Tag Archives: zinātniskā fantastika

Johanna Sinisalo “Saules kodols”

Johanna Sinisalo “Saules kodols”, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Pētergailis, 2017., (Johanna Sinisalo, Auringon Ydin, 2013)

Johannas Sinisalo “Saules kodols” ir viena no interesantākajām šogad lasītajām grāmatām. Autore ir somu rakstniece, kura raksta diezgan savdabīgā žanrā, ko pati ir nosaukusi par Finnish Weird, kas ir mazliet psihodēlisks zinātniskās fantastikas un fantāzijas mikslis ar pamatīgu somu melanholijas un ziemeļu mitoloģijas piedevu. Tā kā man savulaik tīri labi patika Atēnas izdotais Sinisalo romāns par Helsinku troļļiem un gejiem “Pirms saulrieta nav ļauts”, bibliotēkā uzreiz pieteicos arī uz “Saules kodolu” pat nezinot, par ko tajā būs stāstīts.

Johanna Sinisalo Saules kodolsŠajā romānā Sinisalo ir iedvesmojusies no Dmitrija Beļajeva slavenajiem eksperimentiem sudrablapsu domestikācijā, suņkopības rokasgrāmatām un Somijas vēstures, un viņai ir izdevusies patiesi eleganta, ironiska un vietām satriecoša distopija. Autores attēlotājā Somijā, kuru visapkārt draudīgi ielenc pagrimuma demokrātijas, viss ir vislabākajā kārtībā, jo tur valda eisistokrātija. Tā ir sabiedriskā iekārta, kuras svarīgākais uzdevums ir ar visiem līdzekļiem sekmēt valsts pilsoņu vispusīgu labklājību un veselību. Šo cēlo mērķu labad Somijā ir stingri aizliegts lietot ne tikai narkotikas, alkoholu, nikotīnu un kofeīnu, bet nedrīkst ievest un izmantot arī tādu baudvielu kā čili, kas satur ārkārtīgi bīstamo kapsaicīnu. Bet skaidrs, ka lielākais drauds sabiedrības labklājībai ir sievietes, īpaši tās, kuras kaut reizi kaut ko ir atteikušas vīriešiem (parasti jau seksu). Tāds atteikums taču ir briesmīgi graujošs vīrieša pašapziņai. Tāpēc, lai uzlabotu tautas labklājību, somu Veselības dienests ir ieviesis kārtību, ka pāroties drīkst tikai visas pārbaudes izturējušie īpatņi, bet pārējie pēc iespējas agrākā vecumā jāsterilizē. Sievietes tiek testētas pēc padevības un izskata, ir pat izveidota īpaša sieviešu rase elojas (sveiciens Velsam). Tās, kuras neiztur pārbaudi, jo ir nesmukas vai pārāk gudras, tiek sauktas par morlokām, un ir izmantojamas tikai fiziskam darbam.

Ar sieviešu domestikāciju saistītā juvenilizācija jeb pedomorfisms ir dabaszinātniski saprotams, varētu pat teikt, neizbēgams process. Juvenilizācija ir veids, kā daba atkāpjas no evolucionārā strupceļa, kurp pamazām veda sieviešu pārmērīgā neatkarība un pašnoteikšanās.
Dzimumu dimorfismam starp sievietēm un vīriešiem mūsu sugā jau gandrīz draudēja izzušana, taču tad, lai veicinātu vairošanos, tika uzsākts darbs neotēnisko iezīmju attīstīšanā sievietēs. Cilvēkmātīšu uzdevums ir sacensties par tēviņiem, taču mūsu sugas specifiskās kultūras tradīcijas neatbalsta situāciju, kad mātīte meklētu tikai apaugļotāju. Intelektuāli un fiziski vājākajai mātītei sev jāmeklē arī uzturētājs. Šajā gadījumā uz tēviņiem vislabāk iedarbojas bērnišķīgas iezīmes.

Bet pat šajā sistēmā gadās, ka kaut kas noiet greizi un piedzimst tāda anomālija kā romāna galvenā varone Vera – morloka ar elojas ķermeni. Sievietēm nedrīkst būt vārdi ar burtu r, tāpēc veselības dienests nudien pavisam nopietni liek viņu pārsaukt par Vannu, bet viņas māsu par Mannu. Un šī Vera/Vanna ir kapsiķe, liesmojošā un apziņu atbrīvojošā kapsaicīna atkarīgā, jo nekas cits viņu nespēj izraut no depresijas melnā bezdibeņa, kurā viņa ir nonākusi.

Sinisalo ir savdabīgs stils un līdzīgi troļļu stāstam, “Saules kodols” ir veidots kā kolāža no daudziem skata punktiem, kas lasītājam pašam pamazām ir jāsaliek kopā, lai saprastu, kas īstenībā ir noticis. Te ir Veras/Vannas vēstules māsai, viņas drauga stāsts, fragmenti no sieviešu domestikācijas vēstures grāmatas, padomi vīriešiem eloju audzināšanā, pavēstes sievietēm par obligāto dalību pārošanās dienestā, reklāmas, izglītojošas pasaciņas mazajām elojiņām, zinātniski un pseidozinātniski iestarpinājumi un vēl daudz kas cits. Vēl romānā ir smalki un izjusti stāstīts par čili dievišķajām īpašībām un selekciju, kapsiķiem, un kapsaicīna melno tirgu. Te ir arī kāda dīvaina ķertu vegānu sekta, kas pielūdz zemes dievieti Gaju, eigēnika, sinestēzija, šamanisms, apziņas ceļojumi un slepeni noziegumi.

Lai arī man bija daži iebildumi pret sižetu (vispirms jau neticamais sieviešu domestikācijas ātrums, jo Beļajeva lapsām šim procesam vajadzēja daudz vairāk paaudžu, tad vēl sākotnējā selekcijā viņiem nāktos izbrāķēt lielāko daļu no populācijas sievietēm un beigās tur pavairošanai paliktu maz kas, un galu galā pēc loģikas šādas pārošanas rezultātā vajadzētu izskaldīties krietni vairāk morlokām un mīnusvīriešiem, tomēr viņu reto sastopamību autore izskaidro – morlokas bērnībā lielākoties nogalina viņu vecāki) romāns man ļoti patika. Tas ir ļoti sarkastisks un dzēlīgs un liek šo to pārdomāt (pat ja tā ir attieksme pret saviem suņiem, un lasot man ik pa brīdim bija jādomā par suņiem). Un tikai nedaudz sabiezinot krāsas, autorei ir lieliski izdevies parādīt, kur mūs var novest mūžīgā smadzeņu skalošana ar visām tām blēņām par obligāto sievišķību, kuru ir pieņemts uzspiest meitenēm, kā arī cik trauslas ir patiesās vērtības mūsu dzīvē.
Romānu gribu ieteikt tiem, kam patīk sociālas ievirzes fantastika, distopijas, ziemeļnieki un grāmatas, kur lasītājam pašam mazliet jāpadomā līdzi, lai saliktu kopainu līdz galam.

Vērtējums – 4,5 no 5 zvaigznēm.

Te var noskatīties ierakstu no literārā vakara ar Johannu Sinisalo, kas notika Ziemeļvalstu bibliotēku nedēļas 2017 laikā. Interesanti paklausīties viņas stāstījumu par “Saules kodola” tapšanu un šī brīža darbu pie romāna par nacistiem, kas mitinās kosmosā mēness tumšajā pusē. (Sinisalo bija filmas Iron Sky scenārija līdzautore. Filma gan bija draņķīga, bet romāns varētu būt jēdzīgāks.)

Nobeigumam labākai grāmatas ilustrācijai ļoti pamācoša pasaciņa mazājm elojām par nepaklausīgās Sarkanannas baiso likteni.

Kādu dienu viņas māmiņa lūdza, lai Sarkananna aiznes zāles savai vecmāmiņai, kura bija saslimusi. Sarkananna paņēma zāles un devās ceļā. Viņai pretī nāca vilks. Vilks Sarkanannai teica, ka viņa ir skaistākā meitene kādu viņš jelkad ir redzējis. Vilks gribēja, lai Sarkanna nāk pie viņa par sievu. Sarkananna nebija ar mieru, jo ļoti mīlēju savu vecmāmiņu un gribēja, lai tā tiek pie savām zālēm, Sarkananna turpināja ceļu uz vecmāmiņas māju. Taču vilks bija aizgājis pie vecmāmiņas pa citu ceļu, aprijis viņu, uzģērbis vecmāmiņas naktskreklu un tagad gultā gaidīja Sarkanannu.
Sarkananna sniedza vecmāmiņai zāles. tad viņa pamanīja, ka vecmāmiņa izskatās svešāda. …
“Vai vecmāmiņ, kādas tev lielas ausis!” Sarkananna teica.
“Lai es labāk sadzirdētu tavas domas!” vilks atbildēja.
“Vai vecmāmiņ, kāda tev liela mute!” Sarkanna teica.
“Lai es tevi varētu labāk aprīt, tā padarīdams par daļu no sevis un paturēdams līdz mūža galam”
To pateicis vilks tūlīt izlēca no gultas, nometa vilka ādu, un Sarkananna ieraudzīja, ka tas nemaz nav vilks, bet gan daiļš princis.
“Taču tā kā tu man neklausīji un nebiji ar mieru kļūt par maznu sievu, bet gan nesi zāles savai vecmāmiņai, es uz līdzenas vietas atsakos no tevis.”
Tā nu daiļais princis aizgāja, un Sarkanna nav apprecējusies līdz šai dienai.

Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”

 

Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”, no angļu val. tulk. Silvija Brice, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Margaret Atwood, The Heart Goes Last, 2015)

Mārgareta Atvuda jau vismaz divdesmit gadus ir viena no manām iemīļotākajām autorēm, tāpēc patiešām priecājos, ka latviešu valodā ir iznākusi vēl viena viņas grāmata. „Sirds mirst pēdējā” ir antiutopija, kuras darbība notiek netālā nākotnē. Pēc kārtējās finanšu krīzes Amerika ir uz sabrukuma robežas. Plašās teritorijās valda vispārējs bezdarbs un noziedzība. Jauns precēts pāris Stens un Šarmeina pēc mājas zaudēšanas mitinās automašīnā un nepārtraukti bēguļo no apkārt klejojošajām marodieru bandām līdz uzzina par brīnišķīgu piedāvājumu. Kādā sociālajā eksperimentā ar optimistisku nosaukumu Pozitrona projekts viņiem tiks nodrošināts stabils darbs un jauka māja Saderības pilsētā. Ir tikai viens āķis – apmaiņā pret iztiku un pajumti ir jādod sava brīvība un katru otro mēnesi ir jāpavada vietējā cietumā (mājā pa to laiku mitināsies viņu dublieri). Un vēl tāds sīkums, ka līgums par dalību projektā ir jānoslēdz uz visu atlikušo mūžu (kas varbūt nemaz nebūs tik ilgs laiks, kā sākumā varētu likties).

sirds-mirst-pedejaLai gan romāna tēma ir ļoti nopietna (brīvība un brīvā griba), uzreiz gribu brīdināt, ka grāmata atšķirībā no dažām citām Atvudas distopijām ir ironiska un zobgalīga satīra. Jā, nu, pret ko mēs būtu gatavi iemainīt savu brīvību? Patiesībā jau skaidrs, ka lielākā daļa ļaužu to, i aci nepamirkšķinot, atdotu pret baltiem, pūkainiem dvielīšiem, siltu vannu, mīkstu gultu, regulārām ēdienreizēm un seksu. Un brīvā griba jau arī vairāk tāds filozofijas jēdziens vien ir. Lielākoties cilvēki taču tieši pēc savas brīvās gribas pieņem visai dumjus un nejēdzīgus lēmumus.

Sākotnēji Stena un Šarmeinas dzīve Saderības pilsētā ir lieliska. Šeit valda drošība un stabilitāte. Daži agresīvie cietumnieki klusi un neuzkrītoši pazūd. Pilnīgi visiem ir nodrošinātas darba vietas, pat ja tās pēc būtības ir tikai formālas un mākslīgi radītas. Visur valda mīlīga un ģimeniska piecdesmito gadu atmosfēra, skan tikai jauka, dzīvespriecīga mūzika, un vietējā TV rāda tikai vecas, sirsnīgas vai smieklīgas filmas un viņiem ir jauka māja un smuka gultasveļa. Darbs varbūt ir nedaudz dīvains, bet kaulus nelauž. Stens pieskata kopienas vistas, kuras ātri aug, apzinīgi izpilda visus dējības plānus un ir patīkami tuklas un gardas, bet Šarmeina izsniedz medikamentus. Vārdu sakot, paradīze, bet, kā zināms, no kāda ļoti veca stāsta, tad katrā paradīzē agrāk vai vēlāk parādās čūska, kārdinājumi un grēkā krišana ar visām ar to saistītajām sekām. Sīkāk par tālākajiem notikumiem pirms grāmatas lasīšanas labāk neko nezināt, bet, skaidrs, ka uzņēmīgu un apķērīgu cilvēku rokās cietums viegli var kļūt par labu ienākumu avotu. Notikumi risinās ļoti strauji, grāmatas sižetā ir daudz negaidītu pavērsienu, un to gribas izlasīt vienā vakarā. Starp citu, romānā ir daudz seksa, bet tas vairāk šķiet autores ironizēšana par mūsdienu lasītāju apsēstību ar erotisko literatūru. Un gluži tāpat kā rakstnieki seksu izmanto manipulēšanai ar lasītājiem, grāmatas sižetā sekss bieži tiek izmantots manipulēšanai ar tās varoņiem. Vēl te ir bioroboti un to izveides un drošas ekspluatācijas problēmas, ļoti daudzi un dažādi orientēti Elvisi, sieviete – bende, pazaudētas sejas, kā arī reti pretīga rotaļu lācīšu izmantošana (man šī rotaļlieta ir dziļi riebusies jau no bērnības).

Subjektīvi šķiet, ka šajā romānā ideja par cietumu kā paradīzi ir alegorija par totalitārismu un mūsdienu sabiedrības vērtībām, kad iespējams daudzi ir ar apskaužamu vieglumu gatavi iemainīt savu brīvību pret lētiem mājokļiem un lielisko iespēju pašiem neuzņemties atbildību par savu dzīvi.

„Sirds mirst pēdējā” nav no Atvudas izcilākajiem darbiem, tomēr romānu izlasīju ir ārkārtīgi lielu patiku. Tas ir asprātīgs, sarkastisks un ironisks. Un vienlaicīgi gan nopietns, gan izklaidējošs.

Deivs Egerss „Sfēra”

Deivs Egerss „Sfēra”, no angļu val. tulk. Katrīna Tillberga, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Dave Eggers, The Circle, 2013)

„Sfēra” ir diezgan svaiga jauniešiem domāta antiutopija. Paņēmu to lasīšanai ciema bibliotēkā, jo grāmatu rotāja atzinīgi vārdi no pašas distopiju karalienes Atvudas, tomēr romāns lika stipri vilties un tā vietā visiem ieteiktu labāk izvēlēties kādu no pašas Atvudas darbiem. Viņai gan varu piekrist, ka „Sfēras” ideja ir gluži laba, lai gan nepavisam oriģināla. Autors no Orvela „1984” ir aizņēmies domu par Lielo brāli, kas visu novēro, un sakombinējis ar sociālajiem tīkliem iegūstot pilnīgu jebkura cilvēka dzīves caurredzamību. Protams, viss tiek darīts tikai ar vislabākajiem nolūkiem. Bet, hei, vai patiešām mūsdienās kāds nav dzirdējis par sociālo tīklu bīstamību un nezina, kādas sekas var būt tajos ievietotai informācijai, un cik maz var ticēt tam, kas tajos atrodams. Vai tas patiešām ir jaunums un reti kurš par to ir informēts? Tas nu vēl tā, bet autoram pašu stāstu ir izdevies pasniegt kaut kā stipri garlaicīgi, absolūti paredzami un galīgi nepārliecinoši.

sferaVispirms jau galvenā varone Meja Holande, meitene no kaut kādiem amerikāņu pāķiem, kura, pateicoties savai draudzenei, ir tikusi pie darba ļaunajā interneta kompānijā, kas pamazām taisās aprīt visu pasauli, ir kaut kāda neiedomājami stulba aita. Nē, nu nepārprotiet, dumju cilvēku, protams, pasaulē netrūkst un ir pilnīgi normāli, ka tādus izvēlas arī par grāmatu varoņiem, tomēr šajā distopijā stāsts krietni zaudēja tieši šī skatu punkta dēļ. Meja nepazīst nekādas reālam cilvēkam raksturīgas šaubas par savu rīcību un izvēlēm, viņai nepiemīt ne mazākas kripatiņas kritiskās domāšanas, viņa bez iebildumiem piekrīt pilnīgi visam, ko no viņas prasa, grib visiem patikt un būt laba, klusi un panesīgi pacieš visus darba devēju pazemojumus, nez kāpēc uztur attiecības ar pilnīgu kretīnu – Meja Holande neapšaubāmi ir viens no derdzīgākajiem sieviešu tēliem pēdējā laikā lasītajās grāmatās. Šķiet, ka Meja ir riebusies arī pašam autoram, jo viņš savai varone ir noskaudis pat normālu seksu (bet man negribas pat domāt, kāpēc autors savus vīriešu kārtas personāžus ir apveltījis ar tik kretīniskām seksuālajām nosliecēm). Iespējams, ka tik dumja galvenā varone ir izvēla tāpēc, lai potenciālā jauniešu auditorija varētu sajusties par viņu gudrāka un tāpēc labāk novērtētu grāmatu. Bet pēc romāna izlasīšanas tomēr šķiet, ka autors vienkārši nav spējīgs uzrakstīt stāstu no sakarīgāka personāža skatījuma, jo vispār „Sfērā”, bija maz kaut kā lasāma.

Pārsvarā lielākā daļā grāmatas gandrīz nekas nenotiek, bet ir sīki aprakstītas Mejas likstas ar sociālajiem tīkliem. Tad viņa kādu nav apstiprinājusi, kaut ko nav nolaikojusi, tad nav ar vajadzīgu informāciju padalījusies un kāds tādēļ ir dikti apvainojies (un šitā tur veselām lappusēm, garlaicīgi līdz ārprātam). Pa vidu vēl ir romantisko attiecību trijstūris ar diezgan vājiem seksa ainu aprakstiem („Sfēra” var droši pretendēt uz pirmo vietu arī šogad lasīto sliktāko seksa ainu topā). Piedevām autoram nav ne mazākās sajēgas par interneta kompānijas klientu apkalpošanas nodaļas darbu. Romāna ir neticami vienkārši pasniegta cilvēku atteikšanās no sava privātuma un izrādās, ka privātajai kompānijai pārņemt nopietnas valsts funkcijas ir tīrais nieks. Bet „Sfērā” nav pilnīgi nekā no tām nomācošajām parasta cilvēka problēmām ar sociālajiem tīkliem, kad tie lielākoties riebjas, bet savām vajadzībām jau tos izmantojam – gluži kā es šo aizdomīgo blogosfēru, lai ievietotu romāna aprakstu.

Tomēr pieļauju, ka es diez vai esmu „Sfēras” mērķauditorija, jo lielāko dzīves daļu gluži labi esmu iztikusi bez interneta un, redziet, pat izdzīvojusi, bet iespējams, ka jauniešiem der šad tad atgādināt, ka eksistē arī dzīve ārpus sociālajiem tīkliem un viņus vajag mazliet pabiedēt ar iespējamiem tīmekļa globalizācijas attīstības scenārijiem. Nu jā, vispārējs piespiedu pozitīvisms, ko apraksta „Sfērā”, patiešām ir kaut kas baiss.

Pīrss Brauns „Zelta dēls”

Pīrss Brauns „Zelta dēls”, no angļu valodas tulkojusi Santa Andersone, Rīga: Prometejs, 2016., (Pierce Brown, Golden Son, 2015)

 

„Zelta dēls” ir „Sarkanās sacelšanās” turpinājums un to noteikti nevajag lasīt, ja nav izlasīta pirmā daļa. Grāmatu iepirku Ķīpsalas izstādē un šoreiz nepieļāvu tādu kļūdu, kā sākt to lasīt svētdienas vakarā, bet mierīgi vienā piegājienā izlasīju pa nedēļas nogali, jo reiz iesāktu to nolikt malā ir diezgan grūti.

Zelta dēls„Zelta dēlā” stāsts turpinās divus gadus pēc pirmās grāmatas beigām, kad Derovs beidz Akadēmiju, un grāmata ir tikpat aizraujoša kā triloģijas pirmā daļa. Vispār jau autoram ir ļoti vienkārša rakstīšanas shēma. Ja kādu brīdi galvenajam varonim iet ļoti slikti, tad noteikti pēc mirkļa viss pavērsīsies uz labo pusi. Bet ja kādu brīdi viss ir labi, tad skaidrs, ka tūlīt gaidāmas kādas lielas nepatikšanas. Tas stipri mazina lasīšanas spriedzi, tomēr sižeta pagriezieni ir neprognozējami, lasītājs pasauli redz tikai no galvenā varoņa skatu punkta un Derovs ir neuzticams stāstītājs, kurš mums nekad neatklāj pilnībā visu, kas viņam ir zināms. Tā nu grāmata visu laiku notur uzmanību. Protams, „Zelta dēls” ir vistīrākā kosmiskā opera, kura ir ietekmējusies no tādām grāmatām, filmām un televīzijas šoviem kā Dune, Star Wars, Star Trek, Battlestar Galactica un līdzīgiem. Tomēr grāmata ir godīga un neizliekas par kaut ko nopietnāku, nekā tā ir. Šīs triloģijas mērķis ir izklaidēt lasītāju un tā to dara labi, un būtu muļķīgi no tās gaidīt kaut ko vairāk, ko tā nemaz nav solījusi. Jāpiebilst, ka pirmajām grāmatām ir bijis labs redaktors, kurš mums par laimi bez žēlastības ir izmetis ārā visus autora sarūpētos tehniskos aprakstus par hēlija-3 ieguvi (tādi tur esot bijuši) kā arī citiem tehniskiem sīkumiem un atstājis tikai darbību un piedzīvojumus. Šķiet, ka nekas cits tik ļoti nenokauj šādus stāstus, kā pārlieka aizraušanās ar nenozīmīgam detaļām.

Vispār otrā daļa ir stipri drūmāka par pirmo. Derovs vēl joprojām iet uz savu mērķi sagraut esošo sistēmu, bet tagad viņa rīcībai ir daudz smagākas sekas un aiz viņa paliek absolūti nevainīgu zemāko krāsu cilvēku līķu tūkstoši. Mazliet jau viņš par to pārdzīvo, bet neko īpaši. Derova attiecības ar draugiem ir pilnīga katastrofa, un romantiskā līnija ir dikti neveikla, bet Brauna varones vispār nekādas lielās romantiķes nav, vairāk jau tādas praktiskas meitenes.

„Viņš teica, ka allaž esot metis acis uz mani.” Viņa iebāž roku kabatā, izvelk kaut ko no tās un nomet uz grīdas. „Tāpēc es vienu no tām paņēmu.”

Humora izjūta autoram ir laba un patīkami melna. Valdošā rase zelti kā ļaunie šajā grāmatā ir vienkārši lieliski – gudri, skaisti, nežēlīgi, drosmīgi, varaskāri un nodevīgi. Pilnīgi bija prieks par viņiem lasīt. Autors gan vienā intervijā sūkstījās, ka tā neesot bijusi laba doma grāmatā iekļaut tik daudzus gudrus varoņus, jo esot ārkārtīgi grūti tādus uzrakstīt, ar dumjajiem viņam ejot daudz vieglāk (un man šķiet, ka rakstniekam vispār nav iespējams uzrakstīt par sevi gudrāku varoni). Lai nu kā, zeltiem ir tikai viena problēma – viņiem jau gadu desmitiem nav bijis neviena cienīga pretinieka, ar kuru karot, tāpēc viņus var viegli izprovocēt uz sadursmēm pašiem savā starpā, ko Derovs arī veiksmīgi dara.

„Zelta dēlā” tiek atrisināts arī sakrālais jautājums, kurš tad ir Arejs? Patiesībā to es sapratu jau pēc pirmās daļas, jo autors sižetā izmanto zināmu loģiku un līdzīgas shēmas, bet tas lasīšanu nepavisam netraucē. Arejs gan izrādās liels romantiķis un viss šis slaktiņš ir sācies tikai tāpēc, ka viņam ir paticis vērot ziemeļblāzmas.

Triloģijas pēdējo daļu „Rīta zvaigzne”, kuras nosaukumā ir iešifrēta jauka norāde uz Luciferu, izdevniecība Prometejs mums latviešu valodā sola rudenī, tāpēc būs nedaudz jāpaciešas. Es pat ieteiktu pagaidīt un visas daļas izlasīt pēc kārtas. Pēc otrās daļas samērā skarbajām beigām, būs interesanti paskatīties kā autors tiks galā ar paša savārīto ķīseli. Par Derova likteni es pārāk neuztraucos, jo sen jau pierādījies, ja autors gribēs viņu no kaut kurienes izvilkt, tad izvilks ar. Vairāk gribu redzēt, vai viņš tiks galā ar revolūciju, jo pagaidām epizodes par sacelšanos pirmajās grāmatās ir bijušas visnepārliecinošākās un visvairāk samākslotās.

Ja patīk kosmiskās operas, piedzīvojumi un varoņstāsti, tad abas triloģijas pirmās grāmatas „Sarkanā sacelšanās” un „Zelta dēls” būs laba izvēle lasīšanai un izklaidei.

Džons Vindems „Midvičas dzeguzes”

Джон Уиндем, «Мидвичские кукушки”, (John Wyndham, „The Midwich Cuckoos”, 1957)

Man ir neliela vājība attiecībā uz mīlīgo un apcerīgo pagājušā gadsimta vidus zinātnisko fantastiku, tāpēc nostalģiskā noskaņojumā dažreiz ķeros pie šī laika perioda autoriem. Vindems man iepatikās jau ar savu brīnišķīgo botānisko apokalipsi „Trifīdu diena”. Arī „Midvičas dzeguzes” ir viens no viņa pazīstamākajiem darbiem, kura sižets principā ir jau nomaitekļots nosaukumā. Grāmatai ir arī pāris ne īpaši labas ekranizācijas ar nosaukumu „Village of the Damned”.

Midwich cuckoosKā jau vienmēr visas baismīgākās lietas notiek jaukās, klusās mazpilsētās. Kādu dienu mazā Anglijas ciematiņā nolaižas dīvains sudrabotas krāsas lidojošs objekts, un visi tā iedzīvotāji pēkšņi iekrīt bezsamaņā. Pēc dienas objekts pazūd un viņi pamostas puslīdz sveiki un veseli (nu daži nosala vai noslīka vannā), bet drīz vien atklājas, ka pilnīgi visas ciematiņa atbilstošā vecuma sievietes ir stāvoklī. Tas būtībā arī viss. Šķiet, ka vajadzētu izcelties šausmīgai panikai, bet visi to uztver negaidīti mierīgi un saprātīgi, beigās tikai viena sieviete sajūk prātā (iespējams tāpēc, ka neviens no viņiem vēl nav redzējis filmu Alien). Tie ir piecdesmitie gadi un neprecētās dāmas vairāk uztraucas par to, ka kāds padomās, ka viņām ir bijis sekss, nekā par iespējamajiem ar daudziem gļotainiem taustekļiem apveltītajiem citplanētu briesmoņiem sevī. Aborti arī nav īpaši populārs risinājums un beigās ciematā piedzimst pulciņš bērnu, kas gandrīz ne ar ko neatšķiras no parastiem cilvēku mazuļiem. Vienīgi viņiem visiem ir zeltainas acis. Īsti nezinu, kāpēc šī acu krāsa ir tik biedējoša, varbūt tāpēc, ka raksturīga plēsējiem, bet ne vienā vien grāmatā zeltainās acis ir ļaunuma simbols („Rozmarijas bērns”, „Sarkanā sacelšanās”).

Pamazām bērni aug lielāki un apkārtnē sāk risināties aizvien dīvaināki un biedējošāki notikumi. Lai gan stāstījums ir saistošs, tomēr grāmata nav nekāda šausmene. Vindems sižetu izmanto, lai sev raksturīgajā stilā varētu apcerēt dažādus morāli ētiskus jautājumus. Kas vispār ir cilvēks? Kas nosaka kādas būtnes cilvēcīgumu? Vai nogalināt citai saprātīgai rasei piederošu būtni ir slepkavība? Ko iesākt ar šiem bērniem, ja izskatās, ka viņi jau tagad ir attīstitāki par cilvēkiem un spēj daudz labāk sadarboties savā starpā? Vai būtu labi tos nosist, kamēr tie vēl maziņi? Vai cilvēki vispār paspēs viņus nosist? Kāpēc tas notiek ar mums? Autors ir optimists un beigas nav grūti paredzēt.

Kopumā patīkama, rimta un aktuāli ksenofobiska grāmatiņa. Ieteikt lasīt to gan varu tikai pārliecinātiem zinātniskās fantastikas klasikas mīļotājiem.

Pīrss Brauns „Sarkanā sacelšanās”

Pīrss Brauns „Sarkanā sacelšanās”, no angļu valodas tulkojusi Santa Andersone, Rīga: Prometejs, 2015, (Pierce Brown, Red Rising, 2014)

Sarkanā sacelšanāsE- grāmatu saņēmu lasīšanai no izdevniecības Prometejs, tāpēc brīdinu, ka šī ir atsauksme apmaiņā pret nejauki kārdinošo iespēju izlasīt romānu vēl pirms tā parādīšanās pārdošanā. Grāmata izskatījās pēc dikti aizdomīgas futūristiskas jauniešu distopijas par kārtējo revolūciju, ar kādām tagad ir pilni stūri. Piedevām uz vāka ir attēlots jauneklis, kurš izskatās gluži kā norāpies no Muhinas statujas Strādnieks un kolhozniece (vienīgi pirms tam atņemot kolhozniecei sirpi un kaut kur pazaudējot āmuru). Komplektā ar sovjetisko sirpi un marksistiski revolucionāro tēmu bija arī atbilstošs nosaukums – „Sarkanā sacelšanās”, kas vien man lika nepatikā saviebties, un nelāgi jauns, ļoti lecīgs un pieticības neskarts autors, kurš priekšvārdā apgalvoja, ka man šī grāmata nolāpīti patikšot. Vārdu sakot, tas bija kaut kas tāds, ko es pati lasīt nekad neizvēlētos. Bet, pateicoties Andra sirsnīgajam ieteikumam, nolēmu noriskēt un pēc nelielā, lēnā ievada negaidīti atskārtu, ka grāmatu vairs nespēju nolikt malā un pabeidzu to lasīt jau pirmajā vakarā. Un, jā, tam lecīgajam autoram patiešām izrādījās taisnība – „Sarkanā sacelšanās” man nolāpīti patika.

Izskaidrot savu patiku jau ir daudz grūtāk. Sākotnēji romāns likās parasts kosmiskais bojeviks, tomēr, iedziļinoties mazliet vairāk un pārlasot dažus fragmentus, tas tāds vairs nešķiet. Turklāt Pīrss Brauns ir nepiedienīgi jauns autors – sākot rakstīt „Sarkano sacelšanos” viņam bija tikai divdesmit divi gadi, un ir patiešām maz rakstnieku, kuri šādā vecumā būtu bijuši spējīgi saviem lasītājiem pastāstīt kaut ko jēdzīgu un saistošu. Autors ir arī ārkārtīgi ambiciozs, un nav kautrējies iedvesmoties un šo to nošpikot no labākajiem zinātniskās fantastikas darbiem kā Azimova Foundation sērijas, Heinleina The Moon is a Harsh Mistress un Starship Troopers un Goldinga „Mušu pavēlnieka”, kā arī antīkās literatūras un mītiem. Tā nu grāmata ir pilna ar atsaucēm uz klasisko sci-fi un antīko vēsturi, kas lasīšanu dīvainā kārtā man padarīja patīkami nostalģisku.

Savā romānā autors vēsā mierā uz pasaules ir atjaunojis verdzību, sadalījis sabiedrību stingri noteiktās rasēs pēc acs varavīksnenes krāsas, izvilcis Senās Romas paradumus un kārtību, kā arī antīko mitoloģiju, un visu šo kičīgo eklektiku ir novietojis uz Marsa septiņsimt gadu tālā nākotnē. Cilvēce pa šo laiku ir piedzīvojusi daudz pārmaiņu, tā ir kolonizējusi Mēnesi un padarījusi apdzīvojamas vairākas planētas un to pavadoņus (protams, pēc tam Mēness kolonija Zemei ir kārtīgi atspēlējusies un tagad ir pati galvenā). Pasauli pārvalda zeltīto acu īpašnieki – gadsimtiem izkopta nežēlīgu iekarotāju, stratēģu, ģēniju un slepkavu rase, kura aizraujas ar eigēniku, lai saglabātu un uzlabotu savus lieliskos gēnus. Viņiem ir pat īpaša Kvalitātes kontroles padome, kas seko, lai pietiekami liels daudzums no viņu bērniem nesasniegtu noteiktu vecumu. Viņi ir briesmoņi un tomēr tikai cilvēki.

Viszemākie šajā stingri noteiktajā hierarhijā ir sarkanie – dejotāju un dziedātāju cilts, kuri, pusbadā un sviedriem pludojot, vergo Marsa pazemes raktuvēs, lai iegūtu hēliju-3, uz kura balstās visa nākotnes enerģētika . Galvenais varonis ir sešpadsmitgadīgs sarkanais kalnracis – ellesnirējs Derovs, kurš stāsta sakumā ir apburoši naivs, bet ļoti ātri un šausmīgi nežēlīgi aplaužas. Tad parādās tādi tā kā revolucionāri, kuri Derovam piedāvā sākumā grūti aptveramu iespēju transformēties par zeltīto un iefiltrēties starp viņiem, lai sagrautu šo sistēmu no iekšpuses un izcīnītu brīvību un laimi visiem. Kļūšana par zeltu ir ellīgi sarežģīts un garš process, kas ietver smadzeņu ķirurģiju un tamlīdzīgas nepatīkamas manipulācijas (iztēlojieties vien to, kā tiek veikta acu krāsas nomaiņa), tomēr tas ir reāli iespējams. Bet lai kļūtu par pilntiesīgu zeltu, jāiestājas un jāpabeidz Institūts, kurā Derovs nokļūst kopā ar vairākiem simtiem zeltīto bērneļu ar pirmklasīgiem slepkavu un stratēģu gēniem. Nu, bet arī ellesnirējs nav nekāds nīkulis un piedzīvojumi var sākties – intrigas, nodevības, slepkavības, uzvaras un zaudējumi, un ienaidnieki, par kuriem briesmīgāki var būt tikai tavi tuvākie draugi. Tiek izspēlētas dažādas stratēģijas un sabiedrības pārvaldes modeļi.

Vispār „Sarkanā sacelšanās” lielā mērā ir tīrs, vienkāršs un brīnišķīgs action, kādu patiesībā reti gadās atrast un izbaudīt, bet papildinājumā ar nostalģiskajām atsaucēm uz antīko literatūru un sci-fi klasiku tā kļūst patiešām lieliska. Par laimi autors pagaidām nav liekvārdīgs, viņš raksta samērā lakoniski, bet teksti ir vizuāli izteiksmīgi un kaislīgi. Tikai vēlreiz pārlasot sākumu, sapratu kā Derova tēlu ir inspirējusi Antigone. Bet vispār Derovs ir radies kā paša autora vēlme un iespēja atrast savas dzīves jēgu un misiju, kas ir realizējusies kā kļūšana par stāstnieku. Lai gan sākumā domāju, ka tas būs atriebības stāsts, pagaidām pirmajā grāmata vairāk ir upurēšanās tēma.

Autors tekstā ir parūpējies arī par maziem, jaukiem sīkumiem, kas patīkami atdzīvina stāstu, kā, piemēram, cilvēku kāršanas īpatnības uz Marsa, tad izrādījās, ka tur aug hemantes, un aizliegtās literatūras sarakstā bez „Mušu pavēlnieka” un „1984” ir iekļauts arī „Grāfs Monte-Kristo”.

Vēl jāpiebilst, ka šī ir triloģijas pirmā daļa, un būs interesanti paskatīties kā autoram veiksies ar turpinājumiem. Un kas tālāk notiks ar Derovu? Kā kādreiz par līdzīgu tēmu rakstīja Vonnegūts – Mēs esam tādi, par kādiem izliekamies, tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties, par ko izlikties. Ja Derovs tiešām kļūs par īstu zeltu, viņš vienlaicīgi kļūs arī par diezgan baisu monstru, kas pagaidām viņu pašu stipri biedē. Bet, ja nekļūs un saglabās cilvēcību, tad nesasniegs savus mērķus un nerealizēs ideju par vispārēju vienlīdzību. Izvēles var būt visai sarežģītas. Tāpat gribētos zināt, kā autors turpinās savu koķetēšanu ar marksismu un atrisinās revolucionāro situāciju (ja visi kļūs par zeltiem, kurš tad gribēs raktuvēs kašāt to sasodīto hēliju-3)? Un vispār, kas to visu ir sarīkojis?

Nobeigumā paldies Prometejam par šogad izdotajām lieliskajām fantāzijas un sci-fi grāmatām! (Mans favorīts pagaidām ir Grosmana „Burvji”.) Lasiet un nebaidieties no fantastikas! Realitāte mēdz būt daudz šausmīgāka.

Hjū Hovijs „Vilna”, „Maiņa”

Hugh Howey „Wool”, Arrow Books, 2013
Hjū Hovijs „Maiņa”, no angļu valodas tulkojusi Santa Andersone, Rīga: Izdevniecība Prometejs, 2014., (Hugh Howey, Shift, 2013)

WoolJāņa Rozes grāmatnīcā pie kārdinošā plaukta ar grāmatām svešvalodās man bieži vien pazūd realitātes izjūta un es tās sapērkos ar domu, ka nu gan sākšu vairāk lasīt angliski. Kā tad. Īpaši ļauni ir tad, ja drīz vien pēc tam kāda laipna izdevniecība kāroto grāmatu izdod latviski, kā tas gadījās ar „Vilnu”. Tad atliek vienīgi klusi pie sevis pašķendēties par neapdomību un kost elkoņos. Turklāt arī man piemīt pragmatisko personību draņķīgais paradums agrāk vai vēlāk, bet obligāti izlasīt tās grāmatas, par kurām esmu iztērējusi smagā darbā pelnītās finanses (šis princips neattiecas uz bibliotēkā paņemtajām, aizlienētajām, uzdāvinātajām, par brīvu dabūtajām vai nozagtajām grāmatām, tās droši varu arī nelasīt). Tāpēc nolēmu neizlocīties vismaz no sevis un „Vilnu” izlasīju angliski, bet „Maiņu” paņēmu vietējā bibliotēkā latviski. Abas grāmatas ir iekļautas Elevatora sāgā, turklāt otrā stāsta par notikumiem, kas hronoloģiski ir risinājušies pirms pirmās. Par sižetu nav daudz ko piebilst. Darbība norisinās nākotnē, dzīvība uz zemes ir gājusi bojā un cilvēki dzīvo milzīgā pazemes elevatorā. Sabiedrība ir tehniski orientēta un tajā katram ir stingri noteikta vieta un nodarbošanās. Ja kādam tas apnīk, tad brīvprātīgi vai piespiedu kārtā no elevatora var iziet ārā, kas nozīmē drošu nāvi. Tikai pirms peku atstiepšanas ārā gājējiem ir jānoberž sensori kamerām, ar kurām elevatorā dzīvojošie novēro drūmo ainu virs zemes. Dīvainākais, ka visi to patiešām vienmēr arī izdara pat tad, ja pirms tam ir zvērējuši, ka neko netīrīs. Kāpēc tā? Tas ir jautājums, ar kuru sākas „Vilna”, kuras nodaļu virsraksti laikam ir ņemti no adīšanas rokasgrāmatas, un pamazām mums atklājas meli, tad aizvien ļaunāki meli un tad pavisam ļauna patiesība un skaidrs, ka ar otro grāmatu vēl nekas nebeidzas.

Hjū Hovija Elevatora sāgas ideja par izolētu, pašpietiekamu sabiedrību ar ierobežotiem resursiem un dzīves vidi zinātniskajā fantastikā nav nekas oriģināls, tomēr grāmatas man patika un ar tām aizrāvos vairāk nekā biju gaidījusi. Hjū Hovijs raksta lēnīgā, vecmodīgā stilā un viņa stāstos ir milzums tehnisku detaļu, tāpēc nav nekādu grūtību iejusties aprakstītajā darbības vidē, kura, ticiet man, nav īpaši omulīga. Lai arī varoņi nav pārāk rūpīgi izstrādāti, katram no viņiem ir savs stāsts un visi viņi ir cilvēcīgas, emocionālas un ievainojamas būtnes, kas dienā strādā, cīnās, cieš, mīl un cer, bet naktīs dažreiz arī atļaujas paraudāt spilvenā, ja vien tāds vispār ir, tāpēc nav grūti just viņiem līdzi. Ja „Vilnu” caurvij motīvs par cerību, tad „Maiņas” pamattēma ir vientulība.

MaiņaElevatora sāga lielā mērā ir sociālā fantastika. Man, protams, būtu paticis, ja autors būtu vairāk pievērsies dzīvei noslēgtā, izolētā cilvēku populācijā. Kā varētu attīstīties sabiedrība, ja tā ir zaudējusi atmiņu, tai nav nekādas vēstures un kultūras? Kas izraisa vardarbību un vai to var novērst? Kāpēc notiek revolūcijas? Kāpēc tās provocēt? Vai ir iespējama attīstīta civilizācija bez vardarbības? Vai cilvēci vispār vajag glābt? Vai viņi visi ir galīgi jukuši? Un kas tad īsti notika tajā …. Bet iespējams tieši tāpēc, ka autors nepastāsta pārāk daudz, grāmatas visu laiku piesaista uzmanību un lasītājam liek domāt pašam, kas neapšaubāmi ir labas zinātniskās fantastikas pazīme. Daži noslēpumi mums pamazām atklājas, bet rodas aizvien vairāk jautājumu, tāpēc jācer, ka drīzumā latviski būs pieejama arī trešā grāmata „Putekļi”. Tiesa gan, man ne visai patika, ka atbildes uz jautājumiem pagaidām ir vairāk no psihiatrijas sfēras nekā zinātniskās fantastikas, bet lai pateiktu galīgo viedokli, vēl tak jāizlasa trešā grāmata. Kā jau īpaši piekasīgai lasītājai, man „Maiņā” vietām maķenīt traucēja tekstā atstātie liekie vai izlaistie vārdi, kā arī liekie burti vārdos. Dažviet to bija biškucīt par daudz, lai tā būtu nejaušība.

Kopumā Hjū Hovija Elevatora sāga ir laba, vecmodīga un emocionāla zinātniskā fantastika, ko izlasīju ar patiesu patiku.