Tag Archives: amerikāņu literatūra

Šeins Hegartijs “Tumšmute”

Šeins Hegartijs “Tumšmute”, no angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane, Rīga: Prometejs, 2018, (Shane Hegarty, Darkmouth, 2015)

Pastāv uzskats, ka grāmatu izstādē nopirktās grāmatas tiek izmantotas tikai bildēm sociālajos tīklos, un nemaz netiek lasītas. Tie ir nekrietni apmelojumi, nu vismaz daļēji. Nu, labi, vienu grāmatu no pagājušā gada izstādes es patiešām vēl neesmu izlasījusi. Vienkārši dažām grāmatām pirms lasīšanas ir jānostāvas, bet dažas tiek izlasītas jau pirmajā dienā, kā jaukais piedzīvojumu stāsts bērniem “Tumšmute”

TumšmutePar Tumšmuti sauc vienu no Drūmajiem ciemiem. Patiesībā tas ir mazs un mīlīgs ciematiņš, kuru svešiniekiem ir grūti atrast, jo kartē tas vienmēr ir iezīmēts mazliet uz citu pusi no vietas, kurā atrodas. Drūmie ciemi ir īpaši, jo tajos ik pa laikam no Apsēstās puses ierodas briesmoņi. Patiesībā jau tie nemaz nav briesmoņi, bet gan leģendas, mīti un teiksmas, kas kādreiz ir dzīvojuši kopā ar cilvēkiem, bet pēc tam kaut kas ir nogājis greizi. Ar briesmoņiem cīnās īpaši leģendu mednieki. Tas ir nopietns amats, kuru drīkst nodot tikai saviem tiešajiem, personīgajiem pēcnācējiem. Vienīgi pēdējā laikā briesmoņi vairs nekur citur pasaulē neuzrodas kā tikai Tumšmutē. Līdz ar to leģendu medniekiem par nopietnāko profesionālo problēmu ir kļuvis motivācijas trūkums, nevis, teiksim, norauta roka (vai norautas abas rokas), kā tas ir bijis dažus pēdējos gadsimtus.

Grāmatas galvenajam varonim Finam ir divpadsmit gadi, un viņam ir pienācis laiks kļūt par īstu leģendu mednieku, tāpat kā viņa priekštečiem neskaitāmās paaudzēs. Iespējams, ka pat par pēdējo leģendu mednieku pasaulē. Tomēr Finu šī profesionālā karjera ne visai saista un, godīgi sakot, briesmoņu medības arī nepadodas īpaši labi. Zēns labāk gribētu kļūt par vetārstu. Un būt par leģendu mednieku nemaz nav pārlieku pateicīgs amats, jo ar laiku vienkāršie ciema iedzīvotāji neizbēgami sāk medniekus identificēt ar pašiem briesmoņiem, un tas nekādi neuzlabo Fina sociālos kontaktus ar pārējiem vienaudžiem.
Vēl ir ļauns un mīklains pareģojums par pēdējo leģendu mednieku. Un ciemā pēkšņi ierodas kāda meitene, kura ļoti grib draudzēties ar Finu. Vārdu sakot, šķiet, ka palēnām briest kādas milzīgas nepatikšanas.

“Tumšmute” ir klasiska piedzīvojumu grāmata bērniem ar pakāpenisku varoņa izaugsmi, draudzību, pārbaudījumiem, noslēpumiem, briesmoņiem un paralēlo dimensiju. Tā ir viegli lasāma, ar patīkamu humoru, vietām arī mazliet patumša, bet tās jau nebūtu nopietnas briesmoņu medības, ja neviens neciestu. Grāmata ir pirmā daļa sērijā un tai ir vēl trīs turpinājumi. Tāpēc saprotams, ka šajā daļā autors mums visus noslēpumus neatklāj, tā beidzas ar kārtējo sižeta pavērsienu, un nudien būtu jauki, ja mēs kaut kad tiktu arī pie tiem turpinājumiem. Pie grāmatas plusiem es pieskaitītu arī Tumšmutes karti un izteiksmīgās ilustrācijas.

Vispār tādu labu un aizraujošu fantāzijas piedzīvojumu grāmatu jaunākā skolas vecuma bērniem nemaz nav daudz, tāpēc “Tumšmuti” noteikti ieteiktu visiem, kas tikai grib uzsākt savu iepazīšanos ar brīnišķīgo grāmatu pasauli. Bet nevajag bēdāties, ja gadījumā esat maķenīt vecāks un gudrāks, jo šo grāmatu droši var lasīt visos vecumos.

Ja ir interese, tad ar “Tumšmutes” fragmentu var iepazīties šeit.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

 

Džefs Vandermērs “Sothern Reach” 2. un 3. daļa

Джефф Вандермеер Консолидация, (Jeff VanderMeer, Authority (Southern Reach #2),  2014)
Джефф Вандермеер Ассимиляция, (Jeff VanderMeer, Acceptance (Southern Reach #3),  2014)

Džefa Vandermēra triloģija ievilka mani X-zonā kā purvā. Nācās atmest visus citus lasīšanas plānus un doties līdzi viņa varoņiem līdz beigām. Turklāt šī ir no tām triloģijām, kuru vislabāk lasīt visu pēc kārtas, lai nenojuktu autora smalki savērptajā sižetā.
AuthorityTātad pirmajā grāmatā “Anihilācija” mēs kopā ar sociopātisko bioloģi klejojām pa X-zonu un pamazām iepazinām tās ievērojamākos objektus – bāku un apvērsto bāku – un citus jaukumus. Otrās daļas darbība risinās slepenā organizācijā “Sothern Reach”, kuras darbinieki jau trīsdesmit gadus nodarbojas ar X-zonas pētījumiem un ekspedīciju organizēšanu uz turieni. Tā nudien ir iestāde, kas ir iestagnējusi vēl vairāk nekā Latvijas Pasts. Pēc neskaitāmām ekspedīcijām un ilgiem neveiksmju gadiem viņi X-zonas izpratnei nav tikuši tuvāk, vienīgi tik, cik pati zona atļauj. “Southern Reach” ir atsūtīts jauns direktors ar segvārdu Kontrole, kurš līdz tam ir maz nojautis par organizācijas īstajām funkcijām, un lasītājiem ir iespēja kopā ar viņu mēģināt apjēgt, kas tur notiek. “Sothern Reach” darbinieki lielākoties ir visādi savdabji, kas ir apsēsti ar savām teorijām un mānijām. Pamazām atklājas dažādas interesantas lietas par ekspedīciju organizēšanu un patieso likteni. Un vēl ir arī Centrs, kuram ir savas intereses. Jāatzīst, ka otrā daļa ir autoram ir sanākusi pārāk izstiepta un vietām arī garlaicīga. Visas bezgalīgās intrigas tajā dīvainajā organizācijā, Kontroles atmiņas par viņa sūro spiega bērna bērnību – vietām visa tā bija par daudz, bet X-zonas par maz.
AcceptanceBet par laimi trešā daļa ir labs stāsta noslēgums. Tajā mēs atgriežamies X-zonā un stāstījums risinās no vairākiem skata punktiem, turklāt vienlaicīgi gan dažādos laikos pagātnē, gan tagadnē, gan iespējams, ka arī nākotnē. Atrodas pat vēl viena bāka, mjā. Jāpiezīmē, ka šajā triloģijā visi stāstītāji ir neuzticami, bet visneuzticamākais no visiem ir pats autors. Par lasītājiem viņš vienkārši ņirgājas, raksta visu laiku tikai riņķī un apkārt, un nekādus izskaidrojumus notikušajam nesniedz.
Vispār šajā triloģijā ļoti daudz kas ir atstāts lasītāja iztēlei, kas nudien nav slikti (protams, ja vien lasītājam iztēle ir). Te nav nekādu skaidri saprotamu lineāru taisnvirziena stāstu, bet ir vairāki sižeti, kuriem ir tendence visu laiku lēnām buksēt un iet uz riņķi, turklāt visi ir savstarpēji saistīti un daļēji pārklājas laikā un telpā. Lasot ir visu laiku ir uzmanīgi jāseko līdzi notiekošajam, jo kāda itin maznozīmīga detaļa no otrās grāmatas var pēkšņi iznirt trešajā daļā un izrādīties zīmīga. Nē, nu uz dažiem jautājumiem autors mums trešajā daļā atbild, bet ne uz pašiem galvenajiem. Beigās visu nozīmīgo lietu ir tik daudz, ka sāk likties, ka patiesībā nozīmes nav vairs nekam un tik daudzi dialogi būtībā ir ne par ko. Bet tieši tādai jau ir jābūt kārtīgai New Weird grāmatai – jāsajauc lasītāja prāts un jāliek padomāt, kas tas tāds vispār bija, ko tikko izlasīji.
Kopumā “Southern Reach” triloģija arī ar visiem saviem trūkumiem man patiešām patika. Tā ir ļoti atmosfēriska, autoram ir labi izdevies parādīt to vientulības, nolemtības un bezcerības noskaņu, kurā dzīvo viņa varoņi, īpaši trešajā daļā, kad viss sliktākais jau ir noticis un nekas vairs nav glābjams. Triloģija no lasītāja prasa līdzi domāšanu un iztēli.  Tās galvenie tēli bija ļoti cilvēcīgi ar savām nepilnībām, vājībām un dīvainībām, bet X-zona bija iztēli rosinoša, un savus noslēpumus tā arī līdz galam neatklāja (ak, nabaga baltie trusīši).  Te bija bākas, un man pret tām ir sena kaislība (pat literārām). Zinošāks lasītājs var šajās grāmatās meklēt atsauces uz fantastikas klasiku, vai mēģināt atšifrēt daudzās alegorijas un simbolus, vai arī lasīt kā sevis izzināšanas ceļojumu pa zemapziņas dzīlēm.

Vērtējums – 2. daļa (Authority) 3,5 no 5 zvaigznēm
3. daļa (Acceptance)  – 4,5 no 5 zvaigznēm

Džefs Vandermērs “Anihilācija”

Джефф Вандермеер “Аннигиляция”, (Jeff VanderMeer, Annihilation (Southern Reach #1),  2014)

Tā kā izlasīju jau veselas četras grāmatas no saraksta, domāju, ka ir pienācis īstais laiks kādai Iegribai vai Kaprīzei. Arī pret savām iegribām ir jāizturas atbildīgi, tāpēc lasīšanai izvēlējos Džefa Vandermeera “Anihilāciju, jo šogad ir gaidāma šīs grāmatas ekranizācija,”. Jā, nu skaidrs, ka tā atkaliņ ir kādas triloģijas (Sothern Reach) pirmā daļa. Bet, kur tu cilvēks mūsdienās tiksi pie vienas grāmatas, ja visi rakstnieki ir nolēmuši rakstīt sasodītās triloģijas. Un tas vēl labi, ja tikai triloģijas. Uzreiz jāpiebilst, ka grāmata ir laba, bet ne izcila. “Anihilācijā” nav nekā tāda, kas kādreiz jau nebūtu aprakstīts fantastikas klasiķu (Lema, Strugacku, Lavkrafta, u.c.) darbos. Tomēr romāns bija pietiekami aizraujošs un intriģējošs, lai noturētu manu uzmanību no sākuma līdz beigām. Un man vienmēr ir ļoti patikuši stāsti par slēgtām, noslēpumainām zonām, kurās var atgadīties visdīvainākās lietas.

AnihilācijaTātad jau trīsdesmit gadus pastāv X-zona – teritorija, kura ir norobežota no pārējās pasaules. Neviens īsti nezina, kā tā ir radusies, un, kas tajā notiek. Prese tiek barota ar visādiem blēņu stāstiem par ekoloģisku katastrofu, bet ik pa laikam uz X-zonu tiek sūtītas ekspedīcijas. Pirmās dalībnieki pēc atgriešanās stāstīja, ka redzējuši brīnišķīgu neskartas dabas stūrīti, otrās dalībnieki visi nošāvās, trešās dalībnieki nošāva viens otru, vienpadsmitās pēkšņi uzradās savās mājās, bet neko neatcerējās. Normālam cilvēkam jau sen būtu skaidrs, ka tur nudien nav ko līst. Bet, nē, uz X-zonu dodas divpadsmitā ekspedīcija. Pārmaiņas pēc tās dalībnieces ir tikai sievietes – antropoloģe, topogrāfe, bioloģe un psiholoģe, kas ir komandas vadītāja ar tiesībām visām skalot smadzenes. Vajadzēja būt arī lingvistei, bet tā pēdējā brīdī esot atteikusies piedalīties. Katrai ekspedīcijas dalībniecei ir savi uzdevumi un pienākums katru dienu pierakstīt savus novērojumus žurnālā. Vārdu viņām nav, zonā tiem nav nozīmes. Svarīgas ir tikai viņu funkcijas.

Jau paskatoties uz grāmatas vāku, ir skaidrs, ka nekas labs šo ekspedīciju negaida. Bet par to labāk izlasīt pašiem.  Man šķita simpātiska galvenā varone bioloģe – noslēgta, intraverta, racionāla un pašpietiekama personība. Viņas vientulīgās bērnības atmiņās par kurkuļu peļķītēm, alkatīgajā pasaules izzināšanas tieksmē un vēlmē pēc savas autonomās ekoloģiskās mikropasaules bija kaut kas ļoti aizkustinošs. Saprotams, ka X-zonā bioloģe nenokļuva nejauši – viņas gadījumā tā bija nolemtība. “Anihilācijā” lasītājam X-zonas jaukumi tiek atklāti pamazām un no bioloģes skatu punkta. Diemžēl bioloģe ir klasiskā neuzticamā stāstītāja, un galu galā viņa zina tikai to, kas viņai ir iestāstīts, tāpēc lasītājam šajā grāmatā nudien beigās nekas nepaliek daudz skaidrāks, salīdzinājumā ar sākumu. Drīzāk gan otrādi. Bet vēl jau ir veseli divi turpinājumi.

Jāatzīst, ka X-zona autoram ir izdevusies diezgan pretīga. Naktīs kaut kas baiss gaudo purvājos, te sastopami visādi glumi un gļotaini radīju, un nemaz negribas rakstīt, kas tur notiek ar cilvēkiem. Bet tās vientulīgajām purvainajām tukšainēm piemīt arī savs īpatnējs skaistums un pievilcība, kuru laikam gan spēj saskatīt tikai bioloģe. Romāns liela mērā varētu būt alegorija par cilvēka un dabas attiecībām, bet man patika arī, kā autors apspēlēja ideju par mūsu smadzeņu nespēju uztvert patieso realitāti. Grāmatā ir arī daudz simbolu – bāka, apvērstais tornis un dīvainie teksti, kuri paši reproducējās un klejoja pa X-zona.

Neskatoties uz saviem trūkumiem un autora nekrietnajām manipulācijām ar lasītājiem, romāns man patiešām patika. Tas ir gluži pieklājīgs un pietiekami dīvains New Weird žanra darbs. Noteikti lasīšu arī turpinājumus. Un iespējams, ka noskatīšos arī filmu, lai gan pēc treilera izskatās, ka tajā nebūs palicis nekas no X-zonas pirmatnējās un derdzīgās pievilcības. Pārāk jau sintētiski viss ir vizualizēts.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Kristofers Mūrs “Visstulbākais eņģelis. Sirsnīgs stāsts par Ziemassvētku šausmām”

Кристофер Мур Самый глупый ангел, (Christopher Moore The Stupidest Angel: A Heartwarming Tale of Christmas Terror, Pine Cove #3, 2004)

Ziemassvētki ir laimīgi pārdzīvoti un piemirsušies, bet blogeru dāvanas – tās gan ir palikušas. No Lasītājas šoreiz saņēmu Kristofera Mūra grāmatu par Ziemassvētkiem Pine Cove pilsētiņā, un tūlīt pat izlasīju vēl neizgaisušajā svētku noskaņā.  Stāsts par dumjo eņģeli ir trešais Kristofera Mūra grāmatu ciklā par Pine Cove – mazu, burvīgu Kalifornijas piekrastes pilsētiņu. Laiks tur vienmēr ir jauks, klimats dikti piemērots marihuānas kultivēšanai, un skaidrs, ka dzīve tādā vietā lielāko daļu gada ir klusa un brīnišķīga. Nu vienīgi visi iedzīvotāji tur ir mazliet ķerti. Grāmata ir no vieglās literatūras gala, bet asprātīga, smieklīga un diezgan melna. Autors jau ievadā brīdina, ka šis nebūs ierasti salkanais Ziemassvētku stāsts, kādus mums mūždien mēģina iesmērēt. Nebūt nē, šajā mūs gaida necenzēta leksika, ķiškas pa asfaltu un pats biedējošākais – tagad tikai saturieties, un jaunieši aizveriet acis, citādi jums var palikt nelabi – četrdesmitgadnieku sekss.

Stulbais eņģelisDažas dienas pirms Ziemasvētkiem mazs zēns ir nejaušs liecinieks briesmīgai ainai – kāda sieviete ar lāpstu nosit vīrieti Ziemassvētku vecīša kostīmā. Aiz šausmām, ka Ziemassvētkiem tagad beigas, viņš izmisumā lūdz palīdzību augstākiem spēkiem. Nu palīdzību viņš arī saņem, bet tikai pasaules stulbākā eņģeļa Raziēla veidolā. Raziēlam gan tīkamāka ir pilsētu nolīdzināšana no zemes virsas ar uguni un zobenu (viņš gan bieži mēdz tās nolīdzināmās pilsētas sajaukt), bet arī Ziemassvētku brīnumu darīšanai viņš ķeras klāt ar ļoti apzinīgu tupumu. Vēl šajā grāmatā ir regulāri appīpējies pilsētiņas policists, kura mazais hobijs ir augkopība, bet neba jau dārzeņu audzēšana, nē. Viņa draudzene ir atvaļināta televīzijas mazbudžeta fantastikas seriālu zvaigzne – mutantu iznīcinātāja, kura kādu laiciņu naudas taupīšanas nolūkā ir pārtraukusi dzert zāles, toties ir tikusi pie šikas iekšējās balss, kurai visām situācijām ir lieliski komentāri un ģeniāli ieteikumi. Te ir arī biologs, kurš veic eksperimentus ar ģenitālijām pielīmētiem eletrodiem, lai atradinātu žurku tēviņus (un arī sevi) no seksa (rezultātus par īsti veiksmīgiem nevaru nosaukt). Jāpiemin arī helihoptera pilots, kas strādā Narkotiku apkarošanas pārvaldes labā. Un, jā, stāstā darbojas arī runājošs augļēdājs sikspārnis, kurš valkā rozā Ray-Ban saulesbrilles, bariņš dažādos laikos mirušu personu un daudzi citi kolorīti tipāži.

Katru gadu pirms svētkiem Pine Cove ir tradīcija rīkot vientuļnieku Ziemassvētku ballīti, kura ir plaši apmeklēta. Un viss ir brīnišķīgi līdz brīdim, kad pilsētiņai pietuvojas viesuļvētra, bet tas arī vēl nekas. Un tad tas stulbais eņģelis sāk darīt savus brīnumus. Tomēr šis ir Ziemassvētku stāsts un beidzas, tā kā tam pienākas. Grāmatas beigās bonusā ir pievienots neliels maniaku stāstiņš, kura darbība norisinās tajā paša Pine Cove pēc gada.

Grāmatu par stulbo eņģeli lasīju krievu tulkojumā, kas bija apburoši rupjš un piedauzīgs. Tulkotājs nudien pret Kristofera Mūra tekstu bija izturējies ar patiesu cieņu un pietāti. Apžēliņ, es pat atķeksēju dažus teicienus vārdu krājuma papildināšanai. Izskatās, ka arī man beidzot būs kāds iemīļots Ziemassvētku stāsts, kuru pārlasīt gadījumā, ja ir nepieciešams tikt pie kārtīgas pretziemassvētku cinisma devas.

Vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm. Bet vispār grāmata ļoti patika un bija īstajā brīdī. Paldies Lasītājai!  Mūru būs jāpalasa vēl.

Džefs Kinnijs “Grega dienasgrāmata 11 Uz naža asmens”

Džefs Kinnijs “Grega dienasgrāmata 11 Uz naža asmens”, no angļu valodas tulkojusi Daina Ozoliņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Jeff Kinney. Diary of a Wimpy Kid: Double Down, 2016)

Skaidrs, ka daudzu literatūras skolotāju lielākais nemīlulis Gregs Heflijs ir nolādēts. Viņš ne tikai nekad neizaugs liels, bet ir nokļuvis kaut kādā dīvainā laika cilpā un ir spiests jau nezinu kuru reizi atkal apmeklēt to pašu klasi, un atkal svinēt Helovīnus gluži kā kaut kādā sasodītā Murkšķa dienā. Bet neko darīt – nav viegli būt par tik populāras bērnu grāmatu sērijas galveno varoni. Un, kamēr Grega dienasgrāmatu autoram Džefam Kinnijam ar humora izjūtu viss ir kārtībā, man, godīgi sakot, nav nekādu iebildumu pret turpinājumiem. Es jau pirms šīs sērijas grāmatas iegādes skaidri zinu, ko dabūšu, un dažreiz dabūt gaidīto ir tik ļoti mierinoši, pat ja tas rada maldīgu ilūziju par pasaules stabilitāti un paredzamību.

grega-dienasgramata-uz-naza-asmensŠajā grāmatā turpinām sekot Hefliju ģimenes gaitām. Viņiem vēl joprojām mājās dzīvo cūka, savukārt Grega mamma ir uzsākusi mācības koledžā un pievērš lielu uzmanību tam, lai Gregs būtu radošāks un mazāk aizrautos ar videospēlēm. Palasot par Rodrika izspēlētajiem ļaunajiem jociņiem Grega bērnībā, jābrīnās, kā viņam vispār ir izdevies izaugt normālam. Tomēr dažas uzmācīgas idejas Gregu nomoka – varbūt viņš ir TV realitātes šova zvaigzne un visi viņu slepeni novēro. Un kā būtu dzīvot, ja tevi visu laiku pieskatītu mirusī vecmāmiņa no mākoņa maliņas (un varbūt arī visi citi tavi radinieki sākot jau no akmens laikmeta). Iespējams, ka visus cilvēci uzmanīgi vēro citplanētieši, bet Grega pārējie ģimenes locekļi ir roboti. Vēl šajā grāmatā Gregam nākas ciemoties pie Lego maniaka, lasīt šermuļgrāmatas, sākt muzicēt skolas orķestrī un uzņemt šaušalīgu šausmeni Tumsas ložņu nakts.

Kopumā 11. sērijas grāmata ir tieši tāda pati kā iepriekšējās desmit. Vienīgi šķita nedaudz vairāk haotiska. Tāpat kā pārējās Grega dienasgrāmatas arī “Uz naža asmens” ir ļoti piemērota kopīgai priekšā lasīšanai ģimenes lokā. Tā nav gara, sastāv no daudzām patiešām smieklīgām un asprātīgām epizodēm, kuras vienmēr ir tīkamāk izbaudīt jaukā kompānijā, un tās bērnu un vecāku problēmas tak ir mūžīgas un vienmēr atkārtojas no jauna – atkal un atkal.

Šeit ir apraksti par Grega dienasgrāmatu septīto, astoto un desmito daļu.

Džeks Londons “Dzīvotgriba”

Džeks Londons „Dzīvotgriba”, Jack London „Love of Life” (1905)

Un beidzot paliek slēdziens viens –
Kā kauliņus tos dzīve sēja,
Bet tā ir spēle, kur mūždien
Dažs zelta ielikums iet vējā.

Šodien aprit tieši simts gadi kopš Džeka Londona nāves un patiesībā ir diezgan melni un ironiski šī datuma piemiņai izvēlēties „Dzīvotgribu”, jo pats rakstnieks mira no morfija pārdozēšanas turklāt tikai četrdesmit gadu vecumā, kas nu nekādi neliecina par patiesu pieķeršanos dzīvei. Tomēr šim stāstam ir būtiska nozīme manā lasīšanas pieredzē.

Iespējams, ka pateicoties savām simpātijām pret sociālismu, padomju laikos Džeks Londons bija populārs un daudz izdots autors. Katrā ziņā, jau manā bērnībā latviski bija iznākuši viņa kopotie raksti veselos desmit sējumos un, šķiet, ka tie bija atrodami vai katrā otrajā mājā. Tās bija no ārpuses neizteiksmīgas grāmatas zilos vākos un bez ilustrācijām, bet labi atceros, ka sešu gadu vecumā kādā garlaicīgā ziemas vakarā vienu no tām atvēru un izlasīju divus stāstus. Pirmais no tiem bija „Dzīvotgriba” un, lai gan ne visu tajā pilnībā izpratu, atstāja uz mani gana paliekošu iespaidu. Stāsts ļoti atšķīrās no tām mīlīgajām un krāsainajām bērnu grāmatiņām, kuras līdz tam biju lasījusi. Tam nebija sākuma un nobeiguma, pēc kura visi dzīvoja ilgi un laimīgi. „Dzīvotgriba” bija dīvains fragments no citas realitātes – skarbs, auksti vienaldzīgs un fizioloģiski pretīgs.

love-of-lifeStāsts ir pavisam neliels – tikai kādas divdesmit lappuses garš, toties spilgts, koncentrēts un saturiski ietilpīgs. Divi cilvēki iet pa kādu tuksnesīgu un neapdzīvotu vietu kaut kur tālu ziemeļos. Mēs tā arī neuzzinām, kā sauc stāsta galveno varoni, kas viņš ir, no kurienes nāk, un, kas ir noticis pirms tam. Abiem ceļiniekiem ir beigusies pārtika un patronas, toties līdzi ir zelts, bet, kad viens no viņiem nelaimīgi izmežģī potīti, otrs viņu pamet vienu šajā nekurienē. Tālāk jau stāsta varonis vienatnē soli pa solim cīnās, lai izdzīvotu skarbajā pirmatnībā.

Var jau būt, ka tā nebija piemērotākā lasāmviela sešgadniecei, bet vispār Džeks Londons ir laba izvēle, lai šādā vecumā ķertos pie nopietnākas literatūras (viņa darbi ir samērā vienkārši un shematiski, un viņš daudz raksta par zvēriņiem). Vienīgā bēda, ka man tolaik nebija neviena, ar ko parunāt par izlasīto, jo pieaugušie jau tā nervozi reaģēja uz pavisam nevainīgiem jautājumiem (daudz gribēsi zināt –ātri veca paliksi, un tādā garā). Tāpēc visu izlasīto nācās pārdomāt pašai un iespējams jau tad sākt šo to saprast par dzīves jēgu. Pirmkārt jau „Dzīvotgriba” ir stāsts par tuvāko biedru nodevību. Un, skaidrs, ka situācijā, kad nāksies saskarties ar patiešām nopietnām problēmām, vai cīnīties par izdzīvošanu, nekad nevar pilnībā paļauties uz citiem cilvēkiem.

Zelts nav ēdams, turklāt tas ir ļoti smags. Zelts ir pirmais no kā, tiesa gan, ne bez smagām pārdomām šķiras anonīmais „Dzīvotgribas” varonis. Dzīvība vienmēr ir nesalīdzināmi vērtīgāka par zeltu.

Toties ēdams ir viss, kas kustas. Stāsta varonim nākas ēst jēlas zivis, dzīvus putnēnus, un apgrauzt vilku pamestus kaulus. Ja gribi dzīvot, tad neesi caca un ēd. Un ēd visu, kas vien ir dabūjams.

Tagad jau viņš visu laiku klupa un krita, un reiz paklupdams gandrīz uzkrita virsū sniega irbes ligzdai. Tur gulēja četri tikko izšķīlušies putnēni — mazi, trīsoši dzīvības kamoltiņi, ne­viens nebija lielāks par kumosu. Viņš kāri apēda tos, dzī­vus iebāzdams mutē, un tie kraukšķēja viņam zobos kā olas čaumala. Irbju māte, skaļi klaigādama, lidoja apkārt.

Tomēr pilnīgi viss ēdams nav un pēc vilku maltītes atradis sava biedra atliekas „Dzīvotgribas” varonis nolemj tās neēst (lai gan dikti gribas). Šeit autors ir stingri novilcis robežas starp cilvēcisko un dzīvniecisko. Jā, ja negribi palikt par lopu, tomēr neēd citus cilvēkus.

No šaujamieročiem nav nekādas jēgas, ja tev nav patronas, tad tie ir tikai lieks apgrūtinājums. Toties sērkociņi ziemeļos ir izdzīvošana nepieciešama manta. Ai, šķiet, ka sāku saprast, kāpēc man ziemā vienmēr ir tik svarīgi nodrošināties ar sausu sērkociņu krājumiem (un labiem nažiem).

Mēs, protams, varam iedomāties, ka dzīvei ir nepieciešama kāda īpaša jēga, bet patiesībā tādas nav. Vērtība ir pati dzīve. Stāsta varonim beigās nav atlicis vairs nekā – ne zelta, ne biedra, ne spēka paiet, ne pilna saprāta. Un tomēr viņam ir dzīvotgriba, šis primitīvais pamatinstinkts, kas ir vienīgais iemesls, lai dzīvotu (lai kā to dažreiz gribētos noliegt).

Pusaudžu vecumā es izlasīju lielāko daļu no Džeka Londona kopotajiem rakstiem – gan ziemeļu, gan dienvidjūru, gan klaidoņu stāstus. Protams, arī visus stāstus par dzīvniekiem un vairākus romānus. Džeks Londons ir galvenokārt piedzīvojumu literatūras autors, bet viņš ir rakstījis arī antiutopijas, zinātnisko fantastiku, pieaugšanas stāstus kā „Mārtins Īdens” un detalizēti izklāstījis savu alkoholisma pieredzi autobiogrāfiskajā „Džonā Miežagraudā”. Lai gan pēc pilngadības sasniegšanas viņa darbus vairs neesmu lasījusi, tomēr pieļauju, ka Džeks Londons ir viens no tiem autoriem, kas būtiski ietekmējis manu literāro gaumi, jo vēl tagad mani valdzina lakoniski un skarbi stāsti un spēcīgi raksturi.

Nobeigumā jāpiebilst, ka „Dzīvotgribu” pēc tik ilga laika pārlasīju pēc Baltā Runča aicinājuma uz Džeka Londona koplasīšanu, jo vispār šis autors noteikti nebija paredzēts manos šī gada plānos.

 

Deivs Egerss „Sfēra”

Deivs Egerss „Sfēra”, no angļu val. tulk. Katrīna Tillberga, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Dave Eggers, The Circle, 2013)

„Sfēra” ir diezgan svaiga jauniešiem domāta antiutopija. Paņēmu to lasīšanai ciema bibliotēkā, jo grāmatu rotāja atzinīgi vārdi no pašas distopiju karalienes Atvudas, tomēr romāns lika stipri vilties un tā vietā visiem ieteiktu labāk izvēlēties kādu no pašas Atvudas darbiem. Viņai gan varu piekrist, ka „Sfēras” ideja ir gluži laba, lai gan nepavisam oriģināla. Autors no Orvela „1984” ir aizņēmies domu par Lielo brāli, kas visu novēro, un sakombinējis ar sociālajiem tīkliem iegūstot pilnīgu jebkura cilvēka dzīves caurredzamību. Protams, viss tiek darīts tikai ar vislabākajiem nolūkiem. Bet, hei, vai patiešām mūsdienās kāds nav dzirdējis par sociālo tīklu bīstamību un nezina, kādas sekas var būt tajos ievietotai informācijai, un cik maz var ticēt tam, kas tajos atrodams. Vai tas patiešām ir jaunums un reti kurš par to ir informēts? Tas nu vēl tā, bet autoram pašu stāstu ir izdevies pasniegt kaut kā stipri garlaicīgi, absolūti paredzami un galīgi nepārliecinoši.

sferaVispirms jau galvenā varone Meja Holande, meitene no kaut kādiem amerikāņu pāķiem, kura, pateicoties savai draudzenei, ir tikusi pie darba ļaunajā interneta kompānijā, kas pamazām taisās aprīt visu pasauli, ir kaut kāda neiedomājami stulba aita. Nē, nu nepārprotiet, dumju cilvēku, protams, pasaulē netrūkst un ir pilnīgi normāli, ka tādus izvēlas arī par grāmatu varoņiem, tomēr šajā distopijā stāsts krietni zaudēja tieši šī skatu punkta dēļ. Meja nepazīst nekādas reālam cilvēkam raksturīgas šaubas par savu rīcību un izvēlēm, viņai nepiemīt ne mazākas kripatiņas kritiskās domāšanas, viņa bez iebildumiem piekrīt pilnīgi visam, ko no viņas prasa, grib visiem patikt un būt laba, klusi un panesīgi pacieš visus darba devēju pazemojumus, nez kāpēc uztur attiecības ar pilnīgu kretīnu – Meja Holande neapšaubāmi ir viens no derdzīgākajiem sieviešu tēliem pēdējā laikā lasītajās grāmatās. Šķiet, ka Meja ir riebusies arī pašam autoram, jo viņš savai varone ir noskaudis pat normālu seksu (bet man negribas pat domāt, kāpēc autors savus vīriešu kārtas personāžus ir apveltījis ar tik kretīniskām seksuālajām nosliecēm). Iespējams, ka tik dumja galvenā varone ir izvēla tāpēc, lai potenciālā jauniešu auditorija varētu sajusties par viņu gudrāka un tāpēc labāk novērtētu grāmatu. Bet pēc romāna izlasīšanas tomēr šķiet, ka autors vienkārši nav spējīgs uzrakstīt stāstu no sakarīgāka personāža skatījuma, jo vispār „Sfērā”, bija maz kaut kā lasāma.

Pārsvarā lielākā daļā grāmatas gandrīz nekas nenotiek, bet ir sīki aprakstītas Mejas likstas ar sociālajiem tīkliem. Tad viņa kādu nav apstiprinājusi, kaut ko nav nolaikojusi, tad nav ar vajadzīgu informāciju padalījusies un kāds tādēļ ir dikti apvainojies (un šitā tur veselām lappusēm, garlaicīgi līdz ārprātam). Pa vidu vēl ir romantisko attiecību trijstūris ar diezgan vājiem seksa ainu aprakstiem („Sfēra” var droši pretendēt uz pirmo vietu arī šogad lasīto sliktāko seksa ainu topā). Piedevām autoram nav ne mazākās sajēgas par interneta kompānijas klientu apkalpošanas nodaļas darbu. Romāna ir neticami vienkārši pasniegta cilvēku atteikšanās no sava privātuma un izrādās, ka privātajai kompānijai pārņemt nopietnas valsts funkcijas ir tīrais nieks. Bet „Sfērā” nav pilnīgi nekā no tām nomācošajām parasta cilvēka problēmām ar sociālajiem tīkliem, kad tie lielākoties riebjas, bet savām vajadzībām jau tos izmantojam – gluži kā es šo aizdomīgo blogosfēru, lai ievietotu romāna aprakstu.

Tomēr pieļauju, ka es diez vai esmu „Sfēras” mērķauditorija, jo lielāko dzīves daļu gluži labi esmu iztikusi bez interneta un, redziet, pat izdzīvojusi, bet iespējams, ka jauniešiem der šad tad atgādināt, ka eksistē arī dzīve ārpus sociālajiem tīkliem un viņus vajag mazliet pabiedēt ar iespējamiem tīmekļa globalizācijas attīstības scenārijiem. Nu jā, vispārējs piespiedu pozitīvisms, ko apraksta „Sfērā”, patiešām ir kaut kas baiss.