Tag Archives: stāsti

Jana Egle “Gaismā”

Jana Egle “Gaismā”, izdevniecība “Lauku Avīze”, Rīga: 2016

Novembris grāmatu blogos tradicionāli ir latviešu literatūras lasīšanas un popularizēšanas mēnesis. Tāpēc turpinu ar Janas Egles stāstu krājumu “Gaismā”, kurš plašāku ievērību ieguva, saņemot Latvijas literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs 2016. gadā. Godīgi sakot, autori līdz tam nemaz nebiju ievērojusi.

Jana Egle GaismāŠajā krājumā ir apkopoti astoņi stāsti, bet tie ir ļoti īsi, un izlasīt grāmatu var ļoti ātri. Autore rakstot gumiju nestiepj, stāstu sižeti ir saistoši un interesanti, viss notiek ļoti raiti. Ļoti patīkama bija arī autores valoda – laba, tieša un bez liekvārdības. Stāstos aprakstītās situācijas ir ļoti ikdienišķas un piezemētas, un tām var viegli noticēt. Jāatzīst gan, ka stāstu varoņiem dzīvē ne pārāk veicas, un, lai būtu saprotamāk, ko ar to domāju, īsi apkopoju stāstos skartās problēmas.

Judīte – klasesbiedru mobings, pedofilija un Stokholmas sindroms.

Tāds rudens – bezgalīga miršana un emocionāla vardarbība pret tuviniekiem, atšķirībā no pārējiem stāstiem šis bija tāds jauks un skumji komisks.

Bedre – daži bērni nudien ir sociopāti jau no dzimšanas.

Aiziet jūriņā – krājuma mīlīgākais stāsts, kurā tiek risināta problēma, kā apģērbt transdzimtes personu pēc nāves. Lai gan mirušajiem patiesībā tas ir vienalga.

Durvis – alkoholisms un izvarošana.

Lūdzu, lūdzu, lūdzu – smagas bērnības traumas, bet, ko lai dara, ja vecāki ir gadījušies Darvina balvas kandidāti.

Laiks mosties – destruktīvas attiecības ar psihopātu.

Gaismā – sadzīves vardarbība pret grūtnieci.

Vārdu sakot, viss ir slikti. Jāpiezīmē, ka viss minētais ir neticami veiksmīgi ietilpināts kādās simts lappusēs, tāpēc pieļauju, ka “Gaismā” varētu piederēt rekords kā darbam ar visaugstāko sadzīves nelaimju koncentrācija uz lappusi visā latviešu literatūras vēsturē. Tomēr, neskatoties uz saturu, stāsti nepavisam nav gaudulīgi vai žēlabaini, tie vairāk ir aprakstoši un neitrāli. Lasot atsevišķi, katrs no stāstiem šķiet tīri labs, tomēr visi kopā radīja īpatnēju kumulatīvu efektu, un ļoti subjektīvu iespaidu, ka visas sliktās lietas grāmatā ir aprakstītas ar tādu kā, hm, zināmu patiku. Šo iespaidu pastiprināja arī grāmatas pieteikums, ka nu tik beidzot tiks vilktas ārā viss neglītais un skandalozais mūsu dzīvēs, par ko neviens nerunājot, un, acīmredzot bez gaismu nesošās autores neviens lasītājs nebūs spējīgs saprast, kādas briesmīgas nelaimes vispār dzīvē var gadīties. Tāpēc arī stāstu krājums ir ticis pie nosaukuma “Gaismā”. Nē, nu ir jau gadījies satikt cilvēkus, kas allažiņ ar patiesu prieku un aizrautību stāsta, ka viss ir slikti, un kā tur kuram neiet, un uzskata tevi par neiejūtīgu maitu, ja nedalies ar viņiem šajā priekā. Domāju, ka sapratāt, ka “Gaismā” vienkārši nav tāda grāmata, kas būtu manā gaumē.

Bet nu skaidrs, ka daudziem cilvēkiem varētu gribēties lasīt par to, kā citiem neiet, un varbūt viņiem patiešām ir vajadzīgs tāds autors, kas viņus kaut kā īpaši apgaismo. Un pieļauju, ka šāda veida literatūra dažiem lasītājiem var palīdzēt pēc tam sajusties labāk, tāpēc arī tai ir sava vieta, nozīme un sūtība šajā pasaulē.

Vizma Belševica „Lauztā sirds uz goda dēļa”

Vizma Belševica „Lauztā sirds uz goda dēļa”, Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.

Šovasar pārlasīju šo to no senāk rakstītiem latviešu autoru darbiem, tostarp arī Vizmas Belševicas stāstu krājumu „Lauztā sirds uz goda dēļa”. Tajā ir apkopoti daži no „Ķikuraga stāstiem” (1965.), visi seši stāsti no „Nelaime mājās” (1979.) un vēl daži vēlākā laikā sarakstīti darbi. Grāmatā pavisam kopā ir iekļauti piecpadsmit stāsti. Interesanti, ka veseli četri no tiem ir par miršanu, bērēm un kapiem – „Kapracis Enga”, „Burbeķīša”, visiem zināmais „Tās dullās Paulīnes dēļ” un „Tik skaista, zila ola” (jauks stāsts ar nelielu raiņaspazijas piesitienu par latviešu un cittautiešu mūžam nesamierināmajām pretrunām svētajā kapu kultūras lauciņā). Piedevām vēl viens ir par pēcnāves dzīvi plazmas (pareizāk gan esot teikt ektoplazmas) matrices veidolā. – „Baltā sieva”. Acīmredzot kapiņi un miršana allažiņ ir bijusi pateicīga tēma latviešu literatūrā.

Lauztā sirds uz goda dēļaGodīgi jāatzīstas, ka savulaik Belševicas stāsti man ne visai patika, bet tagad pārlasot kaut kādā veidā bija pamanījušies kļūt interesantāki. Krājumā iekļautie stāsti ir sarakstīti ļoti dažādos laika periodos un kopumā tas atstāj neviendabīgu iespaidu. Daži ir smieklīgi un jau folklorizējušies kā gadījums ar dullo Paulīni, daži ir tikai viegli ieskicētas sadzīves ainiņas, bet„Ķīvīte” vispār ir nezinu no kurienes iemaldījusies didaktiska fabula. Tiesa gan, daži stāstu sižeti tagad šķiet neveikli un rodas iespaids, ka autore nav vienkārši spējusi izdomāt sakarīgus nobeigumus.Arī tēli lielākoties ir ļoti klišejiski, plakani un atgādina ķēmīgas karikatūras. Nevienam no stāstu varoņiem negribas just līdzi, ne tirlīgajiem vīriem, ne viņu mantrausīgajām un zāģējošajām sievām, ne frīkainajām vecmeitām. Toties autores valoda ir fantastiska – vecmodīga, arhaiska, pilna ar ģermānismiem, bet dzīva, trāpīga un tieša. Tāpēc brīžiem nudien bija vienalga, par ko tur īsti Belševica raksta, lai tikai raksta, un, juksā, mazas bebuliņas!

Interesanti, ka stāstus pārlasot, daži no tiem tagad izskatās pēc neticami absurdas satīras par sociālisma jaukumiem. Piemēram, „Nelaime mājās” par kolhoza priekšsēdētāja cīņu ar enerģisko pensionāri Martu, kura bija īstens pretpadomju elements, un, vai vispār varat iedomāties, cik drausmīgs bija Martas noziegums? Diez vai. Padomājiet tikai – viņa gribēja apsaimniekot veselus divus piemājas pushektārus oficiāli atļautā viena vietā. Starp citu, Marta tos apsaimniekoja ekonomiski daudz efektīvāk nekā kolhozs, ražoja tikai pircēju pieprasītu produkciju, un šai varonei piemita ļoti uzteicamas mārketinga prasmes. Skaidrs, ka šādiem noziedzīgiem elementiem nav vieta brīnišķīgajā attīstīta sociālisma sistēmā, un autore Martu parāda  kā īsteni bezsirdīgu mantrausi. Zināma taisnība jau Belševicai ir, jo sociālismā bija ierobežotas iespējas nopelnīto iztērēt, un tas Martas pūliņiem piešķir tādu skumīgu eksistenciālu bezjēdzīgumu. Tomēr aizdomājos, ka latviešu literatūrā ir tipiski, ka čakli, uzņēmīgi un apsviedīgi cilvēki bieži vien ir attēloti kā mantkārīgi un nejauki ļaudis, bet slinkie, neuzņēmīgie un izšķērdīgie tipi noteikti ir garīgi īpaši bagātas un dvēseliskas būtnes.

Salīdzinot ar autores slavenāko prozas darbu „Bille”, stāsti lielākoties ir vājāki, tomēr tos ir vērts lasīt, ja ir vēlme izbaudīt vecmodīgu, bet stilīgu un krāšņu latviešu valodu.

Džeks Londons “Dzīvotgriba”

Džeks Londons „Dzīvotgriba”, Jack London „Love of Life” (1905)

Un beidzot paliek slēdziens viens –
Kā kauliņus tos dzīve sēja,
Bet tā ir spēle, kur mūždien
Dažs zelta ielikums iet vējā.

Šodien aprit tieši simts gadi kopš Džeka Londona nāves un patiesībā ir diezgan melni un ironiski šī datuma piemiņai izvēlēties „Dzīvotgribu”, jo pats rakstnieks mira no morfija pārdozēšanas turklāt tikai četrdesmit gadu vecumā, kas nu nekādi neliecina par patiesu pieķeršanos dzīvei. Tomēr šim stāstam ir būtiska nozīme manā lasīšanas pieredzē.

Iespējams, ka pateicoties savām simpātijām pret sociālismu, padomju laikos Džeks Londons bija populārs un daudz izdots autors. Katrā ziņā, jau manā bērnībā latviski bija iznākuši viņa kopotie raksti veselos desmit sējumos un, šķiet, ka tie bija atrodami vai katrā otrajā mājā. Tās bija no ārpuses neizteiksmīgas grāmatas zilos vākos un bez ilustrācijām, bet labi atceros, ka sešu gadu vecumā kādā garlaicīgā ziemas vakarā vienu no tām atvēru un izlasīju divus stāstus. Pirmais no tiem bija „Dzīvotgriba” un, lai gan ne visu tajā pilnībā izpratu, atstāja uz mani gana paliekošu iespaidu. Stāsts ļoti atšķīrās no tām mīlīgajām un krāsainajām bērnu grāmatiņām, kuras līdz tam biju lasījusi. Tam nebija sākuma un nobeiguma, pēc kura visi dzīvoja ilgi un laimīgi. „Dzīvotgriba” bija dīvains fragments no citas realitātes – skarbs, auksti vienaldzīgs un fizioloģiski pretīgs.

love-of-lifeStāsts ir pavisam neliels – tikai kādas divdesmit lappuses garš, toties spilgts, koncentrēts un saturiski ietilpīgs. Divi cilvēki iet pa kādu tuksnesīgu un neapdzīvotu vietu kaut kur tālu ziemeļos. Mēs tā arī neuzzinām, kā sauc stāsta galveno varoni, kas viņš ir, no kurienes nāk, un, kas ir noticis pirms tam. Abiem ceļiniekiem ir beigusies pārtika un patronas, toties līdzi ir zelts, bet, kad viens no viņiem nelaimīgi izmežģī potīti, otrs viņu pamet vienu šajā nekurienē. Tālāk jau stāsta varonis vienatnē soli pa solim cīnās, lai izdzīvotu skarbajā pirmatnībā.

Var jau būt, ka tā nebija piemērotākā lasāmviela sešgadniecei, bet vispār Džeks Londons ir laba izvēle, lai šādā vecumā ķertos pie nopietnākas literatūras (viņa darbi ir samērā vienkārši un shematiski, un viņš daudz raksta par zvēriņiem). Vienīgā bēda, ka man tolaik nebija neviena, ar ko parunāt par izlasīto, jo pieaugušie jau tā nervozi reaģēja uz pavisam nevainīgiem jautājumiem (daudz gribēsi zināt –ātri veca paliksi, un tādā garā). Tāpēc visu izlasīto nācās pārdomāt pašai un iespējams jau tad sākt šo to saprast par dzīves jēgu. Pirmkārt jau „Dzīvotgriba” ir stāsts par tuvāko biedru nodevību. Un, skaidrs, ka situācijā, kad nāksies saskarties ar patiešām nopietnām problēmām, vai cīnīties par izdzīvošanu, nekad nevar pilnībā paļauties uz citiem cilvēkiem.

Zelts nav ēdams, turklāt tas ir ļoti smags. Zelts ir pirmais no kā, tiesa gan, ne bez smagām pārdomām šķiras anonīmais „Dzīvotgribas” varonis. Dzīvība vienmēr ir nesalīdzināmi vērtīgāka par zeltu.

Toties ēdams ir viss, kas kustas. Stāsta varonim nākas ēst jēlas zivis, dzīvus putnēnus, un apgrauzt vilku pamestus kaulus. Ja gribi dzīvot, tad neesi caca un ēd. Un ēd visu, kas vien ir dabūjams.

Tagad jau viņš visu laiku klupa un krita, un reiz paklupdams gandrīz uzkrita virsū sniega irbes ligzdai. Tur gulēja četri tikko izšķīlušies putnēni — mazi, trīsoši dzīvības kamoltiņi, ne­viens nebija lielāks par kumosu. Viņš kāri apēda tos, dzī­vus iebāzdams mutē, un tie kraukšķēja viņam zobos kā olas čaumala. Irbju māte, skaļi klaigādama, lidoja apkārt.

Tomēr pilnīgi viss ēdams nav un pēc vilku maltītes atradis sava biedra atliekas „Dzīvotgribas” varonis nolemj tās neēst (lai gan dikti gribas). Šeit autors ir stingri novilcis robežas starp cilvēcisko un dzīvniecisko. Jā, ja negribi palikt par lopu, tomēr neēd citus cilvēkus.

No šaujamieročiem nav nekādas jēgas, ja tev nav patronas, tad tie ir tikai lieks apgrūtinājums. Toties sērkociņi ziemeļos ir izdzīvošana nepieciešama manta. Ai, šķiet, ka sāku saprast, kāpēc man ziemā vienmēr ir tik svarīgi nodrošināties ar sausu sērkociņu krājumiem (un labiem nažiem).

Mēs, protams, varam iedomāties, ka dzīvei ir nepieciešama kāda īpaša jēga, bet patiesībā tādas nav. Vērtība ir pati dzīve. Stāsta varonim beigās nav atlicis vairs nekā – ne zelta, ne biedra, ne spēka paiet, ne pilna saprāta. Un tomēr viņam ir dzīvotgriba, šis primitīvais pamatinstinkts, kas ir vienīgais iemesls, lai dzīvotu (lai kā to dažreiz gribētos noliegt).

Pusaudžu vecumā es izlasīju lielāko daļu no Džeka Londona kopotajiem rakstiem – gan ziemeļu, gan dienvidjūru, gan klaidoņu stāstus. Protams, arī visus stāstus par dzīvniekiem un vairākus romānus. Džeks Londons ir galvenokārt piedzīvojumu literatūras autors, bet viņš ir rakstījis arī antiutopijas, zinātnisko fantastiku, pieaugšanas stāstus kā „Mārtins Īdens” un detalizēti izklāstījis savu alkoholisma pieredzi autobiogrāfiskajā „Džonā Miežagraudā”. Lai gan pēc pilngadības sasniegšanas viņa darbus vairs neesmu lasījusi, tomēr pieļauju, ka Džeks Londons ir viens no tiem autoriem, kas būtiski ietekmējis manu literāro gaumi, jo vēl tagad mani valdzina lakoniski un skarbi stāsti un spēcīgi raksturi.

Nobeigumā jāpiebilst, ka „Dzīvotgribu” pēc tik ilga laika pārlasīju pēc Baltā Runča aicinājuma uz Džeka Londona koplasīšanu, jo vispār šis autors noteikti nebija paredzēts manos šī gada plānos.

 

Daina Tabūna „Pirmā reize”

Daina Tabūna „Pirmā reize”, Rīga: „Mansards”, 2014.

„Pirmā reize” ir maza, jauka grāmatiņa, kurā ir iekļauti akurāt septiņi stāsti par pieaugšanu. Visus stāsta dažādas meitenes, kuras lasot šķiet tik līdzīgas, ka tā gluži labi varētu būt arī viena pati stāstītāja dažādos vecumos. Autores iecere esot bijusi uzrakstīt par Dievu, seksu, nāvi, varu un mīlestību no meitenes skatu punkta. Jāpiebilst, ka tik augstas matērijas grāmatā tomēr nav daudz manāmas, bet tie vairāk ir stāsti par ikdienas sīkumiem un mazajām problēmām, kas, kā labi zinām, dažreiz var būtiski mainīt izpratni par dzīvi. Galvenās varones ir satriecoši normālas un parastas mūsdienu meitenes (šķiet, ka grāmatā nav sastopama neviena īsti disfunkcionāla ģimene). Un stāsti ir sanākuši ļoti mīlīgi, piezemēti, ikdienišķi un meitenīgi. Daži bija asprātīgi un man patika, daži bija tādi mazāk izteiksmīgi un vietām tā īsti ne par ko. Nav jau slikti rakstīt arī par to pašu veco labo neko, bet ir jābūt ellīgi talantīgam, lai tas sanāktu baudāmi.

Pirmā reizeVispār aizdomājos, ka beidzot vismaz viena paaudze ir izaugusi bez visām tām vēsturiskajām nejēdzībām – bez kariem, izsūtīšanām, stagnācijas, perestroikas, Černobiļas un Afganistānas, kas patiesībā ir ārkārtīgi forši. Un šķiet, ka viņiem tak tagad vajadzētu būt daudz laimīgākiem nekā mums, vai ne? Bet ne vella. Izskatās, ka viņi tomēr nemaz nav laimīgāki, bet, protams, nav arī nelaimīgāki kā ļaudis ir bijuši arī ļaunākos laikos.

„Pirmo reizi” lasīju pirms dažiem mēnešiem. Daži stāsti ir pilnībā aizmirsušies un acīmredzot bija ne visai interesanti. Tāpēc nedaudz par atmiņā palikušajiem.

Darījumi ar Dievu

Jauks un asprātīgs stāsts. Kā jau latviešu literatūrā ir ierasts, tad attiecības ar Dievu nav nekāda tur garīgā pieredze, bet gan lietišķs un tirdzniecisks darījums. Un, apžēliņ, vai tiešām šai paaudzei skolā ir bijusi jāapgūst ticības mācība? Tas šo to izskaidro.

Slepenā kaste

Ak, gan jau daudziem no mums kādreiz ir bijušas savas slepenās kastes ar papīra lellītēm, zīmējumiem, noslēpumainiem un sarežģītiem stāstiem. Sirsnīgi.
(Lai bērnībā tiktu pie smukām papīra lellītēm, mēs pirkām biezus žurnālus spāņu valodā, kurus tā arī saucām – par mujerēm, jo neko nejēdzām no pareizas svešvārdu izrunas. Tad no pēdējā vāka izgriezām lellītes, kuras bieži vien bija garkājainas mulates ar lielām, tumšām acīm un sprogainiem matiem, bet visu pārējo nodevām makulatūrā, lai mūsu oktobrēnu pulciņš uzvarētu skolas konkursā ar idiotisku nosaukumu – Vai egli nenocirtīs?, vai kaut kā tamlīdzīgi.)

Tekstu meitene

Vienmēr esmu brīnījusies, kas raksta tos mulsinošos un nesakarīgos tekstus pie televīzijas filmu reklāmām. No šī stāsta var uzzināt, ka to dara speciālas tekstu meitenes. Piedevām viņas tiek iebiedētas, lai reklāmās izvairītos lietot vārdus ar galotni „-ošana”. Tad vēl tur ir neizdevies randiņš, kurš gan nav pieminēšanas vērts.

Aukstā zeme

Ceļojuma stāsts, kas ļoti atgādina Ilonas Balodes „Rīga – Pekina” saīsinātu versiju. Tikai bez tās valdzinošās apmātības un pašiznīcināšanās tieksmes, kas Balodes grāmatu padara dzīvīgu un atmiņā paliekošu.

Kopumā grāmata ir labs debijas stāstu krājums. Noteikti lasīšu arī citus autores darbus, ja tādi būs. „Pirmo reizi” varētu ieteikt lasīt galvenokārt personām vecumā līdz trīsdesmit, kurām varētu būt līdzīga dzīves un pirmās reizes pieredze kā grāmatiņas varonēm.

Владимир Набоков “Весна в Фиальте”

Uzreiz atzīstos, ka Marii man pērnajos Ziemassvētkos laipni uzdāvināja pilnu Vladimira Nabokova angliski izdoto 52 stāstu krājumu. Pēc tam tīmeklī izpētīju, ka pagājušajā gadā beidzot ir apkopoti un vienā grāmatā krievu valodā izdoti pilnīgi visi līdz šim zināmie (kopskaitā 68) viņa stāsti. Turklāt daļa no tiem ir rakstīti krieviski, bet daļa angliski, tāpēc nācās apdomāt, kādu valodu labāk izvēlēties lasīšanai. Tomēr galu galā laika trūkuma dēļ izlasīju tikai krājumu “Весна в Фиальте”, kurā ir iekļauti trīsdesmito gadu beigās un četrdesmito sākumā krieviski sarakstītie stāsti un kāda nepabeigta romāna fragmenti.

Vladimirs Nabokovs Vesna v FialteLai gan vairums cilvēku Nabokovu pazīst tikai kā „Lolitas” autoru (un piedevām paši šo romānu nekad nav lasījuši, bet spriež par to tikai atbilstoši savas samaitātības līmenim, kas dažreiz izrādās negaidīti augsts), viņš ir viens no talantīgākajiem un interesantākajiem pagājušā gadsimta krievu –angļu rakstniekiem, kurš ir izcili pārvaldījis abas šīs valodas. Starp citu, Nabokovs bija arī sinestētiķis, nopietns entomologs un labs šahists. Solžeņicins ieteica viņu Nobela prēmijai literatūrā, bet diemžēl komisija to Nabokovam tā arī nekad nepiešķīra, lai gan viņš to neapšaubāmi būtu pelnījis.

Vladimirs Nabokovs ir dzimis krievu muižnieku ģimenē 1899. gadā Sanktpēterburgā. Viņa jaunība sakrita ar Oktobra revolūciju Krevijā un jau 1919. gadā viņam nācās dzimteni pamest un doties emigrācijā. Krājumā “Весна в Фиальте” iekļautie stāsti ir sarakstīti lakā, kad Nabokovs dzīvoja Berlīnē. Taču viņa sieva bija ebreju izcelsmes un pastiprinoties ebreju vajāšanām viņiem nācās pamest arī Vāciju un apmesties Parīzē, bet sākoties karam vispār uz ilgu laiku doties prom no Eiropas.

Tolaik Nabokovs ir jau pieredzējis rakstnieks. Šie stāsti ir lēni, mazliet sirreāli, tiem nav izteikta sižeta un tie ir pilni ar lielām skumjām (Я был так несчастен там, так неприлично и роскошно несчастен). Savā ziņā tie ir Nabokova atvadas no krievu valodas, jo turpmāk viņš rakstīja tikai angliski (Моя жизнь – сплошное прощание с предметами и людьми, часто не обращающими никакого внимания на мой горький, безумный, мгновенный привет.) Un tieši lieliskā, filigrānā valoda padara šos stāstus īpašus. Patiesībā neko līdzīgu krievu valodā līdz šim nebija nācies lasīt. Nabokova valoda ir niansēta, piesātināta un emocionāla (Безнадежно усатый продавец сложных, с лунным отливом, сластей в безнадежно полной корзине). Grāmatu lasīju lēnām, jo lielās devās tā bija grūti uztverama, bet vienlaikus tā sajūtu ziņā bija dīvaini pazīstama.

Пьяные от итальянской музыки аллитераций, от желания жить, от нового соблазна старых слов  – “хлад”,  “брег”,  “ветр”, – ничтожные,  бренные  стихи, которые к сроку появления следующих неизбежно зачахнут, как зачахли одни за  другими  все  прежние, записанные  в  черную  тетрадь;  но  все  равно:  сейчас я верю восхитительным обещаниям еще не  застывшего,  еще  вращающегося стиха,  лицо  мокро  от  слез, душа разрывается от счастья, и я знаю, что это счастье – лучшее, что есть на земле.

Tāpat lasot nācās apdomāt, cik draņķīgu literatūru bieži vien cildina dažādi literatūras kritiķi. Un rakstniekiem vispār šo grāmatu lasīt nevajadzētu, jo pārspēt Nabokovu meistarībā diez vai kādam ir lemts.

Как только сели в вагон и поезд двинулся, его начали избивать,— били долго и довольно изощренно. Придумали, между прочим, буравить ему штопором ладонь, потом ступню. Почтовый чиновник, побывавший в России, соорудил из палки и ремня кнут, которым стал действовать, как черт, ловко. Молодчина! Остальные мужчины больше полагались на свои железные каблуки, а женщины пробавлялись щипками да пощечинами. Было превесело.

Paldies Marii par ieteikumu un apsolu, ka kaut kad mēģināšu izlasīt arī citus Nabokova stāstus, bet tas ir laikietilpīgi un nepavisam nav viegli.