Miķelis Paulockis “Profesora Sūnas brīnišķīgais eliksīrs”

Miķelis Paulockis “Profesora Sūnas brīnišķīgais eliksīrs”, Rīga: Senātne, [1938].

Grāmatu kluba apmeklējumi patiešām paplašina lasāmvielas izvēli. Tieši klubiņa pasākumā tiku pie šī brīnišķīgā Ulmaņlaiku fantastikas romāna lasīšanas. Kā zināms, tad latviešu rakstnieki gan starpkaru periodā, gan arī padomju okupācijas laikā sacerēt zinātnisko fantastiku nezinu kāpēc ir dikti baidījušies, tāpēc tik senas latviešu grāmatas šajā žanrā ir retums. Diemžēl par romāna autoru Miķeli Paulocki internetā nekas daudz nebija atrodams. Tik vien, ka viņš ir bijis ražīgs piedzīvojumu romānu rakstnieks pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kā arī no vācu valodas tulkojis Džeka Londona, Žila Verna, Aksela Muntes, Marka Tvena u.c. autoru darbus. Pēc romāna izlasīšanas radās iespaids, ka Paulockis ir diezgan labs stāstnieks, lai gan mīl melodramatiskus sižeta pagriezienus un labprāt lieto klišejiskus un patētiskus izteicienus.

Vispār romānu “Profesors Sūnas brīnišķīgais eliksīrs” lasīt bija interesantāk, nekā biju gaidījusi. Tas, protams, ir sava laika produkts, bet tieši tāpēc arī saistošs. Fantastikas žanram piederīgais profesora Sūnas izstrādātais brīnumains eliksīrs, kas tā lietotājam spēj piešķirt otru jaunību, vārdu sakot, padarīt nemirstīgu, ir tipisks klasiskas pasakas elements. Un līdzīgi kā pasakās, šai nemirstībai komplektā nāk daži ne visai patīkami blakusefekti. Sižets ir ļoti vienkāršs. Profesors Sūna kopā ar savu palīgu doktoru Grunti divdesmit gadus galvu nepacēluši strādā savā Mežaparka laboratorijā, nozūmē veselu kaudzi jūrascūciņu, un rezultātā iegūst brīnumlīdzekli, kurš pilnībā atjaunina lietotāja organismu. Ar klīniskajiem izmēģinājumiem abi pētnieki īpaši neniekojas, bet uzreiz to sāk pielietot uz cilvēkiem. Droši vien tāpēc, lai romānā būtu arī kādi nebūt sižeta pavērsieni.

Saprotams, ka šajā grāmatā visinteresantāk bija lasīt trīsdesmito gadu rakstnieka vīzijas par nākotni. Starp citu, Paulocka varoņiem jau bija pieejami mazi mobili telefoni, ar kuriem ērti fotografēt un ierakstīt skaņu, un elektrovāģi. Tomēr piecdesmit piecus gadus vecs cilvēks autora izpratnē ir vecs grausts, kuru nomoka išiass, bet sešdesmitgadnieki jau bezmaz guļ uz nāves gultas (no vecuma). Iespējams, ka autors, šo visu rakstot, vēl ir bijis ļoti jauns. Droši vien Ulmaņlaikiem tipiska nianse, bet romānā nemirstība ir paredzēta tikai un vienīgi vīriešiem, sievietēm nē. Tas lika aizdomāties, kāda tad beigās ir izveidojusies demogrāfiskā struktūra Latvijā (romāns aptver divdesmit gadus ilgu nemirstības eliksīra lietošanas praksi), ja visu šo laiku sievietes ir nomirušas nelaimīgajā piecdesmit gadu vecumā, bet vīrieši atjaunināti. Autors gan par tādu disproporciju starp dzimumiem nesatraucas, galu galā abi viņi galvenie varoņi ir gadu desmitiem dzīvojuši divatā vienā istabā, un laikam arī gulējuši kopā. Kam gan viņiem sievietes, ja ir pieejama nemirstība. Lai nu kā, romāna beigās arī bez sievietēm Latvija ir kļuvusi pārapdzīvota un valsti ir piemeklējušas dažas ekoloģiska rakstura problēmas, kuras autors atrisina vienkārši un eleganti – visiem Latvijas iedzīvotājiem jāpārceļas uz Rīgu, kur sabūvē debesskrāpjus, bet tādas nevērtas pilsēteles kā Cēsis un Kuldīgu nolīdzina līdz ar zemi, un vietu, kur tās bijušas apsēj ar zaļbarību. Kā romānā ļoti prātīgi norāda autors, tas dod lielu ietaupījumu Latvijas pašvaldību budžetos. Tāda, lūk, lieliska nākotnes vīzija.

Romāna eksemplārs, kuru lasīju, bija burvīgi sens, sadzeltējis un aizkustinoši trausls. Iesiets plānos papīra vāciņos un daļēji sācis sadalīties pa lapām, tāpēc ar to nācās apieties ļoti rūpīgi. Tāds kluss atgādinājums par to, ka papīra grāmatas patiesībā ir ļoti īsmūžīgas un iznīcīgas.

“Profesora Sūnas brīnišķīgais eliksīrs” ir viens no retajiem starpkaru zinātniskās fantastikas žanra paraugiem latviešu literatūrā, un grāmata droši vien būtu ieteicama lielākoties cilvēkiem, kuri nopietni interesējas par literatūras vēsturi, bet to var droši lasīt arī kā amizantu piedzīvojumu stāstu, kas risinās it kā pazīstamā, bet vienlaicīgi ļoti svešādā vidē.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas”

Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas. 1. un 2. grāmata”, no angļu val. tulkojusi Ieva Melgalve, izdevniecība “Prometejs”, Rīga: 2019 (Martha Wells, The Murderbot Diaries – All Systems Red 2017, Artificial Condition 2018, Rogue Protocol 2018, Exit Strategy 2018)

Viens no šī gada tīkamākajiem lasīšanas priekiem bija Martas Velsas “Slepkabota dienasgrāmatas”. Tie ir četri stāsti, kas latviešu valodā ir izdoti divās grāmatās. Jāpiebilst, ka “Slepkabota dienasgrāmatas” ir saņēmušas gan divas Hugo balvas, gan Nebulu, gan arī visādus citus apbalvojumus, kurus piešķir šajā žanrā, un tos visus nudien kuram katram nedod.

Viens no iemesliem, kāpēc man patika šie kosmisko piedzīvojumu stāsti, ir brīnišķīgais Ievas Melgalves tulkojums. Zinātniskā fantastika, lai arī tiek uzskatīta par vieglo žanru, nepavisam nav vieglākie teksti tulkošanai. Galu galā, aprakstot izdomātas pasaules, autoriem nākas arī valodā izdomāt šo to tādu, kas realitātē neeksistē, tāpēc tulkotājam var nākties būt ļoti radošam un brīžiem iziet ārpus latviešu valodas oficiālajām robežām. “Slepkabota dienasgrāmatu” tulkojuma īpatnības Ieva Melgalve ir labi izskaidrojusi pirmās grāmatas priekšvārdā, bet lasot ir jūtams, ka šoreiz zinātnisko fantastiku ir tulkojis cilvēks, kurš labi pārzina žanru, jo rezultāts ir ļoti baudāms. Un, ak, šausmas! Tulkotāja šajās grāmatās nav baidījusies izmantot ļoti neliterāru latviešu valodu. Vispār jau latviešu tulkojumos ir diezgan lielas problēmas ar neliterāro leksiku. Lielākoties tās latviskojumi sanāk vai nu neveikli, vai rupeklīgi prasti, vai vienkārši tekstā tiek atstāti krievu vārdi latviešu izrunā. “Slepkabota dienasgrāmatās” Ieva Melgalve ir precīzi uztvērusi grāmatas pašironisko, asprātīgo un mazliet huligānisko toni, un tulkojums ir izdevies patiesi foršs. Tas ir tik sirsnīgi rupjš, atbruņojoši dirsīgs, un tik ļoti latvisks, ka nav daudz, ko piebilst – mēs jau sen bijām kaut ko tādu pelnījuši. Jācer, ka tulkotāja, kura ir rakstniece un arī pati raksta zinātnisko fantastiku (ja kāds vēl to nezina), turpinās sadarboties ar “Prometeju”.

Bet par pašiem stāstiem – kas tajos ir interesants? “Slepkabota dienasgrāmatu” galvenais personāžs nav cilvēks, un nav pat persona, bet nav arī gluži robots. Tas ir cilvēka un mehānisma apvienots konstrukts, kuru sauc par DrošVienību. Tās ir bezdzimtes būtnes, kuras ir apveltītas ar mākslīgo saprātu un pārcilvēcisku spēku un tiek izmantotas drošības pakalpojumu uzņēmuma klientu aizsardzībai no naidīgas faunas ekspedīcijās uz jaunapgūtām planētām. Patiesībā DrošVienībām biežāk nākas maigi atturēt klientus no idejas vienam otru nogalināt vai sakropļot tādu būtisku iemeslu dēļ, kā tualetes izlietnē atstāts cepumu papīriņš. DrošVienības tiek uzskatītas par ļoti bīstamām, tās tiek stingri kontrolētas, un visi no tām baidās vai vismaz to klātbūtnē jūtas neērti. Un, lūk, viena no šādām DrošVienībām ir uzlauzusi savu vadības moduli (tas drošības pakalpojumu uzņēmums peļņas gūšanas nolūkos pārāk bieži izmanto lētākos risinājumus). Ko gan varētu pasākt augsti attīstīts mākslīgais saprāts, kurš pēkšņi ir atbrīvojies no cilvēku kontroles? Dosies slepkavot visu, kas kustas? Nu, nē, doma visus noslepkavot ir tik muļķīga, ka varētu ienākt prātā tikai cilvēkam. Šis Slepkabots ir kautrīga un introverta būtne (lai arī ar abās rokās iemontētiem nāvējošiem ieročiem), kas vislabāk jūtas savās bruņās un ar aizsegtu seju. Tā pirmām kārtām ir uzlauzusi publiskos kanālus, no tiem nospērusi lērumu neticami salkanu un banālu ziepju operu, un savu brīvību izmanto, lai darba laikā slepeni skatītos “Mēness patvēruma lēķtu un rietu” neskaitāmās sērijas. Un viss būtu lieliski, ja ne tie muļķīgie cilvēki, kas allaž pamanās iekulties visādās nepatikšanās.  Slepkabots ir vārds, ko šī DrošVienība sev ir piešķīrusi privātai lietošanai, un, lasot pamazām paliek skaidrs, kāpēc tā, jo Slepkabota pagātne ir daudz tumšāka, nekā sākumā šķiet.

Es zinu, ka esmu baismīgs Slepkabots un viņi arī to zina, un tā nu visas puses nervozē, no kā es nervozēju vēl vairāk. Turklāt, ja man nav bruņu, tad tas ir tāpēc, ka esmu ievainots un kuru katru brīdi no manis var atdalīties kāda organiska daļa un noplekšķēt uz grīdas, un to nu neviens negrib redzēt.

Virspusēji paskatoties “Slepkabota dienasgrāmatas” ir tipiski kosmisko piedzīvojumu stāsti. Sižeti tiem nav sarežģīti, pasaules, kurās norisinās darbība, ir iezīmētas diezgan skopi, personāži ir plakani un brīžiem šķiet, ka tehnisko detaļu ir pārāk daudz, bet to visu atsver grāmatas dinamiskums, negaidītā emocionalitāte, neliterārā, fifīgā valoda un simpātiskais galvenais personāžs, no kura savdabīgā skatu punkta mēs redzam visu to jezgu. Skaidrs, ka cilvēki salīdzinājumā ar kiborgiem ir visnotaļ nejēdzīgi, aprobežoti un stipri iedomīgi radījumi, bet bez viņiem nebūtu bezgalīgo seriālu, ko Slepkabotam skatīties. Iespējams, ka mani visvairāk grāmatā tomēr  uzrunāja stāsts par to, kā ir būt introvertai un cilvēkus biedējošai būtnei tehniskā un ne vienmēr draudzīgā pasaulē. Un patiess prieks, ka pareizā cilvēka rokās latviešu valoda var kļūt tik forši dirsīga.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Te var iepazīties ar 1. grāmatas fragmentu.
2. grāmatas fragments.

Džefs Vandermērs “Sothern Reach” 2. un 3. daļa

Джефф Вандермеер Консолидация, (Jeff VanderMeer, Authority (Southern Reach #2),  2014)
Джефф Вандермеер Ассимиляция, (Jeff VanderMeer, Acceptance (Southern Reach #3),  2014)

Džefa Vandermēra triloģija ievilka mani X-zonā kā purvā. Nācās atmest visus citus lasīšanas plānus un doties līdzi viņa varoņiem līdz beigām. Turklāt šī ir no tām triloģijām, kuru vislabāk lasīt visu pēc kārtas, lai nenojuktu autora smalki savērptajā sižetā.
Tātad pirmajā grāmatā “Anihilācija” mēs kopā ar sociopātisko bioloģi klejojām pa X-zonu un pamazām iepazinām tās ievērojamākos objektus – bāku un apvērsto bāku – un citus jaukumus. Otrās daļas darbība risinās slepenā organizācijā “Sothern Reach”, kuras darbinieki jau trīsdesmit gadus nodarbojas ar X-zonas pētījumiem un ekspedīciju organizēšanu uz turieni. Tā nudien ir iestāde, kas ir iestagnējusi vēl vairāk nekā Latvijas Pasts. Pēc neskaitāmām ekspedīcijām un ilgiem neveiksmju gadiem viņi X-zonas izpratnei nav tikuši tuvāk, vienīgi tik, cik pati zona atļauj. “Southern Reach” ir atsūtīts jauns direktors ar segvārdu Kontrole, kurš līdz tam ir maz nojautis par organizācijas īstajām funkcijām, un lasītājiem ir iespēja kopā ar viņu mēģināt apjēgt, kas tur notiek. “Sothern Reach” darbinieki lielākoties ir visādi savdabji, kas ir apsēsti ar savām teorijām un mānijām. Pamazām atklājas dažādas interesantas lietas par ekspedīciju organizēšanu un patieso likteni. Un vēl ir arī Centrs, kuram ir savas intereses. Jāatzīst, ka otrā daļa ir autoram ir sanākusi pārāk izstiepta un vietām arī garlaicīga. Visas bezgalīgās intrigas tajā dīvainajā organizācijā, Kontroles atmiņas par viņa sūro spiega bērna bērnību – vietām visa tā bija par daudz, bet X-zonas par maz.
Bet par laimi trešā daļa ir labs stāsta noslēgums. Tajā mēs atgriežamies X-zonā un stāstījums risinās no vairākiem skata punktiem, turklāt vienlaicīgi gan dažādos laikos pagātnē, gan tagadnē, gan iespējams, ka arī nākotnē. Atrodas pat vēl viena bāka, mjā. Jāpiezīmē, ka šajā triloģijā visi stāstītāji ir neuzticami, bet visneuzticamākais no visiem ir pats autors. Par lasītājiem viņš vienkārši ņirgājas, raksta visu laiku tikai riņķī un apkārt, un nekādus izskaidrojumus notikušajam nesniedz.
Vispār šajā triloģijā ļoti daudz kas ir atstāts lasītāja iztēlei, kas nudien nav slikti (protams, ja vien lasītājam iztēle ir). Te nav nekādu skaidri saprotamu lineāru taisnvirziena stāstu, bet ir vairāki sižeti, kuriem ir tendence visu laiku lēnām buksēt un iet uz riņķi, turklāt visi ir savstarpēji saistīti un daļēji pārklājas laikā un telpā. Lasot ir visu laiku ir uzmanīgi jāseko līdzi notiekošajam, jo kāda itin maznozīmīga detaļa no otrās grāmatas var pēkšņi iznirt trešajā daļā un izrādīties zīmīga. Nē, nu uz dažiem jautājumiem autors mums trešajā daļā atbild, bet ne uz pašiem galvenajiem. Beigās visu nozīmīgo lietu ir tik daudz, ka sāk likties, ka patiesībā nozīmes nav vairs nekam un tik daudzi dialogi būtībā ir ne par ko. Bet tieši tādai jau ir jābūt kārtīgai New Weird grāmatai – jāsajauc lasītāja prāts un jāliek padomāt, kas tas tāds vispār bija, ko tikko izlasīji.
Kopumā “Southern Reach” triloģija arī ar visiem saviem trūkumiem man patiešām patika. Tā ir ļoti atmosfēriska, autoram ir labi izdevies parādīt to vientulības, nolemtības un bezcerības noskaņu, kurā dzīvo viņa varoņi, īpaši trešajā daļā, kad viss sliktākais jau ir noticis un nekas vairs nav glābjams. Triloģija no lasītāja prasa līdzi domāšanu un iztēli.  Tās galvenie tēli bija ļoti cilvēcīgi ar savām nepilnībām, vājībām un dīvainībām, bet X-zona bija iztēli rosinoša, un savus noslēpumus tā arī līdz galam neatklāja (ak, nabaga baltie trusīši).  Te bija bākas, un man pret tām ir sena kaislība (pat literārām). Zinošāks lasītājs var šajās grāmatās meklēt atsauces uz fantastikas klasiku, vai mēģināt atšifrēt daudzās alegorijas un simbolus, vai arī lasīt kā sevis izzināšanas ceļojumu pa zemapziņas dzīlēm.

Vērtējums – 2. daļa (Authority) 3,5 no 5 zvaigznēm
3. daļa (Acceptance)  – 4,5 no 5 zvaigznēm

Džefs Vandermērs “Anihilācija”

Джефф Вандермеер “Аннигиляция”, (Jeff VanderMeer, Annihilation (Southern Reach #1),  2014)

Tā kā izlasīju jau veselas četras grāmatas no saraksta, domāju, ka ir pienācis īstais laiks kādai Iegribai vai Kaprīzei. Arī pret savām iegribām ir jāizturas atbildīgi, tāpēc lasīšanai izvēlējos Džefa Vandermeera “Anihilāciju, jo šogad ir gaidāma šīs grāmatas ekranizācija,”. Jā, nu skaidrs, ka tā atkaliņ ir kādas triloģijas (Sothern Reach) pirmā daļa. Bet, kur tu cilvēks mūsdienās tiksi pie vienas grāmatas, ja visi rakstnieki ir nolēmuši rakstīt sasodītās triloģijas. Un tas vēl labi, ja tikai triloģijas. Uzreiz jāpiebilst, ka grāmata ir laba, bet ne izcila. “Anihilācijā” nav nekā tāda, kas kādreiz jau nebūtu aprakstīts fantastikas klasiķu (Lema, Strugacku, Lavkrafta, u.c.) darbos. Tomēr romāns bija pietiekami aizraujošs un intriģējošs, lai noturētu manu uzmanību no sākuma līdz beigām. Un man vienmēr ir ļoti patikuši stāsti par slēgtām, noslēpumainām zonām, kurās var atgadīties visdīvainākās lietas.

Tātad jau trīsdesmit gadus pastāv X-zona – teritorija, kura ir norobežota no pārējās pasaules. Neviens īsti nezina, kā tā ir radusies, un, kas tajā notiek. Prese tiek barota ar visādiem blēņu stāstiem par ekoloģisku katastrofu, bet ik pa laikam uz X-zonu tiek sūtītas ekspedīcijas. Pirmās dalībnieki pēc atgriešanās stāstīja, ka redzējuši brīnišķīgu neskartas dabas stūrīti, otrās dalībnieki visi nošāvās, trešās dalībnieki nošāva viens otru, vienpadsmitās pēkšņi uzradās savās mājās, bet neko neatcerējās. Normālam cilvēkam jau sen būtu skaidrs, ka tur nudien nav ko līst. Bet, nē, uz X-zonu dodas divpadsmitā ekspedīcija. Pārmaiņas pēc tās dalībnieces ir tikai sievietes – antropoloģe, topogrāfe, bioloģe un psiholoģe, kas ir komandas vadītāja ar tiesībām visām skalot smadzenes. Vajadzēja būt arī lingvistei, bet tā pēdējā brīdī esot atteikusies piedalīties. Katrai ekspedīcijas dalībniecei ir savi uzdevumi un pienākums katru dienu pierakstīt savus novērojumus žurnālā. Vārdu viņām nav, zonā tiem nav nozīmes. Svarīgas ir tikai viņu funkcijas.

Jau paskatoties uz grāmatas vāku, ir skaidrs, ka nekas labs šo ekspedīciju negaida. Bet par to labāk izlasīt pašiem.  Man šķita simpātiska galvenā varone bioloģe – noslēgta, intraverta, racionāla un pašpietiekama personība. Viņas vientulīgās bērnības atmiņās par kurkuļu peļķītēm, alkatīgajā pasaules izzināšanas tieksmē un vēlmē pēc savas autonomās ekoloģiskās mikropasaules bija kaut kas ļoti aizkustinošs. Saprotams, ka X-zonā bioloģe nenokļuva nejauši – viņas gadījumā tā bija nolemtība. “Anihilācijā” lasītājam X-zonas jaukumi tiek atklāti pamazām un no bioloģes skatu punkta. Diemžēl bioloģe ir klasiskā neuzticamā stāstītāja, un galu galā viņa zina tikai to, kas viņai ir iestāstīts, tāpēc lasītājam šajā grāmatā nudien beigās nekas nepaliek daudz skaidrāks, salīdzinājumā ar sākumu. Drīzāk gan otrādi. Bet vēl jau ir veseli divi turpinājumi.

Jāatzīst, ka X-zona autoram ir izdevusies diezgan pretīga. Naktīs kaut kas baiss gaudo purvājos, te sastopami visādi glumi un gļotaini radīju, un nemaz negribas rakstīt, kas tur notiek ar cilvēkiem. Bet tās vientulīgajām purvainajām tukšainēm piemīt arī savs īpatnējs skaistums un pievilcība, kuru laikam gan spēj saskatīt tikai bioloģe. Romāns liela mērā varētu būt alegorija par cilvēka un dabas attiecībām, bet man patika arī, kā autors apspēlēja ideju par mūsu smadzeņu nespēju uztvert patieso realitāti. Grāmatā ir arī daudz simbolu – bāka, apvērstais tornis un dīvainie teksti, kuri paši reproducējās un klejoja pa X-zona.

Neskatoties uz saviem trūkumiem un autora nekrietnajām manipulācijām ar lasītājiem, romāns man patiešām patika. Tas ir gluži pieklājīgs un pietiekami dīvains New Weird žanra darbs. Noteikti lasīšu arī turpinājumus. Un iespējams, ka noskatīšos arī filmu, lai gan pēc treilera izskatās, ka tajā nebūs palicis nekas no X-zonas pirmatnējās un derdzīgās pievilcības. Pārāk jau sintētiski viss ir vizualizēts.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Johanna Sinisalo “Saules kodols”

Johanna Sinisalo “Saules kodols”, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Pētergailis, 2017., (Johanna Sinisalo, Auringon Ydin, 2013)

Johannas Sinisalo “Saules kodols” ir viena no interesantākajām šogad lasītajām grāmatām. Autore ir somu rakstniece, kura raksta diezgan savdabīgā žanrā, ko pati ir nosaukusi par Finnish Weird, kas ir mazliet psihodēlisks zinātniskās fantastikas un fantāzijas mikslis ar pamatīgu somu melanholijas un ziemeļu mitoloģijas piedevu. Tā kā man savulaik tīri labi patika Atēnas izdotais Sinisalo romāns par Helsinku troļļiem un gejiem “Pirms saulrieta nav ļauts”, bibliotēkā uzreiz pieteicos arī uz “Saules kodolu” pat nezinot, par ko tajā būs stāstīts.

Šajā romānā Sinisalo ir iedvesmojusies no Dmitrija Beļajeva slavenajiem eksperimentiem sudrablapsu domestikācijā, suņkopības rokasgrāmatām un Somijas vēstures, un viņai ir izdevusies patiesi eleganta, ironiska un vietām satriecoša distopija. Autores attēlotājā Somijā, kuru visapkārt draudīgi ielenc pagrimuma demokrātijas, viss ir vislabākajā kārtībā, jo tur valda eisistokrātija. Tā ir sabiedriskā iekārta, kuras svarīgākais uzdevums ir ar visiem līdzekļiem sekmēt valsts pilsoņu vispusīgu labklājību un veselību. Šo cēlo mērķu labad Somijā ir stingri aizliegts lietot ne tikai narkotikas, alkoholu, nikotīnu un kofeīnu, bet nedrīkst ievest un izmantot arī tādu baudvielu kā čili, kas satur ārkārtīgi bīstamo kapsaicīnu. Bet skaidrs, ka lielākais drauds sabiedrības labklājībai ir sievietes, īpaši tās, kuras kaut reizi kaut ko ir atteikušas vīriešiem (parasti jau seksu). Tāds atteikums taču ir briesmīgi graujošs vīrieša pašapziņai. Tāpēc, lai uzlabotu tautas labklājību, somu Veselības dienests ir ieviesis kārtību, ka pāroties drīkst tikai visas pārbaudes izturējušie īpatņi, bet pārējie pēc iespējas agrākā vecumā jāsterilizē. Sievietes tiek testētas pēc padevības un izskata, ir pat izveidota īpaša sieviešu rase elojas (sveiciens Velsam). Tās, kuras neiztur pārbaudi, jo ir nesmukas vai pārāk gudras, tiek sauktas par morlokām, un ir izmantojamas tikai fiziskam darbam.

Ar sieviešu domestikāciju saistītā juvenilizācija jeb pedomorfisms ir dabaszinātniski saprotams, varētu pat teikt, neizbēgams process. Juvenilizācija ir veids, kā daba atkāpjas no evolucionārā strupceļa, kurp pamazām veda sieviešu pārmērīgā neatkarība un pašnoteikšanās.
Dzimumu dimorfismam starp sievietēm un vīriešiem mūsu sugā jau gandrīz draudēja izzušana, taču tad, lai veicinātu vairošanos, tika uzsākts darbs neotēnisko iezīmju attīstīšanā sievietēs. Cilvēkmātīšu uzdevums ir sacensties par tēviņiem, taču mūsu sugas specifiskās kultūras tradīcijas neatbalsta situāciju, kad mātīte meklētu tikai apaugļotāju. Intelektuāli un fiziski vājākajai mātītei sev jāmeklē arī uzturētājs. Šajā gadījumā uz tēviņiem vislabāk iedarbojas bērnišķīgas iezīmes.

Bet pat šajā sistēmā gadās, ka kaut kas noiet greizi un piedzimst tāda anomālija kā romāna galvenā varone Vera – morloka ar elojas ķermeni. Sievietēm nedrīkst būt vārdi ar burtu r, tāpēc veselības dienests nudien pavisam nopietni liek viņu pārsaukt par Vannu, bet viņas māsu par Mannu. Un šī Vera/Vanna ir kapsiķe, liesmojošā un apziņu atbrīvojošā kapsaicīna atkarīgā, jo nekas cits viņu nespēj izraut no depresijas melnā bezdibeņa, kurā viņa ir nonākusi.

Sinisalo ir savdabīgs stils un līdzīgi troļļu stāstam, “Saules kodols” ir veidots kā kolāža no daudziem skata punktiem, kas lasītājam pašam pamazām ir jāsaliek kopā, lai saprastu, kas īstenībā ir noticis. Te ir Veras/Vannas vēstules māsai, viņas drauga stāsts, fragmenti no sieviešu domestikācijas vēstures grāmatas, padomi vīriešiem eloju audzināšanā, pavēstes sievietēm par obligāto dalību pārošanās dienestā, reklāmas, izglītojošas pasaciņas mazajām elojiņām, zinātniski un pseidozinātniski iestarpinājumi un vēl daudz kas cits. Vēl romānā ir smalki un izjusti stāstīts par čili dievišķajām īpašībām un selekciju, kapsiķiem, un kapsaicīna melno tirgu. Te ir arī kāda dīvaina ķertu vegānu sekta, kas pielūdz zemes dievieti Gaju, eigēnika, sinestēzija, šamanisms, apziņas ceļojumi un slepeni noziegumi.

Lai arī man bija daži iebildumi pret sižetu (vispirms jau neticamais sieviešu domestikācijas ātrums, jo Beļajeva lapsām šim procesam vajadzēja daudz vairāk paaudžu, tad vēl sākotnējā selekcijā viņiem nāktos izbrāķēt lielāko daļu no populācijas sievietēm un beigās tur pavairošanai paliktu maz kas, un galu galā pēc loģikas šādas pārošanas rezultātā vajadzētu izskaldīties krietni vairāk morlokām un mīnusvīriešiem, tomēr viņu reto sastopamību autore izskaidro – morlokas bērnībā lielākoties nogalina viņu vecāki) romāns man ļoti patika. Tas ir ļoti sarkastisks un dzēlīgs un liek šo to pārdomāt (pat ja tā ir attieksme pret saviem suņiem, un lasot man ik pa brīdim bija jādomā par suņiem). Un tikai nedaudz sabiezinot krāsas, autorei ir lieliski izdevies parādīt, kur mūs var novest mūžīgā smadzeņu skalošana ar visām tām blēņām par obligāto sievišķību, kuru ir pieņemts uzspiest meitenēm, kā arī cik trauslas ir patiesās vērtības mūsu dzīvē.
Romānu gribu ieteikt tiem, kam patīk sociālas ievirzes fantastika, distopijas, ziemeļnieki un grāmatas, kur lasītājam pašam mazliet jāpadomā līdzi, lai saliktu kopainu līdz galam.

Vērtējums – 4,5 no 5 zvaigznēm.

Te var noskatīties ierakstu no literārā vakara ar Johannu Sinisalo, kas notika Ziemeļvalstu bibliotēku nedēļas 2017 laikā. Interesanti paklausīties viņas stāstījumu par “Saules kodola” tapšanu un šī brīža darbu pie romāna par nacistiem, kas mitinās kosmosā mēness tumšajā pusē. (Sinisalo bija filmas Iron Sky scenārija līdzautore. Filma gan bija draņķīga, bet romāns varētu būt jēdzīgāks.)

Nobeigumam labākai grāmatas ilustrācijai ļoti pamācoša pasaciņa mazājm elojām par nepaklausīgās Sarkanannas baiso likteni.

Kādu dienu viņas māmiņa lūdza, lai Sarkananna aiznes zāles savai vecmāmiņai, kura bija saslimusi. Sarkananna paņēma zāles un devās ceļā. Viņai pretī nāca vilks. Vilks Sarkanannai teica, ka viņa ir skaistākā meitene kādu viņš jelkad ir redzējis. Vilks gribēja, lai Sarkanna nāk pie viņa par sievu. Sarkananna nebija ar mieru, jo ļoti mīlēju savu vecmāmiņu un gribēja, lai tā tiek pie savām zālēm, Sarkananna turpināja ceļu uz vecmāmiņas māju. Taču vilks bija aizgājis pie vecmāmiņas pa citu ceļu, aprijis viņu, uzģērbis vecmāmiņas naktskreklu un tagad gultā gaidīja Sarkanannu.
Sarkananna sniedza vecmāmiņai zāles. tad viņa pamanīja, ka vecmāmiņa izskatās svešāda. …
“Vai vecmāmiņ, kādas tev lielas ausis!” Sarkananna teica.
“Lai es labāk sadzirdētu tavas domas!” vilks atbildēja.
“Vai vecmāmiņ, kāda tev liela mute!” Sarkanna teica.
“Lai es tevi varētu labāk aprīt, tā padarīdams par daļu no sevis un paturēdams līdz mūža galam”
To pateicis vilks tūlīt izlēca no gultas, nometa vilka ādu, un Sarkananna ieraudzīja, ka tas nemaz nav vilks, bet gan daiļš princis.
“Taču tā kā tu man neklausīji un nebiji ar mieru kļūt par maznu sievu, bet gan nesi zāles savai vecmāmiņai, es uz līdzenas vietas atsakos no tevis.”
Tā nu daiļais princis aizgāja, un Sarkanna nav apprecējusies līdz šai dienai.

Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”

 

Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”, no angļu val. tulk. Silvija Brice, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Margaret Atwood, The Heart Goes Last, 2015)

Mārgareta Atvuda jau vismaz divdesmit gadus ir viena no manām iemīļotākajām autorēm, tāpēc patiešām priecājos, ka latviešu valodā ir iznākusi vēl viena viņas grāmata. „Sirds mirst pēdējā” ir antiutopija, kuras darbība notiek netālā nākotnē. Pēc kārtējās finanšu krīzes Amerika ir uz sabrukuma robežas. Plašās teritorijās valda vispārējs bezdarbs un noziedzība. Jauns precēts pāris Stens un Šarmeina pēc mājas zaudēšanas mitinās automašīnā un nepārtraukti bēguļo no apkārt klejojošajām marodieru bandām līdz uzzina par brīnišķīgu piedāvājumu. Kādā sociālajā eksperimentā ar optimistisku nosaukumu Pozitrona projekts viņiem tiks nodrošināts stabils darbs un jauka māja Saderības pilsētā. Ir tikai viens āķis – apmaiņā pret iztiku un pajumti ir jādod sava brīvība un katru otro mēnesi ir jāpavada vietējā cietumā (mājā pa to laiku mitināsies viņu dublieri). Un vēl tāds sīkums, ka līgums par dalību projektā ir jānoslēdz uz visu atlikušo mūžu (kas varbūt nemaz nebūs tik ilgs laiks, kā sākumā varētu likties).

Lai gan romāna tēma ir ļoti nopietna (brīvība un brīvā griba), uzreiz gribu brīdināt, ka grāmata atšķirībā no dažām citām Atvudas distopijām ir ironiska un zobgalīga satīra. Jā, nu, pret ko mēs būtu gatavi iemainīt savu brīvību? Patiesībā jau skaidrs, ka lielākā daļa ļaužu to, i aci nepamirkšķinot, atdotu pret baltiem, pūkainiem dvielīšiem, siltu vannu, mīkstu gultu, regulārām ēdienreizēm un seksu. Un brīvā griba jau arī vairāk tāds filozofijas jēdziens vien ir. Lielākoties cilvēki taču tieši pēc savas brīvās gribas pieņem visai dumjus un nejēdzīgus lēmumus.

Sākotnēji Stena un Šarmeinas dzīve Saderības pilsētā ir lieliska. Šeit valda drošība un stabilitāte. Daži agresīvie cietumnieki klusi un neuzkrītoši pazūd. Pilnīgi visiem ir nodrošinātas darba vietas, pat ja tās pēc būtības ir tikai formālas un mākslīgi radītas. Visur valda mīlīga un ģimeniska piecdesmito gadu atmosfēra, skan tikai jauka, dzīvespriecīga mūzika, un vietējā TV rāda tikai vecas, sirsnīgas vai smieklīgas filmas un viņiem ir jauka māja un smuka gultasveļa. Darbs varbūt ir nedaudz dīvains, bet kaulus nelauž. Stens pieskata kopienas vistas, kuras ātri aug, apzinīgi izpilda visus dējības plānus un ir patīkami tuklas un gardas, bet Šarmeina izsniedz medikamentus. Vārdu sakot, paradīze, bet, kā zināms, no kāda ļoti veca stāsta, tad katrā paradīzē agrāk vai vēlāk parādās čūska, kārdinājumi un grēkā krišana ar visām ar to saistītajām sekām. Sīkāk par tālākajiem notikumiem pirms grāmatas lasīšanas labāk neko nezināt, bet, skaidrs, ka uzņēmīgu un apķērīgu cilvēku rokās cietums viegli var kļūt par labu ienākumu avotu. Notikumi risinās ļoti strauji, grāmatas sižetā ir daudz negaidītu pavērsienu, un to gribas izlasīt vienā vakarā. Starp citu, romānā ir daudz seksa, bet tas vairāk šķiet autores ironizēšana par mūsdienu lasītāju apsēstību ar erotisko literatūru. Un gluži tāpat kā rakstnieki seksu izmanto manipulēšanai ar lasītājiem, grāmatas sižetā sekss bieži tiek izmantots manipulēšanai ar tās varoņiem. Vēl te ir bioroboti un to izveides un drošas ekspluatācijas problēmas, ļoti daudzi un dažādi orientēti Elvisi, sieviete – bende, pazaudētas sejas, kā arī reti pretīga rotaļu lācīšu izmantošana (man šī rotaļlieta ir dziļi riebusies jau no bērnības).

Subjektīvi šķiet, ka šajā romānā ideja par cietumu kā paradīzi ir alegorija par totalitārismu un mūsdienu sabiedrības vērtībām, kad iespējams daudzi ir ar apskaužamu vieglumu gatavi iemainīt savu brīvību pret lētiem mājokļiem un lielisko iespēju pašiem neuzņemties atbildību par savu dzīvi.

„Sirds mirst pēdējā” nav no Atvudas izcilākajiem darbiem, tomēr romānu izlasīju ir ārkārtīgi lielu patiku. Tas ir asprātīgs, sarkastisks un ironisks. Un vienlaicīgi gan nopietns, gan izklaidējošs.

Deivs Egerss „Sfēra”

Deivs Egerss „Sfēra”, no angļu val. tulk. Katrīna Tillberga, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Dave Eggers, The Circle, 2013)

„Sfēra” ir diezgan svaiga jauniešiem domāta antiutopija. Paņēmu to lasīšanai ciema bibliotēkā, jo grāmatu rotāja atzinīgi vārdi no pašas distopiju karalienes Atvudas, tomēr romāns lika stipri vilties un tā vietā visiem ieteiktu labāk izvēlēties kādu no pašas Atvudas darbiem. Viņai gan varu piekrist, ka „Sfēras” ideja ir gluži laba, lai gan nepavisam oriģināla. Autors no Orvela „1984” ir aizņēmies domu par Lielo brāli, kas visu novēro, un sakombinējis ar sociālajiem tīkliem iegūstot pilnīgu jebkura cilvēka dzīves caurredzamību. Protams, viss tiek darīts tikai ar vislabākajiem nolūkiem. Bet, hei, vai patiešām mūsdienās kāds nav dzirdējis par sociālo tīklu bīstamību un nezina, kādas sekas var būt tajos ievietotai informācijai, un cik maz var ticēt tam, kas tajos atrodams. Vai tas patiešām ir jaunums un reti kurš par to ir informēts? Tas nu vēl tā, bet autoram pašu stāstu ir izdevies pasniegt kaut kā stipri garlaicīgi, absolūti paredzami un galīgi nepārliecinoši.

Vispirms jau galvenā varone Meja Holande, meitene no kaut kādiem amerikāņu pāķiem, kura, pateicoties savai draudzenei, ir tikusi pie darba ļaunajā interneta kompānijā, kas pamazām taisās aprīt visu pasauli, ir kaut kāda neiedomājami stulba aita. Nē, nu nepārprotiet, dumju cilvēku, protams, pasaulē netrūkst un ir pilnīgi normāli, ka tādus izvēlas arī par grāmatu varoņiem, tomēr šajā distopijā stāsts krietni zaudēja tieši šī skatu punkta dēļ. Meja nepazīst nekādas reālam cilvēkam raksturīgas šaubas par savu rīcību un izvēlēm, viņai nepiemīt ne mazākas kripatiņas kritiskās domāšanas, viņa bez iebildumiem piekrīt pilnīgi visam, ko no viņas prasa, grib visiem patikt un būt laba, klusi un panesīgi pacieš visus darba devēju pazemojumus, nez kāpēc uztur attiecības ar pilnīgu kretīnu – Meja Holande neapšaubāmi ir viens no derdzīgākajiem sieviešu tēliem pēdējā laikā lasītajās grāmatās. Šķiet, ka Meja ir riebusies arī pašam autoram, jo viņš savai varone ir noskaudis pat normālu seksu (bet man negribas pat domāt, kāpēc autors savus vīriešu kārtas personāžus ir apveltījis ar tik kretīniskām seksuālajām nosliecēm). Iespējams, ka tik dumja galvenā varone ir izvēla tāpēc, lai potenciālā jauniešu auditorija varētu sajusties par viņu gudrāka un tāpēc labāk novērtētu grāmatu. Bet pēc romāna izlasīšanas tomēr šķiet, ka autors vienkārši nav spējīgs uzrakstīt stāstu no sakarīgāka personāža skatījuma, jo vispār „Sfērā”, bija maz kaut kā lasāma.

Pārsvarā lielākā daļā grāmatas gandrīz nekas nenotiek, bet ir sīki aprakstītas Mejas likstas ar sociālajiem tīkliem. Tad viņa kādu nav apstiprinājusi, kaut ko nav nolaikojusi, tad nav ar vajadzīgu informāciju padalījusies un kāds tādēļ ir dikti apvainojies (un šitā tur veselām lappusēm, garlaicīgi līdz ārprātam). Pa vidu vēl ir romantisko attiecību trijstūris ar diezgan vājiem seksa ainu aprakstiem („Sfēra” var droši pretendēt uz pirmo vietu arī šogad lasīto sliktāko seksa ainu topā). Piedevām autoram nav ne mazākās sajēgas par interneta kompānijas klientu apkalpošanas nodaļas darbu. Romāna ir neticami vienkārši pasniegta cilvēku atteikšanās no sava privātuma un izrādās, ka privātajai kompānijai pārņemt nopietnas valsts funkcijas ir tīrais nieks. Bet „Sfērā” nav pilnīgi nekā no tām nomācošajām parasta cilvēka problēmām ar sociālajiem tīkliem, kad tie lielākoties riebjas, bet savām vajadzībām jau tos izmantojam – gluži kā es šo aizdomīgo blogosfēru, lai ievietotu romāna aprakstu.

Tomēr pieļauju, ka es diez vai esmu „Sfēras” mērķauditorija, jo lielāko dzīves daļu gluži labi esmu iztikusi bez interneta un, redziet, pat izdzīvojusi, bet iespējams, ka jauniešiem der šad tad atgādināt, ka eksistē arī dzīve ārpus sociālajiem tīkliem un viņus vajag mazliet pabiedēt ar iespējamiem tīmekļa globalizācijas attīstības scenārijiem. Nu jā, vispārējs piespiedu pozitīvisms, ko apraksta „Sfērā”, patiešām ir kaut kas baiss.