Lielā Lasīšana Top 100

Lielās Lasīšanas top 100 grāmatas un īsi apraksti par izlasītajām.

• 1984” Džordžs Orvels. Esmu lasījusi sen – deviņdesmito gadu sākuma. Klasika, kas savu aktualitāti nezaudēs nekad. Starp citu, tas ir arī ļoti skumjš mīlas stāsts.
• „Aija” Jānis Jaunsudrabiņš. Esmu lasījusi astoņdesmitajos gados – vairāk tāda paša nosaukuma filmas iespaidā. Kaislības un apmātība, bet kopumā nekas īpašs. Ja nu vienīgi tas, ka autors pārmaiņas pēc ir pievērsies vīriešu ciešanām.
• „Aka” Regīna Ezera. Esmu lasījusi kaut kad ļoti sen. Rāms stāsts par paštīksmīgu latviešu cietēju. Ezera man patīk, bet nav bijusi vēlme”Aku” pārlasīt. Un jā, ir tak arī filma.
• „Alīna. Likteņa celtā un likteņa gremdētā” Anna Skaidrīte Gailīte. Reiz mēģināju lasīt kaut ko no Gailītes agrīnajiem darbiem. Nekas nesanāca. Acīmredzot neesmu likteņa celto un likteņa gremdēto mērķauditorija.
• „Alķīmiķis” Paulu Koelju. Esmu lasījusi sen. Gludi nostrādāts vispārzināmu klišeju apkopojums.
• „Anna Kareņina” Ļevs Tolstojs. Esmu lasījusi pirms gada. Monumentāla klasika. Protams, nesen bija arī filma.
• „Anna no “Zaļajiem jumtiem”” Lūsija Moda Montgomerija. Jaunībā mēģināju lasīt. Netiku tālāk par divdesmit lapām.
• „Bada spēles” Sūzena Kolinsa. Esmu lasījusi. Īstermiņa bestsellers. Pēc dažiem gadiem būs piemirsts. Jāpiebilst, ka filmas ir labākas par grāmatu.
• „Baltā grāmata” Jānis Jaunsudrabiņš. Bērnībā lasīta un pārlasīta. Vienkārša un poētiska. Subjektīvi man diezgan nozīmīga grāmata.
• „Bille” Vizma Belševica. Esmu lasījusi. Viena no labākajām grāmatām latviešu literatūrā pagājušā gadsimta nogalē.
• „Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” Astrida Lindgrēne. Esmu lasījusi bērnībā. Lindgrēne ir viena no manām mīļākajām bērnu grāmatu autorēm, bet Karlsons nekad nebūs mans varonis.
• „Būda” Viljams P. Jangs. Esmu lasījusi. Ezotēriska figņa.
• „Cilvēka bērns” Jānis Klīdzējs. Jaukas un saulainas bērnības atmiņas.
• „Cilvēks nav vientuļa sala” Johanness Mario Zimmels. Esmu lasījusi sen. Visai parasta lubene. Turklāt autors ļaunprātīgi manipulē ar tēmu par slimiem bērniem.
• „Citādie” Veronika Rota. Īstermiņa bestsellers, kuram pat netaisos šķiest savu laiku.
• „Da Vinči Kods” Dens Brauns. Esmu lasījusi. Viduvēja līmeņa izklaidējošs trilleris.
• „Dāmu paradīze” Emīls Zolā. Esmu lasījusi agrā jaunībā. Piemīlīga klasika par lielveikalu izvedi un patērētāju psiholoģiju. Neliela romantikas piedeva.
• „Dievs. Daba. Darbs” Anna Brigadere. Esmu lasījusi sensenos laikos. Sūrā čaklo latviešu meiteņu bērnība. Neaizrāva.
•  „Dinas grāmata” Hebjorga Vasmu. Esmu lasījusi. Skandināviski drūms gruzons.
• „Divpadsmit krēsli” Iļja Ilfs, Jevgeņijs Petrovs. Esmu lasījusi ļoti sen. Mazliet negaidīti, ka romāns ir ticis tik tālu, jo humoristiskas grāmatas šajā pārsvarā smagās literatūras topā ir retums. Pieļauju, ka darba popularitāti ir krietni veicinājušas abas tā ekranizācijas.
• „Dvēseļu putenis” Aleksandrs Grīns. Kaut kad mēģināju lasīt. Un kaut kad procesu vajadzēs pabeigt. Varbūt. Man ir nelāgas aizdomas, ka darba vēsturiskā vērtība ir krietni augstāka par literāro.
• „Džeina Eira” Šarlote Brontē. Esmu lasījusi agrā bērnībā. Patika apraksti par galvenās varones briesmīgo bērnību, baiso skolu, tīfa epidēmiju, utt. Klasikas vieglais gals.
• „Dziedoņi ērķšku krūmā” Kolīna Makkalova. Esmu lasījusi jaunībā. Principā lubene. Atkal tīksmas galvenās varones ciešanas un romantika Austrālijas aitu fermā. Un ļaunais Vatikāns piedevām.
• „Dzīves svinēšana” Nora Ikstena. Esmu lasījusi sen, vairs neko neatceros. Iespējams, ka nebija vērts lasīt.
• „Dzīvnieku ferma” Džordžs Orvels. Esmu lasījusi tolaik, kad romāns iznāca turpinājumos „Avotā”. Skaidrs, ka visas grāmatas ir vienlīdzīgas, bet dažas grāmatas neapšaubāmi ir vienlīdzīgākas par citām.
• „Epifānijas” Imants Ziedonis. Lasīju sen. Mazliet traucēja kulta grāmatas statuss.
• „Forsaitu teika” Džons Golsverijs. Nav lasīta.
• „Garkājtētiņš” Džīna Vebstere. Esmu lasījusi bērnībā. Gana laba rozā poniju, vienradžu un varavīkšņu mīļotājām.
• „Grāfs Monte – Kristo” Aleksandrs Dimā. Vēl viena grāmata, kuru es droši vien biju spējīga izlasīt tikai samērā nekritiskajā divpadsmit gadu vecumā.
• „Gredzenu pavēlnieks” Dž. R. R. Tokīns. Fantāzijas klasika. Diemžēl lasīju to ļoti neveiksmīgajā latviešu tulkojumā. Ja nu kādu grāmatu tulkotājs ir noracis beigtu, tad tā ir šī. Visdrīzāk par romānu ir balsojuši tie Tolkīna fani, kas to ir lasījuši oriģinālā.
• „Grega dienasgrāmata” Džefs Kinnijs. Esmu lasījusi. Grāmatas atrašanās topā parāda to, ka balsošanā ir aktīvi piedalījušās mazgadīgas personas.
• „Greja piecdesmit nokrāsas” E.L.Džeimsa. Palasīju fragmentus. Vīlos, seksa bija maz un tas pats bez iztēles. Grāmatas popularitāte liek aizdomāties, ka liels vairums cilvēku ir pilnīgi nejēgas ne tikai algebrā vai fizikā, bet arī seksā.
• „Gulta ar zelta kāju” Zigmunds Skujiņš. Esmu lasījusi sen. Normāla dzimtas sāga.
• „Harijs Poters un Filozofu akmens” Dž. K. Roulinga. Esmu lasījusi pirms desmit gadiem. Visdrīzāk tā bija nejauša sagadīšanās, ka grāmatas kļuva tik nozīmīgas tā laika jaunajiem lasītājiem, bet sava pievilcība tām ir. (Papildināts. Vienā jaukā dienā šī grāmata no topa pazuda, lai gan sākotnēji tajā bija iekļauta. Par to sīkāk var izlasīt te – Mūks, kurš pazudināja Hariju Poteru.)
• „Harijs Poters un nāves dāvesti” Dž. K. Roulinga. Esmu lasījusi. Skatīt iepriekšējo piezīmi.
• „Jelgava 94” Jānis Joņevs. Lasīju nesen. Grāmata man patika, bet topā tā ir tikai aiz apstākļu sakritības. Pēc pāris gadiem to diez vai daudzi atcerēsies.
• „Kaija vārdā Džonatans Livingstons” Ričards Bahs. Esmu lasījusi kaut kad sen. Pseidofilozofiska figņa.
• „Kaķīša dzirnavas” Kārlis Skalbe. Esmu lasījusi bērnībā. Pamācošs stāsts par to, ka nevajag aizrauties ar patēriņa kredītiem.
• „Kapteiņa Granta bērni” Žils Verns. Esmu lasījusi. Bērnības klasika. Piedzīvojumi, mistērija ar vēstulēm, trīsdesmit septītā paralēle, ceļojumi pa svešām un dīvainām zemēm. Tā vairs nebūs nekad.
• „Klejotāja” Stefanija Meiere. Neesmu lasījusi. Un droši vien arī nelasīšu.
• „Krāsainās pasakas” Imants Ziedonis. Bērnībā, protams, esmu tās visas lasījusi, bet patiešām mīļa bija vienīgi Zaļā pasaka.
• „Krēsla” Stefanija Meiere. Viena no garlaicīgākajām grāmatām, kādu ir nācies lasīt. Lasīju un nevarēju saprast, kad tad beidzot būs kaut kas interesants. Bet tā arī nekā nebija.
• „Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” Jaroslavs Hašeks. Esmu lasījusi. Nav no mīļākajām grāmatām. Man nav skaidrs, kāpēc Šveiks pie mums ir tik populārs, bet tāda nu tā vidējā latviešu lasītāja humora izjūta ir. Labi, ka vispār ir.
• „Kristīne Lavransa meita” Sigrija Unsete. Esmu lasījusi jaunībā. Skandināvu gruzons.
• „Lāčplēsis” Andrejs Pumpurs. Esmu lasījusi skolā kā obligāto literatūru. Piekrītu viedoklim, ka par to būs balsojuši mazlasītāji, kas pēc skolas nav spējuši izlasīt pat Denu Braunu, tāpēc šī viņiem patiešām arī ir vismīļākā grāmata.
• „Lazdu laipa” Ilze Indrāne. Esmu lasījusi. Tolaik tā bija obligātā literatūra. Šķebinoši sentimentāls sacerējums. Pat bail domāt, kas par to varēja balsot.
• „Lepnums un aizspriedumi” Džeina Ostina. Esmu lasījusi. Labs un asredzīgs tā laika sabiedrības portretējums.
• „Likteņa līdumnieki” Vladimirs Kaijaks. Esmu lasījusi tetraloģijas pirmo daļu „Enijas bize”, kad to drukāja turpinājumos „Lauku avīzē”. Viduvējs romāns, kas neradīja ne mazāko interesi par to, kas ar varoņiem notiks turpmāk. Visdrīzāk populārs kļuva, kad pēc tā motīviem tika uzņemts televīzijas seriāls.
• „Mana ģimene un citi zvēri” Džeralds Darels. Lasīta un pārlasīta. Patiesībā brīnos, ka grāmatu raidījuma veidotāji ir atļāvuši iekļaut topā, jo sākumā tika paziņots, ka par autobiogrāfijām balsot nevarēs.
• „Mazais princis” Antuans de Sent-Ekziperī. Esmu lasījusi bērnībā. Banālu citātu krājums, noderīgs dažādiem dzīves gadījumiem.
• „Mazputniņš” Rešāds Nurī Gintekīns. Kaut kad mēģināju lasīt, bet pat jaunībā likās ļoti garlaicīga.
•  „Meitars un Margarita” Mihails Bulgakovs. Esmu lasījusi. Grāmata ir nedaudz komplicēta, bet kopumā interesanta. Lasot nākas aizdomāties par morfija lietošanas efektiem, bet tie romānam ir nākuši tikai par labu. Mazliet uzjautrina lasītāji, kas tur meklē kaut ko īpašu, bet neko tādu neatrod.
• „Meitene ar pūķa tetovējumu” Stīgs Lārsons. Esmu lasījusi. Skandināvisks gruzons. Bet šoreiz kā detektīvs un tajā darbojas arī maniaks, kurš pataloģiski ienīst sievietes.
• „Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē” Jānis Ūdris. Neesmu lasījusi. Cik paskatījos, tad grāmata izskatās aizdomīgi vecišķa. Bet tieši tāda arī varētu būt vidējā latviešu lasītāja izpratne par vēsturi.
• „Melnais obelisks” Ērihs Marija Remarks. Esmu lasījusi deviņdesmito gadu sākumā, kad arī pie mums bija nežēlīga inflācija. Jauka un diezgan smieklīga grāmata par Vāciju pēc Pirmā pasaules kara. Bet zinām, kā tas beidzās – diemžēl ar Otro.
• „Mērnieku laiki” Reinis Kaudzīte, Matīss Kaudzīte. Esmu lasījusi. Gan jau arī šo būs iebalsojuši skolas obligātās literatūras upuri.
• „Mūsu zvaigžņu vaina” Džons Grīns. Neesmu lasījusi, bet, spriežot pēc atsauksmēm (īpaši sajūsminātajām), kaut kas ne pārāk interesants.
• „Mūžības skartie” Aleksandrs Čaks. Neesmu lasījusi.
• „Nikijas dienasgrāmata” Reičela Renē Rasela. Neesmu lasījusi, bet tāpat skaidrs, ka balsojušas mazgadīgas personas, bet labi, ka grāmatas lasa ne tikai pensionāri.
• „Noveles” Rūdolfs Blaumanis. Esmu lasījusi. Nopietna un pamatīga rurālā un nedaudz arī piekrastes zvejniecības proza.
• „Nožēlojamie” Viktors Igo. Esmu lasījusi, bet ļoti sen. Nez kāpēc atmiņā visvairāk iespiedušies Parīzes kanalizācijas sistēmas apraksti.
• „Noziegums un sods” Fjodors Dostojevskis. Esmu lasījusi. Grūti iedomāties cilvēkus, kam tā varētu būt mīļākā grāmata, bet romāns ir spēcīgs un atmiņā paliekošs. Turklāt Dostojevskis ir par vienlīdzību un ciešanu pilni ir visi – gan vīrieši, gan sievietes.
• „Pasakas” Kārlis Skalbe. Esmu lasījusi bērnībā. Diezgan padrūma lasāmviela. Nav lielas vēlmes pie tām atgriezties.
• „Pasakas par ziediem” Anna Sakse. Esmu lasījusi. Nesen dažas pārlasīju, šķita tādas pasausas. Botāniku labāk nemaz nepieminēsim.
• „Pepija Garzeķe” Astrida Lindgrēne. Esmu lasījusi sen, sen bērnībā. Arī nav mana mīļākā autores grāmata. Pepija tomēr bija maķenīt ķerta.
• „Pieci pirksti” Māra Zālīte.  Sīkāk par grāmatu ir aprakstā, uz kuru ir links.
• „Pollianna” Eleonora H. Portere. Esmu lasījusi kaut kad ļoti sen un jau tad grāmata riebās. Tas uzspiestais, mākslīgais pozitīvisms ir kaut kas vēl ļaunāks par mūžīgajiem cietējiem.
• „Pūķa ķērājs” Hāleds Hoseinī. Esmu lasījusi. Viduvēja grāmata ar neloģiskām beigām. Bet kas attiecās uz ciešanām, tad šajā disciplīnā gan austrumnieki vēsi pārspēj jebkuru latviešu rakstnieku.
• „Rebeka” Dafne di Morjē. Esmu lasījusi. Mazliet lubene, bet ne no sliktākajām.
• „Rietumu frontē bez pārmaiņām” Ērihs Marija Remarks. Esmu lasījusi. Klasisks romāns par kara bezjēdzīgumu. Vispār interesanti, ka topā ir tik daudz Remarka darbu, diez vai par tiem balso jaunieši.
• „Ronja – laupītāja meita” Astrida Lindgrēne. Esmu lasījusi, bet jau diezgan apzinīgā vecumā. Jauka un piedzīvojumiem pilna bērnu grāmata.
• „Rozes vārds” Umberto Eko. Esmu lasījusi. Neesmu no Eko faniem, bet viena no interesantākajām viņa grāmatām. Viduslaiki, detektīvs un grāmatas.
• „Šantarāms” Gregorijs Deivids Robertss. Neesmu lasījusi, bet kārtējais bestsellers. Spriežot pēc atsauksmēm, neesmu tā mērķauditorija.
• „Saplēstā krūze” Alfrēds Dziļums. Esmu lasījusi. Kārtējais izjustais latviešu cietējas stāsts.
• „Silva rerum” Kristina Sabaļauskaite. Esmu lasījusi. Iespējams, ka grāmata nav izcila, bet autore tik aizrautīgi raksta par Lietuvas vēsturi un tik patiesi ar to lepojas, ka atliek tikai nožēlot, ka mums nav nekā tam līdzīga.
• „Simts vientulības gadu” Gabriels Garsija Markess. Esmu lasījusi. Markess ir ārpus šīs realitātes un ārpus konkurences.
• „Smillas jaunkundzes sniega izjūta” Pēters Hēgs. Esmu lasījusi. Un jā, par šo grāmatu es nobalsoju.
• „Staburaga bērni” Valdis. Esmu lasījusi bērnībā. Un nepavisam kā obligāto literatūru. Simpātisks stāsts par draudzību un bērnības piedzīvojumiem.
• „Starp mums, meitenēm, runājot…” Zenta Ērgle. Esmu lasījusi agrā bērnībā. Kaut kas neaprakstāmi naivs un bērnišķīgs. Bet ļoti labi varu saprast balsotājus.
• „Stāsts par Sanmikelu” Aksels Munte. Esmu lasījusi, bet ļoti sen. Jaunībā man grāmata patika.
• „Straumēni” Edvarts Virza. Neesmu lasījusi. Un šajā vietā patiešām nedaudz nokaunos. Bet kad mācījos skolā, tā vēl nebija iekļuvusi obligātās literatūras sarakstos.
• „Stum stum” Andra Neiburga. Esmu lasījusi. Viens no retajiem stāstu krājumiem, kas ir ticis topā. Tas vien liecina, ka stāsti ir patiešām labi.
• „Trīs draugi” Ērihs Marija Remarks. Esmu lasījusi, bet sen.Viena no tām grāmatām, kuras jālasa jaunībā vai nekad.
• „Trīs musketieri” Aleksandrs Dimā. Esmu lasījusi. Droši vien nav ieteicams lasīt personām vecākām par četrpadsmit gadiem.
• „Trīs vīri laivā” Džeroms K. Džeroms. Esmu lasījusi. Jā, arī man noteikti ir slimas aknas.
• „Triumfa arka” Ērihs Marija Remarks. Esmu lasījusi. Viens no depresīvajiem Remarka darbiem. Bet man sāk likties, ka viņa šajā topā ir pārāk daudz.
• „Troņu spēle” Džordžs Mārtins. Esmu lasījusi pirms dažiem gadiem. Man patīk Mārtina sāga, bet nezinu vai es to patiešām gribu redzēt šajā topā.
• „Tūkstoš sauļu mirdzums” Hāleds Hoseinī. Neesmu lasījusi. Un pēc „Pūķa ķerāja” man pazuda interese par autora darbiem. Pat ja tajos ir izcilas cietējas.
• „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” Jānis Ūdris. Neesmu lasījusi. Vispār jau neesmu ievērojusi, ka autors būtu dikti populārs.
• „Un mūža meži šalc” Trigve Gulbransens. Esmu lasījusi. Kārtējais skandināviskais gruzons. Bet viņiem ir attaisnojoši iemesli. Ziemās tajā reģionā ir ļoti maz gaismas. Un tāpēc pasauli nav iespējams redzēt tās krāšņumā un pilnībā.
• „Uz kraujas rudzu laukā” Džeroms Deivids Selindžers. Esmu lasījusi, bet agrā jaunībā. Un saprotu gan tos, kam tā nepatīk, gan tos, kam patīk.
• „Vējiem līdzi” Margareta Mičela. Esmu lasījusi vēl tajos tagad neiedomājamajos laikos, kad lai to nopirktu bija grāmatnīca pāris stundas jānostāv rindā. Droši vien tāpēc stipri vīlos, jo nekā sevišķa jau grāmatā nav. Tomēr Skārleta ar savu nešpetno raksturu patīkami izceļas šajā pacietīgo cietēju kompānijā.
• „Vilkaču mantiniece” Ilona Leimane. Esmu lasījusi. Diezgan viduvējs romāns.
• „Vinnijs Pūks un viņa draugi” Alans Aleksandrs Milns. Esmu lasījusi. Mana pirmā grāmata.
• „Zaļā zeme” Andrejs Upīts. Esmu lasījusi. Grāmatu apdveš baisi nostāsti par bezgalīgi garām ainām, garlaicīgu sižetu un tās lasīšana tiek uzskatīta par īpašu mocību paveidu. Tā nu gluži nav. Patiesībā sakarīgs reālisma stilā rakstīts darbs. Tomēr grūti iedomāties, ka daudziem tieši šī varētu būt vismīļākā grāmata. Ja nu vienīgi nekas cits nav lasīts.
• Zemdegas Regīna Ezera. Esmu lasījusi. Viena no labākajām Ezeras grāmatām.
• Zigfrīda Meierovica trīs Annas Jānis Ūdris. Neesmu lasījusi.
• Zīļuks Margarita Stāraste. Nu, protams, ka esmu lasījusi. Kā jau iepriekš kaut kur minēju, tad Stāraste ir neglābjami sabojājusi manu tā jau bezcerīgo māksliniecisko gaumi. Starp citu, nesen pļāpājot ar jauniešiem atklājās, ka ir viena vecuma grupa, kura pat nenojauš par tāda „Zīļuka” eksistenci (nabadziņi). Neticami, bet fakts.
• „Zīmogs sarkanā vaskā” Jānis Lejiņš. Neesmu lasījusi. Bet pirms pāris dienām redzēju tāda paša nosaukuma televīzijas seriāla treileri. Ak, Dievs, esi mums žēlīgs. Ja nu tas patiešām kādreiz nonāk uz zilajiem ekrāniem.
• Zvejnieka dēls Vilis Lācis. Esmu lasījusi. Jāpiezīmē, ka šī ir latviešiem visai netipiska grāmata par kooperācijas attīstību piekrastes teritorijās.