Tag Archives: blogs

2016. grāmatu gada pārskats

Hops, un atkal nemanot ir pielavījušās gada beigas. Šogad lasīju mazāk, bet, tā kā Goodread vēl joprojām ir tehniski nejēdzīgs sociālais tīkls, izlasīto tur atzīmēju tikai tad, kad nu nekādi nevaru izdomāt, ko citu labāku darīt, tāpēc būs vien jums jātic, ka šajā gadā izlasīju 60 grāmatu, kas nepavisam nav daudz. Līdz ar to arī blogā rakstīju mazāk nekā iepriekšējos gados, bet, kā zināms, tad tas esot saistīts ar saules aktivitātes ciklu, un tur neko nevar darīt (varbūt vienīgi apņemties izlasīt visu PFC sēriju). Toties šogad pirmo reizi dzīvē apmeklēju visu grāmatmīļu Meku – Ķīpsalas izstādi, kas izrādījās diezgan interesants, lai gan finansiāli ietilpīgs pasākums (dikti jau daudz kārdinājumu vājam grāmatatkarīgam raksturam). Un pirmo reizi dzīvē runāju radio (Spīganas raidījumā). Atzīstos, ka man ir šausmīgi bail no runāšanas radio, bet beigās nebija tik briesmīgi, kā sākumā šķita. Vēl blogam apritēja četri gadi un tas veiksmīgi sagaidīja jau savus piektos Ziemassvētku, ar ko mazliet lepojos, jo ne visiem blogiem tas ir izdevies.

Lasītāji

Bloga statistika dzīvo kaut kādu savu ne vienmēr izprotamu dzīvi (iespējams arī saistītu ar saules aktivitātes ciklu, kā gan citādi), un šajā gadā skatījumu skaits ir palielinājies gandrīz pusotru reizi, ko es nespēju loģiski izskaidrot, jo rakstīju mazāk, bet lai nu tā būtu. Visvairāk apmeklētāju blogā nonāk pateicoties meklētājprogrammām, mazliet atnāk arī no sejasgrāmatas un čivekļa. No citiem blogiem visvairāk apmeklētāju ir no Doronikes, Spīganas un Asmo tīmekļa žurnāliem. Arī policija manu blogu regulāri pieskata, bet acīmredzot viss ir kārtībā.

No rakstiem šajā gadā vispopulārākie bija stāsts par grāmatu izstādes apmeklējumu, “Grega dienasgrāmatas: Vecā skola” apraksts, kas nudien nav nekāds pārsteigums, un “Ella un draugi”, kas laikam ir iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas lasāmajā sarakstā un tāpēc tikusi pie skatījumiem. Vismazākā lasītāju interese ir bijusi par Sergeja Dovlatova un Freda Adras darbiem, kas arī nav nekāds pārsteigums. Žēl. protams, ka tā, bet man šie autori patīk un droši vien turpināšu lasīt un aprakstīt viņu grāmatas.

No komentētājiem aktīvākie ir bijuši MsMarii, Andris, Doronike, Asmo un Fledis. Bet paldies visiem, kas ienāk blogā un izsaka savu viedokli!

2016-gada-lasitais

Grāmatas

Šogad cīnījos ar grāmatu sērijām, bet ne visai veiksmīgi. Sērijas vinnēja. Turklāt ar graujošu pārsvaru. Esmu iesākusi lasīt veselas septiņas jaunas sērijas, bet pabeigusi, mū-ha-hā, tikai vienu (Sarkanās sacelšanās triloģiju). Jā, par dažām grāmatām, sākot lasīt, es nemaz nezināju, ka tām ir turpinājumi. Tomēr to, kāpēc man pēkšņi savajadzējās ķerties pie tā apmetņu fetišista Laika Rata vai Malazāņiem nezinu cik sējumos, es diez vai varēšu izskaidrot. Vienkārši tobrīd tā vajadzēja un viss. Un negribas nemaz skaitīt, cik sēriju ir iesāktas iepriekšējos gados, bet skaidrs, ka krietnu daļu no tām es nepabeigšu nekad. Dažas, protams, nav vērts turpināt lasīt, bet īpaši riebīgas ir tās, kuru autori visu laiku cep augšā nebeidzamus turpinājums, vai tieši otrādi – spītīgi neraksta nākamās grāmatas ne sitami.

Par jaukākām lietām ir jāpiebilst, ka šogad atklāju tādus sev tīkamus rakstniekus kā Sergeju Dovlatovu, Fredu Adru un Džo Aberkrombiju, nedaudz pievērsos antīkajai literatūrai (ak, Apulējs) un veselas četras grāmatas varonīgi noklausījos kā man tās tiek nolasītas priekšā. Starp citu, viena no tām bija Harijs Poters un filozofu akmens, nebija slikti, bet diez vai būšu spējīga tuvākajā laikā noklausīties arī visas sešas atlikušās daļas.

Latviešu autorus diemžēl lasīju ļoti maz, bet no tiem dažiem (Spāre, Bankovskis, Rukšāne, Kuzmins, Melgalve) subjektīvi vislabāk man patika Vlada Spāres “Tu nevari dabūt visu, ko gribi”. Tas bija negaidīti, asprātīgi aizrautīgi un absurdi.

Trīs foršākie no šogad lasītajiem tulkojumiem bija Dena Dimiņa “Ceļojums līdz nakts galam” (Selīns), Daces Meieres “Mežonīgie detektīvi” (Bolanjo) un Māras Poļakovas “Džezs pār Donbasu” (Žadans). Turklāt pēdējā grāmata man sižetiski nemaz nepatika, es to izlasīju tikai patīkamā tulkojuma dēļ.

Sliktākā tulkojuma balva aiziet (nē, nepavisam ne “Pusķēniņam”, lai kā visi par to blogos vaimanāja), bet gan “Maivaboles dara to visilgāk”. Nezinu, kas tur bija vainīgs, varbūt arī oriģināls ir nebaudāms, bet grāmata briesmīgi kokainā un grūti uztveramā teksta dēļ bija lasāma tikai ar lielu piespiešanos.

Labākā populārzinātniskā grāmata bija Bena Goldeikra “Sliktā zinātne”. Ļoti retais gadījums, kad grāmatu gribas ieteikt izlasīt visiem. Tomēr jāpiebilst, ka ļoti daudz prieka man sagādāja arī plakantārpi no Hendersona Bestiārija.

Visiemidzinošākā grāmata, kurai varu pateikties par neticami ātru iemigšanu vismaz pāris nedēļas, bija Ēriksena “Mazas vietas – lieli jautājumi”.

Un nu jau tradicionālā balva par sliktāko seksa ainu šogad aiziet Deiva Egersa “Sfērai”.

Laimīgu Jauno gadu bloga lasītāji! Paldies, ka šeit ieskatieties! Un, lai nākotnē piepildās viss, ko jūs patiesi vēlaties.

Dzīve ar blogu. Ceturtais gads

Patiesībā īstā bloga dzimšanas diena ir 05. novembrī, un šis ir tāds mazliet nokavēts ieraksts, bet atceros, kad pirms četriem gadiem ziņa par manu grāmatu blogu parādījās tviterī, blogāres viedākais zvērs Baltais Runcis to komentēja skeptiski – tad jau redzēsim, vai tas vispār izvilks līdz Ziemassvētkiem. Es pat mazliet apmulsu, jo vai tad no maniem tekstiem nestaroja apmātība ar lasīšanu, stingra apņēmība rakstīt, noturība un stabilitāte (ai, nu, skaidrs, ka tur nestaroja nekas, un skats vispār bija diezgan žēlīgs).Un, vai tad patiešām ir tādi nelāgi cilvēki, kas savus blogus nedaudz iesāk un tad pamet vienus tumšajā un aukstajā internetā – tik vientuļus un skumjus? Lai nu kā tur būtu ar citiem, blogojot ir sagaidīti jau veseli četri Ziemassvētki un ir pamatotas cerības izdzīvot arī līdz piektajiem, jo apnicis vēl nav un, kā zināms, lasāmo grāmatu saraksts ar katru izlasīto paliek tikai garāks un garāks. Kur nu vēl visi citi blogāres prieki – lieliskie grāmatu blogeri, visādas lasīšanas akcijas un dažreiz dīvainas blogu stafetes, virtuālā grāmatu dāvināšana, kas gadās, ka izvēršas arī gluži taustāma, interesanti komentāri un labas lasāmvielas ieteikumi pie aprakstiem

4-gadi-blogamKā tad ir bijis pa šiem četriem gadiem – visādi, protams. Brīžiem ir sanācis lasīt un rakstīt vairāk, brīžiem mazāk. Ļoti globālas izmaiņas manos lasīšanas paradumos blogošana nav ieviesusi, bet neapšaubāmi tagad lasot daudz vairāk domāju par lasīšanu (lai cik nesakarīgi tas varbūt arī izklausās). Ne visas izlasītās grāmatas pēc tam tiek pieminētas blogā, jo tam ir izteikta nosliece dzīvot pašam savu dzīvi un dažreiz kategoriski atteikties ņemt pretī tās daudzās šķietami labās domas, kas nez kāpēc spēj pastāvēt tikai kaut kādā netveramā formā smadzenēs, bet ne sitamas nav pārveidojamas rakstītā tekstā. Tā nu sasodīti daudzu grāmatu apraksti eksistē tikai manās iedomās (laikam tas nozīmē, ka tie neeksistē vispār). Tomēr par apmēram pārsimts grāmatām pa šo laiku ir izdevies uzrakstīt.

Droši vien jāpiemin, ka nu jau apmēram trīs gadus regulāri lietoju e-grāmatu lasītāju, kas izrādījās dikti praktisks un noderīgs e-daikts. Turklāt tieši šī uzparikte ir vainīga pie tā, ka pēdējā laikā esmu atkal atgriezusies pie nejaukā paradumā pirkt vairāk grāmatu, nekā spēju izlasīt, jo padara tās nepiedienīgi viegli pieejamas un uzglabājamas. Saprotams, ka e-lasītājs tomēr maina mūsu attiecības ar lasāmo tekstu, bet šī tēma būtu pelnījusi atsevišķu bloga ierakstu.

Vēl pa šo laiku esmu nedaudz sākusi lasīt grafiskos romānus, kas savukārt ir pavisam cita lasīšanas pieredze, jo šeit teksts ir jāuztver nedalāmā komplektā ar bildi. Un vēl tagad maķenīt vairāk nekā pirms blogošanas lasu populārzinātniskas grāmatas.

Nobeigumā paldies visiem bloga lasītājiem, sekotājiem un komentētājiem! Galu galā neviens blogs nepastāv tikai pats par sevi – tas vienmēr tiek rakstīts tieši jums. 🙂

2015. grāmatu gada pārskats

Atkal ir pagājis kārtējais gads un ir iemesls pārskatīt, kas šajā laikā izlasīts. Pirms ķeros pie garlaicīgās statistikas, gribu piebilst, ka novembrī blogam palika trīs gadi. Tas, protams, ir gaužam neliels vecums salīdzinājumā ar citiem grāmatu blogiem – veterāniem, tāpēc arī nešķita īpašas pieminēšanas vērts. Turklāt, spriežot pēc pieredzējušu grāmatu apskatnieku skopajiem un skarbajiem stāstiem, gaidāmais ceturtais gads varētu būt īpaši smags, jo tad pār blogeriem nākot eksistenciālas krīzes, reflektēšana par paša un bloga esamības jēgu, vai vienkāršs apnikums, slinkums un riebums rakstīt. Un patiešām lielākoties blogeri pēc ceturtā gada ir sākuši rakstīt krietni mazāk (gan jau izrakstījušies un izsmēluši sevi, vai arī dzīve ir mainījusies), bet daži vairāk (tas jau ir interesantāk), tāpēc droši vien nav vērts priekšlaicīgi satraukties, jo tikai pēc tam varēs redzēt, kas īsti būs noticis. Un reflektēt par esamības jēgu ikdienā sanāk vienkārši tāpat – bez īpaša iemesla, no tā vienalga neizbēgsi.

 Statistika

Goodread par 2015. gadu izmeta šādu jauku bildi, tieši precīzi 27 000 lappuses un 85 izlasītas grāmatas. Pavisam normāls lasīšanas gads, kas līdzīgs daudziem citiem. Ir lasīts gan divreiz vairāk, gan divreiz mazāk nekā šogad. No tām 22 grāmatas bija svešvalodās, bet 20 izlasīju e-lasītājā. Vienīgi atšķirībā no citiem gadiem šogad izlasīju vairāk komiksus – 10 Nīla Geimena The Sandman sējumus. Tas gan pateicoties Asmo laipnībai, jo pati nebūtu saņēmusies nopirkt visus šos grafiskos jaukumus, lai gan vienmēr uz tiem noskatos Rozes grāmatnīcā.

Goodreads 2015

Lasītāji

Bloga apmeklējums pamazām palielinās – pat neskatoties uz to, ka neesmu čakla rakstītāja (ak vai, tikai kaut kādi nožēlojami 50 ieraksti pagājušajā gadā, taču acīmredzot ir labas iespējas augt). Radinieki un paziņas arī manu blogu nelasa, jo apraksti esot pārāk sarežģīti, gari un ne īpaši interesanti (un visi tik par grāmatām, heh). Toties laika gaitā ir izveidojies neliels, bet ārkārtīgi jauks un simpātisks pastāvīgo lasītāju pulciņš, kuriem esmu ļoti pateicīga par komentāriem un piebildēm pie aprakstiem. Paldies Ms Marii par atsaucību un vislielāko aktivitāti, Doronikei par vienmēr pārdomātajiem un saturīgajiem komentāriem, Asmo un Kasimam par erudītajiem un noderīgajiem ieteikumiem, Fledim par plašajiem komentāriem un interesantajiem viedokļiem, Baltajam Runcim par blogāres pieskatīšanu un kopā savākšanu! Paldies Andrim, Lasītājai, Santai, Dainim, Spīganai, Austrai, Arnim, Unai, Andai, Valkīrai, Ivetai, Aigai, Elzai, Mēnessmeitēnam, Grāmatu tārpam! Ak, es noteikti nepieminēju visus, bet paldies visiem, kas lasa, komentē un dara zināmu savu attieksmi! Paldies arī klusajiem lasītājiem! Galu galā blogus neviens neraksta tikai sev (tad gluži labi pietiktu ar piezīmju blociņu), bet gan jums, mīļie lasītāji. 🙂

Priecē, ka vēl joprojām viens no vairāk skatītajiem bloga rakstiem ir par e-grāmatu iegādi latviešu valodā un no pagājušā gada grāmatām lasītājus visvairāk ir interesējusi Gunta Eniņa “Nezināmā Latvija”. Saprotams, ka skatītāko topā vienmēr ir un būs skolās obligāti lasāmie gabali, tāpēc arī “Cilvēka bērns” un “Miskastes bērns” rullē. Šķiet, ka šai kompānijai taisās pievienoties vēl viens nabaga bērns ar sliktu karmu (Tille). Vismazāk bloga lasītājus interesē krievu un patiesībā jau arī cita, piemēram, poļu literatūra, kas nav tulkota latviski. Neesmu veikusi precīzus aprēķinus, bet izskatās, ka blogā līdzīgi kā daudzās citās jomās darbojas Pareto princips.
Par citiem blogiem jāpiemin, ka visvairāk apmeklētāji ir ieradušies no Doronikes, Asmo un Baltā Runča lolojumiem.

Topi

Pagājušajā gadā izlasīto grāmatu skaits nav tik liels, lai veidotu skaistus, pārliecinošus un objektīvi sastādītus topus, bet dažas labākās, savdabīgākās un pārdomas raisošākās tomēr gribētos pieminēt. No daiļliteratūras labākās grāmatas bija Margarētas Atvudas sievišķīgā mistērija “Līgava laupītāja”, Kurcio Malapartes sirreālā “Āda”, Konrāda “Lords Džims”, Jozefa Škvorecka eklektiskais “Cilvēka dvēseles inženiera stāsts”, Henrija Millera “Vēža trops”, Džona Ērvinga smieklīgi traģiskā “In One Person”, Solžeņicina skarbā “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”, Alises Manro smalkā un dīvaini ikdienišķā “Dārgā dzīve”, Džordža Orvela “Lai plīvo aspidistra”, Keitas Atkinsones “Dzīve pēc dzīves”, Nikolaja Gogoļa “Deguns”, Vindema “Midvičas dzeguzes”.

Neapšaubāmi pati labākā no pērngad lasītajām populārzinātniskajām grāmatām bija Bila Braisona lieliskā “Īsi stāsti gandrīz par visu”. Pat, ja dzīvē taisāties izlasīt tikai vienu populārzinātnisko grāmatu, tad droši varat ņemt šo. Bet labas bija arī Leonarda Mlodinova “The Drunkard’s Walk: How Randomness Rules Our Lives”, kas rosināja domāt ārpus ikdienā ierastajiem rāmjiem un Rebecca Skloot aizraujošais stāsts par cilvēkiem, kuru dzīves paliek lielo zinātnisko atklājumu ēnā “The Immortal Life of Henrietta Lacks”.

Labākais detektīvromāns bija Reimonda Čendlera atmosfēriskā un melanholiskā grāmata “Ilgās atvadas”.

No fantāzijas grāmatām mana pagājušā gada favorīte bija Leva Grosmana “Burvji”. Taču arī Pīrsa Brauna “Sarkanā sacelšanās” bija traki aizraujoša un Marka Lorensa “Muļķu princis” smieklīgs un piedzīvojumiem pārpilns stāsts. Arī Zelaznijs, protams, bija labs, bet to ciklu es vēl nepabeidzu.

Smieklīgākā grāmata bija Frēdrika Bakmana stāsts par nīgro burkšķi “Vīrs vārdā Ūve”.

No Young Adult žanra, kuru gan jāatzīstas lasu maz, labākā bija Terija Prečeta raganu grāmata “I Shell Wear Midnight”.

Jaukākā bērnu grāmata bija nepārspējamās Astrīdas Lindgrēnes sirsnīgā un smieklīgā “Emīls un Īda no Lennebergas”.

Labākais grafiskais romāns Nīla Geimena “The Sandman” 9. daļa “The Kindly Ones”.

No latviešu autoru grāmatām gribu pieminēt dažus labus un nopietnus nedaiļliteratūras izdevumus – Gunta Eniņa “Nezināmā Latvija”, Sanitas Reinsones “Meža meitas”, Inetas Lipšas “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939”, Valda Segliņa “Megalīti. Pasaule. Latvija”, Normunda Priedīša “Latvijas augi”.

Vienīgā lasītā dzejas krājuma balva, protams, pienākas Katrīnas Rudzītes “Saulesizplūdumam”.

Nobeigumā šogad jāpiešķir arī botāniskās glupības balva, kuru ir godīgi nopelnījusi Diānas Gabaldones “Svešzemniece” par mušmirēm no augļu smaguma nolīgušajos Skotijas aprikozu dārzos pavasarī un neloģiskākā bērnu grāmata ir stāsts par Kazlēnu. Un, jā, nevajag aizmirst arī balvu par sliktāko seksa ainu aprakstu, kura aiziet Džonatana Litela “Labvēlīgajām” par galvenā varoņa visumā garlaicīgajām izklaidēm ar mēbelēm un priedi.

Mīļie bloga lasītāji un apmeklētāji, tas arī viss. Lai jums ir labs un izdevies nākamais gads un pietiekami daudz laika izlasīt pa kādai labai grāmatai!

Janvāris – februāris

Šī gada sākums nebija lasīšanai draudzīgs. Nācās daudz strādāt: vārdu sakot, bezjēdzīgi notriekt savas dzīves laiku. Ir jau tam arī pozitīvā puse – pietiekamas finanses grāmatu iegādei, bet dzīve tak ir ļaunu paradoksu pilna un, daudz strādājot, vienkārši nav laika, lai tērētu savu sūri nopelnīto naudu. Vakarā brīžiem nav vēlmes ieiet pat e-grāmatnīcā, kur nu vēl reālā grāmatveikalā (laikam zīme, ka darbs tevi pilnībā apmierina). Tā nu šajā laikā izlasīju tikai desmit grāmatas, turklāt četras no tām bija komiksi, hah.

Pēdējās dienās sociālos tīklus pārpludināja laimīgo grāmatu izstādes apmeklētāju bildes ar jaunieguvumu blāķiem. Vienu brīdi arī plānoju uz turieni doties, bet paskatījusies uz bezcerīgi piebāzto grāmatu skapi un e-katalogā izpētījusi, ka vietējā bibliotēkā jau sen varēja dabūt jauko grāmatu par megalītiem (un tā atrodas man daudz tuvāk par Ķīpsalu), nolēmu būt atturīga. Tomēr vienu grāmatu šogad esmu nopirkusi. Nu to par mūsu vecmāmiņu un vectētiņu (citiem droši vien vecvecmāmiņu un vecvectētiņu) seksualitāti. Bibliotēkā kritu kārdinājumā pie lasītāju atnesto grāmatu plaukta un savācu Mannu (ak, kā derētu atkal palasīt klasiku) un Bombāru (īsti nezinu kāpēc), bet mierinu sevi ar domu, ka tās tak vienmēr varēšu aiznest un nolikt turpat, kur paņēmu.

 Gramatas

Vēl, pateicoties Asmo, janvārī tiku pie brīnišķīgas pakas ar ļoti saskaņotu grāmatu komplektu – 10 Sandman sējumi un Sand: The Never-Ending Story . Nīls Geimens (neticiet nevienam viņa vārdam – bija rakstīts uz viena Sandman sējuma vāciņa) ir dikti labs arī kā komiksu autors. Viņa radītā pasaule ir pilna ar visādiem mošķiem, seniem mītiem, slepeniem sapņiem un baisiem murgiem. Lēnītēm lasu un izbaudu, un sāku saprast, kā rodas atkarība no grafiskajiem romāniem.

 Sandman

Pašdisciplīnai īss pārskats par izlasīto.

Aivars Kļavis „Vienpadsmit stāsti par vīriešiem”. Varbūt grāmata nemaz nebija tik slikta, bet lasīju to gada sākumā un tagad ar šausmām apjēdzu, ka šobrīd no tiem stāstiem un vīriešiem ne vella neatceros. Vienīgi to, ka viens stāsts nez kāpēc bija par veceni (varbūt tā bija transdzimtes persona?). Lai nu kā, šobrīd gribas uz laiku mest mieru latviešu literatūrai vispār.

Reičela Džoisa „Harolda Fraja neticamais svētceļojums”. Nekas īpašs. Ražošanas romāns kādus tagad cep vairumā. Varētu būt pat tīri ciešams, bet autorei ir neganta vēlme visu laiku sīki paskaidrot, ko katrs no personāžiem domā un jūt. Apnicīgi. Laikam kādu laiku būs jāatturas arī no populāriem un visu slavinātiem bestselleriem.

Rebecca Skloot „The Immortal Life of Henrietta Lacks”. Laba populārzinātniskā grāmata par šūnu kultūras vēsturi, bioētiku un Henrietu Laksu, kuras vēža šūnas pirmās izdevās pavairot mākslīgos apstākļos. Varbūt tas neizklausās saistoši, bet autores personīgā attieksme, iedziļināšanās tēmā un ieinteresētība Henrietas liktenī grāmatu padara patiesi labu un aizraujošu.

J.B. Vests „Baltā nama augšstāvā”. Jā, ko tad viņi tur Baltajā namā vispār dara un, ko ziemā ēd. Autoram ir izdevies ar cieņu un pietāti, bet nezaudējot vieglu humora izjūtu, pastāstīt par sešu prezidentu un viņu ģimeņu dzīvi no Baltā nama galvenā pārziņa vērīgā un visu redzošā skata puses.

Kurcio Malaparte „Nolādētie toskānieši”. Nelieli ņirdzīgi poētiski, indīgi ironiski un mīlīgi ciniski, bet nostaļģiskas mīlestības pilni, apcerējumi par toskāniešiem, viņu vēsturi, paradumiem un raksturu. Bonusā grāmatā ir lieliskas Toskānas un toskāniešu pagājušā gadsimta sākuma fotogrāfijas no Alinari arhīviem.

Māragreta Atvuda „Līgava laupītāja”. Brīdī, kad šķita, ka tūlīt būs klāt lasīšanas apnikums, tā bija patīkama atgriešanās pie iemīļotas autores. Ko vēl piebilst?

Martā jāpabeidz lasīt „Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939”. Laba, izzinošā un interesanta grāmata. Vairāk uzmanības tajā, protams, ticis sievietēm, bet vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Latvijas Saeimā pavisam nopietni gribēja pieņemt likumu, kas aizliegtu precētām sievietēm strādāt algotu darbu valsts iestādēs, tāpēc vien, ka viņas ir sievietes. Un, uh, cik zvērīgās kaislības ir bijušas ap likumdošanas izmaiņām, kas beidzot atļāva legāli šķirt laulību.

Turpināšu lasīt arī Malaparti („ Ādu”). Autors, protams, ir īsts maitasgabals, kurš ņirgājas par visu, kas citiem ir svēts, bet raksta labi, asredzīgi, sirreāli un kaut kur ļoti sāpīgi.

Vēl jau Nīla Geimena piemīlīgie murdziņi (vai zinājāt, par ko sapņo kaķi?) un smuka grāmata ar daudzām bildēm par megalītiem. Kādam laiciņam lasāmvielas pietiks.

2014. grāmatu gada pārskats

Hops, un vēl viens gads ir beidzies. Ātri gan. Neesmu paspējusi izpildīt pat savu vienīgo šī gada apņemšanos izlasīt blogeru sadāvinātās grāmatas. Bet nu ir pilnīgi skaidrs, ka visus savus plānus varu mierīgi iebāzt Paši Zināt Kur, tāpēc Jaunajā gadā nekādu ieceru nebūs.

Statistika

Šajā gadā kopā ir izlasītas 97 grāmatas ar 31947 lappusēm (bet blogā no tām ir aprakstītas, apžēliņ, cik maz, ai, ai). Lai gan grāmatu skaits ir lielāks nekā bijis iepriekšējos trīs gados, lappušu skaits ir praktiski tieši tāds pats. Tātad lasīšanas temps vēl joprojām ir rāms un stabils, tikai šogad esmu lasījusi plānākas grāmatas. Pieņemot, ka izlasu vidēji 70 lappuses stundā, var viegli izrēķināt, ka lasīšanai esmu veltījusi 5% no savas dzīves laika. Bezjēdzīgi debatēt vai tas ir daudz, vai maz, bet viennozīmīgi ir skaidrs, ka tie ir bijuši patīkami un piepildīti 5% no manas dzīves atšķirībā no, teiksim, garlaicīgām, bezmērķīgām sanāksmēm, iepirkšanās vai līdzīgām destruktīvām, bet grūti izbēgamām nodarbēm. Turklāt ar lasīšanu var lieliski īsināt laiku sabiedriskajā transportā vai garās rindās.

Pavisam ir izlasīti 17 latviešu autoru darbi, gandrīz tikpat cik pagājušajā gadā. Mazliet vairāk nekā pērn ir lasīts svešvalodās – arī 17 grāmatas. Tas labi, bet derētu vēl vairāk.

Grāmatas, ko lasīju tajā pašā valodā, kurā tās ir sarakstītas ir bijušas 28, tātad tikai 29% no izlasītā ir oriģinālliteratūra. Viss pārējais ir tikai tulkojumi, vieni vienīgi tulkojumi. Mjā. Vārdu sakot, tulkotājiem vēl joprojām ir būtiska loma manā lasīšanas pieredzē.

Blogā jau esmu pieminējusi to, ka sāku vairāk apmeklēt bibliotēkas. Līdz ar to no turienes lasīšanai paņemto grāmatu skaits no piecdesmit vienas pērn ir pieaudzis līdz sešdesmit septiņām šajā gadā, bet vienlaicīgi ir samazinājies pirkto grāmatu skaits un izdevumi par grāmatām (tikai 236 eiro). Tur varētu būt zināma korelācija.

2014

 Autori un žanri

Lasīto grāmatu autori ir bijuši dažādi gan pēc dzimuma, gan ādas krāsas, gan reliģiskās pārliecības. Daži no viņiem ir atklāti homoseksuāli, bet vispār man nav ne jausmas par lielākās daļas lasīto rakstnieku seksuālo orientāciju, jo patiesībā tai nav nekādas nozīmes, ja vien grāmata ir laba. Visvairāk lasītie autori pēc lappušu skaita 2014. gadā man ir bijuši Džordžs R.R. Mārtins, Hjū Hovijs un Edvards Vitmors. Savukārt visvairāk ir lasītas Nīla Geimena grāmatas (divas no tām gan bija grafiskie romāni jeb normālu cilvēku valodā komiksi).

Pārsvarā lasu dažādu žanru romānus, bet pa vidu bija arī kādas deviņas non-fiction grāmatas un vismaz trīs autobiogrāfiski sacerējumi. Pavisam bēdīgi šogad bija ar dzeju, jo izlasīju tikai vienu krājumiņu (bezgala banāli, protams, tas bija rudenī un Brodskis, kuru zina visi, tagad pat Baltais Runcis, bet man patika un gribējās to tieši tā).

Jauna un visai interesanta turklāt jāpiekrīt Asmo, ka nemaz tik viegla, lasīšanas pieredze šogad bija grafiskie romāni. Izlasīju Alana Mūra „Watchmen” un Nīla Geimena „Sandman” pirmās divas daļas. Labi komiksi, tomēr ir ellīgi pievilcīgi. Vienīgā bēda, ka nešķīsti dārgi un piedevām vajadzīgie turpinājumi ne vienmēr ir nopērkami pa ceļam esošajā Rozes grāmatnīcā. Bet nu gribētos paturpināt iedziļināties Sandman drūmajā pasaulē.

Spams

Skaidrs, ka reklāma internetā ir neizbēgams vai varbūt arī nepieciešams ļaunums. Ik pa laikam blogā parādās komentētāji, kuru profilos ir linki uz ātro kredītu reklāmām. Es tos uztveru kā spamu parasto un vienkārši ignorēju. Skatos, ka daži blogeri ar viņiem mēģina pat sarunāties. Man jau šķiet, ka ar spamu sarunāties pat pieklājības pēc nav jēga, bet nu varbūt blogu etiķete to pieprasa.

Starp citu, pēdējais tāda veida spams blogā bija jau, o banana, apbedīšanas pakalpojumu reklāma. Bet mazliet padomāju un to atstāju. Atšķirībā no ātrajiem kredītiem apbedīšanas pakalpojumi ir visiem vajadzīga un noderīga lieta.

Par ko visvairāk interesējas bloga apmeklētāji?

Savukārt bloga apmeklētāji šogad visvairāk ir skatījušies aprakstu par Jāņa Klīdzēja „Cilvēka bērnu” (droši vien obligātā literatūra). Otrs skatītākais raksts ir par to, kur nopirkt e-grāmatas latviešu valodā, un interese par to patiešām priecē. Trešais skatītākais ir Lielās Lasīšanas top 100, kas ir saprotami – tomēr viena no šī gada aktualitātēm.

Bet, kas bloga lasītājus ir interesējis vismazāk? Izrādījās, ka Jūlijas Vuori „Ruksis”. Neko darīt, bet tā grāmatiņa, starp citu, ir ļoti jauka un vērts to izlasīt.

Sociālie tīkli

Oh, Goodreads vēl joprojām ir tikpat lietošanai neērts kā pirms gada. Bet tviterī gan var uzzināt noderīgas lietas un pat sarunāt grāmatu apmaiņu.

Nobeigumā visiem jauku, veiksmīgu un darbīgu Jauno gadu! Lai rakstniekiem labi veicas rakstīšana, tulkotājiem tulkošana, izdevniecībām izdošana un pašvaldības piešķir kādu naudiņu bibliotēkām jauno grāmatu iepirkšanai, citādi gada beigās to piedāvājums bija tāds paknaps. Tad jau arī mums lasītājiem būs, ko lasīt, aprakstīt, komentēt, pastrīdēties, vārdu sakot, varēsim labi pavadīt savu laiku.

Dzīve ar blogu. Otrais gads

Atkal ir klāt 5. novembris un, pavisam nemanot, ir pagājuši divi gadi ar blogu.

Vispirms paldies visiem bloga lasītājiem – gan pastāvīgajiem, gan vienreizējajiem. Bez jums tāds blogs vispār nebūtu tapis. Un vismaz reizi gadā gribu visiem atvainoties par tekstā pazudušajiem vai nevietā saliktajiem komatiem, kā arī citām gramatiskajām piedauzībām un vietām muļķīgo rakstības stilu. Grāmatu lasīšana diemžēl neuzlabo rakstīšanas prasmes. Un mani neironi acīmredzot gramatikas likumus klasificē kā to darbību apgrūtinošas grabažas un ātri vien atbrīvojas no šāda veida informācijas.

Paldies visiem, kas komentē grāmatu aprakstus. Lai gan šajā 140 zīmju laikmetā arī grāmatu blogeru pļāpas pārsvarā notiek tviterī (ir tik jauki noskatīties, kā blogeri dažbrīd draudzīgi nočiepstas viens pēc otra rindiņā kā tādas tibiņas :)), tomēr komentāros var izteikties izvērstāk un dziļāk.

Bloga statistika. Ar rakstīšanu pārcentusies neesmu. Divos gados ir tapuši 125 ieraksti, kuros ir pastāstīts tieši par 100 grāmatām (negaidīti apaļš cipars) un vienu strīpainu sēriju. Protams, nedaudz uzmanības ir veltīts arī grāmatu tārpiem, blogeru akcijām un citiem ikdienišķiem sīkumiem. Laiskuma pozitīvā puse varētu būt tā, ka vēlme rakstīt par grāmatām vēl nav pārgājusi (par tām vienmēr ir, ko parunāt). Taču, kā ir zināms no pieredzējušu, ilggadīgu blogeru skarbajiem un skopajiem stāstiem, briesmīgākais esot ceturtais gads (bet varbūt piektais?). Patiesībā, salīdzinot ar nopietniem un cienījamiem grāmatu blogiem, divi gadi tāds nieks un neliela iesildīšanās vien ir – arī zinot, ka lielākā daļa blogu tik ilgi nemaz nenodzīvo.

Būtiskas izmaiņas manās pēdējā gada laikā attiecībās ar grāmatām bijušas. Blogā jau rakstīju par savu pieredzi ar e-grāmatu. Tā ir pozitīva un man šī e-uzparikte iepatīkas aizvien vairāk. Gadās, ka blogs nedaudz ietekmē lasīšanas paradumus arī pavisam tiešā veidā. Tā vasarā, meklējot Ziemsvētkos uzdāvinātās „Vakara ziņas”, pierakstījos vēl vienā vecā, nomaļā, bijušajā kinoteātrī ierīkotā bibliotēkā. Izrādījās, ka tur ir samērā plašs senāk izdotu grāmatu piedāvājums, kuru es ar prieku izmantoju. Skaidrs, ka normāls cilvēks tās vecās fantastikas grāmatas būtu ātri un veikli novilcis internetā, nevis apgrūtinājis sevi ar gājieniem uz spocīgu bibliotēku ar dīvainu arhitektūru, kurā pie milzum augstajiem griestiem vēl ir palikušas dienasgaismas lampas, kuru modelis bija neglābjami novecojis jau manā bērnībā. Tomēr šejienes vecajām grāmatām piemīt neatvairāma pievilcība – brīnišķīga smarža, nodzeltējušas, acīm draudzīgas lapas, dīvaini līmējumi, tārpejas un citi negaidīti atradumi. Lasītāji arī šeit ir citādi, tādi apcerīgāki. Meklējot grāmatas var noklausīties visādus stāstus (nākošo rindkopu ieteicams lasīt nedaudz skumjā un lēnā iekšējā balsī ar kosmiskas nolemtības pieskaņu).

Domāju, ka šī būs pēdējā grāmata, ko lasu, un pie jums vairāk nenākšu… Bet bez grāmatām jau nevaru iztikt, laikam tomēr paņemšu vēl kādu… Re, kā mans kaimiņš, vēl nesen no skata bija tik žirgts… Bet ielika šo slimnīcā un kā ārsti atgrieza viņu vaļā, tā tikai asinis pa gaisu… Asinis vien… Un iekšā nekā… Pilnīgi nekā… Tikai audzējs… Un bēru dienā, kā sāka gāzt lietus, tādi plūdi… Nē, tomēr jāpaskatās vēl kādu grāmatu…

Ar meklētājvārdiem, pēc kuriem tiek atrasts blogs, arī lielu pārsteigumu vairs nav. Gandrīz visi šeit meklē dažādu informāciju par grāmatām (tagad zinu, ka ir pieprasījums arī pēc porno e-literatūras) vai tārpiem. Tikai viens te ir gribējis nopirkt nieri. Un vēl es ļoti ceru, ka ar tiem cilvēkiem, kas gribēja zināt, ko darīt kokaīna pārdozēšanas gadījumā, viss ir kārtībā. Protams, blogu ir skatījies arī kaut kas no Iekšlietu ministrijas (tāpat kā Dainim). Iespējams, ka man ir paranoja, bet vai tiešām tur kāds nodarbojas ar tādām blēņām, kā pievērš uzmanību dumjiem tekstiem blogos?

Bet, ko tur daudz. Labāk jāpaskatās vēl kādu grāmatu… 🙂

Dzīve ar blogu turpinās: Pirmais gads

Paskatījos, ka pirmais ieraksts šajā blogā ir parādījies pagājušā gada 5. novembrī (remember, remember the fifth of November…).  Sasodīts, cik ātri skrien laiks un pēkšņi izrādās, ka es ar blogu esmu niekojusies jau veselu gadu.  Bet vismaz ir iemesls īsam kopsavilkumam.

Ja vēl joprojām rakstu piezīmes par grāmatām, tad tikai tāpēc, ka patīk to darīt. Blogs motivē mazliet vairāk painteresēties par autoriem un grāmatu tapšanas vēsturi. Tas bieži vien lasītajam piedod interesantas nianses un dažreiz pavisam citu jēgu. Protams, arī pirms tam man patika parakāties literatūras vēsturē un globālajā informatīvajā miskastē, bet tagad to daru biežāk, un pat tad, ja par šo grāmatu blogā rakstīt nemaz neplānoju.

Mazliet skumstu par to, ka rakstīšana nepadodas tik labi, kā gribētos. Bet katram ir savas robežas, ar kurām jāsamierinās.

Un vispār:

Lasīšana ir bauda un prieks būt dzīvam, un skumjas būt dzīvam, un vēl jo vairāk lasīšana ir izziņa un jautājumi. Turpretī rakstīšana visbiežāk ir tukšums. (Roberto Bolanjo 2666)

Tā ja.

Būtībā jau sevi ar blogu pārāk neapgrūtinu. Tas ir kā puķu dobe, kas pa laikam jāpieskata, jāaplaista un kaut ko jāpiestāda klāt. Pa šo gadu ir tapuši 65 ieraksti par vairāk nekā 50 grāmatām un man ir kļuvis skaidrs, cik daudz jāraksta, lai tas pašai nepaliek apnicīgi.

Izskatās, ka blogu kāds arī lasa, daži pat seko. Interesanti pavērot, kā pamazām iekrāsojas pasaules karte statistikas sadaļā. Skaidrs, ka daži te nokļūst tikai pārpratuma pēc, meklējot informāciju par suņu kapakmeņiem, grāmatvežu iesaukām, pārvietojamām vistu kūtīm vai interesējoties par to, vai utis var pārvietoties pa gaisu (jā, ja tām iesper).  Tāpat ir biedējoši, kur tikai cilvēkiem nemēdz ieviesties tārpi – drēbēs, grāmatās, pārtikā, rozēs un mēbelēs. Tad vēl tie logaritmi, atkal un atkal. Vai patiešām nav kāds uz logaritmiem specializējies blogeris? Un, ta-dam, kāds arī manā blogā bija meklējis atbildi uz sakrālo jautājumu – ko zivis dara pavasarī?

Labā ziņa ir tā, ka pārsvarā bloga apmeklētāji ir meklējuši informāciju par grāmatām. Tas izskatās cerīgi. Saprotams, ka vislielākā interese ir par populāriem bestselleriem, mirušiem dzejniekiem vai skolā vajadzīgām lietām, tomēr daudzi blogā meklē arī dažādus latviešu autorus, un, protams, arī citus. Kopumā ir sajūta, ka cilvēki grāmatas vairāk vai mazāk, bet tomēr joprojām lasa un informācija par tām viņiem ir vajadzīga.

Idejas, par ko vajadzētu rakstīt blogā, man vēl ir daudz, nav tikai pietiekami brīvā laika. Bet ir labi tā kā ir. Noteikti uzrakstīšu turpinājumu tēmai par dzīvības formām, kas mitinās grāmatās. Derētu izveidot pārskatu par iemīļotajām bērnības grāmatām.  Jau ilgi taisos uzrakstīt par grāmatās atrodamajām kartēm, varbūt vēl kādam patīk papētīt kartes lasīšanas procesā. Tāpat pamazām jāaizkrāso baltie plankumi 19. gadsimta literatūrā. Jāsāk vairāk lasīt angliski. Un krieviski arī. Beidzot jāiegādājas kāds elektronisks lasīšanas palīglīdzeklis. Vārdu sakot, droši vien sapratāt, ka nekādu nopietnu nākotnes plānu man nav. Dzīve tāpat ir pārsteigumu pilna un visā ienes savas korekcijas.