Linda Nemiera “Rīgas raganas”, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2021.
Kad Rīgas Grāmatu svētkos apmaiņas punkta plauktā pamanīju šo romānu, uzreiz sapratu, ka tā ir īpaša Rīgas raganu tieši man sūtīta zīme, ka grāmatu jāizlasa.
Un izlasīju arī. “Rīgas raganas” ir saistoši uzrakstīts urbānās fantāzijas romāns. Tajā, protams, ir atrodams glīts žanra klišeju komplekts, bet tā jau šim žanram piederošajos romānos pieņemts. Galvenā varone Ieva Mellupe ir apveltīta ar interesantu talantu – viņa spēj sazināties ar mirušajiem. Tās nudien ir saimniecībā noderīgas spējas, ja vajag atrast kādu apslēptu mantu, lai gan šķita, ka dažreiz metāla detektors būtu praktiskāka izvēle, vai saņemt palīdzību matemātikas uzdevumu atrisināšanā no sen mirušām skolotājām, ja paveicas un kāda patiešām ir nomirusi klasē pie tāfeles. Ievai ir arī plaša un ļoti kolorīta ar dažādiem pārdabiskiem talantiem apveltīta ģimene, kas mīt milzīgā komunālajā dzīvoklī, un patīkams piemājas bomzis Laimonis. Vēl galvenajai varonei ir sen traumēta, tomēr regulāri ņerkstoša potīte, neizteiksmīga āriene, nosliece uz lieko svaru un mūžīgas finansiālas problēmas. Un, kas gan var noiet greizi, ja viņa mazliet piepelnās, izmantojot savas īpašās spējas vecmeitu ballītēs vai izpalīdzot klientiem, kas meklē pazudušas lietas. Tomēr vienreiz parādās spoks, kas neuzvedas kā kārtīgai ektoplazmas matricai pienāktos, un tad jau sāk notikt arī citas dīvainas un tumšas lietas, bet par tām labāk Lindas Nemieras romānā izlasīt pašiem.
Par spokiem latviešu literatūrā rakstīja jau Vizma Belševica un Jānis Jaunsudrabiņš, šī tēma ir daudz apspēlēta kino, seriālos un animācijas filmās, un šķiet, ka par to uzrakstīt kaut ko jaunu ir sarežģīti, tomēr “Rīgas raganas” man patiesi patika, pat ja spoki, romāna personāži un sižeta sarežģījumi ne vienmēr bija pārliecinoši. Grāmata mani nopirka ar jaukiem Rīgas aprakstiem un stāstiem par jūgendstila arhitektūru. Arī autores ideja par Rīgas īpašo uzbūvi bija laba. Tāpat nelielā humora piedeva stāstu padarīja vieglāku un baudāmāku. Protams, man būtu paticis, ja romāns būtu rūpīgāk nostrādāts, ne tik virspusējs un beigas tomēr šķita nedaudz sasteigtas un nošpikotas no Raiņa, kurš savukārt tās ir aizņēmies no cita klasiķa, un tā mēs nonākam pie rakstnieku mūzīgās nolemtības atkal un atkal atkārtot kādu sižetu. Tomēr savā žanrā “Rīgas raganas” ir visnotaļ pieklājīga grāmata, un latviešu literatūrā vispār gribētos lasīt vairāk urbānās fantāzijas romānu. Un ne tikai par Rīgu, jo mums taču ir vēl citas senas pilsētas ar interesantu vēsturi un seniem noslēpumiem.
Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.
Sibillas grāmatas 