Viktorije Hanišova “Sēņotāja”

Viktorije Hanišova “Sēņotāja”, no čehu val. tulk. Jānis Krastiņš, izdevniecība “Pētergailis”, Rīga: 2023. (Viktorie Hanišová, Houbařka, 2018)

Laikam es kaut ko daru pareizi, jo vēsturiskajā pirmajā Latvijas Grāmatu blogeru forumā dāvanu maisiņā sajūsmināti atradu vienu no labākajām pagājušajā gadā iznākušajām grāmatām – Viktorijes Hanišovas romānu “ Sēņotāja” lieliskajā Jāņa Krastiņa tulkojumā, kas tagad pelnīti bija nominēts arī Laligabas balvai. Skaidrs, ka tā bija nepārprotama zīme no augšas, ka par romānu jāuzraksta blogā. Un paldies izdevniecībai “Pētergailis” par atbalstu grāmatu blogeru pasākumam!

Forumā uzzināju, ka tagad grāmatu nemaz nedrīkst lasīt, ja tā pirms tam nav nofotografēta. Neko darīt, ņēmu romānu padusē un gāju uz piemājas mežu, jo iepirkt šampinjonus nelielai fotosesijai ar tādu grāmatu kā “ Sēņotāja” šķita perversi. Mežā bija tik pasakaini skaisti, ka neviļus aizdomājos par romāna varoni Sāru – viņa ir jauna sieviete, kas septiņus gadus viena pati dzīvo lēnām brūkošā vasaras mājiņā, pārtiek no naudas par salasītajām sēnēm, kuras pārdod vietējam krodziņam un sezonas laikā katru dienu dodas pa ierasto divdesmit piecus kilometrus garo taku pa mežiem un laukiem sēņu meklējumos, kas savā ziņā ir viņas personīgais ikdienas svētceļojums.

Arī es naski izstaigāju priežu sila viesmīlīgās takas, apkārt viss plauka, ziedēja ievas, putni gavilēja un dvēsele veldzējās skaistumā, tikai, sasodīts, nekur nebija nevienas sakarīgas sēnes. Beigās apstājos pie mazām, piepjveidīgām sēnītēm (šķiet, cirtainajām kroklapītēm, tās nav ēdamas pat ar saldo krējumu), kas lielā pulkā mielojās ar majestātisku, vētrā izgāztu priedi, lai palīdzētu tai iekļauties mūžīgajā nāves un atdzimšanas dabas ciklā, un kļūt par ērtu mājvietu neskaitāmām sēņu un kukaiņu ciltīm. Viņai noteikti bija skumji, šai priedei, viņas māsas bija nozāģētas pirms vairākiem gadiem, viņa bija palikusi tik vientuļa un neaizsargāta šajā izcirtumā, un viena pati vairs nespēja nostāvēt skarbajos vējos. Bet mani pārņēma sajūta, ka šī ir laba vieta “Sēņotājai”

Romānā ir vislabākie sēņošanas apraksti, kādus man līdz šim ir nācies lasīt. Izrādās, ka arī čehi ir kaislīgi sēņotāji un, jāpiebilst, ka arī ļoti drosmīgi cilvēki – viņi lasa un ēd pat sarkstošās mušmires (garšīga ēdamā sēne, ja kas). Grāmatā ir ļoti izsmeļoša sēņotāju klasifikācija (zaķpastalas, patrioti, mednieki un plukatas) un viens no trāpīgākajiem sēņotāju raksturojumiem. Skaidrs, ka mēs visi savā būtībā esam mednieki-vācēji.

Lai cik arī atsevišķās kategorijas atšķiras cita no citas, tām ir viena kopīga iezīme. Tām nekad nav sāta. Viņiem sāp kājas, launags apēsts jau sen pirms pusdienlaika, visas petpudeles izlaktas līdz pēdējai pilītei un grozs jau plūst pāri malā, bet tik un tā piemiedz acis, pārskatot takas malu, un šur tur ielec mežā. Vismaz vienu sēni, vēl pašu pēdējo sēni!

Bet sēņošana ir tikai romāna virskārta, autore meistarīgi aizvilina lasītāju aizvien dziļāk un dziļāk tumšajā biežņā līdz pamazām atklājas sarežģītās Sāras attiecības ar vecākiem un brāļiem, vecas traumas un vēsture, kas biedējoši atkārtojas atkal un atkal. Tu jau ātri saproti, ka viss ir ļoti slikti, un būs tikai sliktāk, bet tāpat uzticīgi ej līdzi autorei, kura ved tevi uz vietām, kur dzīvo briesmoņi. Un tas, protams, nav mežs, kas ir Sāras šī brīža patvērums. Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs tikai ķertākus, slimākus un vājākus, bet kamēr esam dzīvi, ir iespēja mēģināt atsākt visu no jauna, tāpēc romāna noskaņa nav pavisam bezcerīga. Vienīgi pēc smagām traumām dzīve nekad neturpināsies tāda, kā tā bija pirms tam, bet līdzīgi  kā tai kritušajai priedei – pavisam citā veidā un formā.

“Sēņotāja” ir lieliska grāmata, kuru iesaku izlasīt visiem, kas spēj iejūtīgi izbaudīt traģiskus stāstus, kam patīk trāpīgi apraksti un, kas nebaidās no tā, ka varētu tikt sāpināti, kā arī tiem, kam patīk lasīt čehus un sēnes. Arī mums vajadzētu tādu krodziņu kā “Mušmire”, kur varētu tikt pie kārtīgas porcijas ar sviestbeku ragū vai  ar ķēvpupiem pildītiem lāčpurniem.

Vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.

Kā es nokļuvu pasākumā, kurā bija 60 sievietes un tikai 2 vīrieši?

Pavisam vienkārši, es aizpildīju* internetā ieraudzītu anketu. Un, hop, vakar piedalījos vēsturiskā notikumā – pirmajā Latvijas Grāmatu blogeru forumā, kurā bija tieši šāds dalībnieku sastāvs. Tur bija brīnišķīgi. Bet par visu pēc kārtas.

Forums notika lieliskajā Ogres bibliotēkā. Tā ir īpaši konstruēta un uzbūvēta ekovieda ēka, kurā viss ir pakārtots enerģijas taupīšanai tik lielā mērā, ka tālā smadzeņu stūrītī pamostas slēptas, aizvēsturiskas bailes – ja nu nejauši iemetīšu papīru nepareizajā atkritumu urnā, no sienas tūlīt izlīdīs knaibles, noraus tev roku un izbaros to leknajiem istabas augiem, kas bagātīgi izvietoti pie sienām. Vienkārši ekoloģiskajam līdzsvaram telpā.

Protams, es uzreiz apmaldījos tajos ekokoridoru viedajos labirintos un, ieraugot lielāku cilvēku pulciņu, kas apcerīgi blenza pa biedējoši milzīgu logu uz ārā esošo pļavu un plaukstošo kļavu, uzreiz devos pie viņiem, bet mani samulsināja viņu svinīgais grāmatu blogeriem neraksturīgais apģērbs un augstais vīriešu īpatsvars starp šīm personām. Sasodīts, izrādījās, ka šajā apbrīnojamajā bibliotēkā ir neuzkrītoši integrēta arī  ļoti populāra un darbīga dzimtsarakstu nodaļa un, jā, tā bija kāzu ceremonija, kurā man gandrīz izdevās piedalīties.

Atguvu telpisko orientāciju un nokļuvu pareizajā vietā, kurā sākās īpašās, neganti baudpilnās grāmatu blogeru izklaides – grāmatu maiņas punkta piedāvājuma aplūkošana ar neķītras iekāres pilnu skatienu un murmināšanu, ka man jau neko nevajag, sirsnīgi apskāvieni ar sen nesatiktiem grāmatu pasākumu dinozauriem, aizraujošas sarunas, stāsti un pļāpas, kā arī ļoti noderīgi priekšlasījumi un diskusijas. Viss, pilnīgi viss bija noorganizēts visaugstākajā kvalitātē. Te bija vislabākais blogeru maizīšu sponsors Jānis Roze, visgaršīgāko neglīto brauniju bija sarūpējusi Aija, visizskatīgākās dalībnieku bildes uzņēma Inga, Kristīne visus pieskatīja un svinīgi atklāja pasākumu, bet Ieva iedvesmoja uz jauniem blogošanas varoņdarbiem.

Pirmā bija vērtīga Aigas lekcija par tekstu radīšanu. Ak, tā būtu dikti noderīga, ja vien es šodien kaut ko no tās spētu atcerēties. Skaidrs, ka tekstos jāiznīdē liekvārdība (ha ha ha, kā tad!). Ieraugot ciešamo kārtu, tai vajag mest ar tējkannu, jo blogā nevienam nav jācieš. Divdabjus vispār ir jānodur ar uzasinātu apses mietu, lai nekad vairs neceļas augšā no  tekstrades mēslainēm un nezālienēm un nemēģina ielavīties pareizos rakstos (jā, kāpēc gan mūsu senči tādus ir izdomājuši un ielaiduši latviešu valodā?). Iespējams, ka blogā vajag ieviest kaķi, jo cilvēki grāmatas komplektā ar kaķiem mīl vairāk nekā grāmatas bez tiem, kaķis ir minēts bloga sauklī, un man ir pat vairāki kandidāti bloga kaķa štata vietai.

Tomēr šobrīd modīgā tekstu primitivizēšana un obligātā pavēles formas lietošana ierakstos manī nekad nav radījusi vēlmi kaut ko pēc šiem principiem veidotu izlasīt vai komentēt. Tieši pretēji, tāda stila blogus uzreiz taisu ciet un reti atveru. Es apzinos, ka lielākā daļa cilvēku ir tik aprobežotas personas, ka uz viņiem tas patiešām darbojas, bet mana bloga lasītāji, visticamāk, tādi nav. Ja jūs šo lasāt, tad esat starp tiem retajiem izredzētajiem, kas spēj noturēt uzmanību uz veselu lappusi tekstu. Apsveicu!

Sekoja diskusijas par izmaiņām lasītāju paradumos. Iepriecinošā nav daudz, bibliotēkas slēdz ciet, cilvēki latviešu valodā lasa aizvien mazāk, toties pēdējos gados vairāk pieprasa latviešu literatūru. Jaunieši lielākoties lasa angļu valodā. Pirms pieciem gadiem Karīnai Gleitnerei ar erotiskajiem romāniem esot izdevies piesaistīt grāmatām kādu daļu sieviešu auditorijas, kas pirms tam nav lasījusi vispār, bet viņas arī tagad neko citu nelasot kā tikai šo žanru. Skaidrs, ka pēc “Saplēstajām mežģīnēm”  neviens pie Prusta neķersies.

Blogeri lasītāju izvēli ietekmē maz, tā apgalvo grāmatu pārdevēji, un es viņiem ticu. Vispār grāmatu blogeri ir tik šaurs un mazpazīstams burbulis, ka viņu skandāli ir tik necili, ka tos nepamana pat citi grāmatu blogeri.  Toties radio ir spējīgs ne tikai izraisīt asiņaino genocīdu Ruandā, bet arī motivēt Latvijas cilvēkus iegādāties kādu jaunu romānu. Pēc “Radio mazās lasītavas” raidījumiem allaž vairāki pircēji ienākot grāmatnīcā, lai iepirktu tur reklamēto literatūru. Lasīju psiholoģisku pamatojumu šim fenomenam, ka tādām bezķermeniskām balsīm, kas mums skan galvā, ir nepatīkami tiešs iespaids uz mūsu rīcību. Par to der padomāt. Mierinājumam jāpiebilst, ka grāmatu blogeru ierakstus rūpīgi studē grāmatu pārdevēji, jo saprotamu iemeslu dēl viņi visas veikalā atrodamās grāmatas izlasīt nespēj.

Sekoja aizraujoši instagramā mītošu blogeru stāsti par pieredzi šajā portālā. Atzīstos, ka maz ko tur lasu, jo parasti ātri apnīk tur valdošā izmisīgā, uzmanību alkstošā kņada. Pagaidām esmu tikai ievērojusi, ka tur ir divu veidu grāmatu bildes – vienās tās ir taisnas, bet otrās novietotas slīpi. Stāsti par grāmatu fotografēšanas aizkulisēm bija forši, skaidrs, ka cilvēki to darot, ir labi pavadījuši laiku, tomēr ir sajūta, ka aiz burvīgajām kleitām, smukajiem aksesuāriem un pareizajiem foniņiem instagramā ir pazudis pats būtiskākais – grāmatas.

Labas ziņas ir arī visiem Latvijas grafomāniem. Izrādās, ka ir tādi beta lasītāji, kas gatavi upurēties, lai padarītu šo pasauli par labāku vietu –  konkrēti tādu, kurā ir mazāk nekvalitatīvu pašizdotu grāmatu – un sola izlasīt un izlabot nepilnības tekstos. Lai viņiem visiem veicas!

Noslēgumā Aija mūs laipni izvadāja ekskursijā pa Ogres bibliotēku, bet tas būs atsevišķs stāsts. Pasākums bija patiesi iedvesmojošs – redziet, pat atvēru veco blogu, jo pēkšņi sagribējās kaut ko uzrakstīt. Milzīgs paldies foruma organizatoriem, atbalstītājiem un pārējiem dalībniekiem! Bija prieks satikt tik daudz grāmatmīļu vienā telpā un vienā laikā. Cerams, ka būs arī citi šādi forumi.

*Nekad nemēģiniet to atkārtot savās mājās. Spiest uz aizdomīgām saitēm internetā var tikai īpaši zinošas personas kontrolētos apstākļos.

Ko lasīt 2024. gadā?

   Jaunais gads ir sācies ar domu atgriezties pie bloga. Turklāt pie klasiskā, vecmodīgā wordpress bloga, kādus daži vēl raksta, un negaidīti daudzi tomēr lasa. Pēdējos gados ir piedzīvots tik daudz – pandēmija, krievu agresija Ukrainā un draņķīgas lietas arī citur pasaulē, tāpēc gribas kaut ko pazīstamu un stabilu no laikiem, kad dzīve vēl bija rāma un rimta.  Iesākumam sakrāvu kaudzītē pēdējos gados savāktos papīra formāta literāros labumus, kurus esmu ieguvusi dažādos interesantos veidos, un ielikusi plauktā ar domu, ka kādreiz tak derētu izlasīt. Un klusi nopriecājos, jo sanāca nevis kaudzīte, bet, ziniet, kārtīga grēda. Tā, kas redzama bildītē.

   Patiesībā nekā daudz tur nav, gada laikā to visu varētu mierīgi izlasīt. Pie tādas kaudzes droši vien tiek jebkurš normāls grāmatu daudzlasītājs, jo, kas mūs visvairāk biedē? Pareizi – doma, ka gribēšu kaut ko paņemt palasīt, bet visas grāmatas mājās būs izlasītas. Tas būtu šausmīgi, vai ne? Starp citu, kādu pusi no bildē redzamajām grāmatām nemaz neesmu pirkusi, bet tās pie manis ir atnākušas pa dažādiem, tikai katrai grāmatai lemtiem un dažreiz pat aprakstīšanas vērtiem ceļiem. Vienīgais, ko neizmantoju grāmatu ieguvei, ir sadarbība ar izdevniecībām, jo blogi, kas to dara, ātri vien paliek stipri vienveidīgi un garlaicīgi. Šo blogu rakstu tikai savai izklaidei un priekam, un pilnībā izbaudu savu brīvību izteikties par visu, ko vien vēlos.

   Vai es visu šo kaudzi šogad izlasīšu? Protams, ka nē. Kāpēc gan lai es to darītu? Galu galā mani vienkārši priecē tās esamība.  Dažas grāmatas gan tiks lasītas kaut vai, lai atdotu tās likumīgajiem īpašniekiem, un atbrīvotu vietu jaunām.

  Šogad gribu uzrakstīt par dažām labām grāmatām, un ir sakrājies daudz ideju, no kurām, pārceļot tās uz blogu, ceru atbrīvot smadzenes, lai vietā varētu ieperināties  citas tikpat spalvainas domas. Gan pasaule kopumā, gan arī mazliet kompaktākā un noslēgtākā grāmatu pasaule vēl joprojām ir nebeidzamu atklājumu un pārsteigumu pilnas. Plānoju pastāstīt arī par dažiem netradicionāliem grāmatu ieguves veidiem, dažu izdevniecību  produktu īpatnībām, apmeklēt ar literatūru saistītus pasākumus (diemžēl šogad nebūs tradicionālās Grāmatu izstādes Ķīpsalā), kā arī nedaudz atgriezties pie interesantiem vēsturiskiem izdevumiem un parakāties pa savu mūžam mainīgo grāmatu plauktu, kas nekad nebūs pilnībā nokomplektēts, jo citādi nogrims tuvējā upītē. Tomēr neko daudz nesolu. Kas to lai zina, ko šis gads mums atnesīs.

Vai mākslīgais intelekts spēj uzrakstīt blogu mūsu vietā?

Tāpat kā miljons citu interneta lietotāju vienu vakaru paniekojos čatojot ar mākslīgo intelektu (MI) ChatGPT saitē. Pirmie iespaidi bija diezgan pārsteidzoši. Vispirms jau mākslīgais intelekts diezgan labi māk sazināties latviešu valodā. Protams, ir kur vēl augt, ir dažādas gramatiskas kļūdas un ne vienmēr MI lieto pareizus locījumus, bet godīgi jāatzīst, ka kopumā tas raksta labāk par vidusmēra latviešvalodīgo interneta lietotāju. Angļu valodu saziņā vēl neizmantoju, bet pieļauju, ka tajā MI rakstīs vēl labāk. Tomēr jāpiemin, ka mākslīgajam internetam ir zināmas grūtības atbildēt uz konkrētiem jautājumiem. Piemēram, tas uzskata, ka govis var būt arī zaļā krāsā, kas no MI viedokļa ir pavisam loģiski, jo internetā netrūkst ne zaļu, ne rozā govju bilžu, taču pieļauju, ka MI ir spējīgs ātri mācīties un šīs lietas apgūt, un tas ir tikai laika jautājums. Dažos jautājumos mākslīgais intelekts uzreiz atzinās, ka tam nav pietiekami daudz zināšanu, lai uz tiem atbildētu. Un brīžiem uzkārās pavisam, jo bija saradies pārāk daudz gribētāju ar to sazināties.

Toties attiecībā uz visādām filozofiskām tēmām mākslīgais intelekts izrādījās neparasti spējīgs – nu īsts humanitārais daiļdirsējs – un ātri un veikli cepa augšā esejas par jebkuru abstraktu tēmu, ko palūdzu (brīvību, laimi, u.c.). Turklāt dažādos stilos. Nudien es nekad nevarētu uzrakstīt tik gludus un tik labi strukturētus tekstus kā MI. Sarakstīties ar programmu bija valdzinoši un vienlaikus arī biedējoši, un man radās daudz jautājumu, kurus tagad gribētos papētīt dziļāk. Skaidrs, ka MI ir tikai spogulis, kurš savāc, analizē un pēc tam mums parāda tikai to, ko mēs paši internetā esam ielikuši. Vai arī tāds liels, gudrs papagailis, kurš veikli atlasa un atstāsta dzirdēto. Protams, uzreiz atmiņā sāk nākt visādi daiļdarbi, kuros MI ir uzvedies briesmīgi draudīgi, nešķīsti un cilvēkiem naidīgi. Tomēr skaidrs, ka mākslīgais intelekts ir mūsu pašu atspulgs, un varbūt tāpēc no tā ir mazliet bail.

Skatoties, cik veikli MI margo dažādus tekstus, uzreiz radās jautājums, vai tas varētu rakstīt blogus cilvēku vietā. Te programmas dotā atbilde. Saprotams, ka var.

Apzinoties mašīnu spējas apkopot dažādu informāciju, nākas aizdomāties, ka tām kā kolektīvās informācijas pārzinātājām nudien ir lielāks potenciāls radīt unikālu saturu nekā viena atsevišķa cilvēka smadzenēm. Jāatceras gan, ka tās pašas pagaidām neko jaunu neizdomās, tikai analizēs un apkopos, ko uzrakstījuši cilvēki. Tomēr pēc MI atbildes mazliet aizdomājos, kas ir tas īpašais personiskais un emocionālais saturs, kuru es varu dot savam blogam, lai tas ar kaut ko atšķirtos no MI rakstītā. Un domāju vēl joprojām, jo, godīgi sakot, MI nebūtu ne mazākās piepūles atdarināt mani un manus tekstus. Ja man tagad būtu uzdots kā skolā rakstīt visādas bezjēdzīgas esejas, es bez sirdsapziņas pārmetumiem izmantotu MI palīdzību. Turklāt tā radītais nav plaģiāts, bet oriģināls saturs.

Ai, iespējams jau tagad zināmu daļu tekstu rada izpalīdzīgais mākslīgais intelekts. Palūdzu tam uzrakstīt tekstu par rakstīšanu un, lūdzu! Te tas būs. Un es droši vien tā nevarētu uzrakstīt, vai vismaz tas man prasītu krietni vairāk laika.

Nobeigumā palūdzu MI uzrakstīt erotisku stāstu un dabūju šo. Un piedevām atklāju, ka tam nav svešā arī zināma cenzūra. Tagad gan ir skaidrs, ka visus tos neskaitāmos un vienveidīgos erotiskos romānus patiešām raksta roboti.

Plašāk par čatošanu ar mākslīgo intelektu var palasīt Kursora rakstā “Mākslīgais intelekts pavisam nopietni sāk pretendēt uz cilvēku darba aizstāšanu. Kas ir “ChatGPT” un ko tas piedāvā?”.

Linda Nemiera “Rīgas raganas”

Linda Nemiera “Rīgas raganas”, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2021.

Kad Rīgas Grāmatu svētkos apmaiņas punkta plauktā pamanīju šo romānu, uzreiz sapratu, ka tā ir īpaša Rīgas raganu tieši man sūtīta zīme, ka grāmatu jāizlasa.

Un izlasīju arī. “Rīgas raganas” ir saistoši uzrakstīts urbānās fantāzijas romāns. Tajā, protams, ir atrodams glīts žanra klišeju komplekts, bet tā jau šim žanram piederošajos romānos pieņemts. Galvenā varone Ieva Mellupe ir apveltīta ar interesantu talantu – viņa spēj sazināties ar mirušajiem. Tās nudien ir saimniecībā noderīgas spējas, ja vajag atrast kādu apslēptu mantu, lai gan šķita, ka dažreiz metāla detektors būtu praktiskāka izvēle, vai saņemt palīdzību matemātikas uzdevumu atrisināšanā no sen mirušām skolotājām, ja paveicas un kāda patiešām ir nomirusi klasē pie tāfeles. Ievai ir arī plaša un ļoti kolorīta ar dažādiem pārdabiskiem talantiem apveltīta ģimene, kas mīt milzīgā komunālajā dzīvoklī, un patīkams piemājas bomzis Laimonis. Vēl galvenajai varonei ir sen traumēta, tomēr regulāri ņerkstoša potīte, neizteiksmīga āriene, nosliece uz lieko svaru un mūžīgas finansiālas problēmas. Un, kas gan var noiet greizi, ja viņa mazliet piepelnās, izmantojot savas īpašās spējas vecmeitu ballītēs vai izpalīdzot klientiem, kas meklē pazudušas lietas. Tomēr vienreiz parādās spoks, kas neuzvedas kā kārtīgai ektoplazmas matricai pienāktos, un tad jau sāk notikt arī citas dīvainas un tumšas lietas, bet par tām labāk Lindas Nemieras romānā izlasīt pašiem.

Par spokiem latviešu literatūrā rakstīja jau Vizma Belševica un Jānis Jaunsudrabiņš, šī tēma ir daudz apspēlēta kino, seriālos un animācijas filmās, un šķiet, ka par to uzrakstīt kaut ko jaunu ir sarežģīti, tomēr “Rīgas raganas” man patiesi patika, pat ja spoki, romāna personāži un sižeta sarežģījumi ne vienmēr bija pārliecinoši. Grāmata mani nopirka ar jaukiem Rīgas aprakstiem un stāstiem par jūgendstila arhitektūru. Arī autores ideja par Rīgas īpašo uzbūvi bija laba. Tāpat nelielā humora piedeva stāstu padarīja vieglāku un baudāmāku. Protams, man būtu paticis, ja romāns būtu rūpīgāk nostrādāts, ne tik virspusējs un beigas tomēr šķita nedaudz sasteigtas un nošpikotas no Raiņa, kurš savukārt tās ir aizņēmies no cita klasiķa, un tā mēs nonākam pie rakstnieku mūzīgās nolemtības atkal un atkal atkārtot kādu sižetu. Tomēr savā žanrā “Rīgas raganas” ir visnotaļ pieklājīga grāmata, un latviešu literatūrā vispār gribētos lasīt vairāk urbānās fantāzijas romānu. Un ne tikai par Rīgu, jo mums taču ir vēl citas senas pilsētas ar interesantu vēsturi un seniem noslēpumiem.

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Edvarts Virza “Straumēni”

Edvarts Virza “Straumēni. Vecā Zemgales māja gada gaitās”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1989.

Šodien ir Latvijas dzimšanas diena, un Edvarta Virzas poēma par veco Zemgales māju ir grāmata ar tikpat sarežģītu likteni, kāds ir bijis mūsu valstij. Autora ilgi izauklēta un lēnām tapusi jau no Pirmā pasaules kara laikiem, tā piedzīvoja pirmpublicējumu 1933. gadā, un uzreiz kļuva ļoti populāra, tika lasītāju mīlēta un kritiķu slavēta, bet pēc Padomju Savienības okupācijas tika aizliegta, un to nedrīkstēja  nemaz pieminēt. Tas lielā mērā noteica arī manas attiecības ar Virzas grāmatu. Bērnībā daudz laika pavadīju senču mājās, kuras sauca par “Straumēniem” un, protams, biju dzirdējusi, ka ir arī tāda grāmata, bet aizliegta un bibliotēkā nedabūjama. Kad astoņdesmito gadu  beigās beidzot “Straumēnus” atkal izdeva Latvijā, dzīvē bija citas aktualitātes un grāmata palika plauktā nelasīta, un varbūt labi, ka tā. Lai pilnībā izbaudītu Virzas poēmu prozā, nedaudz dzīves pieredzes un daži gadu desmiti lasītājam nāk tikai par labu.   

Grāmatas ievada daļā ir brīnišķīgs veco “Straumēnu” māju apraksts. Tālāk secīgi četrās nodaļās ir aprakstīta saimes dzīve visos četros gadalaikos – pavasarī, vasarā, rudenī un ziemā – tā izejot pilnu gada ciklu skaistā noslēgtā kompozīcijā, kas nolemta mūžīgi atkārtoties, un brīžiem nesaproti vai tā ir domāta paradīze, vai kāda īpaši izsmalcināta elle.

Lai nu kā, “Straumēni” nudien ir viena no poētiskākajām grāmatām latviešu literatūrā, un lasot to varēja pilnībā izbaudīt. Te ir bezgala skaista valoda, episki dabas, darbu un svētku apraksti, mūžīgais dzīves cikls, esamības stabilitāte, rimtums un viedums. Grāmata ir ļoti daudzslāņaina, tur var atrast atsauces uz antīko kultūru, pagānismu un autoritārismu.  Jebkuru “Straumēnu” rindkopu var izmantot kā skaistu citātu. Mani visvairāk pārsteidza Virzas meistarīgi aprakstītais “Straumēnu” pasaules skanīgums, jo gandrīz vai katra aina galvā uzbūra skaņu pavadījumu, kas lasot patīkami papildināja tēlojumus. Upei, vējiem, kokiem, cilvēkiem un mājai – katram poēmā ir sava balss.

Grāmatā praktiski nav sižeta, tā vairāk ir kāda mītiska un cikliska procesa apraksts. Arī saimes ļaudis ir tikai idealizēti tēli, un lielākajai daļai no viņiem mēs tā arī neuzzinām vārdus. Pieļauju, ka saimnieku sauc par Jāni tikai tādēļ, lai autors varētu tekstā ievīt krāšņu Jāņu svinību aprakstu.

Protams, lasot “Straumēnus” ar šī brīža izpratni, ir redzams , cik ļoti šī saime dzīvo pēc kādas utopiskas sektas, kādas dikti mīl šausmu filmu režisori, likumiem. Pēc iespējas lielāka noslēgtība no pasaules. Gandrīz nekāda ārēja izglītība, izņemot saimnieka dēlu, pārējie bērni netiek laisti nekādās skolās, jo tikai mājās var viņiem iemācīt pareizās zināšanas. Nekāda medicīna, tikai saimnieces zāļu tējas. Izteikts patriarhālisms un aizbildnieciskas saimnieku un kalpu attiecibas. Galvenais ir nepieļaut nekādas izmaiņas, nekādu attīstību, neko jaunu. Var saprast, kāpēc autors ir izveidojis tādu neeksistējošu autoritāru ideālo pasauli, bet tā ir tik ļoti atrauta no realitātes, ka brīžiem kļūst biedējoša, un sāk atsaukt atmiņā, piemēram, lielisko Ari Astera šausmu filmu “Midsommar” (“Saulgriežu kults”), kas gluži labi varētu norisināties mūsdienu “Straumēnos”.

Atmiņa arī nav vairāk nekas cits kā pagājušās dzīves atspīdums mūsu prātā. Tāpēc iešana pa atmiņu pēdām ir iešana pa miroņu valstību.

Vispār jau “Straumēnu” ietekme uz latviešu literatūru ir bijusi nozīmīga. Nu un ne tikai literatūru, ja reiz ir bijuši cilvēki, kas poēmai par godu ir nosaukuši savas mājas. Tā ir viena no poētiskākajām grāmatām, kas iznākusi mūsu valsts pastāvēšanas laikā, un nudien nav pelnījusi, ka ar tās bezgala garajiem un gleznainajiem aprakstiem spīdzina skolas vecuma jauniešus, kuriem lielākoties pietrūks pieredzes tās izbaudīšanai.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Nobeigumā par “Straumēniem”, kas šobrīd atrodas manā grāmatu plauktā. Šī poēma ir piedzīvojusi vismaz septiņpadsmit dažādus izdevumus un ir viena no visvairāk izdotajām latviešu literatūras grāmatām. Es lasīju laikam visbiežāk sastopamo “Straumēnu” izdevumu – “Liesmas” 1989. gadā izdoto sējumiņu askētiski noformētos tumši zaļos vākos ar Imanta Ziedoņa priekšvārdu un Viestura Vecgrāvja pēcvārdu, kas iznāca 90 000 eksemplāru un maksāja veselus 3 rubļus. Šķiet, ka šis izdevums tolaik kopā ar Sprīdīša bibliotēku bija katras grāmatas lasošas latviešu ģimenes lakotajā sekcijā.

Laika gaitā man ir pieklīduši vēl divi “Straumēnu” izdevumi no perioda, kad grāmata bija aizliegta, to izmeta no bibliotēkām un iznīcināja. Tāpēc tām piemīt savdabīgs valdzinājums, un, šos sējumiņus paņemot rokās, dažreiz aizdomājos, kā mazās, trauslās grāmatiņas ir izdzīvojušas līdz šim brīdim. Viens no tiem ir poēmas sākotnējā izdevēja “Valtera un Rapas” 1938. gadā izlaistais piektais iespiedums glītos audekla vākos ar atturīgi cēlu un elegantu noformējumu.

Pēc dzejnieka nāves viņa atraitnei Elzai Stērstei radās kaut kādas domstarpības ar “Valteru un Rapu”, jo 1940. gadā daļa no izdevuma tirāžas pēc Latvijas okupācijas tika iznīcināta. Tāpēc kara laikā “Straumēnus” turpināja izdot izdevniecība “Zelta ābele”. Attēlā ir redzams 1942. gadā iznākušais Virzas poēmas 9. izdevums ar Oskara Norīša ilustrācijām un zīmīgajiem zirgiem uz vāka, kas maksājis 3,40 reihsmarkas un izdots 5000 eksemplāros. Un acīmredzami ir daudz ko pieredzējis.

Jānis Joņevs “Decembris”

Jānis Joņevs “Decembris”, biedrība “Ascendum”, Rīga: 2022.

Novembrī ierasts lasīt latviešus vairāk nekā citos mēnešos, lai gan tāpat tos lasu regulāri arī pārējos mēnešos bez īpaša iemesla, ja vien kas labs ir izdots. Un tātad ir mums tāds populārs un atzīts rakstnieks – Jānis Joņevs. Viņa “Jelgava 94” bija negaidīti laba grāmata par deviņdesmito gadu metālistiem, un pēc tās motīviem pat tika uzņemta filma (diemžēl ne tik laba). Savukārt Joņeva stāstu krājums “Tīģeris” pirms pāris gadiem saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs. Tādēļ, kad Rīgas Grāmatu svētkos ieraudzīju autora jaunāko grāmatu  – dokumentālo detektīvromānu “Decembris” par krietni simpātiskāku cenu nekā grāmatnīcās, daudz nedomājot to uzreiz nopirku.

Pēc skata “Decembris” ir maza, plāna grāmatiņa, kuru ieraugot, visi parasti sāk aizrautīgi apspriest, kur palikusi Valsts kultūrkapitāla fonda nauda, kura esot dāsni piešķirta šim izdevumam, un kāpēc tā fiziskais veidols ir tik necils, fonti sīki, vāki mīksti un neizteiksmīgi, u.c. Man subjektīvi tas netraucē un grāmatas mazais izmērs tikai priecē, jo līdz ar to šis izdevums fiziski aizņem mazāk tik deficītās vietas grāmatu plauktā. Galu galā papīrs un tipogrāfiju pakalpojumi tagad ir kļuvuši dikti dārgi, un arī autoram un grāmatas veidotājiem no kaut kā tak ir jādzīvo. Un gribas domāt, ka “Decembris” atbilstoši savam saturam ir vizuāls mēģinājums atdarināt deviņdesmito gadu krimināllubeņes, lai tā lasītājs varētu labāk izjust aprakstīto laiku un tā atmosfēru. Attēlā zemāk var salīdzināt Joņeva romāna un Fantomasa izdevumus. Ieliekot plauktā blakus tie nudien izskatās līdzīgi.

Par ko šī grāmata vispār ir? Ar šo jautājumu autors pats mokās, kad mēģina sava darba jēgu vienā teikumā noformulēt VKKF (Valsts kultūrkapitāla fonds, tas tagad ir tik trendīgs, ka nudien būtu nepiedienīgi to nepieminēt grāmatu blogā) priekšā. Pirmkārt, jāpiemin, ka romāns ir rakstīts true crime žanrā, kas latviešu literatūrā nemaz tik plaši pārstāvēts nav. Otrkārt, tas ir par maniakiem. Tie jau arī mūsu literatūrā netiek bieži apdzejoti. Ātrumā prātā nāk tikai Grūtups, Berelis un Kellijas Klānas “Baltā odze” (neko no visa minētā neesmu lasījusi), bet varbūt latviešu maniaki mitinās Vakara romānos un citās man nezināmās margināli literārajās teritorijās.

Tātad, meklējot urbānos mītus, Joņevs ir uzdūries baisam stāstam par maniaku, kas saviem upuriem ir izgriezis sirdis. Tas izklausās pēc patiesi labas pilsētas leģendas, bet nekā nebija. Izrādās – vistīrākā patiesība. 1997. gada decembrī nedēļas laikā patiešām ir notikušas vairākas šādas slepkavības. Tā nu autors lēnām mēģina noskaidrot, kas tur noticis. Grāmatas pirmajā daļā  viņš klejo pa 1997. gada preses izdevumu dzeltenajām un ne tik dzeltenajām lapām un mēģina salikt kopā asiņaino puzli. Tas ir jauks kaleidoskops, kas atsauc atmiņā deviņdesmito gadu vājprātu, vispārējo haosu, neziņu un nestabilitāti. Autors raksta patīkamā, asprātīgā stilā, viņam ir laba humora izjūta un ļoti personīga attieksme pret faktiem un prese ziņām. Tiek pieminētas pat “Vakar ziņu” vakara meitenes, ne tikai dažādas izmeklēšanas detaļas. Grāmatas otrajā daļā Joņevs tiekas ar izmeklētājiem, kas mēģina atcerēties tālā 1997. gada decembra notikumus, kā arī turpina pārdomas par dīvainām sakritībām, un kas tur vispār notika, un ko slepkava darīja ar izgrieztajām sirdīm.

Atzīstos, ka Joņeva “Decembris” man patiešām patika. Uz šī brīža latviešu literatūras kopējā fona, kuru veido sakarīgo rakstnieku diezgan garlaicīgie pasūtījuma darbi par citiem sakarīgajiem, bet jau mirušajiem rakstniekiem, un vēl garlaicīgākie pēc publikas pasūtījuma sarakstītie vienveidīgie it kā erotiskie romāni, “Decembris” bija savdabīgs, oriģināls un atšķirīgs detektīvromāns. Tas ļāva uz brīdi aizceļot laikā uz skarbajiem deviņdesmitajiem gadiem, atcerēties pagātni, un saprast, cik tālu esam tikuši no turienes prom. Interesanti, ka atcerējos grāmatā pieminētās Ineses Misānes nedienas, kapsētas slepkavu un pat Liepājas sātanistus, bet maniaku, kas cilvēkiem izgrieza sirdis nezinu kāpēc, bet neatceros nemaz. Tādas ir mūsu atmiņas īpatnības. Katrā ziņā ar interesi gaidīšu, ko autors uzrakstīs turpmāk.

Mēs, lasītāji, esam garlaicīgi nūģi un ar slepkavībām nenodarbojamies. Mums ļoti patīk lasīt un spriest – par slepkavībām, ārprātu, cietumu. Mums pašiem nekas interesants nenotiek, tad nu lasām un spriežam, vai tā varēja būt un kāda tam jēga. Mēs gribam saprast.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Nobeigumā ar Joņeva romānu nesaistīts fakts. Atbilstoši nejaušām sakritībām nesen tiku pie Latvijas Policijas akadēmijas tieši 1997. gadā izdotās “Kriminālista rokasgrāmatas” par objektu aprakstiem. Tā ir burvīga grāmata ar detalizētām ilustrācijām, no kuras var saprast, ka izmeklētājiem tobrīd ir bijis aktuāli smalki pārzināt ne tikai visas buldozera detaļas un videokasešu uzbūvi, bet arī atpazīt nikerbokerus. Turklāt no zemāk ievietotās bildes varam uzzināt, ka tajā laikā par cilvēkiem tiek uzskatītas tikai personas ar dzimumlocekļiem.