Jaunais gads ir sācies ar domu atgriezties pie bloga. Turklāt pie klasiskā, vecmodīgā wordpress bloga, kādus daži vēl raksta, un negaidīti daudzi tomēr lasa. Pēdējos gados ir piedzīvots tik daudz – pandēmija, krievu agresija Ukrainā un draņķīgas lietas arī citur pasaulē, tāpēc gribas kaut ko pazīstamu un stabilu no laikiem, kad dzīve vēl bija rāma un rimta. Iesākumam sakrāvu kaudzītē pēdējos gados savāktos papīra formāta literāros labumus, kurus esmu ieguvusi dažādos interesantos veidos, un ielikusi plauktā ar domu, ka kādreiz tak derētu izlasīt. Un klusi nopriecājos, jo sanāca nevis kaudzīte, bet, ziniet, kārtīga grēda. Tā, kas redzama bildītē.
Patiesībā nekā daudz tur nav, gada laikā to visu varētu mierīgi izlasīt. Pie tādas kaudzes droši vien tiek jebkurš normāls grāmatu daudzlasītājs, jo, kas mūs visvairāk biedē? Pareizi – doma, ka gribēšu kaut ko paņemt palasīt, bet visas grāmatas mājās būs izlasītas. Tas būtu šausmīgi, vai ne? Starp citu, kādu pusi no bildē redzamajām grāmatām nemaz neesmu pirkusi, bet tās pie manis ir atnākušas pa dažādiem, tikai katrai grāmatai lemtiem un dažreiz pat aprakstīšanas vērtiem ceļiem. Vienīgais, ko neizmantoju grāmatu ieguvei, ir sadarbība ar izdevniecībām, jo blogi, kas to dara, ātri vien paliek stipri vienveidīgi un garlaicīgi. Šo blogu rakstu tikai savai izklaidei un priekam, un pilnībā izbaudu savu brīvību izteikties par visu, ko vien vēlos.
Vai es visu šo kaudzi šogad izlasīšu? Protams, ka nē. Kāpēc gan lai es to darītu? Galu galā mani vienkārši priecē tās esamība. Dažas grāmatas gan tiks lasītas kaut vai, lai atdotu tās likumīgajiem īpašniekiem, un atbrīvotu vietu jaunām.
Šogad gribu uzrakstīt par dažām labām grāmatām, un ir sakrājies daudz ideju, no kurām, pārceļot tās uz blogu, ceru atbrīvot smadzenes, lai vietā varētu ieperināties citas tikpat spalvainas domas. Gan pasaule kopumā, gan arī mazliet kompaktākā un noslēgtākā grāmatu pasaule vēl joprojām ir nebeidzamu atklājumu un pārsteigumu pilnas. Plānoju pastāstīt arī par dažiem netradicionāliem grāmatu ieguves veidiem, dažu izdevniecību produktu īpatnībām, apmeklēt ar literatūru saistītus pasākumus (diemžēl šogad nebūs tradicionālās Grāmatu izstādes Ķīpsalā), kā arī nedaudz atgriezties pie interesantiem vēsturiskiem izdevumiem un parakāties pa savu mūžam mainīgo grāmatu plauktu, kas nekad nebūs pilnībā nokomplektēts, jo citādi nogrims tuvējā upītē. Tomēr neko daudz nesolu. Kas to lai zina, ko šis gads mums atnesīs.
Tāpat kā miljons citu interneta lietotāju vienu vakaru paniekojos čatojot ar mākslīgo intelektu (MI) ChatGPT saitē. Pirmie iespaidi bija diezgan pārsteidzoši. Vispirms jau mākslīgais intelekts diezgan labi māk sazināties latviešu valodā. Protams, ir kur vēl augt, ir dažādas gramatiskas kļūdas un ne vienmēr MI lieto pareizus locījumus, bet godīgi jāatzīst, ka kopumā tas raksta labāk par vidusmēra latviešvalodīgo interneta lietotāju. Angļu valodu saziņā vēl neizmantoju, bet pieļauju, ka tajā MI rakstīs vēl labāk. Tomēr jāpiemin, ka mākslīgajam internetam ir zināmas grūtības atbildēt uz konkrētiem jautājumiem. Piemēram, tas uzskata, ka govis var būt arī zaļā krāsā, kas no MI viedokļa ir pavisam loģiski, jo internetā netrūkst ne zaļu, ne rozā govju bilžu, taču pieļauju, ka MI ir spējīgs ātri mācīties un šīs lietas apgūt, un tas ir tikai laika jautājums. Dažos jautājumos mākslīgais intelekts uzreiz atzinās, ka tam nav pietiekami daudz zināšanu, lai uz tiem atbildētu. Un brīžiem uzkārās pavisam, jo bija saradies pārāk daudz gribētāju ar to sazināties.
Toties attiecībā uz visādām filozofiskām tēmām mākslīgais intelekts izrādījās neparasti spējīgs – nu īsts humanitārais daiļdirsējs – un ātri un veikli cepa augšā esejas par jebkuru abstraktu tēmu, ko palūdzu (brīvību, laimi, u.c.). Turklāt dažādos stilos. Nudien es nekad nevarētu uzrakstīt tik gludus un tik labi strukturētus tekstus kā MI. Sarakstīties ar programmu bija valdzinoši un vienlaikus arī biedējoši, un man radās daudz jautājumu, kurus tagad gribētos papētīt dziļāk. Skaidrs, ka MI ir tikai spogulis, kurš savāc, analizē un pēc tam mums parāda tikai to, ko mēs paši internetā esam ielikuši. Vai arī tāds liels, gudrs papagailis, kurš veikli atlasa un atstāsta dzirdēto. Protams, uzreiz atmiņā sāk nākt visādi daiļdarbi, kuros MI ir uzvedies briesmīgi draudīgi, nešķīsti un cilvēkiem naidīgi. Tomēr skaidrs, ka mākslīgais intelekts ir mūsu pašu atspulgs, un varbūt tāpēc no tā ir mazliet bail.
Skatoties, cik veikli MI margo dažādus tekstus, uzreiz radās jautājums, vai tas varētu rakstīt blogus cilvēku vietā. Te programmas dotā atbilde. Saprotams, ka var.
Apzinoties mašīnu spējas apkopot dažādu informāciju, nākas aizdomāties, ka tām kā kolektīvās informācijas pārzinātājām nudien ir lielāks potenciāls radīt unikālu saturu nekā viena atsevišķa cilvēka smadzenēm. Jāatceras gan, ka tās pašas pagaidām neko jaunu neizdomās, tikai analizēs un apkopos, ko uzrakstījuši cilvēki. Tomēr pēc MI atbildes mazliet aizdomājos, kas ir tas īpašais personiskais un emocionālais saturs, kuru es varu dot savam blogam, lai tas ar kaut ko atšķirtos no MI rakstītā. Un domāju vēl joprojām, jo, godīgi sakot, MI nebūtu ne mazākās piepūles atdarināt mani un manus tekstus. Ja man tagad būtu uzdots kā skolā rakstīt visādas bezjēdzīgas esejas, es bez sirdsapziņas pārmetumiem izmantotu MI palīdzību. Turklāt tā radītais nav plaģiāts, bet oriģināls saturs.
Ai, iespējams jau tagad zināmu daļu tekstu rada izpalīdzīgais mākslīgais intelekts. Palūdzu tam uzrakstīt tekstu par rakstīšanu un, lūdzu! Te tas būs. Un es droši vien tā nevarētu uzrakstīt, vai vismaz tas man prasītu krietni vairāk laika.
Nobeigumā palūdzu MI uzrakstīt erotisku stāstu un dabūju šo. Un piedevām atklāju, ka tam nav svešā arī zināma cenzūra. Tagad gan ir skaidrs, ka visus tos neskaitāmos un vienveidīgos erotiskos romānus patiešām raksta roboti.
Linda Nemiera “Rīgas raganas”, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2021.
Kad Rīgas Grāmatu svētkos apmaiņas punkta plauktā pamanīju šo romānu, uzreiz sapratu, ka tā ir īpaša Rīgas raganu tieši man sūtīta zīme, ka grāmatu jāizlasa.
Un izlasīju arī. “Rīgas raganas” ir saistoši uzrakstīts urbānās fantāzijas romāns. Tajā, protams, ir atrodams glīts žanra klišeju komplekts, bet tā jau šim žanram piederošajos romānos pieņemts. Galvenā varone Ieva Mellupe ir apveltīta ar interesantu talantu – viņa spēj sazināties ar mirušajiem. Tās nudien ir saimniecībā noderīgas spējas, ja vajag atrast kādu apslēptu mantu, lai gan šķita, ka dažreiz metāla detektors būtu praktiskāka izvēle, vai saņemt palīdzību matemātikas uzdevumu atrisināšanā no sen mirušām skolotājām, ja paveicas un kāda patiešām ir nomirusi klasē pie tāfeles. Ievai ir arī plaša un ļoti kolorīta ar dažādiem pārdabiskiem talantiem apveltīta ģimene, kas mīt milzīgā komunālajā dzīvoklī, un patīkams piemājas bomzis Laimonis. Vēl galvenajai varonei ir sen traumēta, tomēr regulāri ņerkstoša potīte, neizteiksmīga āriene, nosliece uz lieko svaru un mūžīgas finansiālas problēmas. Un, kas gan var noiet greizi, ja viņa mazliet piepelnās, izmantojot savas īpašās spējas vecmeitu ballītēs vai izpalīdzot klientiem, kas meklē pazudušas lietas. Tomēr vienreiz parādās spoks, kas neuzvedas kā kārtīgai ektoplazmas matricai pienāktos, un tad jau sāk notikt arī citas dīvainas un tumšas lietas, bet par tām labāk Lindas Nemieras romānā izlasīt pašiem.
Par spokiem latviešu literatūrā rakstīja jau Vizma Belševica un Jānis Jaunsudrabiņš, šī tēma ir daudz apspēlēta kino, seriālos un animācijas filmās, un šķiet, ka par to uzrakstīt kaut ko jaunu ir sarežģīti, tomēr “Rīgas raganas” man patiesi patika, pat ja spoki, romāna personāži un sižeta sarežģījumi ne vienmēr bija pārliecinoši. Grāmata mani nopirka ar jaukiem Rīgas aprakstiem un stāstiem par jūgendstila arhitektūru. Arī autores ideja par Rīgas īpašo uzbūvi bija laba. Tāpat nelielā humora piedeva stāstu padarīja vieglāku un baudāmāku. Protams, man būtu paticis, ja romāns būtu rūpīgāk nostrādāts, ne tik virspusējs un beigas tomēr šķita nedaudz sasteigtas un nošpikotas no Raiņa, kurš savukārt tās ir aizņēmies no cita klasiķa, un tā mēs nonākam pie rakstnieku mūzīgās nolemtības atkal un atkal atkārtot kādu sižetu. Tomēr savā žanrā “Rīgas raganas” ir visnotaļ pieklājīga grāmata, un latviešu literatūrā vispār gribētos lasīt vairāk urbānās fantāzijas romānu. Un ne tikai par Rīgu, jo mums taču ir vēl citas senas pilsētas ar interesantu vēsturi un seniem noslēpumiem.
Edvarts Virza “Straumēni. Vecā Zemgales māja gada gaitās”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1989.
Šodien ir Latvijas dzimšanas diena, un Edvarta Virzas poēma par veco Zemgales māju ir grāmata ar tikpat sarežģītu likteni, kāds ir bijis mūsu valstij. Autora ilgi izauklēta un lēnām tapusi jau no Pirmā pasaules kara laikiem, tā piedzīvoja pirmpublicējumu 1933. gadā, un uzreiz kļuva ļoti populāra, tika lasītāju mīlēta un kritiķu slavēta, bet pēc Padomju Savienības okupācijas tika aizliegta, un to nedrīkstēja nemaz pieminēt. Tas lielā mērā noteica arī manas attiecības ar Virzas grāmatu. Bērnībā daudz laika pavadīju senču mājās, kuras sauca par “Straumēniem” un, protams, biju dzirdējusi, ka ir arī tāda grāmata, bet aizliegta un bibliotēkā nedabūjama. Kad astoņdesmito gadu beigās beidzot “Straumēnus” atkal izdeva Latvijā, dzīvē bija citas aktualitātes un grāmata palika plauktā nelasīta, un varbūt labi, ka tā. Lai pilnībā izbaudītu Virzas poēmu prozā, nedaudz dzīves pieredzes un daži gadu desmiti lasītājam nāk tikai par labu.
Grāmatas ievada daļā ir brīnišķīgs veco “Straumēnu” māju apraksts. Tālāk secīgi četrās nodaļās ir aprakstīta saimes dzīve visos četros gadalaikos – pavasarī, vasarā, rudenī un ziemā – tā izejot pilnu gada ciklu skaistā noslēgtā kompozīcijā, kas nolemta mūžīgi atkārtoties, un brīžiem nesaproti vai tā ir domāta paradīze, vai kāda īpaši izsmalcināta elle.
Lai nu kā, “Straumēni” nudien ir viena no poētiskākajām grāmatām latviešu literatūrā, un lasot to varēja pilnībā izbaudīt. Te ir bezgala skaista valoda, episki dabas, darbu un svētku apraksti, mūžīgais dzīves cikls, esamības stabilitāte, rimtums un viedums. Grāmata ir ļoti daudzslāņaina, tur var atrast atsauces uz antīko kultūru, pagānismu un autoritārismu. Jebkuru “Straumēnu” rindkopu var izmantot kā skaistu citātu. Mani visvairāk pārsteidza Virzas meistarīgi aprakstītais “Straumēnu” pasaules skanīgums, jo gandrīz vai katra aina galvā uzbūra skaņu pavadījumu, kas lasot patīkami papildināja tēlojumus. Upei, vējiem, kokiem, cilvēkiem un mājai – katram poēmā ir sava balss.
Grāmatā praktiski nav sižeta, tā vairāk ir kāda mītiska un cikliska procesa apraksts. Arī saimes ļaudis ir tikai idealizēti tēli, un lielākajai daļai no viņiem mēs tā arī neuzzinām vārdus. Pieļauju, ka saimnieku sauc par Jāni tikai tādēļ, lai autors varētu tekstā ievīt krāšņu Jāņu svinību aprakstu.
Protams, lasot “Straumēnus” ar šī brīža izpratni, ir redzams , cik ļoti šī saime dzīvo pēc kādas utopiskas sektas, kādas dikti mīl šausmu filmu režisori, likumiem. Pēc iespējas lielāka noslēgtība no pasaules. Gandrīz nekāda ārēja izglītība, izņemot saimnieka dēlu, pārējie bērni netiek laisti nekādās skolās, jo tikai mājās var viņiem iemācīt pareizās zināšanas. Nekāda medicīna, tikai saimnieces zāļu tējas. Izteikts patriarhālisms un aizbildnieciskas saimnieku un kalpu attiecibas. Galvenais ir nepieļaut nekādas izmaiņas, nekādu attīstību, neko jaunu. Var saprast, kāpēc autors ir izveidojis tādu neeksistējošu autoritāru ideālo pasauli, bet tā ir tik ļoti atrauta no realitātes, ka brīžiem kļūst biedējoša, un sāk atsaukt atmiņā, piemēram, lielisko Ari Astera šausmu filmu “Midsommar” (“Saulgriežu kults”), kas gluži labi varētu norisināties mūsdienu “Straumēnos”.
Atmiņa arī nav vairāk nekas cits kā pagājušās dzīves atspīdums mūsu prātā. Tāpēc iešana pa atmiņu pēdām ir iešana pa miroņu valstību.
Vispār jau “Straumēnu” ietekme uz latviešu literatūru ir bijusi nozīmīga. Nu un ne tikai literatūru, ja reiz ir bijuši cilvēki, kas poēmai par godu ir nosaukuši savas mājas. Tā ir viena no poētiskākajām grāmatām, kas iznākusi mūsu valsts pastāvēšanas laikā, un nudien nav pelnījusi, ka ar tās bezgala garajiem un gleznainajiem aprakstiem spīdzina skolas vecuma jauniešus, kuriem lielākoties pietrūks pieredzes tās izbaudīšanai.
Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.
Nobeigumā par “Straumēniem”, kas šobrīd atrodas manā grāmatu plauktā. Šī poēma ir piedzīvojusi vismaz septiņpadsmit dažādus izdevumus un ir viena no visvairāk izdotajām latviešu literatūras grāmatām. Es lasīju laikam visbiežāk sastopamo “Straumēnu” izdevumu – “Liesmas” 1989. gadā izdoto sējumiņu askētiski noformētos tumši zaļos vākos ar Imanta Ziedoņa priekšvārdu un Viestura Vecgrāvja pēcvārdu, kas iznāca 90 000 eksemplāru un maksāja veselus 3 rubļus. Šķiet, ka šis izdevums tolaik kopā ar Sprīdīša bibliotēku bija katras grāmatas lasošas latviešu ģimenes lakotajā sekcijā.
Laika gaitā man ir pieklīduši vēl divi “Straumēnu” izdevumi no perioda, kad grāmata bija aizliegta, to izmeta no bibliotēkām un iznīcināja. Tāpēc tām piemīt savdabīgs valdzinājums, un, šos sējumiņus paņemot rokās, dažreiz aizdomājos, kā mazās, trauslās grāmatiņas ir izdzīvojušas līdz šim brīdim. Viens no tiem ir poēmas sākotnējā izdevēja “Valtera un Rapas” 1938. gadā izlaistais piektais iespiedums glītos audekla vākos ar atturīgi cēlu un elegantu noformējumu.
Pēc dzejnieka nāves viņa atraitnei Elzai Stērstei radās kaut kādas domstarpības ar “Valteru un Rapu”, jo 1940. gadā daļa no izdevuma tirāžas pēc Latvijas okupācijas tika iznīcināta. Tāpēc kara laikā “Straumēnus” turpināja izdot izdevniecība “Zelta ābele”. Attēlā ir redzams 1942. gadā iznākušais Virzas poēmas 9. izdevums ar Oskara Norīša ilustrācijām un zīmīgajiem zirgiem uz vāka, kas maksājis 3,40 reihsmarkas un izdots 5000 eksemplāros. Un acīmredzami ir daudz ko pieredzējis.
Jānis Joņevs “Decembris”, biedrība “Ascendum”, Rīga: 2022.
Novembrī ierasts lasīt latviešus vairāk nekā citos mēnešos, lai gan tāpat tos lasu regulāri arī pārējos mēnešos bez īpaša iemesla, ja vien kas labs ir izdots. Un tātad ir mums tāds populārs un atzīts rakstnieks – Jānis Joņevs. Viņa “Jelgava 94” bija negaidīti laba grāmata par deviņdesmito gadu metālistiem, un pēc tās motīviem pat tika uzņemta filma (diemžēl ne tik laba). Savukārt Joņeva stāstu krājums “Tīģeris” pirms pāris gadiem saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs. Tādēļ, kad Rīgas Grāmatu svētkos ieraudzīju autora jaunāko grāmatu – dokumentālo detektīvromānu “Decembris” par krietni simpātiskāku cenu nekā grāmatnīcās, daudz nedomājot to uzreiz nopirku.
Pēc skata “Decembris” ir maza, plāna grāmatiņa, kuru ieraugot, visi parasti sāk aizrautīgi apspriest, kur palikusi Valsts kultūrkapitāla fonda nauda, kura esot dāsni piešķirta šim izdevumam, un kāpēc tā fiziskais veidols ir tik necils, fonti sīki, vāki mīksti un neizteiksmīgi, u.c. Man subjektīvi tas netraucē un grāmatas mazais izmērs tikai priecē, jo līdz ar to šis izdevums fiziski aizņem mazāk tik deficītās vietas grāmatu plauktā. Galu galā papīrs un tipogrāfiju pakalpojumi tagad ir kļuvuši dikti dārgi, un arī autoram un grāmatas veidotājiem no kaut kā tak ir jādzīvo. Un gribas domāt, ka “Decembris” atbilstoši savam saturam ir vizuāls mēģinājums atdarināt deviņdesmito gadu krimināllubeņes, lai tā lasītājs varētu labāk izjust aprakstīto laiku un tā atmosfēru. Attēlā zemāk var salīdzināt Joņeva romāna un Fantomasa izdevumus. Ieliekot plauktā blakus tie nudien izskatās līdzīgi.
Par ko šī grāmata vispār ir? Ar šo jautājumu autors pats mokās, kad mēģina sava darba jēgu vienā teikumā noformulēt VKKF (Valsts kultūrkapitāla fonds, tas tagad ir tik trendīgs, ka nudien būtu nepiedienīgi to nepieminēt grāmatu blogā) priekšā. Pirmkārt, jāpiemin, ka romāns ir rakstīts true crime žanrā, kas latviešu literatūrā nemaz tik plaši pārstāvēts nav. Otrkārt, tas ir par maniakiem. Tie jau arī mūsu literatūrā netiek bieži apdzejoti. Ātrumā prātā nāk tikai Grūtups, Berelis un Kellijas Klānas “Baltā odze” (neko no visa minētā neesmu lasījusi), bet varbūt latviešu maniaki mitinās Vakara romānos un citās man nezināmās margināli literārajās teritorijās.
Tātad, meklējot urbānos mītus, Joņevs ir uzdūries baisam stāstam par maniaku, kas saviem upuriem ir izgriezis sirdis. Tas izklausās pēc patiesi labas pilsētas leģendas, bet nekā nebija. Izrādās – vistīrākā patiesība. 1997. gada decembrī nedēļas laikā patiešām ir notikušas vairākas šādas slepkavības. Tā nu autors lēnām mēģina noskaidrot, kas tur noticis. Grāmatas pirmajā daļā viņš klejo pa 1997. gada preses izdevumu dzeltenajām un ne tik dzeltenajām lapām un mēģina salikt kopā asiņaino puzli. Tas ir jauks kaleidoskops, kas atsauc atmiņā deviņdesmito gadu vājprātu, vispārējo haosu, neziņu un nestabilitāti. Autors raksta patīkamā, asprātīgā stilā, viņam ir laba humora izjūta un ļoti personīga attieksme pret faktiem un prese ziņām. Tiek pieminētas pat “Vakar ziņu” vakara meitenes, ne tikai dažādas izmeklēšanas detaļas. Grāmatas otrajā daļā Joņevs tiekas ar izmeklētājiem, kas mēģina atcerēties tālā 1997. gada decembra notikumus, kā arī turpina pārdomas par dīvainām sakritībām, un kas tur vispār notika, un ko slepkava darīja ar izgrieztajām sirdīm.
Atzīstos, ka Joņeva “Decembris” man patiešām patika. Uz šī brīža latviešu literatūras kopējā fona, kuru veido sakarīgo rakstnieku diezgan garlaicīgie pasūtījuma darbi par citiem sakarīgajiem, bet jau mirušajiem rakstniekiem, un vēl garlaicīgākie pēc publikas pasūtījuma sarakstītie vienveidīgie it kā erotiskie romāni, “Decembris” bija savdabīgs, oriģināls un atšķirīgs detektīvromāns. Tas ļāva uz brīdi aizceļot laikā uz skarbajiem deviņdesmitajiem gadiem, atcerēties pagātni, un saprast, cik tālu esam tikuši no turienes prom. Interesanti, ka atcerējos grāmatā pieminētās Ineses Misānes nedienas, kapsētas slepkavu un pat Liepājas sātanistus, bet maniaku, kas cilvēkiem izgrieza sirdis nezinu kāpēc, bet neatceros nemaz. Tādas ir mūsu atmiņas īpatnības. Katrā ziņā ar interesi gaidīšu, ko autors uzrakstīs turpmāk.
Mēs, lasītāji, esam garlaicīgi nūģi un ar slepkavībām nenodarbojamies. Mums ļoti patīk lasīt un spriest – par slepkavībām, ārprātu, cietumu. Mums pašiem nekas interesants nenotiek, tad nu lasām un spriežam, vai tā varēja būt un kāda tam jēga. Mēs gribam saprast.
Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.
Nobeigumā ar Joņeva romānu nesaistīts fakts. Atbilstoši nejaušām sakritībām nesen tiku pie Latvijas Policijas akadēmijas tieši 1997. gadā izdotās “Kriminālista rokasgrāmatas” par objektu aprakstiem. Tā ir burvīga grāmata ar detalizētām ilustrācijām, no kuras var saprast, ka izmeklētājiem tobrīd ir bijis aktuāli smalki pārzināt ne tikai visas buldozera detaļas un videokasešu uzbūvi, bet arī atpazīt nikerbokerus. Turklāt no zemāk ievietotās bildes varam uzzināt, ka tajā laikā par cilvēkiem tiek uzskatītas tikai personas ar dzimumlocekļiem.
Parasti regulāri apmeklēju lielās Latvijas grāmatu izstādes Ķīpsalā, tomēr šajā nedēļas nogalē pirmo reizi biju arī mazāka mēroga pasākumā – Rīgas Grāmatu svētkos. Jāpiezīmē, ka varēju tajos pabūt tikai stundu piektdienas pēcpusdienā, bet daži subjektīvi iespaidi abu pasākumu salīdzināšanai radās. Un skaidrs, ka visas nelaimes pasaulē rodas no salīdzināšanas. Pasākumi Ķīpsalā, protams, ir plašāki un telpas laikam tehniski ir piemērotākas izstādes stendu izvietošanai, visu vajadzīgo tehnisko pieslēgumu izveidošanai un pietiek vietas vairākām skatuvēm. Tomēr Ķīpsalas halles savā būtībā ir tādas mazliet bomzīgas. Tur vienmēr paralēli grāmatu pasākumiem tiek ceptas kaut kādas desas, darbinieku attieksme ir rūpīgi saglabāta vēl no deviņdesmitajiem gadiem, un pilns ar visādiem jokainiem reliģisku un tamlīdzīgu dīvainu grāmatu piedāvājumiem. Ķīpsalā parasti paralēli grāmatu izstādei notiek izglītībai veltītais pasākums “Skola” un līdz ar to tur valda paliela un brīžiem tomēr traucējoša kņada, kuru papildina trokšņu fons, ko rada vairāki paralēli pasākumi (vienreiz pat veseli pieci), kas pilnā skaļumā notiek dažādās telpas vietās. Piedevām Ķīpsalā apmeklētājiem jāpērk ieejas biļetes.
Savukārt Rīgas Grāmatu svētkos ieeja apmeklētājiem bija par velti. Pasākums norisinājās mūsu Gaismas pils pirmajā stāvā, un tas vien jau ieejot telpā radīja – droši vien izklausās smieklīgi un naivi – gaišu un patīkamu svētku noskaņu. Jāatzīstas, ka Nacionālajā bibliotēkā bija sanācis būt tikai vienu reizi, kad tur notika Sējēja konkursa noslēgums, un ikdienā to neapmeklēju. Tomēr pati telpa ir brīnišķīga – plaša, gaiša. Pāri visam majestātiski slejas Tautas grāmatu plaukts. Apkārt ir grāmatu veikaliņi, tematiskas izstādes un kafejnīcas. Iespējams, ka noskaņu ietekmēja arī izstādes apmeklētājiem neredzamo bibliotēkas krājumu klusā klātbūtne, bet bija sajūta, ka šī ir, lai arī neliela, tomēr ļoti piemērota vieta grāmatu svētkiem.
Par pasākuma dalībniekiem – izdevniecībām – to, šķiet, bija pat vairāk nekā Latvijas grāmatu izstādē pavasarī, un kā jau minēju, nemaz netraucēja Ķīpsalā ierasto turku grāmatu, dianētikas adeptu vai astroloģijas stūrīšu trūkums. Ierasto steliņģu vietā gan bija grāmatu letes, un ne visās vietās varēja uzreiz saprast, kas tā par izdevniecību, tomēr tas netraucēja, jo parasti vairāk pētu pašas grāmatas nekā to, kas atrodas aiz tām.
Arī grāmatu apmaiņas punkts darbojās tieši tā kā parasti. To apzinīgi pieskatīja Rīgas centrālās bibliotēkas darbinieces un ap tā plauktiem visu laiku pulcējās cilvēki. Jārēķinās, ka labākās grāmatas tur, protams, pazūd ātri, un jau no rīta tur esot grozījušies cilvēki ar lieliem maisiem, kas mēdzot aši savākt labākās grāmatas, tomēr man izdevās atrast ķīniešu literatūras klasiku – Lao Še “Rikšas” 1963. gada izdevumu ar glītā rokrakstā ar neticami sarežģītiem ķīniešu hieroglifiem aprakstītu pirmo lapu (salasāms bija tikai viens vārds – Ilga).
Kultūras programmas pasākumi notika 1. stāva ātrijā – principā tas ir turpat blakus izdevniecību stendiem, kur bija iekārtota neliela skatuve un sēdvietas klausītājiem. Atšķirībā no Ķīpsalas te visi pasākumi notika pēc kārtas, nevis vairāki vienlaikus, un to norise tika translēta pa skaļruņiem, un bija pietiekami saprotami dzirdama visā izstādes teritorijā, kamēr staigāju iepērkot grāmatas, satiekot pazīstamus grāmatu cilvēkus un izbaudot atmosfēru. Tā izdevās apvienot patīkamo ar lietderīgo un daļēji noklausīties sarunu ar Zani Daudziņu par grāmatām, rakstīšanu, elpošanu un uzstāšanos. Pēc tam sākās saruna ar rakstnieku Oskaru Vizbuli, kas, teiksim tā, nebija kupli apmeklēta, bet izklausījās interesanta un izjusta (par visu mūsu vientulību un tamlīdzīgi), diemžēl man bija jau jādodas prom, tomēr mazāk pazīstamiem autoriem nudien vajadzētu krietni vairāk reklāmas.
Grāmatu pirkšana man nav galvenais Grāmatu svētku apmeklējuma mērķis, bet dažas saprotams iegādājos, jo šādos pasākumos ir patīkami plašs grāmatu piedāvājums, kāda nekur citur nav. Dažām izdevniecībām bija patiešām labi piedāvājumi par saprātīgām cenām. Piemēram, pasakaini skaistās ilustrētās Harija Potera pirmās grāmatas te varēja nopirkt par krietni zemāku cenu nekā veikalā. Kā var redzēt attēlā, šoreiz vairāk iepirku latviešu autorus ar domu, ka tos vismaz jānopērk (zinām jau, ka grāmatu pirkšana un lasīšana ir divas ļoti dažādas lietas). Protams, esot bijusi arī persona, kas paziņojusi, ka te jau visi atnesuši to, ko neviens nepērk, bet tā gluži neizskatījās. Nez kāpēc daudzi kaut ko pirka, lai gan bija piektdiena un liela daļa apmeklētāju izskatījās sasnieguši dzīves lapkriti, vai varbūt pat jau sērsnu, tātad visticamāk jau kļuvuši par pensionāriem ar ierobežotu budžetu. Skaisto Harija Potera izdevumu kaudzīte strauji ruka un “Lasīšanas pandēmijai” nopirku pēdējo eksemplāru.
Droši vien jau sapratāt, ka Rīgas Grāmatu svētki Nacionālajā bibliotēkā man patiešām patika. Daudz grāmatu, lieliska noskaņa, patīkama atmosfēra, mazāk bezjēdzīgas kņadas, bezmaksas ieeja apmeklētājiem un nudien nepietrūka desu, dianētikas fanu, astrologu stūrīšu un nīgro darbinieku, kas allaž uzrodas Ķīpsalā. Liels paldies organizatoriem, dalībniekiem un visiem tiem jaukajiem, bet man nezināmajiem cilvēkiem, kas mums grāmatmīļiem tādus bija sarīkojuši. Nudien labprāt grāmatu svētkus bibliotēkā apmeklētu arī nākamajos gados.
Šodien paiet tieši desmit gadi, kopš publicēju pirmo ierakstu šajā blogā. Desmit gadi, jā. Un kādi vēl gadi! Pandēmija. Karš, kas vēl joprojām turpinās, un Ukraina mums visiem saviem spēkiem būs jāatbalsta vēl ilgi. Laikā, kad sāku rakstīt blogu, pasaulē lielāko satraukumu radīja zirga gaļa burgeros. Tagad ir skaidrs, ka pasaule ir neatgriezeniski mainījusies, un mūs gaida realitāte ar idiotisku nosaukumu – jaunais normālais, kas nepavisam nav tik normāls, kā izliekas.
Gadi ir bijuši dažādi, brīžiem rakstīju vairāk, brīžiem nerakstīju nemaz, tomēr kopā šajā laikā blogā ir publicēti vairāk nekā 300 ieraksti un vēl vismaz tikpat daudz rakstu klusi dzīvo galvā nepierakstīti, līdz kāds no tiem sāk lauzties brīvībā un paliek pavisam neciešams. Tad tas top pierakstīts, publicēts un laimīgi aizmirsts.
Nedaudz statistikas – šo desmit gadu laikā esmu izlasījusi vairāk nekā 800 grāmatu trīs dažādās valodās, bet lielākoties, protams, latviešu (tas nemaz nav daudz, bet bez lasīšanas ir vairāki citi hobiji, kas tāpat prasa laiku). Vairāk kā pusi no tām esmu ņēmusi lasīšanai no bibliotēkām. Iegādājos e-grāmatu lasītāju un kādas simts grāmatas izlasīju e-formātā, un atklāju, ka tās lieliski paplašina lasīšanas pieredzi, un ļauj uzzināt par tekstu papildu nianses, kuras dažreiz ar papīru ir mēģināts slēpt. Izmēģināju audiogrāmatas, un arī tās atklājās, kā ļoti ērts un patīkams grāmatu lasīšanas veids – stāstītāja balss ir vissenākā grāmatu eksistences forma, kura pastāvēja ilgi pirms parādījās pirmās māla plāksnītes un papirusi. Esmu apmeklējusi sešas lielās grāmatu izstādes Ķīpsalā un vienus Rīgas grāmatu svētkus Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Regulāri apmeklēju četras dažādas bibliotēkas un divus grāmatu klubus. Viena no labākajām grāmatu bloga blaknēm ir iespēja iepazīties ar brīnišķīgiem un interesantiem cilvēkiem, kurus citādi vispār nesatiktu – tādiem pašiem pozitīvi trakiem lasītājiem, grāmatu blogeriem, grāmatu klubu biedriem, tulkotājiem, bibliotekāriem, grāmatu pārdevējiem, un gadās pat pa kādam autoram un izdevējam.
Rakstīt par grāmatām – tas ir nebeidzamais stāsts. Vienmēr būs tēmas, ko pārdomāt un aprakstīt, jo grāmatas bieži vien ir lielisks un koncentrēts realitātes atspulgs un dažreiz pat pravietisks vēstījums par nākotni. Desmit gadi ar blogu ir noveduši pie tā, ka pēdējā laikā kļūstu nostalģiska un lielākoties rakstu sentimentālus tekstus par vecām grāmatām un, visticamāk, līdz gada beigām turpināšu to darīt. Citu plānu saistībā ar blogu pagaidām nav.
Paldies visiem lasītājiem! Laipni aicināti paviesoties šeit arī turpmāk.
Sibillas grāmatas 