Tag Archives: pusaudžu literatūra

Deivs Egerss „Sfēra”

Deivs Egerss „Sfēra”, no angļu val. tulk. Katrīna Tillberga, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Dave Eggers, The Circle, 2013)

„Sfēra” ir diezgan svaiga jauniešiem domāta antiutopija. Paņēmu to lasīšanai ciema bibliotēkā, jo grāmatu rotāja atzinīgi vārdi no pašas distopiju karalienes Atvudas, tomēr romāns lika stipri vilties un tā vietā visiem ieteiktu labāk izvēlēties kādu no pašas Atvudas darbiem. Viņai gan varu piekrist, ka „Sfēras” ideja ir gluži laba, lai gan nepavisam oriģināla. Autors no Orvela „1984” ir aizņēmies domu par Lielo brāli, kas visu novēro, un sakombinējis ar sociālajiem tīkliem iegūstot pilnīgu jebkura cilvēka dzīves caurredzamību. Protams, viss tiek darīts tikai ar vislabākajiem nolūkiem. Bet, hei, vai patiešām mūsdienās kāds nav dzirdējis par sociālo tīklu bīstamību un nezina, kādas sekas var būt tajos ievietotai informācijai, un cik maz var ticēt tam, kas tajos atrodams. Vai tas patiešām ir jaunums un reti kurš par to ir informēts? Tas nu vēl tā, bet autoram pašu stāstu ir izdevies pasniegt kaut kā stipri garlaicīgi, absolūti paredzami un galīgi nepārliecinoši.

sferaVispirms jau galvenā varone Meja Holande, meitene no kaut kādiem amerikāņu pāķiem, kura, pateicoties savai draudzenei, ir tikusi pie darba ļaunajā interneta kompānijā, kas pamazām taisās aprīt visu pasauli, ir kaut kāda neiedomājami stulba aita. Nē, nu nepārprotiet, dumju cilvēku, protams, pasaulē netrūkst un ir pilnīgi normāli, ka tādus izvēlas arī par grāmatu varoņiem, tomēr šajā distopijā stāsts krietni zaudēja tieši šī skatu punkta dēļ. Meja nepazīst nekādas reālam cilvēkam raksturīgas šaubas par savu rīcību un izvēlēm, viņai nepiemīt ne mazākas kripatiņas kritiskās domāšanas, viņa bez iebildumiem piekrīt pilnīgi visam, ko no viņas prasa, grib visiem patikt un būt laba, klusi un panesīgi pacieš visus darba devēju pazemojumus, nez kāpēc uztur attiecības ar pilnīgu kretīnu – Meja Holande neapšaubāmi ir viens no derdzīgākajiem sieviešu tēliem pēdējā laikā lasītajās grāmatās. Šķiet, ka Meja ir riebusies arī pašam autoram, jo viņš savai varone ir noskaudis pat normālu seksu (bet man negribas pat domāt, kāpēc autors savus vīriešu kārtas personāžus ir apveltījis ar tik kretīniskām seksuālajām nosliecēm). Iespējams, ka tik dumja galvenā varone ir izvēla tāpēc, lai potenciālā jauniešu auditorija varētu sajusties par viņu gudrāka un tāpēc labāk novērtētu grāmatu. Bet pēc romāna izlasīšanas tomēr šķiet, ka autors vienkārši nav spējīgs uzrakstīt stāstu no sakarīgāka personāža skatījuma, jo vispār „Sfērā”, bija maz kaut kā lasāma.

Pārsvarā lielākā daļā grāmatas gandrīz nekas nenotiek, bet ir sīki aprakstītas Mejas likstas ar sociālajiem tīkliem. Tad viņa kādu nav apstiprinājusi, kaut ko nav nolaikojusi, tad nav ar vajadzīgu informāciju padalījusies un kāds tādēļ ir dikti apvainojies (un šitā tur veselām lappusēm, garlaicīgi līdz ārprātam). Pa vidu vēl ir romantisko attiecību trijstūris ar diezgan vājiem seksa ainu aprakstiem („Sfēra” var droši pretendēt uz pirmo vietu arī šogad lasīto sliktāko seksa ainu topā). Piedevām autoram nav ne mazākās sajēgas par interneta kompānijas klientu apkalpošanas nodaļas darbu. Romāna ir neticami vienkārši pasniegta cilvēku atteikšanās no sava privātuma un izrādās, ka privātajai kompānijai pārņemt nopietnas valsts funkcijas ir tīrais nieks. Bet „Sfērā” nav pilnīgi nekā no tām nomācošajām parasta cilvēka problēmām ar sociālajiem tīkliem, kad tie lielākoties riebjas, bet savām vajadzībām jau tos izmantojam – gluži kā es šo aizdomīgo blogosfēru, lai ievietotu romāna aprakstu.

Tomēr pieļauju, ka es diez vai esmu „Sfēras” mērķauditorija, jo lielāko dzīves daļu gluži labi esmu iztikusi bez interneta un, redziet, pat izdzīvojusi, bet iespējams, ka jauniešiem der šad tad atgādināt, ka eksistē arī dzīve ārpus sociālajiem tīkliem un viņus vajag mazliet pabiedēt ar iespējamiem tīmekļa globalizācijas attīstības scenārijiem. Nu jā, vispārējs piespiedu pozitīvisms, ko apraksta „Sfērā”, patiešām ir kaut kas baiss.

Freds Adra „Lapsa Uliss un zobenzobaino dārgumi”

Фред Адра, „Лис Улисс и клад саблезубых”, 2006

Stāsts par Lapsu Ulisu (droši vien pareizāk būtu latviski viņu saukt par Odiseju, bet kaut kā neskan tik labi) ir viena no dīvainākajām pēdējā laikā lasītajām bērnu grāmatām. Tās autors Freds Adra ir dzimis Tbilisī, dzīvo Jeruzalemē un raksta krievu valodā – lielākoties humoristiskus fantāzijas darbus.

„Lapsa Uliss”, protams, ir pasakveidīga bērnu un pusaudžu grāmata, bet tāda mazliet savdabīgāka un sarežģītāka nekā ierasts sagaidīt no šī žanra. Grāmatas sižets gan ir ļoti vienkāršs, vietām pat bērnišķīgi naivs un lasot brīžiem šķiet, ka tas ir uzrakstīts tikai tā starp lapsa-ulisscitu un lielas nozīmes šajā stāstā tam nav. Galvenais varonis Lapsa Uliss aiz gara laika ir pats sev parādījies sapnī, pat sev izteicis pareģojumu par senu zobenzobu tīģeru dārgumu slēptuvi un tagad pats arī mēģina to piepildīt Nelaimīgo naktī sameklējot trīs Nelaimīgos, ar kuriem kopā varētu doties bagātību meklējumos. Sameklētā komanda ir maza, bet jautra – blēdīgs krāpnieks runcis Konstantīns, memļaks pingvīns Jevgēnijs un pusaudžu problēmu nomāktā lapšele Berta. Pats Uliss ir personāžs, kādu laikam iespējams atrast tikai krievu literatūrā – vienmēr nosvērts un džentlmenisks, un vienlaicīgi pilnīgi ķerts, nelabojams pofigists, mūžīgs meklētājs un izcils ceļotājs (tas gan varbūt kaut kad nākotnē). Katrā ziņā daudzi grāmatas personāži ir dikti kolorīti. Vēl jau visam pa vidu maisās Pārpērtiķa Atnākšanas Gaidīšanas sekta, zaķu mafija Krolikones vadībā, dubultspiegs Mario, pāris spoki, Lielais Traģiskais teātris ar prīmu zosi Izoldi, privātdetektīvu pārītis un daudzi citi. Šajā pasaulē nav vienīgi cilvēka, un antropomorfo dzīvnieku sabiedrībā viņa nemaz arī netrūkst. Grāmata ir asprātīga un lielā mērā tā ir arī parodija par dažādiem žanriem. Īpaši autors te paņirgājas par detektīviem un kriptotrilleriem. Grāmata ir arī diezgan antireliģiska (attiecībā uz to Pārpērtiķa gaidītāju sektas būšanu) un kaut kur tā bija nosaukta par antinārniju, jo te netiek atbalstīts uzskats par cilvēku kā radības kroni. Bet kopumā jau “Lapsa Uliss” ir pozitīvs, amizants un mīlīgs stāsts.

Grāmatas humors ir ļoti jauks un man patiešām patika, bet pieļauju, ka daudzus tas varētu kaitināt – tāds izteikti absurds un vairāk balstīts uz dialogiem un vārdu spēlēm. Mazliet šaubos, vai bērni to spēj pilnībā saprast, bet varbūt tas nemaz nav vajadzīgs.

Слушайте, а, может, вы ненавидите мертвых? — Волк Самуэль окинул пингвина подозрительным взглядом. — Уж не некрофобы ли вы?
Нет-нет, мы — некрофилы! — поспешил заверить его Евгений…

Stāsts beidzas ar pamatīgu sižeta pagriezienu, un „Lapsam Ulisam” ir uzrakstīti vēl divi turpinājumi. Topot arī ceturtais. Diez vai „Lapsu Ulisu” kāds izdos latviski, tāpēc grūti to ieteikt kādam lasītājam (šķiet, ka bērni vairs krieviski nelasa vispār). Tā nu nobeigumā pāris dialogi, kas parāda grāmatas noskaņu.

– Классическая трагедия помогает очиститься путем сопереживания.
– Э-э-э… То есть мы очищаемся, глядя, как другим плохо?
– Ну, это несколько упрощенный взгляд, но, грубо говоря, да.
– В каком ужасном мире мы живем, проворчал Константин.

— А почему мост называется Кровавым? — поинтересовался он, подозревая, что ответ его расстроит. Но любопытство оказалось сильнее страха. Берта прищурилась, кинула взгляд в темноту и произнесла:
— Когда-то, давным-давно, здесь пролилась кровь… Много крови.
— Какая страшная история… — прошептал Крот.
— Не особенно, — ответила Берта. — Что такого уж страшного в том, что перевернулась лекарская карета, перевозящая донорскую кровь?
— А, донорская! — обрадовался Крот. — Я уж подумал, что убили кого-то!
— Так и есть. Всех доноров убили. Иначе как бы у них отобрали кровь? Но произошло это не здесь, а в другом месте. Оно теперь называется Площадь Павших Доноров.

Džo Aberkrombijis “Pusķēniņš”

Džo Aberkrombijs „Pusķēniņš”, no angļu val. tulk. Ligita Lukstraupe, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Joe Abercrombie, Half a King (Shattered Sea 1), 2014 )

No tumšās fantāzijas mīļotājiem par Aberkrombija darbiem allažiņ ir dzirdētas labas atsauksmes, tāpēc iepirku e-grāmatu tikko pamanīju to Zvaigznes piedāvājumā. Un kā atvēru to vaļā, tad arī vienā piegājienā tajā pašā vakarā izlasīju. Nu labi, pāris reizes atrāvos, lai uzvārītu tēju.

puskeninsLaikam gan vispirms ir jāsāk ar to, ka šis nav īstais Aberkrombijs, bet gan viņa atvieglotā versija mazgadīgām personām – bez seksa, nopietnas vardarbības un galīgi bezcerīgām beigām. Galvenais varonis Jārvi ir mazas valsteles karaļa jaunākais dēls, no dzimšanas kropls un piedevām ņuņņa, kurš sapņo par maģistra karjeru, tējiņu vārīšanu un rāmu dzīvi bibliotēkā. Taču ļaunais liktenis un skarbais autors Jārvi mierīgo dzīvi ātri vien sagriež kājām gaisā un sasit lupatās, un arī lasītājs diez vai būs tā īsti iegrimis stāstā, kad Jārvi jau būs paspējis gan kļūt par karali, gan troni pazaudēt. Protams, pēc tam jaunekļa dzīvē viss ir slikti, sliktāk un vēl sliktāk, un Jārvi ir jāiziet pilns process no sērijas kā rūdījās tērauds, lai beigās kļūtu par patiesi gudru, viltīgu, blēdīgu un valdīt spējīgu personu. Jāatzīst, ka grāmatā nav nekā tāda, kas nebūtu jau kaut kur lasīts vai redzēts kādā citā fantāzijas stāstā. Ak, te ir pat bleķa tronis. Tomēr autors ir talantīgs stāstnieks un tādiem jau klišejas netraucē, drīzāk tikai palīdz un no grāmatas nav iespējams atrauties. Turklāt, romāns ir ļoti kinematogrāfisks un lasot visas ainas var viegli iztēloties acu priekšā.

Lielākoties „Pusķēniņa” pasaule ir špikota no Viduslaiku Skandināvijas, tāpēc šķiet pazīstama un Sašķeltās jūras prototips gluži labi varētu būt Baltijas jūra. Maģijas te praktiski nav, senos laikos gan ir bijuši sastopami elfi, bet sen jau izmiruši, atstājot tikai dažus dīvainus artefaktus. Stāstījums ir spraigs un te neviens ar garām apcerēm nenodarbojas. Un grāmata jau vispār ir īsiņa – kā jau bērnu versija. Man tīri labi patika, ka Aberkrombija izveidotā pasaule bija tik tīkami racionāla (nu galīgi ne tāda kā mūsējā, bet šī taču ir fantāzijas grāmata un šajā žanrā var atļauties nobīdes no realitātes) un lielākoties visām ļaundarībām bija loģisks un saprotams ekonomiskais vai fiskālais pamatojums.

Lasot e-grāmatas tomēr nākas koncentrēties vairāk, nekā pavadot laiku pie papīra izstrādājuma (izlasīto nepāršķirstīsi un nejauši beigas arī neatvērsi, droši vien tāpēc daudziem tās ne visai patīk), bet toties tās parasti var ātrāk izlasīt un ir vieglāk uztvert teksta būtību un struktūru. Tā nu pāris sižeta pagriezieni bija tik paredzami, ka nedaudz sanāca vilšanās, ka beigās patiešām tā arī notika, kā gaidīju, un autors nebija izdomājis kaut ko viltīgāku. Jārvi izaugsme arī šķiet dikti strauja un brīžiem viņam vienkārši pārāk daudz veicas. Stāstam ir jauka spirālveida kompozīcija, viss sākas tāpat kā beidzas, tikai galvenais varonis jau ir pavisam citā līmenī. Un kaut arī „Pusķēniņš” ir triloģijas pirmā daļa, to mierīgi var lasīt arī kā atsevišķu grāmatu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka turpinājumi pēc zinošu cilvēku atsauksmēm neesot tik labi.

„Pusķēniņš” ir patiešām forša, interesanta un klasiska piedzīvojumu grāmata pusaudžiem. Tā māca neņerkstēt par bijušo, bet censties izmantot, kas nu ir pie rokas atlicis, un saprast, ka dzīve ir skarba, uzvarētājus netiesā un ar cildenu un jauku rīcību neko daudz visticamāk nesasniegsi.

Lūiss Sahars “Bedres”

Lūiss Sahars „Bedres”, no angļu val. tulk. Maira Jēgere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2006., (Louis Sachar, Holes, )

Šodien pieslēdza apkuri – tātad vasara patiešām ir beigusies un nāksies vien pievērsties rudens izklaidēm, vispirms jau blogam. Beigusies ir arī obligātās literatūras lasīšana. Lai gan skolas ieteicamo grāmatu piedāvājumā bija arī brīnišķīgā Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata”, kas mani bērnībā dikti aizrāva, izvēlējāmies kaut ko pieticīgāku – Lūisa Sahara „Bedres”. Izvēle bija veiksmīga un uzreiz varu pateikt, ka bērniem grāmata patika un viņi to izlasīja ātri un ar interesi.

bedresPēc būtības „Bedres” ir mūsdienu pasaka. Jā, un galvenais grāmatas varonis Stenlijs Sjilnets ir totāls neveiksminieks. Tas gan nav nekas pārsteidzošs, jo arī manā attīstītā sociālisma laikmeta bērnībā totāli neveiksminieki bērnu literatūrā dīvainā kārtā bija ļoti izplatīti – mūsu pašu vietējais bestsellers Zentas Ērgles „Esmu dzimis neveiksminieks”, blogā jau aprakstītais Alfons Trīcvaidziņš, poļu Mareks Vasarraibumiņš un puisītis Ačgārnītis, krievu Jānis Smaidiņš – kas gan viņus visus var atcerēties. Tomēr atšķirībā no minētās kompānijas Stenlijs ir mūsdienīgs neveiksminieks un viņa nelaimēm ir ļoti konkrēts ārējas izcelsmes cēlonis, jo visai Sjilnetu ģimenei jau kopš vairākām paaudzēm ir uzlikts dikti briesmīgs beztermiņa (vārdu sakot, uz mūžīgiem laikiem) lāsts, pie kura vainīgs neapdomīgais Stenlija vecvecvectētiņš Elija. Ja kādam interesē, kur var tikt pie tādiem šaušalīgiem lāstiem, tad Vikipēdija apgalvo, ka 19. gadsimta Latvijā. Tak ne vienmēr šim avotam var ticēt. Ja arī ārkārtīgi daiļu, bet neiedomājami glupu jaunuvju pie mums nekad nav trūcis, tad grāmatā aprakstītās cūkkopības metodes gan pie mums nebūtu bijušas realizējamas. Lai nu kā, lāsts darbojas, un Stenlijs gluži nepelnīti nonāk ļoti dīvainā zēnu pāraudzināšanas nometnē, kur viņiem rakstura norūdīšanai katru dienu svelmainā tuksnesī ir jāizrok noteikta izmēra bedre. Bet, kā jau pasakā, lasītājam uzreiz ir skaidrs, ja varonis rīkosies nesavtīgi un pienācīgi, ļaunā burvestība varbūt zaudēs savu spēku.

Kopumā „Bedres” ir jauka piedzīvojumu grāmata bērniem ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnas maģijas piedevu. Mazliet amizanti, bet autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances arīdzan. Tomēr viss šis kokteilis kopā veido patīkami dzīvīgu un interesantu stāstu, kurā veiksmīgi ir sapludināti gan simts gadu vecas pagātnes, gan tagadnes notikumi. Tēli varbūt arī nebija izstrādāti ļoti niansēti, bet ļaunie te ir patiešām biedējoši ļauni, labajiem nemaz nav tik vienkārši būt labiem, un par dažiem nemaz nav īsti skaidrs vai viņi ir labie, vai ne tik labie. Vispār radās iespaids, ka grāmatas sižets ir ļoti pārdomāts, jo visām stāsta gaitā pieminētājām lietām – dzeltenplankumainajām ķirzakām, sīpoliem, persikiem un pat dikti smirdīgām sporta kurpēm bija sava precīzi piemeklēta loma notikumu attīstībā un atbilstošā noslēgumā. Nekas te nebija nejauši un pat man patika, cik sakārtota bija grāmatas iekšējā loģika.

Šķiet, ka „Bedres” varētu būt piemērota lasāmviela bērniem 10 līdz 12 gadu vecumā, bet lielākiem jau varētu būt par vienkāršu. Un, lasot šo grāmatu kopā ar bērniem, var pārrunāt visdažādākos jautājumus – par rasismu, liktenīgu nolemtību, lasītprasmes noderīgumu, vecu konservu uzturvērtību, un galu galā to, cik liela nozīme dzīvē var būt īstiem draugiem.

Ā, grāmatai ir arī ekranizācija ar Sigurniju Vīveri galvenās ļaundares lomā, bet tā ir visai viduvēja (Holes, 2003).

Janne Tellere „Nekas”

Janne Tellere „Nekas”, no dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe, Rīga: A&A Vision, 2015., (Janne Teller, Intet, 2000)

Romānu „Nekas” paņēmu lasīšanai bibliotēkā. Vispirms jau tam ir nopietna tulkotāja, kuras kontā ir Pētera Hēga un Sērensa Kirkegora darbi, bet, galvenokārt, uzķēros uz mazā, jaukā mārketinga trika – uz vāka bija norādīts, ka šī ir dikti strīdīga grāmata, kuru šur tur esot aizlieguši lasīt un pat rādīt bērniem.. Kas gan mūsdienās varētu būt tik ļoti aizliedzams? Vai, precīzāk, ko gan interneta un viedtālruņu laikmeta bērni varētu nebūtu redzējuši? Tātad noskaņojos uz drūmu, vardarbīgu varbūt pat perversu vai rasistisku jauniešu romānu. Tak slavenā pusaudžus maitājošā grāmata izrādījās tikai ar vispārzināmām atziņām piebārstīta filozofiska pasaka Koelju stilā par mūžseno tēmu – dvēseles pārdošanu sātanam.

Janne Tellere NekasGrāmatas sižets ir pavisam vienkāršs. Kādā dāņu čuhņā viens no septītās klases skolēniem Pjērs Antons pirmajā skolas dienā paziņo – Nekam nav jēgas, to es zinu jau labu laiku. Tāpēc nav vērts neko darīt, to es aptvēru tikko. – un uzkāpj plūmē un tur arī paliek sēžam un bļaustoties, ka nekam nav jēgas un mēs visi mirsim, gandrīz līdz grāmatas beigām. Pārējie skolēni tā vietā, lai uzvestos kā normāli pusaudži, vienkārši paraustītu plecus un dotos prom, sāk izpildīties maksimāli destruktīvi, tas ir nolemj mēģināt Pjēram Antonam pierādīt, ka viņiem tā jēga ir un sāk vākt lietas ar jēgu. Bet, ja kādai lietai ir jāpierāda tās jēga, tā tādēļ vien padara to bezjēdzīgu. Iesākumā viņi savāc visādu drazu, bet pamazām jēgas meklējumi paliek nopietnāki, tiek upurēti iemīļotie komiksi, velosipēdi, mājdzīvnieki un mati. No kapiem tiek rakti laukā mirušie ģimenes locekļi, bet ar to nekas nebeidzas. Katrs no bērniem pēc sava dziļi personīgā upura jēgai no nākamā prasa ziedot kaut ko nopietnāku un sāpīgāku. Tā kā grāmata ir paveca, tad iPhone nevienam no varoņiem vēl nebija, bet pieļauju, ka tagad jēgas instalāciju veidotu kaudzīte ar viedtālruņiem, kas alegoriski simbolizētu pilnīgi visu. Kā jau minēju, šī grāmata ir tipiska filozofiska līdzība un to ir iespējams analizēt tikai simboliskā plāksnē, jo tajā viss ir vienas vienīgas metaforas, pat bērnu tēli ir tikai plakanas ilustrācijas nevis dzīvi cilvēki. Interesanti, ka pēdējā laikā lasītajā literatūrā bieži vien īpaši simbolisks un jēgpilns dzīvnieks ir kāmis. Šis sīkais grauzējs patiešām prot iedvesmot rakstniekus uz metaforiskiem sacerējumiem.

Jāatzīst, ka autore jēgas meklēšanas procesu ir aprakstījusi gana asprātīgi un ironiski. Tomēr ar savu kopumā didaktiski viszinīgo skatu no augšas viņa galu galā vienā brīdī pati sev iešauj kājā, jo beigās ir skaidrs, ka šī nu gan nudien ir viena bezjēdzīga grāmata, jo tā neizpilda pašu elementārāko autores uzstādīto jēgas esamības nosacījumu. Vienīgi to nabaga mājdzīvnieku man patiešām bija žēl. Kaut kas necienīgs ir daudzu autoru tieksmē uzskatīt tos tikai par līdzekli literāru alegoriju veidošanai.

Vai šis romāns būtu bērniem kaitīgs? Kā zināms, tad nejēgām kaitīga var būt jebkura grāmata, Bībeli, Komunistiskās partijas manifestu un vegānu ēdienu pavārgrāmatu ar labākajām rauga sviesta receptēm ieskaitot. Svarīgāk būtu bērniem iemācīt humānu vērtību sistēmu, kritisko domāšanu un matemātisko analīzi, pēc tam viņi var mierīgi lasīt visu, ko vien grib un paši tīri labi ar to tikt skaidrībā. Katrā ziņā Kinga romānos un Bada spēlēs ir krietni vairāk vardarbības nekā šajā grāmatā. Protams, gadās arī stulbi bērni (tieši tāpat kā stulbi pieaugušie), kas neko no romāna nesapratīs, bet pie tā jau nepavisam nav vainīga grāmata.

Terijs Prečets „I Shall Wear Midnight”

Terry Pratchett „I Shall Wear Midnight„(2010)

I shall wear midnightTerijs Prečets tagad savas grāmatas raksta kādā labākā pasaulē, tāpēc ir mazliet skumīgi lasīt dažas vēl atlikušās neizlasītās. Un lasot gribas uzvilkt kaut ko naksnīgi melnu. „I Shell Wear Midnight” ir trīsdesmit astotā grāmata Plakanās pasaules sērijā un ceturtā jaunās raganas Tifānijas ciklā.

Tifānijas gaitām un izaugsmei cauri trīs grāmatām ir sekots līdzi jau no viņas deviņu gadu vecuma. Tagad viņai ir sešpadsmit un viņa ir pilntiesīga ragana, vienīgā dzimtajā Krītzemē. „I Shall Wear Midnight” ir jūtami tumšāka un drūmāka par pirmajām sērijas grāmatām, kas bija domātas mazākiem bērniem. Tifānijai nākas tikt galā ne tikai ar pusaklu vecenīšu slikti koptajiem kāju nagiem, bet arī daudz ļaunākām lietām, ko cilvēki sastrādā, hmm, teiksim, nelabvēlīgās ģimenēs. Viņas bērnības draugs Rolands taisās precēties ar kādu bālu bieži sarkstošu un nošņaukājušos radību vārdā Letīcija, kas neesot tik nelāgi sarežģīta kā Tifānija. Viņa tēvs vecais barons mirst (te nu autoram ir izdevusies ļoti piemīlīga un jauka miršanas aina), bet Tifānija tiek vainota viņa nāvē. Bez sekām nav palikusi arī iepriekšējā grāmatā „Wintersmith” aprakstītā jezga ar Ziemas garu, jo pasaulē ir atgriezies Cunnig Man – sens ļaunums, inkvizitora un raganu mednieka dēmons, kas tagad dzen pēdas Tifānijai.

„I Shall Wear Midnight” lasītāju gaida arī patīkama satikšanās ar daudziem labi zināmiem Plakanās pasaules tēliem – Granny Weatherwax (latviskajā tulkojumā vecmāmiņa Vējsēra), Nanny Ogg, vienīgo sievieti, kas ir mācījusies Neredzamajā universitātē Eskarīnu Smitu, dažās epizodēs arī ar pilsētas sardzi – Vaimsu, Angvu un kapteini Carrot Ironfoundersson. Iepazīstam Ankh-Morpork ne-raganas, bet visam pa vidu jaucas nakmakfīgli, kas sirsnīgi rūpējas, lai neviens nesūdzētos par haosa trūkumu.

Šī ir lēna, kaut kādā ziņā vecmodīga un, protams, smieklīga grāmata. Sižetā nav lielu pārsteigumu. Šoreiz Tifānijai nākas vairāk iedziļināties savas būtības tumšajās pusēs, apjaust katras rīcības cēloņus un sekas un tikt skaidrībā ar savām spējām un pārliecību par sevi. Jā, un kāpēc pavisam normāli cilvēki mēdz uzsākt raganu medības un tiecas vainot kādu citu savās neveiksmēs pat, ja tā ir tikai veca, nedaudz jukusi tante, kura ne pārāk rūpīgi ievēro personīgo higiēnu. Kāpēc ir ērtāk padzīt viņu no mājām un nomētāt ar akmeņiem viņas kaķi, nekā pašiem ķerties pie savu problēmu risināšanas.

„I Shell Wear Midnight” būtu labs noslēgums Tifānijas sērijai (ir gan plānota vēl viena grāmata kā pēcnāves izdevums, bet vēl jau nevar zināt, kas tur būs sanācis). Tā ir gudra, smieklīga un prātīga grāmata. Un Prečets ir parūpējies arī par ļoti izzinošām un izglītojošām zemsvītras piezīmēm par visdažādākajām tēmām.

There is a lot of folklore about equestrian statues, especially the ones with riders on them. There is said to be a code in the number and placement of the horse’s hooves: If one of the horse’s hooves is in the air, the rider was wounded in battle; two legs in the air means that the rider was killed in battle; three legs in the air indicates that the rider got lost on the way to the battle; and four legs in the air means that the sculptor was very, very clever. Five legs in the air means that there’s probably at least one other horse standing behind the horse you’re looking at; and the rider lying on the ground with his horse lying on top of him with all four legs in the air means that the rider was either a very incompetent horseman or owned a very bad-tempered horse.

Māris Rungulis „Lapsu kalniņa mīklas”

Māris Rungulis „Lapsu kalniņa mīklas”, Reiņa Pētersona ilustrācijas, Rīga: „liels un mazs”, 2014.

Pirmais septembris nenovēršami ir klāt, tāpēc blogā turpinu apcerēt ieteicamo literatūru lasīšanai 5. klasē. Šovasar bez „Miskastes bērna” bija jāizlasa arī divas no Bērnu un jauniešu žūrijas atbilstošajai vecuma grupai paredzētajām grāmatām. Pirmā izvēlētā grāmata „Samsons un Roberto” tika izlasīta ātri un patika visiem. Kā otru izvēlējāmies „Lapsu kalniņa mīklas”, jo grāmatas tēma šķita interesanta un bērnu literatūrā neierasta. Diemžēl izvēloties lasāmvielu pēc tēmas var gadīties arī nedaudz vilties. Tā nu, sākot lasīt „Lapsu kalniņa mīklas”, bērni uzreiz noformulēja divas galvenās lasītāju pretenzijas pret rakstniekiem:

  • Kāpēc rakstnieki neraksta (jā, kāpēc Ambjērnsens nav uzrakstījis turpinājumu „Samsonam un Roberto”?);
  • Kāpēc rakstnieki raksta grāmatas, kas nav aizraujošas.

Lapsu kalniņa mīklas„Lapsu kalniņa mīklās” autors ir pievērsies nopietnai mūsu vēstures lappusei, kas pēdējos gadu desmitos latviešu bērnu grāmatās netika apskatīta – mežabrāļu cīņām pēc Otrā pasaules kara. Manā bērnībā viņus grāmatās pieminēja bieži, bet, protams, no pavisam cita skatu punkta. Piemēram, vēl tagad atceros emocionāli dikti traumatisko epizodi no Ojāra Vācieša „ Tās dienas acīm”, kad ļaunie meža bandīti nošāvu zirdziņu. Laikam jau pēc tam nošāva arī kādu skolotāju, bet tas mani bērnībā diez vai īpaši saskumdināja.

Grāmatas darbība notiek divos laikos. Pirmais ir 1961. gada pavasaris, kad divi zēni ir devušies pavadīt brīvdienas laukos, bet otra stāstījuma līnija risinās tūlīt pēc kara. Autors ir ļoti rūpīgi izpētījis tēmu un grāmatā ir detalizēti aprakstīta mežabrāļu bunkura būvniecība un visādi tehniski sīkumi. Stāstā ir izmantotas aculiecinieku atmiņas, kas tam piešķir ticamību. Vienīgā bēda lasot ir, ka grāmata ir samērā garlaicīga. Pat man vajadzēja ļoti piespiesties, lai nelielo stāstu izlasītu līdz galam, bet bērniem diemžēl gāja vēl grūtāk. Starp citu, mani nemaz netraucēja tas, ka tagad literatūrā mežabrāļi ir morāli kristālskaidri, laipni, godīgi un stipri pārāki par rupjajiem, netīrīgajiem un alkoholu mīlošajiem padomju varas darbiniekiem. Brīžiem uzjautrināja gan, tak sen jau zināms, ka patiesība ir kaut kur tur ārā nevis grāmatās. Nebija jau arī liela bēda, ka bērniem ļoti daudz kas bija jāizskaidro papildus. Skaidrs, ka vidējais desmitgadnieks, viens pats lasot „ Lapsu kalniņa mīklas”, daudz ko no sešdesmito gadu ikdienas nesapratīs vai palaidīs garām, jo viņa uztverē šis laika periods ir tikpat sens un neizprotams kā Livonijas karš. Mani vairāk apbēdināja trūcīgā detektīvintriga un smagnējais stāstījuma stils. Atceros, ka man bērnībā ļoti patika līdzīgas, bet ideoloģiski pretēja satura grāmatas kā Laimoņa Vāczemnieka „ Veco vraku noslēpums” vai Zentas Ērgles „Operācija „ Kanna””. Pirmo pat izvilku no plaukta un nedaudz palasīju. Pateicoties tās ironiskajam stāstījuma stilam, sāku ķiķināt jau otrajā lappusē par traki nūģisko galveno varoni. Māris Rungulis ir labs rakstnieks, tomēr „Lapsu kalniņa mīklām” pietrūkst tās dzirksts, kas grāmatas padara aizraujošas bērniem. Un pieaugušajiem arī.

Bērna globālais secinājums par mežabrāļiem pēc izlasīšanas bija, ka viņi galvenokārt tikai ēda un slēpās. Droši vien tā jau arī bija.

Man visnepārliecinošākais grāmatā šķita tas, ka omamma bērniem tik sīki un smalki izstāsta visu par mežabrāļiem. Ja atmetam tādus niekus, kā no kurienes viņai ir tik sīka informācija par bunkurā notikušo, tad atceros, ka arī vēl astoņdesmito gadu sākumā pieaugušie ļoti nelabprāt runāja par šādām tēmām. Stāsti no manas bērnības bija daudz biedējošāki, tie nebija mākslīgi pielaizīti, čekisti tur arestēja cilvēkus, piekāva sievietes un piedraudēja ar nošaušanu uz vietas visai ģimenei. No šiem stāstiem vienmēr dvesa reālas bailes un šķiet, ka bez tām pēckara periods nav pilnībā izprotams, jo mierīgie iedzīvotāji mežu tuvumā bija visai neapskaužamā situācijā starp padomju varas pārstāvjiem un mežabrāļiem, lai cik laipni un labi audzināti viņi arī nebūtu.

Tā grāmatas daļa, kurā abi zēni – Mareks un Andrejs – dzina pēdas pazudušajam stirnu buciņam, bērniem patika labāk. Par viņiem ir stāstīts arī autora iepriekšējā grāmatā „Kaķu ģenerālis”, tikai, cik saprotu, tad pazudušā pārnadža vietā pa sešdesmito gadu Liepāju tiek meklēti noklīduši kaķi. Tiesa man ne visai patika, ka grāmatā kā pozitīva rīcība tiek parādīta cilvēku klasiskā muļķība –tieksme stiept mājās no meža vai, pareizāk sakot, stirnai vardarbīgi nozagt tās mazuli. Zoologi, kā Ilmārs Līdaka var gadu gadiem skaidrot stirnu dzīves īpatnības, bet cilvēku glupībai robežu nav. Pat ja stirnēna māte ir gājusi bojā, tad vismaz lapsu bērniņiem pēc tam nebūs jāiet gulēt ar tukšiem un kurkstošiem vēderiņiem . Protams, ka jaukais stirnu mazulis grāmatā ir izaudzis par reti pretīgu lopu vārdā Buciņš, kas pie jebkuras izdevības cenšas visiem sāpīgi iebadīt dibenā (tas laikam bija domāts kā kaut kas smieklīgs). Vispār Buciņš nav vienīgā latviešu bērnu literatūrā sastopamā pieradinātā stirna, jo jau Jūlija Vanaga „Meža dziesmā” bija Mēness Meitiņa (gan jau kārtējais sveiciens Rainim).

„ Lapsu kalniņa mīklām” ir labas ilustrācijas ar tumšu, biedējošu noskaņu, kas atsauc atmiņā rudeni, pilnīgu pamestību un liek domāt par kaut kur dziļi mežā vientulīgi gaudojošiem vilkiem. Tak mans iekšējais bērns atkal novaikstījās un visu pārzīmēja Edgara Ozoliņa stilā, jo viņam patīk tikai tādas bildes un basta. Tas mani noveda gandrīz vai pie personības šķelšanās, jo pieaugušajai personai manī patīk Reiņa Pētersona darbi un tā regulāri tviterī mēģina uzminēt filmas pēc viņa foršajiem un trāpīgajiem zīmējumiem.

Lai arī „Lapsu kalniņa mīklas” nebija aizraujoša lasāmviela, tā noteikti bija lietderīga grāmata (kā zināms tās ir lietas, kas viena otru diemžēl bieži vien izslēdz). To lasot, varējām daudz ko pārrunāt un noskaidrot visādu jokainu vārdu nozīmi, piemēram, kas ir rija. Būtībā lielākā nelaime ir, ka tāda piespiedu lasīšana nu galīgi neveicina lasītprieku pat tad, ja ir ļoti noderīga jaunu zināšanu ieguvei. Bet domāju, ka bērniem, kuriem interesē karš, ieroči un bunkuri, grāmata varētu patikt gluži labi un viņi to izlasītu ar patiesu aizrautību.