Ko lasīt 2024. gadā?

   Jaunais gads ir sācies ar domu atgriezties pie bloga. Turklāt pie klasiskā, vecmodīgā wordpress bloga, kādus daži vēl raksta, un negaidīti daudzi tomēr lasa. Pēdējos gados ir piedzīvots tik daudz – pandēmija, krievu agresija Ukrainā un draņķīgas lietas arī citur pasaulē, tāpēc gribas kaut ko pazīstamu un stabilu no laikiem, kad dzīve vēl bija rāma un rimta.  Iesākumam sakrāvu kaudzītē pēdējos gados savāktos papīra formāta literāros labumus, kurus esmu ieguvusi dažādos interesantos veidos, un ielikusi plauktā ar domu, ka kādreiz tak derētu izlasīt. Un klusi nopriecājos, jo sanāca nevis kaudzīte, bet, ziniet, kārtīga grēda. Tā, kas redzama bildītē.

   Patiesībā nekā daudz tur nav, gada laikā to visu varētu mierīgi izlasīt. Pie tādas kaudzes droši vien tiek jebkurš normāls grāmatu daudzlasītājs, jo, kas mūs visvairāk biedē? Pareizi – doma, ka gribēšu kaut ko paņemt palasīt, bet visas grāmatas mājās būs izlasītas. Tas būtu šausmīgi, vai ne? Starp citu, kādu pusi no bildē redzamajām grāmatām nemaz neesmu pirkusi, bet tās pie manis ir atnākušas pa dažādiem, tikai katrai grāmatai lemtiem un dažreiz pat aprakstīšanas vērtiem ceļiem. Vienīgais, ko neizmantoju grāmatu ieguvei, ir sadarbība ar izdevniecībām, jo blogi, kas to dara, ātri vien paliek stipri vienveidīgi un garlaicīgi. Šo blogu rakstu tikai savai izklaidei un priekam, un pilnībā izbaudu savu brīvību izteikties par visu, ko vien vēlos.

   Vai es visu šo kaudzi šogad izlasīšu? Protams, ka nē. Kāpēc gan lai es to darītu? Galu galā mani vienkārši priecē tās esamība.  Dažas grāmatas gan tiks lasītas kaut vai, lai atdotu tās likumīgajiem īpašniekiem, un atbrīvotu vietu jaunām.

  Šogad gribu uzrakstīt par dažām labām grāmatām, un ir sakrājies daudz ideju, no kurām, pārceļot tās uz blogu, ceru atbrīvot smadzenes, lai vietā varētu ieperināties  citas tikpat spalvainas domas. Gan pasaule kopumā, gan arī mazliet kompaktākā un noslēgtākā grāmatu pasaule vēl joprojām ir nebeidzamu atklājumu un pārsteigumu pilnas. Plānoju pastāstīt arī par dažiem netradicionāliem grāmatu ieguves veidiem, dažu izdevniecību  produktu īpatnībām, apmeklēt ar literatūru saistītus pasākumus (diemžēl šogad nebūs tradicionālās Grāmatu izstādes Ķīpsalā), kā arī nedaudz atgriezties pie interesantiem vēsturiskiem izdevumiem un parakāties pa savu mūžam mainīgo grāmatu plauktu, kas nekad nebūs pilnībā nokomplektēts, jo citādi nogrims tuvējā upītē. Tomēr neko daudz nesolu. Kas to lai zina, ko šis gads mums atnesīs.

Latvijas Grāmatu izstāde 2022

Šogad ļoti ilgi domāju, vai doties uz Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā, jo Covid 19 pandēmija nepavisam nav beigusies, tāpēc lielākoties izvairos no vietām, kuras apmeklē plašākas ļaužu masas. Arī karš Ukrainā, kur Krievija brutāli slepkavo mierīgos iedzīvotājus, ir viens no iemesliem pārdomāt savu dzīvi un vērtības. Tomēr līdz šim man ir veiksmīga pieredze, ka regulāri vakcinējoties un kārtīgi valkājot kvalitatīvu respiratoru, no saslimšanas var izvairīties arī tad, ja apkārt visi no šīs sērgas krīt viens pēc otra. Bet tikšanās ar domubiedriem, kas mīl grāmatas, neapšaubāmi nāk par labu manai mentālajai veselībai. Tomēr, lai nebūtu pārlieku liela burzma, uz izstādi devos piektdienas pēcpusdienā, nevis brīvdienās.

Lai gan daudzi apmeklētāji tīmeklī ir izteikušies, ka viņiem izstāde šoreiz nav šķitusi kā izdevusies, uzreiz gribu pateikt, ka man tā patika. Ziniet, tur bija grāmatas. Tur bija daudz, daudz grāmatu, kas arī ir galvenais faktors, lai pasākums man patiktu. Jā, izstāde šogad bija samazinātā apmērā un kopā ar izstādi Skola. Jā, tā skolnieciskā kņada un skaļā mūzika brīžiem traucēja. Jā, nebija dažu izdevniecību, bet, izņemot “Mansardu”, nevienas citas trūkumu neizjutu. Un nemaz nebēdājos, ka šogad nav grāmatu uz svara, jo tas tomēr ir kaut kā necienīgi pret literatūru un nekad tādas nav gribējies pirkt. Neskumu arī par grāmatu apmaiņas punkta iztrūkumu, jo to manā dzīvē lieliski kompensē jebkura cita vieta, kur mainīties ar izlasīto (grāmatu klubs, bibliotēkas, u.c.). Netraucēja arī tas, ka kopā ar grāmatām nepārdod desas, nudien nē (saldumi gan bija, bet maz). Netraucēja arī visādu dīvainu scientoloģisku izdevumu vai pašu autoru izdoto grāmatu iztrūkums, kā arī tas, ka nebija nekādu astroloģisko pareģojumu stūrīša. Un galu galā patiesi priecājos, ka šogad Ķīpsalas Grāmatu izstādē nebija agresīvās Krievijas kara literatūras un ideoloģijas propagandas, kas vēl pirms dažiem gadiem aizņēma diezgan lielu izstādes platību. Tagad rakstot pārlasīju komentārus par 2017. gada izstādi un biju mazliet pārsteigta, ka tolaik daudzi neslēpto Krievijas kara propagandu un naidīgos priekšlasījumus nebija pamanījuši vai vienkārši ignorēja kā nenozīmīgus. Tā nu mēs tagad esam tur, kur esam. Man nav ilūziju par Grāmatu izstādes rīkotāju godprātīgumu nākotnē, jo skaidrs, ka naudas dēļ viņi vienmēr būs gatavi pārvērst brīnišķīgu pasākumu par politisku mauku māju, tomēr ceru, ka tas vairs nekad neatkārtosies. Katrā ziņā labāk apmeklēšu tādas mazas grāmatu izstādes kā šī, nevis tādas lielas, plašas un putiniskas kā toreiz.

Nobeigumā sadaļa par nopirktajām grāmatām. Kā jau parasti pirms izstādes biju pārliecināta, ka neko nepirkšu, bet pēkšņi manī ar skaļu bļāvienu pamodās praktiskā latviete un pieprasīja grāmatu par siltumnīcām, jo pavasaris un kā tad vasarā bez tomātiem, ko? Kādu burku varētu arī iemarinēt un turēt uz lodžijas kā mājsaimniecībā noderīgu lietu. Grāmata par papardēm bija spontāns, bet droši vien ne visai praktisks pirkums, un neliela paparžu kolekcija man dārzā jau ir, un ar prieku to turpināšu paplašināt. Pēdējās divas Hovija Elevatora triloģijas daļas iegādāties ierosināja ziņa, ka pēc tās motīviem top seriāls, kurā Džuljetas lomā būs Rebeka Fērgusone, kas atveidoja lēdiju Džesiku nesenajā filmā Dune. Nu un Velbeks vienkārši jāpalasa viedokļu dažādībai, lai zinātu, ko tad tagad raksta par Eiropas norietu, kas kaut kā ir ievilcies jau vairāku gadsimtu garumā.

Kopumā izstādē nebiju ilgi, bet par grāmatām papriecājos, domubiedrus satiku, epidemioloģisko drošību ievēroju un lasāmvielas pārpilnībā slīgstošo grāmatplauktu papildināju. Nākotne ir nezināma, protams, jādzīvo tālāk ir, bet par grāmatu izstādes turpmāko likteni daudz prātot šobrīd nav nekādas jēgas. Labi atceros, cik forša bija 2020. gada grāmatu izstāde, cik patīkami toreiz bija satikt grāmatniekus – izdevējus, tulkotājus, rakstniekus un citus grāmatu mīļotājus, cik maz toreiz runājām par to tālumā esošo covid-19 slimību un, ja to pieminējām, tad bijām pārliecināti, ka tas jau mūs īpaši daudz neskars (fonā skanēja skaļi, ļauni Visuma valdnieku smiekli). Tieši tāpat šoreiz runājām par Krievijas karu Ukrainā – ar cerību, ka tas mūs tiešā veidā neskars (un droši vien atkal fonā skaļi smējās Visums).

Mūsu grāmatu likteņi

Feisbuka grāmatu pārdošanas grupās dažkārt parādās sludinājumi, no kuriem var saprast, ka tiek pārdota kāda miruša tuvinieka visa mūža laikā rūpīgi vāktā bibliotēka ar vairāk nekā tūkstoš grāmatām, un ir ļoti saistoši aplūkot šos grāmatu krājumus, kas parasti atklāj veselu pasauli un aizraujošu dzīvi. Bieži vien pēc tiem var noprast, kāda ir bijusi šī mirušā cilvēka profesija, aizraušanās, intereses un varbūtējie sapņi. Bieži vien šajās bibliotēkās var atrast kādu sen meklētu un grūti nopērkamu grāmatu. Tā nesen tiku pie Žorža Pereka (tā paša, kas ir sarakstījis apjomīgo “Dzīve lietošanas pamācība”) miniatūrās grāmatiņas “Lietas”. Pereka stāstu saņēmu glīti iesaiņotā paciņā, pārsietu ar bantīti un klāt pievienotu ar roku rakstītu laipnu vēstulīti ar norādi, kas bijis tās iepriekšējais īpašnieks. Atzīšos, ka tas ļoti aizkustināja pat manu cinisko sirdi (grāmatas tika pārdotas ar mērķi labiekārtot to mirušā īpašnieka kapavietu).

Lai arī man nav nekādu plānu tuvākajā laikā kaut kur doties, tomēr aizdomājos, kas pēc manas nāves notiks ar manām grāmatām. Īpašu ilūziju man par to nav, jo, protams, notiks tas, kas notiks. Lai pārāk neapgrūtinātu cilvēkus, kam būs aiz manis jāsakopj, lielu daļu savu grāmatu jau esmu aiznesusi labdarībai uz “Otro elpu” vai bibliotēkas publisko plauktu, kurā lasītāji var atstāt vairs nevajadzīgās grāmatas, bet šis tas ir nonācis makulatūrā. Tomēr vēl joprojām man ir palicis daudz mīļu grāmatu, no kurām dzīves laikā negribētos šķirties, jo tās vēl joprojām mani priecē, bet diez vai cilvēki, kas lasa maz, tās gribēs paturēt savos modernajos mājokļos.

Droši vien lielākajai daļai no mūsu patērētāju sabiedrības nebūs saprotama vēlme parūpēties ne tikai par saviem nekustamajiem vai kustamajiem īpašumiem, bet arī par grāmatām, jo nav ko tur daudz ņemties, ja tās var aiznest uz atkritumu konteineru un problēma būs ātri atrisināta. Tomēr grāmatas man ir sagādājušas daudz brīnišķīgu brīžu un elpu aizraujošu piedzīvojumu. Tās vienmēr ir bijušas uzticams emocionālais atbalsts smagās dzīves situācijās un palīdzējušas saglabāt veselo saprātu un kritisko domāšanu. Tāpēc jūtu vajadzību mazliet parūpēties par savām grāmatām, un, ja iespējams tad nedaudz paildzināt to mūžu, kas papīra grāmatām diemžēl ir ļoti īss. Tā kā man nav nekādu īpaši retu grāmatu, ko atdāvināt muzejiem vai speciālām bibliotēkām, tad droši vien vēlētos, lai manu krājumu lasāmāko daļu par nelielām naudiņām pārdod kādā portālā vai sociālajā tīklā, kas nu ar to kādreiz nodarbosies (un, ja tā nenotiks, baidos, ka manas dvēseles spoks nepabeigto šīszemes lietu dēļ būs spiests palicējiem naktīs nelāgi gaudot aiz loga). Kāpēc pārdot, nevis izdalīt velti? Nu tāpēc, ka, ja kāds ir tik aptracis, ka mūsdienās vēl pērk grāmatas par naudu, tad parasti tās viņam patiešām ir nepieciešamas un ir neliela cerība, ka netiks uzreiz izmestas atkritumos. Lietas, ko cilvēki saņem par velti, viņi automātiski uzskata par bezvērtīgām. Saprotams, ka visas grāmatas pārdot nebūs iespējams, tāpēc būtu jauki atlikušās atdot kādām Springšļu dzirnavām, vai tamlīdzīgai vietai, kas nodarbojas ar nenovērtēto lietu glābšanu.

Tās grāmatas, ko neviens negribēs, būtu labi atdot makulatūrā. Tas nav jauks grāmatu dzīves noslēgums, jo pārstrādāto papīru izmanto lielākoties iepakojumam vai tualetes papīram (jaunas grāmatas reti drukā uz šādiem materiāliem), bet agrāk vai vēlāk papīra dzirnavās neizbēgami nonāks lielākā daļa grāmatu, un tas ir videi draudzīgāks risinājums nekā tās vienkārši izmest nešķirotajos atkritumos. Negribētos gan, lai manas grāmatas izmatotu visādām instalācijām un dekoratīviem ķiņķēziņiem, kas tagad skaitās stilīgi. Tas ir ļoti necienīgi pret grāmatām. Un grāmatas noteikti nevajadzētu sadedzināt – tas būtu videi nedraudzīgi, jo palielinātu gaisa piesārņojumu un oglekļa emisijas.

Tā nu tas ir. Papīrs ir trausls materiāls, un grāmatu mūžs ir ļoti īss. Mūsu grāmatas nekad nenonāks debesīs, diemžēl tikai tualetes podā. Tāpēc lasīsim grāmatas un no sirds priecāsimies par tām, kamēr vien tās ir kopā ar mums.

Latvijas Grāmatu izstāde 2019

Lielās Latvijas Grāmatu izstādes Ķīpsalā apmeklēšana jau nedaudz kļuvusi par rutīnu, tāpēc pārmaiņas pēc šogad uz to devos piektdienā, nevis brīvdienās, kā iepriekšējās reizēs. Apmeklētāju patiešām bija mazāk kā sestdienās, kad parasti ir diezgan liela burzma un kņada. Apkārt klīda arī nelieli no otras izstāžu halles aizmaldījušies skolēnu pulciņi, bet tie nebija traucējoši. Laiks man šoreiz bija ierobežots, tāpēc Grāmatu izstādes pasākumus apmeklēt nesanāca, tikai vieglā galopā apstaigāt grāmatu stendus. Tomēr piektdienai ir arī savas pozitīvās puses, jo izdevniecību darbinieki un pārdevēji nebija tik aizņemti kā sestdienās, un ar dažiem varēju pat nedaudz papļāpāt par mani interesējošām grāmatām.
Man bija prieks beidzot skatīt vaigā tulkotāju Jāni Krastiņu, pateicoties kuram mēs varam latviešu valodā lasīt Škvorecki un Vīvegu. Nejauši uzskrēju viņam virsū pēc tikšanās ar Bjanku Bellovu (romāna “Ezers” autori) beigām. Sliktā ziņa bija, ka čehi esot samazinājuši finansējumu saviem tulkojumiem, tāpēc iespējams, ka nekā daudz jauna mums no čehu literatūras vairs nebūs. Labojums! Būs mums trīs jauni čehu literatūras tulkojumi. 🙂

Diemžēl par daudz ko man teica, ka nebūs. Un kopumā nekas jau nav mainījies. Lielo izdevniecību piedāvājums ir ļoti vienveidīgs, lai neteiktu trūcīgs – gandrīz vai tikai viduvēja komercliteratūra. Nu, nepārprotiet, tāda arī mums ir vajadzīga. Bet vai tikai tāda vien, kā tas ir tagad? Kaut ko interesantu un savdabīgu var atrast tikai pie mazajām izdevniecībām. Nu ja, nebija arī nevienas jaunas, labas populārzinātniskās grāmatas latviešu valodā. Ja kāds tādu pamanīja, tad droši ierakstiet komentāros. (“Sapiensi” neskaitās, tā nudien nav grāmata domājošiem cilvēkiem.)
Bet, lai nu kā, Grāmatu izstāde ir svētki, un vienmēr ir patīkami redzēt tik daudz grāmatu mīļotājus un viņu iemīļotos objektus vienuviet. Un šo to labu šogad tomēr izdos – varbūt pat dažus no maniem iemīļotajiem autoriem kā Aberkrombiju, Kēlmanu un Dovlatovu. Varbūt arī vēl kaut ko.
Zvaigznes stenda stūrī varēja papļāpāt arī par 3td e-grāmatu bibliotēkas iespējām. Tā ir patiešām laba lieta, ar kuras palīdzību tikt pie samērā jaunu grāmatu lasīšanas e-ierīcēs tiešsaistē, kuru gribētos tuvākajā nākotnē noteikti izmēģināt. Mani šobrīd attur vienīgi ne pārāk interesantais lasāmvielas piedāvājums un doma, ka atšķirībā no parastās bibliotēkas, šeit nevar pagarināt grāmatu lasīšanas termiņus. Toties grāmatu var paņemt lasīšanai vēlreiz, bet jārēķinās, ka to vienam lasītājam izsniedz ne vairāk kā divas reizes. Bet nu skaidrs, ka arī virtuālā bibliotēkā kārtībai ir jābūt.

Grāmatu maiņas punkts šogad bija apmēram tāds pats kā parasti. Varbūt vienīgi mazliet haotiskāks, bet var gadīties, ka pienācu brīdī, kad uz vietas nebija cilvēka, kas tur visu nepārtraukti kārto. Jā, un maiņas punkta piedāvājums visu laiku ir mainīgs. Šoreiz laika trūkuma dēļ to pārlieku nepētīju, bet, pat ja tā vidējais svērtais piedāvājums nav pārāk iedvesmojošs, jo galu galā tauta uz turieni nes tās grāmatas, no kurām vēlas tikt vaļā, tur var izrakt arī ļoti labas lietas, tikai tad visu laiku jādežūrē tā tuvumā.

Tradicionāli par Grāmatu izstādi nemaz nedrīkst rakstīt, nepieminot savus pirkumus. Lai gan grāmatu cenas izstādē neatšķiras no to cenām izdevniecībās, un nepavisam nav īpaši zemas, es tomēr tur dažas nopērku. Redziet, dzīvojot laukos, grāmatnīcas ir diezgan liela ekstra. Tādu vienkārši tur nav, un nekad nebūs. Lai apmeklētu reālu, nevirtuālu grāmatnīcu, man uz to ir speciāli jābrauc tāpat kā uz izstādi, tikai izstādē vienmēr ir plašāks grāmatu piedāvājums.
Tā kā uz grāmatu maiņas punktu biju atnesusi trīs grāmatas, tad ar mierīgu sirdi nolēmu, ka varu atļauties vietā nopirkt četras. Trīs no tām bija jau iepriekš ieplānotas, bet spontānais pirkums šoreiz bija “Dieva delūzija”, kuru nejauši pamanīju “Jumavas” stendā un nevarēju taču nenopirkt vienīgo latviski izdoto Dokinsa grāmatu. Šeina Hegartija “Tumšmutes” trešā daļa no “Prometeja” bija ieplānota jau sen, tikai nebiju tikusi līdz kādai grāmatnīcai. Tāpat gribēju savā īpašumā iegūt Marijas Parras “Vafeļu siržu” turpinājumu “Vārtsargs un jūra” no izdevniecības “liels un mazs”. Jāpiebilst, ka turpinājumam “Vārtsargs un jūra” ir brīnišķīgs Reiņa Pētersona zīmēts vāks (tieši tādu es iedomājos Satriekto Matildi) un manu sirdi sildīja arī fakts, ka grāmatai ir izmantots atbilstoši FSC prasībām sertificēts papīrs (koksne tā ražošanai ir iegūta no ilgtspējīgi, videi draudzīgi un sociāli atbildīgi apsaimniekota meža). Šķiet, ka Latvijā reti kurš izdevējs tagad izmanto FSC sertificēto papīru. Pereka grāmatu arī gribēju nopirkt jau sen, un to arī iegādājos “Mansarda” stendā, lai gan laipnais pārdevējs man nez kāpēc vairāk gribēja notirgot grāmatiņu par kaķīti Brencīti. Mjā, es laikam vairāk izskatos pēc Brencīša nekā Pereka mērķauditorijas.
Kā jau sākumā rakstīju, tad izstādes pasākumus iznāca dzirdēt ļoti maz, bet laikam piektdienā arī neliek tos labākos. Vismaz, kad ejot garām Rakstnieku viesistabai noklausījos, kā viens onkulis pavisam nopietni skaidro, ka depresiju varot lieliski izārstēt ar asinszāļu tēju, kamēr kaut kur fonā līksmi bļaustījās Rucavas garamantas, nospriedu, ka labi vien ir, ka nav laika klausīties visādus sviestus.
Īsumā par izstādi tas arī viss. Ja kāds grāmatmīlis nav paspējis tur pabūt, to vēl var izdarīt rīt.

Latvijas Grāmatu izstāde 2018

Uz kurieni dodas īsts grāmatu mīļotājs februāra nogalē? Jā, uz lielo Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā. Turklāt apmeklējums tiek ieskaitīts tikai tad, ja viņš pēc tam sociālajos tīklos ir lepni atrādījis savus ieguvumus, pat ja viņam ir pieticis naudas tikai pildspalvas iegādei un kādai necilai, maz zināmai grāmatiņai, kas nocenota lētāk par eiro. Es arī tur biju un sapirktās grāmatas tviterī saliku. Un tagad blogā dažas īsas piezīmes par grāmatu izstādes iespaidiem, kuras nevarēju iespiest 280 rakstu zīmēs.

Salīdzinājumā ar pagājušo gadu izstāde man patika krietni labāk. Šogad tā nebija tik izteikti krieviska ka pirms gada. Uzstāšanās vietas bija mazliet labāk nodalītas viena no otras – cik nu tas Ķīpsalā vispār ir iespējams. Dīvaino iespieddarbu izdevniecības bija vairāk sabīdītas pa stūriem, nebija tik pamanāmas un daudz netraucēja. Intensīvi darbojās grāmatu apmaiņas punkts, vienīgi šogad plaukti bija sabīdīti šķērsām, tāpēc tur sanāca lielāka stumdīšanās ar citiem apmeklētājiem. Grāmatas tur bija daudz, bet, kā zināms, lai dabūtu kaut ko patiešām labu, tur ir jādežūrē, vai vismaz jāpiestaigā regulāri, jo piedāvājums mainās zibenīgi. Ir arī štata pērļu zvejnieki, kas tur uzturas pastāvīgi, un cenšas nogrābt krējumu. Iespējai rakties pa vecām grāmatām piemīt kaut kas ļoti pievilcīgs, jo nekad nezini, ko uziesi (pie tā laikam vainīga mūsu iedzimtā mednieku-vācēju daba, kurai tagad nav daudz iespēju ikdienā izpausties) Mani no apmaiņas punkta piedāvājuma uzrunāja mūsu vienīgās flokšu selekcionāres Elvīras Zvaigznītes piecdesmitajos gados izdotais traktāts par flokšu audzēšanu (skaidrs, ka tā ir diezgan vēsturiska grāmata, bet dažas tajā aprakstītās flokšu šķirnes vēl joprojām rotā mūsu dārzus).

Lielo izdevniecību piedāvājums paliek aizvien vienveidīgāks. – pārsvarā lubenes, skandināvu detektīvi, ezotērika un praktiskā literatūra. Bet šo to jauku varēja atrast pie mazajām izdevniecībām, tāpēc kārdinājumu netrūka. Ja man patiešām stāvlaukumā būtu pieparkots kamielis, pirkumu nudien būtu vairāk. Īpaši nežēlīgi es tiku pārbaudīta pie Prometeja stenda, kur bez grāmatu jaunumiem bija arī Ints, kurš īsti velnišķīgā garā nodarbojās ar komiksu propagandu. Tāpēc, pateicoties viņa neatvairāmajam piedāvājumam, bildē ir iekļuvuši pāris vampīrgabali un droši vien šogad būs jāatgriežas pie grafiskajiem romāniem (starp citu, Rozes grāmatnīcas stendā šogad varēja tikt pie komiksiem pa pāris eirām). No citiem blogeriem, kuri sestdienas rītā spietoja pa izstādi es satiku tikai Spīganu, turklāt ļoti neierasti – viņai nebija līdzi suņa.

Grāmatu izstādes ieguvumi

Izstādes spontānākais pirkums ir Dikinsones dzejoļu krājumiņš „Āboliņš un bite”. Dzeju es lasu ļoti reti. Pērku – nu gandrīz nekad. Bet izskatās, ka ar šo grāmatu es sapratīšos.

Pasākumus šoreiz nebiju plānojusi apmeklēt, jo sestdienas rīta programmā nebija iegadījušās mani interesējošas tēmas. Aiz ziņkārības tomēr aizgāju apskatīties uz Alberta Bela romāna „Būris” galvenā varoņa Edmunda Bērza prototipu, tikšanās, ar kuru bija solīta izstādes programmā (prototips, protams, nekādā mistiskā būrī nav sēdējis, viņš ir slavens arhitekts ar principiālu raksturu, pavisam reāls). Tak prototips nudien izrādījās ar raksturu un uz tikšanos neieradās, jo taupījās slēpošanas braucienam uz Franciju. Es viņu gluži labi saprotu, nav nekas jauks būt par skolu latviešu literatūras programmā iekļauta darba prototipu, kuru pukstēdami analizē pumpaini tīņi nu jau laikam vairākās paaudzēs. Man būtu gribējies paklausīties Māras Zālītes stāstu par „Paradīzes putniem”, bet diemžēl viņai bija iesildošā grupa ar diskusiju par erotisko literatūru. Diskusija izvērtās diezgan garlaicīga. Tajā piedalījās onkulis, kurš elsa, ka vajag vairāk seksa un tante, kas dvesa, ka tomēr vajag jūtas. Tas palika apnicīgi jau pēc desmit minūtēm, tāpēc devos mājās lasīt sapirktās grāmatas.

Kopumā jau Grāmatu izstāde bija foršs un ļoti pozitīvs pasākums, kuru vienmēr apmeklēju ar patiesu prieku.. Paldies visiem, kas to organizē un rūpējas, lai trakajiem grāmatmīļiem būtu savi mazie svētki un netrūktu, ko lasīt.

2018. gada grāmatu saraksts lasīšanai

Beidzot arī es esmu kritusi par upuri sarakstu mānijai, kura klejo pa grāmatu blogiem katra gada sākumā. Eksperimentālos nolūkos šogad sastādīšu lasāmo grāmatu sarakstu. Tādu nelielu, un ar domu, ka to noteikti var neievērot. Paskatīsimies, kas no tā sanāks.

Jāatzīstas, ka sarakstu sastādīt nemaz nebija tik vienkārši un nācās labi padomāt, ko es no tā visa patiešām gribētu izlasīt. Nu skaidrs, ka es gribētu izlasīt vēl dažus dažus tūkstošus aizraujošu un labu grāmatu, bet mana lasītspēja ir stipri ierobežota, īpaši svešvalodās. Pareizais jautājums ir, ko es spēšu izlasīt šajā gadā. Tā es paliku pie 40 grāmatām. Sarakstā nav iekļautas populārzinātniskās grāmatas, kuras man ir sakrātas pamatīga čupiņa, bet lielākoties svešvalodās. To lasīšana prasa nelielu koncentrēšanos un dažreiz arī piepūli, tāpēc baidos, ka, iekļaujot tās sarakstā, tām nepieķeršos.

Grāmatu blogeru dāvanas

Šogad dāvanās saņēmu 6 grāmatas, no kurām vienu jau izlasīju.

1. No Asmo ļaunie vabuļi no Soltleiksitijas “Wicked Bugs: The Louse That Conquered Napoleon’s Army Other Diabolical Insects” by Amy Stewart.
2. No Lasītājas Christopher Moore “The Stupidest Angel: A Heartwarming Tale Of Christmas Terror”.
3. No Ms Marii Ineses Zanderes “Kuģa žurnāls”.
4. No Spīganas lieliska grāmata par to, kā cilvēki tika pie suņiem, kāpēc suņi nav vilki, un par to, cik attīstīta ir suņu emocionālā inteliģence. Bez lieka patosa, bet ar mīlestību pret suņiem: In Defence of Dogs by John Bradshaw.
5. No Fleda Alberta Bela “Izmeklētājs”.
6. No Andra kaut kāda baigā čerņa – “The Court of Broken Knives” by Anna Smith Spark.

Klasika

Nav no pievilcīgākajām sadaļām, bet dažas grāmatas patiešām gribu izlasīt. Ar šīs sadaļas lasīšanu var gadīties visādi.

1. Tomass Manns “Doktors Fausts”
2. Fjodors Dostojevskis “ Brāļi Karamazovi”
3. Meša Selimovičs “Dervišs un nāve”
4. Džonetans Svifts “Gulivera ceļojumi”
5. Čārlzs Dikenss “Saltais nams”
6. Ernests Hemingvejs “Kam skanēs zvans”
7. Deivids Henrijs Lorenss “Varavīksne”

Latviešu literatūra

Šis ir Latvijas 100 jubilejas gads, un, šķiet, visi ir galīgi nojūgušies ar to Latvijai 100. Bet latviešu autoru grāmatas nudien lasu un blogā aprakstu regulāri. Kāpēc lai 2018. gads būtu kaut kāds izņēmums.

1. Arno Jundze “Sarkanais dzīvsudrabs”
2. Vīlipsōns, Nora Ikstena, “Ārprātija piedzīvojumi”
3. Rihards Bargais “Plikie rukši”
4. Marģers Zariņš “Viltotais Fausts”
5. Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”
6. Edvards Virza “Straumēni’
7. Andris Akmentiņš “Skolotāji”

Sērijas

Sēriju lasīšana ir nebeidzama cīņa ar daudzgalvainu pūķi, kuram vienas nocirstas galvas vietā ataug piecas. Ja šogad arī pabeigšu lasīt kādas trīs sērijas, tad, pavisam nemanot, būšu iesākusi septiņas jaunas vietā. Bet kaut ko jau lietas labā jādara.
Nārniju jāizlasa, lai varētu labāk izprast Grsomanu.

1. Levs Grosmans “Burvju zeme” – The Magicians
2. Klaivs Steiplzs Lūiss “Princis Kaspiāns” – Nārnijas hronikas
3. Klaivs Steiplzs Lūiss “Rītausmas ceļinieka brauciens” – Nārnijas hronikas
4. Klaivs Steiplzs Lūiss “Sudraba krēsls” – Nārnijas hronikas
5. Klaivs Steiplzs Lūiss “Pēdējā kauja” – Nārnijas hronikas
6. Terijs Prečets “Making Money” – Discworld
7. Terijs Prečets “Snuff” – Discworld
8. Terijs Prečets “The Shepherd’s Crown” – Discworld
9. Ursula Le Gvina “The Dispossessed”- Hainish Cycle
10. Valters Mērss “Город мечтающих книг” – Zamonien
11. Keita Atkinsone “Started Early, Took My Dog” – Džeksons Broudijs

Citas

Daži iemīļoti autori un pāris interesantas grāmatas pēc citu atsauksmēm. Arī viens komikss un viena Jēzus biogrāfija.

1. Margareta Atvuda “Alias Grace”
2. A.S. Byatt “Possession”
3. Donna Tartt “The Secret History”
4. Kristofers Mūrs “Lamb: The Gospel According to Biff, Christ’s Childhood Pal”
5. Arnalds Indridasons “Purvs”
6. Roberts Galbraits “Dzeguzes sauciens”
7. Sergejs Dovlatovs “Соло на ундервуде. Соло на IBM”
8. Viktors Peļevins “ДПП (НН)”
9. Jeff Smith “Bone”

Viss pārējais – mirkļa vājības, iegribas un kaprīzes – la la lā!

1. Джефф Вандермеер “Аннигиляция”
2. Джефф Вандермеер “Консолидация”
3. Джефф Вандермеер “Ассимиляция”
4. Māra Zālīte “Paradīzes putni”
5. Šeins Hegartijs “Tumšmute”

Latvijas Grāmatu izstāde 2017

Kārtējā Latvijas Grāmatu izstāde Ķīpsalā ir aizvadīta un, spriežot pēc sociālajos tīkos izstādītajiem nopirkto un iemainīto grāmatu kalniem, lielākajai daļai grāmatu blogeru ir bijusi patiešām veiksmīga. Izrādījās, ka tālredzīgākie izstādes apmeklētāji jau savlaicīgi ir iegādājušies jaunus grāmatu plauktus un dažiem par lielu pārsteigumu atklājās, ka arī sievietes spēj panest vairāk par vienu grāmatu, ja grib. Daži blogeri izstādē bija pabijuši visas trīs dienas, daži ieskrējuši uz īsu brīdi, bet jādomā, ka katrs tur bija atradis sev kaut ko interesantu. Latvijas Grāmatu izstāde tak ir viens dikti foršs pasākums un svētki katram patiesam grāmatmīlim. Tāpēc arī blogā dažas ļoti subjektīvas piezīmes par tur pieredzēto.

Šogad Grāmatu izstādi apmeklēju jau otro gadu pēc kārtas, tāpēc varu nedaudz salīdzināt iespaidus. Droši vien labākais laiks braucienam uz izstādi ir piektdiena, jo tad ir mazāk cilvēku, un līdz ar to ērtāk apskatīt stendus un grāmatu piedāvājumu, bet diemžēl piektdienās nekur netieku, tāpēc uz Ķīpsalu devos sestdienas rītā. Pie izstāžu halles durvīm šoreiz stāvēja tanks un rosījās cilvēki formas tērpos. Nezinu gan, vai tas bija domāts izglītības vai grāmatu mīļotāju aizsardzībai, vai vienkārši bija nolikts tāpat – dekorācijai.

Lielo izdevēju (Zvaigzne, Roze) stendi kā jau parasti bija līmenī – plaši, ērti iekārtoti, ar vilinošiem zemo cenu piedāvājumiem un atsaucīgiem un zinošiem pārdevējiem. Tomēr Grāmatu izstādē interesantāk bija izpētīt mazo izdevēju piedāvājumus, jo to izdevumi ne vienmēr ir atrodami grāmatnīcās ārpus Rīgas. Vispār izstādē bija sajūta (subjektīva, protams), ka izdevēju mums netrūkst. Tāpat netrūkst arī daiļliteratūras, dažādu praktisko izdevumu (kā pavārgrāmatas vai rokasgrāmatas), slavenu cilvēku biogrāfiju, visādu ezotērisko un reliģisko figņu – visa kā tik daudz, ka savā mūžā neizlasīsi. Toties trūkst labu populārzinātnisko grāmatu latviešu valodā, vismaz es neko daudz neatradu.

Vienmēr gaidu, ko jaunu fantāzijas un fantastikas žanrā būs izdevis Prometejs

Grāmatu apmaiņas stends šogad bija plašāks un labāk pārskatāms. Piedāvājums tajā bija apmēram tāds pats, kā vietējo bibliotēku plauktos, kur lasītāji atnes sev nevajadzīgās grāmatas – daudz labas klasikas, kā arī visādi makulatūrīgi padomju laika izdevumi. Interesanti, ka daži apmeklētāji tajā ir cerējuši tur atrast arī kaut ko citu.

Daži no latviešu grāmatu tulkojumiem svešvalodās

Kā goda viesis Grāmatu izstādē bija Krievijas delegācija ar apmēram 1000 grāmatu no vairāk kā 10 dažādām izdevniecībām izstādi, lai veicinātu starpkultūru dialogu Latvijā. Godīgi sakot, uz vietas esot tas pēc nekāda starpkultūru dialoga neizskatījās, jo pat tos pāris teikumus Krievijas reklāmas bukletā ar devīzi „Lasām kopā” neviens nebija pacenties iztulkot adekvātā latviešu valodā. Arī lielākā daļa sestdienas rītā dzirdēto pasākumu un prezentāciju notika tikai krievu valodā. Un man jāpiekrīt Doronikei, ka tas bija mazliet nomācoši – Latvijas Grāmatu izstādē, lai arī garāmejot, dzirdēt priekšlasījumus par ļaunajiem latviešu fašistiem un tamlīdzīgi. Arī pasākumu izvietojums šogad nebija ausīm draudzīgs. Bija gan Lielā skatuve, gan Rakstnieku viesistaba, gan Jautrā lasītava, gan Krievijas nacionālais stends, gan visiem tieši pa vidu kaut kāds mistisks Sovlits, kas propagandēja laikam jau pārsvarā padomju krievu literatūru – vārdu sakot, tajā nabaga hallē bija veselas piecas vietas, kurās brīžiem vienlaicīgi tika skaļi baurots mikrofonos, turklāt trijos no tiem krievu valodā. Ķīpsalā patiešām ļoti pietrūkst nodalītu telpu, kurās varētu netraucēti klausīties grāmatu prezentācijas.

Krievu grāmatu izstāde

Pasākumi izstādē, kurus nejaušības dēļ gadījās apmeklēt, bija patiešām interesanti. Jau no paša rīta tūlīt pēc izstādes atvēršanas pie Lielās skatuves bija sapulcējies krietns pulciņš lielākoties vecu, sirmu un krunkainu, bet dikti smaidīgu un foršu kundzīšu, kuras aizrautīgi klausījās divu jauku kungu uzstāšanos. Tā izrādījās Pētera Strudberga grāmatas „Anatolijs Danilāns. Dakteris ar atvērtu sirdi” prezentācija un, pienākot tuvāk, arī es nespēju pretoties profesora valdzinājumam. Apsēdos maliņā un ar lielu prieku noklausījos viņa stāstus par savu dzimtu, pirmajiem darba gadiem, suņiem, gurķiem, pielūdzējām, zolīti, ūdensslēpošanu un daudz ko citu. Parasti jau Danilāns stāsta par nopietnām medicīnas lietām, bet jāatzīst, ka viņš pats ir ļoti interesants un daudzpusīgs cilvēks ar lielisku humora izjūtu, kurš uzstājoties izstaroja tik daudz dzīvesprieka, ka tā noteikti pietika visām klausītājām vēl visai dienai. Ai, jāatzīstas, ka es pat gandrīz nopirku reklamēto grāmatu, bet par laimi Jumavas stends bija dikti neērti iekārtots un man tajā nemaz negribējās spraukties iekšā.

Anatolijs Danilāns un Pēteris Strubergs

Vēl man bija doma noklausīties „Baltu dievestības pamatu” prezentāciju, kas pēc ievada izskatījās, ka būs varen jautrs pasākums, bet uz to bija savācies tāds aptrakušu dievestības fanu pūlis, ka nolēmu labāk aizstaigāt līdz Rakstnieka viesistabai, kurā tobrīd bija paredzēts stāstījums par populāro mūziku grāmatās un Viktoram Lapčenokam (te laikam jāpaskaidro, ka viņš bija latviešu estrādes mākslinieks, turklāt ļoti labs, jo dziedāja tajos senajos laikos, kad uz skatuves laida uzstāties cilvēkus, kas patiešām prata dziedāt) veltīto izdevumu „Izredzētais”. Uz šo pasākumu sākumā bija ieradušies kādi pieci cilvēki, bet par laimi pēc tam atnāca vēl daži, jo mums tika piedāvāta īpaši ekskluzīva iespēja – uzstājās Guntars Račs un katram klausītājam piesolīja veltīt kādu savu dzejoli, kuru nejauši uzšķirs un nolasīs no dzejas krājuma. Pavisam nopietni, tā bija. Daži arī pieteicās. Pirmais dzejolis izklausījās, ka bija rakstīts bērēm, bet pārējie bija vienkārši draņķīgi. Piespiedu dzejas klausīšanās patiešām ir kaut kas nelāgs, es pat apsvēru domu iet pie krieviem vai baltu dievestības faniem, bet pārāk daudz Rača dzejas gribētāju tomēr nebija. Tā nu viņš vēl pasūkstījās par latviešu gaužām slikto populāro dziesmu nošu un vārdu pārzināšanu un visiem reklamēja savas izdevniecības lieliskos dziesmu nošu krājumus, un tikai uz beigām atcerējās arī par tāda Lapčenoka eksistenci, bet tad jau man nācās doties uz Manfeldes un Ābeles romānu prezentāciju. Arī tas kopumā bija labs un interesants pasākums, tikai nezinu kāpēc rīkotāji bija nolēmuši, ka par Ābeles „Dunu” klausītājiem noteikti vajag nolasīt nopietnu literatūrzinātnisku referātu. Referātu! Un monotoni nolasīt no lapām. Vispār jau referāts bija labs un saturīgs, bet tas pēc savas formas galīgi neiederējās izstādes atmosfērā starp lielākoties brīvajām un dabiskajām sarunām par grāmatām.

No taustāmiem ieguvumiem jāatzīmē, ka nopirku sešas grāmatas, bet vienu (par suņu audzināšanu) pēkšņas bērnības nostaļģijas iespaidā savācu no grāmatu apmaiņas stenda, jo mans personīgais eksemplārs jau sen ir sašķīdis sīkākās frakcijās.

Grāmatu izstādes taustāmie ieguvumi

No blogeriem, kuri sestdien diezgan daudzi spietoja pa izstādi, satiku tikai Andri un beidzot klātienē iepazinos ar Asmo. Mani gan vēl joprojām māc nelielas šaubas, vai viņš ir reāls cilvēks, vai tikai interneta fikcija, jo kā gan vienatnē ir iespējams izlasīt un blogā aprakstīt tik daudz grāmatu. J

Beigu kopsavilkums – Grāmatu izstāde ir ļoti labs pasākums. Ja būtu bijis vairāk laika, tur patiešām varēja nodzīvot visu dienu. Nu, sakiet, kur gan vēl es būtu labprātīgi klausījusies Rača dzeju viņa paša izpildījumā.

Savus iespaidus par Grāmatu izstādi sīkāk ir aprakstījuši arī Austra,  Ms Marii un Baltais Runcis.

Bet te skats no grāmatu tirdzniecības frontes skarbās otras puses – Asmo pieredze ar dažādiem  pircējiem Prometeja stendā.