Daniels Polaņskis “Pilsēta sapņo”

Daniels Polaņskis “Pilsēta sapņo”, no angļu val. tulkojis Uldis Šēns, Prometejs, Rīga: 2019. (Daniel Polansky, A City Dreaming, 2016)

Daniela Polaņska grāmata “Pilsēta sapņo” ir viena no tām grāmatām, kuru es nopirku un pēc izlasīšanas nolēmu paturēt plauktā, jo kādreiz varētu sagribēties to pārlasīt. Pēdējā laikā man tā gadās reti, jo plauktu ietilpība ir ierobežota un jēdzīgu grāmatu nudien ir maz.

Vispār “Pilsēta sapņo” izrādījās stāstu krājums, nevis romāns, kā pirms tam biju iedomājusies. Kā jau stāstu krājumos mēdz būt – daži stāsti bija brīnišķīgi, bet daži ne tik ļoti, bet kopumā grāmata atstāja labu iespaidu. Tā patiešām ir sapņaina, dikti ironiska un vietām arī nešpetni smieklīga un ļauna. Galvenais varonis M ir kāds mūžsens mags, pilnīgs pofigists, egoistisks līdz neiespējamībai, kurš labāk mierīgi vadītu savas dienas iemīļotajos Ņujorkas bāros, nekur neiejaucoties, un, neiepinoties abu pilsētas karalieņu ķīviņos, bet nekas jau nenotiek tik vienkārši. Gadās, ka jāizpalīdz kādam draugam, tiek apdraudēta mīļotā bāra eksistence, nelaikā pamostas bruņrupucis, uz kura ir uzbūvēta Manhetena vai vienkārši ir piemērota diena kādam nelielam piedzīvojumam. Un, protams, pati pilsēta, kura Polaņska izpildījuma ir bezgala valdzinoša, noslēpumaina, paradoksāla un pašpietiekama, bet maģija šajā pasaulē ir viena no eksistences pamatformām.

No stāstiem man vislabāk patika “Ziedojums Moloham”, kurā M ir uzaicināts uz ballīti, kurā viņu ir paredzēts upurēt dzīvu, un kas no šī idiotiskā plāna beigās iznāk. “Bezgalīgais Grimuārs” par kādu dīvainu bibliotēku, jo Bibliotēkas, tāpat kā dzelzceļa stacijas, krustojumi, baznīcas torņi un bēniņi ir vietas, kur satek kopā pasaules, tāpēc maģija tur darbojas jūtamāk nekā citur. Es labprāt palasītu tur atrodamās grāmatas – A.A. Milna stāstus par rotveileru Sintiju vai Hārperes Lī kopotos rakstus. “Slikti lēmumi” par brīnumainu un baisu ceļojumu uz kādu staciju, no kuras var nonākt jebkurā citā pasaules vietā, bet pa ceļam var gadīties iekāpt Aligjēri Īpašajā vilcienā. “Dots pret dotu” – magu atriebības mēdz būt izsmalcināti riebīgas un ilgi gatavotas.

Jāatzīstas gan, ka ne visus stāstus es pilnībā sapratu. Tie ir ļoti koncentrēti un pilni ar dažādām interesantām atsaucēm uz vēsturi, literatūru, filmām, seriāliem, popkultūru un Ņujorkas dzīvi, no kurām lielu daļu droši vien palaidu garām. Dažos stāstos autoram stils laikam bija šķitis svarīgāks par saturu, tāpēc tie šķita pārlieku samudžināti. Tomēr kopumā “Pilsēta sapņo” ir ļoti patīkama un lēni baudāma lasāmviela, kura nelīdzinās nekam citam, kas lasīts fantāzijas žanrā.  Tā ir savdabīga, spilgta un ļoti satīriska grāmata. Nobeigumā jāpiebilst ka, lai gan “Pilsēta sapņo” ir ellīgi sarežģīts un daudzslāņains teksts, tās tulkojums ir ļoti labs un jūtams, ka to ir tulkojis cilvēks, kas labi pārzina žanru.

Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.

Par “Pilsēta sapņo” ir rakstījuši arī Asmo un Ms Marii.

Grāmatas vērtējums 4,5 no 5 zvaigznēm.

Deivids Gūtersons “Sniegs uz ciedriem”

Deivids Gūtersons “Sniegs uz ciedriem”, no angļu val. tulkojusi Dagnija Dreika, Jumava, Rīga: 2001. (David Guterson, Snow Falling on Cedars, 1994)

Šoziem pat man vienā brīdī radās vēlme izlasīt grāmatu, kuras nosaukumā ir pieminēta tik eksotiska dabas parādība kā sniegs, un Deivida Gūtersona romāns “Sniegs uz ciedriem” noteikti bija laba izvēle, jo sniega grāmatā patiešām ir daudz, un tā apraksti ir skaisti un tēlaini. Sniegam stāstā ir būtiska nozīme – vairāk gan alegoriska. Sniega vētra, kas beigās pārklāj notikuma vietu un atgriež varoņus no pārējās pasaules, savā ziņā ir simboliska. Vispār sniegs nudien ir skaists piedošanas, samierināšanās un nāves simbols, jo piedot un samierināties – tas ir mazliet mirt. Grāmatai ir glīts vāks, bet, tuvāk papētot, izrādījās, ka diemžēl neviena ciedra uz tā nav. Attēlā, kura autors ir viens no lieliskākajiem man zināmajiem dabas fotogrāfiem Andris Eglītis, ir redzama visparastākā vietējā priede visparastākajā Latvijas purva rudens ainavā.

Formāli “Sniegs uz ciedriem” laikam pieder pie detektīvromāniem, bet kriminālā intriga nav nozīmīgākā romāna daļa un tās atrisinājums ir tik vienkāršs, ka lasītājam beigās nav skaidrs, kāpēc neviens par to neiedomājās ātrāk. Romāna darbība norisinās 1954. gadā uz mazas, izdomātas, Sanpedro vārdā nosauktas salas pie Amerikas rietumu krasta. Salinieki ir neliela, noslēgta sabiedrība, kurā izsenis dzīvojot kopā, visi ir kādā nebūt veidā saistīti. Dzīvojot uz tik mazas salas, nav plašu iespēju izvēlēties nodarbošanos, tāpēc viena daļa salinieku ir zvejnieki, bet pārējie audzē zemenes. Dzīve Sanpedro ir ļoti mierīga un rimta, tāpēc visiem ir liels satricinājums, kad kādu rītu viena zvejnieka līķis tiek atrasts viņa paša zvejas tīklā. Kā aizdomās turētais, par slepkavību tiek arestēts viens no salā mītošajiem japāņiem Kabuo Mijamoto. Romāna darbība norisinās amerikāņiem filmās un grāmatās sižetiski tik iemīļotās tiesas prāvas laikā, kuras aprakstiem pa vidu ir iepīti stāstījumi par lietas izmeklēšanu un milzums visu šajā notikumā iesaistīto personu atmiņas. Kā novērotājs no malas ir salas vienīgais žurnālists, redaktors un avīzes izdevējs vienā personā Aišmaēls, bet sala ir sala – visi kaut kādā veidā ir iesaistīti notikušajā.

“Sniegs uz ciedriem” ir ļoti lēns un atmosfērisks romāns. Sīki tiek aprakstīta izmeklēšana, kā arī visu notikumā iesaistīto personu pagātne, kas ir diezgan traumatiska. Salā dzīvojošie japāņi vienmēr ir tikuši uzskatīti par zemāku rasi, lai gan nopietnākie pārmetumi viņiem ir no kategorijas – man nepatika kā viņš uz mani paskatījās. Pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārborai 1941. gada decembrī salā sākas masveida histērija un gadu desmitiem te dzīvojošie japāņi tiek apvainoti visos iespējamos grēkos, ieskaitot to, ka savas zemenes ir sastādījuši tā, lai norādītu lidošanas virzienu Japānas bumbvedējiem. 1942. gadā ASV visus salā dzīvojošos japāņus deportē uz nometnēm tuksnesī, daudzus arī arestē, un šī nav no tām vēstures epizodēm, kuras amerikāņi labprāt piemin un atceras. Aišmaēls Klusā okeāna kaujās pret japāņiem ir zaudējis roku, tāpēc vairs nespēj justies kā pilnvērtīgs cilvēks. Kabuo ir piedalījies cīņās pret vāciešiem, un viņam visu atlikušo dzīvi ir jāsadzīvo ar apziņu, ka ir nogalinājis cilvēkus. Karš netiešā veidā ir mainījis visu salinieku dzīves, un nekas vairs nav un nebūs kā bijis.

Interesanti, ka “Sniegs uz ciedriem” savulaik ir izmests no dažu ASV skolu bibliotēkām pāris deviņdesmitajiem gadiem pārāk atklātu seksa ainu dēļ. Laiki patiešām ir mainījušies, un īpaši labi tas bija jūtams tulkojumā, kurš droši vien ir tapis vismaz pirms divdesmit gadiem, jo seksa epizodes stipri atgādināja anatomijas rokasgrāmatu. Katrā ziņā brīžos, kad kārtējais personāžs ar cēlu žestu izvelk savu orgānu, mana samaitātā fantāzija uzreiz salecās – apžēliņ, aknu, vai? Varbūt tomēr plaušu vai kreisās kājas lielo pirkstu.

“Sniegs uz ciedriem” savas ziemeļnieciskās noskaņas un varoņu noslēgtības un atsvešinātības dēļ savā ziņā ir diezgan līdzīgs skandināvu kriminālromāniem. Līdzību paspilgtina arī visai izjustie, ļoti naturālie dažādu okeānā pabijušo līķu un kara ainu apraksti. Man būtu paticis, ja grāmata nebūtu tik izstiepta garumā, un tajā būtu mazāk siekalainu pusaudžu mīlas moku, bet ko var gribēt – autors to ir rakstījis veselus desmit gadus no darba brīvajos brīžos, strādājot par skolotāju. Citādi tas ir labs, klasiskā stilā sarakstīts romāns par zaudējumiem, to pārdzīvošanu un piedošanu.

Iegūt ienaidnieku šajā salā nozīmēja – iegūt ienaidnieku uz visiem laikiem. […] Te nebija iespējama nekāda anonimitāte, nekāda kaimiņu būšana, uz kuru tādā gadījumā paļauties. Saliniekiem nācās uzmanīt katru savu soli – ikkurā brīdī, to noteica jau pati salas ainava. Šajos krastos, kurus no visām pusēm laizīja jūra, šajās nebeidzamajās sērēs neviens nespēja brīvi ar otru runāt par savām jūtām. Tas bija gan lieliski, gan bēdīgi – viss vienlaikus. Lieliski tāpēc, ka ļāva attīstīt piesardzību un modrību, bēdīgi tāpēc, ka noplicināja gara dzīvi, jo pārāk daudz pārdzīvojumu tika paturēti sevī – tā zēla un plauka klusināta neapmierinātība – šajās vietās visi un vienmēr izturējās uzmanīgi, bīdamies kāda priekšā atvērt savu sirdi. Apdomība un piesardzība visās jomās, oficiāla attieksme pret visu un visiem, ikviens un ikkatrs noslēdzies sevī un pats no sevis. Šie ļaudis nespēja atklāti runāt, jo bija iespiesti stūrī – visur, kurp tie pagriezās, priekšā viļņojās ūdens, plašāks par plašu un klajāks par klaju – nebeidzams ūdens, kur noslīkt. Cilvēki aizturēja elpu un staigāja sargādamies – tādēļ viņi bija tādi, kādi bija – uz iekšu vērsti, sevī noslēgušies – mīļie ļautiņi un kaimiņi.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm.

Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas”

Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas. 1. un 2. grāmata”, no angļu val. tulkojusi Ieva Melgalve, izdevniecība “Prometejs”, Rīga: 2019 (Martha Wells, The Murderbot Diaries – All Systems Red 2017, Artificial Condition 2018, Rogue Protocol 2018, Exit Strategy 2018)

Viens no šī gada tīkamākajiem lasīšanas priekiem bija Martas Velsas “Slepkabota dienasgrāmatas”. Tie ir četri stāsti, kas latviešu valodā ir izdoti divās grāmatās. Jāpiebilst, ka “Slepkabota dienasgrāmatas” ir saņēmušas gan divas Hugo balvas, gan Nebulu, gan arī visādus citus apbalvojumus, kurus piešķir šajā žanrā, un tos visus nudien kuram katram nedod.

Viens no iemesliem, kāpēc man patika šie kosmisko piedzīvojumu stāsti, ir brīnišķīgais Ievas Melgalves tulkojums. Zinātniskā fantastika, lai arī tiek uzskatīta par vieglo žanru, nepavisam nav vieglākie teksti tulkošanai. Galu galā, aprakstot izdomātas pasaules, autoriem nākas arī valodā izdomāt šo to tādu, kas realitātē neeksistē, tāpēc tulkotājam var nākties būt ļoti radošam un brīžiem iziet ārpus latviešu valodas oficiālajām robežām. “Slepkabota dienasgrāmatu” tulkojuma īpatnības Ieva Melgalve ir labi izskaidrojusi pirmās grāmatas priekšvārdā, bet lasot ir jūtams, ka šoreiz zinātnisko fantastiku ir tulkojis cilvēks, kurš labi pārzina žanru, jo rezultāts ir ļoti baudāms. Un, ak, šausmas! Tulkotāja šajās grāmatās nav baidījusies izmantot ļoti neliterāru latviešu valodu. Vispār jau latviešu tulkojumos ir diezgan lielas problēmas ar neliterāro leksiku. Lielākoties tās latviskojumi sanāk vai nu neveikli, vai rupeklīgi prasti, vai vienkārši tekstā tiek atstāti krievu vārdi latviešu izrunā. “Slepkabota dienasgrāmatās” Ieva Melgalve ir precīzi uztvērusi grāmatas pašironisko, asprātīgo un mazliet huligānisko toni, un tulkojums ir izdevies patiesi foršs. Tas ir tik sirsnīgi rupjš, atbruņojoši dirsīgs, un tik ļoti latvisks, ka nav daudz, ko piebilst – mēs jau sen bijām kaut ko tādu pelnījuši. Jācer, ka tulkotāja, kura ir rakstniece un arī pati raksta zinātnisko fantastiku (ja kāds vēl to nezina), turpinās sadarboties ar “Prometeju”.

Bet par pašiem stāstiem – kas tajos ir interesants? “Slepkabota dienasgrāmatu” galvenais personāžs nav cilvēks, un nav pat persona, bet nav arī gluži robots. Tas ir cilvēka un mehānisma apvienots konstrukts, kuru sauc par DrošVienību. Tās ir bezdzimtes būtnes, kuras ir apveltītas ar mākslīgo saprātu un pārcilvēcisku spēku un tiek izmantotas drošības pakalpojumu uzņēmuma klientu aizsardzībai no naidīgas faunas ekspedīcijās uz jaunapgūtām planētām. Patiesībā DrošVienībām biežāk nākas maigi atturēt klientus no idejas vienam otru nogalināt vai sakropļot tādu būtisku iemeslu dēļ, kā tualetes izlietnē atstāts cepumu papīriņš. DrošVienības tiek uzskatītas par ļoti bīstamām, tās tiek stingri kontrolētas, un visi no tām baidās vai vismaz to klātbūtnē jūtas neērti. Un, lūk, viena no šādām DrošVienībām ir uzlauzusi savu vadības moduli (tas drošības pakalpojumu uzņēmums peļņas gūšanas nolūkos pārāk bieži izmanto lētākos risinājumus). Ko gan varētu pasākt augsti attīstīts mākslīgais saprāts, kurš pēkšņi ir atbrīvojies no cilvēku kontroles? Dosies slepkavot visu, kas kustas? Nu, nē, doma visus noslepkavot ir tik muļķīga, ka varētu ienākt prātā tikai cilvēkam. Šis Slepkabots ir kautrīga un introverta būtne (lai arī ar abās rokās iemontētiem nāvējošiem ieročiem), kas vislabāk jūtas savās bruņās un ar aizsegtu seju. Tā pirmām kārtām ir uzlauzusi publiskos kanālus, no tiem nospērusi lērumu neticami salkanu un banālu ziepju operu, un savu brīvību izmanto, lai darba laikā slepeni skatītos “Mēness patvēruma lēķtu un rietu” neskaitāmās sērijas. Un viss būtu lieliski, ja ne tie muļķīgie cilvēki, kas allaž pamanās iekulties visādās nepatikšanās.  Slepkabots ir vārds, ko šī DrošVienība sev ir piešķīrusi privātai lietošanai, un, lasot pamazām paliek skaidrs, kāpēc tā, jo Slepkabota pagātne ir daudz tumšāka, nekā sākumā šķiet.

Es zinu, ka esmu baismīgs Slepkabots un viņi arī to zina, un tā nu visas puses nervozē, no kā es nervozēju vēl vairāk. Turklāt, ja man nav bruņu, tad tas ir tāpēc, ka esmu ievainots un kuru katru brīdi no manis var atdalīties kāda organiska daļa un noplekšķēt uz grīdas, un to nu neviens negrib redzēt.

Virspusēji paskatoties “Slepkabota dienasgrāmatas” ir tipiski kosmisko piedzīvojumu stāsti. Sižeti tiem nav sarežģīti, pasaules, kurās norisinās darbība, ir iezīmētas diezgan skopi, personāži ir plakani un brīžiem šķiet, ka tehnisko detaļu ir pārāk daudz, bet to visu atsver grāmatas dinamiskums, negaidītā emocionalitāte, neliterārā, fifīgā valoda un simpātiskais galvenais personāžs, no kura savdabīgā skatu punkta mēs redzam visu to jezgu. Skaidrs, ka cilvēki salīdzinājumā ar kiborgiem ir visnotaļ nejēdzīgi, aprobežoti un stipri iedomīgi radījumi, bet bez viņiem nebūtu bezgalīgo seriālu, ko Slepkabotam skatīties. Iespējams, ka mani visvairāk grāmatā tomēr  uzrunāja stāsts par to, kā ir būt introvertai un cilvēkus biedējošai būtnei tehniskā un ne vienmēr draudzīgā pasaulē. Un patiess prieks, ka pareizā cilvēka rokās latviešu valoda var kļūt tik forši dirsīga.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Te var iepazīties ar 1. grāmatas fragmentu.
2. grāmatas fragments.

Džoisa Kerola Outsa “Tumšie ūdeņi”

Džoisa Kerola Outsa “Tumšie ūdeņi”, no angļu val. tulkojusi Renāte Ābeltiņa, apgāds “Jumava”, Rīga: 1997 (Joyce Carol Oates, Black Water, 1992)

Pirms pusgadsimta 1969. gada 18. jūlijā, kad “Apollo 11” misija tuvojās Mēnesim, lai spertu mazo soli cilvēkam, bet lielo lēcienu cilvēcei, notika kāds traģisks, ļoti neglīts un joprojām neskaidrs negadījums, kas tajā brīdī ASV ziņās gandrīz vai aizēnoja cilvēces pirmo Mēness apmeklējumu. Šajā dienā ASV senators Edvards Kenedijs apmeklēja kādu saviesīgu pasākumu Čapakvidikas salā un vakarā no tā devās prom kopā ar jaunu sievieti Mēriju Džo Kopekni, kura bija darbojusies viņa nesen nošautā brāļa Roberta Kenedija priekšvēlēšanu kampaņā. Atceramies, ka tie bija līksmie un bezrūpīgie sešdesmitie gadi, kad sēsties pie stūres dzērumā vēl bija stilīgi. Lai nu kā tur viss bija bijis, bet, braucot pāri upei, Edvards Kenedijs nenovaldīja savas automašīnas stūri un tā iegāzās ūdenī. Pats senators no auto tika laukā, izpeldēja krastā un klusi notinās, par avāriju nepaziņojot ne varas iestādēm, ne glābšanas dienestiem. Automašīna tika atrasta tikai nākamajā dienā un Mērija Džo tajā bija mirusi. Visticamākā versija ir, ka viņa lēnām nosmaka automobilī, no kura pati saviem spēkiem nespēja izkļūt. Jāpiezīmē, ka Edvardam Kenedijam par aizbēgšanu no notikuma vietas un Mērijas Džo atstāšanu bez palīdzības nekas nebija. Viņš mierīgi turpināja savu politiķa karjeru.

Nu, lūk, šis gadījums ir daudz aprakstīts un iztirzāts literatūrā, un tam savulaik ir pievērsusies arī Džoisa Kerola Outsa un uzrakstījusi garo stāstu “Tumšie ūdeņi”, kas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem ir ticis izdots latviešu valodā. Outsa ir pazīstama amerikāņu prozaiķe, dzejniece un dramaturģe. Starp citu, ļoti ražīga – līdz šim viņa ir sarakstījusi 58 romānus, tas neskaitot stāstus, lugas un dzeju. Vienu brīdi viņa tika minēta pat kā kandidāte uz Nobela prēmiju literatūrā, bet saņēmusi to nav. Latviski ir iznākušas vēl dažas no Džoisas Kerolas Outsas grāmatām (“Pasaulīgo prieku dārzs”, “Šķērsojot robežu” un “Niagara”). Man patika viņas iepriekšējie darbi, tāpēc bibliotēkā paņēmu izlasīt arī “Tumšos ūdeņus”.

“Tumšie ūdeņi” ir vistīrākā literārā fikcija, nevis reāla notikuma pārstāsts, tāpēc šī apraksta pirmo rindkopu nevajag uztvert kā neapstrīdamu maitekli. Grāmata ir savdabīga un savā ziņā īpatnēja. Autore ir pārcēlusi darbības laiku uz astoņdesmito gadu beigām. “Tumšo ūdeņu” galvenā varone ir jauna amerikāniete Kellija Kellehere, kura ir darbojusies demokrātu partijas vēlēšanu kampaņā. Kellija ir ideāliste, brīvprātīgā, kas papildu darbam apmāca melnādainus amerikāņus lasīt un rakstīt, un ir badojusies, lai sevi disciplinētu. Bet ballītē pie draudzenes Greilingas salā viņa satiek vīrieti, kurš grāmatā tiek saukts vienkārši par Senatoru, un piekrīt viņam pievienoties automašīnā atpakaļceļā uz prāmi.

Viss stāsts no pirmās līdz pēdējai lappusei ir ellīgi gara Kellijas miršanas aina. “Tumšie ūdeņi” ir kaislīgākais, jutekliskākais un eksaltētākais kāda literāra personāža nāves apraksts, kādu man ir gadījies lasīt. Tomēr stāsts nav tik vienkāršs. Pa vidu miršanai ir Kellijas atmiņu ainas, kā viņa ir nonākusi līdz grimstošajai automašīnai, un dažādi iestarpinājumi, piemēram, visai skarbs apcerējums par pieciem nāvessodu izpildes veidiem ASV, kuru ir sarakstījusi Kellija. Bet pāri visam klājas melnie ūdeņi, kuri lēnām un pamazām ievelk sevī galveno varoni, un tas atkārtojas atkal un atkal. Stāsts ir ļoti metaforisks, un, lai gan sarakstīts jau pasen, lasot to tagad, bija sajūta, ka Outsa patiesībā ir trāpījusi daudz dziļākos un melnākos ūdeņos, nekā sākotnēji man šķita. Protams, “Tumšos ūdeņus” var lasīt kā banālu stāstu par jaunu sievieti, kuru ir seksuāli iekārojis vecāks vīrietis, vai kā pamācošu ieteikumu nevadīt automašīnu alkohola reibumā. Tomēr tas ir arī stāsts par jaunības ideālisma un vēlmes mainīt pasauli sadursmi ar politiķu cinismu, tas ir stāsts par nodotu uzticību, tas ir stāsts par zaudētiem elkiem, un tas ir arī stāsts par melnajiem ūdeņiem, kas vienmēr tiek gāzti virsū katrai sievietei, kura iesaistās politikā.

Ja tu darbojies politikā, tu esi optimists.
Ja tu vairs neesi optimists, tu vairs nedarbojies politikā.
Ja tu vairs neesi optimists, tu esi miris.

Kas ir brīvprātīgais, it īpaši brīvprātīgā?
Kāda, kas apzinās, ka pēc viņas nav pieprasījuma.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

Alfreds Lānsings “Izturība”

Alfreds Lānsings “Izturība. Ernesta Šekltona Antarktīdas ekspedīcija, kas atklāja, ka cilvēku gara un fiziskā izturība ir bezgalīga”, no angļu val. tulkojusi Antra Damberga, izdevniecība AGB, Rīga: 2001 (Alfred Lansing, Endurance, 1959)

Alfreda Lānsinga grāmatai “Izturība” uzdūros pavisam nejauši, kad meklēju Jaungada dāvanu Baltajam Runcim, un sev par pārsteigumu atklāju, ka, re kā, arī latviešu valodā ir izdota tāda ļoti laba dokumentālā piedzīvojumu grāmata par ekspedīciju uz Antarktīdu.
Ernesta Šekltona vadītā ekspedīcija ar kuģi Endurance devās no Anglijas uz Antarktīdu 1914. gada augustā, kad jau bija sācies Pirmais pasaules karš. Vispār seram Ernestam Šekltonam bija tiem laikiem ārkārtīgi ambiciozs mērķis – šķērsot Antarktīdu no vienas malas līdz otrai ar kājām un suņu pajūgiem. Patiesībā kaut ko tik sarežģītu cilvēkiem pirmo reizi izdevās paveikt krietni vēlāk – tikai 1958. gadā, turklāt izmantojot tādus tehnikas sasniegumus kā motorizētus kāpurķēžu vilcējus, nevis vecmodīgus suņu pajūgus. Jau pašā sākumā Šekltona ekspedīcija šausmīgi nepaveicās, jo Endurance iestrēga ledū tikai vienas dienas brauciena attālumā no sava mērķa, un drīz vien kļuva skaidrs, ka šī iestrēgšana būs uz ilgāku laiku. Tad arī sākās gandrīz divus gadus ilgā 27 cilvēku cīņa par izdzīvošanu vienā no skarbākajām un nomaļākajām zemeslodes vietām. Ledū iesalušais kuģis apmēram desmit mēnešus dreifēja uz ziemeļrietumiem, līdz ledus to saspieda un Endurance nogrima. Ekspedīcijas dalībnieki palika uz pamazām zem viņiem gabalos lūstoša, peldoša un ļoti nedroša ledus labi apzinoties, ka neviens no ārpasaules viņus neizglābs, un varbūt nekad pat neuzzinās, kas ar viņiem noticis. Starp citu, radiosakaru viņiem nebija, jo tolaik radio vēl neviens neuztvēra kā nopietnu saziņas līdzekli. Tālākais bija ilga, nogurdinoša un dramatiska cīņa par izdzīvošanu. Jāatzīst, ka ekspedīcijas dalībniekiem vairākas reizes neticami paveicās, jo beigās izglabās visi, pat ja ne gluži pilnā komplektācijā – pa kādai kājai tomēr nācās zaudēt.
Alfreds Lānsings nudien ir sarakstījis vienu no labākajām dokumentālajām piedzīvojumu grāmatām, kādu man ir nācies lasīt. Grāmatas rakstīšanas laikā vēl bija dzīvi vairāki ekspedīcijas dalībnieki, kas viņam laipni atļāva izmantot savas atmiņas, piezīmes un dienasgrāmatas. Brīnumainā kārtā bija saglabājies arī ekspedīcijas fotoarhīvs. Izmantojot pieejamos materiālus, autoram ir izdevies negaidīti aizraujošs, ļoti dzīvs un ticams stāsts par to, kā Endurances komanda izdzīvoja tik ekstrēmos apstākļos. Pat zinot to, ka visi izglābsies (šis fakts ir izpalīdzīgi norādīts uz grāmatas vāka, tāpēc neuzskatu to par šausmīgu maitekli), bija ļoti interesanti sekot līdzi notikumiem. Kā viņi iekārtojās uz ledus, kā pārdzīvoja polāro nakti, kā izklaidējās, kad apkārt ir tikai ledus tuksnesis, kā mēnešiem pārtika lielākoties no roņiem un pingvīniem un kā apēda savus suņus, kas pēc apnicīgās roņu-pingvīnu diētas garšojuši kā izcila delikatese. Un vispār, kā jutās cilvēki pilnībā atrauti no civilizācijas, kad eksistences vienmuļība sasniegusi galējību. Par ko viņi domāja, un par ko sapņoja (maiteklis – lielākoties par ēdienu, kas nav pagatavots no pingvīniem).
Parasti lielākās problēmas tādās ekspedīcijās ir saistītas ar iespējamu komandas dumpošanos, savstarpēju kašķēšanos un šķelšanos. Lai gan Šekltons savas ekspedīcijas sastāvu bija nokomplektējis ar diezgan vieglprātīgu pieeju, kopumā komanda noturējās ļoti labi. Protams, ik pa laikam kādam uznāca melnie, vai kāds arī sadumpojās, bet bez nopietnām sekām. Jāpiezīmē, ka potenciāli bīstamākās personas Šekltons uzraudzīja īpaši rūpīgi un centās turēt savā tuvumā. Šad un tad viņam nācās pieņemt ļoti nepopulārus lēmumus, kā, piemēram, samazināt pārtikas devas vai pavēlēt nošaut kuģa kaķi Čipijas kundzi (kas īstenībā bija runcis, kas ticis pie šāda vārda neliela pārpratuma dēļ), bet polārā ekspedīcija nav nekāds skautu pikniks zaļumos. Tā tās lietas tur notiek. Patiesībā, ja kāds arī gribētu atšķelties no ekspedīcijas, viņu gaidītu droša bojāeja, jo šajos apstākļos vienatnē izdzīvot nebūtu iespējams. Galu galā dzīvot gribēja visi, tāpēc arī komanda bija diezgan saliedēta. Nenoliedzami viņiem paveicās, ka kapteinis Frenks Vērzlijs bija ģeniāls navigators, kurš neskatoties uz pastāvīgajām vētrām spēja aizvadīt laivu precīzi līdz niecīgajai saliņai vairāku simtu jūdžu attālumā milzīgā okeāna vidū laikā, kad, ziniet, nekādu GPS sistēmu nebija. Kuģa pavārs arī ir bijis fenomenāls, jo spēja pagatavot siltu ēdienu visneiedomājamākajos apstākļos. Bet, nu, tas ir labs stāsts, kuru vērts izlasīt pašiem.
Alfreda Lānsinga “Izturība” ir klasisks dokumentālais piedzīvojumu romāns, kas vēsta par vienu no pēdējiem ceļojumiem, kas noslēdza lielo atklājumu laiku. Brīnišķīga grāmata – gandrīz vai neticams stāsts par cilvēku izturību drosmi un fenomenālu dzīvotgribu ekstremālos un bezcerīgos apstākļos. Noteikti iesaku visiem, kam patīk ceļojumu un piedzīvojumu stāsti
Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.

Visā pasaulē nekas cits neliek izjust tādu pamestību kā polārā nakts. Tā ir atgriešanās ledus laikmetā – nav ne siltuma, ne dzīvības, ne kustības. Tikai tie, kas to piedzīvojuši, spēj pilnībā saprast, ko nozīmē dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas dzīvot bez saules.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Sāga

Brian K. Vaughan (writer), Fiona Staples (artist), Saga Vol. 1-8, 2012-2017

Šobrīd ir pierasts pie šīs vasaras tvanīgās tveices, bet sākumā tā ļoti nomāca vēlmi veikt jebkādas intelektuālas ārpusdarba aktivitātes. Tad atcerējos, ka man taču plauktā stāv kaudzīte nelasītu grafisko romānu, un pavadīju brīnišķīgu nedēļu lēnā garā lasot Sāgu. Katru vakaru pa burtnīciņai, vai kā nu tur pareizi latviešu valodā sauc atsevišķos komiksu sējumus. Te būtu vietā paskaidrojums, kā es tiku pie šī labuma, jo grafiskie romāni nav pati lētākā izklaide. Tātad Sāgu es saņēmu dāvanā no Austras vienā no grāmatu blogeru Ziemassvētku apdāvināšanās reizēm. Nopirku pirmo daļu, tā bija laba, bet uz pārējām vēl nepaspēju saņemties, kad man tās laipni piedāvāja aizdot izlasīšanai Ints. Paldies, jums abiem!

Atgriežoties pie komiksa, Sāga ir visīstākā kosmiskā ziepju opera, bet sasodīti forša. Tur ir planēta, kuru apdzīvo spārnaini radījumi, un šai planētai ir pavadonis, kuru apdzīvo ragainas būtnes. Abas šīs rases no mūžseniem laikiem nežēlīgi karo savā starpā, un pamazām šajā konfliktā ir ievilkta visa galaktika. Un tad viena spārnotā jaunuve vārdā Alana izlasa satriecoši bezgaumīgu, banālu un sentimentālu lubeni, kādas vairumā driķē vienacains starpgalaktisks rakstnieks Heists. Ar lubenēm patiešām ir jāuzmanās, jo sliktas literatūras lasīšanai nudien var būt neprognozējamas un katastrofālas starpgalaktiskas sekas. Jaukā, spārnainā Alana un ragainais gūsteknis Marko šausmīgi samīlas viens otrā un kopīgi aizlaižas labi tālu prom no visiem karotājiem. Un viņiem piedzimst bērniņš, kuram ir gan spārniņi, gan radziņi. Tas ir līdz šim nebijis briesmīgs pārkāpums un skandāls. Jauno ģimeni metas vajāt abas karojošās puses, viņiem nākas bēguļot pa visu galaktiku, un izskatās, ka tas varētu turpināties vēl ļoti ilgi.

Apdomājot, kas Sāgu padara tik baudāmu, vispirms jāpiemin brīnišķīgie zīmējumi, autoru fantāzija un humors. Cik nu man sanācis redzēt komiksus, tad Sāga ir visskaistākais grafiskais romāns, kuru ir baudījušas manas acis. Zīmējumi ir bezgala daiļi, ļoti krāšņi un izteikti emocionāli. Autoru fantāzija ir fenomenāla. Sāgas pasauli apdzīvo visneiespējamākās būtnes – tur ir superīgais melu kaķītis, Milosas Venēra ar zirnekļa pakaļu, auklīte – rozā spoks, kurai palikusi tikai ķermeņa augšdaļa, no kuras karājas zarnas, zilasiņu roboti ar kaut kādiem arhaiskiem televizoriem galvu vietā, ragaina transdzimtes persona, pleznainu geju pārītis, mīlīgs ronītis dzeltenās bikšelēs un bezgala daudzi citi. Vienīgi man ir mazliet žēl, ka Sāgas autori laikam īsti nezina, ko iesākt ar pašu radītajām brīnumainajām būtnēm un lielākoties tās ātri vien tiek dramatiski, bet nenoliedzami vizuāli skaisti izšķaidītas pa komiksa lappusēm. Turklāt Sāga ir arī apburoši un eleganti neķītra. Kur gan vēl var aplūkot masturbējoša drakona bildi pa visu atvērumu. Autori nemēģina izlikties, ka šis ir kaut kas nopietns, bet ar prieku izbauda kosmiskās ziepju operas iespējas. Atbilstoši žanram, te personāži mēdz gan iekrist komā, gan zaudēt atmiņu. Tur ir pat opera operā, jo vienu brīdi Alana kā aktrise spēle vienā citā kosmiskajā šovā. Savukārt otrā plāna personāži salasās tās pašas Heista bezgaumīgās lubenes un ātri vien samīlas viens otrā visādās interesantās kombinācijās.

Lielākais Sāgas trūkums tomēr ir sižets, kas ir izteikti lineārs. Galvenie varoņi bēg, citi dzenas viņiem pakaļ. Mazliet dažādības visā tajā ienes Marko vecā brūte un frīlanceru būšanas. Tomēr pēdējās burtnīcās sižets sāka jūtami buksēt, bet autori to virza uz priekšu lielākoties ar vajadzīgajā brīdī izpalīdzīgi no krūmiem izstumtu klavieru palīdzību, kas vairs nav tik interesanti. Tāpat arī biežā otrā plāna varoņu maiņa paliek apnicīga. Tāpēc drusciņ baidos, no tā, ka ar laiku Sāga var samaitāties un pārlieku iestiepties.

Tomēr pirmās astoņas Sāgas daļas kopumā man ļoti patika. Dažas, protams, bija labākas un dažas vājākas, bet vidējais vērtējums ir stabils četrinieks piecu zvaigžņu sistēmā.
Sāga ir krāšņa un aizraujoša kosmiskā opera, ar kuru lieliski izklaidēties brīžos, kad negribas nekādu intelektuālo piepūli.

Vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”

Šeins Hegartijs “Tumšmute”, no angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane, Rīga: Prometejs, 2018, (Shane Hegarty, Darkmouth, 2015)

Pastāv uzskats, ka grāmatu izstādē nopirktās grāmatas tiek izmantotas tikai bildēm sociālajos tīklos, un nemaz netiek lasītas. Tie ir nekrietni apmelojumi, nu vismaz daļēji. Nu, labi, vienu grāmatu no pagājušā gada izstādes es patiešām vēl neesmu izlasījusi. Vienkārši dažām grāmatām pirms lasīšanas ir jānostāvas, bet dažas tiek izlasītas jau pirmajā dienā, kā jaukais piedzīvojumu stāsts bērniem “Tumšmute”

Par Tumšmuti sauc vienu no Drūmajiem ciemiem. Patiesībā tas ir mazs un mīlīgs ciematiņš, kuru svešiniekiem ir grūti atrast, jo kartē tas vienmēr ir iezīmēts mazliet uz citu pusi no vietas, kurā atrodas. Drūmie ciemi ir īpaši, jo tajos ik pa laikam no Apsēstās puses ierodas briesmoņi. Patiesībā jau tie nemaz nav briesmoņi, bet gan leģendas, mīti un teiksmas, kas kādreiz ir dzīvojuši kopā ar cilvēkiem, bet pēc tam kaut kas ir nogājis greizi. Ar briesmoņiem cīnās īpaši leģendu mednieki. Tas ir nopietns amats, kuru drīkst nodot tikai saviem tiešajiem, personīgajiem pēcnācējiem. Vienīgi pēdējā laikā briesmoņi vairs nekur citur pasaulē neuzrodas kā tikai Tumšmutē. Līdz ar to leģendu medniekiem par nopietnāko profesionālo problēmu ir kļuvis motivācijas trūkums, nevis, teiksim, norauta roka (vai norautas abas rokas), kā tas ir bijis dažus pēdējos gadsimtus.

Grāmatas galvenajam varonim Finam ir divpadsmit gadi, un viņam ir pienācis laiks kļūt par īstu leģendu mednieku, tāpat kā viņa priekštečiem neskaitāmās paaudzēs. Iespējams, ka pat par pēdējo leģendu mednieku pasaulē. Tomēr Finu šī profesionālā karjera ne visai saista un, godīgi sakot, briesmoņu medības arī nepadodas īpaši labi. Zēns labāk gribētu kļūt par vetārstu. Un būt par leģendu mednieku nemaz nav pārlieku pateicīgs amats, jo ar laiku vienkāršie ciema iedzīvotāji neizbēgami sāk medniekus identificēt ar pašiem briesmoņiem, un tas nekādi neuzlabo Fina sociālos kontaktus ar pārējiem vienaudžiem.
Vēl ir ļauns un mīklains pareģojums par pēdējo leģendu mednieku. Un ciemā pēkšņi ierodas kāda meitene, kura ļoti grib draudzēties ar Finu. Vārdu sakot, šķiet, ka palēnām briest kādas milzīgas nepatikšanas.

“Tumšmute” ir klasiska piedzīvojumu grāmata bērniem ar pakāpenisku varoņa izaugsmi, draudzību, pārbaudījumiem, noslēpumiem, briesmoņiem un paralēlo dimensiju. Tā ir viegli lasāma, ar patīkamu humoru, vietām arī mazliet patumša, bet tās jau nebūtu nopietnas briesmoņu medības, ja neviens neciestu. Grāmata ir pirmā daļa sērijā un tai ir vēl trīs turpinājumi. Tāpēc saprotams, ka šajā daļā autors mums visus noslēpumus neatklāj, tā beidzas ar kārtējo sižeta pavērsienu, un nudien būtu jauki, ja mēs kaut kad tiktu arī pie tiem turpinājumiem. Pie grāmatas plusiem es pieskaitītu arī Tumšmutes karti un izteiksmīgās ilustrācijas.

Vispār tādu labu un aizraujošu fantāzijas piedzīvojumu grāmatu jaunākā skolas vecuma bērniem nemaz nav daudz, tāpēc “Tumšmuti” noteikti ieteiktu visiem, kas tikai grib uzsākt savu iepazīšanos ar brīnišķīgo grāmatu pasauli. Bet nevajag bēdāties, ja gadījumā esat maķenīt vecāks un gudrāks, jo šo grāmatu droši var lasīt visos vecumos.

Ja ir interese, tad ar “Tumšmutes” fragmentu var iepazīties šeit.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.