Sprīdīša bibliotēka

Uzlūkojot savus grāmatu plauktus, radās doma uzrakstīt dažas subjektīvas piezīmes par “Sprīdīša bibliotēku”. Tā nenoliedzami ir interesanta parādība latviešu grāmatniecībā, un pieļauju, ka līdz šim nav pietiekami novērtēta, jo noteikti ir lielā mērā ietekmējusi savu jauno lasītāju apziņas un gaumes veidošanos deviņdesmitajos gados. Pavisam “Sprīdīša bibliotēkā” ir iznākuši 25 sējumi un tajos ir iekļautas vairāk kā 50 bērnu grāmatām. Starp tām ir gan pasakas, gan latviešu  bērnu literatūras klasika, gan brīnišķīgi Astrīdas Lindgrēnes, Tuves Jansones, Džanni Rodāri un citu bērnu literatūras autoru darbi, gan mazāk zināmas somu, spāņu un nīderlandiešu bērnu grāmatas. Nav aizmirsti arī tādi autori kā Žils Verns, Marks Tvens un Tomass Main-Rīds. “Sprīdīša bibliotēkas” izdevumiem  ir plaši un izglītojoši pēcvārdi par grāmatu autoriem, ievietoto darbu tapšanas laiku un apstākļiem, kā arī katras grāmatas beigās ir pievienoti skaidrojumi lietām un jēdzieniem, ko jaunie lasītāji varētu nezināt.  Šīs sērijas izdevumi ir ilustrēti, iesieti  kārtīgos, cietos,  glancētos  vākos, un katra no grāmatām ir 400 līdz 500 lappušu bieza. “Sprīdīša bibliotēka” padomju standarta lakotajā sekcijā izskatījās glīti un atturīgi cēli, tā izcēlās ar interesanto sējumu numuru izvietojumu uz grāmatu muguriņām, un uzreiz kļuva par latviešu inteliģences privāto bibliotēku neatņemamu sastāvdaļu līdzīgi “Apvāršņa”sērijai un Raiņa kopotajiem rakstiem. Bet, kad nesen aizgāju uz vietējo bibliotēku ar domu nofotografēt pilnu “Sprīdīša bibliotēkas” izdevumu, to vairs plauktos neatradu. Izrādījās, ka vidusmēra  mūsdienu bērns ieraugot pustūkstoti lappušu biezu, turklāt tik sīkiem burtiņiem nodrukātu grāmatu, bļaudams aizskrien prom, jo tādu grāmatu lasīšanu uzskata par kaut kādu īpaši izsmalcinātu spīdzināšanas veidu, un, iespējams, ka viņam patiešām tas varētu samaitāt smadzenes. Tā kā vairākus gadus neviens neko no šīs sērijas nebija ņēmis lasīšanai, grāmatas ir tikušas pārceltas uz bibliotēkas fondiem un iebāztas dziļi jo dziļi slēgtos, stumdāmos bleķa skapjos.  Iespējams, pat kopā ar tādu literatūru, ko godīga lauku bibliotēka nemaz publiski pieejamajos plauktos neliek  kā, piemēram, skandalozo “SP”. Tomēr nudien jāpriecājas, ka šīs grāmatas nav norakstītas un vajadzības gadījumā ir lasītājiem pieejamas.

Jā, nu kāpēc tie Sprīdīša burti ir tik sīki, un kā vispār varēja izdot bērniem tik nedraudzīga formāta grāmatas? Te ir jāatceras netālā pagātne. Pārlapojot Periodikā atrodamos materiālus, varam uzzināt, ka iecere izdot “Sprīdīša bibliotēku”25 sējumos radās pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, un tās mērķis bija iepazīstināt lasītājus ar pasaules bērnu literatūras klasiku un veicināt humanitāro izglītību sabiedrībā, kas izklausās patiešām jauki. Tālajā 1986. gadā tika uzsākta parakstīšanās uz šīs sērijas iegādi. Tas nozīmē, ka grāmatas pēc izdošanas varēja iegādāties tikai tie pilsoņi, kas grāmatnīcā bija parakstījušies, ka sēriju pirks un saņēmuši šo faktu apliecinošo kvīti. Tādiem pilsoņiem, kas nebija parakstījušies, nemaz šitādas grāmatas sākumā nepārdeva. Parakstoties vajadzēja iemaksāt veselu rubli, kuru solīja atskaitīt no pēdējās grāmatas vērtības (maiteklis, nevienam šo rubli pēc tam nekur neatskaitīja). Tagad šķiet neticami, bet cilvēki patiešām stāvēja garās rindās pie parakstāmās literatūras grāmatnīcām, lai tikai pieteiktos uz iespēju nopirkt “Sprīdīša bibliotēkas” grāmatas. Pieteicās vairāk nekā 100 000 gribētāju. Tāds ieinteresētu pircēju skaits, kas pusi no grāmatas vērtības jau ir iemaksājuši avansā, varētu būt jebkura mūsdienu latviešu grāmatu izdevēja slapjais sapnis. Pirmie sējumi tika  izdoti 135 000 eksemplāru lielā tirāžā. Tomēr tas bija Padomju Savienības sabrukšanas laiks un gandrīz viss bija deficīts. Papīrs jau nu noteikti. Pat tualetes papīrs nebija brīvi nopērkams, nemaz nerunājot par grāmatu drukāšanai piemērotu materiālu. Lielākā daļa tā laika izdevumu ir ļoti sliktas kvalitātes. Arī tipogrāfiju iekārtas bija morāli un fiziski novecojušas. Tā nu “Sprīdīša bibliotēkas” izdošana tolaik bija ļoti apjomīgs un poligrāfiski sarežģīts pasākums. Vispirms jau viena sējuma pilnas tirāžas nodrukāšanai bija nepieciešamas aptuveni 100 tonnas papīra, ko veda no Kaļiņingradas apgabala Sovetskas (kādreizējās Tilzītes). Teksta drukāšana norisinājās Vienības gatvē. Tālāk visas 100 tonnas tika pārvestas uz Kartogrāfijas fabriku, lai tur tās salocītu loksnēs, kas beigās tika aizvestas iesiešanai uz vēl divām citām Rīgas sietuvēm. Starp citu, piekto sējumu drukāja Možaiskā, jo izdevējs kaut kādu iemeslu dēļ nebija varējis vienoties ar tuvākām tipogrāfijām. Nu, lūk – visa šī deficīta un sarežģītās politiskās un ekonomiskās situācijas dēļ, saprotams, ka papīrs tika taupīts un maksimāli blīvi apdrukāts, un patiesībā jau visi teksti tolaik tika drukāti ar ļoti sīkiem burtiem. Pietiek paskatīties tā laika žurnālus kā “Avots”. Tomēr jāpiebilst, ka sākot ar 13. sējumu burtu izmērs palielinās tiktāl, ka to var droši lasīt arī mūsdienu lasītāji. Tas gan uzreiz samazināja šo izdevumu satura apjomu un pēdējos sējumos ir iekļauts mazāk grāmatu nekā pirmajos.

Jāatceras arī, ka sērijas sagatavošanā ar tā laika visai ierobežotajām tehniskajām iespējām bija jāiegulda liels darbs. Piemēram, 3. sējumu izdošanai gatavoja veselus divus gadus. Līdz ar to “Sprīdīša bibliotēkas” izdošana ļoti iekavējās. Sēriju bija paredzēts pabeigt līdz 1994. gadam, bet saprotamu iemeslu dēļ pēdējais sējums iznāca tikai 2002. gadā. Iespējams, ka gausā sējumu iznākšana vai sērijas 2. un 3. sējuma ne pārāk aizraujošais saturs, bet vairāk jau pārmaiņas ekonomikā un cilvēku neuzticamā daba bija pie vainas, ka tālākos sējumus pircēji vairs tik knaši neizņēma. Jau 1990. gadā grāmatnīcu vadītāji dažādos preses izdevumos izmisīgi sauca pie disciplīnas neapzinīgos pircējus, jo “Sprīdīša bibliotēkas” pirmie četri sējumi skumji apputot noliktavās. Pamazām kritās sērijas grāmatu tirāža, un 1995. gadā tās izdevējs skumji paziņoja, ka 12. sējums tika izdots tikai 65 000 eksemplāru (pieļauju, ka tāds vienas grāmatas tirāžas apjoms vēl joprojām varētu būt latviešu izdevniecību slapjais sapnis). Nepalīdzēja arī tas, ka pircēji, kas bija iegādājušies visus šos izdevumus, varēja piedalīties izlozē, kuras galvenā balva bija ceļojums uz Angliju. Laika gaitā mainās arī izdevniecības. Sēriju sāka izdot Liesma, 1989. gadā no tās atdalījās apgāds Sprīdītis, kas specializējās tieši bērnu literatūras izdošanā, bet pēdējās grāmatas izdod apgāds Rasa.

Lai gan neesmu cēlusies no inteliģentas latviešu ģimenes, tomēr arī mēs bijām parakstījušies uz “Sprīdīša bibliotēku” un apzinīgi pirkām pirmos sējumus. Pirmā grāmata “Pasaku pasaulē” bija pasakaini jauka. Otrais sējums jau bija vilšanās, jo tajā iekļautās latviešu klasiķu bērnības atmiņas mums sen jau bija plauktā un sen arī bija izlasītas. Trešais sējums ar krievu klasiķiem bija vēl lielāka vilšanās, jo man pat bērnībā nebija intereses ne par krievu muižnieku, ne proletariāta atmiņām. Tālākie izdevumi kļuva interesantāki, bet galvenā problēma nekur nepazuda – mūsu neinteliģentajai ģimenei gandrīz visas šīs grāmatas jau sen bija mājās atsevišķos izdevumos un ne visai gribējās piebāzt plauktus ar to dublikātiem, jo vieta tur diemžēl bija un vēl joprojām ir ierobežota. Patīkams izņēmums bija septītais sējums ar līdz tam laikam nepublicētiem Lindgēnes un Jansones darbiem. Turklāt, lai pasteidzinātu 8. sējuma iznākšanu  1992. gadā sērijas pircējiem bija jāiemaksā jau 65 rubļus un jāpārreģistrē abonementu. Vispār tolaik ikdienā aktuālas bija dažādas citas problēmas – vai vispār būs apkure, un, vai kāds tevi nenodurs, iznākot pa durvīm, kā kaimiņienes draugu. Un tā mēs nolēmām nepasteidzināt 8. sējuma iznākšanu. Patiesībā arī bērnība sen bija pagājusi un pēdējos sējumus pat nepaņēmu lasīšanai no bibliotēkas, un tikai tagad sāku skatīties, ka dažas Sprīdīša grāmatas tomēr vēl varētu izlasīt.

Par “Sprīdīša bibliotēku” ir dzirdēti dažādi viedokļi  – gan, ka tā ir pelēka un ilustrācijas nav bijušas tik krāsainas un izteiksmīgas, kā gribētos, gan jau minētais burtu mazais izmērs un apgrūtinājumi lasīšanai, gan daudzu veco grāmatu pārpublicēšana un dublēšana, gan grāmatu dīvainais formāts – bērniem domātas grāmatas, kas nez kāpēc izskatās pēc pieaugušo literatūras izdevumiem. Tomēr ar visiem trūkumiem “Sprīdīša bibliotēka” ir īpaša ar plašo bērnu literatūras klasikas apkopojumu, komentāriem, izzinošo vērtību, savam laikam kvalitatīvo poligrāfiju un tās tapšanā ir ieguldīts milzīgs daudzu cilvēku darbs, kas paveikts no visas sirds, neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem tajā laikā. Daudzi deviņdesmito gadu bērni atceras, kā ar šo sēriju ir sākusies viņu mīlestība uz grāmatām. Nu, un vienkārši šajā sērijā ir iekļauts ļoti daudz lieliskas literatūras. Tomēr, kopš mūsdienu pasaulē mājās grāmatas vairs nav pieņemts turēt, neskaitāmi “Sprīdīša bibliotēkas” sējumi ir izmesti makulatūrā un devušies nebūtībā. Saprotams, ka ne visiem pašreizējiem sērijas īpašniekiem būs interese paturēt šīs grāmatas, un tas ir tikai normāli. Tomēr būtu jauki, ja tās neizmestu atkritumu konteinerā, bet vismaz aiznestu uz kādu grāmatu maiņas punktu vai mēģinātu atdot FB grāmatu maiņas grupās. Skaidrs, ka pieprasīti un meklēti tur lielākoties ir pēdējie sērijas sējumi, bet varbūt atradīsies kāds gribētājs arī pirmajiem. Jaunas grāmatas tagad ir ļoti dārgas, bet vecās ar tieši tādu pašu saturu mēs bieži vien varam dabūt par brīvu, un vienmēr ir labi dot iespēju grāmatai turpināt savu dzīvi un iepriecināt jaunus lasītājus.

Visu “Sprīdīša bibliotēkas” sērijas grāmatu sarakstu var atrast šeit.

10 grāmatas lasīšanai skolēnu brīvlaikā

Baltais Runcis man piespēlēja nopietnu izaicinājumu – uzrakstīt par 10 grāmatām, ko bērns ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā. Tas mani iedzen grīdā, jo tā nelielā pieredze, kuru esmu ieguvusi reāli, pievēršot bērnus lasīšanai, ir diezgan sūra. Problēma jau, ka lasīšanai kā prieka avotam mūsdienās ir daudz citu konkurējošu nodarbju, kas atšķirībā no lasīšanas lielākoties neprasa nekādu garīgu piepūli. Kaķu video, piemēram. Nē, nu lasīt jau tie bērni lasa, bet grāmatas nudien nav tas, kas viņus ļoti iepriecina, lai arī cik interesantas un saistošas tās viņiem nepiemeklētu.
Bet jautājums par aizraujošām bērnu grāmatām ir gana svarīgs un aktuāls. Tāpēc dažas piebildes no savas pieredzes. Visiem tiem, kas iesaka lasīšanai savas bērnības grāmatas, es ieteiktu būt mazliet kritiskākiem, reālākiem un vispār nolaisties uz zemes. Laiki ir mainījušies, un mūsdienu bērniem tāda Žila Verna “Noslēpumu sala” vai Valža “Staburaga bērni” šķiet garlaicības kalngals. Starp citu, arī Harijs Poters viņus bieži vien garlaiko, jo patiesībā tā ir stipri viduvēja un nejēdzīgi izstiepta grāmata. Vienkārši jāpieņem fakts, ka ne visas mūsu bērnības grāmatas ir spējušas izturēt laika pārbaudi.
Otra piebilde ir par to, ka bērni pēc savām interesēm ir ļoti dažādi. Viens, piemēram, ar lielu interesi lasa tikai grāmatas par suņiem, bet otrs gribēs piedzīvojumus kosmosā. Tāpēc ir muļķīgi gribēt, lai šādi saraksti derētu visiem bērniem. Mazliet jau tie konkrētie bērni ir jāpazīst, lai viņiem varētu ieteikt ko piemērotu. Tas pats ir ar lasītāju vecumu. Ja viens bērns ar grūtībām desmit gadu vecumā boksterēs cauri “Grega dienasgrāmatas”, tad cits tikpat vecs varbūt bez problēmām izlasīs “Karu un mieru”. Vārdu sakot, nav tādu standarta sarakstu, kuri derētu visiem.
Tāpēc šis būs apkopojums par tām grāmatām, kuras esmu lasījusi kopā ar bērniem, un kuras tieši no viņu puses ir atzītas par tīri labām un lasāmām (izņēmums ir vienīgi pēdējās divas, kuras mums pagaidām ir tikai lasīšanas plānos).

6-9 gadi
Eduards Uspenskis “Tēvocis Fjodors, suns un kaķis”
Brīnišķīga grāmata par bērnu, kurš viens pats dzīvo laukos ar suni un kaķi slavenajā Skābpiena ciemā. Asprātīgi dialogi un jautri piedzīvojumi. Pēc lasīšanas var noskatīties pēc grāmatas motīviem uzņemtās multiplikācijas filmiņas

Astrida Lindgrēne “Emīls un Īda no Lennebergas”
Jā, tas ir tas pats Emīls, par kura nedarbiem, cerams, ir vismaz redzēta filma. Protams, labāk būtu vispirms izlasīt visu triloģiju par Emīlu, bet, ja negribas lasīt kaut ko tik garu, tad derēs arī šī nelielā grāmatiņa ar triloģijā neiekļautajiem stāstiem.

Marija Parra “Vafeļu sirdis”
Neesmu par to vēl blogā uzrakstījusi, jo šajās brīvdienās tiek lasīts tās turpinājums “Vārtsargs un jūra”. Ļoti sirsnīga, smieklīga un vietām arī aizkustinoša grāmata par Trilles un Lēnas draudzību un dažiem trakiem nedarbiem.

10-12 gadi

Ingvars Ambjērnsens “Samsons un Roberto”
Ļoti prātīga un asprātīga grāmata par kaķi un suni, kuri mēģina attīstīt mazo biznesu lauku teritorijā – viņiem pieder pansija. Aizraujoša grāmata par mūsdienu sabiedrības dīvainībām, kura turklāt pamanās ļoti saprotami izskaidrot tik sarežģītas lietas, kā, piemēram, kāpēc būtu jāmaksā nodokļi.

Gerhards Holcs-Baumerts “Alfons Trīcvaidziņš”
Alfons ir neveiksminieks un mazliet ambālis. Un ar šodienas domāšanu man šķiet, ka viņa tēvs vai arī varbūt pats grāmatas autors ir bijis Hitlerjūgendā. Tomēr bērniem grāmata patika tīri labi, lai gan lasīšanas laikā ļoti daudz ko nācās paskaidrot. Viens no grāmatas plusiem ir īsie stāsti, bet tā vēl joprojām dažas vietās bija ļoti smieklīga un brīžiem ir ļoti viegli just līdzi Alfonam viņa likstās.

Robs Regers un Džesika Grunere “Emīlija Dīvaine”
Par Emīliju Dīvaini ir sarakstītas veselas četras grāmatas. Emīlija ir pusaudžu individuālisma iemiesojums pārākajā pakāpē. Viņa nekad nebaidās būt pati, lai cik nervozi uz to reaģētu apkārtējie. Bet Emīlija ir ļoti radoša, zinātkāra, apķērīga un pašpietiekama būtne. Un vēl viņai ir veseli četri kaķi un savs personīgais golems. Emīlijas grāmatas ir ļoti smieklīgas un uzrakstītas neierasti dzīvīgā un tiešā valodā.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”
Labs, ļoti aizraujošs piedzīvojumu gabals ar briesmoņiem, noslēpumiem un paralēlo pasauli. Grāmatā ir gana daudz humora, bet vietām tā ir diezgan tumša, kas patiesībā ir labi, jo arī dzīvē viss nav tikai jauki. Jāpiebilst, ka šī ir tikai pirmā daļa grāmatu sērijā, no kuras latviešu valodā ir izdoti vēl divi tikpat labi un spraigi turpinājumi.

13-14 gadi

Lūiss Sahars “Bedres”
„Bedres” ir piedzīvojumu grāmata ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnās maģijas piedevu. Autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances. Kopā ir sanākusi patiešām aizraujoša un interesanta grāmata pusaudžiem.

Volfgangs Herndorfs “Čiks”
Sapņaina, savāda un smieklīga grāmata par divu autsaiderīgu pusaudžu ceļojumu uz Valahiju ar zagtu automašīnu “Ņiva”. Notikumi grāmatā ir smieklīgi un asprātīgi, tomēr būtībā tas ir ļoti skumjš un vietām smeldzīgs stāsts par pieaugšanu, draudzību un dzīves vērtībām.

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš”
Aberkrombija tumšo fantāziju bērnu versija, ar kuru būtu lietderīgi jau pusaudžiem sākt iepazīties ar viņa tumšajām pasaulēm. Grāmata ir labs pieaugšanas stāsts, tā ir arī klasisks atriebības gabals, un Aberkrombijs vispār ir brīnišķīgs stāstnieks. Tiesa gan, latviešu tulkojumā ir pazudusi krietna daļa no grāmatas pievilcības, bet mūsdienu bērni bieži vien tīri labi lasa angliski. “Pusķēniņš” ir pirmā daļa “Sašķeltās jūras” triloģijā.

Stafeti tālāk nododu Lili, kurai droši vien būs, ko piebilst par tēmu, un Andrim, kurš arī dažreiz lasa kopā ar bērniem.

Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”

Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2018

Piedzīvojumu grāmatas bērniem ir ļoti laba un vajadzīga literatūra, tāpēc bibliotēkā, ieraugot pavisam svaigu latviešu bērnu grāmatu, ķēru to ciet un tajā pašā dienā izlasīju. Izrādījās, ka tā ir jau autora divpadsmitā grāmata, tomēr līdz šim neko no viņa sarakstītā nebija sanācis izlasīt – tā nu man šī bija pirmā iepazīšanās ar Dzintara Tilaka daiļradi.
Domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai arī tagad Latvijas bērniem būtu foršas un aizraujošas piedzīvojumu grāmatas, kuru darbība risinās viņiem pazīstamā laikā un vidē. Vai vismaz tādas, kā mums bija “Veco vraku noslēpums”, “Tā tik bija vasara”, “Uno un trīs musketieri” un dažas citas.  Tāpēc autora centieni darboties šajā žanrā ir visnotaļ cienījami un apsveicami. Atbilstoši nosaukumam “Labo blēņu vasara” ir lielākoties pozitīva grāmata un tajā ir dažas patiešām labas epizodes. Trīspadsmitgadīgais pilsētnieks Aivis vasaras brīvlaikā tiek aizsūtīts uz laukiem un tur sadraudzējas ar vietējo iemītnieku Renāru. Tā kā rakstīt par divu zēnu draudzību autoram laikam nav šķitis piedienīgi, viņiem pievienojas arī kauslīgā karatiste Edīte. Kopā bērni organizē baumu apvīto Rukša iznācienu ezerā, izplāno un realizē sarežģītu operāciju nelietīgo kapu zagļu notveršanai un pārmāca ļauno traktoristu Šubu. Kā jau bērnu grāmatā, tad ļaunie tēli ir neticami stulbi, policisti lohi, bet galvenie varoņi jauki, apķērīgi un apzinīgi. Nudien brīnišķīgi bērni – datorspēļu un filmu vietā viņi dod priekšroku grāmatu lasīšanai un čakli palīdz radiniekiem darbos. Vispār “Labo blēņu vasara” stipri atgādināja plaģiātisku kompilāciju no bērnības grāmatām, jo daudzas epizodes uzreiz atsauca atmiņā kaut ko līdzīgu no lasītajām grāmatām – bērns detektīvs – “Meistardetektīvs Blumkvists”, aira pazaudēšana ezerā – “Alfons Trīcvaidziņš”, mežacūku uzbrukums – “Jautrās nedienas”, u.c. Būtībā jau tas nav slikti, jo bērni, kuri varētu būt šīs grāmatas potenciālie lasītāji, diez vai ir lasījuši kaut nelielu daļu, no tā visa un galu galā rakstniekam ir ellīgi grūti izdomāt kaut ko jaunu, jo principā viss tak jau kaut kad un kaut kur ir uzrakstīts.
Tas, kas man ne visai patika (ļoti subjektīvi, protams) ir grāmatas senīlums un tāda kā naftalīna piesmaciņa. Pierasts jau, ka labākās mūsdienu bērnu grāmatas parasti ir spraigas un dinamiskas, vai traki asprātīgas un smieklīgas, vai ļoti sirsnīgas. “Labo blēņu vasara” pēc tempa ir diezgan gaudena (piemēram, galvenais varonis ilgi un apnicīgi pēta stāstam maznozīmīgus iemeslus, kāpēc kāda šķūnīša jumtā ir radies caurums), tā ir rakstīta gandrīz vai socreālisma stilā un joki laikam ir no Latvijas Radio 2 repertuāra. Īsti nespēju noticēt galvenajiem tēliem, kas visu laiku sarunājas apmēram kā divi opji. Nē nu, var jau būt, ka mūsdienu tīņi nonākot divatā rāmi pārspriež pēcnāves dzīves iespējamības, miršanu un tamlīdzīgas padsmitniekiem dikti aktuālas lietas.  Turklāt kaut kādā vecu onkuļu žargonā. Pats trakākais vārds, ko spēj izteikt galvenais varonis ir “dritvaikociņ”. Em, nopietni, vai tiešām padsmitnieki tagad izsakās tikai tā? Kas diez ir tie pusaugu radījumi, kurus satieku ikdienā? Laikam kaut kādi citplanētieši.
Jāpiezīmē, ka autora radīto rurālo teritoriju apdzīvo praktiski tikai pensionāri un urlas – tādi kā brāļi Spalvaiņi un mītiskais ļaunuma iemiesojums traktorists Šuba, kurš savā traktorā kā rēgs klīst pa lauku ceļiem meklēdams, ko atkal nelietīgu pastrādāt. Savukārt epizode, kurā zēni ar nolūku samaitāt sev nepiederošu īpašumu slīcina upē Šubas traktoru, no morāli ētiskā viedokļa novelk viņus to pašu urlisko brāļu Spalvaiņu līmenī un principā pēc būtības urlisms vinnē. Šķiet, ka autora izpratnē vienīgā uzņēmējdarbība laukos ir kandžas dzīšana un zagšana, bet centrālais pagasta objekts ir kapi, briesmīgākais noziegums ir nospert kapu žodziņu, savukārt vasaras lielākais pasākums ir kapusvētki. Un skaidrs, ka neviena latviešu bērna bērnība nebūs bijusi pilnvērtīga bez obligātajām brīvdienām laukos.
Man grāmatā ļoti pietrūka mūsdienīguma un patiešām žēl, ka šobrīd nebija iespējas to notestēt uz kādu reālu trīspadsmitgadnieku, jo varbūt tomēr “Labo blēņu vasara” ir tieši tas, kas bērniem tagad vajadzīgs un ieinteresēs viņus uz lasīšanu. Katrā ziņā grāmatu varu droši ieteikt lasīt bērniem vecumā līdz trīspadsmit gadiem, jo tur ir pietiekami interesantas lietas, ko pēc tam var kopīgi pārrunāt, un tā tomēr ir piedzīvojumu grāmata, kas rakstīta tieši Latvijas bērniem. Un pieļauju, ka “Labo blēņu vasara” tīri labi patiks arī omēm.

Vērtējums – 2,5 no 5 zvaigznēm.

Deivs Egerss „Sfēra”

Deivs Egerss „Sfēra”, no angļu val. tulk. Katrīna Tillberga, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Dave Eggers, The Circle, 2013)

„Sfēra” ir diezgan svaiga jauniešiem domāta antiutopija. Paņēmu to lasīšanai ciema bibliotēkā, jo grāmatu rotāja atzinīgi vārdi no pašas distopiju karalienes Atvudas, tomēr romāns lika stipri vilties un tā vietā visiem ieteiktu labāk izvēlēties kādu no pašas Atvudas darbiem. Viņai gan varu piekrist, ka „Sfēras” ideja ir gluži laba, lai gan nepavisam oriģināla. Autors no Orvela „1984” ir aizņēmies domu par Lielo brāli, kas visu novēro, un sakombinējis ar sociālajiem tīkliem iegūstot pilnīgu jebkura cilvēka dzīves caurredzamību. Protams, viss tiek darīts tikai ar vislabākajiem nolūkiem. Bet, hei, vai patiešām mūsdienās kāds nav dzirdējis par sociālo tīklu bīstamību un nezina, kādas sekas var būt tajos ievietotai informācijai, un cik maz var ticēt tam, kas tajos atrodams. Vai tas patiešām ir jaunums un reti kurš par to ir informēts? Tas nu vēl tā, bet autoram pašu stāstu ir izdevies pasniegt kaut kā stipri garlaicīgi, absolūti paredzami un galīgi nepārliecinoši.

Vispirms jau galvenā varone Meja Holande, meitene no kaut kādiem amerikāņu pāķiem, kura, pateicoties savai draudzenei, ir tikusi pie darba ļaunajā interneta kompānijā, kas pamazām taisās aprīt visu pasauli, ir kaut kāda neiedomājami stulba aita. Nē, nu nepārprotiet, dumju cilvēku, protams, pasaulē netrūkst un ir pilnīgi normāli, ka tādus izvēlas arī par grāmatu varoņiem, tomēr šajā distopijā stāsts krietni zaudēja tieši šī skatu punkta dēļ. Meja nepazīst nekādas reālam cilvēkam raksturīgas šaubas par savu rīcību un izvēlēm, viņai nepiemīt ne mazākas kripatiņas kritiskās domāšanas, viņa bez iebildumiem piekrīt pilnīgi visam, ko no viņas prasa, grib visiem patikt un būt laba, klusi un panesīgi pacieš visus darba devēju pazemojumus, nez kāpēc uztur attiecības ar pilnīgu kretīnu – Meja Holande neapšaubāmi ir viens no derdzīgākajiem sieviešu tēliem pēdējā laikā lasītajās grāmatās. Šķiet, ka Meja ir riebusies arī pašam autoram, jo viņš savai varone ir noskaudis pat normālu seksu (bet man negribas pat domāt, kāpēc autors savus vīriešu kārtas personāžus ir apveltījis ar tik kretīniskām seksuālajām nosliecēm). Iespējams, ka tik dumja galvenā varone ir izvēla tāpēc, lai potenciālā jauniešu auditorija varētu sajusties par viņu gudrāka un tāpēc labāk novērtētu grāmatu. Bet pēc romāna izlasīšanas tomēr šķiet, ka autors vienkārši nav spējīgs uzrakstīt stāstu no sakarīgāka personāža skatījuma, jo vispār „Sfērā”, bija maz kaut kā lasāma.

Pārsvarā lielākā daļā grāmatas gandrīz nekas nenotiek, bet ir sīki aprakstītas Mejas likstas ar sociālajiem tīkliem. Tad viņa kādu nav apstiprinājusi, kaut ko nav nolaikojusi, tad nav ar vajadzīgu informāciju padalījusies un kāds tādēļ ir dikti apvainojies (un šitā tur veselām lappusēm, garlaicīgi līdz ārprātam). Pa vidu vēl ir romantisko attiecību trijstūris ar diezgan vājiem seksa ainu aprakstiem („Sfēra” var droši pretendēt uz pirmo vietu arī šogad lasīto sliktāko seksa ainu topā). Piedevām autoram nav ne mazākās sajēgas par interneta kompānijas klientu apkalpošanas nodaļas darbu. Romāna ir neticami vienkārši pasniegta cilvēku atteikšanās no sava privātuma un izrādās, ka privātajai kompānijai pārņemt nopietnas valsts funkcijas ir tīrais nieks. Bet „Sfērā” nav pilnīgi nekā no tām nomācošajām parasta cilvēka problēmām ar sociālajiem tīkliem, kad tie lielākoties riebjas, bet savām vajadzībām jau tos izmantojam – gluži kā es šo aizdomīgo blogosfēru, lai ievietotu romāna aprakstu.

Tomēr pieļauju, ka es diez vai esmu „Sfēras” mērķauditorija, jo lielāko dzīves daļu gluži labi esmu iztikusi bez interneta un, redziet, pat izdzīvojusi, bet iespējams, ka jauniešiem der šad tad atgādināt, ka eksistē arī dzīve ārpus sociālajiem tīkliem un viņus vajag mazliet pabiedēt ar iespējamiem tīmekļa globalizācijas attīstības scenārijiem. Nu jā, vispārējs piespiedu pozitīvisms, ko apraksta „Sfērā”, patiešām ir kaut kas baiss.

Freds Adra „Lapsa Uliss un zobenzobaino dārgumi”

Фред Адра, „Лис Улисс и клад саблезубых”, 2006

Stāsts par Lapsu Ulisu (droši vien pareizāk būtu latviski viņu saukt par Odiseju, bet kaut kā neskan tik labi) ir viena no dīvainākajām pēdējā laikā lasītajām bērnu grāmatām. Tās autors Freds Adra ir dzimis Tbilisī, dzīvo Jeruzalemē un raksta krievu valodā – lielākoties humoristiskus fantāzijas darbus.

„Lapsa Uliss”, protams, ir pasakveidīga bērnu un pusaudžu grāmata, bet tāda mazliet savdabīgāka un sarežģītāka nekā ierasts sagaidīt no šī žanra. Grāmatas sižets gan ir ļoti vienkāršs, vietām pat bērnišķīgi naivs un lasot brīžiem šķiet, ka tas ir uzrakstīts tikai tā starp citu un lielas nozīmes šajā stāstā tam nav. Galvenais varonis Lapsa Uliss aiz gara laika ir pats sev parādījies sapnī, pat sev izteicis pareģojumu par senu zobenzobu tīģeru dārgumu slēptuvi un tagad pats arī mēģina to piepildīt Nelaimīgo naktī sameklējot trīs Nelaimīgos, ar kuriem kopā varētu doties bagātību meklējumos. Sameklētā komanda ir maza, bet jautra – blēdīgs krāpnieks runcis Konstantīns, memļaks pingvīns Jevgēnijs un pusaudžu problēmu nomāktā lapšele Berta. Pats Uliss ir personāžs, kādu laikam iespējams atrast tikai krievu literatūrā – vienmēr nosvērts un džentlmenisks, un vienlaicīgi pilnīgi ķerts, nelabojams pofigists, mūžīgs meklētājs un izcils ceļotājs (tas gan varbūt kaut kad nākotnē). Katrā ziņā daudzi grāmatas personāži ir dikti kolorīti. Vēl jau visam pa vidu maisās Pārpērtiķa Atnākšanas Gaidīšanas sekta, zaķu mafija Krolikones vadībā, dubultspiegs Mario, pāris spoki, Lielais Traģiskais teātris ar prīmu zosi Izoldi, privātdetektīvu pārītis un daudzi citi. Šajā pasaulē nav vienīgi cilvēka, un antropomorfo dzīvnieku sabiedrībā viņa nemaz arī netrūkst. Grāmata ir asprātīga un lielā mērā tā ir arī parodija par dažādiem žanriem. Īpaši autors te paņirgājas par detektīviem un kriptotrilleriem. Grāmata ir arī diezgan antireliģiska (attiecībā uz to Pārpērtiķa gaidītāju sektas būšanu) un kaut kur tā bija nosaukta par antinārniju, jo te netiek atbalstīts uzskats par cilvēku kā radības kroni. Bet kopumā jau “Lapsa Uliss” ir pozitīvs, amizants un mīlīgs stāsts.

Grāmatas humors ir ļoti jauks un man patiešām patika, bet pieļauju, ka daudzus tas varētu kaitināt – tāds izteikti absurds un vairāk balstīts uz dialogiem un vārdu spēlēm. Mazliet šaubos, vai bērni to spēj pilnībā saprast, bet varbūt tas nemaz nav vajadzīgs.

Слушайте, а, может, вы ненавидите мертвых? — Волк Самуэль окинул пингвина подозрительным взглядом. — Уж не некрофобы ли вы?
Нет-нет, мы — некрофилы! — поспешил заверить его Евгений…

Stāsts beidzas ar pamatīgu sižeta pagriezienu, un „Lapsam Ulisam” ir uzrakstīti vēl divi turpinājumi. Topot arī ceturtais. Diez vai „Lapsu Ulisu” kāds izdos latviski, tāpēc grūti to ieteikt kādam lasītājam (šķiet, ka bērni vairs krieviski nelasa vispār). Tā nu nobeigumā pāris dialogi, kas parāda grāmatas noskaņu.

– Классическая трагедия помогает очиститься путем сопереживания.
– Э-э-э… То есть мы очищаемся, глядя, как другим плохо?
– Ну, это несколько упрощенный взгляд, но, грубо говоря, да.
– В каком ужасном мире мы живем, проворчал Константин.

— А почему мост называется Кровавым? — поинтересовался он, подозревая, что ответ его расстроит. Но любопытство оказалось сильнее страха. Берта прищурилась, кинула взгляд в темноту и произнесла:
— Когда-то, давным-давно, здесь пролилась кровь… Много крови.
— Какая страшная история… — прошептал Крот.
— Не особенно, — ответила Берта. — Что такого уж страшного в том, что перевернулась лекарская карета, перевозящая донорскую кровь?
— А, донорская! — обрадовался Крот. — Я уж подумал, что убили кого-то!
— Так и есть. Всех доноров убили. Иначе как бы у них отобрали кровь? Но произошло это не здесь, а в другом месте. Оно теперь называется Площадь Павших Доноров.

Džo Aberkrombijis “Pusķēniņš”

Džo Aberkrombijs „Pusķēniņš”, no angļu val. tulk. Ligita Lukstraupe, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Joe Abercrombie, Half a King (Shattered Sea 1), 2014 )

No tumšās fantāzijas mīļotājiem par Aberkrombija darbiem allažiņ ir dzirdētas labas atsauksmes, tāpēc iepirku e-grāmatu tikko pamanīju to Zvaigznes piedāvājumā. Un kā atvēru to vaļā, tad arī vienā piegājienā tajā pašā vakarā izlasīju. Nu labi, pāris reizes atrāvos, lai uzvārītu tēju.

Laikam gan vispirms ir jāsāk ar to, ka šis nav īstais Aberkrombijs, bet gan viņa atvieglotā versija mazgadīgām personām – bez seksa, nopietnas vardarbības un galīgi bezcerīgām beigām. Galvenais varonis Jārvi ir mazas valsteles karaļa jaunākais dēls, no dzimšanas kropls un piedevām ņuņņa, kurš sapņo par maģistra karjeru, tējiņu vārīšanu un rāmu dzīvi bibliotēkā. Taču ļaunais liktenis un skarbais autors Jārvi mierīgo dzīvi ātri vien sagriež kājām gaisā un sasit lupatās, un arī lasītājs diez vai būs tā īsti iegrimis stāstā, kad Jārvi jau būs paspējis gan kļūt par karali, gan troni pazaudēt. Protams, pēc tam jaunekļa dzīvē viss ir slikti, sliktāk un vēl sliktāk, un Jārvi ir jāiziet pilns process no sērijas kā rūdījās tērauds, lai beigās kļūtu par patiesi gudru, viltīgu, blēdīgu un valdīt spējīgu personu. Jāatzīst, ka grāmatā nav nekā tāda, kas nebūtu jau kaut kur lasīts vai redzēts kādā citā fantāzijas stāstā. Ak, te ir pat bleķa tronis. Tomēr autors ir talantīgs stāstnieks un tādiem jau klišejas netraucē, drīzāk tikai palīdz un no grāmatas nav iespējams atrauties. Turklāt, romāns ir ļoti kinematogrāfisks un lasot visas ainas var viegli iztēloties acu priekšā.

Lielākoties „Pusķēniņa” pasaule ir špikota no Viduslaiku Skandināvijas, tāpēc šķiet pazīstama un Sašķeltās jūras prototips gluži labi varētu būt Baltijas jūra. Maģijas te praktiski nav, senos laikos gan ir bijuši sastopami elfi, bet sen jau izmiruši, atstājot tikai dažus dīvainus artefaktus. Stāstījums ir spraigs un te neviens ar garām apcerēm nenodarbojas. Un grāmata jau vispār ir īsiņa – kā jau bērnu versija. Man tīri labi patika, ka Aberkrombija izveidotā pasaule bija tik tīkami racionāla (nu galīgi ne tāda kā mūsējā, bet šī taču ir fantāzijas grāmata un šajā žanrā var atļauties nobīdes no realitātes) un lielākoties visām ļaundarībām bija loģisks un saprotams ekonomiskais vai fiskālais pamatojums.

Lasot e-grāmatas tomēr nākas koncentrēties vairāk, nekā pavadot laiku pie papīra izstrādājuma (izlasīto nepāršķirstīsi un nejauši beigas arī neatvērsi, droši vien tāpēc daudziem tās ne visai patīk), bet toties tās parasti var ātrāk izlasīt un ir vieglāk uztvert teksta būtību un struktūru. Tā nu pāris sižeta pagriezieni bija tik paredzami, ka nedaudz sanāca vilšanās, ka beigās patiešām tā arī notika, kā gaidīju, un autors nebija izdomājis kaut ko viltīgāku. Jārvi izaugsme arī šķiet dikti strauja un brīžiem viņam vienkārši pārāk daudz veicas. Stāstam ir jauka spirālveida kompozīcija, viss sākas tāpat kā beidzas, tikai galvenais varonis jau ir pavisam citā līmenī. Un kaut arī „Pusķēniņš” ir triloģijas pirmā daļa, to mierīgi var lasīt arī kā atsevišķu grāmatu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka turpinājumi pēc zinošu cilvēku atsauksmēm neesot tik labi.

„Pusķēniņš” ir patiešām forša, interesanta un klasiska piedzīvojumu grāmata pusaudžiem. Tā māca neņerkstēt par bijušo, bet censties izmantot, kas nu ir pie rokas atlicis, un saprast, ka dzīve ir skarba, uzvarētājus netiesā un ar cildenu un jauku rīcību neko daudz visticamāk nesasniegsi.

Lūiss Sahars “Bedres”

Lūiss Sahars „Bedres”, no angļu val. tulk. Maira Jēgere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2006., (Louis Sachar, Holes, )

Šodien pieslēdza apkuri – tātad vasara patiešām ir beigusies un nāksies vien pievērsties rudens izklaidēm, vispirms jau blogam. Beigusies ir arī obligātās literatūras lasīšana. Lai gan skolas ieteicamo grāmatu piedāvājumā bija arī brīnišķīgā Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata”, kas mani bērnībā dikti aizrāva, izvēlējāmies kaut ko pieticīgāku – Lūisa Sahara „Bedres”. Izvēle bija veiksmīga un uzreiz varu pateikt, ka bērniem grāmata patika un viņi to izlasīja ātri un ar interesi.

Pēc būtības „Bedres” ir mūsdienu pasaka. Jā, un galvenais grāmatas varonis Stenlijs Sjilnets ir totāls neveiksminieks. Tas gan nav nekas pārsteidzošs, jo arī manā attīstītā sociālisma laikmeta bērnībā totāli neveiksminieki bērnu literatūrā dīvainā kārtā bija ļoti izplatīti – mūsu pašu vietējais bestsellers Zentas Ērgles „Esmu dzimis neveiksminieks”, blogā jau aprakstītais Alfons Trīcvaidziņš, poļu Mareks Vasarraibumiņš un puisītis Ačgārnītis, krievu Jānis Smaidiņš – kas gan viņus visus var atcerēties. Tomēr atšķirībā no minētās kompānijas Stenlijs ir mūsdienīgs neveiksminieks un viņa nelaimēm ir ļoti konkrēts ārējas izcelsmes cēlonis, jo visai Sjilnetu ģimenei jau kopš vairākām paaudzēm ir uzlikts dikti briesmīgs beztermiņa (vārdu sakot, uz mūžīgiem laikiem) lāsts, pie kura vainīgs neapdomīgais Stenlija vecvecvectētiņš Elija. Ja kādam interesē, kur var tikt pie tādiem šaušalīgiem lāstiem, tad Vikipēdija apgalvo, ka 19. gadsimta Latvijā. Tak ne vienmēr šim avotam var ticēt. Ja arī ārkārtīgi daiļu, bet neiedomājami glupu jaunuvju pie mums nekad nav trūcis, tad grāmatā aprakstītās cūkkopības metodes gan pie mums nebūtu bijušas realizējamas. Lai nu kā, lāsts darbojas, un Stenlijs gluži nepelnīti nonāk ļoti dīvainā zēnu pāraudzināšanas nometnē, kur viņiem rakstura norūdīšanai katru dienu svelmainā tuksnesī ir jāizrok noteikta izmēra bedre. Bet, kā jau pasakā, lasītājam uzreiz ir skaidrs, ja varonis rīkosies nesavtīgi un pienācīgi, ļaunā burvestība varbūt zaudēs savu spēku.

Kopumā „Bedres” ir jauka piedzīvojumu grāmata bērniem ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnas maģijas piedevu. Mazliet amizanti, bet autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances arīdzan. Tomēr viss šis kokteilis kopā veido patīkami dzīvīgu un interesantu stāstu, kurā veiksmīgi ir sapludināti gan simts gadu vecas pagātnes, gan tagadnes notikumi. Tēli varbūt arī nebija izstrādāti ļoti niansēti, bet ļaunie te ir patiešām biedējoši ļauni, labajiem nemaz nav tik vienkārši būt labiem, un par dažiem nemaz nav īsti skaidrs vai viņi ir labie, vai ne tik labie. Vispār radās iespaids, ka grāmatas sižets ir ļoti pārdomāts, jo visām stāsta gaitā pieminētājām lietām – dzeltenplankumainajām ķirzakām, sīpoliem, persikiem un pat dikti smirdīgām sporta kurpēm bija sava precīzi piemeklēta loma notikumu attīstībā un atbilstošā noslēgumā. Nekas te nebija nejauši un pat man patika, cik sakārtota bija grāmatas iekšējā loģika.

Šķiet, ka „Bedres” varētu būt piemērota lasāmviela bērniem 10 līdz 12 gadu vecumā, bet lielākiem jau varētu būt par vienkāršu. Un, lasot šo grāmatu kopā ar bērniem, var pārrunāt visdažādākos jautājumus – par rasismu, liktenīgu nolemtību, lasītprasmes noderīgumu, vecu konservu uzturvērtību, un galu galā to, cik liela nozīme dzīvē var būt īstiem draugiem.

Ā, grāmatai ir arī ekranizācija ar Sigurniju Vīveri galvenās ļaundares lomā, bet tā ir visai viduvēja (Holes, 2003).