Tag Archives: grāmatas

Latvijas Grāmatu izstāde 2017

Kārtējā Latvijas Grāmatu izstāde Ķīpsalā ir aizvadīta un, spriežot pēc sociālajos tīkos izstādītajiem nopirkto un iemainīto grāmatu kalniem, lielākajai daļai grāmatu blogeru ir bijusi patiešām veiksmīga. Izrādījās, ka tālredzīgākie izstādes apmeklētāji jau savlaicīgi ir iegādājušies jaunus grāmatu plauktus un dažiem par lielu pārsteigumu atklājās, ka arī sievietes spēj panest vairāk par vienu grāmatu, ja grib. Daži blogeri izstādē bija pabijuši visas trīs dienas, daži ieskrējuši uz īsu brīdi, bet jādomā, ka katrs tur bija atradis sev kaut ko interesantu. Latvijas Grāmatu izstāde tak ir viens dikti foršs pasākums un svētki katram patiesam grāmatmīlim. Tāpēc arī blogā dažas ļoti subjektīvas piezīmes par tur pieredzēto.

Šogad Grāmatu izstādi apmeklēju jau otro gadu pēc kārtas, tāpēc varu nedaudz salīdzināt iespaidus. Droši vien labākais laiks braucienam uz izstādi ir piektdiena, jo tad ir mazāk cilvēku, un līdz ar to ērtāk apskatīt stendus un grāmatu piedāvājumu, bet diemžēl piektdienās nekur netieku, tāpēc uz Ķīpsalu devos sestdienas rītā. Pie izstāžu halles durvīm šoreiz stāvēja tanks un rosījās cilvēki formas tērpos. Nezinu gan, vai tas bija domāts izglītības vai grāmatu mīļotāju aizsardzībai, vai vienkārši bija nolikts tāpat – dekorācijai.

Lielo izdevēju (Zvaigzne, Roze) stendi kā jau parasti bija līmenī – plaši, ērti iekārtoti, ar vilinošiem zemo cenu piedāvājumiem un atsaucīgiem un zinošiem pārdevējiem. Tomēr Grāmatu izstādē interesantāk bija izpētīt mazo izdevēju piedāvājumus, jo to izdevumi ne vienmēr ir atrodami grāmatnīcās ārpus Rīgas. Vispār izstādē bija sajūta (subjektīva, protams), ka izdevēju mums netrūkst. Tāpat netrūkst arī daiļliteratūras, dažādu praktisko izdevumu (kā pavārgrāmatas vai rokasgrāmatas), slavenu cilvēku biogrāfiju, visādu ezotērisko un reliģisko figņu – visa kā tik daudz, ka savā mūžā neizlasīsi. Toties trūkst labu populārzinātnisko grāmatu latviešu valodā, vismaz es neko daudz neatradu.

gramatu-izstade-3

Vienmēr gaidu, ko jaunu fantāzijas un fantastikas žanrā būs izdevis Prometejs

Grāmatu apmaiņas stends šogad bija plašāks un labāk pārskatāms. Piedāvājums tajā bija apmēram tāds pats, kā vietējo bibliotēku plauktos, kur lasītāji atnes sev nevajadzīgās grāmatas – daudz labas klasikas, kā arī visādi makulatūrīgi padomju laika izdevumi. Interesanti, ka daži apmeklētāji tajā ir cerējuši tur atrast arī kaut ko citu.

Daži no izstādē aplūkojamajiem latviešu grāmatu tulkojumiem svešvalodās

Daži no latviešu grāmatu tulkojumiem svešvalodās

Kā goda viesis Grāmatu izstādē bija Krievijas delegācija ar apmēram 1000 grāmatu no vairāk kā 10 dažādām izdevniecībām izstādi, lai veicinātu starpkultūru dialogu Latvijā. Godīgi sakot, uz vietas esot tas pēc nekāda starpkultūru dialoga neizskatījās, jo pat tos pāris teikumus Krievijas reklāmas bukletā ar devīzi „Lasām kopā” neviens nebija pacenties iztulkot adekvātā latviešu valodā. Arī lielākā daļa sestdienas rītā dzirdēto pasākumu un prezentāciju notika tikai krievu valodā. Un man jāpiekrīt Doronikei, ka tas bija mazliet nomācoši – Latvijas Grāmatu izstādē, lai arī garāmejot, dzirdēt priekšlasījumus par ļaunajiem latviešu fašistiem un tamlīdzīgi. Arī pasākumu izvietojums šogad nebija ausīm draudzīgs. Bija gan Lielā skatuve, gan Rakstnieku viesistaba, gan Jautrā lasītava, gan Krievijas nacionālais stends, gan visiem tieši pa vidu kaut kāds mistisks Sovlits, kas propagandēja laikam jau pārsvarā padomju krievu literatūru – vārdu sakot, tajā nabaga hallē bija veselas piecas vietas, kurās brīžiem vienlaicīgi tika skaļi baurots mikrofonos, turklāt trijos no tiem krievu valodā. Ķīpsalā patiešām ļoti pietrūkst nodalītu telpu, kurās varētu netraucēti klausīties grāmatu prezentācijas.

gramatu-izstade-2

Krievu grāmatu izstāde

Pasākumi izstādē, kurus nejaušības dēļ gadījās apmeklēt, bija patiešām interesanti. Jau no paša rīta tūlīt pēc izstādes atvēršanas pie Lielās skatuves bija sapulcējies krietns pulciņš lielākoties vecu, sirmu un krunkainu, bet dikti smaidīgu un foršu kundzīšu, kuras aizrautīgi klausījās divu jauku kungu uzstāšanos. Tā izrādījās Pētera Strudberga grāmatas „Anatolijs Danilāns. Dakteris ar atvērtu sirdi” prezentācija un, pienākot tuvāk, arī es nespēju pretoties profesora valdzinājumam. Apsēdos maliņā un ar lielu prieku noklausījos viņa stāstus par savu dzimtu, pirmajiem darba gadiem, suņiem, gurķiem, pielūdzējām, zolīti, ūdensslēpošanu un daudz ko citu. Parasti jau Danilāns stāsta par nopietnām medicīnas lietām, bet jāatzīst, ka viņš pats ir ļoti interesants un daudzpusīgs cilvēks ar lielisku humora izjūtu, kurš uzstājoties izstaroja tik daudz dzīvesprieka, ka tā noteikti pietika visām klausītājām vēl visai dienai. Ai, jāatzīstas, ka es pat gandrīz nopirku reklamēto grāmatu, bet par laimi Jumavas stends bija dikti neērti iekārtots un man tajā nemaz negribējās spraukties iekšā.

Anatolijs Danilāns un Pēteris Strubergs

Anatolijs Danilāns un Pēteris Strubergs

Vēl man bija doma noklausīties „Baltu dievestības pamatu” prezentāciju, kas pēc ievada izskatījās, ka būs varen jautrs pasākums, bet uz to bija savācies tāds aptrakušu dievestības fanu pūlis, ka nolēmu labāk aizstaigāt līdz Rakstnieka viesistabai, kurā tobrīd bija paredzēts stāstījums par populāro mūziku grāmatās un Viktoram Lapčenokam (te laikam jāpaskaidro, ka viņš bija latviešu estrādes mākslinieks, turklāt ļoti labs, jo dziedāja tajos senajos laikos, kad uz skatuves laida uzstāties cilvēkus, kas patiešām prata dziedāt) veltīto izdevumu „Izredzētais”. Uz šo pasākumu sākumā bija ieradušies kādi pieci cilvēki, bet par laimi pēc tam atnāca vēl daži, jo mums tika piedāvāta īpaši ekskluzīva iespēja – uzstājās Guntars Račs un katram klausītājam piesolīja veltīt kādu savu dzejoli, kuru nejauši uzšķirs un nolasīs no dzejas krājuma. Pavisam nopietni, tā bija. Daži arī pieteicās. Pirmais dzejolis izklausījās, ka bija rakstīts bērēm, bet pārējie bija vienkārši draņķīgi. Piespiedu dzejas klausīšanās patiešām ir kaut kas nelāgs, es pat apsvēru domu iet pie krieviem vai baltu dievestības faniem, bet pārāk daudz Rača dzejas gribētāju tomēr nebija. Tā nu viņš vēl pasūkstījās par latviešu gaužām slikto populāro dziesmu nošu un vārdu pārzināšanu un visiem reklamēja savas izdevniecības lieliskos dziesmu nošu krājumus, un tikai uz beigām atcerējās arī par tāda Lapčenoka eksistenci, bet tad jau man nācās doties uz Manfeldes un Ābeles romānu prezentāciju. Arī tas kopumā bija labs un interesants pasākums, tikai nezinu kāpēc rīkotāji bija nolēmuši, ka par Ābeles „Dunu” klausītājiem noteikti vajag nolasīt nopietnu literatūrzinātnisku referātu. Referātu! Un monotoni nolasīt no lapām. Vispār jau referāts bija labs un saturīgs, bet tas pēc savas formas galīgi neiederējās izstādes atmosfērā starp lielākoties brīvajām un dabiskajām sarunām par grāmatām.

No taustāmiem ieguvumiem jāatzīmē, ka nopirku sešas grāmatas, bet vienu (par suņu audzināšanu) pēkšņas bērnības nostaļģijas iespaidā savācu no grāmatu apmaiņas stenda, jo mans personīgais eksemplārs jau sen ir sašķīdis sīkākās frakcijās.

Grāmatu izstādes taustāmie ieguvumi

Grāmatu izstādes taustāmie ieguvumi

No blogeriem, kuri sestdien diezgan daudzi spietoja pa izstādi, satiku tikai Andri un beidzot klātienē iepazinos ar Asmo. Mani gan vēl joprojām māc nelielas šaubas, vai viņš ir reāls cilvēks, vai tikai interneta fikcija, jo kā gan vienatnē ir iespējams izlasīt un blogā aprakstīt tik daudz grāmatu. J

Beigu kopsavilkums – Grāmatu izstāde ir ļoti labs pasākums. Ja būtu bijis vairāk laika, tur patiešām varēja nodzīvot visu dienu. Nu, sakiet, kur gan vēl es būtu labprātīgi klausījusies Rača dzeju viņa paša izpildījumā.

Savus iespaidus par Grāmatu izstādi sīkāk ir aprakstījuši arī Austra,  Ms Marii un Baltais Runcis.

Bet te skats no grāmatu tirdzniecības frontes skarbās otras puses – Asmo pieredze ar dažādiem  pircējiem Prometeja stendā.

Saraksts lasīšanai 2017. gadā

Vakar Goodreads notika kaut kādas šausmas un šī lapa vairāk bija uzkārusies nekā darbojās normāli. Acīmredzot kārtīgam šīs vietnes lietotājam ir svēts pienākums ienākt tur reizi gadā un atzīmēt savu īpašo Lasīšanas Izaicinājumu un, skaidrs, ka šajos laikos Goodreads neatzīmētas grāmatas nemaz neskaitās izlasīts un ir jāpārlasa no jauna. Nekad neesmu sapratusi koncepciju, pēc kuras tik normāla nodarbe kā lasīšana ir jāpārvērš par izaicinājumu. Lasīšana tak ir tikpat dabiska nodarbe kā elpošana, bet, ja kādam elpošanai ir nepieciešams izaicinājums, tad ar viņu kaut kas galīgi nav labi.
Tomēr arī man ir viens tradicionāls gada sākuma grāmatu saraksts. Lai gan ne vienmēr izdodas izlasīt visu sarakstā minēto, tomēr es cenšos, es patiešām cenšos. Turklāt šī gada saraksts ir sanācis dikti foršs un interesants – gan žanri daudzveidīgi, gan tēmas dažādas, gan būs iespēja palasīt visās valodās, kuras mazliet pārzinu. Paldies visiem grāmatu dāvinātājiem!

saraksts-2017

No Asmo grāmata, kura, ja arī nepatiks pēc satura, tad vismaz pēc formas gan spēs priecēt lasītāja aknas – The Book by Keith Houston.
No Lasītājas veselas divas grāmatas – The Seed Collectors by Scarlett Thomas un Rosas Navaro Duranas Dons Kihots – stāsti bērniem. Nu vismaz ar vienu, cerams, galā tikšu.
No Ms Marii romāns, kur gandrīz vairāk par sižetu jāsajūsminās par to, cik gudri autors visu izdomājis, un cik lieliski uzrakstījis – K. J. Parker “The Folding Knife”.
No Spīganas dāvana, kas varētu uzlabot manas attiecības ar antropoloģiju Philippe Bourgois „In Search of Respect”.
No Doronikes pēdējā laika populārākā grāmata krievu literatūrā, kura dabūjusi visādas prēmijas, jau teatralizēta un, par kuru nav dzirdētas sliktas atsauksmes, lai arī grāmata ir par smagu tēmu – Гузель Яхина “Зулейха открывает глаза”.
No Austras lieliskais Brian K. Vaughan un Fiona Staples komikss “Saga”, kurš ir priecējis gan viņu, gan tūkstošus citu lasītāju.
No Viļa šogad mazāk pamanīts Dena Dimiņa tulkojums Hansa Hennija Jāna “Svina nakts”.
No Fleda veseli trīs Jaromīras Kolārovas romāni vienā sējumā, tai skaitā pat čehu horrors „Vai vīrieši nodzīvos līdz 2000. gadam?”

Šogad turpināšu cīnīties ar tām divdesmit lasīt iesāktajām grāmatu sērijām (izskatās, ka reālas cerības pabeigt ir tikai Sašķelto jūru) un droši vien atkal pavisam nejauši iesākšu vēl kādas septiņas jaunas.
Un saistībā ar simtgades straujo tuvošanos vajadzētu mazliet sakopt latviešu autoru stūrīti, nu vismaz uzrakstīt aprakstus visām latviešu grāmatām, kuras izlasu. Arī tas būtu labi.
Vēl derētu rakstīt mazliet vairāk nekā pagājušajā gadā, bet ar to tad šoreiz pietiks apņemties darīt lietas, kuras ne vienmēr izdodas izpildīt.

2016. grāmatu gada pārskats

Hops, un atkal nemanot ir pielavījušās gada beigas. Šogad lasīju mazāk, bet, tā kā Goodread vēl joprojām ir tehniski nejēdzīgs sociālais tīkls, izlasīto tur atzīmēju tikai tad, kad nu nekādi nevaru izdomāt, ko citu labāku darīt, tāpēc būs vien jums jātic, ka šajā gadā izlasīju 60 grāmatu, kas nepavisam nav daudz. Līdz ar to arī blogā rakstīju mazāk nekā iepriekšējos gados, bet, kā zināms, tad tas esot saistīts ar saules aktivitātes ciklu, un tur neko nevar darīt (varbūt vienīgi apņemties izlasīt visu PFC sēriju). Toties šogad pirmo reizi dzīvē apmeklēju visu grāmatmīļu Meku – Ķīpsalas izstādi, kas izrādījās diezgan interesants, lai gan finansiāli ietilpīgs pasākums (dikti jau daudz kārdinājumu vājam grāmatatkarīgam raksturam). Un pirmo reizi dzīvē runāju radio (Spīganas raidījumā). Atzīstos, ka man ir šausmīgi bail no runāšanas radio, bet beigās nebija tik briesmīgi, kā sākumā šķita. Vēl blogam apritēja četri gadi un tas veiksmīgi sagaidīja jau savus piektos Ziemassvētku, ar ko mazliet lepojos, jo ne visiem blogiem tas ir izdevies.

Lasītāji

Bloga statistika dzīvo kaut kādu savu ne vienmēr izprotamu dzīvi (iespējams arī saistītu ar saules aktivitātes ciklu, kā gan citādi), un šajā gadā skatījumu skaits ir palielinājies gandrīz pusotru reizi, ko es nespēju loģiski izskaidrot, jo rakstīju mazāk, bet lai nu tā būtu. Visvairāk apmeklētāju blogā nonāk pateicoties meklētājprogrammām, mazliet atnāk arī no sejasgrāmatas un čivekļa. No citiem blogiem visvairāk apmeklētāju ir no Doronikes, Spīganas un Asmo tīmekļa žurnāliem. Arī policija manu blogu regulāri pieskata, bet acīmredzot viss ir kārtībā.

No rakstiem šajā gadā vispopulārākie bija stāsts par grāmatu izstādes apmeklējumu, “Grega dienasgrāmatas: Vecā skola” apraksts, kas nudien nav nekāds pārsteigums, un “Ella un draugi”, kas laikam ir iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas lasāmajā sarakstā un tāpēc tikusi pie skatījumiem. Vismazākā lasītāju interese ir bijusi par Sergeja Dovlatova un Freda Adras darbiem, kas arī nav nekāds pārsteigums. Žēl. protams, ka tā, bet man šie autori patīk un droši vien turpināšu lasīt un aprakstīt viņu grāmatas.

No komentētājiem aktīvākie ir bijuši MsMarii, Andris, Doronike, Asmo un Fledis. Bet paldies visiem, kas ienāk blogā un izsaka savu viedokli!

2016-gada-lasitais

Grāmatas

Šogad cīnījos ar grāmatu sērijām, bet ne visai veiksmīgi. Sērijas vinnēja. Turklāt ar graujošu pārsvaru. Esmu iesākusi lasīt veselas septiņas jaunas sērijas, bet pabeigusi, mū-ha-hā, tikai vienu (Sarkanās sacelšanās triloģiju). Jā, par dažām grāmatām, sākot lasīt, es nemaz nezināju, ka tām ir turpinājumi. Tomēr to, kāpēc man pēkšņi savajadzējās ķerties pie tā apmetņu fetišista Laika Rata vai Malazāņiem nezinu cik sējumos, es diez vai varēšu izskaidrot. Vienkārši tobrīd tā vajadzēja un viss. Un negribas nemaz skaitīt, cik sēriju ir iesāktas iepriekšējos gados, bet skaidrs, ka krietnu daļu no tām es nepabeigšu nekad. Dažas, protams, nav vērts turpināt lasīt, bet īpaši riebīgas ir tās, kuru autori visu laiku cep augšā nebeidzamus turpinājums, vai tieši otrādi – spītīgi neraksta nākamās grāmatas ne sitami.

Par jaukākām lietām ir jāpiebilst, ka šogad atklāju tādus sev tīkamus rakstniekus kā Sergeju Dovlatovu, Fredu Adru un Džo Aberkrombiju, nedaudz pievērsos antīkajai literatūrai (ak, Apulējs) un veselas četras grāmatas varonīgi noklausījos kā man tās tiek nolasītas priekšā. Starp citu, viena no tām bija Harijs Poters un filozofu akmens, nebija slikti, bet diez vai būšu spējīga tuvākajā laikā noklausīties arī visas sešas atlikušās daļas.

Latviešu autorus diemžēl lasīju ļoti maz, bet no tiem dažiem (Spāre, Bankovskis, Rukšāne, Kuzmins, Melgalve) subjektīvi vislabāk man patika Vlada Spāres “Tu nevari dabūt visu, ko gribi”. Tas bija negaidīti, asprātīgi aizrautīgi un absurdi.

Trīs foršākie no šogad lasītajiem tulkojumiem bija Dena Dimiņa “Ceļojums līdz nakts galam” (Selīns), Daces Meieres “Mežonīgie detektīvi” (Bolanjo) un Māras Poļakovas “Džezs pār Donbasu” (Žadans). Turklāt pēdējā grāmata man sižetiski nemaz nepatika, es to izlasīju tikai patīkamā tulkojuma dēļ.

Sliktākā tulkojuma balva aiziet (nē, nepavisam ne “Pusķēniņam”, lai kā visi par to blogos vaimanāja), bet gan “Maivaboles dara to visilgāk”. Nezinu, kas tur bija vainīgs, varbūt arī oriģināls ir nebaudāms, bet grāmata briesmīgi kokainā un grūti uztveramā teksta dēļ bija lasāma tikai ar lielu piespiešanos.

Labākā populārzinātniskā grāmata bija Bena Goldeikra “Sliktā zinātne”. Ļoti retais gadījums, kad grāmatu gribas ieteikt izlasīt visiem. Tomēr jāpiebilst, ka ļoti daudz prieka man sagādāja arī plakantārpi no Hendersona Bestiārija.

Visiemidzinošākā grāmata, kurai varu pateikties par neticami ātru iemigšanu vismaz pāris nedēļas, bija Ēriksena “Mazas vietas – lieli jautājumi”.

Un nu jau tradicionālā balva par sliktāko seksa ainu šogad aiziet Deiva Egersa “Sfērai”.

Laimīgu Jauno gadu bloga lasītāji! Paldies, ka šeit ieskatieties! Un, lai nākotnē piepildās viss, ko jūs patiesi vēlaties.

Kvints Būholcs „Grāmatu valstībā”

Kvints Būholcs „Grāmatu valstībā”, no vācu val. tulk. Inga Karlsberga, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014.(Quint Buchholz, Im Land der Bücher, 2013.)

 

Gadu gribas sākt ar labu apņemšanos, ja arī nesākt rakstīt par visām izlasītajām grāmatām, tad uzrakstīt vismaz par visām blogeru Ziemassvētku dāvanām (un, protams, tās arī izlasīt). Par laimi pirmā grāmata Kvinta Būholca „Grāmatu valstībā”, kuru saņēmu dāvanā no Lasītājas kā rezerves variantu, bija izlasāma apmēram piecās minūtēs. Tā kā sākums ir cerīgs, varbūt izlasīšu arī visas pārējās.

Grāmatu valstībāKvints Būholcs ir vācu mākslinieks un grāmatu ilustrators. Sākotnēji viņš ir ilustrējis citu autoru darbus kā, piemēram, Gordera „Sofijas pasauli”, darbojies arī kā scenogrāfs un instalāciju mākslinieks, bet pēc tam sācis pats rakstīt tekstus savām grāmatām. Tāda ir arī viņa bilžainā „Grāmatu valstība” ar sapņainām, maigos pasteļtoņos ieturētām ilustrācijām. Teksta gan nav daudz, katrai bildei ir veltīts akurāt viens teikums – ar grāmatām kāds veido citu laiku, kāds skatās nezināmās tālēs, kāds uzdrošinās tuvoties ienaidniekam, kādu grāmatas padara aklu, kāds ieslēdzas vannas istabā, bet kāds lasa ļoti lēnām. Katrs no šiem apgalvojumiem ir parādīts autora fantāzijas radītā sirreālā vai maģiski reālā ainā. Pie dažām gribas pakavēties ilgāk, citas varbūt tik ļoti neuzrunā. Lai gan grāmata ir stūrains priekšmets ar stingrām, ģeometriski precīzām formām, autors ar graudaino fonu un izplūdušajām līnijām, attēlus ir padarījis šķietami mīkstus, maigus un mazliet neskaidrus. Bildēs lielākoties ir izmantoti zilganie un pelēkie toņi, kas uzdveš viegli nostalģisku noskaņu. Attēlos ir daudz debesu un tālu horizontu, kas rada plašuma iespaidu un liek domāt, ka autors lasītājus uzskata par diezgan vientulīgām personām.

Kopumā izdevums ir sirsnīgs veltījums grāmatām un to tik dažādajiem lasītājiem.

Ar autora daiļradi plašāk var iepazīties šeit.

2016. gada lasīšanas īsais saraksts

Vispār jau nekādus plānoto lasāmgrāmatu sarakstus nesastādu, jo tāpat tos neievērošu. Tomēr viens mazs saraksts gada sākumā ir kļuvis par tradīciju, un tas ir grāmatu blogeru virtuālo dāvanu saraksts, kuru ērtības labad parasti šeit ielieku. Un, jā, šis ir jau ceturtais tāds saraksts. Jauki, ka šī tradīcija ir iedzīvojusies un turpinās jau tik ilgi. Šī gada dāvanas izskatās interesantas.

Saraksts 2016

No Asmo viduslaiku bestiārija garā ieturēts darbs par jūru un zemju iemītniekiem. The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson.

No Lasītājas man šoreiz ir divas bilžu grāmatas – krievu autora Latvijas izdevēju grāmata angļu valodā The End of A Fence by Roman Muradov un Kvinta Būholca Grāmatu valstībā. Otro jau paspēju izlasīt, bildes patiešām bija smukas.

No Ms Marii sentimentālā un labestīgā Irmas Grebzdes Tikai meitene, kuru gan kaut kad sen, sen esmu lasījusi, bet noteikti pārlasīšu, ja man šajā gadā kādu brīdi uznāks sentimentāls un labestīgs noskaņojums. Turklāt grāmatai vajadzētu būt kaut kur tur – manos haotiskajos grāmatu plauktos.

No Andra Džeses Bulingtona The Sad Tale of the Brothers Grossbart. Vāks izskatās dikti simpātisks.

No Kasima Amosa Oza My Michael, kur bija labs (t.i., labi uzrakstīts) galvenais varonis ģeologs ar interesantām detaļām par Izraēlas floru. Tas izklausās intriģējoši un sen nav lasīts nekas par Izraēlu.

Un jauki, ka ir arī tādi armēņu Ziemassvētki, tad no Spīganas bērnu grāmata, pie kuras var gadīties skaļi un ilgi smieties – Timo Parvelas Ella un viņas draugi.

Šī gada sākumā gribu palasīt par Eiropas vēsturi. Ceru, ka arī šogad iznāks labas un interesantas latviešu nedaiļliteratūras grāmatas, kā Meža meitas, Nezināmā Latvija vai tā mazā, jokainā grāmatiņa Sēnes ir visur. Gribētos kaut kad pabeigt Nesbē sēriju par Hariju Holu, bet vai tā vispār kaut kad beigsies? Sāku domāt, ka jāaizsūta Visumam vēsti, lai autors beidzot saņemas un izbeidz Harija ciešanas šajā pasaulē, bet nav garantijas, ka tas darbosies. Re, ka Kinnija Gregs no Grega dienasgrāmatām laikam dzīvos mūžīgi un nekad nenovecos – vai viņš gadījumā patiesībā nav vampīrs? Kā jau katru gadu lasīšu Prečetu (to, kas man no viņa darbiem vēl ir palicis strauji sarūkošajos krājumos). Laiku pa laikam atgriezīšos pie klasikas (varbūt beidzot saņemties uz Karu un mieru oriģinālvalodā, ai, labāk vēl nē). Un līdz septembrim ir jāizdomā, kuru vienīgo dzejas krājumu lasīt šogad (varbūt ir kādi labi ieteikumi).
Droši vien turpināšu izklaidēties ar Prometeja izdotajām piedzīvojumu grāmatām. Turklāt Andris Spīganas raidījumā apsolīja, ka tajās noteikti nebūšot nekādu trijstūru. Jācer, ka solījumu viņš turēs, un nebūs jābaidās iegrābties kaut kādos garlaicīgos, romantiskos puņķos.
No citu izdevniecību šogad solītajām grāmatām gribētu izlasīt Roberto Bolanjo “Mežonīgos detektīvus” un Havjēra Mariasa “Iemīlēšanos”. Un gan jau būs arī citi interesanti tulkojumi.

2015. grāmatu gada pārskats

Atkal ir pagājis kārtējais gads un ir iemesls pārskatīt, kas šajā laikā izlasīts. Pirms ķeros pie garlaicīgās statistikas, gribu piebilst, ka novembrī blogam palika trīs gadi. Tas, protams, ir gaužam neliels vecums salīdzinājumā ar citiem grāmatu blogiem – veterāniem, tāpēc arī nešķita īpašas pieminēšanas vērts. Turklāt, spriežot pēc pieredzējušu grāmatu apskatnieku skopajiem un skarbajiem stāstiem, gaidāmais ceturtais gads varētu būt īpaši smags, jo tad pār blogeriem nākot eksistenciālas krīzes, reflektēšana par paša un bloga esamības jēgu, vai vienkāršs apnikums, slinkums un riebums rakstīt. Un patiešām lielākoties blogeri pēc ceturtā gada ir sākuši rakstīt krietni mazāk (gan jau izrakstījušies un izsmēluši sevi, vai arī dzīve ir mainījusies), bet daži vairāk (tas jau ir interesantāk), tāpēc droši vien nav vērts priekšlaicīgi satraukties, jo tikai pēc tam varēs redzēt, kas īsti būs noticis. Un reflektēt par esamības jēgu ikdienā sanāk vienkārši tāpat – bez īpaša iemesla, no tā vienalga neizbēgsi.

 Statistika

Goodread par 2015. gadu izmeta šādu jauku bildi, tieši precīzi 27 000 lappuses un 85 izlasītas grāmatas. Pavisam normāls lasīšanas gads, kas līdzīgs daudziem citiem. Ir lasīts gan divreiz vairāk, gan divreiz mazāk nekā šogad. No tām 22 grāmatas bija svešvalodās, bet 20 izlasīju e-lasītājā. Vienīgi atšķirībā no citiem gadiem šogad izlasīju vairāk komiksus – 10 Nīla Geimena The Sandman sējumus. Tas gan pateicoties Asmo laipnībai, jo pati nebūtu saņēmusies nopirkt visus šos grafiskos jaukumus, lai gan vienmēr uz tiem noskatos Rozes grāmatnīcā.

Goodreads 2015

Lasītāji

Bloga apmeklējums pamazām palielinās – pat neskatoties uz to, ka neesmu čakla rakstītāja (ak vai, tikai kaut kādi nožēlojami 50 ieraksti pagājušajā gadā, taču acīmredzot ir labas iespējas augt). Radinieki un paziņas arī manu blogu nelasa, jo apraksti esot pārāk sarežģīti, gari un ne īpaši interesanti (un visi tik par grāmatām, heh). Toties laika gaitā ir izveidojies neliels, bet ārkārtīgi jauks un simpātisks pastāvīgo lasītāju pulciņš, kuriem esmu ļoti pateicīga par komentāriem un piebildēm pie aprakstiem. Paldies Ms Marii par atsaucību un vislielāko aktivitāti, Doronikei par vienmēr pārdomātajiem un saturīgajiem komentāriem, Asmo un Kasimam par erudītajiem un noderīgajiem ieteikumiem, Fledim par plašajiem komentāriem un interesantajiem viedokļiem, Baltajam Runcim par blogāres pieskatīšanu un kopā savākšanu! Paldies Andrim, Lasītājai, Santai, Dainim, Spīganai, Austrai, Arnim, Unai, Andai, Valkīrai, Ivetai, Aigai, Elzai, Mēnessmeitēnam, Grāmatu tārpam! Ak, es noteikti nepieminēju visus, bet paldies visiem, kas lasa, komentē un dara zināmu savu attieksmi! Paldies arī klusajiem lasītājiem! Galu galā blogus neviens neraksta tikai sev (tad gluži labi pietiktu ar piezīmju blociņu), bet gan jums, mīļie lasītāji. 🙂

Priecē, ka vēl joprojām viens no vairāk skatītajiem bloga rakstiem ir par e-grāmatu iegādi latviešu valodā un no pagājušā gada grāmatām lasītājus visvairāk ir interesējusi Gunta Eniņa “Nezināmā Latvija”. Saprotams, ka skatītāko topā vienmēr ir un būs skolās obligāti lasāmie gabali, tāpēc arī “Cilvēka bērns” un “Miskastes bērns” rullē. Šķiet, ka šai kompānijai taisās pievienoties vēl viens nabaga bērns ar sliktu karmu (Tille). Vismazāk bloga lasītājus interesē krievu un patiesībā jau arī cita, piemēram, poļu literatūra, kas nav tulkota latviski. Neesmu veikusi precīzus aprēķinus, bet izskatās, ka blogā līdzīgi kā daudzās citās jomās darbojas Pareto princips.
Par citiem blogiem jāpiemin, ka visvairāk apmeklētāji ir ieradušies no Doronikes, Asmo un Baltā Runča lolojumiem.

Topi

Pagājušajā gadā izlasīto grāmatu skaits nav tik liels, lai veidotu skaistus, pārliecinošus un objektīvi sastādītus topus, bet dažas labākās, savdabīgākās un pārdomas raisošākās tomēr gribētos pieminēt. No daiļliteratūras labākās grāmatas bija Margarētas Atvudas sievišķīgā mistērija “Līgava laupītāja”, Kurcio Malapartes sirreālā “Āda”, Konrāda “Lords Džims”, Jozefa Škvorecka eklektiskais “Cilvēka dvēseles inženiera stāsts”, Henrija Millera “Vēža trops”, Džona Ērvinga smieklīgi traģiskā “In One Person”, Solžeņicina skarbā “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”, Alises Manro smalkā un dīvaini ikdienišķā “Dārgā dzīve”, Džordža Orvela “Lai plīvo aspidistra”, Keitas Atkinsones “Dzīve pēc dzīves”, Nikolaja Gogoļa “Deguns”, Vindema “Midvičas dzeguzes”.

Neapšaubāmi pati labākā no pērngad lasītajām populārzinātniskajām grāmatām bija Bila Braisona lieliskā “Īsi stāsti gandrīz par visu”. Pat, ja dzīvē taisāties izlasīt tikai vienu populārzinātnisko grāmatu, tad droši varat ņemt šo. Bet labas bija arī Leonarda Mlodinova “The Drunkard’s Walk: How Randomness Rules Our Lives”, kas rosināja domāt ārpus ikdienā ierastajiem rāmjiem un Rebecca Skloot aizraujošais stāsts par cilvēkiem, kuru dzīves paliek lielo zinātnisko atklājumu ēnā “The Immortal Life of Henrietta Lacks”.

Labākais detektīvromāns bija Reimonda Čendlera atmosfēriskā un melanholiskā grāmata “Ilgās atvadas”.

No fantāzijas grāmatām mana pagājušā gada favorīte bija Leva Grosmana “Burvji”. Taču arī Pīrsa Brauna “Sarkanā sacelšanās” bija traki aizraujoša un Marka Lorensa “Muļķu princis” smieklīgs un piedzīvojumiem pārpilns stāsts. Arī Zelaznijs, protams, bija labs, bet to ciklu es vēl nepabeidzu.

Smieklīgākā grāmata bija Frēdrika Bakmana stāsts par nīgro burkšķi “Vīrs vārdā Ūve”.

No Young Adult žanra, kuru gan jāatzīstas lasu maz, labākā bija Terija Prečeta raganu grāmata “I Shell Wear Midnight”.

Jaukākā bērnu grāmata bija nepārspējamās Astrīdas Lindgrēnes sirsnīgā un smieklīgā “Emīls un Īda no Lennebergas”.

Labākais grafiskais romāns Nīla Geimena “The Sandman” 9. daļa “The Kindly Ones”.

No latviešu autoru grāmatām gribu pieminēt dažus labus un nopietnus nedaiļliteratūras izdevumus – Gunta Eniņa “Nezināmā Latvija”, Sanitas Reinsones “Meža meitas”, Inetas Lipšas “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939”, Valda Segliņa “Megalīti. Pasaule. Latvija”, Normunda Priedīša “Latvijas augi”.

Vienīgā lasītā dzejas krājuma balva, protams, pienākas Katrīnas Rudzītes “Saulesizplūdumam”.

Nobeigumā šogad jāpiešķir arī botāniskās glupības balva, kuru ir godīgi nopelnījusi Diānas Gabaldones “Svešzemniece” par mušmirēm no augļu smaguma nolīgušajos Skotijas aprikozu dārzos pavasarī un neloģiskākā bērnu grāmata ir stāsts par Kazlēnu. Un, jā, nevajag aizmirst arī balvu par sliktāko seksa ainu aprakstu, kura aiziet Džonatana Litela “Labvēlīgajām” par galvenā varoņa visumā garlaicīgajām izklaidēm ar mēbelēm un priedi.

Mīļie bloga lasītāji un apmeklētāji, tas arī viss. Lai jums ir labs un izdevies nākamais gads un pietiekami daudz laika izlasīt pa kādai labai grāmatai!

Lasītājs lasītājam – turpinājums

Neko darīt, bet lasītāju atnesto grāmatu plaukti bibliotēkās ir mana vājība. Nekādi nespēju tiem vienaldzīgi aiziet garām. Iespējams, ka pie vainas ir beidzot atnākusī vasara, bet pēdējā laikā visās bibliotēkās, kurās ieeju, tie ir pamatīgi piekrauti. Bildē redzamajā skapītī parasti bija labi ja kādas desmit grāmatas, bet pēkšņi arī tas ir pilns līdz augšai un vēl vairāk. Grāmatu plauktam ir pievienota jauka norāde, ka tas patiešām ir grāmatu plaukts, un olimpiskajā garā ieturēta pamudinoša devīze – „Atnes! Mainies! Paņem!”. Neskatoties uz aicinošo saukli, šoreiz neko nepaņēmu, jo plaukta saturs bija tāds makulatūrīgs.

Lasitajiem 1Vispirms jau te bija daudz pagājušā gadsimta latviešu literatūras, kura lēni un stabili grimst aizmirstībā – mūsu socreālisma pīlāri Andrejs Upīts, Arvīds Grigulis un Anna Sakse, kā arī diezgan grafomāniskais Žanis Grīva. Viļa Lāča kopotie raksti vispār ir neatņemama šo plaukt sastāvdaļa un daži sējumi no tiem te ir atrodami gandrīz vienmēr – gluži kā kādreiz katras inteliģentas latviešu ģimenes pulētajās sekcijās.

Lasitajiem 2Šajā plauktā bija jūtams kādas gādīgas rokas pieskāriens, kas bija grāmatas nedaudz sakārtojusi pēc tēmām autoriem un sērijām. Interesanti, ka šeit ļoti daudzi izdevumi bija atrodami vairākos eksemplāros. Piemēram, Džojas Ādamsones lieliskās grāmatas par lauvām „Dzimusi brīvībai” bija veselas četras un visas labā stāvoklī, nevis kā mans drausmīgi nolasītais eksemplārs. Gandrīz vai visas „Apvāršņa” sērijas grāmatas bija te bija nokļuvušas pa pāriem, un arī klasiskais otrā pasaules kara piedzīvojumu romāns „Navaronas lielgabali” bija atrodams pat trīs eksemplāros. Tak skaidrs, ka dažas grāmatas ir bijušas izdotas lielākās tirāžās un tāpēc arī tiek izmestas ārā biežāk nekā citas.

Lasitajam 3

Vēl viena šī plaukta īpatnība bija stūrītis ar grāmatām lietuviešu valodā, kāds ne visās bibliotēkās ir novērojams, bet gan jau kāds lasa arī tādas. Bet klasika tiek mesta ārā vienmēr – arī Balzaks, Dostojevskis, Dikenss, Romēns Rolāns un Tomass Manns ir bieži manāmi atnesto grāmatu plauktos.

Lasitajs 4

Nobeigumā jāatzīstas, ka bija neliels kārdinājums izvilkt pašu apakšējo grāmatu no kaudzes blakus plauktam, un tad paskatīties, kas notiks.