Tag Archives: pusaudžu literatūra

10 grāmatas lasīšanai skolēnu brīvlaikā

Baltais Runcis man piespēlēja nopietnu izaicinājumu – uzrakstīt par 10 grāmatām, ko bērns ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā. Tas mani iedzen grīdā, jo tā nelielā pieredze, kuru esmu ieguvusi reāli, pievēršot bērnus lasīšanai, ir diezgan sūra. Problēma jau, ka lasīšanai kā prieka avotam mūsdienās ir daudz citu konkurējošu nodarbju, kas atšķirībā no lasīšanas lielākoties neprasa nekādu garīgu piepūli. Kaķu video, piemēram. Nē, nu lasīt jau tie bērni lasa, bet grāmatas nudien nav tas, kas viņus ļoti iepriecina, lai arī cik interesantas un saistošas tās viņiem nepiemeklētu.
Bet jautājums par aizraujošām bērnu grāmatām ir gana svarīgs un aktuāls. Tāpēc dažas piebildes no savas pieredzes. Visiem tiem, kas iesaka lasīšanai savas bērnības grāmatas, es ieteiktu būt mazliet kritiskākiem, reālākiem un vispār nolaisties uz zemes. Laiki ir mainījušies, un mūsdienu bērniem tāda Žila Verna “Noslēpumu sala” vai Valža “Staburaga bērni” šķiet garlaicības kalngals. Starp citu, arī Harijs Poters viņus bieži vien garlaiko, jo patiesībā tā ir stipri viduvēja un nejēdzīgi izstiepta grāmata. Vienkārši jāpieņem fakts, ka ne visas mūsu bērnības grāmatas ir spējušas izturēt laika pārbaudi.
Otra piebilde ir par to, ka bērni pēc savām interesēm ir ļoti dažādi. Viens, piemēram, ar lielu interesi lasa tikai grāmatas par suņiem, bet otrs gribēs piedzīvojumus kosmosā. Tāpēc ir muļķīgi gribēt, lai šādi saraksti derētu visiem bērniem. Mazliet jau tie konkrētie bērni ir jāpazīst, lai viņiem varētu ieteikt ko piemērotu. Tas pats ir ar lasītāju vecumu. Ja viens bērns ar grūtībām desmit gadu vecumā boksterēs cauri “Grega dienasgrāmatas”, tad cits tikpat vecs varbūt bez problēmām izlasīs “Karu un mieru”. Vārdu sakot, nav tādu standarta sarakstu, kuri derētu visiem.
Tāpēc šis būs apkopojums par tām grāmatām, kuras esmu lasījusi kopā ar bērniem, un kuras tieši no viņu puses ir atzītas par tīri labām un lasāmām (izņēmums ir vienīgi pēdējās divas, kuras mums pagaidām ir tikai lasīšanas plānos).

6-9 gadi
Eduards Uspenskis “Tēvocis Fjodors, suns un kaķis”
Brīnišķīga grāmata par bērnu, kurš viens pats dzīvo laukos ar suni un kaķi slavenajā Skābpiena ciemā. Asprātīgi dialogi un jautri piedzīvojumi. Pēc lasīšanas var noskatīties pēc grāmatas motīviem uzņemtās multiplikācijas filmiņas

Astrida Lindgrēne “Emīls un Īda no Lennebergas”
Jā, tas ir tas pats Emīls, par kura nedarbiem, cerams, ir vismaz redzēta filma. Protams, labāk būtu vispirms izlasīt visu triloģiju par Emīlu, bet, ja negribas lasīt kaut ko tik garu, tad derēs arī šī nelielā grāmatiņa ar triloģijā neiekļautajiem stāstiem.

Marija Parra “Vafeļu sirdis”
Neesmu par to vēl blogā uzrakstījusi, jo šajās brīvdienās tiek lasīts tās turpinājums “Vārtsargs un jūra”. Ļoti sirsnīga, smieklīga un vietām arī aizkustinoša grāmata par Trilles un Lēnas draudzību un dažiem trakiem nedarbiem.

10-12 gadi

Ingvars Ambjērnsens “Samsons un Roberto”
Ļoti prātīga un asprātīga grāmata par kaķi un suni, kuri mēģina attīstīt mazo biznesu lauku teritorijā – viņiem pieder pansija. Aizraujoša grāmata par mūsdienu sabiedrības dīvainībām, kura turklāt pamanās ļoti saprotami izskaidrot tik sarežģītas lietas, kā, piemēram, kāpēc būtu jāmaksā nodokļi.

Gerhards Holcs-Baumerts “Alfons Trīcvaidziņš”
Alfons ir neveiksminieks un mazliet ambālis. Un ar šodienas domāšanu man šķiet, ka viņa tēvs vai arī varbūt pats grāmatas autors ir bijis Hitlerjūgendā. Tomēr bērniem grāmata patika tīri labi, lai gan lasīšanas laikā ļoti daudz ko nācās paskaidrot. Viens no grāmatas plusiem ir īsie stāsti, bet tā vēl joprojām dažas vietās bija ļoti smieklīga un brīžiem ir ļoti viegli just līdzi Alfonam viņa likstās.

Robs Regers un Džesika Grunere “Emīlija Dīvaine”
Par Emīliju Dīvaini ir sarakstītas veselas četras grāmatas. Emīlija ir pusaudžu individuālisma iemiesojums pārākajā pakāpē. Viņa nekad nebaidās būt pati, lai cik nervozi uz to reaģētu apkārtējie. Bet Emīlija ir ļoti radoša, zinātkāra, apķērīga un pašpietiekama būtne. Un vēl viņai ir veseli četri kaķi un savs personīgais golems. Emīlijas grāmatas ir ļoti smieklīgas un uzrakstītas neierasti dzīvīgā un tiešā valodā.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”
Labs, ļoti aizraujošs piedzīvojumu gabals ar briesmoņiem, noslēpumiem un paralēlo pasauli. Grāmatā ir gana daudz humora, bet vietām tā ir diezgan tumša, kas patiesībā ir labi, jo arī dzīvē viss nav tikai jauki. Jāpiebilst, ka šī ir tikai pirmā daļa grāmatu sērijā, no kuras latviešu valodā ir izdoti vēl divi tikpat labi un spraigi turpinājumi.

13-14 gadi

Lūiss Sahars “Bedres”
„Bedres” ir piedzīvojumu grāmata ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnās maģijas piedevu. Autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances. Kopā ir sanākusi patiešām aizraujoša un interesanta grāmata pusaudžiem.

Volfgangs Herndorfs “Čiks”
Sapņaina, savāda un smieklīga grāmata par divu autsaiderīgu pusaudžu ceļojumu uz Valahiju ar zagtu automašīnu “Ņiva”. Notikumi grāmatā ir smieklīgi un asprātīgi, tomēr būtībā tas ir ļoti skumjš un vietām smeldzīgs stāsts par pieaugšanu, draudzību un dzīves vērtībām.

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš”
Aberkrombija tumšo fantāziju bērnu versija, ar kuru būtu lietderīgi jau pusaudžiem sākt iepazīties ar viņa tumšajām pasaulēm. Grāmata ir labs pieaugšanas stāsts, tā ir arī klasisks atriebības gabals, un Aberkrombijs vispār ir brīnišķīgs stāstnieks. Tiesa gan, latviešu tulkojumā ir pazudusi krietna daļa no grāmatas pievilcības, bet mūsdienu bērni bieži vien tīri labi lasa angliski. “Pusķēniņš” ir pirmā daļa “Sašķeltās jūras” triloģijā.

Stafeti tālāk nododu Lili, kurai droši vien būs, ko piebilst par tēmu, un Andrim, kurš arī dažreiz lasa kopā ar bērniem.

Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”

Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2018

Piedzīvojumu grāmatas bērniem ir ļoti laba un vajadzīga literatūra, tāpēc bibliotēkā, ieraugot pavisam svaigu latviešu bērnu grāmatu, ķēru to ciet un tajā pašā dienā izlasīju. Izrādījās, ka tā ir jau autora divpadsmitā grāmata, tomēr līdz šim neko no viņa sarakstītā nebija sanācis izlasīt – tā nu man šī bija pirmā iepazīšanās ar Dzintara Tilaka daiļradi.
Labo blēņu vasaraDomāju, ka ir ļoti svarīgi, lai arī tagad Latvijas bērniem būtu foršas un aizraujošas piedzīvojumu grāmatas, kuru darbība risinās viņiem pazīstamā laikā un vidē. Vai vismaz tādas, kā mums bija “Veco vraku noslēpums”, “Tā tik bija vasara”, “Uno un trīs musketieri” un dažas citas.  Tāpēc autora centieni darboties šajā žanrā ir visnotaļ cienījami un apsveicami. Atbilstoši nosaukumam “Labo blēņu vasara” ir lielākoties pozitīva grāmata un tajā ir dažas patiešām labas epizodes. Trīspadsmitgadīgais pilsētnieks Aivis vasaras brīvlaikā tiek aizsūtīts uz laukiem un tur sadraudzējas ar vietējo iemītnieku Renāru. Tā kā rakstīt par divu zēnu draudzību autoram laikam nav šķitis piedienīgi, viņiem pievienojas arī kauslīgā karatiste Edīte. Kopā bērni organizē baumu apvīto Rukša iznācienu ezerā, izplāno un realizē sarežģītu operāciju nelietīgo kapu zagļu notveršanai un pārmāca ļauno traktoristu Šubu. Kā jau bērnu grāmatā, tad ļaunie tēli ir neticami stulbi, policisti lohi, bet galvenie varoņi jauki, apķērīgi un apzinīgi. Nudien brīnišķīgi bērni – datorspēļu un filmu vietā viņi dod priekšroku grāmatu lasīšanai un čakli palīdz radiniekiem darbos. Vispār “Labo blēņu vasara” stipri atgādināja plaģiātisku kompilāciju no bērnības grāmatām, jo daudzas epizodes uzreiz atsauca atmiņā kaut ko līdzīgu no lasītajām grāmatām – bērns detektīvs – “Meistardetektīvs Blumkvists”, aira pazaudēšana ezerā – “Alfons Trīcvaidziņš”, mežacūku uzbrukums – “Jautrās nedienas”, u.c. Būtībā jau tas nav slikti, jo bērni, kuri varētu būt šīs grāmatas potenciālie lasītāji, diez vai ir lasījuši kaut nelielu daļu, no tā visa un galu galā rakstniekam ir ellīgi grūti izdomāt kaut ko jaunu, jo principā viss tak jau kaut kad un kaut kur ir uzrakstīts.
Tas, kas man ne visai patika (ļoti subjektīvi, protams) ir grāmatas senīlums un tāda kā naftalīna piesmaciņa. Pierasts jau, ka labākās mūsdienu bērnu grāmatas parasti ir spraigas un dinamiskas, vai traki asprātīgas un smieklīgas, vai ļoti sirsnīgas. “Labo blēņu vasara” pēc tempa ir diezgan gaudena (piemēram, galvenais varonis ilgi un apnicīgi pēta stāstam maznozīmīgus iemeslus, kāpēc kāda šķūnīša jumtā ir radies caurums), tā ir rakstīta gandrīz vai socreālisma stilā un joki laikam ir no Latvijas Radio 2 repertuāra. Īsti nespēju noticēt galvenajiem tēliem, kas visu laiku sarunājas apmēram kā divi opji. Nē nu, var jau būt, ka mūsdienu tīņi nonākot divatā rāmi pārspriež pēcnāves dzīves iespējamības, miršanu un tamlīdzīgas padsmitniekiem dikti aktuālas lietas.  Turklāt kaut kādā vecu onkuļu žargonā. Pats trakākais vārds, ko spēj izteikt galvenais varonis ir “dritvaikociņ”. Em, nopietni, vai tiešām padsmitnieki tagad izsakās tikai tā? Kas diez ir tie pusaugu radījumi, kurus satieku ikdienā? Laikam kaut kādi citplanētieši.
Jāpiezīmē, ka autora radīto rurālo teritoriju apdzīvo praktiski tikai pensionāri un urlas – tādi kā brāļi Spalvaiņi un mītiskais ļaunuma iemiesojums traktorists Šuba, kurš savā traktorā kā rēgs klīst pa lauku ceļiem meklēdams, ko atkal nelietīgu pastrādāt. Savukārt epizode, kurā zēni ar nolūku samaitāt sev nepiederošu īpašumu slīcina upē Šubas traktoru, no morāli ētiskā viedokļa novelk viņus to pašu urlisko brāļu Spalvaiņu līmenī un principā pēc būtības urlisms vinnē. Šķiet, ka autora izpratnē vienīgā uzņēmējdarbība laukos ir kandžas dzīšana un zagšana, bet centrālais pagasta objekts ir kapi, briesmīgākais noziegums ir nospert kapu žodziņu, savukārt vasaras lielākais pasākums ir kapusvētki. Un skaidrs, ka neviena latviešu bērna bērnība nebūs bijusi pilnvērtīga bez obligātajām brīvdienām laukos.
Man grāmatā ļoti pietrūka mūsdienīguma un patiešām žēl, ka šobrīd nebija iespējas to notestēt uz kādu reālu trīspadsmitgadnieku, jo varbūt tomēr “Labo blēņu vasara” ir tieši tas, kas bērniem tagad vajadzīgs un ieinteresēs viņus uz lasīšanu. Katrā ziņā grāmatu varu droši ieteikt lasīt bērniem vecumā līdz trīspadsmit gadiem, jo tur ir pietiekami interesantas lietas, ko pēc tam var kopīgi pārrunāt, un tā tomēr ir piedzīvojumu grāmata, kas rakstīta tieši Latvijas bērniem. Un pieļauju, ka “Labo blēņu vasara” tīri labi patiks arī omēm.

Vērtējums – 2,5 no 5 zvaigznēm.

Deivs Egerss „Sfēra”

Deivs Egerss „Sfēra”, no angļu val. tulk. Katrīna Tillberga, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Dave Eggers, The Circle, 2013)

„Sfēra” ir diezgan svaiga jauniešiem domāta antiutopija. Paņēmu to lasīšanai ciema bibliotēkā, jo grāmatu rotāja atzinīgi vārdi no pašas distopiju karalienes Atvudas, tomēr romāns lika stipri vilties un tā vietā visiem ieteiktu labāk izvēlēties kādu no pašas Atvudas darbiem. Viņai gan varu piekrist, ka „Sfēras” ideja ir gluži laba, lai gan nepavisam oriģināla. Autors no Orvela „1984” ir aizņēmies domu par Lielo brāli, kas visu novēro, un sakombinējis ar sociālajiem tīkliem iegūstot pilnīgu jebkura cilvēka dzīves caurredzamību. Protams, viss tiek darīts tikai ar vislabākajiem nolūkiem. Bet, hei, vai patiešām mūsdienās kāds nav dzirdējis par sociālo tīklu bīstamību un nezina, kādas sekas var būt tajos ievietotai informācijai, un cik maz var ticēt tam, kas tajos atrodams. Vai tas patiešām ir jaunums un reti kurš par to ir informēts? Tas nu vēl tā, bet autoram pašu stāstu ir izdevies pasniegt kaut kā stipri garlaicīgi, absolūti paredzami un galīgi nepārliecinoši.

sferaVispirms jau galvenā varone Meja Holande, meitene no kaut kādiem amerikāņu pāķiem, kura, pateicoties savai draudzenei, ir tikusi pie darba ļaunajā interneta kompānijā, kas pamazām taisās aprīt visu pasauli, ir kaut kāda neiedomājami stulba aita. Nē, nu nepārprotiet, dumju cilvēku, protams, pasaulē netrūkst un ir pilnīgi normāli, ka tādus izvēlas arī par grāmatu varoņiem, tomēr šajā distopijā stāsts krietni zaudēja tieši šī skatu punkta dēļ. Meja nepazīst nekādas reālam cilvēkam raksturīgas šaubas par savu rīcību un izvēlēm, viņai nepiemīt ne mazākas kripatiņas kritiskās domāšanas, viņa bez iebildumiem piekrīt pilnīgi visam, ko no viņas prasa, grib visiem patikt un būt laba, klusi un panesīgi pacieš visus darba devēju pazemojumus, nez kāpēc uztur attiecības ar pilnīgu kretīnu – Meja Holande neapšaubāmi ir viens no derdzīgākajiem sieviešu tēliem pēdējā laikā lasītajās grāmatās. Šķiet, ka Meja ir riebusies arī pašam autoram, jo viņš savai varone ir noskaudis pat normālu seksu (bet man negribas pat domāt, kāpēc autors savus vīriešu kārtas personāžus ir apveltījis ar tik kretīniskām seksuālajām nosliecēm). Iespējams, ka tik dumja galvenā varone ir izvēla tāpēc, lai potenciālā jauniešu auditorija varētu sajusties par viņu gudrāka un tāpēc labāk novērtētu grāmatu. Bet pēc romāna izlasīšanas tomēr šķiet, ka autors vienkārši nav spējīgs uzrakstīt stāstu no sakarīgāka personāža skatījuma, jo vispār „Sfērā”, bija maz kaut kā lasāma.

Pārsvarā lielākā daļā grāmatas gandrīz nekas nenotiek, bet ir sīki aprakstītas Mejas likstas ar sociālajiem tīkliem. Tad viņa kādu nav apstiprinājusi, kaut ko nav nolaikojusi, tad nav ar vajadzīgu informāciju padalījusies un kāds tādēļ ir dikti apvainojies (un šitā tur veselām lappusēm, garlaicīgi līdz ārprātam). Pa vidu vēl ir romantisko attiecību trijstūris ar diezgan vājiem seksa ainu aprakstiem („Sfēra” var droši pretendēt uz pirmo vietu arī šogad lasīto sliktāko seksa ainu topā). Piedevām autoram nav ne mazākās sajēgas par interneta kompānijas klientu apkalpošanas nodaļas darbu. Romāna ir neticami vienkārši pasniegta cilvēku atteikšanās no sava privātuma un izrādās, ka privātajai kompānijai pārņemt nopietnas valsts funkcijas ir tīrais nieks. Bet „Sfērā” nav pilnīgi nekā no tām nomācošajām parasta cilvēka problēmām ar sociālajiem tīkliem, kad tie lielākoties riebjas, bet savām vajadzībām jau tos izmantojam – gluži kā es šo aizdomīgo blogosfēru, lai ievietotu romāna aprakstu.

Tomēr pieļauju, ka es diez vai esmu „Sfēras” mērķauditorija, jo lielāko dzīves daļu gluži labi esmu iztikusi bez interneta un, redziet, pat izdzīvojusi, bet iespējams, ka jauniešiem der šad tad atgādināt, ka eksistē arī dzīve ārpus sociālajiem tīkliem un viņus vajag mazliet pabiedēt ar iespējamiem tīmekļa globalizācijas attīstības scenārijiem. Nu jā, vispārējs piespiedu pozitīvisms, ko apraksta „Sfērā”, patiešām ir kaut kas baiss.

Freds Adra „Lapsa Uliss un zobenzobaino dārgumi”

Фред Адра, „Лис Улисс и клад саблезубых”, 2006

Stāsts par Lapsu Ulisu (droši vien pareizāk būtu latviski viņu saukt par Odiseju, bet kaut kā neskan tik labi) ir viena no dīvainākajām pēdējā laikā lasītajām bērnu grāmatām. Tās autors Freds Adra ir dzimis Tbilisī, dzīvo Jeruzalemē un raksta krievu valodā – lielākoties humoristiskus fantāzijas darbus.

„Lapsa Uliss”, protams, ir pasakveidīga bērnu un pusaudžu grāmata, bet tāda mazliet savdabīgāka un sarežģītāka nekā ierasts sagaidīt no šī žanra. Grāmatas sižets gan ir ļoti vienkāršs, vietām pat bērnišķīgi naivs un lasot brīžiem šķiet, ka tas ir uzrakstīts tikai tā starp lapsa-ulisscitu un lielas nozīmes šajā stāstā tam nav. Galvenais varonis Lapsa Uliss aiz gara laika ir pats sev parādījies sapnī, pat sev izteicis pareģojumu par senu zobenzobu tīģeru dārgumu slēptuvi un tagad pats arī mēģina to piepildīt Nelaimīgo naktī sameklējot trīs Nelaimīgos, ar kuriem kopā varētu doties bagātību meklējumos. Sameklētā komanda ir maza, bet jautra – blēdīgs krāpnieks runcis Konstantīns, memļaks pingvīns Jevgēnijs un pusaudžu problēmu nomāktā lapšele Berta. Pats Uliss ir personāžs, kādu laikam iespējams atrast tikai krievu literatūrā – vienmēr nosvērts un džentlmenisks, un vienlaicīgi pilnīgi ķerts, nelabojams pofigists, mūžīgs meklētājs un izcils ceļotājs (tas gan varbūt kaut kad nākotnē). Katrā ziņā daudzi grāmatas personāži ir dikti kolorīti. Vēl jau visam pa vidu maisās Pārpērtiķa Atnākšanas Gaidīšanas sekta, zaķu mafija Krolikones vadībā, dubultspiegs Mario, pāris spoki, Lielais Traģiskais teātris ar prīmu zosi Izoldi, privātdetektīvu pārītis un daudzi citi. Šajā pasaulē nav vienīgi cilvēka, un antropomorfo dzīvnieku sabiedrībā viņa nemaz arī netrūkst. Grāmata ir asprātīga un lielā mērā tā ir arī parodija par dažādiem žanriem. Īpaši autors te paņirgājas par detektīviem un kriptotrilleriem. Grāmata ir arī diezgan antireliģiska (attiecībā uz to Pārpērtiķa gaidītāju sektas būšanu) un kaut kur tā bija nosaukta par antinārniju, jo te netiek atbalstīts uzskats par cilvēku kā radības kroni. Bet kopumā jau “Lapsa Uliss” ir pozitīvs, amizants un mīlīgs stāsts.

Grāmatas humors ir ļoti jauks un man patiešām patika, bet pieļauju, ka daudzus tas varētu kaitināt – tāds izteikti absurds un vairāk balstīts uz dialogiem un vārdu spēlēm. Mazliet šaubos, vai bērni to spēj pilnībā saprast, bet varbūt tas nemaz nav vajadzīgs.

Слушайте, а, может, вы ненавидите мертвых? — Волк Самуэль окинул пингвина подозрительным взглядом. — Уж не некрофобы ли вы?
Нет-нет, мы — некрофилы! — поспешил заверить его Евгений…

Stāsts beidzas ar pamatīgu sižeta pagriezienu, un „Lapsam Ulisam” ir uzrakstīti vēl divi turpinājumi. Topot arī ceturtais. Diez vai „Lapsu Ulisu” kāds izdos latviski, tāpēc grūti to ieteikt kādam lasītājam (šķiet, ka bērni vairs krieviski nelasa vispār). Tā nu nobeigumā pāris dialogi, kas parāda grāmatas noskaņu.

– Классическая трагедия помогает очиститься путем сопереживания.
– Э-э-э… То есть мы очищаемся, глядя, как другим плохо?
– Ну, это несколько упрощенный взгляд, но, грубо говоря, да.
– В каком ужасном мире мы живем, проворчал Константин.

— А почему мост называется Кровавым? — поинтересовался он, подозревая, что ответ его расстроит. Но любопытство оказалось сильнее страха. Берта прищурилась, кинула взгляд в темноту и произнесла:
— Когда-то, давным-давно, здесь пролилась кровь… Много крови.
— Какая страшная история… — прошептал Крот.
— Не особенно, — ответила Берта. — Что такого уж страшного в том, что перевернулась лекарская карета, перевозящая донорскую кровь?
— А, донорская! — обрадовался Крот. — Я уж подумал, что убили кого-то!
— Так и есть. Всех доноров убили. Иначе как бы у них отобрали кровь? Но произошло это не здесь, а в другом месте. Оно теперь называется Площадь Павших Доноров.

Džo Aberkrombijis “Pusķēniņš”

Džo Aberkrombijs „Pusķēniņš”, no angļu val. tulk. Ligita Lukstraupe, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Joe Abercrombie, Half a King (Shattered Sea 1), 2014 )

No tumšās fantāzijas mīļotājiem par Aberkrombija darbiem allažiņ ir dzirdētas labas atsauksmes, tāpēc iepirku e-grāmatu tikko pamanīju to Zvaigznes piedāvājumā. Un kā atvēru to vaļā, tad arī vienā piegājienā tajā pašā vakarā izlasīju. Nu labi, pāris reizes atrāvos, lai uzvārītu tēju.

puskeninsLaikam gan vispirms ir jāsāk ar to, ka šis nav īstais Aberkrombijs, bet gan viņa atvieglotā versija mazgadīgām personām – bez seksa, nopietnas vardarbības un galīgi bezcerīgām beigām. Galvenais varonis Jārvi ir mazas valsteles karaļa jaunākais dēls, no dzimšanas kropls un piedevām ņuņņa, kurš sapņo par maģistra karjeru, tējiņu vārīšanu un rāmu dzīvi bibliotēkā. Taču ļaunais liktenis un skarbais autors Jārvi mierīgo dzīvi ātri vien sagriež kājām gaisā un sasit lupatās, un arī lasītājs diez vai būs tā īsti iegrimis stāstā, kad Jārvi jau būs paspējis gan kļūt par karali, gan troni pazaudēt. Protams, pēc tam jaunekļa dzīvē viss ir slikti, sliktāk un vēl sliktāk, un Jārvi ir jāiziet pilns process no sērijas kā rūdījās tērauds, lai beigās kļūtu par patiesi gudru, viltīgu, blēdīgu un valdīt spējīgu personu. Jāatzīst, ka grāmatā nav nekā tāda, kas nebūtu jau kaut kur lasīts vai redzēts kādā citā fantāzijas stāstā. Ak, te ir pat bleķa tronis. Tomēr autors ir talantīgs stāstnieks un tādiem jau klišejas netraucē, drīzāk tikai palīdz un no grāmatas nav iespējams atrauties. Turklāt, romāns ir ļoti kinematogrāfisks un lasot visas ainas var viegli iztēloties acu priekšā.

Lielākoties „Pusķēniņa” pasaule ir špikota no Viduslaiku Skandināvijas, tāpēc šķiet pazīstama un Sašķeltās jūras prototips gluži labi varētu būt Baltijas jūra. Maģijas te praktiski nav, senos laikos gan ir bijuši sastopami elfi, bet sen jau izmiruši, atstājot tikai dažus dīvainus artefaktus. Stāstījums ir spraigs un te neviens ar garām apcerēm nenodarbojas. Un grāmata jau vispār ir īsiņa – kā jau bērnu versija. Man tīri labi patika, ka Aberkrombija izveidotā pasaule bija tik tīkami racionāla (nu galīgi ne tāda kā mūsējā, bet šī taču ir fantāzijas grāmata un šajā žanrā var atļauties nobīdes no realitātes) un lielākoties visām ļaundarībām bija loģisks un saprotams ekonomiskais vai fiskālais pamatojums.

Lasot e-grāmatas tomēr nākas koncentrēties vairāk, nekā pavadot laiku pie papīra izstrādājuma (izlasīto nepāršķirstīsi un nejauši beigas arī neatvērsi, droši vien tāpēc daudziem tās ne visai patīk), bet toties tās parasti var ātrāk izlasīt un ir vieglāk uztvert teksta būtību un struktūru. Tā nu pāris sižeta pagriezieni bija tik paredzami, ka nedaudz sanāca vilšanās, ka beigās patiešām tā arī notika, kā gaidīju, un autors nebija izdomājis kaut ko viltīgāku. Jārvi izaugsme arī šķiet dikti strauja un brīžiem viņam vienkārši pārāk daudz veicas. Stāstam ir jauka spirālveida kompozīcija, viss sākas tāpat kā beidzas, tikai galvenais varonis jau ir pavisam citā līmenī. Un kaut arī „Pusķēniņš” ir triloģijas pirmā daļa, to mierīgi var lasīt arī kā atsevišķu grāmatu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka turpinājumi pēc zinošu cilvēku atsauksmēm neesot tik labi.

„Pusķēniņš” ir patiešām forša, interesanta un klasiska piedzīvojumu grāmata pusaudžiem. Tā māca neņerkstēt par bijušo, bet censties izmantot, kas nu ir pie rokas atlicis, un saprast, ka dzīve ir skarba, uzvarētājus netiesā un ar cildenu un jauku rīcību neko daudz visticamāk nesasniegsi.

Lūiss Sahars “Bedres”

Lūiss Sahars „Bedres”, no angļu val. tulk. Maira Jēgere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2006., (Louis Sachar, Holes, )

Šodien pieslēdza apkuri – tātad vasara patiešām ir beigusies un nāksies vien pievērsties rudens izklaidēm, vispirms jau blogam. Beigusies ir arī obligātās literatūras lasīšana. Lai gan skolas ieteicamo grāmatu piedāvājumā bija arī brīnišķīgā Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata”, kas mani bērnībā dikti aizrāva, izvēlējāmies kaut ko pieticīgāku – Lūisa Sahara „Bedres”. Izvēle bija veiksmīga un uzreiz varu pateikt, ka bērniem grāmata patika un viņi to izlasīja ātri un ar interesi.

bedresPēc būtības „Bedres” ir mūsdienu pasaka. Jā, un galvenais grāmatas varonis Stenlijs Sjilnets ir totāls neveiksminieks. Tas gan nav nekas pārsteidzošs, jo arī manā attīstītā sociālisma laikmeta bērnībā totāli neveiksminieki bērnu literatūrā dīvainā kārtā bija ļoti izplatīti – mūsu pašu vietējais bestsellers Zentas Ērgles „Esmu dzimis neveiksminieks”, blogā jau aprakstītais Alfons Trīcvaidziņš, poļu Mareks Vasarraibumiņš un puisītis Ačgārnītis, krievu Jānis Smaidiņš – kas gan viņus visus var atcerēties. Tomēr atšķirībā no minētās kompānijas Stenlijs ir mūsdienīgs neveiksminieks un viņa nelaimēm ir ļoti konkrēts ārējas izcelsmes cēlonis, jo visai Sjilnetu ģimenei jau kopš vairākām paaudzēm ir uzlikts dikti briesmīgs beztermiņa (vārdu sakot, uz mūžīgiem laikiem) lāsts, pie kura vainīgs neapdomīgais Stenlija vecvecvectētiņš Elija. Ja kādam interesē, kur var tikt pie tādiem šaušalīgiem lāstiem, tad Vikipēdija apgalvo, ka 19. gadsimta Latvijā. Tak ne vienmēr šim avotam var ticēt. Ja arī ārkārtīgi daiļu, bet neiedomājami glupu jaunuvju pie mums nekad nav trūcis, tad grāmatā aprakstītās cūkkopības metodes gan pie mums nebūtu bijušas realizējamas. Lai nu kā, lāsts darbojas, un Stenlijs gluži nepelnīti nonāk ļoti dīvainā zēnu pāraudzināšanas nometnē, kur viņiem rakstura norūdīšanai katru dienu svelmainā tuksnesī ir jāizrok noteikta izmēra bedre. Bet, kā jau pasakā, lasītājam uzreiz ir skaidrs, ja varonis rīkosies nesavtīgi un pienācīgi, ļaunā burvestība varbūt zaudēs savu spēku.

Kopumā „Bedres” ir jauka piedzīvojumu grāmata bērniem ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnas maģijas piedevu. Mazliet amizanti, bet autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances arīdzan. Tomēr viss šis kokteilis kopā veido patīkami dzīvīgu un interesantu stāstu, kurā veiksmīgi ir sapludināti gan simts gadu vecas pagātnes, gan tagadnes notikumi. Tēli varbūt arī nebija izstrādāti ļoti niansēti, bet ļaunie te ir patiešām biedējoši ļauni, labajiem nemaz nav tik vienkārši būt labiem, un par dažiem nemaz nav īsti skaidrs vai viņi ir labie, vai ne tik labie. Vispār radās iespaids, ka grāmatas sižets ir ļoti pārdomāts, jo visām stāsta gaitā pieminētājām lietām – dzeltenplankumainajām ķirzakām, sīpoliem, persikiem un pat dikti smirdīgām sporta kurpēm bija sava precīzi piemeklēta loma notikumu attīstībā un atbilstošā noslēgumā. Nekas te nebija nejauši un pat man patika, cik sakārtota bija grāmatas iekšējā loģika.

Šķiet, ka „Bedres” varētu būt piemērota lasāmviela bērniem 10 līdz 12 gadu vecumā, bet lielākiem jau varētu būt par vienkāršu. Un, lasot šo grāmatu kopā ar bērniem, var pārrunāt visdažādākos jautājumus – par rasismu, liktenīgu nolemtību, lasītprasmes noderīgumu, vecu konservu uzturvērtību, un galu galā to, cik liela nozīme dzīvē var būt īstiem draugiem.

Ā, grāmatai ir arī ekranizācija ar Sigurniju Vīveri galvenās ļaundares lomā, bet tā ir visai viduvēja (Holes, 2003).

Janne Tellere „Nekas”

Janne Tellere „Nekas”, no dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe, Rīga: A&A Vision, 2015., (Janne Teller, Intet, 2000)

Romānu „Nekas” paņēmu lasīšanai bibliotēkā. Vispirms jau tam ir nopietna tulkotāja, kuras kontā ir Pētera Hēga un Sērensa Kirkegora darbi, bet, galvenokārt, uzķēros uz mazā, jaukā mārketinga trika – uz vāka bija norādīts, ka šī ir dikti strīdīga grāmata, kuru šur tur esot aizlieguši lasīt un pat rādīt bērniem.. Kas gan mūsdienās varētu būt tik ļoti aizliedzams? Vai, precīzāk, ko gan interneta un viedtālruņu laikmeta bērni varētu nebūtu redzējuši? Tātad noskaņojos uz drūmu, vardarbīgu varbūt pat perversu vai rasistisku jauniešu romānu. Tak slavenā pusaudžus maitājošā grāmata izrādījās tikai ar vispārzināmām atziņām piebārstīta filozofiska pasaka Koelju stilā par mūžseno tēmu – dvēseles pārdošanu sātanam.

Janne Tellere NekasGrāmatas sižets ir pavisam vienkāršs. Kādā dāņu čuhņā viens no septītās klases skolēniem Pjērs Antons pirmajā skolas dienā paziņo – Nekam nav jēgas, to es zinu jau labu laiku. Tāpēc nav vērts neko darīt, to es aptvēru tikko. – un uzkāpj plūmē un tur arī paliek sēžam un bļaustoties, ka nekam nav jēgas un mēs visi mirsim, gandrīz līdz grāmatas beigām. Pārējie skolēni tā vietā, lai uzvestos kā normāli pusaudži, vienkārši paraustītu plecus un dotos prom, sāk izpildīties maksimāli destruktīvi, tas ir nolemj mēģināt Pjēram Antonam pierādīt, ka viņiem tā jēga ir un sāk vākt lietas ar jēgu. Bet, ja kādai lietai ir jāpierāda tās jēga, tā tādēļ vien padara to bezjēdzīgu. Iesākumā viņi savāc visādu drazu, bet pamazām jēgas meklējumi paliek nopietnāki, tiek upurēti iemīļotie komiksi, velosipēdi, mājdzīvnieki un mati. No kapiem tiek rakti laukā mirušie ģimenes locekļi, bet ar to nekas nebeidzas. Katrs no bērniem pēc sava dziļi personīgā upura jēgai no nākamā prasa ziedot kaut ko nopietnāku un sāpīgāku. Tā kā grāmata ir paveca, tad iPhone nevienam no varoņiem vēl nebija, bet pieļauju, ka tagad jēgas instalāciju veidotu kaudzīte ar viedtālruņiem, kas alegoriski simbolizētu pilnīgi visu. Kā jau minēju, šī grāmata ir tipiska filozofiska līdzība un to ir iespējams analizēt tikai simboliskā plāksnē, jo tajā viss ir vienas vienīgas metaforas, pat bērnu tēli ir tikai plakanas ilustrācijas nevis dzīvi cilvēki. Interesanti, ka pēdējā laikā lasītajā literatūrā bieži vien īpaši simbolisks un jēgpilns dzīvnieks ir kāmis. Šis sīkais grauzējs patiešām prot iedvesmot rakstniekus uz metaforiskiem sacerējumiem.

Jāatzīst, ka autore jēgas meklēšanas procesu ir aprakstījusi gana asprātīgi un ironiski. Tomēr ar savu kopumā didaktiski viszinīgo skatu no augšas viņa galu galā vienā brīdī pati sev iešauj kājā, jo beigās ir skaidrs, ka šī nu gan nudien ir viena bezjēdzīga grāmata, jo tā neizpilda pašu elementārāko autores uzstādīto jēgas esamības nosacījumu. Vienīgi to nabaga mājdzīvnieku man patiešām bija žēl. Kaut kas necienīgs ir daudzu autoru tieksmē uzskatīt tos tikai par līdzekli literāru alegoriju veidošanai.

Vai šis romāns būtu bērniem kaitīgs? Kā zināms, tad nejēgām kaitīga var būt jebkura grāmata, Bībeli, Komunistiskās partijas manifestu un vegānu ēdienu pavārgrāmatu ar labākajām rauga sviesta receptēm ieskaitot. Svarīgāk būtu bērniem iemācīt humānu vērtību sistēmu, kritisko domāšanu un matemātisko analīzi, pēc tam viņi var mierīgi lasīt visu, ko vien grib un paši tīri labi ar to tikt skaidrībā. Katrā ziņā Kinga romānos un Bada spēlēs ir krietni vairāk vardarbības nekā šajā grāmatā. Protams, gadās arī stulbi bērni (tieši tāpat kā stulbi pieaugušie), kas neko no romāna nesapratīs, bet pie tā jau nepavisam nav vainīga grāmata.