Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”

Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2018

Piedzīvojumu grāmatas bērniem ir ļoti laba un vajadzīga literatūra, tāpēc bibliotēkā, ieraugot pavisam svaigu latviešu bērnu grāmatu, ķēru to ciet un tajā pašā dienā izlasīju. Izrādījās, ka tā ir jau autora divpadsmitā grāmata, tomēr līdz šim neko no viņa sarakstītā nebija sanācis izlasīt – tā nu man šī bija pirmā iepazīšanās ar Dzintara Tilaka daiļradi.
Labo blēņu vasaraDomāju, ka ir ļoti svarīgi, lai arī tagad Latvijas bērniem būtu foršas un aizraujošas piedzīvojumu grāmatas, kuru darbība risinās viņiem pazīstamā laikā un vidē. Vai vismaz tādas, kā mums bija “Veco vraku noslēpums”, “Tā tik bija vasara”, “Uno un trīs musketieri” un dažas citas.  Tāpēc autora centieni darboties šajā žanrā ir visnotaļ cienījami un apsveicami. Atbilstoši nosaukumam “Labo blēņu vasara” ir lielākoties pozitīva grāmata un tajā ir dažas patiešām labas epizodes. Trīspadsmitgadīgais pilsētnieks Aivis vasaras brīvlaikā tiek aizsūtīts uz laukiem un tur sadraudzējas ar vietējo iemītnieku Renāru. Tā kā rakstīt par divu zēnu draudzību autoram laikam nav šķitis piedienīgi, viņiem pievienojas arī kauslīgā karatiste Edīte. Kopā bērni organizē baumu apvīto Rukša iznācienu ezerā, izplāno un realizē sarežģītu operāciju nelietīgo kapu zagļu notveršanai un pārmāca ļauno traktoristu Šubu. Kā jau bērnu grāmatā, tad ļaunie tēli ir neticami stulbi, policisti lohi, bet galvenie varoņi jauki, apķērīgi un apzinīgi. Nudien brīnišķīgi bērni – datorspēļu un filmu vietā viņi dod priekšroku grāmatu lasīšanai un čakli palīdz radiniekiem darbos. Vispār “Labo blēņu vasara” stipri atgādināja plaģiātisku kompilāciju no bērnības grāmatām, jo daudzas epizodes uzreiz atsauca atmiņā kaut ko līdzīgu no lasītajām grāmatām – bērns detektīvs – “Meistardetektīvs Blumkvists”, aira pazaudēšana ezerā – “Alfons Trīcvaidziņš”, mežacūku uzbrukums – “Jautrās nedienas”, u.c. Būtībā jau tas nav slikti, jo bērni, kuri varētu būt šīs grāmatas potenciālie lasītāji, diez vai ir lasījuši kaut nelielu daļu, no tā visa un galu galā rakstniekam ir ellīgi grūti izdomāt kaut ko jaunu, jo principā viss tak jau kaut kad un kaut kur ir uzrakstīts.
Tas, kas man ne visai patika (ļoti subjektīvi, protams) ir grāmatas senīlums un tāda kā naftalīna piesmaciņa. Pierasts jau, ka labākās mūsdienu bērnu grāmatas parasti ir spraigas un dinamiskas, vai traki asprātīgas un smieklīgas, vai ļoti sirsnīgas. “Labo blēņu vasara” pēc tempa ir diezgan gaudena (piemēram, galvenais varonis ilgi un apnicīgi pēta stāstam maznozīmīgus iemeslus, kāpēc kāda šķūnīša jumtā ir radies caurums), tā ir rakstīta gandrīz vai socreālisma stilā un joki laikam ir no Latvijas Radio 2 repertuāra. Īsti nespēju noticēt galvenajiem tēliem, kas visu laiku sarunājas apmēram kā divi opji. Nē nu, var jau būt, ka mūsdienu tīņi nonākot divatā rāmi pārspriež pēcnāves dzīves iespējamības, miršanu un tamlīdzīgas padsmitniekiem dikti aktuālas lietas.  Turklāt kaut kādā vecu onkuļu žargonā. Pats trakākais vārds, ko spēj izteikt galvenais varonis ir “dritvaikociņ”. Em, nopietni, vai tiešām padsmitnieki tagad izsakās tikai tā? Kas diez ir tie pusaugu radījumi, kurus satieku ikdienā? Laikam kaut kādi citplanētieši.
Jāpiezīmē, ka autora radīto rurālo teritoriju apdzīvo praktiski tikai pensionāri un urlas – tādi kā brāļi Spalvaiņi un mītiskais ļaunuma iemiesojums traktorists Šuba, kurš savā traktorā kā rēgs klīst pa lauku ceļiem meklēdams, ko atkal nelietīgu pastrādāt. Savukārt epizode, kurā zēni ar nolūku samaitāt sev nepiederošu īpašumu slīcina upē Šubas traktoru, no morāli ētiskā viedokļa novelk viņus to pašu urlisko brāļu Spalvaiņu līmenī un principā pēc būtības urlisms vinnē. Šķiet, ka autora izpratnē vienīgā uzņēmējdarbība laukos ir kandžas dzīšana un zagšana, bet centrālais pagasta objekts ir kapi, briesmīgākais noziegums ir nospert kapu žodziņu, savukārt vasaras lielākais pasākums ir kapusvētki. Un skaidrs, ka neviena latviešu bērna bērnība nebūs bijusi pilnvērtīga bez obligātajām brīvdienām laukos.
Man grāmatā ļoti pietrūka mūsdienīguma un patiešām žēl, ka šobrīd nebija iespējas to notestēt uz kādu reālu trīspadsmitgadnieku, jo varbūt tomēr “Labo blēņu vasara” ir tieši tas, kas bērniem tagad vajadzīgs un ieinteresēs viņus uz lasīšanu. Katrā ziņā grāmatu varu droši ieteikt lasīt bērniem vecumā līdz trīspadsmit gadiem, jo tur ir pietiekami interesantas lietas, ko pēc tam var kopīgi pārrunāt, un tā tomēr ir piedzīvojumu grāmata, kas rakstīta tieši Latvijas bērniem. Un pieļauju, ka “Labo blēņu vasara” tīri labi patiks arī omēm.

Vērtējums – 2,5 no 5 zvaigznēm.

11 thoughts on “Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”

    1. Sibilla Post author

      Grāmata patiešām nav slikta, vairāk tāda viduvēja. Būtu interesanti dzirdēt, kā to novērtētu Tava jaunatne. Par izcilu to tomēr pie labākās gribas nosaukt nespēju.
      Bet tajā FB grupā tak katrs liek iekšā, ko vien vēlas. Un šausmīgi apvainojas, ja kādam citam viņa ieliktā grāmata tik ļoti izcila nešķiet. Pēc tam tur visus citādi domājošos lamā par snobiem un tā, bet gan jau pats kādreiz to jautrību esi palasījis. Man jau izskatās, ka tā ir tikai vienas izdevniecības reklāmas lapa. 🙂

      Atbildēt
      1. Andris

        Šī izskatās pēc tā tipa grāmatas, kas man jaunatnei pašam būtu priekšā jālasa, jo paši ne sitami negribēs lasīt. Un man dikti negribās lasīt šo grāmatu. Bet varbūt saņemšos, ja bibliotēkā acu galā uztrāpīsies.

        Atbildēt
        1. Sibilla Post author

          Pēc pieredzes ar priekšā lasīšanu jaunatnei patiešām var daudz ko iebarot, bet ne visu. Ja bibliotēkā patrāpās, tad var droši paņemt nelielam testam. Ja nepatiks, vienmēr jau var tālāk nelasīt.

      2. Lilita

        Tā varētu būt, ka tā ir vienas izdevniecības lapa (sauksim to par slēpto reklāmu vai lobismu) – tā pēc aktīvas V.Kiblokas klātbūtnes var spriest. Un jā, pamēģini tik komnetāros apšaubīt “izcilumu”. Uzstādījums – tikai pozitīvo!

        Atbildēt
        1. Sibilla Post author

          To lapu šobrīd administrē tikai vienas izdevniecības darbinieces. Bet nedomāju, ka tas ir kāds pārsteigums. 🙂
          Par pozitīvismu jāpiebilst, ka citu izdevniecību grāmatas gan tur drīkst kritizēt, cik tik vēlies. Tas gan tiek atbalstīts.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.