10 grāmatas lasīšanai skolēnu brīvlaikā

Baltais Runcis man piespēlēja nopietnu izaicinājumu – uzrakstīt par 10 grāmatām, ko bērns ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā. Tas mani iedzen grīdā, jo tā nelielā pieredze, kuru esmu ieguvusi reāli, pievēršot bērnus lasīšanai, ir diezgan sūra. Problēma jau, ka lasīšanai kā prieka avotam mūsdienās ir daudz citu konkurējošu nodarbju, kas atšķirībā no lasīšanas lielākoties neprasa nekādu garīgu piepūli. Kaķu video, piemēram. Nē, nu lasīt jau tie bērni lasa, bet grāmatas nudien nav tas, kas viņus ļoti iepriecina, lai arī cik interesantas un saistošas tās viņiem nepiemeklētu.
Bet jautājums par aizraujošām bērnu grāmatām ir gana svarīgs un aktuāls. Tāpēc dažas piebildes no savas pieredzes. Visiem tiem, kas iesaka lasīšanai savas bērnības grāmatas, es ieteiktu būt mazliet kritiskākiem, reālākiem un vispār nolaisties uz zemes. Laiki ir mainījušies, un mūsdienu bērniem tāda Žila Verna “Noslēpumu sala” vai Valža “Staburaga bērni” šķiet garlaicības kalngals. Starp citu, arī Harijs Poters viņus bieži vien garlaiko, jo patiesībā tā ir stipri viduvēja un nejēdzīgi izstiepta grāmata. Vienkārši jāpieņem fakts, ka ne visas mūsu bērnības grāmatas ir spējušas izturēt laika pārbaudi.
Otra piebilde ir par to, ka bērni pēc savām interesēm ir ļoti dažādi. Viens, piemēram, ar lielu interesi lasa tikai grāmatas par suņiem, bet otrs gribēs piedzīvojumus kosmosā. Tāpēc ir muļķīgi gribēt, lai šādi saraksti derētu visiem bērniem. Mazliet jau tie konkrētie bērni ir jāpazīst, lai viņiem varētu ieteikt ko piemērotu. Tas pats ir ar lasītāju vecumu. Ja viens bērns ar grūtībām desmit gadu vecumā boksterēs cauri “Grega dienasgrāmatas”, tad cits tikpat vecs varbūt bez problēmām izlasīs “Karu un mieru”. Vārdu sakot, nav tādu standarta sarakstu, kuri derētu visiem.
Tāpēc šis būs apkopojums par tām grāmatām, kuras esmu lasījusi kopā ar bērniem, un kuras tieši no viņu puses ir atzītas par tīri labām un lasāmām (izņēmums ir vienīgi pēdējās divas, kuras mums pagaidām ir tikai lasīšanas plānos).

6-9 gadi
Eduards Uspenskis “Tēvocis Fjodors, suns un kaķis”
Brīnišķīga grāmata par bērnu, kurš viens pats dzīvo laukos ar suni un kaķi slavenajā Skābpiena ciemā. Asprātīgi dialogi un jautri piedzīvojumi. Pēc lasīšanas var noskatīties pēc grāmatas motīviem uzņemtās multiplikācijas filmiņas

Astrida Lindgrēne “Emīls un Īda no Lennebergas”
Jā, tas ir tas pats Emīls, par kura nedarbiem, cerams, ir vismaz redzēta filma. Protams, labāk būtu vispirms izlasīt visu triloģiju par Emīlu, bet, ja negribas lasīt kaut ko tik garu, tad derēs arī šī nelielā grāmatiņa ar triloģijā neiekļautajiem stāstiem.

Marija Parra “Vafeļu sirdis”
Neesmu par to vēl blogā uzrakstījusi, jo šajās brīvdienās tiek lasīts tās turpinājums “Vārtsargs un jūra”. Ļoti sirsnīga, smieklīga un vietām arī aizkustinoša grāmata par Trilles un Lēnas draudzību un dažiem trakiem nedarbiem.

10-12 gadi

Ingvars Ambjērnsens “Samsons un Roberto”
Ļoti prātīga un asprātīga grāmata par kaķi un suni, kuri mēģina attīstīt mazo biznesu lauku teritorijā – viņiem pieder pansija. Aizraujoša grāmata par mūsdienu sabiedrības dīvainībām, kura turklāt pamanās ļoti saprotami izskaidrot tik sarežģītas lietas, kā, piemēram, kāpēc būtu jāmaksā nodokļi.

Gerhards Holcs-Baumerts “Alfons Trīcvaidziņš”
Alfons ir neveiksminieks un mazliet ambālis. Un ar šodienas domāšanu man šķiet, ka viņa tēvs vai arī varbūt pats grāmatas autors ir bijis Hitlerjūgendā. Tomēr bērniem grāmata patika tīri labi, lai gan lasīšanas laikā ļoti daudz ko nācās paskaidrot. Viens no grāmatas plusiem ir īsie stāsti, bet tā vēl joprojām dažas vietās bija ļoti smieklīga un brīžiem ir ļoti viegli just līdzi Alfonam viņa likstās.

Robs Regers un Džesika Grunere “Emīlija Dīvaine”
Par Emīliju Dīvaini ir sarakstītas veselas četras grāmatas. Emīlija ir pusaudžu individuālisma iemiesojums pārākajā pakāpē. Viņa nekad nebaidās būt pati, lai cik nervozi uz to reaģētu apkārtējie. Bet Emīlija ir ļoti radoša, zinātkāra, apķērīga un pašpietiekama būtne. Un vēl viņai ir veseli četri kaķi un savs personīgais golems. Emīlijas grāmatas ir ļoti smieklīgas un uzrakstītas neierasti dzīvīgā un tiešā valodā.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”
Labs, ļoti aizraujošs piedzīvojumu gabals ar briesmoņiem, noslēpumiem un paralēlo pasauli. Grāmatā ir gana daudz humora, bet vietām tā ir diezgan tumša, kas patiesībā ir labi, jo arī dzīvē viss nav tikai jauki. Jāpiebilst, ka šī ir tikai pirmā daļa grāmatu sērijā, no kuras latviešu valodā ir izdoti vēl divi tikpat labi un spraigi turpinājumi.

13-14 gadi

Lūiss Sahars “Bedres”
„Bedres” ir piedzīvojumu grāmata ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnās maģijas piedevu. Autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances. Kopā ir sanākusi patiešām aizraujoša un interesanta grāmata pusaudžiem.

Volfgangs Herndorfs “Čiks”
Sapņaina, savāda un smieklīga grāmata par divu autsaiderīgu pusaudžu ceļojumu uz Valahiju ar zagtu automašīnu “Ņiva”. Notikumi grāmatā ir smieklīgi un asprātīgi, tomēr būtībā tas ir ļoti skumjš un vietām smeldzīgs stāsts par pieaugšanu, draudzību un dzīves vērtībām.

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš”
Aberkrombija tumšo fantāziju bērnu versija, ar kuru būtu lietderīgi jau pusaudžiem sākt iepazīties ar viņa tumšajām pasaulēm. Grāmata ir labs pieaugšanas stāsts, tā ir arī klasisks atriebības gabals, un Aberkrombijs vispār ir brīnišķīgs stāstnieks. Tiesa gan, latviešu tulkojumā ir pazudusi krietna daļa no grāmatas pievilcības, bet mūsdienu bērni bieži vien tīri labi lasa angliski. “Pusķēniņš” ir pirmā daļa “Sašķeltās jūras” triloģijā.

Stafeti tālāk nododu Lili, kurai droši vien būs, ko piebilst par tēmu, un Andrim, kurš arī dažreiz lasa kopā ar bērniem.

Dāvanas grāmatu blogeriem 2017. gads

Mīļie grāmatu blogeri, parunāsim par dāvanām! Šogad neesmu bijusi krietna un uzcītīga dāvanu gādātāja, tomēr tradīcijas nevar tā vienkārši atmest. Tāpēc esmu nedaudz vienkāršojusi apdāvināšanu, un šogad visiem, izņemot Fledi, bet par to vēlāk, uzdāvināšu vienu un to pašu grāmatu. Un tā ir – Johannas Sinisalo “Saules kodols”. Tā ir diezgan sakarīgi uzrakstīta grāmata, kas, manuprāt, būtu pelnījusi mazliet lielāku popularitāti. Un, jā, man ļoti gribētos izlasīt arī vēl kāda blogera viedokli par to.
Gribu piebilst, ka arī, ejot vieglākos ceļus, esmu par jums visiem domājusi, tāpēc iemesls manai izvēlei Jums uzdāvināt “Saules kodolu” ir katram savs.

Asmo – daudzslāņaina grāmata, kuras notikumi lasītājam jāsaliek kopā pašam.
Andrim – dīvaina ziemeļnieciski melanholiska distopija.
Austrai – šamanisma mistērijas.
Baltajam Runcim – čili audzēšanas apraksti un eigēnika.
Dainim – grāmata par depresiju un tās izraisītām atkarībām.
Doronikei – stāsts par divu māsu ne vienmēr gludajām attiecībām.
Lasītājai – labs romāns par feminismu, dažreiz der sev atgādināt, kāpēc tas ir tik svarīgs.
Ms Marii – kriminālstāsts par mīklaini pazudušām sievietēm.
Spīganai – varētu būt interesanti palasīt zinātnisko fantastiku, kuras autore ir iedvesmojusies no dzīvnieku domestikācijas un neotēnijas idejām, kā arī suņu audzināšanas rokasgrāmatām.
Vilim – grāmata par utopisku sabiedrisko iekārtu eisistokrātiju.

Bet Fledis? Fledis “Saules kodolu” jau ir izlasījis un par to komentāros izteicies, tāpēc viņam tradicionāli tiek kāda absurda un jocīga čehu grāmata – Ludvika Vaculīka “Jūrascūciņas”.

 

 

 

 

Priecīgus svētkus!

Dāvanas grāmatu blogeriem 2016. gads

Dārgie grāmatu blogeri, virtuālās dāvanas ir klāt! Šogad pasākums notiek jau piekto reizi, un es teiktu, ka pamazām kļūst par ilggadīgu vietējo grāmatu blogu tradīciju. Ja nu kāds no lasītājiem vēl nezina, tad īsi atgādinu – tiek dāvinātas tikai virtuālas grāmatas (vārdu sakot, tiek dāvināta pati ideja par grāmatas lasīšanu), parasti katrs apdāvinām tos blogerus, par kuru interesēm un gaumi mums ir vismaz aptuvena nojausma (tas nekas, ka bieži vien tās izrādās tikai maldīgas iedomas), uzdāvinātās grāmatas nepavisam nav obligāti jāizlasa (to es tikai tā – vairāk sev mierinājumam, jo šobrīd ir iekrājusies vesela kaudze neizlasīto dāvanu no iepriekšējiem gadiem). Foršākais jau visā tajā padarīšanā ir dāvanu domāšana citiem, saņemto dāvanu izsaiņošana un mazi, jauki pārsteigumi. 🙂

Asmo ir dikti sarežģīts gadījums, jo visu uzdāvināto, lai cik biezi ķieģeļi tie arī nebūtu, vienmēr cītīgi izlasa un pēc tam arī apraksta. Nu, pilnīgi trakums kaut kāds, jo tie sasodītie rakstnieki tak nespēj tik ātri uzrakstīt kaut ko patiesi labu, kas ielīksmotu aknas, kā Asmo spēj izlasīt. Tāpēc šoreiz normāla izmēra, bet toties autora viltīgi sastādīta grāmata – Milorada Paviča “Hazāru vārdnīca” – 100 000 vārdu leksikons par mīklainajiem hazāriem, kuru var lasīt kā labāk tīk – no sakuma līdz beigām, pa diagonāli, vai vispār kā pagadās (ievadā autors laipni apsola, ka lasītājs palikšot dzīvs jebkurā gadījumā). Turklāt grāmatai ir sievišķā un vīrišķā versija un es nemaz nezinu, vai maz drīkst lasīt savam dzimumam neatbilstošo variantu (bet man ir tikai meitenītēm domātā).

Andrim absurda literatūras klasika Džozefa Helera “Āķis 22”. Ceru, ka vēl nav lasīta.

Skaidrs, ka Austrai labi piestāvētu grāmata par kino.  Tāpēc Terija Prečeta “Moving Pictures”. Tā ir viena no Plakanās pasaules sērijas grāmatām, kuru mierīgi var lasīt atsevišķi no citām. Kino maģija patiešām ir īpaša un atšķirīga no vienkāršākiem maģijas veidiem. Grāmatā ir daudz atsauču un joku par kinoindustrijas vēsturi un vecajām, klasiskajām filmām.

Dainim man allaž gribas uzdāvināt kaut ko par rakstnieku iesācēju skarbajiem likteņiem, tāpēc lai tad arī būtu Džeka Londona “Mārtins Īdens”. Nav nekā jauna šajā pasaulē, viss, kas notiek ar tevi, kādreiz jau ir noticis ar kādu citu. Un grāmata Zvaigznē ir atrodama par nieka 0,99 EUR.

Doronikei blogā ir iesākts lielisks projekts “Grāmatu gadsimts” un, šķiet, ka tajā akurāt pretī 1977. gadam dikti labi iederētos Regīnas Ezeras “Zemdegas”. Bet, ja nav plānots lasīt tieši šo romānu, tad derēs arī kāds cits sirdij tuvāks šīs autores darbs.

Ar Fledi mūs vieno interese par mūždien visādiem pārsteigumiem pilno čehu literatūru. Tā kā Josefa Škvorecka “Lieliskā sezona” noteikti ir jau izlasīta, tad dāvanā Patrika Ouržednīka “Lieta ir slēgta”. Pēc apraksta izskatās, ka tas atkal ir kaut kas čehiski dīvains, bet labprāt izlasītu Fleda viedokli par grāmatu, kurā ir apgalvots – Nekrītiet izmisumā: kāds te ir stulbs – vai nu autors, vai arī jūs. Iespējas ir līdzīgas

Lasītājai kaut kas tāds, par ko man patiesībā ir maz nojēgas – Italo Kalvino “Neredzamās pilsētas”. Nav arī nekāda pamatojuma, vienkārši dāvana. Latviski to laikam tiek plānots izdot nākošgad.

MsMarii arī piedalās “Latviešu grāmatu gadsimta” projektā, tāpēc viņas blogā pretī 1984. gadam noteikti labi izskatītos Zigmunda Skujiņa “Gulta ar zelta kāju” – episka latviešu dzimtas sāga.

Nu jau gandrīz gadu sekoju līdzi Spīganas suņu stāstu blogam Mio, manu Mio!. Ārkārtīgi aizraujoša lasāmviela par dzīvi ar suni, un, ko cilvēks var iemācīties no tādas vienas mazas, baltas raķetes. Turklāt teksts ir papildināts ar brīnišķīgām fotogrāfijām, uzskatāmiem adžilitī videoierakstiem un praktiskiem, dzīvē pārbaudītiem padomiem suņkopībā. Pārcilāju atmiņā visas zināmās suņu grāmatas, bet par Raseliem vai Saluki laikam nevienu neesmu lasījusi (vienīgi Rukšānes mīlas stāstos bija viens Rasels, bet ļoti epizodiski), tāpēc dāvanā Jacqueline Susann “Every Night, Josephine!”, kas latviski netā ir atrodama ar nosaukumu “Mana dārgā Džozefine”. Nekāda smalkā literatūra tā, protams, nav, bet tas ir sirsnīgs un amizants stāsts par izcilu sunisku personību Džozefini – pūdeli, kas sevi uzskatīja par cilvēku, un viņas piedzīvojumiem piecdesmito gadu Ņujorkas smalkajās aprindās. Diezgan smieklīgi, pat ja nekad nav bijušas darīšanas ar tik cacīgu suni.

Vilim šoreiz kaut kas no augstajām matērijām – Selīna (vai Selīnes) “Ceļojums līdz nakts galam”. Tulkojums ir makten interesants un dikti gribētos redzēt, kā šo romānu kāds apraksta divās rindkopās.

Džeks Londons “Dzīvotgriba”

Džeks Londons „Dzīvotgriba”, Jack London „Love of Life” (1905)

Un beidzot paliek slēdziens viens –
Kā kauliņus tos dzīve sēja,
Bet tā ir spēle, kur mūždien
Dažs zelta ielikums iet vējā.

Šodien aprit tieši simts gadi kopš Džeka Londona nāves un patiesībā ir diezgan melni un ironiski šī datuma piemiņai izvēlēties „Dzīvotgribu”, jo pats rakstnieks mira no morfija pārdozēšanas turklāt tikai četrdesmit gadu vecumā, kas nu nekādi neliecina par patiesu pieķeršanos dzīvei. Tomēr šim stāstam ir būtiska nozīme manā lasīšanas pieredzē.

Iespējams, ka pateicoties savām simpātijām pret sociālismu, padomju laikos Džeks Londons bija populārs un daudz izdots autors. Katrā ziņā, jau manā bērnībā latviski bija iznākuši viņa kopotie raksti veselos desmit sējumos un, šķiet, ka tie bija atrodami vai katrā otrajā mājā. Tās bija no ārpuses neizteiksmīgas grāmatas zilos vākos un bez ilustrācijām, bet labi atceros, ka sešu gadu vecumā kādā garlaicīgā ziemas vakarā vienu no tām atvēru un izlasīju divus stāstus. Pirmais no tiem bija „Dzīvotgriba” un, lai gan ne visu tajā pilnībā izpratu, atstāja uz mani gana paliekošu iespaidu. Stāsts ļoti atšķīrās no tām mīlīgajām un krāsainajām bērnu grāmatiņām, kuras līdz tam biju lasījusi. Tam nebija sākuma un nobeiguma, pēc kura visi dzīvoja ilgi un laimīgi. „Dzīvotgriba” bija dīvains fragments no citas realitātes – skarbs, auksti vienaldzīgs un fizioloģiski pretīgs.

Stāsts ir pavisam neliels – tikai kādas divdesmit lappuses garš, toties spilgts, koncentrēts un saturiski ietilpīgs. Divi cilvēki iet pa kādu tuksnesīgu un neapdzīvotu vietu kaut kur tālu ziemeļos. Mēs tā arī neuzzinām, kā sauc stāsta galveno varoni, kas viņš ir, no kurienes nāk, un, kas ir noticis pirms tam. Abiem ceļiniekiem ir beigusies pārtika un patronas, toties līdzi ir zelts, bet, kad viens no viņiem nelaimīgi izmežģī potīti, otrs viņu pamet vienu šajā nekurienē. Tālāk jau stāsta varonis vienatnē soli pa solim cīnās, lai izdzīvotu skarbajā pirmatnībā.

Var jau būt, ka tā nebija piemērotākā lasāmviela sešgadniecei, bet vispār Džeks Londons ir laba izvēle, lai šādā vecumā ķertos pie nopietnākas literatūras (viņa darbi ir samērā vienkārši un shematiski, un viņš daudz raksta par zvēriņiem). Vienīgā bēda, ka man tolaik nebija neviena, ar ko parunāt par izlasīto, jo pieaugušie jau tā nervozi reaģēja uz pavisam nevainīgiem jautājumiem (daudz gribēsi zināt –ātri veca paliksi, un tādā garā). Tāpēc visu izlasīto nācās pārdomāt pašai un iespējams jau tad sākt šo to saprast par dzīves jēgu. Pirmkārt jau „Dzīvotgriba” ir stāsts par tuvāko biedru nodevību. Un, skaidrs, ka situācijā, kad nāksies saskarties ar patiešām nopietnām problēmām, vai cīnīties par izdzīvošanu, nekad nevar pilnībā paļauties uz citiem cilvēkiem.

Zelts nav ēdams, turklāt tas ir ļoti smags. Zelts ir pirmais no kā, tiesa gan, ne bez smagām pārdomām šķiras anonīmais „Dzīvotgribas” varonis. Dzīvība vienmēr ir nesalīdzināmi vērtīgāka par zeltu.

Toties ēdams ir viss, kas kustas. Stāsta varonim nākas ēst jēlas zivis, dzīvus putnēnus, un apgrauzt vilku pamestus kaulus. Ja gribi dzīvot, tad neesi caca un ēd. Un ēd visu, kas vien ir dabūjams.

Tagad jau viņš visu laiku klupa un krita, un reiz paklupdams gandrīz uzkrita virsū sniega irbes ligzdai. Tur gulēja četri tikko izšķīlušies putnēni — mazi, trīsoši dzīvības kamoltiņi, ne­viens nebija lielāks par kumosu. Viņš kāri apēda tos, dzī­vus iebāzdams mutē, un tie kraukšķēja viņam zobos kā olas čaumala. Irbju māte, skaļi klaigādama, lidoja apkārt.

Tomēr pilnīgi viss ēdams nav un pēc vilku maltītes atradis sava biedra atliekas „Dzīvotgribas” varonis nolemj tās neēst (lai gan dikti gribas). Šeit autors ir stingri novilcis robežas starp cilvēcisko un dzīvniecisko. Jā, ja negribi palikt par lopu, tomēr neēd citus cilvēkus.

No šaujamieročiem nav nekādas jēgas, ja tev nav patronas, tad tie ir tikai lieks apgrūtinājums. Toties sērkociņi ziemeļos ir izdzīvošana nepieciešama manta. Ai, šķiet, ka sāku saprast, kāpēc man ziemā vienmēr ir tik svarīgi nodrošināties ar sausu sērkociņu krājumiem (un labiem nažiem).

Mēs, protams, varam iedomāties, ka dzīvei ir nepieciešama kāda īpaša jēga, bet patiesībā tādas nav. Vērtība ir pati dzīve. Stāsta varonim beigās nav atlicis vairs nekā – ne zelta, ne biedra, ne spēka paiet, ne pilna saprāta. Un tomēr viņam ir dzīvotgriba, šis primitīvais pamatinstinkts, kas ir vienīgais iemesls, lai dzīvotu (lai kā to dažreiz gribētos noliegt).

Pusaudžu vecumā es izlasīju lielāko daļu no Džeka Londona kopotajiem rakstiem – gan ziemeļu, gan dienvidjūru, gan klaidoņu stāstus. Protams, arī visus stāstus par dzīvniekiem un vairākus romānus. Džeks Londons ir galvenokārt piedzīvojumu literatūras autors, bet viņš ir rakstījis arī antiutopijas, zinātnisko fantastiku, pieaugšanas stāstus kā „Mārtins Īdens” un detalizēti izklāstījis savu alkoholisma pieredzi autobiogrāfiskajā „Džonā Miežagraudā”. Lai gan pēc pilngadības sasniegšanas viņa darbus vairs neesmu lasījusi, tomēr pieļauju, ka Džeks Londons ir viens no tiem autoriem, kas būtiski ietekmējis manu literāro gaumi, jo vēl tagad mani valdzina lakoniski un skarbi stāsti un spēcīgi raksturi.

Nobeigumā jāpiebilst, ka „Dzīvotgribu” pēc tik ilga laika pārlasīju pēc Baltā Runča aicinājuma uz Džeka Londona koplasīšanu, jo vispār šis autors noteikti nebija paredzēts manos šī gada plānos.

 

Atmiņas par bibliotēkām

Nesen Ms Marii uzsāka blogeru stafeti par lielisku tēmu – atmiņas par bibliotēkām, kurā uzaicināja piedalīties arī mani, un tagad ar nelielu kavēšanos uzrakstīju savas piezīmes. Patiešām žēl, bet man nav nekādu interesantu vai amizantu stāstu par piedzīvojumiem bibliotēkās, jo visu ilgo apmeklējumu gadu laikā tajās nekas jocīgs ar mani nav atgadījies. Aiznesu izlasītās grāmatas un paņemu vietā jaunas. Kas gan tur var noiet greizi? Bet varbūt labi, ka tā.

Reālās bibliotēkas

Nav šaubu – bibliotēkas ir viens no ģeniālākajiem cilvēces izgudrojumiem. Par regulāru bibliotēku apmeklētāju kļuvu kaut kad pēc pirmās klases un ar dažiem pārtraukumiem esmu tām palikusi uzticīga arī līdz šim laikam. Vispār esmu multibibliotekāra lasītāja un tikko saskaitīju, ka akurāt šobrīd esmu savākusi lasīšanai sešas grāmatas no trīs dažādām bibliotēkām, njā. Tas, protams, ir mazliet sarežģītāk nekā iztikt tikai ar dzīvesvietai tuvāko grāmatu krātuvi, bet kāpēc gan sevi ierobežot grāmatu izvēlē.

Jāpiebilst, ka arī bērnībā uzreiz sāku apmeklēt parastu bibliotēku. Nezinu, kāpēc nekad negāju uz skolas bibliotēku, šķiet, ka tur piedāvājumā bija tikai obligātā literatūra, un arī bērnu bibliotēkas ir manā pieredzē iztrūkstošs posms. Savukārt augstskolas izglītība lielākoties ietvēra tādus elementus kā kāpurķēžu traktora vadīšanas prasmi, spēju sašķirot pa sugām jau mēnesi Trīskārtīgajā odekolonā iemarinētas blaktis, noķert vēju un atpazīt zārciņus, tāpēc pārsvarā laiku pavadīju laboratorijās, poligonos un praksēs uz lauka, nevis bibliotēkās, toties neieguvu arī nevienu psihotraumu no ūdeņainu gabalu konspektēšanas.

Tā nu man vienmēr ir bijušas klusas simpātijas pret mazajām lauku un pilsētas nomaļu bibliotēkām. Manā bērnībā tās bieži vien atradās pēc skata neglītās vai ne pārāk labi uzturētās ēkās, kuru grīdas klāja lēts tēvzemes ražojuma linolejs, bet grāmatas rāmi rindojās vienkāršos skaidu plates plauktos, bieži stipri apbružātas vai pat vēlreiz iesietas no jauna. Apmeklētāju tajās parasti bija maz, bibliotekāres lielākoties lēnas un miegainas, gaiss vienmēr smaržoja pēc veca papīra, putekļiem un zemes, apkārt valdīja klusums un miers, kurā īpaši labi varēja dzirdēt vienmēr raustelīgās un nervozās dienasgaismas lampas. Skaidrs, ka nekādas gaismas pilis tās nebija. Bet to necilums ir mānīgs. Patiesībā tās bija un vēl joprojām ir portāli uz bezgalību, kas pieejami tikai izredzētajiem – jā, jā, tiem, kuri māk lasīt. Ne jau nejauši vārdiem burti, burtot un burties ir kopīga sakne. Īstam lasītpratējam grāmatas dod neaptveramas iespējas ceļot telpā, laikā un pat nokļūt citās dimensijās. Tā es sākumā ņēmu lasīšanai bērnu grāmatas, tad piedzīvojumu stāstus un ceļojumu aprakstus, pamazām izlasīju visas bibliotēkā atrodamās populārzinātniskās grāmatas, vismaz tās, kas bija par dabu. Izlasīju visu sēriju „Fantastikas pasaulē”, „Stāsti par dabu” daudz ko no „Apvāršņa” un „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”. Tad ķēros pie romāniem –  Dikensa, Igo un, hops, bērnība bija beigusies.

Ai, un bērnībā smagi glorificētajā darba tikuma gaisotnē lasīšanai un līdz ar to arī bibliotēkām piemita kaut kas tīksmi grēcīgs. Tolaik lasīšana bija viena no nedaudzajām mums pieejamajām izklaidēm, tāpēc tika stingri nosodīta, tāpat kā ilgstoša ciemošanās pie draudzenēm un dauzīšanās pa pagalmu. Zināšanas tika uzskatītas kaitīgām, prātu un raksturu maitājošām, un vispār daudz gribēsi zināt – ātri vecs paliksi. Kad reiz nejauši izteicu domu, ka man patiktu strādāt bibliotēkā, vecākiem bija reāls šoks (ne jau tam tevi audzinājām, tu vispār saproti kāds apkaunojums ģimenei būtu meita bibliotekāre, un tādā garā, nepārprotiet, viņi jau negribēja neko sliktu, tikai pasargāt mani no ļaunajām bibliotēkām un pilnīgas pagrimšanas grāmatu pasaulē). Iespējams, ka patiešām bibliotēkas nav tikai bibliotēkas, bet kaut kas vairāk.

Lai gan tagad ir populārs viedoklis, ka obligātā literatūra ir visa ļaunuma sakne, kas nabaga mūsdienu bērnos rada dziļu riebumu pret lasīšanu, man par to nav nekādu sliktu atmiņu. Pat, ja arī vasarā izlasāmo grāmatu saraksti bija gari, tie nepavisam netraucēja papildus izlasīt arī daudz ko citu. Vispār obligātā literatūra bija dikti labs iemesls, lai mājās varētu pamatot gājienu uz bibliotēku un pie reizes paņemt visu to, ko patiešām gribējās izlasīt. Nejaukā patiesība ir tāda, ka nosliece uz lasīšanu iedzimst tāpat kā absolūtā dzirde vai zilas acis, un pie nelasīšanas nav ko vainot vecākus, skolotājus vai obligāto literatūru. Bet ja nu reiz ir gadījies piedzimt par lasītāju, tas nav paša cilvēka nopelns un nepadara viņu labāku vai sliktāku par citiem. Tā ir īpašība, kas vienkārši jāpieņem un, ar kuru jāsadzīvo un jāizmanto savā labā.

 Literārās bibliotēkas

Ja jau reiz šīs ir atmiņas par bibliotēkām, tad būtu žēl nepieminēt dažas prātā ilgāk aizķērušās un interesantākās literārās bibliotēkas, kurās ir sanācis paviesoties kā lasītājai ielūkojoties autora iztēlē..

Terija Prečeta Neredzamās universitātes bibliotēka ir vien no jaukākajām grāmatu krātuvēm, kas vispār ir radījis kāda rakstnieka prāts. Lai gan bibliotekārs tur ir orangutāns un dažas grāmatas drošības nolūkos tiek pieķēdētas pie plauktiem, lai neuzbruktu apmeklētājiem, tur var droši ierasties un paprasīt kaut kad lasītu grāmatu zilajos vākos, kurā iespējams darbojas dvīņi un vēl tur laikam bija piedzēries velosipēdists. Un tur patiešām būs šī grāmata. Prečeta pasaulē vārdiem piemīt maģisks spēks un tik milzīgs grāmatu un līdz ar to arī vārdu sakopojums vienā vietā rada tiks spēcīgu maģiju, ka tā maina laiku un telpu, izveidojot L-Space (librarian space). Tāpēc šajā bibliotēkā atrodas ne tikai visas kādreiz uzrakstītās grāmatas, bet arī tās, kas vēl tikai tiks uzrakstītas un pat tās, kas nemaz netiks uzrakstītas. Tā kā visas Plakanās pasaules bibliotēkas ar L-Space ir savā starpā savienotas, tad var gadīties ieiet bibliotēkā vienā pilsētā, bet iznākt ārā pavisam citā.

Klostera bibliotēka Umberto Eko romānā „Rozes vārds”. Šī bija labi izdomāta un interesanta viduslaiku bibliotēka – labirints ar lamatām, slepenām zīmēm un traku bibliotekāru. Jāatzīstas gan, ka grāmatu lasīju pirms, apžēliņ, nu jau astoņpadsmit gadiem, tāpēc sīkākas detaļas ir piemirsušās (derētu pārlasīt, varbūt kaut kad).

Mazpilsētas bibliotēka Džona Ērvinga romānā „In One Person”. Viena no sabiedrības acīs bīstamajām un jauniešus maitājošajām bibliotēkām, kurā galvenais varonis aizrautīgi lasa klasisko literatūru, pamazām tiek skaidrībā ar savu seksualitāti un nolemj kļūt par rakstnieku. Skumja, traģiska un aizliegta bibliotēka.

Stīvena Kinga fantāzijas radītā šausmu bibliotēka ar bibliotekāri raganu stāstā Bibliotēkas policists. Acīmredzot ne vienam vien lasītājam bibliotēkas ir radījušas tik nopietnas bērnības traumas, ka pat Kingam ir šķitis vērts ķerties pie tēmas, kas notiek, ja kāds laicīgi nenodod grāmatas. Spilgts ļauno un biedējošo bibliotēku piemērs.

Visskaistākā bibliotēka

Reiz, kad uz savu roku nelielā kompānijā ar busiņu apceļojām Austriju, iegriezāmies arī Melkas klosterī. Lai gan mani vairāk interesēja brīnišķīgais, senais un pēc interesantām koncepcijām veidotais abatijas dārzs, tomēr izrādījās, ka klostera ēkā atrodas arī visskaistākā bibliotēka kādu vien ir manas acis šajā dzīvē ir skatījušas. Apmeklētājiem bija atvērta milzīga telpa ar majestātiskiem plauktiem, kas pilni ar tūkstošiem vienādā stilā iesietiem zeltītiem sējumiem, tajā skaitā veselām 750 inkunābulām. Protams, tur gar grāmatām grābstīties bija stingri aizliegts un nedrīkstēja pat fotografēt, bet es tāpat biju sajūsmā par iespēju atrasties vienā telpā ar šīm vecajām grāmatām. Bibliotēkā atradās arī divi seni globusi un, cik paspēju izpētīt, tad to autoriem patiešām ir bijis citāds priekšstats par pasauli, tur bija visādi tukši plankumi, bet Kalifornija attēlota kā sala un iespējams, ka vietām atzīmēts, ka tur varētu mitināties pūķi.

Melkas klostera bibliotēka

Šī blogeru stafete man ļoti patīk, tāpēc tālāk to nododu Asmo, kurš bērnībā noteikti ir pabijis kādā bibliotēkā, Lasītājai, kura savā blogā šad tad ir pieminējusi komunikāciju ar bibliotekārēm, un Ivetai, kurai droši vien arī būs ko piebilst par tēmu.

Varbūt Ms Marii kaut kad savā blogā apkopos saites uz visiem atmiņu stāstiem, bet te var izlasīt Doronikes pārdomas, Daiņa mīļstāstu, Andas bērnības šausmas, Santas un Baltā Runča stāstus (pēdējā komentāros ir arī Fleda atmiņas).

Attēls no Vikipēdijas

Kurts Vonnegūts „Māte nakts”

Kurts Vonnegūts „Māte nakts”, no angļu valodas tulk. Inguna Jansone un Jānis Ramba, Rīga: Enigma, 1997., (Kurt Vonnegut, Mother Night, 1961)

 

Nezinu, kas bija lēcies blogerim Baltajam Runcim, kad viņš piepeši pagājušās nedēļas vidū izdomāja, ka būtu jauki pieminēt Vonnegūta nāves devīto gadadienu (11. aprīli) un visiem ieinteresētajiem izlasīt un aprakstīt kādu no vecā Kurta grāmatām. Principā sarīkot tādu mazu aprīļgūtu. Vonnegūts man vienmēr ir paticis, bet kāpēc gan lai aprīlis būtu rezervēts tikai viņam? Tūlīt pat 13. aprīlī ir vēl viena izcila rakstnieka un Nobela prēmijas laureāta Gintera Grasa nāves diena, tātad tikpat labi kāds varēja sarīkot arī Grasaprīli un pamēģināt iedvesmot visus izlasīt „Skārda bungas” (tas gan būtu jautri). Un galu galā, kas tad īpašs ir miršanas datumā? Vai autora nāve viņa darbus padara labākus vai vērtīgākus? Skaidrs, ka nē, bet gadās, ka populārākus gan, jo, šķiet, ka daļai lasītāju ir vieglāk mīlēt beigtus autorus nekā dzīvus. Lai nu kā tur būtu, jebkurš iemesls palasīt Vonnegūtu ir labs. Un, kā zināms, tad pēc tralfamadoriešu uzskatiem Kurts Vonnegūts nav miris, viņš šodien vienkārši nav labā formā.

Tā kā laiks aprīļgūtam bija ļoti ierobežots, nelielā apjoma dēļ lasīšanai izvēlējos vienu no agrīnajiem autora darbiem „Māte nakts”, kurš ir sarakstīt laikos, kad viņš vēl nebija plaši pazīstams. Šajā romānā Vonnegūta stils vēl nav tik krāšņi šizofrēnisks, kā vēlākajos darbos, un tajā ir pat pāris epizodes, kuras nosacīti varētu apzīmēt kā romantiskas, bet kopumā „Māte nakts” ir sirreālistisks un ļoti absurds spiegu stāsts, melnas ironijas un cinisma pilns.  Grāmatai ir pat sava morāle, ar kuru tā arī sākas – mēs esam tādi, par kādiem izliekamies, tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties, par ko izlikties.

Romāna galvenais varonis Hovards V. Kempbels ir Vācijā ilgstoši dzīvojis amerikānis, lugu rakstnieks, kurš pirms Otrā pasaules kara tiek savervēts spiegot Amerikas labā. Grūti saprast, kāpēc Hovards piekrīt, droši vien aiz ambiciozitātes, bet viņam patiešām izdodas visus apmuļķot un tikt pie nacistiem augstā amatā propagandas daļā, kas ļauj daudz un plaši izteikties pa radio, lai pārraižu laikā nodotu kodētus slepenus ziņojumus. Stāsta ironija ir tur, ka vispār jau Hovardam nacisti un savs propagandista darbs diez ko nepatīk, tāpēc viņš cenšas darīt to pēc iespējas sliktāk, bet jo nejēdzīgākus un primitīvākus melus viņš sacer savām runām, jo populārākas tās kļūst un, jo vairāk tās visiem patīk.

 Es cerēju, ka būdams radio darbinieks, es būšu tikai smieklīgs vai absurds, bet bija grūti būt smieklīgam cietsirdīgā pasaulē, kur tik daudz cilvēku nemaz neprot smieties, nav spējīgi domāt un tik labprāt ir gatavi visam ticēt un ņirgt zobus, un nīst. Tik daudz cilvēku gribēja man ticēt!
Sakiet, ko gribat, par to, cik salda ir akla ticība, bet man tā joprojām liekas šausminoša un pretīga.

Pēc kara Hovards, kuram ir atlicis ļoti maz kā tāda kālabad būtu vērts dzīvot, klusi un neuzkrītoši mitinās Ņujorkā, līdz reiz nejauši no koka izgriež šaha figūru komplektu. Tad arī sākas pamatīga jezga ar krievu spiegiem, kristīgajiem patriotiem, nodevībām un dīvainiem atklājumiem, kas viņu beigās noved Izraēlas cietumā, kur viņu taisās tiesāt par noziegumiem (grāmata ar to arī sākas, gandrīz visās Vonnegūta grāmatās sākumā tiek pastāstītas beigas). Patiesībā jau Hovards vienmēr ir labi apzinājies, ko viņš dara un, ka viņa runas ir iedvesmojušas holokaustu un miljoniem cilvēku slepkavības. Un vai tiešām darbs amerikāņu labā ir atsvēris to ļaunumu, ko viņš ir radījis strādājot nacistiem?

Tagad, pēc ilgiem gadiem pārlasot romānu, tas nepavisam nav zaudējis savu aktualitāti un šķita pat asāks nekā senāk. Un daudz skumjāks. Ja kādreiz baltie, patriotiskie kristieši, kas cīnās par rases tīrību, atgādināja tikai abstraktas, groteskas karikatūras, tad nu jau vairs nē. Vēsturiskās atmiņas zudums, cilvēku nevēlēšanas domāt, naids un neslēpti melīga propaganda arī nekur nav pazuduši, patiesībā jau tie ir bijuši vienmēr, bet, pateicoties sociālajiem tīkliem, kā skaidram un precīzam spogulim, ir kļuvuši daudz labāk redzami..

„Māte nakts” ir jauks, neliels romāns ar absurdu, bet izcili savērptu sižetu, pilns ar groteskiem personāžiem, dīvainiem likteņiem un ironiskiem, melniem jokiem par karu un holokaustu, kas varētu būt piemērots arī lasīšanai iesācējiem, kuriem vēl nav gadījies iepazīties ar Kurta Vonnegūta daiļradi.