Kā es nokļuvu pasākumā, kurā bija 60 sievietes un tikai 2 vīrieši?

Pavisam vienkārši, es aizpildīju* internetā ieraudzītu anketu. Un, hop, vakar piedalījos vēsturiskā notikumā – pirmajā Latvijas Grāmatu blogeru forumā, kurā bija tieši šāds dalībnieku sastāvs. Tur bija brīnišķīgi. Bet par visu pēc kārtas.

Forums notika lieliskajā Ogres bibliotēkā. Tā ir īpaši konstruēta un uzbūvēta ekovieda ēka, kurā viss ir pakārtots enerģijas taupīšanai tik lielā mērā, ka tālā smadzeņu stūrītī pamostas slēptas, aizvēsturiskas bailes – ja nu nejauši iemetīšu papīru nepareizajā atkritumu urnā, no sienas tūlīt izlīdīs knaibles, noraus tev roku un izbaros to leknajiem istabas augiem, kas bagātīgi izvietoti pie sienām. Vienkārši ekoloģiskajam līdzsvaram telpā.

Protams, es uzreiz apmaldījos tajos ekokoridoru viedajos labirintos un, ieraugot lielāku cilvēku pulciņu, kas apcerīgi blenza pa biedējoši milzīgu logu uz ārā esošo pļavu un plaukstošo kļavu, uzreiz devos pie viņiem, bet mani samulsināja viņu svinīgais grāmatu blogeriem neraksturīgais apģērbs un augstais vīriešu īpatsvars starp šīm personām. Sasodīts, izrādījās, ka šajā apbrīnojamajā bibliotēkā ir neuzkrītoši integrēta arī  ļoti populāra un darbīga dzimtsarakstu nodaļa un, jā, tā bija kāzu ceremonija, kurā man gandrīz izdevās piedalīties.

Atguvu telpisko orientāciju un nokļuvu pareizajā vietā, kurā sākās īpašās, neganti baudpilnās grāmatu blogeru izklaides – grāmatu maiņas punkta piedāvājuma aplūkošana ar neķītras iekāres pilnu skatienu un murmināšanu, ka man jau neko nevajag, sirsnīgi apskāvieni ar sen nesatiktiem grāmatu pasākumu dinozauriem, aizraujošas sarunas, stāsti un pļāpas, kā arī ļoti noderīgi priekšlasījumi un diskusijas. Viss, pilnīgi viss bija noorganizēts visaugstākajā kvalitātē. Te bija vislabākais blogeru maizīšu sponsors Jānis Roze, visgaršīgāko neglīto brauniju bija sarūpējusi Aija, visizskatīgākās dalībnieku bildes uzņēma Inga, Kristīne visus pieskatīja un svinīgi atklāja pasākumu, bet Ieva iedvesmoja uz jauniem blogošanas varoņdarbiem.

Pirmā bija vērtīga Aigas lekcija par tekstu radīšanu. Ak, tā būtu dikti noderīga, ja vien es šodien kaut ko no tās spētu atcerēties. Skaidrs, ka tekstos jāiznīdē liekvārdība (ha ha ha, kā tad!). Ieraugot ciešamo kārtu, tai vajag mest ar tējkannu, jo blogā nevienam nav jācieš. Divdabjus vispār ir jānodur ar uzasinātu apses mietu, lai nekad vairs neceļas augšā no  tekstrades mēslainēm un nezālienēm un nemēģina ielavīties pareizos rakstos (jā, kāpēc gan mūsu senči tādus ir izdomājuši un ielaiduši latviešu valodā?). Iespējams, ka blogā vajag ieviest kaķi, jo cilvēki grāmatas komplektā ar kaķiem mīl vairāk nekā grāmatas bez tiem, kaķis ir minēts bloga sauklī, un man ir pat vairāki kandidāti bloga kaķa štata vietai.

Tomēr šobrīd modīgā tekstu primitivizēšana un obligātā pavēles formas lietošana ierakstos manī nekad nav radījusi vēlmi kaut ko pēc šiem principiem veidotu izlasīt vai komentēt. Tieši pretēji, tāda stila blogus uzreiz taisu ciet un reti atveru. Es apzinos, ka lielākā daļa cilvēku ir tik aprobežotas personas, ka uz viņiem tas patiešām darbojas, bet mana bloga lasītāji, visticamāk, tādi nav. Ja jūs šo lasāt, tad esat starp tiem retajiem izredzētajiem, kas spēj noturēt uzmanību uz veselu lappusi tekstu. Apsveicu!

Sekoja diskusijas par izmaiņām lasītāju paradumos. Iepriecinošā nav daudz, bibliotēkas slēdz ciet, cilvēki latviešu valodā lasa aizvien mazāk, toties pēdējos gados vairāk pieprasa latviešu literatūru. Jaunieši lielākoties lasa angļu valodā. Pirms pieciem gadiem Karīnai Gleitnerei ar erotiskajiem romāniem esot izdevies piesaistīt grāmatām kādu daļu sieviešu auditorijas, kas pirms tam nav lasījusi vispār, bet viņas arī tagad neko citu nelasot kā tikai šo žanru. Skaidrs, ka pēc “Saplēstajām mežģīnēm”  neviens pie Prusta neķersies.

Blogeri lasītāju izvēli ietekmē maz, tā apgalvo grāmatu pārdevēji, un es viņiem ticu. Vispār grāmatu blogeri ir tik šaurs un mazpazīstams burbulis, ka viņu skandāli ir tik necili, ka tos nepamana pat citi grāmatu blogeri.  Toties radio ir spējīgs ne tikai izraisīt asiņaino genocīdu Ruandā, bet arī motivēt Latvijas cilvēkus iegādāties kādu jaunu romānu. Pēc “Radio mazās lasītavas” raidījumiem allaž vairāki pircēji ienākot grāmatnīcā, lai iepirktu tur reklamēto literatūru. Lasīju psiholoģisku pamatojumu šim fenomenam, ka tādām bezķermeniskām balsīm, kas mums skan galvā, ir nepatīkami tiešs iespaids uz mūsu rīcību. Par to der padomāt. Mierinājumam jāpiebilst, ka grāmatu blogeru ierakstus rūpīgi studē grāmatu pārdevēji, jo saprotamu iemeslu dēl viņi visas veikalā atrodamās grāmatas izlasīt nespēj.

Sekoja aizraujoši instagramā mītošu blogeru stāsti par pieredzi šajā portālā. Atzīstos, ka maz ko tur lasu, jo parasti ātri apnīk tur valdošā izmisīgā, uzmanību alkstošā kņada. Pagaidām esmu tikai ievērojusi, ka tur ir divu veidu grāmatu bildes – vienās tās ir taisnas, bet otrās novietotas slīpi. Stāsti par grāmatu fotografēšanas aizkulisēm bija forši, skaidrs, ka cilvēki to darot, ir labi pavadījuši laiku, tomēr ir sajūta, ka aiz burvīgajām kleitām, smukajiem aksesuāriem un pareizajiem foniņiem instagramā ir pazudis pats būtiskākais – grāmatas.

Labas ziņas ir arī visiem Latvijas grafomāniem. Izrādās, ka ir tādi beta lasītāji, kas gatavi upurēties, lai padarītu šo pasauli par labāku vietu –  konkrēti tādu, kurā ir mazāk nekvalitatīvu pašizdotu grāmatu – un sola izlasīt un izlabot nepilnības tekstos. Lai viņiem visiem veicas!

Noslēgumā Aija mūs laipni izvadāja ekskursijā pa Ogres bibliotēku, bet tas būs atsevišķs stāsts. Pasākums bija patiesi iedvesmojošs – redziet, pat atvēru veco blogu, jo pēkšņi sagribējās kaut ko uzrakstīt. Milzīgs paldies foruma organizatoriem, atbalstītājiem un pārējiem dalībniekiem! Bija prieks satikt tik daudz grāmatmīļu vienā telpā un vienā laikā. Cerams, ka būs arī citi šādi forumi.

*Nekad nemēģiniet to atkārtot savās mājās. Spiest uz aizdomīgām saitēm internetā var tikai īpaši zinošas personas kontrolētos apstākļos.