Ko lasīt 2024. gadā?

   Jaunais gads ir sācies ar domu atgriezties pie bloga. Turklāt pie klasiskā, vecmodīgā wordpress bloga, kādus daži vēl raksta, un negaidīti daudzi tomēr lasa. Pēdējos gados ir piedzīvots tik daudz – pandēmija, krievu agresija Ukrainā un draņķīgas lietas arī citur pasaulē, tāpēc gribas kaut ko pazīstamu un stabilu no laikiem, kad dzīve vēl bija rāma un rimta.  Iesākumam sakrāvu kaudzītē pēdējos gados savāktos papīra formāta literāros labumus, kurus esmu ieguvusi dažādos interesantos veidos, un ielikusi plauktā ar domu, ka kādreiz tak derētu izlasīt. Un klusi nopriecājos, jo sanāca nevis kaudzīte, bet, ziniet, kārtīga grēda. Tā, kas redzama bildītē.

   Patiesībā nekā daudz tur nav, gada laikā to visu varētu mierīgi izlasīt. Pie tādas kaudzes droši vien tiek jebkurš normāls grāmatu daudzlasītājs, jo, kas mūs visvairāk biedē? Pareizi – doma, ka gribēšu kaut ko paņemt palasīt, bet visas grāmatas mājās būs izlasītas. Tas būtu šausmīgi, vai ne? Starp citu, kādu pusi no bildē redzamajām grāmatām nemaz neesmu pirkusi, bet tās pie manis ir atnākušas pa dažādiem, tikai katrai grāmatai lemtiem un dažreiz pat aprakstīšanas vērtiem ceļiem. Vienīgais, ko neizmantoju grāmatu ieguvei, ir sadarbība ar izdevniecībām, jo blogi, kas to dara, ātri vien paliek stipri vienveidīgi un garlaicīgi. Šo blogu rakstu tikai savai izklaidei un priekam, un pilnībā izbaudu savu brīvību izteikties par visu, ko vien vēlos.

   Vai es visu šo kaudzi šogad izlasīšu? Protams, ka nē. Kāpēc gan lai es to darītu? Galu galā mani vienkārši priecē tās esamība.  Dažas grāmatas gan tiks lasītas kaut vai, lai atdotu tās likumīgajiem īpašniekiem, un atbrīvotu vietu jaunām.

  Šogad gribu uzrakstīt par dažām labām grāmatām, un ir sakrājies daudz ideju, no kurām, pārceļot tās uz blogu, ceru atbrīvot smadzenes, lai vietā varētu ieperināties  citas tikpat spalvainas domas. Gan pasaule kopumā, gan arī mazliet kompaktākā un noslēgtākā grāmatu pasaule vēl joprojām ir nebeidzamu atklājumu un pārsteigumu pilnas. Plānoju pastāstīt arī par dažiem netradicionāliem grāmatu ieguves veidiem, dažu izdevniecību  produktu īpatnībām, apmeklēt ar literatūru saistītus pasākumus (diemžēl šogad nebūs tradicionālās Grāmatu izstādes Ķīpsalā), kā arī nedaudz atgriezties pie interesantiem vēsturiskiem izdevumiem un parakāties pa savu mūžam mainīgo grāmatu plauktu, kas nekad nebūs pilnībā nokomplektēts, jo citādi nogrims tuvējā upītē. Tomēr neko daudz nesolu. Kas to lai zina, ko šis gads mums atnesīs.

Vai mākslīgais intelekts spēj uzrakstīt blogu mūsu vietā?

Tāpat kā miljons citu interneta lietotāju vienu vakaru paniekojos čatojot ar mākslīgo intelektu (MI) ChatGPT saitē. Pirmie iespaidi bija diezgan pārsteidzoši. Vispirms jau mākslīgais intelekts diezgan labi māk sazināties latviešu valodā. Protams, ir kur vēl augt, ir dažādas gramatiskas kļūdas un ne vienmēr MI lieto pareizus locījumus, bet godīgi jāatzīst, ka kopumā tas raksta labāk par vidusmēra latviešvalodīgo interneta lietotāju. Angļu valodu saziņā vēl neizmantoju, bet pieļauju, ka tajā MI rakstīs vēl labāk. Tomēr jāpiemin, ka mākslīgajam internetam ir zināmas grūtības atbildēt uz konkrētiem jautājumiem. Piemēram, tas uzskata, ka govis var būt arī zaļā krāsā, kas no MI viedokļa ir pavisam loģiski, jo internetā netrūkst ne zaļu, ne rozā govju bilžu, taču pieļauju, ka MI ir spējīgs ātri mācīties un šīs lietas apgūt, un tas ir tikai laika jautājums. Dažos jautājumos mākslīgais intelekts uzreiz atzinās, ka tam nav pietiekami daudz zināšanu, lai uz tiem atbildētu. Un brīžiem uzkārās pavisam, jo bija saradies pārāk daudz gribētāju ar to sazināties.

Toties attiecībā uz visādām filozofiskām tēmām mākslīgais intelekts izrādījās neparasti spējīgs – nu īsts humanitārais daiļdirsējs – un ātri un veikli cepa augšā esejas par jebkuru abstraktu tēmu, ko palūdzu (brīvību, laimi, u.c.). Turklāt dažādos stilos. Nudien es nekad nevarētu uzrakstīt tik gludus un tik labi strukturētus tekstus kā MI. Sarakstīties ar programmu bija valdzinoši un vienlaikus arī biedējoši, un man radās daudz jautājumu, kurus tagad gribētos papētīt dziļāk. Skaidrs, ka MI ir tikai spogulis, kurš savāc, analizē un pēc tam mums parāda tikai to, ko mēs paši internetā esam ielikuši. Vai arī tāds liels, gudrs papagailis, kurš veikli atlasa un atstāsta dzirdēto. Protams, uzreiz atmiņā sāk nākt visādi daiļdarbi, kuros MI ir uzvedies briesmīgi draudīgi, nešķīsti un cilvēkiem naidīgi. Tomēr skaidrs, ka mākslīgais intelekts ir mūsu pašu atspulgs, un varbūt tāpēc no tā ir mazliet bail.

Skatoties, cik veikli MI margo dažādus tekstus, uzreiz radās jautājums, vai tas varētu rakstīt blogus cilvēku vietā. Te programmas dotā atbilde. Saprotams, ka var.

Apzinoties mašīnu spējas apkopot dažādu informāciju, nākas aizdomāties, ka tām kā kolektīvās informācijas pārzinātājām nudien ir lielāks potenciāls radīt unikālu saturu nekā viena atsevišķa cilvēka smadzenēm. Jāatceras gan, ka tās pašas pagaidām neko jaunu neizdomās, tikai analizēs un apkopos, ko uzrakstījuši cilvēki. Tomēr pēc MI atbildes mazliet aizdomājos, kas ir tas īpašais personiskais un emocionālais saturs, kuru es varu dot savam blogam, lai tas ar kaut ko atšķirtos no MI rakstītā. Un domāju vēl joprojām, jo, godīgi sakot, MI nebūtu ne mazākās piepūles atdarināt mani un manus tekstus. Ja man tagad būtu uzdots kā skolā rakstīt visādas bezjēdzīgas esejas, es bez sirdsapziņas pārmetumiem izmantotu MI palīdzību. Turklāt tā radītais nav plaģiāts, bet oriģināls saturs.

Ai, iespējams jau tagad zināmu daļu tekstu rada izpalīdzīgais mākslīgais intelekts. Palūdzu tam uzrakstīt tekstu par rakstīšanu un, lūdzu! Te tas būs. Un es droši vien tā nevarētu uzrakstīt, vai vismaz tas man prasītu krietni vairāk laika.

Nobeigumā palūdzu MI uzrakstīt erotisku stāstu un dabūju šo. Un piedevām atklāju, ka tam nav svešā arī zināma cenzūra. Tagad gan ir skaidrs, ka visus tos neskaitāmos un vienveidīgos erotiskos romānus patiešām raksta roboti.

Plašāk par čatošanu ar mākslīgo intelektu var palasīt Kursora rakstā “Mākslīgais intelekts pavisam nopietni sāk pretendēt uz cilvēku darba aizstāšanu. Kas ir “ChatGPT” un ko tas piedāvā?”.

Bloga desmitā dzimšanas diena

Šodien paiet tieši desmit gadi, kopš publicēju pirmo ierakstu šajā blogā. Desmit gadi, jā. Un kādi vēl gadi! Pandēmija. Karš, kas vēl joprojām turpinās, un Ukraina mums visiem saviem spēkiem būs jāatbalsta vēl ilgi. Laikā, kad sāku rakstīt blogu, pasaulē lielāko satraukumu radīja zirga gaļa burgeros. Tagad ir skaidrs, ka pasaule ir neatgriezeniski mainījusies, un mūs gaida realitāte ar idiotisku nosaukumu – jaunais normālais, kas nepavisam nav tik normāls, kā izliekas.

Gadi ir bijuši dažādi, brīžiem rakstīju vairāk, brīžiem nerakstīju nemaz, tomēr kopā šajā laikā blogā ir publicēti vairāk nekā 300 ieraksti un vēl vismaz tikpat daudz rakstu klusi dzīvo galvā nepierakstīti, līdz kāds no tiem sāk lauzties brīvībā un paliek pavisam neciešams. Tad tas top pierakstīts, publicēts un laimīgi aizmirsts.

Nedaudz statistikas – šo desmit gadu laikā esmu izlasījusi vairāk nekā 800 grāmatu trīs dažādās valodās, bet lielākoties, protams, latviešu (tas nemaz nav daudz, bet bez lasīšanas ir vairāki citi hobiji, kas tāpat prasa laiku). Vairāk kā pusi no tām esmu ņēmusi lasīšanai no bibliotēkām. Iegādājos e-grāmatu lasītāju un kādas simts grāmatas izlasīju e-formātā, un atklāju, ka tās lieliski paplašina lasīšanas pieredzi, un ļauj uzzināt par tekstu papildu nianses, kuras dažreiz ar papīru ir mēģināts slēpt. Izmēģināju audiogrāmatas, un arī tās atklājās, kā ļoti ērts un patīkams grāmatu lasīšanas veids – stāstītāja balss ir vissenākā grāmatu eksistences forma, kura pastāvēja ilgi pirms parādījās pirmās māla plāksnītes un papirusi. Esmu apmeklējusi sešas lielās grāmatu izstādes Ķīpsalā un vienus Rīgas grāmatu svētkus Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Regulāri apmeklēju četras dažādas bibliotēkas un divus grāmatu klubus. Viena no labākajām grāmatu bloga blaknēm ir iespēja iepazīties ar brīnišķīgiem un interesantiem cilvēkiem, kurus citādi vispār nesatiktu – tādiem pašiem pozitīvi trakiem lasītājiem, grāmatu blogeriem, grāmatu klubu biedriem, tulkotājiem, bibliotekāriem, grāmatu pārdevējiem, un gadās pat pa kādam autoram un izdevējam.

Rakstīt par grāmatām – tas ir nebeidzamais stāsts. Vienmēr būs tēmas, ko pārdomāt un aprakstīt, jo grāmatas bieži vien ir lielisks un koncentrēts realitātes atspulgs un dažreiz pat pravietisks vēstījums par nākotni. Desmit gadi ar blogu ir noveduši pie tā, ka pēdējā laikā kļūstu nostalģiska un lielākoties rakstu sentimentālus tekstus par vecām grāmatām un, visticamāk, līdz gada beigām turpināšu to darīt. Citu plānu saistībā ar blogu pagaidām nav.

Paldies visiem lasītājiem! Laipni aicināti paviesoties šeit arī turpmāk.

Bloga astotā dzimšanas diena

Šķiet, ir pagājusi vesela mūžība, kopš iepriekšējās bloga dzimšanas dienas, un šis ir bijis viens ellīgi sarežģīts gads. Kas to būtu domājis, ka tiks slēgtas bibliotēkas? Un, lai saņemtu grāmatas, būs jādodas uz randiņu ar bibliotekāri laukā uz soliņa, kur tās izsniegs speciāli iepakotas, bet atnestās grāmatas tiks turētas karantīnā. Nudien neticētu, ja kāds man ko tādu, pirms tam gribētu iestāstīt. Tomēr dzīve turpinās. Grāmatas lasu, tāpat kā līdz šim. Galu galā e-grāmatas ir nopērkamas visu laiku, arī e-bibliotēka darbojas visai ņipri, un izrādījās, ka grāmatu klubiņš gluži labi var sanākt kopā arī attālināti.

Arī blogu turpinu rakstīt. Tiesa gan, pavasarī un vasarā paņēmu pauzi, bet rudenī sapratu, ka blogošana varētu būt viens no tiem kaitīgajiem ieradumiem, kurus nevar atmest tik vienkārši kā smēķēšanu. Ja reiz ir pamēģināts, grūti pārtraukt pavisam. Blogošana esamības haosā ienes nelielu strukturētību (protams, pilnīgi iluzoru, bet viss jau ir tikai ilūzija). Šobrīd daudz uzskatāmāk nekā līdz šim ir skaidrs, ka nākotne nav prognozējama, tāpēc nekādu ilgtermiņa plānu blogam nav.

Šajā mūžīgi mainīgajā pasaulē astoņi gadi tomēr ir ilgs laiks tādam netveramam virtuālajam veidojumam kā grāmatu blogs. Paldies visiem lasītājiem, kas te ienāk vienkārši apskatīties, palasīt par grāmatām, vai uzrakstīt kādu komentāru! Lai jums visiem ir laba veselība, tad tiksim galā ar visām pārējām lietām arī.

2016. grāmatu gada pārskats

Hops, un atkal nemanot ir pielavījušās gada beigas. Šogad lasīju mazāk, bet, tā kā Goodread vēl joprojām ir tehniski nejēdzīgs sociālais tīkls, izlasīto tur atzīmēju tikai tad, kad nu nekādi nevaru izdomāt, ko citu labāku darīt, tāpēc būs vien jums jātic, ka šajā gadā izlasīju 60 grāmatu, kas nepavisam nav daudz. Līdz ar to arī blogā rakstīju mazāk nekā iepriekšējos gados, bet, kā zināms, tad tas esot saistīts ar saules aktivitātes ciklu, un tur neko nevar darīt (varbūt vienīgi apņemties izlasīt visu PFC sēriju). Toties šogad pirmo reizi dzīvē apmeklēju visu grāmatmīļu Meku – Ķīpsalas izstādi, kas izrādījās diezgan interesants, lai gan finansiāli ietilpīgs pasākums (dikti jau daudz kārdinājumu vājam grāmatatkarīgam raksturam). Un pirmo reizi dzīvē runāju radio (Spīganas raidījumā). Atzīstos, ka man ir šausmīgi bail no runāšanas radio, bet beigās nebija tik briesmīgi, kā sākumā šķita. Vēl blogam apritēja četri gadi un tas veiksmīgi sagaidīja jau savus piektos Ziemassvētku, ar ko mazliet lepojos, jo ne visiem blogiem tas ir izdevies.

Lasītāji

Bloga statistika dzīvo kaut kādu savu ne vienmēr izprotamu dzīvi (iespējams arī saistītu ar saules aktivitātes ciklu, kā gan citādi), un šajā gadā skatījumu skaits ir palielinājies gandrīz pusotru reizi, ko es nespēju loģiski izskaidrot, jo rakstīju mazāk, bet lai nu tā būtu. Visvairāk apmeklētāju blogā nonāk pateicoties meklētājprogrammām, mazliet atnāk arī no sejasgrāmatas un čivekļa. No citiem blogiem visvairāk apmeklētāju ir no Doronikes, Spīganas un Asmo tīmekļa žurnāliem. Arī policija manu blogu regulāri pieskata, bet acīmredzot viss ir kārtībā.

No rakstiem šajā gadā vispopulārākie bija stāsts par grāmatu izstādes apmeklējumu, “Grega dienasgrāmatas: Vecā skola” apraksts, kas nudien nav nekāds pārsteigums, un “Ella un draugi”, kas laikam ir iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas lasāmajā sarakstā un tāpēc tikusi pie skatījumiem. Vismazākā lasītāju interese ir bijusi par Sergeja Dovlatova un Freda Adras darbiem, kas arī nav nekāds pārsteigums. Žēl. protams, ka tā, bet man šie autori patīk un droši vien turpināšu lasīt un aprakstīt viņu grāmatas.

No komentētājiem aktīvākie ir bijuši MsMarii, Andris, Doronike, Asmo un Fledis. Bet paldies visiem, kas ienāk blogā un izsaka savu viedokli!

Grāmatas

Šogad cīnījos ar grāmatu sērijām, bet ne visai veiksmīgi. Sērijas vinnēja. Turklāt ar graujošu pārsvaru. Esmu iesākusi lasīt veselas septiņas jaunas sērijas, bet pabeigusi, mū-ha-hā, tikai vienu (Sarkanās sacelšanās triloģiju). Jā, par dažām grāmatām, sākot lasīt, es nemaz nezināju, ka tām ir turpinājumi. Tomēr to, kāpēc man pēkšņi savajadzējās ķerties pie tā apmetņu fetišista Laika Rata vai Malazāņiem nezinu cik sējumos, es diez vai varēšu izskaidrot. Vienkārši tobrīd tā vajadzēja un viss. Un negribas nemaz skaitīt, cik sēriju ir iesāktas iepriekšējos gados, bet skaidrs, ka krietnu daļu no tām es nepabeigšu nekad. Dažas, protams, nav vērts turpināt lasīt, bet īpaši riebīgas ir tās, kuru autori visu laiku cep augšā nebeidzamus turpinājums, vai tieši otrādi – spītīgi neraksta nākamās grāmatas ne sitami.

Par jaukākām lietām ir jāpiebilst, ka šogad atklāju tādus sev tīkamus rakstniekus kā Sergeju Dovlatovu, Fredu Adru un Džo Aberkrombiju, nedaudz pievērsos antīkajai literatūrai (ak, Apulējs) un veselas četras grāmatas varonīgi noklausījos kā man tās tiek nolasītas priekšā. Starp citu, viena no tām bija Harijs Poters un filozofu akmens, nebija slikti, bet diez vai būšu spējīga tuvākajā laikā noklausīties arī visas sešas atlikušās daļas.

Latviešu autorus diemžēl lasīju ļoti maz, bet no tiem dažiem (Spāre, Bankovskis, Rukšāne, Kuzmins, Melgalve) subjektīvi vislabāk man patika Vlada Spāres “Tu nevari dabūt visu, ko gribi”. Tas bija negaidīti, asprātīgi aizrautīgi un absurdi.

Trīs foršākie no šogad lasītajiem tulkojumiem bija Dena Dimiņa “Ceļojums līdz nakts galam” (Selīns), Daces Meieres “Mežonīgie detektīvi” (Bolanjo) un Māras Poļakovas “Džezs pār Donbasu” (Žadans). Turklāt pēdējā grāmata man sižetiski nemaz nepatika, es to izlasīju tikai patīkamā tulkojuma dēļ.

Sliktākā tulkojuma balva aiziet (nē, nepavisam ne “Pusķēniņam”, lai kā visi par to blogos vaimanāja), bet gan “Maivaboles dara to visilgāk”. Nezinu, kas tur bija vainīgs, varbūt arī oriģināls ir nebaudāms, bet grāmata briesmīgi kokainā un grūti uztveramā teksta dēļ bija lasāma tikai ar lielu piespiešanos.

Labākā populārzinātniskā grāmata bija Bena Goldeikra “Sliktā zinātne”. Ļoti retais gadījums, kad grāmatu gribas ieteikt izlasīt visiem. Tomēr jāpiebilst, ka ļoti daudz prieka man sagādāja arī plakantārpi no Hendersona Bestiārija.

Visiemidzinošākā grāmata, kurai varu pateikties par neticami ātru iemigšanu vismaz pāris nedēļas, bija Ēriksena “Mazas vietas – lieli jautājumi”.

Un nu jau tradicionālā balva par sliktāko seksa ainu šogad aiziet Deiva Egersa “Sfērai”.

Laimīgu Jauno gadu bloga lasītāji! Paldies, ka šeit ieskatieties! Un, lai nākotnē piepildās viss, ko jūs patiesi vēlaties.

Dzīve ar blogu. Ceturtais gads

Patiesībā īstā bloga dzimšanas diena ir 05. novembrī, un šis ir tāds mazliet nokavēts ieraksts, bet atceros, kad pirms četriem gadiem ziņa par manu grāmatu blogu parādījās tviterī, blogāres viedākais zvērs Baltais Runcis to komentēja skeptiski – tad jau redzēsim, vai tas vispār izvilks līdz Ziemassvētkiem. Es pat mazliet apmulsu, jo vai tad no maniem tekstiem nestaroja apmātība ar lasīšanu, stingra apņēmība rakstīt, noturība un stabilitāte (ai, nu, skaidrs, ka tur nestaroja nekas, un skats vispār bija diezgan žēlīgs).Un, vai tad patiešām ir tādi nelāgi cilvēki, kas savus blogus nedaudz iesāk un tad pamet vienus tumšajā un aukstajā internetā – tik vientuļus un skumjus? Lai nu kā tur būtu ar citiem, blogojot ir sagaidīti jau veseli četri Ziemassvētki un ir pamatotas cerības izdzīvot arī līdz piektajiem, jo apnicis vēl nav un, kā zināms, lasāmo grāmatu saraksts ar katru izlasīto paliek tikai garāks un garāks. Kur nu vēl visi citi blogāres prieki – lieliskie grāmatu blogeri, visādas lasīšanas akcijas un dažreiz dīvainas blogu stafetes, virtuālā grāmatu dāvināšana, kas gadās, ka izvēršas arī gluži taustāma, interesanti komentāri un labas lasāmvielas ieteikumi pie aprakstiem

Kā tad ir bijis pa šiem četriem gadiem – visādi, protams. Brīžiem ir sanācis lasīt un rakstīt vairāk, brīžiem mazāk. Ļoti globālas izmaiņas manos lasīšanas paradumos blogošana nav ieviesusi, bet neapšaubāmi tagad lasot daudz vairāk domāju par lasīšanu (lai cik nesakarīgi tas varbūt arī izklausās). Ne visas izlasītās grāmatas pēc tam tiek pieminētas blogā, jo tam ir izteikta nosliece dzīvot pašam savu dzīvi un dažreiz kategoriski atteikties ņemt pretī tās daudzās šķietami labās domas, kas nez kāpēc spēj pastāvēt tikai kaut kādā netveramā formā smadzenēs, bet ne sitamas nav pārveidojamas rakstītā tekstā. Tā nu sasodīti daudzu grāmatu apraksti eksistē tikai manās iedomās (laikam tas nozīmē, ka tie neeksistē vispār). Tomēr par apmēram pārsimts grāmatām pa šo laiku ir izdevies uzrakstīt.

Droši vien jāpiemin, ka nu jau apmēram trīs gadus regulāri lietoju e-grāmatu lasītāju, kas izrādījās dikti praktisks un noderīgs e-daikts. Turklāt tieši šī uzparikte ir vainīga pie tā, ka pēdējā laikā esmu atkal atgriezusies pie nejaukā paradumā pirkt vairāk grāmatu, nekā spēju izlasīt, jo padara tās nepiedienīgi viegli pieejamas un uzglabājamas. Saprotams, ka e-lasītājs tomēr maina mūsu attiecības ar lasāmo tekstu, bet šī tēma būtu pelnījusi atsevišķu bloga ierakstu.

Vēl pa šo laiku esmu nedaudz sākusi lasīt grafiskos romānus, kas savukārt ir pavisam cita lasīšanas pieredze, jo šeit teksts ir jāuztver nedalāmā komplektā ar bildi. Un vēl tagad maķenīt vairāk nekā pirms blogošanas lasu populārzinātniskas grāmatas.

Nobeigumā paldies visiem bloga lasītājiem, sekotājiem un komentētājiem! Galu galā neviens blogs nepastāv tikai pats par sevi – tas vienmēr tiek rakstīts tieši jums. 🙂

2015. grāmatu gada pārskats

Atkal ir pagājis kārtējais gads un ir iemesls pārskatīt, kas šajā laikā izlasīts. Pirms ķeros pie garlaicīgās statistikas, gribu piebilst, ka novembrī blogam palika trīs gadi. Tas, protams, ir gaužam neliels vecums salīdzinājumā ar citiem grāmatu blogiem – veterāniem, tāpēc arī nešķita īpašas pieminēšanas vērts. Turklāt, spriežot pēc pieredzējušu grāmatu apskatnieku skopajiem un skarbajiem stāstiem, gaidāmais ceturtais gads varētu būt īpaši smags, jo tad pār blogeriem nākot eksistenciālas krīzes, reflektēšana par paša un bloga esamības jēgu, vai vienkāršs apnikums, slinkums un riebums rakstīt. Un patiešām lielākoties blogeri pēc ceturtā gada ir sākuši rakstīt krietni mazāk (gan jau izrakstījušies un izsmēluši sevi, vai arī dzīve ir mainījusies), bet daži vairāk (tas jau ir interesantāk), tāpēc droši vien nav vērts priekšlaicīgi satraukties, jo tikai pēc tam varēs redzēt, kas īsti būs noticis. Un reflektēt par esamības jēgu ikdienā sanāk vienkārši tāpat – bez īpaša iemesla, no tā vienalga neizbēgsi.

 Statistika

Goodread par 2015. gadu izmeta šādu jauku bildi, tieši precīzi 27 000 lappuses un 85 izlasītas grāmatas. Pavisam normāls lasīšanas gads, kas līdzīgs daudziem citiem. Ir lasīts gan divreiz vairāk, gan divreiz mazāk nekā šogad. No tām 22 grāmatas bija svešvalodās, bet 20 izlasīju e-lasītājā. Vienīgi atšķirībā no citiem gadiem šogad izlasīju vairāk komiksus – 10 Nīla Geimena The Sandman sējumus. Tas gan pateicoties Asmo laipnībai, jo pati nebūtu saņēmusies nopirkt visus šos grafiskos jaukumus, lai gan vienmēr uz tiem noskatos Rozes grāmatnīcā.

Lasītāji

Bloga apmeklējums pamazām palielinās – pat neskatoties uz to, ka neesmu čakla rakstītāja (ak vai, tikai kaut kādi nožēlojami 50 ieraksti pagājušajā gadā, taču acīmredzot ir labas iespējas augt). Radinieki un paziņas arī manu blogu nelasa, jo apraksti esot pārāk sarežģīti, gari un ne īpaši interesanti (un visi tik par grāmatām, heh). Toties laika gaitā ir izveidojies neliels, bet ārkārtīgi jauks un simpātisks pastāvīgo lasītāju pulciņš, kuriem esmu ļoti pateicīga par komentāriem un piebildēm pie aprakstiem. Paldies Ms Marii par atsaucību un vislielāko aktivitāti, Doronikei par vienmēr pārdomātajiem un saturīgajiem komentāriem, Asmo un Kasimam par erudītajiem un noderīgajiem ieteikumiem, Fledim par plašajiem komentāriem un interesantajiem viedokļiem, Baltajam Runcim par blogāres pieskatīšanu un kopā savākšanu! Paldies Andrim, Lasītājai, Santai, Dainim, Spīganai, Austrai, Arnim, Unai, Andai, Valkīrai, Ivetai, Aigai, Elzai, Mēnessmeitēnam, Grāmatu tārpam! Ak, es noteikti nepieminēju visus, bet paldies visiem, kas lasa, komentē un dara zināmu savu attieksmi! Paldies arī klusajiem lasītājiem! Galu galā blogus neviens neraksta tikai sev (tad gluži labi pietiktu ar piezīmju blociņu), bet gan jums, mīļie lasītāji. 🙂

Priecē, ka vēl joprojām viens no vairāk skatītajiem bloga rakstiem ir par e-grāmatu iegādi latviešu valodā un no pagājušā gada grāmatām lasītājus visvairāk ir interesējusi Gunta Eniņa “Nezināmā Latvija”. Saprotams, ka skatītāko topā vienmēr ir un būs skolās obligāti lasāmie gabali, tāpēc arī “Cilvēka bērns” un “Miskastes bērns” rullē. Šķiet, ka šai kompānijai taisās pievienoties vēl viens nabaga bērns ar sliktu karmu (Tille). Vismazāk bloga lasītājus interesē krievu un patiesībā jau arī cita, piemēram, poļu literatūra, kas nav tulkota latviski. Neesmu veikusi precīzus aprēķinus, bet izskatās, ka blogā līdzīgi kā daudzās citās jomās darbojas Pareto princips.
Par citiem blogiem jāpiemin, ka visvairāk apmeklētāji ir ieradušies no Doronikes, Asmo un Baltā Runča lolojumiem.

Topi

Pagājušajā gadā izlasīto grāmatu skaits nav tik liels, lai veidotu skaistus, pārliecinošus un objektīvi sastādītus topus, bet dažas labākās, savdabīgākās un pārdomas raisošākās tomēr gribētos pieminēt. No daiļliteratūras labākās grāmatas bija Margarētas Atvudas sievišķīgā mistērija “Līgava laupītāja”, Kurcio Malapartes sirreālā “Āda”, Konrāda “Lords Džims”, Jozefa Škvorecka eklektiskais “Cilvēka dvēseles inženiera stāsts”, Henrija Millera “Vēža trops”, Džona Ērvinga smieklīgi traģiskā “In One Person”, Solžeņicina skarbā “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”, Alises Manro smalkā un dīvaini ikdienišķā “Dārgā dzīve”, Džordža Orvela “Lai plīvo aspidistra”, Keitas Atkinsones “Dzīve pēc dzīves”, Nikolaja Gogoļa “Deguns”, Vindema “Midvičas dzeguzes”.

Neapšaubāmi pati labākā no pērngad lasītajām populārzinātniskajām grāmatām bija Bila Braisona lieliskā “Īsi stāsti gandrīz par visu”. Pat, ja dzīvē taisāties izlasīt tikai vienu populārzinātnisko grāmatu, tad droši varat ņemt šo. Bet labas bija arī Leonarda Mlodinova “The Drunkard’s Walk: How Randomness Rules Our Lives”, kas rosināja domāt ārpus ikdienā ierastajiem rāmjiem un Rebecca Skloot aizraujošais stāsts par cilvēkiem, kuru dzīves paliek lielo zinātnisko atklājumu ēnā “The Immortal Life of Henrietta Lacks”.

Labākais detektīvromāns bija Reimonda Čendlera atmosfēriskā un melanholiskā grāmata “Ilgās atvadas”.

No fantāzijas grāmatām mana pagājušā gada favorīte bija Leva Grosmana “Burvji”. Taču arī Pīrsa Brauna “Sarkanā sacelšanās” bija traki aizraujoša un Marka Lorensa “Muļķu princis” smieklīgs un piedzīvojumiem pārpilns stāsts. Arī Zelaznijs, protams, bija labs, bet to ciklu es vēl nepabeidzu.

Smieklīgākā grāmata bija Frēdrika Bakmana stāsts par nīgro burkšķi “Vīrs vārdā Ūve”.

No Young Adult žanra, kuru gan jāatzīstas lasu maz, labākā bija Terija Prečeta raganu grāmata “I Shell Wear Midnight”.

Jaukākā bērnu grāmata bija nepārspējamās Astrīdas Lindgrēnes sirsnīgā un smieklīgā “Emīls un Īda no Lennebergas”.

Labākais grafiskais romāns Nīla Geimena “The Sandman” 9. daļa “The Kindly Ones”.

No latviešu autoru grāmatām gribu pieminēt dažus labus un nopietnus nedaiļliteratūras izdevumus – Gunta Eniņa “Nezināmā Latvija”, Sanitas Reinsones “Meža meitas”, Inetas Lipšas “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939”, Valda Segliņa “Megalīti. Pasaule. Latvija”, Normunda Priedīša “Latvijas augi”.

Vienīgā lasītā dzejas krājuma balva, protams, pienākas Katrīnas Rudzītes “Saulesizplūdumam”.

Nobeigumā šogad jāpiešķir arī botāniskās glupības balva, kuru ir godīgi nopelnījusi Diānas Gabaldones “Svešzemniece” par mušmirēm no augļu smaguma nolīgušajos Skotijas aprikozu dārzos pavasarī un neloģiskākā bērnu grāmata ir stāsts par Kazlēnu. Un, jā, nevajag aizmirst arī balvu par sliktāko seksa ainu aprakstu, kura aiziet Džonatana Litela “Labvēlīgajām” par galvenā varoņa visumā garlaicīgajām izklaidēm ar mēbelēm un priedi.

Mīļie bloga lasītāji un apmeklētāji, tas arī viss. Lai jums ir labs un izdevies nākamais gads un pietiekami daudz laika izlasīt pa kādai labai grāmatai!