Tag Archives: stāsti

Jana Egle “Dzimšanas diena”

Jana Egle “Dzimšanas diena”, izdevniecība “Latvijas Mediji”, Rīga: 2020.

Nesen iznākusī “Dzimšanas diena” ir rakstnieces un dzejnieces Janas Egles trešā stāstu grāmata. Tā kā biju lasījusi abas autores iepriekšējās grāmatas, bibliotēkā paņēmu arī šo.  Vispār salīdzinājumā ar abiem pārējiem Janas Egles stāstu krājumiem “Dzimšanas diena” ir nedaudz mīlīgāka un nav tik bezcerīgi tumša. Dažos stāstos var pat noticēt, ka varbūt viss tomēr beigsies labi vai vismaz ne tik slikti, kā varētu būt. Arī “Dzimšanas dienā” galvenās varones stāstos ir sievietes. Vīrieši paliek otrajā plānā, bet tipiski autores daiļradei viņi atkal bieži vien ir nepatīkami agresīvi tipi, kas pat sešu gadu vecumā piekakās konfekšu bundžiņu kā Dačuka stāstā, vai muļķīgi tirinās apkārt kā Sergejs “Dzimšanas dienā”, vai ne vienmēr apdomīgi izrunājas ar grūtnieci kā “Parādā”, vai pazūd bez pēdām kā Dāvids, vai gluži vienkārši, bāc, ņem un nomirst kā Karels. Vārdu sakot, uzvedas kā jau vīrieši.

Šajā krājumā pavisam ir iekļauti astoņi stāsti, un tie nav saistīti savā starpā kā Janas Egles iepriekšējā grāmatā “Svešie”, bet hronoloģiski tie ir sakārtoti, sākot ar mazas meitenes bērnības atmiņām, un tad pamazām izlīkumo cauri dažādām dramatiskām situācijām visdažādāko sieviešu dzīvēs, līdz noslēdzas ar mulsinošo un skumjo apziņas haosu, kas mūs var piemeklēt dziļā vecumā.

“Dačuks un dvīņi” – bērnības atmiņu stāsts, jauks un dzīvīgs. Līdzīgas atmiņas varētu būt daudzām autores paaudzes lasītājām – sapņu lelle, ļergas dzīšana, ne pārāk labi audzināti kaimiņu bērni, piškas, brīvība un blēņas.
“Parāds” – stāsts par sāpīgu zaudējumu, kuram tikt pāri ir vieglāk, ja atļauj kādam arī palīdzēt.
“Aleksandra ir skaista” – par dzīvi ratiņkrēslā, kad diemžēl ir grūti, patiesībā, neiespējami saglabāt neatkarību un pašcieņu.
“Pīle” – stāsts, par to, kā sieviete lēnām nonāk attiecībās ar sociopātu, diezgan biedējošs, vietām pat baiss. Stāstu internetā var izlasīt Satori.
“Labākais laiks tavā dzīvē” – asi un spilgti aprakstītas sajūtas garīgas saslimšanas gadījumā. Principā bezizeja.
“Ranaway train” – ja zināsiet nosaukumā minēto Soul Asylum dziesmu, tad sižets aptuveni būs skaidrs. Iespējams, nomācošākais stāsts krājumā, jo mierinājuma nevienam iesaistītajam nebūs vairs nekad.
“Dzimšanas diena” – ne vienmēr ir vērts reanimēt jaunības mīlestību, bet nelieli piedzīvojumi, pat ja tiem nav nekāda saldā nobeiguma, padara dzīvi krāsaināku un palīdz stāsta varonei saprast, ko viņai patiešām dzīvē gribas.
“Balta māja kalna galā” – vecums ir draņķīga padarīšana, ko tur vēl piebilst.

Lai gan stāsti šķita mazāk nostrādāti nekā abās iepriekšējās Janas Egles grāmatās, tīri subjektīvi “Dzimšanas diena” man patika labāk. Autorei ir laba valoda, viņas personāži runā kā normāli cilvēki (lai arī ne vienmēr normāli uzvedas), un lietas sauc pareizajos vārdos – te ir ļerga, merģeles un cūkrāceņi. Autores aprakstītais universs ir tik ļoti pazīstams, un arī situācijām stāstos var tīri labi noticēt pat tad, ja nekas tāds nav piedzīvots. Jā, “Dzimšanas diena” nav skaista un rožaina grāmata, bet tā ir laba, godīga un tieša lasāmviela tiem, kas nevairās no dzīves, kura visiem kādā brīdī mēdz būt arī sāpīga un neērta.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm.

Daniels Polaņskis “Pilsēta sapņo”

Daniels Polaņskis “Pilsēta sapņo”, no angļu val. tulkojis Uldis Šēns, Prometejs, Rīga: 2019. (Daniel Polansky, A City Dreaming, 2016)

Daniela Polaņska grāmata “Pilsēta sapņo” ir viena no tām grāmatām, kuru es nopirku un pēc izlasīšanas nolēmu paturēt plauktā, jo kādreiz varētu sagribēties to pārlasīt. Pēdējā laikā man tā gadās reti, jo plauktu ietilpība ir ierobežota un jēdzīgu grāmatu nudien ir maz.

Vispār “Pilsēta sapņo” izrādījās stāstu krājums, nevis romāns, kā pirms tam biju iedomājusies. Kā jau stāstu krājumos mēdz būt – daži stāsti bija brīnišķīgi, bet daži ne tik ļoti, bet kopumā grāmata atstāja labu iespaidu. Tā patiešām ir sapņaina, dikti ironiska un vietām arī nešpetni smieklīga un ļauna. Galvenais varonis M ir kāds mūžsens mags, pilnīgs pofigists, egoistisks līdz neiespējamībai, kurš labāk mierīgi vadītu savas dienas iemīļotajos Ņujorkas bāros, nekur neiejaucoties, un, neiepinoties abu pilsētas karalieņu ķīviņos, bet nekas jau nenotiek tik vienkārši. Gadās, ka jāizpalīdz kādam draugam, tiek apdraudēta mīļotā bāra eksistence, nelaikā pamostas bruņrupucis, uz kura ir uzbūvēta Manhetena vai vienkārši ir piemērota diena kādam nelielam piedzīvojumam. Un, protams, pati pilsēta, kura Polaņska izpildījuma ir bezgala valdzinoša, noslēpumaina, paradoksāla un pašpietiekama, bet maģija šajā pasaulē ir viena no eksistences pamatformām.

No stāstiem man vislabāk patika “Ziedojums Moloham”, kurā M ir uzaicināts uz ballīti, kurā viņu ir paredzēts upurēt dzīvu, un kas no šī idiotiskā plāna beigās iznāk. “Bezgalīgais Grimuārs” par kādu dīvainu bibliotēku, jo Bibliotēkas, tāpat kā dzelzceļa stacijas, krustojumi, baznīcas torņi un bēniņi ir vietas, kur satek kopā pasaules, tāpēc maģija tur darbojas jūtamāk nekā citur. Es labprāt palasītu tur atrodamās grāmatas – A.A. Milna stāstus par rotveileru Sintiju vai Hārperes Lī kopotos rakstus. “Slikti lēmumi” par brīnumainu un baisu ceļojumu uz kādu staciju, no kuras var nonākt jebkurā citā pasaules vietā, bet pa ceļam var gadīties iekāpt Aligjēri Īpašajā vilcienā. “Dots pret dotu” – magu atriebības mēdz būt izsmalcināti riebīgas un ilgi gatavotas.

Jāatzīstas gan, ka ne visus stāstus es pilnībā sapratu. Tie ir ļoti koncentrēti un pilni ar dažādām interesantām atsaucēm uz vēsturi, literatūru, filmām, seriāliem, popkultūru un Ņujorkas dzīvi, no kurām lielu daļu droši vien palaidu garām. Dažos stāstos autoram stils laikam bija šķitis svarīgāks par saturu, tāpēc tie šķita pārlieku samudžināti. Tomēr kopumā “Pilsēta sapņo” ir ļoti patīkama un lēni baudāma lasāmviela, kura nelīdzinās nekam citam, kas lasīts fantāzijas žanrā.  Tā ir savdabīga, spilgta un ļoti satīriska grāmata. Nobeigumā jāpiebilst ka, lai gan “Pilsēta sapņo” ir ellīgi sarežģīts un daudzslāņains teksts, tās tulkojums ir ļoti labs un jūtams, ka to ir tulkojis cilvēks, kas labi pārzina žanru.

Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.

Par “Pilsēta sapņo” ir rakstījuši arī Asmo un Ms Marii.

Grāmatas vērtējums 4,5 no 5 zvaigznēm.

Gilberts Kīts Čestertons “Tēva Brauna neticība”

Gilberts Kīts Čestertons “Tēva Brauna neticība”, no angļu val. tulkojusi Dagnija Dreika, Apgāds Daugava, Rīga: 2016 (Gilbert Keith Chesterton, The Incredulity of Father Brown, 1926)

Dalība grāmatu klubiņā ir laba iespēja dažādot lasāmo grāmatu izvēli.  Februārī izlozētā tēma bija cozy dektīvi, (neprasiet, lai es izskaidroju, ko tas cozy nozīmē, bet tam ir kaut kāds sakars ar omulīgu lasāmvielu un jaukiem līķiem, vai varbūt neprofesionāliem izmeklētājiem). Jāatzīstas, ka šoreiz bija grūti izvēlēties lasīšanai piemērotu grāmatu, tāpēc beigās paliku pie klasiskām vērtībām un bibliotēkā paņēmu pēdējo no latviski tulkotajām Čestertona grāmatām par tēvu Braunu. Latviski no šī cikla ir izdotas vēl trīs – “Tēva Brauna vientiesība”, “Tēva Brauna gudrība” un “Tēva Brauna noslēpums”. Visu šo grāmatu galvenais varonis ir omulīgs un apbrīnojami saprātīgs katoļu mācītājs, kura tuvumā visu laiku atgadās dažādi mīklaini noziegumi. Pēc apraksta tēvs Brauns ir maza auguma apaļīgs priesteris, kurš izskatās pēc sēnes un ūpja krustojuma. Viņa neiztrūkstošie aksesuāri ir lietussargs un maza, apaļa cepurīte. Noziegumus tēvs Brauns parasti atklāj visu rūpīgi apdomājot un cenšoties iejusties noziedznieka vietā. Viņa metodes ir vairāk intuitīvas un pamatotas cilvēku psiholoģijas pārzināšanā, bet ļaundaru noķeršana un sodīšana viņu daudz neaizrauj. Dažreiz tēvs Brauns tos vienkārši palaiž iet, ja tie pienācīgi izsūdz savus grēkus.

Tāpat kā pārējās šīs sērijas grāmatas “Tēva Brauna neticība” ir stāstu krājums. Tās darbība norisinās pagājušā gadsimta sākumā, un dažos stāstos tēvs Brauns izmeklē noziegumus ne tikai Anglijā, bet arī Amerikā.  Līķu te netrūkst, un pa kādam ir gandrīz vai katrā stāstā. Bieži vien nožmiegtie nav bijuši patīkami cilvēki, un lielākoties ir visādi miljonāri un magnāti. Čestertonam ir ļoti savdabīgs stāstījuma stils. Visi viņa aprakstītie noziegumi ir ļoti dīvaini, daži no tiem ir tehniski sarežģīti un rūpīgi izplānoti, bet lasot grūti noticēt, ka visas šīs sashēmotās ļaundarības ir izdevies tik viegli realizēt. Starp citu, vienā no stāstiem tēvam Braunam ir jāizmeklē pašam sava slepkavība – autors patiešām ir aizrautīgs shēmotājs un paradoksu meistars. Kā zināms, tad Čestertons bija arī pārliecināts katolis un viņam pa vidu līķiem patīk iepīt dažādus pārspriedumus par cilvēku dabu un ticības lietām. Nosaukumā pieminētā tēva Brauna neticība ir galvenā varoņa ļoti veselīgā skepse un kritiskā domāšana attiecībā uz visādām blēņām un aizspriedumiem, kurām viegli notic, it kā citādi neticīgi cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka eksistē lāsti, pārdabiskas parādības, un, ka suņi vienmēr rūc tikai uz sliktiem cilvēkiem. Saprotams, ka rūpīga suņa uzvedības analīze tēvam Braunam palīdz noskaidrot, kurš ir slepkava, bet tikai tāpēc, viņš patiešām izprot suņus kā dzīvniekus, nevis tos uztver par mistiskiem orākuliem vai piedēvē tiem cilvēkiem raksturīgu domāšanu.

Lasot “Tēva Brauna neticību” nedaudz traucēja tie neticami sashēmotie noziegumi un sižeta caurumi dažos stāstos. Vai patiešām tur neviens nespēj atšķirt svaigu līķi no, hm, mazliet jau pastāvējuša? Kopumā tā ir savdabīgā stilā uzrakstīta viegla un izklaidējoša lasāmviela ar nelielu audzinošas morāles piedevu.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Andris Kuprišs “Berlīne”

Andris Kuprišs “Berlīne”, Rīga: Orbīta, [2019]

Ja nebūtu labo atsauksmju internetā, tad diez vai vispār pamanītu mazo grāmatiņu, kuras vāka noformējums ir vēl neuzkrītošāks nekā ganāmpulka atražošanas rādītāju uzlabošanas rokasgrāmatai, bet, tām pateicoties, paņēmu “Berlīni” lasīšanai no bibliotēkas. “Berlīne” patiešām ir patīkami atšķirīga no vidusmēra latviešu literatūras. Tas ir stāstu krājums, kurā ir iekļauts 21 neliels stāsts, no kuriem daži ir tikai vienas rindkopas garumā, kā arī titulstāsts, kas aizņem apmēram pusi no visas grāmatas.

Autoram ir savdabīgs stāstījuma stils, tāds mazliet iemidzinošs, te par šo, te par to un it kā neko. Bet nu sarakstīt labi lasāmu grāmatu gandrīz par neko nudien ir jāmāk. Izņemot “Berlīni”, kurā stāstīts par kāda A garajiem klejojumiem pa šo pilsētu, visi pārējie stāsti ir nelielas sadzīves epizodes bez sākuma un nobeiguma, ar kuru personāžiem lasītājs nemaz netiek tā īsti iepazīstināts, bet šo to var tikai nojaust. Te ir stāsts par maza puikas bailēm no telefona (parastā, ne mobilā), atmiņas par vecas kaķenes stiepšanu pie vetārsta, pārdomas par to, kas notiktu, ja katru dienu pamostos ātrāk par 9 minūtēm, erotiskas izjūtas, kuras izraisa mīļotās smarža uz pirkstiem, tētis, kurš kļūdaini sabļauj uz dēlu, bet pēc tam atvainojas, kabatā var atrasties trīs cimdi, bet mamma pazust uz ielas. Tie ir tādi melanholiski un mazliet skumīgi, bet vietām arī absurdi stāsti.

Kupriša teksti ir tik brīnišķīgi izplūduši kā Lielupe pavasarī, kad tai ir iespēja aiztecēt arī kur citur, ne tikai uz jūru kā pienākas rīkoties kārtīgai upei, tāpēc tie ir lieliski piemēroti visādām kritiķu analīzēm, jo tajos iespējams saskatīt visu, ko vien katrs vēlas. Protams, atbilstoši savai samaitātības pakāpei. Tomēr lasītājs parastais var atļauties tādu izpriecu, kā grāmatu vienkārši lasīt un brīvi tai ļauties, izjūtot vieglu nostalģiju un rezignāciju.

“Berlīne” būs patīkama, rāma un nepretencioza lasāmviela, ja ir vēlme pēc kaut kā atšķirīga un savdabīga. Un paldies autoram par citātu, kurš labi raksturo žanru, kuru varētu nosaukt par dusmīgo vīriešu grāmatām.

Jā, dusmīgo vīriešu. Grāmata. Tāda, kurā galvenais varonis īgns klīst pa pasauli, par daudz dzer, visi viņam nodarījuši pāri, bet viņš vienīgais zina, kā pasaule iekārtota.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm

Jana Egle “Gaismā”

Jana Egle “Gaismā”, izdevniecība “Lauku Avīze”, Rīga: 2016

Novembris grāmatu blogos tradicionāli ir latviešu literatūras lasīšanas un popularizēšanas mēnesis. Tāpēc turpinu ar Janas Egles stāstu krājumu “Gaismā”, kurš plašāku ievērību ieguva, saņemot Latvijas literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs 2016. gadā. Godīgi sakot, autori līdz tam nemaz nebiju ievērojusi.

Jana Egle GaismāŠajā krājumā ir apkopoti astoņi stāsti, bet tie ir ļoti īsi, un izlasīt grāmatu var ļoti ātri. Autore rakstot gumiju nestiepj, stāstu sižeti ir saistoši un interesanti, viss notiek ļoti raiti. Ļoti patīkama bija arī autores valoda – laba, tieša un bez liekvārdības. Stāstos aprakstītās situācijas ir ļoti ikdienišķas un piezemētas, un tām var viegli noticēt. Jāatzīst gan, ka stāstu varoņiem dzīvē ne pārāk veicas, un, lai būtu saprotamāk, ko ar to domāju, īsi apkopoju stāstos skartās problēmas.

Judīte – klasesbiedru mobings, pedofilija un Stokholmas sindroms.

Tāds rudens – bezgalīga miršana un emocionāla vardarbība pret tuviniekiem, atšķirībā no pārējiem stāstiem šis bija tāds jauks un skumji komisks.

Bedre – daži bērni nudien ir sociopāti jau no dzimšanas.

Aiziet jūriņā – krājuma mīlīgākais stāsts, kurā tiek risināta problēma, kā apģērbt transdzimtes personu pēc nāves. Lai gan mirušajiem patiesībā tas ir vienalga.

Durvis – alkoholisms un izvarošana.

Lūdzu, lūdzu, lūdzu – smagas bērnības traumas, bet, ko lai dara, ja vecāki ir gadījušies Darvina balvas kandidāti.

Laiks mosties – destruktīvas attiecības ar psihopātu.

Gaismā – sadzīves vardarbība pret grūtnieci.

Vārdu sakot, viss ir slikti. Jāpiezīmē, ka viss minētais ir neticami veiksmīgi ietilpināts kādās simts lappusēs, tāpēc pieļauju, ka “Gaismā” varētu piederēt rekords kā darbam ar visaugstāko sadzīves nelaimju koncentrācija uz lappusi visā latviešu literatūras vēsturē. Tomēr, neskatoties uz saturu, stāsti nepavisam nav gaudulīgi vai žēlabaini, tie vairāk ir aprakstoši un neitrāli. Lasot atsevišķi, katrs no stāstiem šķiet tīri labs, tomēr visi kopā radīja īpatnēju kumulatīvu efektu, un ļoti subjektīvu iespaidu, ka visas sliktās lietas grāmatā ir aprakstītas ar tādu kā, hm, zināmu patiku. Šo iespaidu pastiprināja arī grāmatas pieteikums, ka nu tik beidzot tiks vilktas ārā viss neglītais un skandalozais mūsu dzīvēs, par ko neviens nerunājot, un, acīmredzot bez gaismu nesošās autores neviens lasītājs nebūs spējīgs saprast, kādas briesmīgas nelaimes vispār dzīvē var gadīties. Tāpēc arī stāstu krājums ir ticis pie nosaukuma “Gaismā”. Nē, nu ir jau gadījies satikt cilvēkus, kas allažiņ ar patiesu prieku un aizrautību stāsta, ka viss ir slikti, un kā tur kuram neiet, un uzskata tevi par neiejūtīgu maitu, ja nedalies ar viņiem šajā priekā. Domāju, ka sapratāt, ka “Gaismā” vienkārši nav tāda grāmata, kas būtu manā gaumē.

Bet nu skaidrs, ka daudziem cilvēkiem varētu gribēties lasīt par to, kā citiem neiet, un varbūt viņiem patiešām ir vajadzīgs tāds autors, kas viņus kaut kā īpaši apgaismo. Un pieļauju, ka šāda veida literatūra dažiem lasītājiem var palīdzēt pēc tam sajusties labāk, tāpēc arī tai ir sava vieta, nozīme un sūtība šajā pasaulē.

Vizma Belševica „Lauztā sirds uz goda dēļa”

Vizma Belševica „Lauztā sirds uz goda dēļa”, Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.

Šovasar pārlasīju šo to no senāk rakstītiem latviešu autoru darbiem, tostarp arī Vizmas Belševicas stāstu krājumu „Lauztā sirds uz goda dēļa”. Tajā ir apkopoti daži no „Ķikuraga stāstiem” (1965.), visi seši stāsti no „Nelaime mājās” (1979.) un vēl daži vēlākā laikā sarakstīti darbi. Grāmatā pavisam kopā ir iekļauti piecpadsmit stāsti. Interesanti, ka veseli četri no tiem ir par miršanu, bērēm un kapiem – „Kapracis Enga”, „Burbeķīša”, visiem zināmais „Tās dullās Paulīnes dēļ” un „Tik skaista, zila ola” (jauks stāsts ar nelielu raiņaspazijas piesitienu par latviešu un cittautiešu mūžam nesamierināmajām pretrunām svētajā kapu kultūras lauciņā). Piedevām vēl viens ir par pēcnāves dzīvi plazmas (pareizāk gan esot teikt ektoplazmas) matrices veidolā. – „Baltā sieva”. Acīmredzot kapiņi un miršana allažiņ ir bijusi pateicīga tēma latviešu literatūrā.

Lauztā sirds uz goda dēļaGodīgi jāatzīstas, ka savulaik Belševicas stāsti man ne visai patika, bet tagad pārlasot kaut kādā veidā bija pamanījušies kļūt interesantāki. Krājumā iekļautie stāsti ir sarakstīti ļoti dažādos laika periodos un kopumā tas atstāj neviendabīgu iespaidu. Daži ir smieklīgi un jau folklorizējušies kā gadījums ar dullo Paulīni, daži ir tikai viegli ieskicētas sadzīves ainiņas, bet„Ķīvīte” vispār ir nezinu no kurienes iemaldījusies didaktiska fabula. Tiesa gan, daži stāstu sižeti tagad šķiet neveikli un rodas iespaids, ka autore nav vienkārši spējusi izdomāt sakarīgus nobeigumus.Arī tēli lielākoties ir ļoti klišejiski, plakani un atgādina ķēmīgas karikatūras. Nevienam no stāstu varoņiem negribas just līdzi, ne tirlīgajiem vīriem, ne viņu mantrausīgajām un zāģējošajām sievām, ne frīkainajām vecmeitām. Toties autores valoda ir fantastiska – vecmodīga, arhaiska, pilna ar ģermānismiem, bet dzīva, trāpīga un tieša. Tāpēc brīžiem nudien bija vienalga, par ko tur īsti Belševica raksta, lai tikai raksta, un, juksā, mazas bebuliņas!

Interesanti, ka stāstus pārlasot, daži no tiem tagad izskatās pēc neticami absurdas satīras par sociālisma jaukumiem. Piemēram, „Nelaime mājās” par kolhoza priekšsēdētāja cīņu ar enerģisko pensionāri Martu, kura bija īstens pretpadomju elements, un, vai vispār varat iedomāties, cik drausmīgs bija Martas noziegums? Diez vai. Padomājiet tikai – viņa gribēja apsaimniekot veselus divus piemājas pushektārus oficiāli atļautā viena vietā. Starp citu, Marta tos apsaimniekoja ekonomiski daudz efektīvāk nekā kolhozs, ražoja tikai pircēju pieprasītu produkciju, un šai varonei piemita ļoti uzteicamas mārketinga prasmes. Skaidrs, ka šādiem noziedzīgiem elementiem nav vieta brīnišķīgajā attīstīta sociālisma sistēmā, un autore Martu parāda  kā īsteni bezsirdīgu mantrausi. Zināma taisnība jau Belševicai ir, jo sociālismā bija ierobežotas iespējas nopelnīto iztērēt, un tas Martas pūliņiem piešķir tādu skumīgu eksistenciālu bezjēdzīgumu. Tomēr aizdomājos, ka latviešu literatūrā ir tipiski, ka čakli, uzņēmīgi un apsviedīgi cilvēki bieži vien ir attēloti kā mantkārīgi un nejauki ļaudis, bet slinkie, neuzņēmīgie un izšķērdīgie tipi noteikti ir garīgi īpaši bagātas un dvēseliskas būtnes.

Salīdzinot ar autores slavenāko prozas darbu „Bille”, stāsti lielākoties ir vājāki, tomēr tos ir vērts lasīt, ja ir vēlme izbaudīt vecmodīgu, bet stilīgu un krāšņu latviešu valodu.

Džeks Londons “Dzīvotgriba”

Džeks Londons „Dzīvotgriba”, Jack London „Love of Life” (1905)

Un beidzot paliek slēdziens viens –
Kā kauliņus tos dzīve sēja,
Bet tā ir spēle, kur mūždien
Dažs zelta ielikums iet vējā.

Šodien aprit tieši simts gadi kopš Džeka Londona nāves un patiesībā ir diezgan melni un ironiski šī datuma piemiņai izvēlēties „Dzīvotgribu”, jo pats rakstnieks mira no morfija pārdozēšanas turklāt tikai četrdesmit gadu vecumā, kas nu nekādi neliecina par patiesu pieķeršanos dzīvei. Tomēr šim stāstam ir būtiska nozīme manā lasīšanas pieredzē.

Iespējams, ka pateicoties savām simpātijām pret sociālismu, padomju laikos Džeks Londons bija populārs un daudz izdots autors. Katrā ziņā, jau manā bērnībā latviski bija iznākuši viņa kopotie raksti veselos desmit sējumos un, šķiet, ka tie bija atrodami vai katrā otrajā mājā. Tās bija no ārpuses neizteiksmīgas grāmatas zilos vākos un bez ilustrācijām, bet labi atceros, ka sešu gadu vecumā kādā garlaicīgā ziemas vakarā vienu no tām atvēru un izlasīju divus stāstus. Pirmais no tiem bija „Dzīvotgriba” un, lai gan ne visu tajā pilnībā izpratu, atstāja uz mani gana paliekošu iespaidu. Stāsts ļoti atšķīrās no tām mīlīgajām un krāsainajām bērnu grāmatiņām, kuras līdz tam biju lasījusi. Tam nebija sākuma un nobeiguma, pēc kura visi dzīvoja ilgi un laimīgi. „Dzīvotgriba” bija dīvains fragments no citas realitātes – skarbs, auksti vienaldzīgs un fizioloģiski pretīgs.

love-of-lifeStāsts ir pavisam neliels – tikai kādas divdesmit lappuses garš, toties spilgts, koncentrēts un saturiski ietilpīgs. Divi cilvēki iet pa kādu tuksnesīgu un neapdzīvotu vietu kaut kur tālu ziemeļos. Mēs tā arī neuzzinām, kā sauc stāsta galveno varoni, kas viņš ir, no kurienes nāk, un, kas ir noticis pirms tam. Abiem ceļiniekiem ir beigusies pārtika un patronas, toties līdzi ir zelts, bet, kad viens no viņiem nelaimīgi izmežģī potīti, otrs viņu pamet vienu šajā nekurienē. Tālāk jau stāsta varonis vienatnē soli pa solim cīnās, lai izdzīvotu skarbajā pirmatnībā.

Var jau būt, ka tā nebija piemērotākā lasāmviela sešgadniecei, bet vispār Džeks Londons ir laba izvēle, lai šādā vecumā ķertos pie nopietnākas literatūras (viņa darbi ir samērā vienkārši un shematiski, un viņš daudz raksta par zvēriņiem). Vienīgā bēda, ka man tolaik nebija neviena, ar ko parunāt par izlasīto, jo pieaugušie jau tā nervozi reaģēja uz pavisam nevainīgiem jautājumiem (daudz gribēsi zināt –ātri veca paliksi, un tādā garā). Tāpēc visu izlasīto nācās pārdomāt pašai un iespējams jau tad sākt šo to saprast par dzīves jēgu. Pirmkārt jau „Dzīvotgriba” ir stāsts par tuvāko biedru nodevību. Un, skaidrs, ka situācijā, kad nāksies saskarties ar patiešām nopietnām problēmām, vai cīnīties par izdzīvošanu, nekad nevar pilnībā paļauties uz citiem cilvēkiem.

Zelts nav ēdams, turklāt tas ir ļoti smags. Zelts ir pirmais no kā, tiesa gan, ne bez smagām pārdomām šķiras anonīmais „Dzīvotgribas” varonis. Dzīvība vienmēr ir nesalīdzināmi vērtīgāka par zeltu.

Toties ēdams ir viss, kas kustas. Stāsta varonim nākas ēst jēlas zivis, dzīvus putnēnus, un apgrauzt vilku pamestus kaulus. Ja gribi dzīvot, tad neesi caca un ēd. Un ēd visu, kas vien ir dabūjams.

Tagad jau viņš visu laiku klupa un krita, un reiz paklupdams gandrīz uzkrita virsū sniega irbes ligzdai. Tur gulēja četri tikko izšķīlušies putnēni — mazi, trīsoši dzīvības kamoltiņi, ne­viens nebija lielāks par kumosu. Viņš kāri apēda tos, dzī­vus iebāzdams mutē, un tie kraukšķēja viņam zobos kā olas čaumala. Irbju māte, skaļi klaigādama, lidoja apkārt.

Tomēr pilnīgi viss ēdams nav un pēc vilku maltītes atradis sava biedra atliekas „Dzīvotgribas” varonis nolemj tās neēst (lai gan dikti gribas). Šeit autors ir stingri novilcis robežas starp cilvēcisko un dzīvniecisko. Jā, ja negribi palikt par lopu, tomēr neēd citus cilvēkus.

No šaujamieročiem nav nekādas jēgas, ja tev nav patronas, tad tie ir tikai lieks apgrūtinājums. Toties sērkociņi ziemeļos ir izdzīvošana nepieciešama manta. Ai, šķiet, ka sāku saprast, kāpēc man ziemā vienmēr ir tik svarīgi nodrošināties ar sausu sērkociņu krājumiem (un labiem nažiem).

Mēs, protams, varam iedomāties, ka dzīvei ir nepieciešama kāda īpaša jēga, bet patiesībā tādas nav. Vērtība ir pati dzīve. Stāsta varonim beigās nav atlicis vairs nekā – ne zelta, ne biedra, ne spēka paiet, ne pilna saprāta. Un tomēr viņam ir dzīvotgriba, šis primitīvais pamatinstinkts, kas ir vienīgais iemesls, lai dzīvotu (lai kā to dažreiz gribētos noliegt).

Pusaudžu vecumā es izlasīju lielāko daļu no Džeka Londona kopotajiem rakstiem – gan ziemeļu, gan dienvidjūru, gan klaidoņu stāstus. Protams, arī visus stāstus par dzīvniekiem un vairākus romānus. Džeks Londons ir galvenokārt piedzīvojumu literatūras autors, bet viņš ir rakstījis arī antiutopijas, zinātnisko fantastiku, pieaugšanas stāstus kā „Mārtins Īdens” un detalizēti izklāstījis savu alkoholisma pieredzi autobiogrāfiskajā „Džonā Miežagraudā”. Lai gan pēc pilngadības sasniegšanas viņa darbus vairs neesmu lasījusi, tomēr pieļauju, ka Džeks Londons ir viens no tiem autoriem, kas būtiski ietekmējis manu literāro gaumi, jo vēl tagad mani valdzina lakoniski un skarbi stāsti un spēcīgi raksturi.

Nobeigumā jāpiebilst, ka „Dzīvotgribu” pēc tik ilga laika pārlasīju pēc Baltā Runča aicinājuma uz Džeka Londona koplasīšanu, jo vispār šis autors noteikti nebija paredzēts manos šī gada plānos.