Tag Archives: absurds

Pavels Kohouts „Diplomēta bende”

Pavels Kohouts „Diplomēta bende”, no čehu val. tulk. Sandra Nikuļceva, Rīga: SIA „J.L.V.”, 2016., (Pavel Kohout, Katyně, 1978)

Čehu rakstnieka Pavela Kohouta romāns „Diplomēta bende” ir visdīvainākā no šogad lasītajām grāmatām, un atrodas kaut kur tālu ārpus tādām banālām kategorijām kā patīk vai nepatīk, gaumīgs vai bezgaumīgs, izklaidējošs vai nē. Īsumā par autoru – viņš savā dzīvē ir paspējis kādu laiku būt par pārliecinātu staļinistu, pēc tam par aizrautīgu komunistu, tad par disidentu un galu galā kļuva par no dzimtās zemes izraidītu emigrantu. Romānu „Diplomēta bende” Kohouts ir sarakstījis pēc Prāgas pavasara sagrāves, bet pirmo reizi publicēts tas tika tikai 1978. gadā un, protams, ne jau toreizējā Čehoslovākijā.

“Diplomētas bendes” darbība norisinās pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās kādā vārdā nenosauktā totalitāri sociālistiskā Centrāleiropas valstī. Piemīlīgā pusaudze Līziņa Taheci nelaimīgā kārtā izgāžas iestājeksāmenos gan konservatorijā, gan klasiskajā ģimnāzijā. Lai meitai nebūtu nākotnē jāmācās par kaut ko ārkārtīgi nepiemērotu, piemēram, cūkkopi, vecāki piekrīt Līziņas uzņemšanai īpašā eksperimentālā mācību iestādē PEZAVS (Profesionālā eksekūcijas zinātņu arodvidusskola). Tā ir dikti mīlīga skoliņa, kuru ir izauklējuši savas profesijas fanātiķi profesors Vilks un docents Šimsa, lai nodotu savu smalko mākslu un bagātīgo pieredzi jauniešiem, apmācot tos par mūsdienīgiem un augsti profesionāliem bendēm, kas pārzina un spēj izpildīt dažādus nāvessodus un spīdzināšanas paņēmienus.

… pakārt kādu aiz kakla labāk vai sliktāk spēj gandrīz ikviens, varbūt izņemot pāris mīkstčaulīgu intelektuāļu, taču māksla ir viņu pakārt tā, lai tajā atspoguļotos visa cilvēces kultūras vēsture līdz pat zinātniski tehniskajai revolūcijai, citādi klients ar pilnām tiesībām varētu vaicāt, kāpēc par sodu viņu uzreiz neuzcep un neapēd.

diplometa-bendeIestāšanās pārbaudījumi nav sarežģīti, ir tikai jānokauj vista un jānosit karpa (bet var arī nodīrāt dzīvu suni). Līziņa ar to tiek galā brīnišķīgi. Tālāk seko skolas audzēkņu piedzīvojumi mācību gada laikā, apgūstot profesiju, kā arī dažas atkāpes pasniedzēju pagātnē (jā, nu, kā nu kurš kļūst par bendi).

Romāna centrālais tēls – eņģeliskā paskata jaunava Līziņa, ap kuru risinās visi galvenie notikumi, pati ir inerta un pasīva būtne, kurai piemīt obsesīvi kompulsīvie traucējumi ar noslieci nepārtraukti skaitīt visu, kas apkārt redzams. Toties viņa ir apveltīta ar neatvairāmu seksuālo pievilcību, kuras dēļ zaudē galvas (un ne tikai galvas) visi satiktie vīrieši. Pa visu romānu Līziņa, skolas noslēguma eksāmenā perfekti pakarot vienu no saviem pielūdzējiem, pasaka tikai vienu teikumu, kas šim stāstam pieliek treknu punktu – viņš man pat nenopirdās.

Pēc būtības „Diplomēta bende” ir viens no ciniskākajiem, skarbākajiem un satīriskākajiem stāstiem par mūsu, tas ir, Austrum- un Centrāleiropas vēsturi. Neskaitāmas nodevības, bezjēdzīga vardarbība un grūti noticams ikdienas absurds. Vispār romāns ir kaut kāds dīvains Kafkas un Hašeka mikslis, kādu, šķiet, iespējams sarakstīt tikai dzīvojot Čehijā. Tas ir absurds, vietām slimīgi pretīgs, vietām smieklīgs un kopumā ļoti intelektuāls, alegorisks un pilns ar simboliem. Autors ir savācis patiešām enciklopēdiska apjoma materiālu par tēmu un mūs ļoti sīki iepazīstina ar bendes profesijas vēsturi, ikdienas problēmām un jaukumiem (šajā aspektā tas ir īsts ražošanas romāns, ne sliktāks kā Heilija darbi), nāvessodu un spīdzināšanas paņēmienu veidiem un attīstību no antīkās pagātnes līdz mūsdienām. Romānā ir daudz atsauču uz zināmām un mazāk zināmām literārām epizodēm ar bendēm un nāvessodiem. Vēl tajā ir ļoti daudz primitīva un dikti absurda seksa.

Jāpiebilst, ka Kohoutam šajā romānā ir ļoti īpatnējs paradums dažreiz saplosīt teikumus pavisam negaidītās daļās. Turklāt, sākot lasīt teikumu, brīžiem nevari zināt, uz kurieni tas tevi beigās aizvedīs, jo iespējams, ka tā nobeigums atrodas kādā pārdesmit gadus senā pagātnē un attiecas jau uz pavisam citu epizodi. Šī neierastā romāna struktūra ar saraustītiem notikumiem un nepārtrauktu lēkāšanu starp dažādiem laikiem brīžiem tomēr mazliet iznes smadzenes, nu, vismaz prasa no lasītāja lielāku uzmanību, lai izsekotu līdzi notiekošajam, un pieļauju, ka var kādu arī pamatīgi sakaitināt. Arī romāna valoda ir īpatnējs sajaukums, kurā autors izmanto daudz svešvārdus un latīņu valodu, bet papildus tam ir benžu profesionālais žargons, kurš ir izteikti prasts (notaisīt klientu, pemiesis, izpildnieks) un autora izveidotā parodija par sociālisma birokrātijai raksturīgajiem saīsinājumiem (klaskabs, capēde, capkurītis, romānā ir iekļauta šo jaundarinājumu skaidrojošā vārdnīca).Šī grāmata pavisam negaidīti nedaudz paplašināja manu vārdu krājumu ar tādiem terminiem kā kafilērija un strangulācija.

Skaidrs, ka uzdāvināt kādam „Diplomēto bendi” Ziemassvētkos (jo grāmata tak allažiņ esot vislabākā dāvana) visdrīzāk nebūs laba ideja. Tomēr romānu noteikti ir vērts izlasīt, ja patiešām interesē vēsture. Tādu patiesi pretīgu epizožu grāmatā nemaz nav daudz, tāpēc sadistiskas literatūras fani var pārāk nesacerēties, bet romāna varoņu izklaides ar suņu kāršanu tomēr pat man lika mazliet saviebties, dzīvnieku mīļotājiem šo noteikti neiesaku.

Nobeigumā iedvesmojošs fragments no PEZAVA mācību plāna, kas ir iekļauts grāmatas sadaļā „Dokumenti”.

diplometa-bende-macibu-plansPapildināts – Satori ir publicēts plašāks tulkotājas Sandras Nikuļcevas raksts par Pavelu Kohoutu.

Robērs Merls “Nedēļas nogale Zijdkotā”

Робер Мерль, “Уик-энд на берегу океана„ (1969), Robert Merle, „Week-end à Zuydcoote” (1949)

Pateicoties Ziemsvētku dāvanu pasākumam un Andra ieteikumam, atcerējos par tādu jaunībā lasītu rakstnieku kā Robērs Merls un savu kāmja – vācēja noslieci savilkt mājās bibliotēkā norakstītas grāmatas (man ar tādām ir nokomplektēts vesels plaukts). Pa vidu norakstītajiem klasiķiem biju paķērusi mazu deviņdesmitajos gados izdotu grāmatiņu ar tik nesmuku vāku, ka uzreiz to nogrūdu labi dziļi, lai nebiedē cilvēkus. Tagad bija labs iemesls to izvilkt un pārliecināties, ka tas ir Robēra Merla pirmais romāns „Nedēļas nogale Zijdkotā”, par kuru viņš saņēma brāļu Gonkūru prēmiju. Kā zināms, to piešķir tikai vienu reizi mūžā (protams, ja rakstnieks bezkaunīgi nešmaucas, kā to izdarīja Romēns Garī).

ZijdkotaPadomju laikos Robērs Merls savas komunistiskās orientācijas dēļ bija populārs franču rakstnieks.Latviski ir tulkoti pat vairāki viņa darbi.
„Sala” – vēsturisks romāns par dumpi uz kuģa „Bounty” 18. gadsimtā un tam sekojošo dumpinieku dzīvi uz salas Klusajā okeānā. Pārlieku labi viņiem neiet, ir sarežģījumi ar sieviešu sadali, jo visiem nepietiek. Bet ar visu sieviešu deficītu beigās pie kokiem tiek naglotas uzšķērstas grūtnieces. Vārdu sakot, normāla padomju bērna lasāmviela, kuru man ieteica vietējā bibliotēkā. Un skaidrs, ka Merls man uzreiz iepatikās.
„Malvilas pils” – agrāra postapokalipse, kas iznāca sērijā „Fantastikas pasaulē”. Saistošs stāsts par cilvēku grupu, kas izdzīvojusi pēc kodolkatastrofas. Atkal sieviešu visiem nepietiek. Nepietiek arī daudz kā cita un cilvēce ātri atgriežas atpakaļ pie viduslaiku dzīvesveida un paradumiem.
„Cilvēcīgais dzīvnieks” – šajā romānā beidzot sieviešu pietiek visiem. Tas ir sci-fi, kura darbība notiek Vjetnamas kara laikā. Zinātnieki ir apmācījuši delfīnus sazināties angliski. Savukārt ļaunie militāristi tiem ir iemācījuši spridzināt kuģus. Un vēl te ir delfīnu sekss.

Pārsvarā Robērs Merls ir rakstījis vēsturiskus romānus un metaforisku, daudzslāņainu zinātnisko fantastiku. Tomēr „Nedēļas nogale Zijdkotā” ir citāda. Apjomā nelielais romāns stāsta par divām dienām 1940. gada jūnijā nelielā Francijas kūrortpilsētiņā pie Ziemeļjūras. 1940. gada 10. maijā Vācija bija devusies uzbrukumā Francijai pa ceļam bez lielas piepūles sakaujot Nīderlandi un Beļģiju. Vācu armija bija negaidīti ātri šķērsojusi Ardēnus un sasniegusi Lamanšu pie Kalē un Buloņas. Līdz ar to apmēram 400 tūkstoši sabiedroto armijas karavīru atradās atgriezti no pārējiem sabiedroto spēkiem un iespiesti šaurā zemes strēmelē starp uzbrūkošo vācu armiju un jūru. Šajā brīdī vēl joprojām īsti nezināmu iemeslu dēļ (tak ne jau eidoloni) Hitlers deva pavēli uzbrukumu apturēt. Lielbritānija izmantoja situāciju un deviņu dienu laikā no 27. maija līdz 4. jūnijam lielāko daļu karaspēka (vairāk kā 300 tūkstošus cilvēku) evakuēja uz Lielbritāniju. Vairāk kā 60 tūkstoši gāja bojā vācu aviācijas uzlidojumos, bet 30 tūkstoši palika Francijā un tika saņemti gūstā. Starp palikušajiem bija arī Robērs Merls. Vācu gūstā viņš pavadīja trīs gadus, bet savu pirmo romānu sarakstīja par Denkerkas operācijas laikā piedzīvotu. Ja angļi ar Denkerkas operāciju lepojas, tad francūžiem par to ir cits viedoklis.

Week_end_a_zuydcooteLai gan latviešu tulkojumam nevajadzēja būt sliktam, tomēr vairāk par trīsdesmit lapaspusēm to neizturēju. Tulkojumā ir ne tikai nesakarīgi teikumi (redaktori deviņdesmitajos gados laikam bija iznīdēti kā suga), bet arī kopumā valoda bija kokaina un samākslota. Beigās nolēmu nemocīties (droši vien tas bija ļoti nepatriotiski, jo īstens latvietis noteiktu lasītu arī sliktu tulkojumu, lai tikai latviski – varbūt tāpēc pārliecināti patrioti parasti raksta tik draņķīgā latviešu valodā) un grāmatu izlasīju krieviski. Galu galā tulkojums paliek tulkojums un krievu valodā grāmatas teksts ieguva patīkamu dzīvīgumu un to sāpīgo smeldzi, kas ir raksturīga labai kara literatūrai. Protams, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tapušais krievu tulkojums nebija ideāls. Zijdkota nez kāpēc bija kļuvusi par okeānu, bet rupjības nedaudz mīkstinātas un vietās, kur latviešu tulkotāja bija minējusi konkrētas ģenitālijas, krievu versijā tās bija aizstātas ar vispārinošo pakaļu. Tak acīmredzot neliela terminu neprecizitāte labam tulkojumam netraucē – ja vien ir saglabāta kopējā grāmatas noskaņa.

Romāns ir lakonisks un ļoti piezemēts. Merls bez mazākā patosa un patriotisma, bet ar labi sajūtamu eksistenciālisma piedevu izstāsta ikdienišķu un vienkāršu stāstu par cilvēkiem, kuru likteņus ir neatgriezeniski izmainījis karš un pēkšņi viņu pasaulē ir tikai bezcerība un haoss. Tikai pavisam bezjēdzīgas nejaušības izšķir kam dzīvot un kam mirt.

„Nedēļas nogale Zijdkotā” ir labs un godīgs kara romāns, kuru var mierīgi likt blakus Remarkam un Hemingvejam. Tas ir bezcerīgs, skumjš, vietām absurds. Lasot jūti, cik svarīgi Merlam ir bijis izstāstīt par piedzīvoto. Autora pozīcija ir noliedzoša pret jebkuru vardarbību un jebkuru karu  vispār (par to viņu centīgi nosoda padomju literatūrkritiķi – it kā paši būtu daudz nacistus nomočījuši).

Pēc romāna motīviem ir uzņemta filma ar Žanu Polu Belmondo galvenajā lomā. Bet perfekta grāmatas vizuālā ilustrācija varētu būt Denkerkas aina no Džo Raita „Atonement” (kopumā tā filma nav izdevusies, bet šī epizode ir laba).

Iespējams kādreiz izlasīšu vēl kaut ko no Robēra Merla. Viņa otrā romāna „Mans amats – nāve” galvenā varoņa prototips bija Aušvicas komandants Rūdolfs Hess. Romāns ir versija par to, kā cilvēks var izveidot tādu neiedomājamu karjeru. Cik saprotams, tas ir arī stāsts par lojalitāti, kā arī par problēmām ar nogalināšanas efektivitāti un racionālu līķu utilizāciju.

Mihals Vīvegs „Suniski pasakainie gadi”

Mihals Vīvegs, „Suniski pasakainie gadi”, Rīga: Mansards, 2012., no čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš, (Michal Viewegh, «Báječná léta pod psa», 1992).

Čehiem gan veicas ar rakstniekiem, kuri ir apveltīti ar labu humora izjūtu. Viņiem ir ne tikai Čapeks un Hašeks, bet arī Mihals Vīvegs. Bet labi vien, ka ir. Labu un smieklīgu grāmatu nekad nevar būt par daudz.

Suniskai„Suniski pasakainie gadi” ir tāds negaidīti kucēnisks un līksms čehu nosaukuma «Báječná léta pod psa» latviskojums, kuru citi gan tulko kā „labākie gadi – sunim zem astes” vai tamlīdzīgi. Romāns ir viens no pirmajiem Vīvega darbiem un stāsta par visai kolorītas ģimenes dzīvi sociālistiskajā Čehoslovākijā laikā no sešdesmito gadu sākuma līdz deviņdesmitajiem. „Suniski pasakainie gadi” tika izdoti 1992. gadā, tātad autors romānu ir sarakstījis neatejot pārāk tālu no sociālistiskās ikdienas jaukumiem. Grāmatas galvenais varonis ir zēns vārdā Kvido, kura gaitām varam sekot jau sākot ar atrašanos rembrantiskā noskaņā aptumšotajā mātes dzemdē. Viņš ir ļoti inteliģents embrijs, tāpēc grūtniecība viņam ir grūti pārciešamas laiks.

Varbūt tu tomēr vari vismaz iztēloties, cik briesmīga garlaicība ir šīs apmēram divsimt septiņdesmit mats matā vienādās dienas, kuru laikā jau atmodinātā apziņa ir notiesāta uz bezdarbīgu raudzīšanos augļa ūdenī, reizumis laiski iesperot pa vēdera sienu, lai tie tur, augšā, neceltu lielu paniku.

Kā jau pienākas intelektuālam tēlam, viņš piedzimst Beketa izrādes laikā un paaugoties cītīgi turpina kaitināt apkārtējos ar savu uzvedību. Pārējā ģimene ir tikpat izteiksmīga un savās izpausmēs krāšņa, ieskaitot visus vecvecākus, trīs viļņpapagailīšus un suni. Tā viņi pārdzīvo padomju tanku ienākšanu Prāgā, kuru mazajam Kvido izskaidro kā filmas uzņemšanu. Tad pārceļas uz nomaļo Sāzavu, kur vecāki strādā stikla rūpnīcā (čehu stikls tolaik, ziniet, bija nopietns socvalstu trauku tirgus zīmols), piedzīvo gan straujus pacēlumus, gan tikpat reibinošus kritumus.

Mūsdienās bieži iznāk saskarties ar cilvēkiem, kuri idealizē padomju okupāciju un ar klusiem, žēliem šņukstiem lupatiņā atceras lētās desas, zemos komunālos rēķinus un smuki cenzēto, bet toties šķīsto un labi saprotamo literatūru. Skaidrs, ka arī tagad apkārt nav baigā avene, bet mums vismaz ir dota lieliskā iespēja savu dzīvi salaist ķīselī pašiem, nevis ļaut, lai par to parūpējas vienīgi citi. Protams, diez vai „Suniski pasakaino gadu” lasīšana kādam mainīs iluzoro priekšstatu par saulaino pagātni. Tomēr Vīvegs ar visai ikdienišķu stāstu par vienas ģimenes ikdienu biedējoši precīzi, bet tajā pašā laikā ne uz brīdi nezaudējot humora izjūtu, atklāj sociālistiskās iekārtas pilnīgo bezjēdzīgumu, nesavietojamību ar veselo saprātu, cilvēcīguma sagrāvi un pastāvēšanu, kas iespējama tikai balstoties uz piespiedu metodēm un vispārēju sadzīves paranoiskumu. Absurds Vīvega romānā nav poza vai spēle, vai tikai māksliniecisks paņēmiens – tā ir dzīve, kāda tā bija. Romānā nav gandrīz nevienas epizodes, kurai nebūtu iespējams noticēt, ka kaut kas līdzīgs nav noticis īstenībā. Daudzās sakritības detaļās ar piedzīvoto realitāti ir nelāgi trāpīgas (ak, kāpostu kotletes un vecmāmiņas brauciens uz Jaltu).

Romāns pēc uzbūves ir vienkāršs, paralēli ikdienišķiem stāstiņiem jau pieaugušais galvenais varonis diskutē ar redaktoru par iecerētās grāmatas saturu, vietām pieslēdzas arī citi ģimenes locekļi ar savu viedokli, kā tas bija vai nebija. Galu galā Kvido nonāk pie loģiska slēdziena – Romāns, tas esmu es!

Tulkojums lasīšanu netraucēja. Nu savvaļas tūristi gan bija līdz šim nedzirdēti zvēri, bet varbūt, ka tā arī bija domāts.

Vispār „Suniski pasakainie gadi” atsauca atmiņā daudzus bērnības murgus, bet negaidīti vieglā un humoristiskā formā, tomēr tajā pašā laikā neizvairoties no pagātnes traģisma un neidealizējot pagājušos laikus.