska, tad grāmatas nākas vien lasīt krieviski un angliski. Līdz ar to, protams, ir kārtējās bēdas ar terminoloģiju latviešu valodā, jo mums nav vārdu, kas apzīmētu angliski labi saprotamus jēdzienus. Ir bijuši daži mēģinājumi latviskot orhideju latīniskos nosaukumus, bet iznākums ir samērā smieklīgs, un neredzu tiem nekādu jēgu, jo vienmēr meklējot informāciju par augu un savstarpējā saziņā ar līdzīgi domājošajiem nākas lietot tikai un vienīgi latīņu valodu (citādi tevi neviens nesapratīs).

Bulbophyllum – gumlape
Brassia – zirnekļorhideja
Corybas – ķiverorhideja
Disa – dīza
Diuris – ēzeļorhideja
Dracula – vampīrorhideja
Paphiopedilum – Veneras kurpīte
Rhizanthella – ierakumorhideja

Vēl ir bijuši daži traki smieklīgi (jo dikti specifiski) gramatikas kašķi, par orhideju nosaukumu dzimtēm (dendrobijs vai dendrobija, oncīdijs vai oncīdija, kurš tagad pateiks, kā tās puķītes pareizi nosaukt latviski?). 🙂

Nobeigumā jāpiebilst, ka labas orhideju grāmatas ir dārgas, tur neko nevar darīt, jo informācija un krāsainas bildes maksā naudu. Tāpēc ir maz cerības sagaidīt kādu labu orhideju grāmatu latviski, jo pircēju tām būs ļoti maz.

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi

Ja es blogā katru dienu aprakstītu tikai vienu grāmatu, kas atrodas manā grāmatplauktā, šis process aizņemtu vismaz trīs gadus. Lai pasākumu mazliet paātrinātu, šoreiz par senāk ļoti populāro sēriju „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”. Par to pēdējā laikā ir rakstījuši arī vairāki citi blogeri un pamazām atklājas visādas interesantas lietas. Piemēram, neviens īsti nezina kādas grāmatas un cik šajā sērijā vispār ir iznākušas. Šobrīd vispilnīgākais saraksts ir atrodams Asmo blogā, turklāt viņš ir uzņēmies cēlu misiju mūsu visu labā – izlasīt un savā blogā aprakstīt visas sērijas grāmatas. Pašlaik viņam veicas ļoti labi un ir ārkārtīgi interesanti lasīt viņa iespaidus par vecajām, bērnībā mīlētajām grāmatām. Jāatzīst, ka es uz kaut ko tādu noteikti nebūtu spējīga, bet pilnīgi skaidri atceros, ka no sarakstā minētajām esmu izlasījusi vismaz 82 grāmatas. Droši vien reāli lasītas ir vairāk, bet par dažām es tomēr šaubos.

Par sēriju pilnīgi skaidrs ir, ka grāmatas ir izdevušas trīs dažāda nosaukuma izdevniecības (LVI, Liesma, Sprīdītis) četrdesmit gadu ilgā laika periodā – no 1958. gada līdz 1999. gadam. Sākotnēji sērijas nosaukums bija „Piedzīvojumi un zinātniskā fantastika”, bet sešdesmitajos gados tiem draudzīgi pievienojās arī ceļojumi. Kā var uzskatāmi redzēt no bildes, tad grāmatu sērija bija viegli atpazīstama plauktos pēc strīpainajām un dzīvespriecīgi krāsainajām muguriņām. Tomēr astoņdesmitajos gados, kad valstī tika ieviests taupības režīms, acīmredzot sērijas izdevēji sāka taupīt arī uz strīpiņām(vai varbūt vienkārši nomainīja tipogrāfijas iekārtas) un grāmatas vairs nebija tik glītas. Eh, un uz pēdējām sērijā izdotajām vispār ir atlikušas tikai divas simboliskas, trauslas līnijas. Sērija tika izdota divās valodās – latviešu un krievu. Pēdējās gan krietni mazāk nekā pirmās un daļa no tām bija latviešu grāmatu tulkojumi.

Tā kā sērijas grāmatu skaits nav īsti zināms (Asmo šajā jomā ik pa laikam veic jaunus atklājumus), tad pēc aptuvenām aplēsēm attēlā redzamajā manā rīcībā esošajā krāvumā, ir apmēram puse no tās izdevumiem. Nu varbūt mazliet vairāk. Skaidrs, ka šīs grāmatas nav nekādi literārie šedevri un droši vien vajadzētu no krietnas daļas šķirties, bet pagaidām paturu tās mazliet nostalģisku atmiņu dēļ. Tās tak ir daļa no personiskās, lokālās ķēniņienes Loannas mistiskās liesmas, kas ir apgaismojusi manu bērnību. Šīs grāmatas apdzīvoja zvaigžņu ceļotāji, jūrasbraucēji, pagrīdnieki, indiāņi, traki zinātnieki, pirāti, konkistadori, detektīvi, alķīmiķi, spiegi, dimantu meklētāji, citi dēkaiņi un pat četri tankisti un suns, kas negaidīti izrādījās literāri personāži, nevis populāra televīzijas seriāla varoņi.

Bet šī bija ļoti mīļa sērija, tās izdevumiem piemita kaut kas dvēseli samaitājošs, kas prātā ir iesējis domu, ka foršā dzīvē noteikti ir jābūt ceļojumiem un piedzīvojumiem. Protams, padomju autoru darbos skatījums uz dzīvi bija gaužām melnbalts (morāli izturētie padomju cilvēki pret pagrimušajiem, alkatīgajiem kapitālistiem) , bet vērtības, kuras tie propagandēja, ja atskaitām sociālismu un plānveida ekonomiku, nebija tās ļaunākās – godīgums, drosme, nesavtīgums, uzticība ideāliem un biedru nepamešana nelaimē. Turklāt šādu grāmatu īpatsvars sērijā nebija liels.

Lai gan neplānoju pārlasīt visu „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju, tomēr apskatījos, ka dažas tās grāmatas vēl šajā dzīvē derētu izlasīt. Pārsvarā tie ir ceļojumu apraksti un gribētos vēlreiz pieķerties pie „Magelāņa mākoņa”, jo pieļauju, ka tagad to noteikti uztvertu pavisam citādi nekā bērnībā. Šobrīd blogā ir tikai viens šīs sērijas grāmatas apraksts par Anatolija Imermaņa grāvēju „Viesnīcas „Holivuda” rēgi”, bet kad tam pievienosies arī citas izlasītās, izveidošu atsevišķu sarakstu.

Alans Aleksandrs Milns „Vinnijs Pūks un viņa draugi”

„Vinnijs Pūks un viņa draugi” ir grāmata, kura man ir bijusi līdzās jau kopš piedzimšanas brīža, to es izlasīju, tikko sāku pazīt burtus, un tā ir dabiska un neatņemama manas pasaules sastāvdaļa. Tā ir grāmata, kura vienkārši ir un viss.
Manā rīcībā esošais „Vinnija Pūka” eksemplārs Vizmas Belševicas tulkojumā ir izdots 1967. gadā un tad maksājis četrdesmit astoņas kapeikas. Tas ir krietni nolasīts, tajā var atrast mana paraksta agrīnās versijas un tas laika gaitā diemžēl ir zaudējis dažas lapas, bet man nav mazākās vēlēšanās to apmainīt pret jaunāku, svaigāku un spožāku.

Skaidrs, ka bērnībā „Vinniju Pūku” lasīju kā vienkāršus stāstiņus un biju mazliet pikta, ka kaut kādu kārti var uzdot par Ziemeļpolu, jo neredzēju tajā īpašu loģiku (vārdu spēles grāmatā nebija paskaidrotas). Un vēl joprojām man nav skaidrs, kas ir tas mistiskais Iesala Ekstrakts, kas garšo tīģeriem. Bet grāmatai bija jaukas ilustrācijas un lieliska karte (es pats zīmēju un misters Šepards palīdzēja), kurā varēja atrast gan Pūka lamatas Milzu Lempjiem, gan mauriņu, kur pasēdēt un paēst, gan I-ā drūmo kaktu, ļoti purvainu un bēdīgu. Šī varēja būt mana pirmā grāmata ar karti un savu īpašo pasauli, kuru apdzīvoja dažādi labdabīgi dīvaiņi un visi tajā drīkstēja būt tādi, kādi viņi bija.

Tomēr laika gaitā pārlasīt „Vinniju Pūku” kļuva aizvien tīkamāk un jaukāk, stāsti vēl joprojām šķita smieklīgi, bet vienlaicīgi tie kļuva negaidīti nopietni un dziļdomīgi.

Tagad „Vinnijs Pūks un viņa draugi” ir grāmata, par kuru ir pietiekami apzināties, ka tā ir manā plauktā un dzīvē.

 

 – Kā tu dari Neko? – jautāja Pūks pēc ilgām un pamatīgām pārdomām.
– Ļoti vienkārši. Kad es taisos to darīt, kāds parasti jautā: „Ko tu domā darīt?” Un es viņam atbildu: „Neko!” Pēc tam es eju un to daru.
– Ā, es saprotu, – nedroši teica Pūks.

Tūrs Heijerdāls „Ceļojums ar „Kon-Tiki””

Tūra Heijerdāla „Ceļojums ar „Kon-Tiki” ir modernās piedzīvojumu literatūras klasika, kas tulkota septiņdesmit valodās un tikusi izdota 50 miljonos eksemplāru (kā teikts priekšvārdā, tad „šāda tirāža kapitālistiskajā pasaulē grāmatai par zinātnisku ekspedīciju līdz šim laikam ir nedzirdēta un neiedomājama”, tā lūk). Manā īpašumā ir krietni nolasīts 1957. gada izdevums, kurā ir atrodams arī jauks ar īstu tintes spalvu rūpīgi vilkts ieraksts, kas atklāj, ka grāmatu savulaik manam tēvam ir uzdāvinājusi viņa vecākā māsa. Tā ir maksājusi piecus rubļus un sešdesmit piecas kapeikas, tā sauktajā vecajā naudā (tajā, kas šeit bija apgrozībā pirms 1961. gada naudas reformas).

Norvēģu etnogrāfs Tūrs Heijerdāls ir bijis viens traki ietiepīgs tips. Kad zinātniskā pasaule negribēja piekrist viņa, jāatzīst ne visai pārliecinošajai hipotēzei par Polinēzijas iedzīvotāju izcelsmi no Dienvidamerikas, jo indiāņiem nav bijuši piemēroti kuģi tāliem jūrasbraucieniem, viņš, heisā-hopsā, nieka pusgada laikā noorganizēja fenomenālu ekspedīciju. Ātri vien Ekvadorā sazāģēja balsas kokus, pēc veciem spāņu konkistadoru zīmējumiem no deviņiem baļķiem sasēja plostu, un kopā ar vēl pieciem tādiem pašiem trakiem tipiem un papagaili ar izmēros niecīgo peldlīdzekli jau 1947. gada aprīlī kuģoja pa Kluso okeānu. Pasākums bija pārdrošs un neticams, tomēr viņiem visiem (maiteklis – izņemot papagaili) pēc okeānā pavadītas 101 dienas veiksmīgi izdevās sasniegt Tuamotu salas, kopā nokuģojot 6900 kilometrus. Ceļojuma laikā viņi no tehniskajām lietām izmantoja tikai radioraidītāju, pulksteņus, sekstantu un kameras, bet pārsvarā mēģināja pārbaudīt vai ar tik primitīviem peldlīdzekļiem būtu iespējams šķērsot Kluso okeānu. Pēc ceļojuma Tūrs Heijerdāls sarakstīja šo grāmatu, kas kļuva par bestselleru, un no safilmētajiem materiāliem izveidoja dokumentālo filmu, kas 1951. gadā savā kategorijā ieguva Oskaru. Par polinēziešu izcelsmi vispārpieņemtais viedoklis, protams, nemainījās, bet tika praktiski pierādīts, ka viņiem varēja būt iespējami gadījuma rakstura sakari ar Dienvidameriku.
„Ceļojumu ar „Kon-Tiki” izlasīju bērnībā, tajā brīnišķīgajā laikā, kad vasarās laukos visforšāk bija ar grāmatu rokās iekārtoties vecā ābeļdārza pavēnī vai siena šķūnī (tajos brīžos, kad nebija jāveic kaut kas sabiedriski lietderīgs – bietes, siens). Izvelkot grāmatu no plaukta, arī tagad tā nešķiet novecojusi, pat sagribējās pārlasīt. Heijerdāls raksta vienkārši, raiti, saistoši un ar patīkamu humoru. Un, sēžot uz tāda plosta, ir daudz izdevības tuvāk iepazīties ar Klusajā okeānā mītošajām dzīvības formām nekā modernā okeāna lainerī. Mazliet brīnos, ka kopš 1959. gada grāmata Latvijā vairs nav pārizdota, it sevišķi tāpēc, ka 2012. gadā pēc tās motīviem tika uzņemta filma, kurā bija daudz kadru ar blondiem, muskuļotiem, trūcīgi ģērbtiem vīriešiem. Tiem, kam patīk lasīt par trakiem ceļojumiem, šī noteikti ir ieteicamo grāmatu sarakstā.

Knuts bija sēdējis un mazgājis savas bikses, te piepeši pacēlis acis un pamanījis, ka tieši viņa priekšā izniris pats lielākais un riebīgākais mūlis, kādu neviens no mums savā mūžā nebija redzējis. Tā bija īsta jūras nezvēra galva, tik liela un pretīga, ka pat jūras gars neatstātu uz mums tik baigu iespaidu, ja tas būtu izniris no dzelmes. Dzīvnieka galva bija plata un plakana kā vardes galva, katrā pusē tai atradās mazas acis, un gar krupjveida muti, kas bija pusotra metra plata, plīvoja garas bārkstis, sizdamās mutes kaktiņos.

Džoja Ādamsone „Dzimusi brīvībai”

Turpinu rakāties pa plauktiem. Vēl viena līdz neatpazīšanai nobružāta grāmata ir Džojas Ādamsones „Dzimusi brīvībai”, kas izdota 1972. gadā populārzinātniskās literatūras sērijā „Apvārsnis” un tolaik maksājusi vienu rubli un septiņdesmit kapeikas. Visiem „Apvāršņa” sērijas izdevumiem bija glītas, melnas muguriņas ar baltiem burtiem (kad PSRS ekonomika sāka šķobīties, tās palika krāsainas un sērija plauktā vairs neizskatījās tik eleganta kā sākumā). Grāmatu no angļu valodas ir tulkojusi Helma Lapiņa, kurai pateicoties mēs kādreiz varējām lasīt lieliskus pazīstamāko dabas pētnieku (Dž. Darels, B.Gržimeks, u.c.) darbu tulkojumus.

Džoja Ādamsone vairākus gadu desmitus nodzīvoja Kenijā un daudz darbojās dabas aizsardzības labā. „Dzimusi brīvībai” ir stāsts par cilvēku izaudzinātu lauveni vārdā Elsa, kas tiek pieradināta dzīvei savvaļā. Izdevums ir samērā biezs (gandrīz 500 lappuses), jo tajā ir iekļautas trīs grāmatas – „Dzimusi brīvībai”, „Dzīve brīvībā” un „Mūžam brīvībā”.

Atceros, ka manu uzmanību vispirms piesaistīja daudzās, interesantās dzīvnieku fotogrāfijas, tā nu sanāca, ka grāmatu izlasīju un uzreiz pārlasīju apmēram sešu gadu vecumā, katrā ziņā skolā tad vēl negāju. Laikam jau „Dzimusi brīvībai” ir atstājusi uz mani paliekošāku iespaidu nekā biju domājusi. Grāmata būtiski atšķīrās no mīlīgajām, krāsainajām un optimistiskajām bērnu grāmatiņām par Āfriku ar draudzīgiem zvēriņiem un laipniem vietējiem iedzīvotājiem, kādas man pirms tam piedāvāja pieaugušie. Protams, bija lasīta arī Zentas Ērgles „Ieviņa Āfrikā” ar Margaritas Stārastes ilustrācijām un tās ir ļoti dažādas grāmatas, bet seši gadi ir pietiekami labs vecums, lai sāktu iepazīties ar atšķirīgiem skatījumiem uz vienu un to pašu. „Dzimusi brīvībai” bija pirmā īstā, nopietnā, dokumentālā grāmata, kuru izlasīju un skaidrs, ka tik ļoti aizrauties līdzi stāstam un atklāt sev jaunu pasauli var tikai sešu gadu vecumā. Tagad ir grūti saprast, kādā informācijas badā dzīvoju, līdz sāku pati izvēlēties, ko lasīt, bet tolaik, ziniet, interneta nebija, televīzijā bija tikai viens raidījums par tēmu – „Dzīvnieku pasaulē”, stundu garš, krievu valodā un to pašu rādīja tikai vienu reizi divās nedēļās.
Šajā grāmatā viss notika pa īstam. Dzīve Āfrikā bija skarba, lai izdzīvotu Elsai bija jāiemācās nogalināt citas radības, un galu galā par brīvību bija jāsamaksā ļoti dārgi. Elsa iedzīvojās savvaļā, bet drīz vien nomira no ērču pārnēsāta parazīta babezijas invāzijas. Ar viņas lauvēniem autorei bija pamatīgas problēmas un tos nācās pārvest uz Serengeti Nacionālo parku Tanzānijā. Diemžēl to tālākais liktenis mums paliek nezināms.

Grāmata ir ļoti saistoša ar labiem aprakstiem par lauvu paradumiem un Āfrikas dabu. Līdzīgi kā visās dabas aizsardzībai veltītās grāmatās autore galvenokārt risina tēmu, kā mierīgi pastāvēt līdzās cilvēkiem un dzīvniekiem. Tomēr lielie plēsoņas nav bīstamākais drauds cilvēkam, kurš nonācis šajā kontinentā. Džoju Ādamsoni 1980. gadā noslepkavoja viens no viņas bijušajiem darbiniekiem, savukārt viņas vīru pēc dažiem gadiem nogalināja malu mednieki.

Iespējams, ka grāmatu kādreiz pārlasīšu. Savā žanrā „Dzimusi brīvībai” ir klasika, bet sešu gadu vecumā tā bija fantastiski aizraujoša iepazīšanās ar Āfrikas dabu un raisīja pirmās smeldzīgās pārdomas par nāves neizbēgamību, pasaules neizzināmību un brīvības nežēlīgo cenu.

Sākumā Elsa saplūda ar klints sārteno, silto krāsu, it kā pati būtu daļa no šīs klints, bet vēlāk dziestošajā gaismā lauvas siluets iezīmējās pret debesīm, kurās lēnām kāpa pilnais mēness. Likās mēs visi atrodamies uz milzu kuģa, kas noenkurojies džungļu tumšajā purpurkrāsas jūrā, no kuras paceļas dažas granīta saliņas. Skats bija bezgalīgi plašs, valdīja pilnīgs miers, laiks šķita apstājies, un man radās sajūta, ka mēs burvju kuģī slīdam prom no īstenības, ieslīdam kādā citā pasaulē, kur cilvēka radītās vērtības sadrūp pīšļos. Instinktīvi pastiepu roku un pieskāros Elsai, kas sēdēja man cieši līdzās; viņa piederēja pie šīs otrās pasaules un, vienīgi pateicoties viņai, mēs drīkstējām ielūkoties šajā paradīzē, ko paši sen bijām zaudējuši.